Tokijā, Asakusas rajonā, atrodas no kriptomēriju stumbriem celts žēlsirdīgās dievietes Kanonas templis. Pie tempļa ieejas stāv bronzas kvēpināmais trauks, ap kuru vijas smaržīgi paegļa dūmi, kas aizgaiņā jebkādu nešķīstību. Traukam blakus — ar nosūnojušiem akmeņiem aplikta aka. Dievlūdzēji, iekams dodas pa tempļa kāpnēm, uzvēda sev rūgti nemierīgos dūmus un, pasmēluši akā ar sudraba kausu, apsvēta elpu ar ūdeni, no kura stingst zobi un trauksmainā priekšnojautā notrīs sirds.
Zem svētnīcas tumšajām velvēm, kur dievu atveidu priekšā ar karstām uguntiņām gailēja kvēpināmās nūjiņas, es iegāju kopā ar Sakjo Komacu, vispopulārāko Japānas rakstnieku fantastu. Tas notika Suņa un Metāla gadā, kas atbilst Gregorija kalendāra 1970. gadam. Pēc sarkanā zīmoga, kuru padzīvojis budistu mūks lietišķi uzspieda mūsu prospektiem ar tempļa svēto vietu aprakstiem, es viegli varu noteikt mēnesi un datumu. Man šī neaizmirstamā diena iespiedusies atmiņā arī vēl tāpēc, ka tajā es pirmo reizi ieraudzīju neizsakāmu brīnumu — akmensdārzu. Bija jau novakars, rietošās saules staru zeltā vēl skaidri varēja saskatīt augšupliekto dakstiņu jumtu aprises, bet ēnas jau biezēja necaurredzamas un gaisā kā tumši zibeņi šaudījās sikspārņi. «Toyota Corona», kur bija gan televizors, gan gaisa kondicionētājs, nobraukuši neskaitāmus kilometrus pa Tokijas ātrgaitas estakādēm, mēs ar
Komacu pēkšņi atradāmies pie augsta mūra, aiz kura dziestošajā zeltā skaidri bija saredzamas gandrīz melnās priedes un kriptomērijas.
— Vai atceraties Velsa «durvis sienā»? — jautāja Komacu, rādīdams uz maziem vārtiņiem, kurus es nemaz nebiju pamanījis. — Tūlīt mēs nokļūsim citā laikā, varbūt pat citā telpā, jo telpa un laiks ir nešķirami saistīti.
— Tunelis uz Edo laikmetu? — es pajokoju, domādams par mana kolēģa un pavadoņa slaveno stāstu.
— Uz Komacu radītu pasauli?
— Nē, — viņš atbildēja, uz joku neatsaukdamies, un ar klusu paklanīšanos pateicās par komplimentu.
— Telpa un laiks sākotnēji ir vienots vesels tukšumā, no kura dzimst viss. Mēs ejam gūt saskarsmi ar šo radošo tukšumu. Apmulsusi cilvēka sirds ilgojas tam atdot savas raizes un nemieru.
— Sis ir dzena sektas templis? — es minēju.
— Jā, — Komacu piekrītoši pasmaidīja, un, pielikuši soli, mēs pa nevienādām akmens plāksnēm klātu celiņu tuvojāmies torī — vārtiem hieroglifa «debess» izskatā.
Ko es tolaik zināju par dzena mācību? Pavisam nedaudz. Manas domas bija neskaidras, priekšnojautas maldīgas.
«Dzena sekta neatzīst elkus,» rakstīja Jasunari Ka- vabata, pirmais japāņu rakstnieks, kuram piešķirta Nobela prēmija. «Tiesa gan, dzena tempļos ir Būdas tēli, taču treniņa vietās un dzena zālēs nav ne Būdas statuešu, ne svētbilžu, ne sutru — reliģisko traktātu. Šajās telpās visi sēž klusu un nekustīgi, aizvērtām acīm, līdz ir pilnīgi atbrīvojušies no apkārtējā. Tad izzūd «es» un iestājas «nekas». Taču šis «nekas» nepavisam nav tāds, kā to saprot Rietumos. Drīzāk gan otrādi — tas ir dvēseles visums, tukšums, kur lietas kļūst patstāvīgas, kur nav nekādu šķēršļu, nekādu ierobežojumu, kur viss brīvi sazinās visā.»
Dzens ir daudz plašāks par reliģisku sektu. Tas ir savdabīgs pasaules uzskats un arī apkārtējās pasaules organizēšanas veids. Slavenā «tējas ceremonija» ir kādas dzena mistērijas palieka. Nav nejaušība, ka arī mūsdienās uz ceremoniju uzlūgtie viesi tējas dzeršanai paredzētajā telpā nokļūst pa šauru, tumšu eju. Eiropiešiem nenāk ne prātā, ka tā simbolizē gara maldīšanos.
Gluži tāpat viņi nesaprot, ka porcelāna tasē plīstošie burbuļi nozīmē visa esošā zūdīgo un nožēlojamo nedrošumu. īstā ceremonijas jēga meklējama tieši šajās plīstošajās putās, kas tik rūpīgi sakultas ar bambusa slotiņu, un nevis zaļajā, nesaldinātajā tējā. Arī skopiem vilcieniem uz plāna zīda auduma uzzīmētais kalte- mono — vienalga, vai tas būtu hieroglifs vai priedes zars —, kuru jūs atradīsit sava viesnīcas numura nišā, var būt saistīts ar dzenu. Pat ziedu sakārtošanas māksla — ikebana — ir spējīga paust tukšuma ideju: atbrīvošanos no esības formām, īstās cilvēka pirmdabas atjaunošanu un atgriešanos pie mūžīgās sākotnes.
Kā lai pateic,
Kas ir
Sirds?
Priedes šalkas
Sumiē.[29]
Šo dzejoli rakstījis kāds 15. gadsimta mūks.
«Sauja ūdens vai neliels kociņš liek iztēloties augstus kalnus un platas upes. Vienā mirklī var pieredzēt neskaitāmu pārvērtību noslēpumus,» ar mūku sasaucas viduslaiku ikebanas meistars.
Tā pati doma par diženā atspulgošanos niecīgajā, prizmējusies caur tukšumu, redzama arī savdabīgajos japāņu dārzos.
Atstājuši aiz muguras templi, mēs pagājām garām segtai verandai un 11u jau stāvējām klajumā, ko 110 trim pusēm ietvēra augsts mūris. Te bija tikai dažāda lieluma akmeņi, nelīdzeni un apsūnojuši, un grants, kurā ar grābekli bija izveidots vienkāršs koncentrisks raksts. Viss uzskatāmi simbolizēja okeānu, kas apskalo akmeņainas salas.
— Lai arī no kuras vietas jūs skatītos uz šiem akmeņiem, jūs nekad neieraudzīsit tos visus reizē, — Komacu paskaidroja. — Daba neizsakās līdz galam.
Viņš apklusa un visā laika sprīdī, ko mēs pavadījām «klusās vērošanas» dārzā, neteica vairs ne vārda. Ko viņš domāja, klausīdamies tukšuma aicinājumā? Vai viņam bija lemta «satori» — acumirkļa apskaidrība, kas mazliet atklāj lietu būtību? Nezinu …
Toties atceļā, kad aiz automašīnas polaroīdstikliem jau trakoja Gindzas ugunis, Komacu negaidīti teica:
— Man šie akmeņi ir pati Japāna. Gluži kā neizprotama stihijas spēļlietiņa tā savulaik ir pacēlusies no ūdens, un kādā drausmīgā dienā tā atkal pazudīs viļņos, aiznesdama nebūtībā visu dižo un zemisko, kas paguvis izaugt starp akmeņu krāvumiem.
Es toreiz nepievērsu uzmanību šai replikai, jo man šķita, ka akmensdārzu tikai visai nosacīti var pielīdzināt salu zemes Niponas modelim. Neiebilzdams skaļi, es pēc japāņu paražas paklusēju un neizteicu vārdu, kas man jau bija mēles galā — «atbrīvotība».
Tagad es to nožēloju, jo sapratu, ka jau tolaik Komacu bija iecerējis savu lielo programmātisko darbu «Japānas nogrimšana». Ja es būtu pārkāpis uzvedības normas — cilvēkam, kurš pieradis klusuciešanu uzskatīt par piekrišanu, to var piedot —, tad mans ceļabiedrs droši vien būtu ļāvis labāk saskatīt iecerētās grāmatas dziļāko ideju. Tagad, kad es rakstu pēcvārdu jau pabeigtam darbam, man būtu bijis daudz vieglāk izskaidrot tā zemtekstu, tā apslēpto — un pēc japāņu kanoniem galveno — jēgu. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Piedodams manu aplamību, Komacu nez vai būtu atļāvies tādu pats. Uz manu iebildumu viņš būtu atbildējis tikai ar klusuciešanu, kas nozīmētu nepiekrišanu.
Nule, kad esmu izlasījis romānu un arī noskatījies filmu ar tādu pašu nosaukumu, es pavisam citādi saprotu vārdus, ko viņš tika teicis skaidrajā 1970. gada 29. augusta vakarā pa ceļam uz viesnīcu «New Japan». Un mani māc nemiers, man nav pārliecības, ka esmu šos vārdus pietiekami dziļi izpratis. Ne toreiz, ne divus gadus vēlāk, kad Komacu viesojās pie manis Maskavā, es ar viņu par akmensdārzu nerunāju. Tas ir saprotams, jo «Japānas nogrimšana» tolaik vēl bija tikai «lieta sevī», ko varēja apjaust vienīgi tās radītājs.
Romāna sižets ir ļoti stingri noteikts, pilnīgi acīmredzams. Man nav nekā ko piebilst, tur pat nav vajadzīgi dažādie skaidrojumi, bez kā jebkurš pēcvārds zaudē jēgu. Tātad runa var būt tikai par zemtekstu, par apslēpto domu, kas «paliek aiz kadra».
Vēlreiz atkārtoju, es nezinu, ko domāja cilvēks, kas sarakstījis izdaudzināto bestselleru par jauno Atlan- tīdu, kad viņa skatiens slīdēja pār bezveidīgajiem akmeņiem. Taču romāna sākums, tā ģeoloģiskā premisa ļauj man zināmā mērā to rekonstruēt.
Japāņu mīti, kas ierakstīti grāmatā «Kodziki» (tulkojumā «Piezīmes par seniem notikumiem»), stāsta par diviem esamības dievišķajiem sākumiem: vīrišķo — Idzanagi un sievišķo — Idzanami. Savienodamies viņi radījuši Uzlēcošās Saules zemes galvenās salas, dievus, cilvēkus un gandrīz visu apkārtējo dabu. Tā bija kosmogoniska hipotēze ar pavisam laimīgām beigām, bez sprādzieniem un fantasmagoriskām kataklizmām, kas raksturīgas Kosmosa cīņai ar Haosu. Taču tā tas bijis tikai līdz brīdim, kad Idzanami nolēmusi dzemdēt uguns dievu. Izkļuvis brīvībā, šis dievs, kas personificē līdz tam apslēpto uguni, pamatīgi satricinājis salas (un tricina tās vēl šobaltdien) un radījis briesmīgu jucekli debesu pirmo iemītnieku sadraudzībā. Ne vien jucekli, bet arī pašu nāvi, jo, kad no pirmās dievietes — mātes gurniem izlauzušās liesmu mēles, viņa ievaidējusies un nomirusi. Idzanagi, gluži kā Orfejs, nokāpis ellē, lai izrautu savu mīļoto laulāto draudzeni no nāves skavām. Aizvainota, ka vīrs iedrīkstējies paraudzīties uz viņas apdegušo, sakropļoto līķi, Idzanami viņam uzsūtījusi veselu varzu elles izdzimteņu. Glābdamies no riebīgajām raganām, kuras viņam sekojušas pa pēdām, Idzanagi, līdzīgi daudzu pasaku varoņiem, sviedis sev pār plecu gan suseklīti, no kura izaudzis necaurejams mežs, gan galvas apsēju, kas pārvērties staipīgās vīnstīgās. Tagad viņam vienam pašam nācies pildīt savu pasaules radīšanas misiju. No abām viņa acīm un no deguna vajadzējis piedzimt galvenajiem sinto dieviem: saulainajai Amaterasu omikami, Mēness valdniekam Cukijomi un nemierīgajam Susano, kam bijis lemts atnest šai labākajai no pasaulēm ne mazumu nelaimju.
Tāda ir mitoloģiskā priekšvēsture šai valdzinošajai un skarbajai zemei, kuras briesmīgo bojāeju savā romānā tik uzskatāmi un pārliecinoši atainojis Komacu. Par laimi, fantastiskā romānā …
Varētu likties, ka kibernētikas un atoma laikmetā mitoloģijai nav vietas.
Taču, līdzīgi tam, kā stikla un metāla debesskrāpju ēnā slēpjas akmensdārzi un no svēto kriptomēriju stumbriem celti tempļi, mitoloģija gluži nemānāmi ieaudusies senās Niponas iedzīvotāju — neauglīgo akmeņu pak|āvēju — savdabīgajā domāšanas veidā.
Saules tornis, kas paceļas pār trokšņaino, simt valodās runājošo Osakas gadatirgu. Mokpilnā un svinīgā pacelšanās no nedzīvās matērijas līdz dzīves un saprāta augstākajām formām, evolūcijas diženās kāpnes. Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, cilvēks dievam atmaksājis ar to pašu — šo gudro aforismu vajadzētu atcerēties brīdī, kad eskalators tevi nes garām fantastiskām, daudzkrāsainām maskām. Droši vien šeit var sastapt visu laiku un visu tautu dievus, bargus un žēlsirdīgus, gan šausminošām, gan daiļām sejām. Visas cilvēces mitoloģija. Tās ilgais miegs, tās pagātne. Arvien tālāk un tālāk aizved evolūcijas kāpnes — uz jaunām augstienēm, uz jauniem panākumiem. Saprāta un harmonijas uzvara, Zemes kosmiskā nākotne. Tā jau ir cita mitoloģija, kuru radījis mūsu brīnišķīgais un traģiskais laikmets.
Nebūt nav nejaušība, ka to vidū, kuri iecerējuši šo diženo pieminekli cilvēka uzvaru un maldu vēsturei, ir arī Japānas izcilākie rakstnieki fantasti. Un pirmām kārtām Sakjo Komacu, kuram pieder šī pieminekļa celšanas ideja. Zinātniskā fantastika ir unikāls mūsu gadsimta kultūras lolojums, tilts starp varenajiem izziņas ceļiem — zinātni un mākslu. Tajā Suņa un Metāla gadā pasaules rakstnieki fantasti kopā pulcējās pirmo reizi. Arī tā nebija nejaušība, ka viņi sastapās Japānā Vispasaules izstādes gadā. Fantastikai izrādījusies taisnība: cilvēce patiešām ir pārvērtusies kosmiskā faktorā. Par to varēja pārliecināties, apmeklējot PSRS un ASV paviljonus. Taču tas, ka fantastikai — gan kosmosā, gan uz Zemes, gan zem ūdens — bija veltīts pat vesels Japānas paviljons, pārsteidza arī rakstniekus fantastus. Protams, ne japāņus, kuri pielikuši daudz pūļu, lai fantastika kļūtu par viņu dzimtenes kultūras dzīves ikdienišķu sastāvdaļu.
Nākotni Sakjo Komacu pēta ar savdabīgiem paņēmieniem.
Caur atompelniem izlaužas zaļš stādiņš. Vai tam būs lemts izaugt? Kas no tā izaugs? Varbūt kroplīgs mu- tants? Jeb vai cerības uz gaišāku nākotni tomēr ir?
Japānu zēns aci pret aci sastapies ar viņam neizprotamo Laika Dienestu. Laika ekrāni sašķeļ vēstījumu daļās. Dažādos rakursos tie projicē varbūtējo nākotni. Mazajam japānim, kurš alkst ziedot savu dzīvību imperatora labā, smadzenes ir daudzšķautņainas un izlauzītas kā niecīga pasaule, kas ietvērusi sevī Visumu. Vai tiešām pat jaunajiem lemts atkārtot pašnāvniecisko ciklu?
Sakjo Komacu daiļrades centrālā tēma laikam gan ir nenoteiktas pagātnes ietekme uz šodienas dzīvi. Kā draudīgs zvans skan pagātne. Karš jau sen ir beidzies, pār atompelniem izplaucis sausserdis. No plaisu izvagotā betona augšup pret debesīm stiepjas jaunās kultūras un jaunās morāles pavasarīgie stādiņi. Izliektie samuraju zobeni un kamikadzes, kuri pirms liktenīgā lidojuma iztukšo pēdējo sakē kausu, pelēkie līnijkuģi tropiskajās jūrās un publiskie harakiri imperatora pils priekšā — šķiet, ka visa šī pēc naftalīna smakojošā romantika jau sen būtu aizgājusi nebūtībā. Bet kāpēc sliktā laikā vēl aizvien sāp vecās rētas? Kāpēc sen zaudētais karš vēl aizvien sūta dzīvajiem savas drausmīgās pavēstes? Tātad kaut kur, kādā citā, fāzē vai amplitūdā nobīdītā laiciskajā pasaulē, vēl vienmēr okeāna viļņus šķeļ uz Pīrlharboras kuģiem notēmētās torpēdas, bet B-29 ar savu atombumbu jau tuvojas Hirosimai. Varbūt tajā karā viss norisinās savādāk. Varbūt tagad imperatora flote uzbrūk Honkongai, bet Pentagona atombumba krīt uz Ņiigatu. Taču karš paliek karš. Stratēģija un taktika mainās, bet baismīgā gaļasmašīna joprojām stūķē savā asiņainajā rīklē pierasto barību.
Karam par upuri vienmēr krīt nākamība. Jaunas, neuzplaukušas dzīvības un dzīvības, kas vēl tikai grasījās aizmesties pumpurā, tika ziedotas uz šī drausmīgā altāra.
Kālab tad kari nekad nebeidzas? Kāpēc, zaudēti un pa pusei aizmirsti, tie joprojām sūta savas pavēstes sen mirušu kara ministru vārdā? Sakjo Komacu uz šiem jautājumiem dod skaidru atbildi. Tāpēc, ka kāds karu grib! Tāpēc, ka vēl ir dzīvi visādi «bijušie», kādreizējās slavas atlūžņi, «vecie cīnītāji». Viņi klaudzina kaulus un kruķus. Viņiem trūkst elpas, ja gaisā virmo ābeļziedu smarža, nevis šaujampulvera dvaka.
Komacu stāstā «Mobilizācijas pavēste» veca, slimnīcas gultā vārgstoša «psihokinētiķa» maniakālā griba atdzīvina aizgājušā kara smirdīgo līķi. Likumsakarīgi, ka šis vecais karotājs ir tēvs galvenajam varonim, kura personā risinās vēstījums. Tā ir divu paaudžu cīņa uz dzīvību un nāvi. Militārisma kaulainā roka sniedzas jaunajai Japānai pie rīkles. No šīs rokas nedrīkst vienkārši atgaiņāties. Citādi reiz no rīta kāds savā pastkastītē atradīs mobilizācijas pavēsti.
«Mobilizācijas pavēste», «Melnā sakuras emblēma», «Hokusaja laiks» — visos šajos darbos nākotne stingri nosaka pagātni vai arī atkal un atkal to atdzīvina iespējamos jeb, precīzāk izsakoties, rezonējošos variantos. Sakjo Komacu tikai aplinkus liek nojaust šādu saikņu noslēpumaino raksturu vai, gluži pretēji, ar tu« neli caur laiktelpu savieno gadsimtus, kurus šķir nepārkāpjams bezdibenis.
Kāpēc rakstniekam būtu vajadzīga tāda konkretizē* šana? Pirmajā brīdī šķiet, ka tai ir savi trūkumi. Noslēpumainais Laika Dienests, divdesmit gadus vecas pavēstes un atombumbas ēna Hokusaja gleznu tirkīzzi- lajā ūdenī — tie pirmām kārtām ir ietilpīgi mākslinieciskie simboli. Tic rada zināmu noskaņojumu, ko Iklz galam nepateiktais vēl tikai pastiprina. Turpretī tunelis no mūsdienu Japānas uz Edo laikmetu gluži vienkārši ir fantastisks atribūts ar ļoti konkrētu specializāciju. Kālab gan Sakjo Komacu dod priekšroku tieši šim vienkāršajam, emocionāli ierobežotajam paņēmienam? Vai ne tāpēc, ka ala kalnā ved tieši uz Edo laikmetu, kad, pēc autora ieceres, Japāna izvēlējās ceļu, kas nosacījis tās tagadējo veidolu? Tas jau vairs nav Bredbe- rija stāsta «Un nogranda pērkons» taurenītis, kurš zināmā veidā ietekmēja cilvēces likteni. Tas ir pilnīgi konkrēts laikmets, kad Japānai bija jāizšķiras — palikt izolētai no ārpasaules vai arī atvērt durvis ārzemju tirgotājiem, kuru uzstājīgās prasības pamatoja fregašu lielgabali. Sakjo Komacu nav meklējis «liktenīgo» brīdi, kas smagi iegūlis svaru kausā, rakstnieks nav arī mēģinājis paredzēt, kāds būs jaunais ceļš uz karu. Viņš domājis par citu. Par ko? «… Patriotisms pamazām kļuva arvien kroplīgāks. Uzradās kaut kāda muļķīga nacionālistiska organizācija «Palīdzēsim cietējam Edo!» Sīs organizācijas locekļi rīkoja trokšņainus saietus, uz visiem namiem, visos ielu stūros līmēja plakātus un lozungus.
— Glābsim Edo laikmetu no aizjūras briesmoņiem! — aizgūtnēm brēca oratori. — Radīsim augsti attīstītu, modernu lielrūpniecību! Pārvērtīsiin mūsu senču zemi par deviņpadsmitā gadsimta visprogresīvāko valsti! Tad tik mēs rādīsim visiem iekarotājiem, gan agrākajiem, gan nākamajiem! Pilsoņi, dārgie brāļi, palīdziet Edo laikmetam, palīdziet Japānai sagatavoties otrajam pasaules karam, lai mēs nepieredzētu sakāvi, ko jau esam pieredzējuši!…»
Sakjo Komacu gluži vienkārši atkailina nacionālista dvēseli, pārcilā primitīvās urāpatriotisma grabažas un pašā apakšā atrod dzīvīgos revanšisma mikrobus!
Man ienāca prātā rakstnieks Misima, kurš publiski uzšķērda sev vēderu… Autora iecere kļūst aizvien skaidrāka:
«Ne mazāku līdzjūtību izraisīja arī paprāvais samti- raju pulks, kas mums vēl bija atlicis. Divi beidza dzīvi pašnāvībā, izdarīdami harakiri. Pieci sajuka prātā un tagad nīkst psihiatriskajā klīnikā. Visrāmākie un vissaprātīgākie samuraji samierinājās ar savu likteni un nolēma iesaistīties tagadējā dzīvē. Daži no viņiem lasa lekcijas par Edo laikmeta tikumiem un paražām, citi iekārtojušies darbā nacionālās kultūras muzejos. Viens otrs mēģina nodarboties ar jaunatnes garīgo audzināšanu. Siem cilvēkiem vairs nav Čonmages matu sakārtojuma, un ārēji viņi ne ar ko neatšķiras no pārējiem pilsoņiem. Taču, lai kur viņi atrastos un lai ko arī darītu, pagājušais gadsimts dzīvo viņu sirdīs …»
Un tālāk: «Nē, nē, lai cik spoži spīdētu saule, lai cik • košas būtu krāsas, aiz tā visa tomēr melnē pagātnes rēgs.»
Rakstnieks vērīgi ielūkojas mainīgajā šodienā, kur neatgūstami mirkļi neslēdz rēķinus ar pagātni un veido nākamības tēlu.
Klajā imperiālistiskā laupīšana, paverdzinošie līgumi, cilvēka apspiešana un pārvēršana automātā — tāds ir pagātnes rēķins. Bet reizē tas ir arī starta laukums, no kura ik sekundi paceļas rītdienas raķete. Kāda būs šī rītdiena? Vai elektroniski kibernētiska nabadzība?
Apstājieties! Apdomājieties! Mēģiniet izrauties no vāveres riteņa! — Uz to lasītāju aicina Sakjo Komacu..
Tagad mūsu priekšā ir vēl viens nežēlīgs eksperiments ar kodētu nosaukumu «Japānas nogrimšana».
Šoreiz iznīcībai nav lemtas novecojušās Edo laikmeta regālijas vai rūsas saēstās pēdējā kara bruņas. Visai — iedomājieties tikai! — visai valstij, kas radījusi vienu no visizsmalcinātākajām civilizācijām Zemes virsū, jānogrimst okeāna viļņos, tāpat kā «kādā liktenīgā dienā un kādā briesmīgā naktī» gāja bojā teiksmainā Platona Atlantīda, jo skaudīgie dievi to sodīja par tās varonīgo dēlu augstprātību un pārdrošību. Lakoniskajai un maksimāli precīzajai dzejai, glezniecībai, kura atmodina vēja šalkoņu bambusa zaros, dievišķajai nepateiktībai, ko pauž trīs zariņi keramikas vāzē ar rasas lāsēs noasarojušu vaigu, — tam visam jāpazūd jūras dzelmē. Izsmalcinātie sarunu rituāli, tējas ceremoniju skumjas, kaula figūriņu necke neizskaidrojamā burvība un samuraju zobenu noslēpumi — itin viss aizies nebūtībā. Arī paviljoni pie lotosiem aizaugušiem dīķiem, apzeltītie senlaicīgie Būdas tēli, arsti- seismiskie debesskrāpji, šis modernās tehnikas brīnums, zemūdens laboratorijas un pērienu fermas vienlīdz ies bojā patiesi kosmiskajā katastrofā. Neatvairāmā un nežēlīgā katastrofā, jo viss ļaunais japāņu mitoloģijā ir neatvairāms un nežēlīgs. Šoreiz šim ļaunajam piešķirti neviena nevadīta, taču tik un tā iepriekš apzināta spēka vaibsti. Rakstniekam nemaz nevajadzēja rūpēties par īpašu zinātnisku un tehnisku pamatojumu. Pūķis, kuru pamodinājusi viņa fantāzija, salu valsts vīrišķīgajiem iedzīvotājiem ir labi pazīstams. Milzīgā saraustītā lokā, kas stiepjas 3400 kilometru garumā, Japāna pagriezusies pret Kluso okeānu, kas pār to izgāž savu mežonīgo niknumu. Starp citu, paretam šis niknums var arī glābt, kā notika toreiz, kad die« višķais vējš («kamikadze») izklīdināja mongoļu ieka« rotāju kuģus.
Okeāns, kuram nez kāpēc dots Klusā vārds, gan laiku pa laikam piemirsa taifūna plosītos krastus un ļāva ļaudīm uzelpot brīvāk, taču uguns, kura reiz bija sadedzinājusi savu māti, nenoguruši mocīja pārakmeņojušās dievietes miesu. Ne velti Japāna pieder pie pašiem seismiskākajiem Zemes rajoniem. Ik dienas šeit Teģistrē no trim līdz pieciem grūdieniem. Tikai četru pēdējo gadsimtu laikā vien notikušas apmēram septiņdesmit postošas zemestrīces. īpaši bēdīgas atmiņas atstājušas 1855., 1891., 1923. un 1946. gada katastrofas.
Tā, 1923. gadā Kanto zemienes milzīgā zemestrīce sa« grāva Tokiju un Jokohamu, aizrāva simttūkstoš cilvēku dzīvību un līdz ar ugunsgrēkiem, ko tā izraisīja, iznīcināja 576 tūkstošus māju. Patiešām, to var salīdzināt ar katastrofām, kuras tik reālistiski atainotas romānā!
Kā zināms, ar zemūdens zemestrīcēm cieši saistīti arī milzīgie paisuma viļņi cunami, kas «izslauka» piekrastes pilsētas un kā skaidas izsviež krastā okeāna kuģus. Skaidrs, ka šajās ainās rakstniekam fantastam īpaša iztēle nebija vajadzīga. Viņa spalvu vadīja nevis fantāzija, bet gan skarbā dzīves īstenība.
Taču būtu visai naivi «Japānas nogrimšanu» uzskatīt par viduvēju «brīdinājuma romāna» žanra sacerējumu, kas uzrakstīts, lai pievērstu sabiedrības uzmanību reālai katastrofai, kura, viss var gadīties, Japānu gaida nākotnē. Rakstnieks ar savu darbu gribējis sasniegt pavisam citu mērķi, un par to liecina kaut vai tas vien, ka patiesie apstākļi būtiski atšķiras no tiem, kurus viņš tik pārliecinoši notēlojis romānā.
Pirmām kārtām mūsdienu zinātnes priekšstatiem neatbilst romāna pamathipotēze, ka ģeoloģiskā laika gaitā Japānas teritorija pakāpeniski samazinājusies, īstenībā šīs zemes reljefs ir veidojies, izlīdzināšanās posmiem vairākkārt mijoties ar izlīdzināto virsmu drupšanas un celšanās posmiem. So virsmu atliekas sastopamas 800—1000, 1500 un apmēram 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Jaunākie cēlumi un gri- mumi, bieži nomainīdami cits citu, visā visumā nav sasnieguši lielus apmērus. Tāpēc Japānā nav daudz augstkalnu rajonu. Cilu pārvietošanās, gan lēnāka, gan ātrāka, sastopama vēl šobaltdien. 1923. gadā Sagami līča atsevišķas vietas pacēlās par 100 metriem un iegrima par 180 metriem.
Pašlaik Japānas teritorija drīzāk pieaug, nevis samazinās. Es nedomāju zemi, kuru cilvēki atņēmuši jūrai un uz kuras, piemēram, atrodas Hanedas lidosta. Runa ir par vulkāniskas izcelsmes salām, kuras laiku pa laikam parādās lielākā vai mazākā atstatumā no Japānas krastiem. Kopš ir pieņemti jauni noteikumi par divsimt jūdžu plato zvejas zonu, šīs saliņas vārda tiešajā nozīmē tiek medītas. Amerikāņu un japāņu helikopteri dienu un nakti dežūrē debesīs, lai nepalaistu garām tādu tvaika mutuli dzimušu sauszemes pleķīti, uz kuru attiecas likums par jūras šelfu.
Tātad pesimistiskām prognozēm nav nekāda pamata. Turklāt Sakjo Komacu nebūt nav tas rakstnieks, kurš ies biedēt lasītājus ar neesošām briesmām.
Kāda tad ir viņa nežēlīgā eksperimenta jēga?
Atbildi uz šo jautājumu dod visa Sakjo Komacu daiļrade. Asinssaitēm rakstnieks, humānists un pārliecināts internacionālists, ir vienots ar dzimto Japānu, tās mitoloģiju, vēsturi, japāņu tautas pasaules uzskatu un īpašo attieksmi pret dzīvi.
Japāna nogrimst, līdz ar to iet bojā arī miljoniem japāņu. Vieni kļūst par gaidāmās nelaimes priekšvēsts upuriem, citiem gluži vienkārši nav lemts izglābties, bet trešie mirst brīvprātīgi, tādēļ ka viņiem salu nogrimšana nozīmē pašas Japānas bojāeju.
Taču Japāna nevar pazust bez pēdām! Miljoniem japāņu, kurus izglābušas Apvienoto Nāciju kopīgās pūles, evakuējas uz kontinentiem, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Vai var iet bojā nācija, kam uz mūžīgiem laikiem laupīta dzimtā augsne? Tas ir galvenais jautājums, kas nodarbina Komacu. Noliegdams šovinistiskos murgus par «zemi» un «asinīm», Sakjo Komacu saka: «Nē!»
Jo, kamēr vien ir dzīva kaut saujiņa gudru, godīgu un drošsirdīgu cilvēku, nemirstīga būs arī kultūra, ko radījuši viņu senči. Jo planētu Zemi apdzīvo vienota cilvēce, kurai jāspēj nosargāt savas skaistās un pa* gaidām vienīgās mājas.
«Japānas nogrimšana» ir optimistiska traģēdija.
J. Parnovs