Edselam gribējās kādu nosist. Jau trīs nedējas viņš kopā ar Parku un Faksonu strādāja šajā nāves tuksnesī. Viņi izrakņāja kurgānu pēc kurgāna un, neko neatraduši, gāja tālāk. Marsa īsā vasara tuyojās beigām. Aukstums arvien stiprāk koda kaulos, un Edsela nervi, kas arī labākos laikos nebija diezcik izturīgi, dienu no dienas saspringa aizvien vairāk. Tikai strupiķis Fak- sons likās noskaņots optimistiski — viņš joprojām sapņoja par kaudzi naudas, ko viņi sarausis, tiklīdz būs izdevies atrast ieročus. Trešais kompanjons — Parks — kā robots vilkās abiem nopakaļ, neteikdams ne vārda, ja viņu neuzrunāja.
Edsels juta, ka jebkuru mirkli ir gatavs eksplodēt. Viņi atraka vēl vienu kurgānu; arī tajā no pazudušajiem marsiešu ieročiem nebija ne vēsts. Rietumos saule bolīja savu nespodro aci. Tumši violetajās debesīs mirgoja zvaigznes. Vakara vēsums spraucās caur skafandra siltumizolāciju, stindzinādams locītavas un muskuļus.
Pēkšņi Edselu pārņēma nevaldāma vēlēšanās nosist Parku. Šo mazrunīgo vīru viņš nevarēja ciest-jau no paša sākuma — no tā brīža, kad uz Zemes viņi bija kļuvuši par kompanjoniem. Jā, viņš ienīda Parku! Ienīda pat vairāk, nekā nicināja Faksonu.
Edsels apstājās.
— Vai tu zini, kādā virzienā mums jāiet? — viņš jautāja draudīgi zemā balsī.
Parks paraustīja plecus. Viņa bālajā, kalsnajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas.
— Uz kurieni mēs ejam, es tev jautāju! — Edsels atkārtoja.
Parks vēlreiz paraustīja plecus.
«Tūlīt ietriekšu viņam lodi pierē,» Edsels nolēma un izstiepa roku pēc pistoles.
— Pagaidi, Edsel! — Faksons lūdza, nostādamies starp abiem. — Pacieties vēl mazliet! Apdomā, cik daudz naudas mēs sarausīsim, ja ieročus izdosies atrast! — No šīs perspektīvas resnīša acis iegailējās. — Tie ir tepat netālu, Edsel. Varbūt jau nākamajā kurgānā.
Edsels svārstījās.
Būtu viņš tur, uz Zemes, zinājis, kas no visa tā iznāks! Bet toreiz viss šķita pārlieku vienkārši. Viņam bija rakstu tīstoklis un tīstoklī… ziņas par to, kur atrodas marsiešu leģendāro ieroču noliktava. Parks prata lasīt marsiešu rakstus; Faksons deva naudu ekspedīcijai. Edsels domāja, ka viņiem tikai jānolaižas uz Marsa un jānoiet daži soļi līdz tai vietai, kur ieroči paslēpti.
Pirms tam Edsels ne reizi nebija atstājis Zemi. Viņš neparedzēja, ka ekspedīcija ieilgs, ka vajadzēs salt ledainā vējā, dzīvot pusbadā, pārtiekot no bezgaršīgiem koncentrātiem, un paciest mūžīgos reiboņus, kurus, par spīti speciālajiem respiratoriem, izraisa ārkārtīgi retinātais gaiss, kas tikpat kā nesatur skābekli. Toreiz viņš nedomāja arī par nemitīgajām, trulajām muskuļu sāpēm, kas nomoka cilvēkus, kuriem visu laiku jālaužas caur biezajiem Marsa brikšņiem. Viņš domāja tikai par to, kādu cenu piedāvās valdība, jebkura valdība, par šiem leģendārajiem ieročiem.
— Lūdzu piedošanu, — Edsels atjēdzies teica, — šī vieta man krīt uz nerviem. Atvaino, Park, manu nesavaldību. Lūdzu, ved mūs tālāk! •
Parks klusēdams palocīja galvu un devās uz priekšu. Faksons atviegloti nopūtās un sekoja Parkam.
«Galu galā,» Edsels nosprieda, «nošaut viņus es varu jebkurā brīdī.»
Kurgānu viņi atrada vakarā, tieši tad, kad Edsela pacietība draudēja kārtējo reizi izsīkt. Dīvainā masīvā celtne izskatījās uz mata, kā bija aprakstīts tīstoklī. Uz metāla sienām bija nogulsnējusies bieza putekļu kārta, durvis izrādījās cieši noslēgtas.
— Vienu mirkli, tūlīt es tās izgāzīšu, — Edsels, izvilkdams pistoli, iesaucās.
Parks atbīdīja viņu sānis, pagrieza tikko manāmu ripuļi, un durvis atvērās.
Viņi iegāja milzīgā zālē, kur, sakrauti blāķos, gulēja marsiešu leģendārie ieroči — senas civilizācijas pēdējās atliekas. Viņu priekšā laistījās dārgumi, kurus neviens vairs necerēja atrast. Kopš cilvēki bija spēruši pirmos soļus uz Marsa, zinātnieki rūpīgi pētīja pilsētu
drupas. Planētas līdzenumos izraka ne vien sagruvušas ēkas, bet arī salauztas mašīnas, rīkus un aparātus. Viss norādīja uz titānisku civilizāciju, kas apsteigusi cilvēci par gadu tūkstošiem. Cik izdevās noprast pēc atšifrētajām rakstu zīmēm, uz Marsa plosījušies drausmīgi kari. Tiesa, dokumentos nekas nebija teikts par marsiešu bojāeju, tomēr nevarēja būt šaubu, ka jau daudzus tūkstošus gadu uz šīs planētas nav saprātīgu būtņu un nav pat dzīvnieku.
Likās, ka marsieši aiziedami savus ieročus paņēmuši līdzi.
Edsels zināja: šie ieroči ir dārgāki par tīru rādiju, tiem līdzvērtīgu nebija visā pasaulē.
Uzmetis dārgumiem kārīgu skatienu, Edsels satvēra pirmo rīku, kas pagadījās pie rokas. Spožais priekšmets atgādināja četrdesmit piektā kalibra pistoli, taču bija krietni lielāks.
— Nešauj! — Faksons iekliedzās, tikko Edsels bija sācis tēmēt. — Var notikt sprādziens vai kaut kas vēl ļaunāks. Ar šiem krāmiem lai noņemas speciālisti! Protams, tikai pēc tam, kad būsim iekasējuši naudiņu …
Edsels nospieda mēlīti. Krūms, kas auga vismaz simt pēdas no durvīm, pazuda spilgti sarkanā uzliesmojumā.
— Nav peļami, — viņš piezīmēja, nolika ieroci atpakaļ un paņēma citu.
— Pietiek! Dieva dēļ…. — Faksons lūdzās. — Izmēģināt ieročus šeit, uz vietas, ir vistīrākais neprāts. Var izraisīt kodolreakciju vai kaut ko līdzīgu.
— Aizveries! — Edsels norūca, aplūkodams otrās pistoles sprūdu.
— Lūdzu, nešauj vairs! — Faksons, atbalstu meklēdams, paskatījās uz Parku. Bet tas joprojām klusēja, ar acīm modri sekodams katrai Edsela kustībai.
— Viens no dzelžiem, kas te samesti, laikam taču ir iznīcinājis visu marsiešu rasi, — Faksons turpināja.
— Un tu atkal gribi ievārīt putru …
Edsels izšāva vēlreiz un ar neslēptu patiku vēroja, kā tālumā uzliesmo tuksneša smiltis.
— Tā tik ir manta! — viņš jūsmoja, izvilkdams no blāķa priekšmetu, kas atgādināja garu zizli.
Aukstumu Edsels vairs nejuta. Viņš rotaļājās ar spožajām mantiņām, un viņa noskaņojums kļuva arvien labāks.
— Laiks posties ceļā, — sacīja Faksons, virzīdamies tuvāk durvīm.
— Posties? Uz kurieni? — Edsels lēni vaicāja un pacēla zibošo rīku, kura izliektais spals ērti gulēja plaukstā.
— Atpakaļ uz kosmodromu, — Faksons atbildēja,
— uz mājām, lai pārdotu visu šo bruņojumu, kā bija norunāts. Es nešaubos, ka mēs varēsim pieprasīt jebkuru cenu. Par tādiem ieročiem ikviena valdība būs ar mieru samaksāt miljonus.
— Mani plāni ir mainījušies, — Edsels domīgi novilka un pašķielēja uz Parku.
Trešais kompanjons mierīgi staigāja starp ieroču grēdām un, šķiet, pat netaisījās kaut ko aiztikt.
— Paklau, puisi, — Faksons nikni paskatījās uz Ed- selu, — galu galā ekspedīciju finansēju es. Mēs gribējām pārdot šos lūžņus. Un man ir tiesības. •• Tas ir, nē, es gribēju teikt… — Vēl neizmēģinātais ierocis tagad bija vērsts tieši pret viņa vēderu. — Ko tu esi sadomājis? — viņš murmināja, cenzdamies neskatīties uz dīvaini mirdzošo priekšmetu.
— Ne velna es negribu pārdot, — Edsels paziņoja. Viņš stāvēja, ar muguru piespiedies pie sienas, lai vienlaikus redzētu tiklab Parku, kā Faksonu.
— Šīs mantiņas man pašam itin labi noderēs.
Edsels savilka lūpas ņirdzīgā smīnā, joprojām vērodams kompanjonus.
— Mājās es izdalīšu šos ieročus saviem puišiem. Tad mēs kaut kur Dienvidamerikā viens un divi gāzīsim valdību, sagrābsim varu un noturēsimies, cik ilgi vien gribēsim.
— Labi, — Faksons piekāpās. — Tikai, redzi, es šajā pasākumā nevēlos piedalīties.
— Ņemšu vērā, — Edsels atbildēja.
— Lūdzu, nedomā neko tādu, es netaisos pļāpāt, — Faksons ātri nobēra, — nē, nē, es neteikšu ne pušplēsta vārdiņa. Man tikai negribas šaut un nogalināt. Tāpēc labāk iešu.
— Protams, — Edsels piekrita.
Parks, stāvēdams malā, uzmanīgi aplūkoja savus nagus.
— Ja nodibināsi karaļvalsti, aizbraukšu pie tevis ciemos, — teica Faksons, ne sevišķi veiksmīgi cenzdamies smaidīt. — Varbūt iecelsi mani par hercogu vai kaut ko līdzīgu.
— Varbūt.
— Tad jau lieliski. Vēlu sekmes! — Faksons pamāja ar roku un devās uz durvīm.
Edsels viņam ļāva noiet pāris desmit soļu, pēc tam pacēla ieroci un nospieda pogu. Nebija ne skaņas, ne uzliesmojuma, taču Faksona labā roka atdalījās no ķermeņa kā ar cirvi nocirsta. Edsels nospieda pogu vēlreiz. Mazais cilvēciņš sabruka, pāršķelts uz pusēm. Pa labi un pa kreisi no viņa smiltīs palika dziļas vagas.
Pēkšņi Edsels apjēdza, ka visu laiku ir stāvējis ar muguru pret Parku, un strauji pagriezās. Parks būtu varējis paķert jebkuru pistoli un sašķaidīt viņu lupatu lēveros. Bet savādnieks pat nebija pakustējies.
— No tāda stara nepaglābs nekādas bruņas, — viņš mierīgi konstatēja. — Derīga mantiņa.
Pusstundu Edsels kā apmāts izmēģināja visādus ieročus. Parks tiem nepieskārās, lai gan ar interesi vēroja Edsela izdarības. Senie marsiešu ieroči šķita gluži jauni; bezdarbībā pavadītie gadu tūkstoši nebija atstājuši metālā ne mazākās pēdas. Seit bija savākti vienkopus dažnedažādu tipu un konstrukciju iznīcināšanas rīki ar visai atšķirīgām jaudām. Apbrīnojami kompakti termiskie un radiācijas automāti; ieroči, kas vienā mirklī sasaldēja, un ieroči, kas sadedzināja; ieroči, kas spēja uzspridzināt, sašķelt, koagulēt, paralizēt, vārdu sakot, nobeigt jebkuru dzīvu radību.
— Vajadzētu papētīt šo te, — sacīja Parks.
Edsels, kas gatavojās izmēģināt neparasta izskata trīsstobreni, norūca:
— Esmu aizņemts, vai neredzi?
— Beidz knibināties ar niekiem! Mūs gaida nopietnāks darbs…
Parks piegāja pie zemas, melnas platformas uz riteņiem. Divatā viņi to izstūma laukā, un Parks, atkāpies dažus soļus, sāka vērot, kā Edsels pārbīda sviriņu uz vadības pults. Mašīnas dzīlēs kaut kas klusi iedūcās, un mirkli vēlāk platforma ietinās zilganā miglā. Jo tālāk Edsels pārbīdīja sviriņu, jo lielāks auga miglas mākonis. Drīz vien tas ietvēra sevī abus cilvēkus.
— Paņem blasteru! — Parks ieteica.
Edsels izšāva. Zilganā siena aprija lādiņu un pat ne- ietrīcējās. Vēl trīs reizes Edsels mēģināja to sagraut, bet ne termiskie, ne eksplozīvie, ne staru ieroči caurspīdīgajai barjerai neko nespēja padarīt.
— Man liekas, — Parks klusi teica, — tāda aizsargsiena izturēs arī atombumbas sprādzienu. Tas acīmredzot ir neiedomājami spēcīgs enerģijas lauks.
Edsels izslēdza mašīnu, un viņi atgriezās noliktavas telpā. Saule tuvojās apvārsnim, un iekšā pamazām satumsa.
— Vai zini, Park, — Edsels pēkšņi ierunājās, — tu tomēr esi lāga zēns.
— Paldies, — Parks sacīja.
— Tu nedusmojies, ka izrēķinājos ar Faksonu? Viņš droši vien gatavojās mūs nosūdzēt valdībai…
— Nē. Tu esi rīkojies pareizi.
— Tu tiešām esi puisis uz goda! Varēji taču itin vienkārši mani nožmiegt, kad es šāvu uz Faksonu.
Edsels, protams, noklusēja, ka Parka vietā viņš tā arī būtu darījis.
Parks paraustīja plecus.
— Kā tev patīk doma par karaļvalsti, teiksim, ar mani uz pusēm? — Edsels smaidīdams jautāja. — Esmu pārliecināts, ka tāds darbiņš mums kaulus nelauzīs. Atradīsim jauku zemes stūrīti, būs milzums meiču un visādu izpriecu. Kā tu uz to skaties?
— Esmu par! Vari ierakstīt mani savā komandā, — sacīja Parks.
Edsels uzsita viņam uz pleca, un abi devās tālāk gar ieroču grēdām.
— Te viss ir samērā skaidrs, — Parks turpināja, 1 — būtībā tie ir jau redzēto mašīnu varianti.
Vienā no zāles kaktiem viņi pamanīja durvis. Tajās bija iegravētas marsiešu zīmes.
— Kas te rakstīts? — Edsels jautāja.
— Kaut kas par absolūto ieroci, — Parks, pētīdams rakstu zīmes, atbildēja. — Brīdina, lai neviens neiet iekšā.
Parks atvēra durvis. Pārsteigums bija tik liels, ka abi neviļus atsprāga atpakaļ.
Viņu skatienam pavērās zāle, vismaz trīs reizes lielāka par telpu, kurā glabājās ieroči. Gar visām šīs zāles sienām cieši cits citam blakus stāvēja kareivji. Grezni ģērbtie un lieliski apbruņotie karotāji neizrādīja ne mazākās dzīvības pazīmes. Ierinda bija tikpat nekustīga kā granītā cirsta statuja.
Zāles vidū uz galda gulēja trīs priekšmeti: lode, apmēram dūres lielumā, ar vairākām iedaļām un bultiņu virspusē, spoža ķivere un melna lādīte ar marsiešu burtiem uz vāka.
— Vai tās būtu kapenes? — Edsels čukstēja, dziļā godbijībā raudzīdamies uz Marsa karavīru svešādi skarbajiem vaibstiem.
Dažus soļus aiz Edsela stāvošais Parks neatbildēja.
Tad Edsels piegāja pie galda, paņēma rokā lodi un piesardzīgi pārbīdīja bultiņu.
— Kā tu domā, ko viņi darīs? — viņš jautāja Parkam. — Vai tiešām …
Pēkšņi abi nodrebēja un sāka kāpties atpakaļ.
Ierinda šķita atdzīvojusies. Kareivji izslējās un sastinga miera stājā.
Viens no viņiem, ģērbies purpura un sudraba formas tērpā, spēra dažus soļus uz priekšu un paklanījās.
— Kungs, jūsu bruņotie spēki ir kaujas gatavībā. Vienu brīdi Edsels aiz brīnumiem bija mēms.
— Kā jums izdevās tik ilgi palikt dzīviem? — Parks jautāja. — Vai jūs esat marsieši?
— Mēs esam marsiešu kalpi, — karavīrs atbildēja.
Parks ievēroja, ka runādams šis karavīrs ne reizes
nepakuslināja lūpas. Marsieši acīmredzot bija telepāti.
— Mēs esam sintēti, kungs.
— Kam jūs pakļaujaties?
— Aktivatoram, kungs! — sintēts atbildēja, skatīdamies uz Edselu vai, pareizāk, uz caurspīdīgo lodi viņa rokās. — Mums nevajag ne barības, ne miega, kungs. Mūsu vienīgā vēlēšanās — kalpot jums un karot.
It kā apstiprinot šos vārdus, kareivji pamāja ar galvām.
— Ved mūs kaujā, kungs!…
— Varat neuztraukties, — Edsels, beidzot atjēdzies, teica. — Es jums, zēni, parādīšu īstu kauju!
Karavīri trīskārt norēcās, sveikdami savu pavēlnieku. Edsels smīnēdams paskatījās uz Parku un tad vaicāja:
— Bet ko apzīmē pārējās iedaļas uz lodes ciparnīcas?
Karavīrs klusēja. Jautājums laikam nebija paredzēts viņa programmā.
— Man liekas, ka, pabīdot bultiņu tālāk, varētu aktivizēt arī citus sintētus, — ieminējās Parks. — Zem šīm telpām droši vien ir plaši pagrabi, un arī tajos jābūt sintētiskajiem karavīriem. Bet tagad iemidzini viņus un apdomāsim mūsu tālākās rīcības plānu.
Vēl neatjēdzies no pārdzīvotā, Edsels atbīdīja bultiņu izejas stāvoklī. Karavīri sastinga, it kā atkal būtu pārvērtušies par statujām.
— Iziesim ārā!
— Labi, — Edsels piekrita.
— Un pievāc visus šos daiktus! — Parks norādīja uz galdu.
Edsels paņēma spožo ķiveri un melno lādīti, tad kopā ar Parku izgāja ārā. Saule jau bija gandrīz paslēpusies aiz apvāršņa, un sarkano tuksnesi klāja garas ēnas. Bija ļoti auksts, bet viņi to nejuta.
— Vai dzirdēji, Park, ko sintēti teica? Dzirdēji? Viņi atzina mani par savu pavēlnieku! Ar tādiem karavīriem … Ha, ha … — viņš iesmējās.
Ar tādiem karavīriem un ieročiem neviens nespēs stāties viņam pretim. Jā, karaļvalsti viņš izraudzīsies pēc sirds patikas. Visskaistākās meitenes pasaulē… Ek, tad nu gan viņš papriecāsies …
— Es esmu ģenerālis! — Edsels iesaucās un uzlika ķiveri. — Kā man piestāv? Vai izskatos pēc …
Edsels apklusa. Viņam likās, ka blakus kāds kaut ko čukst vai murmina. Kas tas varētu būt?
«… karaļvalsti izdomājis … stulbenis nožēlojamais! Nē, tāda vara drīkst piederēt tikai ģēnijam — cilvēkam, kas spēj pārveidot vēsturi. Man!»
— Kas te runā? Tu, Park? Ā … — Edsels pēkšņi saprata, ka ar ķiveres palīdzību iespējams uztvert citu cilvēku domas, bet viņš nepaguva aptvert, cik kolosāls ierocis šī ķivere būtu pasaules valdnieka rokās.
Parks ar precīzu šāvienu sašķaidīja Edselam galvu. Pistoli viņš visu laiku bija turējis plaukstā.
«Kas par kretīnu!» Parks, uzlikdams ķiveri, nodomāja. «Karaļvalsts! Te ir vara pār visu pasauli, bet šis sapņo par utainu karaļvalsti… Ar tādiem kareivjiem, ar enerģijas lauku un visiem šiem ieročiem es iekarošu pasauli.» Viņš par to domāja ļoti mierīgi, zinādams, ka tā arī būs.
Pēc brītiņa Parks nolēma doties atpakaļ, lai aktivizētu sintētus, taču apstājās un pacēla melno lādīti, kas bija izkritusi Edselam no rokām.
Tās vākā ar šaudīgām, trauksmaini augšup vērstām marsiešu zīmēm bija iegravēti vārdi «Absolūtais ierocis».
«Interesanti, kas tur varētu slēpties?» Parks prātoja.
Viņš bija ļāvis Edselam dzīvot tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai izmēģinātu ieročus. Lieku reizi riskēt nav jēgas. Zēl, ka Edsels nav paspējis izmēģināt arī šo,
Kaut gan iztiks arī bez tā. Ieroču viņam ir papilnam. Tiesa, šis pēdējais yarētu atvieglot uzdevumu, padarīt to mazāk riskantu … Lai nu kā', tas viņam neapšaubāmi palīdzēs.
— Nu tad, draudziņ, — viņš sevi uzmundrināja, — palūkosimies, ko marsieši uzskatījuši par Absolūto ieroci, — un atvēra lādītes vāku.
Gaisā pacēlās garaiņi. Parks aizsvieda lādīti pēc iespējas tālāk, baidīdamies, ka tajā varētu būt indīga gāze.
Garaiņi savijas strūklā, kas, izplūzdama uz visām pusēm, drīz sabiezēja par mākonīti. Tas strauji pletās, auga un ieguva arvien noteiktāku formu. *
Dažās sekundēs tas bija galīgi izveidojies un sastindzis dažus metrus virs lādītes. Dziestošās dienas gaismā mākonis dīvaini vizēja, un šai metāliskajā vizmā Parks pēkšņi saskatīja milzīgu muti zem divām nemirkšķinošām acīm.
Viņš satvēra pistoli, ar kuru Edsels bija nogalinājis Faksonu, un tūdaļ juta, cik ērts un parocīgs ir šis šau- jamrīks. Briesmonis tuvojās. Parks nospieda pogu. No stobra izšāvās žilbinošs stars.
— Ho, ho! — mute rēca. — Protoplazma! — un sniedzās pēc Edsela ķermeņa.
Parks aizmeta prom pistoli, paķēra no platformas dezintegratoru un rūpīgi notēmēja.
— Mierīga protoplazma… — aprijis Edselu, briesmonis šmakstināja. — Man garšo mierīga protoplazma.
Parks izšāva vēlreiz. Sprādziena vietā radās desmit metrus dziļa bedre. No tās izpeldēja gigantiska mute.
— Ilgi gan vajadzēja gaidīt! — mute teica.
Parka nervi savilkās ciešā kamolā. Ar pūlēm apspiedis paniskās šausmas, viņš ieslēdza aizsarglauku un patvērās zilajā puslodē.
Briesmonis vēl arvien tuvojās.
— Izgaisti! Pazūdi! Prom no manām acīm! — Parks ieķērcās; viņa nervi neizturēja.
— Man garšo mierīga protoplazma, bet man garšo arī kustīga protoplazma, — mute ņirdza un, iepeldējusi zilajā puslodē, aprija Parku.
Tikpat viegli, kā iepeldējis, Absolūtais ierocis izpeldēja no aizsarglauka necauršaujamā kupola, sagremoja garšīgo kumosu un sāka lūkoties apkārt, meklējot miljonus protoplazmas vienību. Gluži kā sensenos laikos …