Pulksten septiņos vakarā «Hokuto» ieradās tikšanās vietā trīsdesmitajā kilometrā uz ziemeļrietumiem no Tori salas.
Rietošā saule, kā gribēdama nokveldēt visu jūru, nevaldāmā niknumā lēja savus pēdējos starus pār ūdens virsmu trīsdesmitajos ziemeļu platuma grādos. Bija iestājies bezvējš, un jūra, izņemot retus brīžus, kad uzpūta vieglas brāzmas, pletās klusa un rāma kā eļļains laukums.
«Vadacumi» kopā ar paliktni nolaida uz ūdens, ar tauvām pievilka pie meteodienesta novērošanas kuģa «Daito-maru Nr. 3» un pacēla uz tā pakaļējā klāja. Jūras dibena apgūšanas firmas tankkuģis vēl nebija pienācis. Runāja, ka tas ieradīsies tikai pusnaktī. Laikam «Hokuto» bija to apdzinis.
Kad pār klusajiem ūdeņiem nolaidās krēsla un debesīs iezaigojās neaprakstāmi spilgtas dienvidu zvaigznes, visi darbi bija pabeigti. No «Hokuto» atskanēja atvadu sirēna, kuģis uzņēma dienvidrietumu kursu un ar pilnu ātrumu devās uz Tori salu, lai evakuētu meteostacijas darbiniekus.
— Kas tad galu galā notiek Tori salā? — profesors Tadokoro jautāja kādam uz tumšā klāja.
— Situācija ne visai skaidra … Zemes temperatūras celšanās, dūmu mutuļu pieaugums. Vārdu sakot, viss tas, ko sauc par vulkāniskā izvirduma ekstraordinā- rajām pazīmēm, — atbildēja paveca vīrieša balss. — Stāsta, ka tu esot novērojis izvirdumu uz Bajonezas klintīm? Iet diezgan raibi, vai ne? ..
— Bet kas tā par zemestrīci uz austrumiem no Oga- savaras ieplakas?
— Pašreiz vēl nekas sevišķs. Laikam pat nemaz nav atbalsojusies Honsju salā.
Pār klāju pārslīdēja gaismas kūlis, atskanēja daudzu cilvēku balsis. Profesora Tadokoro un docenta Juldna- gas augumi iznira no tumsas. Atbildējuši skaļajiem sveicieniem, abi tūdaļ nozuda kajītē.
Nodevis «Vadacumi» Jūki pārziņā, Tadokoro atstāja klāju un kāpa lejup. Tūkstošastoņsimttonnīgais «Daito-maru» bija paredzēts ilgstošiem novērojumiem un mērījumiem. Tā iekšpuse ne ar ko neatšķīrās no pasažieru kuģa — tikpat ērtas kajītes, tāda pati tīrība un kārtība. Kad Onodera gāja pa gaiteni, no virsnieku salona viņu pasauca Jukinaga:
— Onodera-kun, ienāc arī tu pie mums. Apspriedī- simies visi kopā.
Virsnieku salonā ap jūras kartēm un dokumentiem apkrautu galdu bija sapulcējušies kādi desmit cilvēki — zinātnieki un novērotāji. Viņu vidū izcēlās padzīvojis cilvēks, kas, spriežot pēc izskata, varēja būt augstskolas profesors.
— Onodera, nodarbojas ar jūras dibena apgūšanu, — Jukinaga stādīja priekšā atnācēju. — «Vadacumi» vecākais stūrmanis.
Klusa, apvaldīta paklanīšanās, un pārtrauktā saruna risinājās tālāk.
— Kur atrodas kanaku zvejnieki, kas nogrimšanas brīdī bijuši uz salas? — skaļi jautāja profesors Tadokoro. — Vai uz šī kuģa?
— Aizsūtīju jau pēc viņiem, — paskaidroja kāds gados vecāks cilvēks. — Rīt amerikāņu armijas kuģis viņus aizvedīs atpakaļ.
«Ahā,» nodomāja Onodera, «tas laikam ir tas pats slavenais okeanologs, kas ieteicis noīrēt «Vadacumi» apsekošanas darbiem.»
— Ierodoties šeit, man vispirms uzkrita, ka tādas nieka saliņas nogrimšana Klusā okeāna vidū sacēlusi tik lielu kņadu, — sacīja profesors Tadokoro, pārlaidis acis visiem klātesošajiem. — Gluži neticami. Visi cenšas iejaukties šajā lietā. Meteoroloģijas pārvalde, Jūras un upju produktu pārvalde, Zinātnes un tehnikas pārvalde. Sarīkojušas pat speciālu kuģi…
— Vasaras atvaļinājumu laiks, — bez liekas kautrības iesmējās jauns, pēc izskata ļoti erudēts inženieris no Zinātnes un tehnikas pārvaldes. — Tokijā, kā zināms, valda neciešams karstums. Visiem gribas doties uz jūru.
— Patiesību sakot, — ierunājās Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, — šī sala atklāta pavisam nesen, pirms kādiem četriem pieciem gadiem, bet tās teritoriālo piederību apstiprināja tikai pirms trim gadiem. Tai pat līdz šim laikam nav oficiāla nosaukuma.
— Kā tas varēja notikt, ka šajā attīstīto sakaru laikmetā tā netika pamanīta veselus piecus gadus?
— Pašas salas vēl ne-bi-ja! — sāka skaidrot kāds no apsekošanas komisijas locekļiem. — Sākumā bija kaut kas līdzīgs zemūdens rifam, par kura esamību zināja tikai atsevišķi zvejnieki. Bet, tā kā tas atradas tālu no satiksmes līnijām, tam gandrīz neviens nepievērsa uzmanību. Pirms pieciem sešiem gadiem, kad to atklāja japāņu meteokuģis, tā bija jau īsta sala — pusotra kilometra dienvidu—ziemeļu virzienā, astoņi simti metru austrumu—rietumu virzienā un septiņdesmit metru virs jūras līmeņa. Uz tās auga krietna zāle, bet galvenais — strūkloja diezgan spēcīgs tīra saldūdens avots.
— Tik mazā saliņā? — profesors Tadokoro izbrīnījās. — Dīvaini! Pašā okeāna centrā…
— Starp vulkāniskajām salām paretam gadās šādas, — Jukinaga iejaucās sarunā. — Nav zināms kāpēc, bet varētu teikt, ka pazemē izveidojusies tāda kā destilācijas iekārta.
— Un tad? — profesors nepacietīgi pārtrauca.
— Lai cik tas izliekas savādi, šī sala tika nodota premjerministra kancelejas tiešā pārziņā. Tāds stāvoklis saglabājās pat pēc tās teritoriālās piederības noteikšanas. Pirms pusotra gada Meteoroloģijas pārvaldē un Jūras un upju produktu pārvaldē sākās runas par šīs salas izmantošanas iespējām. Nezinu, kādā veidā varētu lo vel izmantot, bet amerikāņu Tālo Austrumu karaspēks ierosināja izmantot šo saliņu bombardēšanas apmācībām. Un ASV valdība gribējusi atpirkt šo salu.
— Un tādēļ, — turpināja kāds cits komisijas loceklis, — arī sākās šīs salas pētīšana. Jūras un upju produktu pārvalde gribēja izmantot šo salu par ostu, kur varētu paslēpties ekspedīciju flotes traleri, bet Meteoroloģijas pārvalde vēlējās pārvietot no Tori salas uz turieni savu novērošanas staciju. Jaunajā salā atšķirībā no nedrošās Tori salas vulkāniskā darbība it kā esot izbeigusies jau pirms vairākiem desmittūkstošiem gadu. Tur atradās diezgan ērts līcītis, kas bija izveidojies laikam sena krātera vietā, ļoti piemērots kuģu piestāšanai, un lieli saldūdens krājumi. Apstākļi tur bija daudz labāki nekā Tori salā.
— Vai jau bija uzsākta kāda celtniecība?
— Pērn tika piešķirti papildlīdzekļi, par kuriem varēja ielikt tikai dažus pamatus. Šogad apstiprināja ģenerālprojektu, bet pa īstam būvdarbus vajadzēja veikt, sākot ar nākošo gadu.
Durvis atvērās, un salonā ienāca plecīgs zema auguma, gandrīz melns saulē iededzis gadus piecdesmit vecs vīrietis. No īsajām piedurknēm līda ārā resnas, spēcīgas rokas, zem deguna — nekārtīgas īsas ūsiņas. Pie iekaisušajiem sasarkušajiem plakstiņiem — varbūt spēcīgo saules staru ietekmē — nebija gandrīz nevienas skropstas.
Aiz šī spēkavīra, kas, kā jau tas īstam zvejniekam pieklājas, izplatīja zivju un mašīneļļas smārdu, telpā ieradās vēl trīs izstīdzējuši, gluži melni iedeguši cilvēki ar izvalbītām acīm. Diviem bija stīva audekla krekli, tādi paši kā havajiešiem, bet trešajam — vienos caurumos noplīsis, aiz vecuma rūsgans sporta krekls. Viņiem visiem bija biezas lūpas, izspūruši mati kā dzērves kronītis vai pieneņu pūkas ieskāva garenās galvas. Visvecākajam vīrietim ar sudrabainu sirmumu ūsās seju, plecus un krūtis greznoja spilgti zili tetovējumi. Plecīgais vīrs noņēma ar eļļu piesūkušos darba cepuri, paklanījās un kautrīgi nostājās pie durvīm. Trīs kanaki, smaidīdami, it kā nezinādami kur likt savas garās rokas un kājas, mīņājās uz vietas.
— Tas ir Jamamoto kungs no zvejas kuģa «Sui- ten-maru Nr. 9», kas izglāba kanaku zvejniekus. Viņš mazliet prot kanaku valodu, tādēļ mēs lūdzām viņu palikt pie mums kopā ar šiem cilvēkiem. Viņi ir zvejnieki, paši dzīvo Urakasas salā, bet nogrimšanas brīdī bijuši tur, uz tās salas …
— Lūdzu, pastāstiet, kā tas notika, — profesors Tadokoro piedāvāja visiem četriem krēslus. — Jūs droši vien jau esat to stāstījuši citiem, bet atkārtojiet mums velreiz.
Ja a, - nolaidis acis, pat nemēģinot apsēsties ii/, piedāvātā krēsla, aizsmakuša balsi sāka vīrietis, kuru sauca par Jamamoto. — Neko daudz es kanaku valodā neprotu. Vēl pirms kara kādu laiku pabiju uz Saipanas, Palavas, Japas, Angauras un citām salām, tēvs tur strādāja. Toreiz biju vēl knīpa, neko necentos iemācīties. Bet viņi nedaudz buldurē angliski, un vectēvs mazliet prot japāniski.
— Končiva,[4] — tetovētais kanaks svinīgi nolieca sirmo galvu.
— Labdien, labdien, — profesors. Tadokoro negaidīti sirsnīgi piedāvāja kanakiem cigaretes. Kad visi trīs ļoti apmierināti izlaida violetu dūmu riņķus, zinātnieks atkal griezās pie japāņu zvejnieka. — Lūdzu, stāstiet!
— Tajā dienā mūsu kuģis zvejoja ziemeļaustrumos no Jamomes rifa. Tas ir dienvidrietumos no Ogasa- varas, — sāka Jamamoto. — Pa radio dzirdējām, ka pēcpusdienā uznāks tropiskais ciklons un kritīsies spiediens, tādēļ steidzāmies ātrāk tikt galā ar visiem darbiem. Bet kā par nelaimi sāka niķoties motors. Kustēt kustējās, bet ātrumu nedeva. Ciklonu paredzēja ne visai stipru, bet, ja trāpītos tieši viņam ceļā, tad stūre būtu beigta. Tādēļ nolēmām paslēpties kādas salas paspārnē. Bijām jau aiznesti diezgan tālu uz ziemeļiem no Mukodzimas. Domājām doties uz Tori, bet stūrmanis teica: «Tori salā nevarēsim paslēpties no vētras., Daudz labāka vietiņa ir jaunā sala uz ziemeļrietumiem no Tori. Tur ir klints kā īsts aizkars. Ļoti piemērota, lai • pasargātu no visiem vējiem.» Ar ceļavēja un straumes palīdzību kaut kā aizkūlāmies līdz tai salai bez nosaukuma. Metās jau vakars. Salas ziemeļu puse tiešām ļoti piemērota kā patvertne no vētrām, arī dibens tāds, ka var labi noenkuroties. Puskrēslā apskatījāmies apkārt un ieraudzījām ieeju līcī. Kapteinis teica: «Iebrauksim tur, un viss būs kārtībā.» Bet stūrmanis, lai gan zināja šo salu, taču nekad vēl nebija braucis šajā līcī. Neuzdrošinājās līst iekšā — i dziļums nebija īsti skaidrs, i motors nekārtībā. Vārdu sakot, viņš bija pret to, ka tādā tumšā naktī gribam braukt nezināmā vietā. Visapkārt mākoņi, nevienas zvaigznītes, tumsa. Nolēmām, ka stūrmanim taisnība. Ja jau ciklons nav tik bīstams, tad to var pārlaist arī tepat — izmetām enkuru jūrā septiņi simti metru attālumā no salas. Naktī, izņemot mehāniķi, visi devās pie miera.
— Kāds bija dziļums noenkurošanās vietā? — Jukinaga pajautāja.
— Apmēram piecpadsmit metri. Nakts vidū uzpūta vējš, bet nekas nopietns nenotika. Ciklons aizķēra mūs tikai ar malu un aizgāja uz austrumiem. To dzirdējām pa radio. Visi nomierinājās un atkal likās uz auss. Un tad pulksten trijos, jau rītausmā, kuģa priekšgalu it kā kāds pavilka lejup uz jūras dibenu. Es tieši tajā brīdī biju pamodies, aizgājis uz ateju un nācu atpakaļ. Tādēļ to sajutu. Bet pārējie gulēja un nekā nemanīja. Kapteinis augšā iekliedzās: «Kas noticis?» Sargmatrozis nobļāva: «Nekas nav. Viss kārtībā.» Es atkal aizmigu, bet pēc četriem pamodos. Sargmatrozis kaut ko auroja. Izberzu acis, izgāju uz klāja, bet tur visi klaigāja: «Šausmas, sala pazudusi!» Mākoņos parādījās plaisas, jūra kļuva gaišāka. Aplūkoju apkārtni. Tavu brīnumu — no salas, kas vēl nesen rēgojās acu priekšā, ne miņas. Bet mūsu kuģis viens vienīgs visā plašajā jūrā. Motors apstājies, dreifējam. Kāds ieminējās:' «Laikam enkura ķēde pārtrūkusi?» Bet enkurs nebija pazudis, tas peldēja ūdenī. «Naktī, kad saņēmām triecienu, enkurs būs atrāvies no dibena…» kāds cits sāka spriedelēt, bet kapteiņa palīgs apgalvoja, ka tik un tā stundas laikā straume nevarēja aizdzīt mūs tik tālu prom no salas. Ļoti aizstāvēja savu viedokli. Sargmatrozis — it kā pats būtu vainīgs salas pazušanā — uzkāpa signālmastā un iekliedzās: «Cilvēks aiz borta!» Un tiešām, gandrīz pie paša kuģa peldēja un kaut ko kliedza cilvēki. Nu, mēs tūdaļ izglābām viņus, lūk, šo trijotni.
— Tā, — profesors Tadokoro smagi nopūtās. — Tas nozīmē, ka tajā naktī viņi bija uz salas?
— Laikam jā. Bet, kad mēs viņus izvilkām, viņi bija tik nobijušies un uzbudināti, ka mēs nekā nevarējām no viņiem saprast. Vēlāk kaut kas noskaidrojās. Viņi nodomājuši piebraukt pie Mukodzimas, lai vēl mazliet pazvejotu, kad pēkšņi uznācis stiprs vēja grūdiens, kas saplēsis viņu buru, kura jau bez tā bijusi vienos ielāpos. Laiva nesta uz ziemeļiem. Viņi ķērušies pie airiem un iepriekšējā dienā iebraukuši tās salas līcī. Salāpījuši buru un palikuši atpūsties salas augstākajā vietā. No viņiem arī uzzinājām, ka, viņiem guļot, sala nogrimusi. Izveidojies atvars, bet sala pazudusi — kanoe ierauta dzelmē, bet šie tomēr noturējušies uz ūdens. Tā viņi, tumsā maldoties un piesaucot kaut kāda sava dieva vārdu, peldējuši līdz rītausmai.
— Piedodiet, ka atkal pārtraucu, — teica Jukinaga. — Vai jūs tad izmērījāt ūdens dziļumu?
— Izmērījām. Tieši zem kuģa bija septiņi simti metru. Bet, taisnību sakot, mēs tikai vēlāk noskaidrojām, ka no noenkurošanās vietas bijām aiznesti kādus divus kilometrus uz ziemeļiem, — paskaidroja Jamamoto un mulsi jautāja: — Ē-ē, vai drīkstu apsēsties?
— Lūdzu, — atsaucās jaunais tehniķis, — bet lai viņi arī apsēžas.
Jamamoto kaut ko nomurmināja kanaku valodā. Trīs kanaki, kas bija neveikli mīņājušies pie durvīm, lempīgi panāca uz priekšu un izvietojās uz sola. Divi jaunie, acis nepamirkšķinādami, ieurbās pelnu traukā, kur kaudzē bija sakrauti gari cigarešu gali.
Onodera izvilka no kabatas veselu paciņu un piedāvāja to puišiem. Atiezuši platā smaidā koši baltos zobus, viņi paņēma cigaretes. Viņu melnie, it kā nopulētie ķermeņi izplatīja sāls, saules un svaigu zivju smaržu, bet no viņu mutēm plūda viegls, savāds — laikam betelpalmas riekstu — aromāts.
— Un tad, — Jamamoto izvilka no krūšu kabatas saņurcītu cigareti «Jaunā dzīve» un iebāza to mutē. Viņš pastiepa roku pēc sērkociņiem, kas mētājās uz galda, bet jaunais tehniķis pasteidzās pasniegt viņam savu jau aizdedzināto gāzes šķiltavu. — Tencinu! Un tad kapteinis atzinās, ka tādu lietu dzird pirmo reizi mūžā, bet stūrmanis, kā saka, piedeva gāzi. Motors jau bija savests kārtībā. Devāmies pilnā gaitā uz dienvidiem. Un visu laiku, protams, mērījām dziļumu ar eholotu. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad stūrmanis iesaucās: «Kaptein! Atradusies. Jūra kļūst arvien seklāka. Pašreiz dziļums piecdesmit metru.» «Tādi sēkļi mēdz būt šajās vietās,» kapteinis negribēja piekrist. «Jūs panāciet šurp un paskatieties, ko rāda eholots. Tad viss būs skaidrs!» stūrmanis ierosināja. Te viņš izmainīja kursu par kādiem desmit grādiem uz rietumiem un brauca ārkārtīgi uzmanīgi, sākumā ar ceturto ātrumu, tad pavisam lēnā gaitā. Kapteinis stāvēja kuģa priekšgalā — viņam ir loča pieredze — un, jau gluži gaišajā rītausmā vērodams jūras virsmu, burkšķēja: «Kas par salu, nekā tamlīdzīga…» Pēkšņi arī manas acis pamanīja, ka jūras krāsa sāk mainīties. Kapteinis deva pavēli: «Novērot ūdens dziļumu!» Bet stūrmanis, izbāzis galvu no stūres mājas, iekliedzās: «Kaptein, mēs pašreiz peldam virs salas!» «Ja tā ir tiesa, esi uzmanīgs!» kapteinis atbildēja. «Nekas, gan jau viss būs kārtībā. Gandrīz jau pārbraucām. Tā dziļākā vieta laikam bija krāterī izveidojies līcis.
Gandrīz simt metri. Tagad dodamies pāri kalna virsotnei salas dienvidu pusē. Dziļums — desmit metri,» tā stūrmanis.
Jamamoto uz brīdi apklusa. Salonā valdīja pilnīgs klusums, pat elpošana nebija dzirdama. Visus aizrāva zvejnieka stāstījums. Šis šļupstošais cilvēks ar aizsma- kušo balsi ļoti spraigi un spilgti attēloja notikumus.
— Vai dziļuma mērīšanas pieraksti ir saglabājušies? — Jukinaga painteresējās.
— Jā, — Jamamoto piesmēķēja otru «Jauno dzīvi» no pirmās cigaretes gala. — Tie nodoti jūsu kuģim. Tieši tajā brīdī parādījās saule, un mēs izmērījām tās augstumu, lai precizētu atrašanās vietu. Dati pilnīgi sakrita ar tām salas koordinātēm, kas bija zināmas stūrmanim. Daži mūsējie ienira jūrā un tūdaļ atrada to visaugstāko virsotni. Tad mēs noraidījām ziņas uz Tori, bet no turienes ziņoja tālāk. Un tad no centra pienāca rīkojums, lai kanaki un kāds aculiecinieks ierodas Tori salā. Mūsu traleris jau bija pilns ar zivīm, vajadzēja braukt mājās. Saldējamā iekārta mums ir īsts vecs krāms, mazākā neuzmanība, un viss ieguvums var izkūpēt vējā. Tādēļ tika nolemts — jāpaliek man kā viņu valodas pratējam.
— Tori salas iedzīvotāji pēdējā laikā kļuvuši ļoti nervozi. Tieši viņi bija tie, kas uzstāja, lai tūlīt sūta komandējumā pētniecības kuģi, — nosvērtā balsī uzsāka okeanologs. — Sagadījās tā, ka mēs gatavojām «Daito-maru» okeāna novērojumiem dienvidu rajonos. Bija jādodas ceļā trīs dienas agrāk nekā paredzēts. Steigā sasaucām cilvēkus un pilnā gaitā devāmies uz notikuma vietu. Ņemiet vērā, ka līdz ar šīs bezvārda salas nogrimšanu par vienu metru iegrimusi arī Tori sala, bet atstatums starp tām abām ir veseli trīsdesmit kilometri!
— Tagad noklausīsimies šos cilvēkus no Urakasas salas, — profesors Tadokoro pievērsās kanakiem. — Vai jūs varēsit pārtulkot?
Pakasījis pakausi, Jamamoto stājās pie uzdevuma pildīšanas. Bet nedz viņa kanaku valodas, nedz vecāka zvejnieka japāņu valodas, nedz jauniešu angļu valodas zināšanas nepalīdzēja jautājumus sīkāk noskaidrot. Nesalīdzināmi daiļrunīgāk nogrimšanas ainu attēloja
šo triju dabas bērnu veiklās ķermeņu kustības un skaņu atdarināšana.
Viņi ieradušies salā pēcpusdienā. Līdz vakaram la« bojuši sabojāto kanoe un buru. Dziļš līcis, augsta klints, šādi tādi augi. Visādā ziņā laba sala. Atradies arī saldūdens avots. Turpat tuvumā ne visai dziļa ala. Un taciņa līdz tai. Laikam to bija ieminuši zvejnieki, kas laiku pa laikam ieradās salā. Kāds bija pat uzbūvējis nelielu būdiņu. Bet trijotne nolēmusi pārgulēt alā, jo no turienes bijis labi redzams līcis un kanoe, un pie tam negribējuši uzlauzt būdiņas atslēgu. Naktī sācis pūst vējš. Bet alā klusi un mierīgi. Visi trīs aizmiguši.
Veco uzmodinājusi bangojoša jūra, viņš uzmodinājis jauniešus. Ūdens jau bijis pie pašas alas. Tumsā nevarējuši redzēt, kur palikusi krastā izvilktā kanoe. Jūra viļņojusies, griezušies sīki atvari, bet apkārt valdījis klusums, un sala grimusi bez trokšņa.
— Bet pazemes grūdieni vai dunoņa?
— Nekā ncjutuši. Un, ja ari tādi bijuši, tad palikuši nepamanīti, jo viņi ļoti pārbijušies.
— Cik ātri sala nogrima?
— Lūk, tik ātri! — Jaunais kanaks pietupās, piespieda delnu pie grīdas un tad palēnām pacēla to līdz krūtīm.
— Ar agrāko laiku zemūdenes iegrimšanas ātrumu, — kāds nomurmināja. — Diezgan ātri.
Viņi skriešus metušies uz salas virsotni. Ūdens sekojis pa pēdām. Kamēr skrējuši, virsotne pārvērtusies akmens bluķu kaudzē, kurai apkārt vārījušās baltas putas. Bet arī šie bluķi sākuši grimt. Ūdens jau apskalojis viņu potītes. Apskāvušies un piesaukuši Urakasas salas kanaku sargdievu, jūras dievu, senču dievus. Visapkārt tumsa, nevienas zvaigznītes. Ūdens jau līdz vēderam. Licies, ka akmeņi zem kājām sāk pazust. Viļņi skalojušies ap krūtīm, tad sasnieguši kaklu. Bet zeme it kā kaut kur aizpeldējusi. Putu vairs nebijis. Tikai daudz un dažādi atvari — gan lieli, gan vidēji. Viņus sākuši raut iekšā, bet viņi tomēr kaut kā noturējušies virs ūdens. Salas vairs nebijis. Visi mēģinājumi kaut ko sataustīt ar kājām beigušies neveiksmīgi — apkārt tikai ūdens. Melna, bezdibenīga jūra zem tikpat melnām bezgalīgām debesīm. Viņi sākuši
peldēt un meklēt savu kanoe. Neatraduši. Bailes no pārdzīvotā, bailes no tikšanās ar haizivīm, pārgurums. Sākuši slīkt. Pēc kārtas pieķērušies baļķa gabalam. Pie horizonta parādījusies gaismas strēmelīte, tālumā ieraudzījuši kuģi. Glābti! Saukuši un peldējuši. Satraukumā gandrīz vai noslīkuši. Bet izvilkti. Vai cik baigi bijis! Senču teikās esot stāstīts par salas nogrimšanu. Bet paši to redzējuši pirmo reizi. Gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties uz Urakasu. Atgriezušies mājās, pateiksies visiem dieviem. Salas iedzīvotāji būs pārsteigti. Virsaitis varbūt sarīkos svētkus. Bet sievietes klausīsies viņu nostāstos …
— Iedodiet, lūdzu, cigareti, — negaidīti tīrā japāņu valodā teica vecais, nobeidzis savu runu.
Paņēmis Onoderas pasniegto cigareti un iebāzis to mutē, viņš ar dziļu pašcieņu — kā jau pienākas jūras vilkam, kas izklāstījis garu un brīnumainu dēku stāstu, — nesteidzīgi piesmēķēja un caur lieliskā, plakanā deguna nāsīm izlaida garu, violetu dūmu strūklu.
— Cik daudz dažādu stāstu ir par nogrimušām salām, — profesors Tadokoro sakrustoja rokas uz krūtīm. — Ir pietiekoši neapšaubāmi ziņojumi par salām, kas nogrimušas bez kāda sakara ar vulkāniskām parādībām, tas ir, bez izvirdumiem un sprādzieniem. Bijušas arī tādas salas, kas vairākkārt parādījušās un atkal pazudušas. Bet šis gadījums, kad diezgan prāva sala tādā ātrumā nogrimst liecinieku acu priekšā, manuprāt, ir ārkārtīgi rets un dīvains.
— Un ne tikai tas vien, — kā parasti vienā mierā piebilda okeanologs. — «Suiten-maru» salas visaugstākā punkta atrašanās vietā izmeta boju. Bet, kad mēs ieradāmies tur, straume bija aiznesusi boju prom. Pirms tikšanās ar jums mēs paguvām izdarīt dažus dziļuma mērījumus.
— Vai salu atradāt?
— Atradām, — okeanologs pamāja ar galvu. — Mūsu kuģa pašrakstītājs uzzīmēja tādas pašas jūras dibena kontūras, kādas jau ir «Suiten-maru» rīcībā. Tā mēs noteicām salas atrašanās vietu. Bet visaugsta- kais punkts tagad ir deviņdesmit metru dziļumā. Ko jūs teiksit par to, Tadokoro-kun? Iznāk, ka divarpus dienās jūras dibens šajā rajonā nosēdies par simt sešdesmit metriem …
Onodera devās uz viņam ierādīto mājokli. Viņa pavadonis, vēl gluži bērnišķīgs matrozītis, atvainodamies paskaidroja, ka sakarā ar daudzu ievērojamu cilvēku ierašanos atsevišķas kajītes vairs nav.
Jūki vārtījās pa koju.
— Atkal slikta jušana? — Onodera jautāja.
— Nē, — Jūki atbildēja nepieceļoties. — Mazliet noguru. Regulēšanu pabeidzu pilnīgi. Rīt vari nirt kaut vai no paša agra rīta.
— Piedod, ka sagādāju tev tik daudz darba, — Onodera iesvieda savas mantas brīvajā kojā.
Kajītē ar papīra lapiņām rokā trokšņaini iedrāzās Tacuno.
— Satriecoši, Onodera-san, satriecoši! Vienīgi mūsu redakcijai izdevies notvert «Vadacumi» izbraukšanas brīdī un ierasties notikuma vietā. Nosūtīju jau pirmo telegrammu. Kamēr citas avīzes vēl tikai cels troksni ap izvirdumu uz Bajonezas klintīm, mums jau būs ziņojums par «Suiten-maru» un kanaku stāstījums. Tā taču ir īsta sensācija! Jūs rīt iegremdēsities? Vai nepaņemsit mani līdzi uz «Vadacumi»?
— Laikam nekas nesanāks, — Onodera pakratīja galvu. — Tik daudz zinātnieku un ierēdņu, un visi grib braukt ar «Vadacumi». Bet gondolā vieta tikai trijiem. Nav zināms, cik reižu varēsim nolaisties. Viss atkarīgs no laika apstākļiem.
— Šaubos, vai tā ir kāda sensācija, — Jūki, vārtīdamies pa savu šauro koju, lūkojās griestos. — Ja uz salas būtu bijis izvirdums un gājuši bojā cilvēki, tad gan iznāktu kliedzošs raksts. Bet tagad — pašā pasaules malā bez mazākā trokšņa klusi nogrimusi kaut kāda saliņa, kurai pat nosaukuma nav. Kas būs pārsteigts par šādu ziņojumu? Es nupat noklausījos īsviļņu pārraidi no Japānas — uz ātrgaitas šosejas To- kija—Nagoja notikusi drausmīga avārija.
— Kas par avāriju? — Tacuno izvalbīja acis.
— Kaut kur Aiči prefektūras austrumu daļā esot sabrucis tilts. Aizā iekritusi ar benzīnu piepildīta autocisterna. Izcēlies meža ugunsgrēks, un jādomā, ka bojā
gājis daudz cilvēku. Glābšanas darbos piedaloties pašaizsardzības vienība. Vārdu sakot, milzīgs troksnis.
— Tiešām? Tāds troksnis? — nokāris galvu, iesaucās Tacuno. — Tātad manu ziņojumu iespiedīs sīkiem burtiņiem kaut kur slejas beigās.
— Vai nebūtu labāk uzrakstīt rakstu zinātnes un mākslas nodaļai? — ierosināja Jūki.
— Kādas sekas atstājis cunarni, kas aizķēra mūs ceļā uz šejieni? — Tadokoro jautāja.
— Laikam nekā nopietna. Tikai viegli postījumi Boso pussalas rajonā.
— Pavisam neveicas. — Tacuno, galīgi nošļucis, smagi atkrita uz sola. — Fotoaparāts, ar kuru nofotografēju izvirdumu, iekritis jūrā. Tagad mani var glābt vienīgi nokļūšana uz «Vadacumi», vienalga kādā veidā..,
— Neraizējies, — Onodera uzsita Tacuno uz pleca.
— «Hokuto» kapteiņa palīgs Ogino visu uzņēmis — gan ar fotoaparātu, gan ar astoņmilimetrīgo kinokameru. Viņš ir lielisks meistars. Sazinies ar viņu pa radio un palūdz, lai aizdod filmiņas. Vari pateikt, ka par tām uzzināji no manis.
— Tiešām? — Tacuno acis iedegās. — Tas gan būtu lieliski!
— Uz «Hokuto» ir fototelegrāfa aparāts, — Jūki iejaucās sarunā. — Var pārraidīt uz mākslīgo pavadoni virs Klusā okeāna un no tā retranslēt uz Cjosi, tad attēli nokļūs jau rītrīta numurā.
— Lieliski! — Tacuno pielēca kājās. — Bet vai Drošības pārvaldes kuģis nodarbojas ar tādām lietām?
— To gan es nezinu. Viss atkarīgs no tā, kā tev izdosies ar viņiem sarunāt, — noteica Jūki un pagriezās uz otriem sāniem. — Agri no rīta uz «Hokuto», kas tagad stāv reidā pie Tori salas, dosies sakaru helikopters. Varbūt tu gribi lidot uz turieni?
— Var pamēģināt! — Tacuno strauji piecēlās.
— Liels, sirsnīgs paldies jums!
Kad Tacuno izskrēja ārā no kajītes, Jūki skaļi iesmējās.
— Kas tev lēcies? — Onodera brīnījās.
— Sis naivulis nesaprot, ka no viņa grib tikt vaļa.
Onodera arī pasmīnēja un ierosināja: — Šeit pārāk smacīgi. Kondicionētājs nedarbojas. Iesim uz klāja.
«Daito-maru» dreifēja, apturējis dzinēju. Straume palēnām nesa to tālāk uz ziemeļaustrumiem, un tagad tas atradās kādu desmit kilometru attālumā no nogrimušās salas. Mēness, savā košajā baltumā atgādinādams kailu sievieti, spilgti apgaismoja ūdens virsmu. Vēju nemanīja. Uz klāja nebija kļuvis neko daudz vēsāks, tomēr varēja paelpot. Viņi devās uz kuģa pakaļgalu, kur kāds trinkšķināja havajiešu ģitāru — ukuleli.
Klusa, miegu raisoša nakts. Laiski viļņi gandrīz bez šļakstiem apskaloja kuģa korpusu. Atspiedies pret bortu, Jūki izvilka pīpi. Tumsā — šeit nepiekļuva mēnesnīcas gaisma — laiku pa laikam, itin kā elpodama, iezaigojās dzeltena liesmiņa, atstādama aiz sevis baltus dūmus.
«Mare Pacifico».,* Tās ūdeņi tiešām izskatās kā klusuma iemiesojums. Bet to tumšajās dzīlēs slēpjas apbrīnojams spēks, kas vienā naktī spēj klusi aprīt pusotra kilometra lielu salu. Tīri neticami! Un tieši šeit tumšajā jūras dibenā no dienvidiem uz ziemeļiem trīs tūkstoši kilometru garumā stiepjas «uguns josta». Bet vēl dziļāk, tālāk prom no cilvēku acīm, slēpdamās zem biezas dūņu kārtas, milzu ugunsčūska jau gadsimtiem ilgi neatlaidīgi cīnās ar cietām, cietām klintīm. Reizēm notiek kaut kas neparedzēts, un tad, biedējot acis, plīst Zemes garoza, atveras jūras gludums. Bet tā ir tikai šī milža sviedru lāse, viņa briesmīgās elpas viens vienīgs vilciens.
— Kas galu galā notiek šīs jūras tumšajā dibenā? — prātoja Onodera. — Kas būs, ja klinšu un ugunsčūskas cīņā sāksies jauns pavērsiens?
— Lūk, kur jūs esat! — tumsā pa klāju tuvojās izstieptam trīsstūrim līdzīgs balts stāvs. Spriežot pēc briļļu stiklu mirgošanas, nevarēja būt nekādu šaubu, ka tas ir Jukinaga, kas pat vasaras svelmē allaž kārtīgi apģērbies, un arī tagad viņam starp žaketes atlokiem mirdzēja koši balts krekls. — Darbu sāksim rīt septiņos. Domāju, ka vienības komandieris jums par to paziņos vēlāk. Cikos varēsim iegremdēties, ja gatavoties sāksim septiņos?
— Pēc pusotras stundas — tādas ir manas domas, — Jūki atbildēja. — Metoties ūdenī bez rūpīgas pārbaudes, var viegli noiet dibenā.
— Vai būs līdzi kādi speciāli aparāti? — Onodera painteresējās.
— Šoreiz laikam ne, — Jukinaga pakratīja galvu.
— Ir atvestas dažas jaunas konstrukcijas iekārtas Zemes garozas mērīšanai jūras dibenā, bet man šķiet, ka tām nav nekāda sakara ar «Vadacumi».
— Bet kā ar Tori? — Jūki jautāja. — Vai tur būs izvirdums?
— Pašreiz viss, kā liekas, ir kārtībā. Iedzīvotāju evakuēšana no Tori uz «Hokuto» jau pabeigta. Izvirdums Bajonezā norimis. Tur izveidojusies maza saliņa.
— Šeit sala nogrimusi, tur izaugusi… — noburkšķēja Jūki, izdauzīdams pret margām savu pīpi.
Matrozis ar ukuleli pienāca tuvāk. Kādu laiku visi trīs klusi kiausījās viņa spēli. Lejup pa trapu ātri noskrēja Tacuno. Ejot garām, viņš nobēra:
- — Man izdevās sarunāt ar Ogino-san par filmiņām. Liels paldies. Viņš gan atteicās pārraidīt kopijas, bet apsolīja krāsainās. Varēs izmantot kādā ilustrētā žurnālā. Tur, — Tacuno ar roku norādīja uz augšu,
— raida televīzijas ziņas. Avārija uz Tokijas—Nago- jas šosejas patiešām ir kaut kas šausmīgs. Vēl arvien deg.
Visi trīs nez kāpēc pacēla acis pret nakts debesīm, kurās mirdzēja nedaudz zvaigžņu.
Virs galvām, trīsdesmit seši tūkstoši kilometru augstumā, starptautiskās informācijas aģentūras «In- tersat» liels mākslīgais pavadonis «Mocking-bird»[5]pārraidīja ziņas speciāli tiem kuģiem, kas atradās Klusajā okeānā. Acīmredzot katastrofa uz Tokijas—Na- gojas šosejas pieskaitīta pie starptautiska mēroga notikumiem. Onodera domāja par milzīgo ugunsgrēku, kas plosījās kaut kur kalnainajā apvidū Japānas centrālajā daļā, un tad nez kāpēc atcerējās tikšanos ar Go pa ceļam uz Hamamacu.
— Pārāk daudz notikumu, — Onodera teica Juki- nagam. — Un pie tam visi vienā dienā…
— Jā, gadās tādas dienas… — Jukinaga atsaucās, bet viņa balss skanēja ne visai pārliecinoši.
— Kā jūs domājat, vai šīs parādības ir savstarpēji saistītas? — Onodera tieši noprasīja.
— Kā to lai saka. Ļoti iespējams, ka sakarība eksistē. Bet nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu par tās esamību. Un tādā gadījumā zinātnieks ir spiests teikt, ka šādas vai tādas parādības pašreiz cita ar citu nav saistītas.
— Un tomēr, — Onodera iebilda, juzdams iekšēju saērcinājumu.
— Mēs nepārtraukti mērām dziļumu, — Jukinaga pārtrauca viņu. — Šajā rajonā patlaban jūras dibens gandrīz par divsimt metriem zemāks, nekā norādīts kartēs.
— Kas tad tur galu galā notiek?
— Nezinu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka kaut kas tur tiešām notiek. Bet, pamatojoties uz datiem, kādi ir mūsu rīcībā, nav iespējams secināt, kas un kāpēc. Atklāti sakot, mums vēl nav zināmi pat zemestrīču cēloņi. Ir daudz spēcīgu hipotēžu, toties neviena pierādījuma, kas runātu kādai par labu. Var teikt tikai to, ka zemes dzīlēs notiek kaut kas tāds, kas mums vēl ir svešs un neizprotams.
— Bet, — Onodera neatlaidās, — vai tad nav skaidrs, ka plašā rajonā, kas aptver Fudzi vulkānisko joslu gar Japānas dziļvagu un pašu Japānas salu fleksūru, Zemes garozā sākusies kaut kāda milzīga darbība? Vai jums pašam neliekas, ka zemes dzīlēs zem Japāņu arhipelāga aktivizējas īpatnējs spēks?
— Nezinu, — Jukinaga atkārtoja. — Vēl nav skaidrs, vai jūras dibena nosēšanās pie Tori salas un katastrofa uz Tokijas—Nagojas šosejas ir kaut vai netieši saistīti. Iztēlošanās ir ļoti romantiska lieta, bet zinātnieks nedrīkst runāt, lietojot nepierādītus tēlojumus.
— Piedodiet, — šoreiz iejaucās Jūki. — Pat bez jebkādiem pierādījumiem notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi!
Jūki vārdus dzirdēja tikai jūra. Jukinagas vairs nebija kuģa pakaļgalā — viņš devās uz kajīti. «Nav zināms. Nezinu, Nav pierādīts. Pierādījumu nepietiekamība …» Onodera īgni atgrūdās no margām un, piegājis pie vēl arvien spēlējošā matroža, palūdza viņam ukuleli un uzbudināti ātrā tempā sāka atskaņot strauju melodiju.
— Lieliski, — jaunietis bija sajūsmināts.
Onodera turpat uz vietas sacerēja dziesmas vārdus — tikpat uzbudinātus un straujus kā mūziku.
— Kas tā par dziesmu? — matrozis savaldzināts jautāja. — Pirmo reizi tādu dzirdu.
— Es to nupat sacerēju, — un tad Onodera īgni piebilda. — Tā ir dziesma «Nekā nezinām par to».
— Ak tā! — matrozis nobrīnījās, paņēma no Onoderas atpakaļ instrumentu un gandrīz bez kļūdām atkārtoja motīvu.
— Vai šajā vietā nevajadzētu pārtaisīt, lūk, tā? — Un jaunais puisis parādīja, kā tieši.
— Protams, — Onodera pamāja ar galvu, apmulsis no sava puiciskā uzbudinājuma, ko bija izraisījis īgnums. — Tā ir daudz labāk.
— Iesim lejā. Vai jūs nesacerētu vēl dažus pantus?
— Nē, es likšos gulēt. Beigas saceri tu pats.
Atgriezies kajītē un izstiepies uz kojas, Onodera
atcerējās tikko nospēlēto melodiju un nodomāja, ka dziesmiņa izdevusies itin labi. Nogūlies uz vēdera, viņš uzmeta notis uz papīra lapiņas, kas gadījās pie rokas.
7.
Nākošajā dienā pulksten septiņos no rīta «Daito- maru», nelielā ātrumā virzoties uz priekšu, izmērīja jūras dziļumu un apstājās tieši virs nogrimušās salas.
«Tacumi-maru», vienlaikus gan tankkuģis, gan pa- līgkuģis, bija atbraucis jau iepriekšējā naktī un tagad trīssimt metru attālumā no «Daito-maru» turpināja veikt priekšdarbus. Celtņa izlice pacēla «Vadacumi» gaisā, lai pēc tam to lēni ielaistu ūdenī. Onodera ar Jūki pārlēca uz peldošo iekārtu, kas jūras viļņos turējās ļoti nestabili. Onodera ienira gondolā un, saņemot rīkojumus no Jūki, kas iekārtojās atvērtajā lūkā, aizvadīja «Vadacumi» līdz «Tacumi-maru». No kuģa zemā darba klāja pasvieda tauvu, bet pie borta uzpūtās amortizatora koši sarkanā plastmasas desa. Pastiepās manipulatori, kas maigi apskāva un nostabilizēja «Vadacumi». Tad pievadīja šļūteni un sāka pārsūknēt benzīnu batiskafa pludiņā.
Dziļūdens kuģis «Vadacumi» bija konstruēts pēc Pikāra 1948. gadā radītā batiskafa parauga, kas skaitījās novecojies. Tagad darbojās daudz modernāki dziļūdens kuģi — divi Amerikā, viens Francijā —, kuru lielo peldspēju nodrošināja litijtērauds, kas ir vieglāks par ūdeni.
Jā, Ogista Pikāra vārdu padarīja nemirstīgu nevis viņa radītais stratostats «FNRS-1», kas 1940. gadā deva cilvēkam iespēju pirmo reizi pacelties trīsdesmit- tūkstoš metru augstumā virs zemes, bet tieši ideja par «FNRS-2» — batiskafa tipa zemūdeni.
Peldspējas ģēnijs Pikārs!
Viņš sapņoja par tādu «balonu», kas varētu peldēt jūras dzīlēs tikpat brīvi, kā, pateicoties ūdeņraža celtspējai, stratostats peld debesu plašumos. UKM. gada Viljams Bībs uzstādīja pasaules rekordu, nolaizdamies ar batisfēru deviņi simti astoņdesmit četru metru dziļumā, bet nolaišanās princips bija tāds pats kā Maķedonijas Aleksandra laikos — ceļu uz jūras dzīlēm ierobežoja tērauda trose.
Pikārs sapņoja par «zemūdens gaisa balonu», kas, atbrīvojies no smagās, neērtās un bīstamās tērauda saites, varētu brīvi ienirt un manevrēt jūras dzīlēs, bet vajadzības gadījumā, izmetot balastu, tūdaļ paceltos augšup. Vai zemūdene te nevar būt noderīga? Nē, tādam nolūkam tai trūkst korpusa stingruma. Šāda doba konstrukcija lielā dziļumā, kur spiediens sasniedz tonnu uz vienu kvadrātcentimetru, tiktu saspiesta kā rieksta čaumala. Pat korķis, nokļuvis dziļumā, tiek sapresēts kā akmens un kā akmens arī nogrimst dzelmē. Ja nostiprinātu korpusu, palielinātos svars un peldspēja kļūtu nepietiekama. Varēja mēģināt kompensēt zaudēto peldspēju ar pludiņu, bet milzīgais hermētiskais pludiņš neizturētu ārkārtīgo spiedienu. Ja pludiņu izveidotu nehermētisku un ļautu jūras ūdenim iekļūt tajā, tad spiediens pludiņa ārpusē un iekšpusē līdzsvarotos, bet līdz ar to gaiss, kas būtu pakļauts jūras ūdens vairāku simtu atmosfēru spiediena ietekmei, savā apjomā sarautos vairākus simtus reižu un tāpat vairākus simtus reižu samazinātos ari peldspēja. Ūdenī gaisa balons, pārsniedzis noteikto dziļuma robežu, grimtu tikpat strauji kā akmens bluķis.
Un, lūk, Pikāram ienāca prātā doma izmantot vielu, kas zem augsta spiediena tikpat kā netiek saspiesta. Izrādījās, ka tāda viela ir šķidrums — benzīns. 1948. gada 3. novembrī pirmais automātiskais batiskafs «FNRS-2» ar benzīna pludiņu iegrima deviņi simti metru dziļumā selgā netālu no Senegālas galvaspilsētas Dakāras. Vēlāk šāda tipa zemūdens kuģi, tai skaitā «FNRS-3», «Trieste-1,» «Trieste-2» un «Archimedes», ne vienu reizi vien iekarojuši pasaules jūru dzīles, ienirdami pat dziļāk par desmittūkstoš metriem.
«Vadacumi» arī bija tāds batiskafa tipa kuģis, tikai vecāks nekā amerikāņu «Aluminaut» vai franču un beļģu kopražojums «Lithimarine», tomēr tas izcēlās ar maksimālu manevrētspēju, piemērotību dzīvošanai tajā un spēju ilgstoši uzturēties ūdenī — sevišķi lielā dziļumā. Apgādāts ar ļoti efektīviem un viegliem ūdeņraža akumulatoriem, «Vadacumi» ar divu cilvēku apkalpi bija uzstādījis rekordu — divdesmit četras stundas zem ūdens uz kontinentālā šelfa. Bet tā gondolā, trīsarpus metrus garā un divi metri divdesmit centimetri diametrā, bija iekārtotas guļvietas un pat mazizmēra tualetes telpa. Maksimālais ātrums zem ūdens sasniedza septiņus mezglus, bet vidējais — četrus mezglus. Elektromagnētiskā stūre deva iespēju lielā ātrumā iegrimt četri simti metru dziļumā. Bez tam «Vadacumi» arsenālā bija zemūdens apgaismošanas bumbas un zemūdens televīzijas kamera ar panorāmas objektīvu, bet stabilus sakarus ar bāzeskuģi nodrošināja zemūdens supergaro viļņu raidītājs.
Virs «Tacumi-maru» klāja plīvoja sārts karogs, kas nozīmēja: «Bīstami. Iedegt uguni stingri aizliegts». Gaiss oda pēc benzīna. Koši baltais «Vadacumi», izrotāts ar divām acis žilbinošām sarkanām un divām oranždzeltenām svītrām, lēnām grima ūdenī.
Kad tvertnes bija piepildītas ar benzīnu un sārto karogu nomainīja dzeltenais, no «Daito-maru» nolaida motorlaivu un uz «Tacumi-maru» ieradās seši cilvēki. Diviem vajadzēja palikt uz kuģa, lai nodrošinātu sakarus, bet pārējiem — trijās maiņās pa divi katrā — iegrimt jūras dzīlēs ar «Vadacumi». Katra iegrimšana bija aprēķināta divarpus stundām, bet vajadzības gadījumā šo laiku varēja pagarināt. Motorlaiva atgriezās atpakaļ, un «Daito-maru», sirēnai skanot, attālinājās no «Tacumi-maru». Komisijas vadītājs palika uz «Daito-maru».
Pa to laiku bija pabeigti visi priekšdarbi «Vadacumi» iegrimšanai. Jūki aši pārcēlās no batiskafa klāja uz «Tacumi-maru» un pamāja ar roku Onoderain.
— Vērošu no augšas ar zemūdens radaru, — teica Jūki. — Nu, laimīgu ceļu! Vidējais dziļums šeit mazliet pāri četriem simtiem metru. Tātad kaut kas līdzīgs izpriecas braucienam.
— Ne gluži, — Onodera ar pirkstu parādīja uz profesoru Tadokoro, kas līdzīgi karakuģa komandierim pastaigājās pa «Vadacumi» klāju. — Saimnieks ir ļoti satraukts. Saka, ja būšot iespējams, gribētu ieskatīties dziļāk ieplakā.
Pirmajā maiņā brauca profesors Tadokoro un jaunais speciālists no Jūras un upju produktu pārvaldes. Iekārtojis viņus gondola, Onodera deva signālu aizbraukšanai. Mehāniskās rokas atvērās un atstūma «Vadacumi» no kuģa. Onodera, iebāzis mutē saliektu pirkstu, griezīgi iesvilpās, bet no «Tacumi-maru» klāja tādā pašā veidā atbildēja Jūki. Ieslīdējis četri metri garajā cilindriskajā ejā, kas šķērsoja pludiņu, Onodera nolaidās gondolā un blīvi noslēdza lūku.
— Dodamies ceļā! — vēlreiz pārbaudījis supergaro viļņu raidītāja darbību, Onodera griezās pie saviem abiem ceļabiedriem, kas sēdēja saspringtās pozās:
— Vai viss kārtībā? Iluminatori jums priekšā. Pakaļgalā arī. Bet šis te ir zemūdens televizors. Panorāmas objektīvs, redzes loks simt četrdesmit grādi. Kamera nostiprināta kuģa priekšgalā.
Onodera samazināja apgaismojumu un pastiepa roku pie elektromagnētiskā ventiļa sviras. Abas gaisa tvertnes atvērās. No «Tacumi-maru» bija redzams, kā «Vadacumi» baltoranžais komandtornis nesteidzīgi pazūd mutuļojošu viļņu putās.
Onodera ieslēdza dzinēju. Dzenskrūve virs pludiņa sāka lēni griezties.
— Dziļums sešdesmit. Sākam iegremdēties. Esiet uzmanīgi, lūdzu, turieties pie rokturiem!
Onodera pagrieza stūri — līdzīgu lidmašīnas stūrei — pa labi, un «Vadacumi», griezdamies ap garenisko asi, piecpadsmit grādu leņķī nira dziļumā.
Batiskafam lēni griežoties, priekšgala iluminatoru redzes lokā parādījās neskaidras melnās ēnas. Divi ūdenslīdēji no «Tacumi-maru», virs izraudzītā mērķa novietojuši nelielu boju, balansēja uz peldoša kesona, žestikulējot ar rokām kā īsti satiksmes regulētāji. Lai gan kesona nodalījumi bija pildīti ar hēliju, nevis ar slāpekli, noturēties kājās deviņdesmit metru dziļumā nebija tik vienkārši.
Onodera ieslēdza zemūdens telekameru. Attēls parādījās skaidrs un plašs.
— Ja vēlaties, var izdarīt videoieraksti, — viņš teica profesoram Tadokoro. — Vajag tikai nospiest šo pogu. Bet viens uzņemšanas laiks ilgst ne vairāk kā trīsdesmit minūtes. Rezervē ir trīs lentes.
Profesors Tadokoro un jaunais speciālists klusēdami raudzījās gan televizora ekrānā, gan iluminatoros.
— Tā ir viņa! — iekliedzās profesors Tadokoro. — Nudien, tā ir viņa …
Pulkstenis rādīja tikko pāri deviņiem, saules stari slīpi krita pār jūras virsmu, pavisam nedaudz ielaužoties arī dziļumā. Bet ūdens bija ļoti dzidrs, un uz televizora ekrāna varēja skaidri redzēt, kā garām peld nogrimušās salas melnais siluets. Gaiša plankuma veidā izdalījās virsotne, bet nogāzes grima dzelmes tumsā.
— Dodieties tieši pie salas, — ieslēdzis videoierak- stes iekārtu, pavēlēja profesors Tadokoro. — Un, ja ir iespējams, turpiniet iegrimšanu tādā pašā stāvoklī.
Onodera īsiem rāvieniem pagrieza stūri, pārtrauca batiskafa rotēšanu, pavērsa tā priekšgalu pret salu un, ieslēdzis atpakaļgaitu, apstādināja «Vadacumi». Tad, kā iepriekš, piecpadsmit grādu leņķī, neizmainot batiskafa stāvokli, atsāka iegrimšanu. Kā uz skatuves ekrānā lēnām peldēja agrākās «bezvārda salas» virsotne. Līdz tai bija apmēram trīssimt metru. Profesors atkal uzspieda videoierakstes pogu. Klusi dūcot, slīdēja lente.
Onodera ieslēdza ultraskaņas eholotu.
— Neaizraujieties ar ierakstīšanu, — viņš teica, vērīgi sekojot eholota trīsošajai bultai, kas arvien vai* rāk tuvojās sarkanajai nulles svītrai, un iegrimšanas ātruma rādītājam. — Priekšā vēl būs daudz interesanta.
Kādu desmit metru attālumā no virsotnes Onodera pēkšņi ieslēdza atpakaļgaitu. «Vadacumi», vēl arvien sasvēris priekšgalu par piecpadsmit grādiem, atlēca atpakaļ.
— Vai gremdēsimies gar nogāzi? — Onodera jautāja.
— Neesi pargalvīgs! — no «Tacumi-maru» pa su- pergarajiem viļņiem atskanēja Jūki brīdinošā balss. — Es jau domāju, ka tu tūlīt ietrieksies…
— Apbrauciet pusloku ap virsotni un tad laidiet dziļumā gar nogāzi.
— Ziņojums no «Daito-maru», — atskanēja skaļrunī. — Uz austrumiem no salas jūras dibens veido trīs grādu slīpumu. Tā garums vēl nav noskaidrots. Pēc jūras kartēm šajā rajonā dibenam jābūt samērā līdzenam, bet dziļumam par simt astoņdesmit metriem mazākam.
— Vai sakustējies noslīdenis? — jautāja tehniķis.
— Profesor, — Onodera ieslēdza pilnu gaitu. — Ar
ko izskaidrojams, ka, jūras dibenam nosēžoties gandrīz par divsimt metriem, nav izveidojies cunami?
— Nezinu! — Tadokoro gandrīz vai ierēcās. —» Kaut kur, protams, panākts līdzsvars, bet kādā veidā — tas nav skaidrs. Nekas nav zināms!
«Kopš vakardienas visi tikai atkārto: «Nav zināms! Nekas nav zināms!»,» Onodera nodomāja.
Apmēram piecdesmit metru attālumā no zemūdens salas virsotnes «Vadacumi» sāka slīdēt lejup. Ātrums trīs mezgli. Deviņdesmit metru dziļumā vēl arvien bija diezgan gaišs. Varēja skaidri saredzēt vecā vulkāna krātera sienas. Pat nebija nepieciešams ieslēgt starmešus. Nebūdams speciālists, Onodera tomēr saprata, ka sala izveidojusies jūras dibenā un ilgu laiku gulējusi zem ūdens, bet tad iznirusi virspusē, par ko liecināja gan erozijas, gan dēdēšanas pazīmes. Tagad šī dīvainā sala atkal nosēdusies jūras dzelmē. Krātera diametrs apmēram divi trīs simti metru, iekšējās sienas gandrīz vertikālas. Tajās rēgojās dziļa plaisa, kas atgādināja burtu V. Iespējams, ka tā nebija radusies izvirduma laikā, bet kāda sekundāra cēloņa dēļ jau pēc krātera izveidošanās. Eholots rādīja, ka krātera dzijums simt metri. Onodera bažījās, vai tik profesors Tadokoro negribēs nolaisties krāterī. Bija apmests pusloks apkārt salai, bet nevarēja pamanīt ne mazāko pierādījumu tās vulkāniskajai darbībai. Sala kā auksts bluķis gulēja jūras dibenā, it kā tā būtu atradusies šeit jau no laika gala.
Onoderam deva signālu iegremdēties. Vērodams hidrolokatoru, viņš nolaida batiskafa priekšgalu gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret nogāzi, pieslēdza liidrolokatora atbalsi skaļrunim un ierunāja supergaro viļņu mikrofonā:
— Jūki, mēs braucam! Vēro mūs uzmanīgi!
— Okei, — atbildēja Jūki. — Pašreiz jūs atrodaties gandrīz tieši virs tās virsotnes. Redzamība ļoti laba…
Onodera pagrieza kloķi. Aiz gondolas biezās sienas atskanēja ūdens šļakstoņa. Bija jūtama vibrācija, ko ūdenī izraisīja dzenskrūve. Profesors Tadokoro un tehniķis, piesprādzējušies ar jostām pie sēdekļiem, pievērsās gan iluminatoriem, gan televizora ekrānam. Gondolā dunēja hidrolokatora atbalss: «Ko-n, ko-n…». Sasvēries sāniski pret nogāzi, «Vadacumi» grima dziļumā. Ātrums divi mezgli.
Televizora ekrānu šķērsoja augšup peldošu zivju bari un milzīgu haizivju ēnas. Labajā iluminatorā rēgojās nogrimušās salas — pareizāk sakot, zemūdens vulkāna — nogāze. Bija redzamas arī svaigas izskalo- juma pēdas.
— Atgriezieties horizontālā stāvoklī, — profesors palūdza. — Kaut uz īsu brīdi. Pabrauciet gar izskalo- juma līniju.
Onodera pacēla priekšgalu. Izrādījās, ka izskalo- juma līnijas ir vairākas. Tās stiepās horizontālu joslu veidā. Tatad sala, atrazdamās virs jūras līmeņa, vairākkārt bija gan grimusi lejup, gan atkal cēlusies augšup.
— Vai ir līmeņa mērītājs? — profesors jautāja.
— Kuģa dienasgrāmatas galda atvilktnē.
Tadokoro pielika līmeņa mērītāju pie iluminatora
un ieurbās acīm tajā.
— Ja tās ir pirms trim dienām bijušā jūras līmeņa pēdas, tad visa sala pa šo laiku ir nošķiebušies uz austrumiem par četriem pieciem grādiem.
— Nolaižamies, — Onodera paziņoja.
Profesors, it kā sacīdams «aiziet», uzsita viņam uz pleca.
«Vadacumi» grima arvien dziļāk. Divi simti metru… divi simti piecdesmit… Saule laikam bija uzkāpusi diezgan augstu, jo apkārt nekļuva tumšāks. Ūdens viņpus stikliem pēkšņi iezaigojās spilgti zilos toņos. Onodera vadīja batiskafu, gandrīz nepievēršot uzmanību ūdens spiediena mērītāja bultai. «Vadacumi» tas bija tāds kā promenādes dziļums. Trīs simti metru! Onodera palēnām pacēla batiskafa priekšgalu. Nogāze kļuva arvien lēzenāka un tālumā izzuda zilzaļā jūras dibena krēslainībā. Odens temperatūra — piecpadsmit grādu. Uz ekrāna vairs nebija redzams gandrīz nekas, tādēļ Onodera izslēdza televizoru. Kad izslēdza elektriskās spuldzes, pa iluminatoriem ieplūda spokaina gaisma. Dziļums trīs simti piecdesmit metru. «Vadacumi» gandrīz horizontāli virzījās pretim ļoti lēzenas nogāzes pakājei, kas slēpās dzelmes tumsā. Onodera izmeta nedaudz balasta.
— Tūlīt būs dibens.
— Ziņojums no «Daito-maru», — atskanēja Jūki balss. — Šeit vērojams izliekums — desmit kilometri no austrumiem uz rietumiem un piecpadsmit kilometri no ziemeļiem uz dienvidiem. No tagadējās pozīcijas trīs kilometri uz austrumiem būs šelfs ar apmēram desmit grādu slīpumu.
Onodera ieslēdza starmešus. Caur ūdens sienu kā caur miglu bija redzams dibens. No batiskafa ar troksni tika izsviesta ķēde. Sasniegusi dibenu, tā sacēla dūņu virpuli. «Vadacumi» vēl mazliet pavirzījās uz priekšu un apstājās. Līdz dibenam atlika divi metri.
No pirmā acu uzmetiena nekādas izmaiņas dibenā nebija vērojamas. Tikai redzams tikko jaušams slīpums. Bet abi cilvēki, kas stāvēja Onoderam aiz muguras, izrādīja ārkārtīgu uzbudinājumu.
— Virmojuma pazīmes… — nomurmināja tehniķis.
— Cik klaji atsegti vulkāniskie ieži un bumbasl — satraukti bubināja profesors Tadokoro.
— Pilnīgi skaidrs, ka nogulas jūras dibenā pavisam nesen strauji pārvietojušās, — atsaucās tehniķis. — Palūkojieties uz šo pusi!
— Hrri, — profesors novilka. — Acīmredzot šajā rajonā lielā platībā nogulšņi šļūc lejup pa nogāzi.
'— Vai nebūtu pareizāk sacīt, ka šeit izveidojies īsts noslīdenis?
— Onodera, — profesors Tadokoro atkal ierunājās, — dodieties, lūdzu, virs nogāzes uz austrumu šelfa krauju.
Kad viņi iznira, uz «Tacumi-maru» virda strīds. Tas bija uzliesmojis jau agrāk, vēl pirms tam, kad «Vadacumi», izmetis balastu, uzsāka izniršanu un pa supergarajiem viļņiem paziņoja to gan «Tacumi-maru», gan «Daito-maru». Mehāniskās rokas atkal satvēra «Vadacumi», un «Tacumi-maru» vislēnākajā gaitā devās uz austrumiem. Sākās gatavošanās otrajai ienir- šanai. Kamēr papildināja balasta krājumus, mainīja videolentes un automātiskās ierakstes iekārtas, strīds uz kuģa sasniedza kulmināciju. Profesors Tadokoro stūrgalvīgi apgalvoja, ka robeža starp šelfa slīpo daļu un paaugstinājumu gandrīz izzudusi. Tehniķis uzskatīja, ka tā pastāvējusi līdz pat pēdējam brīdim. Par to liecināja atkailinātās biotas1 un iežu parādīšanās diezgan lielā platībā.
Pa to laiku «Vadacumi» bija sagatavots nākošajai operācijai. Nolaisties paredzēja tā paša šelfa iecirknī. Iepriekšējos pētniekus nomainīja Jukinaga un vulkano- logs. Viņi ļoti steidzās, tādēļ pusdienas paņēma līdzi. Arī šoreiz batiskafs ātri iegremdējās sešsimt metru dziļumā, bet vēlāk gar nogāzi nolaidās līdz tūkstoš astoņsimt piecdesmit metru dziļumam. Abi pētnieki, ieraudzījuši ainu, kas pavērās viņu acu priekšā, manāmi uztraucās. Pat allaž aukstasinīgais docents Jukinaga aiz pārsteiguma iekliedzās — tiesa gan, tikai vienu reizi.
Kad batiskafs iznira no ūdens, sākās neliela viļņošanās. «Tacumi-maru» pacēla «Vadacumi» uz klāja un, šķeļot viļņus, pilnā gaitā devās uz priekšu.
— Trešā iegremdēšanās atlikta līdz rītdienai, — profesors Tadokoro paziņoja. — Acīmredzot «Daito- maru» ir pamanījis kaut ko neparastu Ogasavaras dziļ- vagā; tas ir kādus simt divdesmit kilometrus no šejienes. Pamēģināsim šoreiz nolaisties līdz dziļvagas dibenam. Ceru, ka tas izdosies?
— Teorētiski iespējama ieniršana desmittūl^toš metru dziļumā, — Onodera atbildēja. — Batiskafam ir desmitkārtīgs drošības koeficients. Tas izturējis neiedomājamas pārbaudes ar triecienviļņiem «I» kuģu- būvētavas hidrodinamiskajā baseinā.
8.
Nākošajā dienā…
Arī šoreiz «Daito-maru» vēroja «Vadacumi», kad tas, nolaidies zem gludās jūras virsmas, sāka iegrimt bezdibenīgajā dzelmē. Gondolā atradās profesors Tadokoro un docents Jukinaga. Drīz vairs nebija redzama parasta dzelme, tuvojās dziļuma galējā robeža, kuru spēj sasniegt redzamie gaismas stari. Zem tūkstoš metru biezas tumsas savu muti plaši pavēra vēl tālāki — daudzus tūkstošus metru dziļi melni ūdens slāņi. Pašā dibenā ūdens temperatūra nokritās līdz nullei, bet spiediens uz cilvēka delnas lieluma platību pārsniedza simt tonnu. Ledaina ūdens un augsta spiediena elle… Korespondents Tacuno, kas bija pārcēlies uz «Tacumi-maru», ar šausmām sekoja eholota rādītājiem — signāls, noraidīts uz jūras dibenu, atgriezās atpakaļ tikai pēc desmit sekundēm gandrīz nemanāms. Skaņas viļņa ātrums zem ūdens apmēram pusotra tūkstoša metru sekundē. Tātad «Vadacumi» bija sasniedzis vairāk nekā septiņarpus tūkstošu metru dziļumu.
— Desmit sekundes… — Tacuno nomurmināja. — Pietiekoši ilgs laiks, lai televīzijas pārraidē iespraustu vienu reklāmas lenti…
Šoreiz visus bija pārņēmis skaidri jūtams satraukums. Arī Onodera vadīja batiskafu ļoti uzmanīgi un saspringti, nepieļaujot nekādus akrobātiskus pagriezienus kā abās iepriekšējās reizēs. «Vadacumi» grima lēni, ar ātrumu četri kilometri stundā. Sākumā Onodera bija izmantojis lejupplūstošo straumi, bet jau simt metru dziļumā viņi iekļuva gandrīz nekustīgu ūdeņu valstībā. Izzuda zivju bari, augstāko slāņu iemītnieki. «Vadacumi» izslīdēja cauri jūras sniega mākonim, kas atgādināja sniegputeni, pazibēja dziļūdens medūzas un savādas, nekad neredzētas vizuļojošas zivis. Septiņsimt metru dziļumā izzuda blāvā gaisma viņpus iluminatoriem, bet tūkstoš metru dzelmē jau sākās tumsas pasaule — līdzīga biezai, melnai lakai. Kļuva vēss, un gondolas iekšējās sienas pārklājās iztvaikojuma lāsēm.
— Iesaku uzvilkt jakas, — Onodera teica.
Kā jāņtārpiņi pusnaktī zaļā krāsā mirgoja mēraparāti. Tūkstoš piecsimt metru robežu sasniedzis, Onodera ieslēdza starmešus. To gaismā ūdens tik tikko zaigoja un virmoja, ieskaujot «Vadacumi» kā daudz- kārtainā pelēki zaļā lakatā. Reizēm garām aizpeldēja dīvainas dziļūdens būtnes, kas nepievērsa savādajam iebrucējam ne mazāko uzmanību. Kā raķešu ugunis uzliesmoja un saira fosforisko garneļu un medūzu bars. Un vēl kas milzīgs, nepazīstams, neskaidri melns kustējās uz gaismas un tumsas robežas …
— Trīs tūkstoši metru… — sacīja Onodera, palūkojies uz ūdens spiediena mērītāju. — Pa kreisi sākas dziļvagas nogāze. Attālums vienpadsmit kilometri. Slīpums divdesmit pieci grādi.
Hidrolokatorā, kas izmanto fononmāzera viļņus un saīsināti tiek dēvēts par zemūdens radaru, laiku pa laikam nepatīkami griezīgi atskanēja reflektēta skaņa «bin-n-n!», un uz ekrāna skaidri iezīmējās tālā jūras dibena reljefs. Jūras ieplakas kontinentālās puses nogāzei, spriežot pēc kartēm, vajadzēja būt ļoti stāvai, bet īstenībā tā bija diezgan lēzena, ar trīsdesmit grādu maksimālo slīpumu. Bet okeāna puses nogāze bija vēl lēzenāka — ar desmit piecpadsmit grādu slīpumu. Un tikai nedaudzu jūras aizu sienas strauji krita lejup piecdesmit līdz sešdesmit grādu leņķī.
Kad dziļummērs rādīja četrarpus tūkstošu metru, Onodera izslēdza eholotu. Gondolā iestājās klusums. Šajā dziļumā «Vadacumi» bija tik stabils, ka likās pat nekustīgs. Tikai spriežot pēc ātruma, ar kādu viņpus iluminatoriem augšup cēlās dziļjūras iemītnieki, varēja secināt, ka šis tērauda rotācijas elipsoīds nepārtraukti grimst lejup — ik sekundi pusotra metra. Temperatūra gondolā — sešpadsmit grādu, ārpusē — tikai trīs. Jukinaga pacēla džempera apkakli. Susinātājam iedarbojoties, no sienām un caurulēm nozuda ūdens lāses. Hidrauliskais manometrs rādija četri simti divdesmit atmosfēras, pie tam spiediens pamazām pieauga. Gondolā atgādināja tērauda zārku, kuru nolaiž ūdens spiediena kapa klusajā dibenā.
Pieci tūkstoši metru … Jukinaga smagi elsa, it kā uz savas ādas izjustu neizsakāmo ūdens smagumu, no kura viņu šķīra tikai divdesmit centimetru bieza siena. Pret gondolu vērsās vairākus miljonus tonnu liels ūdens spiediens. Likās, ka septiņi centimetri biezā spiedienizturīgā čaula tūdaļ sadrups kā milža spīlēs saspiests cepums. Kaut kas klusi iečabējās, un Jukinaga bailīgi pavērās apkārt.
— Nekas nav noticis, — it kā nojauzdams viņa garastāvokli, Onodera mierīgi teica. — Zemas temperatūras dēļ saraujas savienojumi, ar kuriem iekārtas ir piestiprinātas pie sienām. Tik vien! Varbūt ieslēgsim sildītājus?
— Nevajag, — teica profesors Tadokoro. — Drīz būs jūras dibens.
— Dziļums pieci tūkstoši septiņi simti… — Onodera uzmeta acis manometram. — Bet līdz dibenam …
«Hjū-ū!…» — skaņas vilnis ar griezīgu troksni aiztraucās uz leju. Un tūdaļ atgriezās atbalss.
— Tūkstoš deviņsimt piecdesmit… Dibens gluds …
Dzīvās būtnes gandrīz pilnīgi izzuda. Tikai reizēm
starmešu gaismā tālumā aizpeldēja zušiem līdzīgas garenas ēnas. Tās bija medūzas un vēžveidīgie, kam piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas.
Bet, tiklīdz izslēdza starmešus, uzreiz iestājās necaurredzama tumsa, ko vietumis kā gaiši punktiņi pāršķēla fosforescējoši mikroorganismi. Ūdens temperatūra bija pazeminājusies gandrīz līdz diviem grādiem. Gaisa temperatūra gondolā — trīspadsmit grādi. Hronometrs rādīja, ka kopš iegremdēšanās sākuma jau pagājusi stunda un četrdesmit divas minūtes.
— Septiņi tūkstoši metru …
— Kas tas tāds? — Jukinaga čukstēja stingstošā balsī. — Raja?
Aiz kreisā iluminatora, kur starmeša gaisma meta tikai nelielu atblāzmu, lēni aizplanēja kaut kas līdzīgs milzīgam aizkaram.
— Nevar būt, — profesors sēcoši nomurmināja. — Pārāk liels priekš dzīvas būtnes!
Apgaismoto platību šis «kaut kas» šķērsoja piecās sešās sekundēs. Tātad tā garums sasniedza vismaz trīsdesmit metrus.
— Varbūt pamēģināsim ar hidrolokatoru noskaidrot, kas tas ir? — Jukinaga ierosināja.
— Jau aizpeldējis uz augšu, — Onodera atbildēja,
— Bet drīz būs dibens.
Viņš pastiepa roku pie slēdža, lai izmestu balastu. Atskanēja dobja šņākoņa, grimšanas ātrums samazinājās. Un gandrīz tai pašā brīdī «Vadacumi» dabūja spēcīgu triecienu sānos. Priekšgals strauji pagriezās gandrīz par divdesmit grādiem pa kreisi, tad par trīsdesmit grādiem pa labi.
— Kas noticis? — Jukinaga skaļi iekliedzās.
— Avārija?
— Nē… — Onodera mierīgi atbildēja. — Laikam dziļūdens straume.
— Tādā dziļumā? — profesors brīnījās. — Un tik spēcīga? Kāpēc?
— Nezinu. Bet es arī agrāk esmu vērojis šādu parādību. Taču tik spēcīga gadās pirmo reizi. Ja tā ir jūras ūdens straume, tad tās ātrums pārsniedz trīsarpus mezglus.
— Savādi… — Jukinaga neticīgi norūca. — Vai septiņi tūkstoši metru dziļumā tiešām iespējama tik ātra straume?
— Cēlonis nav skaidrs, — Onodera pakratīja galvu. — Mēs jau esam to šķērsojuši.
Straumes biezums bija apmēram pusotra simta metru. «Vadacumi», tikai nedaudz novirzoties sāņus, laimīgi bija ticis cauri kustīgajam ūdens slānim. Onodera, iedarbinājis ūdensmetēju, kas bija paredzēts virziena regulēšanai, atkal pagrieza batiskafu tieši pret dienvidiem. No sāniem trieciena nebija.
— Līdz jūras dibenam četri simti metru, — Onodera, vērīgi lūkojoties dažādos mēraparātos, pamazām meta ārā balastu. Iegrimšanas ātrums strauji mazinājās: pusotra metra sekundē, metrs un divas desmitdaļas, tad metrs un pat vēl mazāk. Viens kloķa pagrieziens, un abas dzenskrūves nostājās vertikāli — batiskafs lēni bremzēja. Motori tika izslēgti, un atkal lēna jo lēna iegrimšana — tikai pusmetra sekundē. Līdz
jūras dibenam atlika piecdesmit metri. Korpuss nodrebēja un sasvērās — zem batiskafa palika karājamies enkurķēdc*, Tika izmesta vēl viena balasta porcija, un nu jau iegrimšanas ātrums nokritās līdz divdesmit centimetriem sekundē.
— Parādījies… — atskanēja klusam čukstam līdzīgā Jukinagas balss.
Priekšgala un pakaļgala starmešu sakrustotajos gaismas staros parādījās mazliet izliekts, blāvs, dzelteni brūngans aplis. Pamazām tā apveids kļuva arvien skaidrāks. Vietumis virs šī apļa riņķoja nelieli, duļķaini, virpuļiem līdzīgi gredzeni. Šos augšup peldošos dūņu mākonīšus bija izraisījušas nule izmestās balasta lodītes. No dibena uzšāvās dubļu strūkla — jūras dibenam pieskārās un gareniski nogūlās enkurķēde. Tagad peldspēju nodrošināja tikai šīs garās ķēdes svara samazināšanās, galam atbalstoties pret dibenu. «Vadacumi» pamazām pārstāja grimt un beidzot apstājās pusotra metra attālumā no jūras dibena.
Kad tikko samanāma straume aiznesa sev līdzi visas duļķes, acu priekšā pavērās jūras dibena skumīgi brūnais, saltais tuksnesis. Starmeši apgaismoja visu apkārtni. Gaisma bija dzelteni pelēka, kā tuksneša atblāzma, tikai tālumā vīdēja tumši zaļi toņi, kas tik raksturīgi jūras dzīlēm. Apgaismoto jūras dibena laukumu no visām pusēm ielenca bezgalīga tumsa, bet pats ūdens bija dzidrs, un tajā nebija gandrīz nekādu suspensiju, kas varētu atstarot starmešu gaismu.
«Vadacumi», pievienots jūras dibenam ar īsu ķēdi, karājās ūdenī kā nekustīgs gaisa balons. Ar sešiem spēcīgiem gaismas stariem tas bija ērti iekārtojies uz ķēdes augšējā posma. Kā jogs, kas meditācijas pozā nosēdies uz gaisā pasviesta virves gala… Milzīgs < dziļjūras klusums no visām pusēm ieskāva šo drukno satiksmes līdzekli. Kā uz tā čaulas, tā arī uz gondolas katra kvadrātcentimetra spieda astoņsimt kilogramu — astoņsimt atmosfēru. Šeit pat ūdens blīvums bija par četriem procentiem lielāks nekā parasti. Tāds kolosāls smagums gūlās uz visu zemūdens tuksneša neaptveramo platību, ko klāja lipīgu dūņu kārta. Temperatūra gondolā bija tikai divpadsmit grādi, bet ūdens kļuvis pavisam auksts — pusotra grāda. Cilvēkus gondolā tik ļoti nomāca neparastais spiediens, kas gūlās uz organiskā stikla iluminatoriem piecpadsmit centimetru diametrā, ka viņi neuzdrīkstējās pat ieklepoties.
— Tātad… — Onodera ierunājās aizsmakušā balsī. — Mēs esam dziļvagas dibenā. Dziļums septiņi tūkstoši sešsimt četrdesmit metri.
It kā viņa balss uzmodināti, abi zinātnieki sāka satraukti sačukstēties.
— Lūk, kur tās ir! — profesors rādīja ar pirkstu.
Jukinaga piekrītoši pamāja. Jūras dibenā vairākās
vietās stiepās viļņveidīgas joslas.
— Nupat no rietumiem uЈ austrumiem šeit aiztrau- kusies diezgan spēcīga dibenplūsma, — Jukinaga paskaidroja. — Bet, lūk, tur vēl palikušas vecas pēdas. Tās stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem.
— Un kas tas? — jautāja profesors. — Tāds garš, grāvim līdzīgs?
— Nav zināms, — Jukinaga pakratīja galvu.
— Varbūt kāda dzīvnieka atstātās pēdas?
— Vai jūs domājat, ka tādā dziļumā jūras dibenā dzīvo tik milzīgi gliemji? profesors Iesaucās. — Vagas platums taču ir vairāki metri!
Dibena nozibsnija īsi uzliesmojumi — gondolā vaira kas reizes ar sausu sprakšķi noklakšķēja fotoaparāta slēdzis. Profesors Tadokoro nervozi sažņaudza dūrē superjutīgu gravimetru.
— Vai varam pārvietoties šādā dziļumā? — viņš jautāja. — Lūdzu, septiņi grādi pa labi.
Onodera ieslēdza televizoru un izsvieda nedaudz balasta. Aiz iluminatoriem atkal uzvirmoja dubļu mākonis. «Vadacumi» nedaudz uzpeldēja — tik daudz, ka ķēde vienīgi nodrebēja. Ar hidroraķetes palīdzību Onodera uzmanīgi pagrieza kuģi ap ķēdi kā ap asi un minimālā ātrumā devās uz priekšu.
Cauri dubļu mākonim bija redzama gara, septiņus astoņus metrus plata iedobe. Tā atgādināja milzīga dzīvnieka vai aizripojuša kolosāla akmens bluķa pēdas.
— Skatieties, tādas ir arī tālāk, — Jukinaga teica.
— Un pie tam daudz …
— Kas tās varētu būt? — profesors Tadokoro jautāja.
— Nezinu, — Onodera pakratīja galvu. — Kaut arī man vairākas reizes gadījies nolaisties jūras ieplaku dibenā, tādas riežas redzu pirmo reizi.
Platas vagas lielā skaitā šķērsoja jūras dibenu no austrumiem uz rietumiem. Noteikt to garumu nebija iespējams, bet platums bija no četriem līdz astoņiem metriem. Izskatījās, it kā nepazīstams, milzīgs zvērs būtu saskrāpējis šo dubļu klājumu…
— Varbūt tas ir saistīts ar gravitārām izmaiņām? — Jukinaga izteica savu hipotēzi.
— Grūti spriest, — Tadokoro joprojām grozīja rokās kinokameru. — Pasekosim mazliet?
Onodera klusējot pavilka stūri uz augšu. Tūdaļ no- granda spēcīgs-trieciens pret gondolu.
— Kas noticis? — profesors jautāja.
— Nezinu. Ūdenī vibrācija, — Onodera atsaucās, vērojot mēraparātus.
Virs galvas atskanēja signāls no pludiņa. Un atkal pret gondolu vairākas reizes atsitās spēcīgi viļņi.
— Zemūdens zemestrīce?
— Kas to lai zina?
— Ja tā būtu bijusi zemestrīce, mēs tik viegli netiktu cauri, — Jukinaga teica. — Bet vāja vibrācija tomēr ir.
— Kas tas par vājumu, ja spēj dot gondolai tādus triecienus, — profesors noburkšķēja. — Vai iespējams noteikt, no kuras puses plūda viļņi?
— Gandrīz tieši no austrumiem, — Onodera uzmeta acis pašrakstītājam.
— Dosimies ceļā, — profesors Tadokoro ierosināja. — Izsekosim šī fantastiskā gliemja pēdas.
Ieslēdzis raiduztvērējā maksimālo jaudu, Onodera mēģināja izsaukt «Tacumi-maru». Beidzot uztvērējā atskanēja Jūki balss, bet traucējumu dēļ tā bija tik tikko sadzirdama.
— Pašreiz es jūs neredzu. Nupat ar hidrolokatoru uzzinājām, ka esat sasnieguši dibenu.
— Bet vai izjutāt arī neparastu zemūdens vibrāciju?
— Uzgaidiet brītiņu!
Uztvērējs sprakšķēja.
— Nē, nekas nav reģistrēts, — caur trokšņiem skanēja Jūki ziņojums. Laikam virs «Vadacumi» peldēja kāds biezs planktona mākonis ar ievērojamu metālisko elementu piejaukumu, tādēļ uztvērējs reizēm galīgi apklusa. — No «Daito-maru» simts metru dziļuma nc- laists zemūdens skaņu uztvērējs, bet nekas nav manāms. Tagad pārbaudām ierakstus, bet netiekam pie skaidrības, jo pārāk daudz dažādu inikrovibrāciju.
«Nekas cits nebija gaidāms,» Onodera nodomāja, «jo svārstības ar tik mazu amplitūdu pa ceļam tiek izkliedētas, un pie tam vēl jāņem vērā, ka tās reflektējas no robežslāņa, kam raksturīga krasa temperatūras maiņa.»
— Okei, — teica Onodera. — Dziļvagas dibenā atklātas savādas riežas. Dodamies gar tām austrumu virzienā. Noprecizējiet mūsu atrašanās vietu.
— Tiks izdarīts! — Jūki atsaucās. — Turpmāk katru minūti raidiet skaņu vilni.
Onodera cieši lūkojās hronometrā. Pēc minūtes ultraskaņas oscilators, kas bija nostiprināts pie pludiņa, noraidīja pirmo signālu uz jūras virsmu. Atbildes signāls no «Tacumi-maru» apliecināja «Vadacumi» atrašanās vietu. Pārslēdzis oscilatoru uz automātisko režīmu, Onodera vadīja batiskafu uz priekšu. Apmetis vijīgu loku, kuģis ar ātrumu līdz trim mezgliem virzījās gar trešo vagu. Varēja secināt, ka šī vieta nebija visdziļākā. Vaga slīpi noslīga austrumu virzienā. Batiskafs virzījās uz priekšu ar izsviestu enkurķēdi, lai ievērotu noteiktu attālumu līdz dibenam. Mikromano- inetra bultiņa sāka tikko samanāmi celties augšup.
Pēc diviem kilometriem vaga kļuva divtik plata, bet toties seklāka. Cita vaga, kas stiepās kādus četrdesmit metrus pa kreisi, pamazām izzuda dūņās. Signālapa- rāts skaitīja minūtes. Klusināti dūca dzinējs, un reizēm ietarkšķējās kinokamera.
— Tagad mēs atrodamies septiņi tūkstoši deviņsimt metru dziļumā, — Onodera paziņoja. — Jūras dibena nogāze kļūst stāvāka.
— Ūdens saduļķojies, — piebilda profesors Tadokoro.
Tiešām, redzamība pasliktinājās. Starmešu gaismā varēja saskatīt tikai duļķu mākoņus. Pēkšņi negaidīts trieciens pasvieda kuģa priekšgalu uz augšu. Pēc inerces batiskafs pacēlās gandrīz par divdesmit metriem. Tad sākās gareniska šūpošana.
— Vai viss kārtībā? — Jukinaga ieķērās krēslā. Elektriskās spuldzes blāvajā gaismā uz viņa pieres bija redzamas sviedru lāses.
Atbildes vietā Onodera pavilka dziļuma stūri un pacēla batiskafu par kādiem trīsdesmit metriem. Gareniskā šūpošanās krasi samazinājās. «Astoņi tūkstoši metru dziļumā tik spēcīga dibenstraume. Tādas parādības nav pat mācību grāmatās,» nodomāja Onodera, «Tas ir jauns atklājums!» Sešdesmit metru attālumā no dibena viņš atgrieza kuģi horizontālā stāvoklī. Šūpošanās gandrīz aprima.
— Vai nolaidīsimies vēlreiz? — Onodera piedāvāja.
— Nē, pietiks, — teica profesors. — Vaga tā vai tā ir pazudusi dūņu mākonī. Dosimies taisni uz priekšu!
Redzamība pasliktinājās. Onodera katram gadījumam ieslēdza eholotu. Taisnību sakot, atbalss bija mazliet saraustīta, varbūt dibenstraumes dēļ, bet dibens gandrīz līdzens un dziļums — tie paši astoņi tūkstoši metru. «Ar ko tad izskaidrojama nesenā gareniskā šūpošana?» Onodera turpināja prātot. «Mazliet augstāk — pilnīgs miers, bet, tiklīdz nolaižamies nedaudz dziļāk, tā tūdaļ sākas straujš viļņojums. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar jūras dibena reljefu. Bet ja nu tur apakšā, zem dibena, ir aktīvs slānis, kurā notiek pastāvīgas svārstības?»
(Autora piezīme. Okeāna augšdaļā reizēm ir novē- jama krasi izteikta robeža starp silta un aukstā ūdens slāņiem. Viļņojums uz šo slāņu robežas, kuriem ir dažāds blīvums, gandrīz nav izjūtams uz ūdens virsmas, bet, ja šī robeža atrodas tuvu virsmai, tad braucošs kuģis, pat dzenskrūvju apgriezienu skaitu palielinot, tomēr nevar tikt uz priekšu, jo iedarbojas tā saucamā spoku ūdens parādība. Dzenskrūvju velkmi praktiski paralizē arvien pieaugošā viļņu pretestība.)
«Vadacumi» nobrauca trīs kilometrus, bet jūras iepiakai vēl arvien nebija gala. Visšaurākajās vietās tā bija vairākus desmitus kilometru plata, un pie tam pret to pavērstais okeāniskais slīpums bija vēl kaut kur ļoti tālu. Attālums līdz dibenam joprojām sešdesmit metri, bet redzamība nepārsniedza ij desmit metrus. No iegrimšanas brīža bija pagājušas vairāk nekā trīs stundas.
— Apstāties! — profesors Tadokoro deva rīkojumu.
Onodera ieslēdza atpakaļgaitu un apstādināja dzinēju. «Vadacumi» sāka palēnām laisties zemāk. Un, kaut gan vibrācija, ko bija izraisījusi dzenskrūve, izbeidzās, zemūdens mikrooscilogrāfa bulta spēji šaudījās un virsotnes uz tā lentes nekļuva mazākas.
— Varbūt vēlreiz nosēdīsimies? — teica Onodera,
Iegrimšanas ātrums bija tikai daži centimetri sekundē.
— Nav vērts, — profesors Tadokoro nedroši nomurmināja.
— Nu tad palaidīsim apgaismošanas raķeti?
— Laidiet!
Onodera atvēra lādīti, kas bija novietota pa labi no vadības pults. Viņš jau iztēlojās, kā sudrabains cilindrs tūlīt izspruks no pludiņa un slīpi šausies ārā, atstājot aiz sevis garu putu asti, un pavilka vienu no sešām svirām. Pēc tik tikko manāma grūdiena televīzijas ekrāna augšējā daļā parādījās acis žilbinoša spilgta lode. Saceldama mirdzošus burbuļus, tā lēni aizpeldēja lejup pa diagonāli.
Divi pie iluminatoriem piekļāvušies stāvi pauda mēmu izbrīnu. Bija pārsteigts arī Onodera, kas lūkojas superblivās izvērses televizora ekrānā. Grimstošās balti zilās zemūdens saules spēcīgo staru apgaismoti, lejā, alzplūstot nezināmās tālēs, virmoja dīvaini dūņu mākoņi. Nebija nekā cita, izņemot šos mutuļus — tik līdzīgus gubu mākoņiem debesīs zem lidmašīnas. Jā, šajā briesmīgajā dziļumā tumši melno jūras dibenu klāja mutuļojošu un kūpošu dūņu mākoņu gubas.
— Onodera!…
Bet Onodera, nenoklausījies profesorā līdz galam, jau uzspieda sviru nākošās apgaismošanas raķetes palaišanai. Pamanījis, ka dibena attēls uz eholota ekrāna kļuvis galīgi neskaidrs, viņš ar steigu no skaņu oscilatora pārslēdzās uz fononmāzeru.
Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Asā vēr- suma augstas enerģijas skaņu vilnis izurbās cauri sešdesmit metrus biezajam slānim, gāja tālāk un kādus simt metrus zem virsmas, kas līdz šim brīdim tika uzskatīta par jūras dibenu, sazīmēja cietu, īstu jūras dibenu. Savukārt sešdesmit līdz astoņdesmit metru dziļumā hidrolokators uzrādīja tikai neskaidru, miglainu attēlu.
— DIS! — Onodera gandrīz vai iekliedzās. Bet no kurienes astoņu tūkstošu metru dziļumā varēja rasties dziļūdens izkliedes slānis? Eholots tā sauktā pseidodi- bena attēlu taču parasti rāda tikai dziļumā no piecdesmit līdz trīssimt vai četrsimt metriem. Tas laikam notiek tādēļ, ka uzpeld un nogrimst planktona sakopojumi. Tātad, dūņu mākoņu slānim pildot planktona lomu, dziļjūras dibenā notiek DIS līdzīga parādība.
— Vai ir iespējams nolaisties dziļāk? — noklausījies Onoderas ziņojumu, vaicāja profesors Tadokoro.
— Nebūs bīstami? — Jukinaga uztraucās.
— Nobrauksim vēl piecdesmit metrus zemāk, — Onodera ierosināja. — Odens temperatūras, blīvuma un sāls koncentrācijas mērīšanas aparatūru, kas atrodas ārpusē, varēs nolaist ar troses palīdzību vēl kādus piecpadsmit metrus dziļāk.
— Bet, lūdzu, esiet uzmanīgs… — profesors klusi teica. — Esiet gatavs pacelties jebkurā brīdī.
Onodera izsūknēja benzīnu no nelielas balasttvert- nes. «Vadacumi» sāka ātri grimt. Ar steigu tika izsviests balasts, bet kuģis jau bija ieniris dūņu mākoņos. Atkal sākās spēcīga viļņošanās. Beidzot, ar lielām grūtībām pacēlis gondolu piecpadsmit metrus uz augšu, Onodera nolaida mērinstrumentus dūņu mākonī. Trose, pie kuras bija piestiprināti mērītāji, šūpojās uz visām pusēm.
— Blīvs, aktīvs slānis, — teica profesors Tadokoro. — Temperatūra viens komā septiņi grādi. Mazliet augstāka nekā parasti.
— Šis slānis virzās no dienvidiem uz ziemeļiem, — Jukinaga piebilda. — Pretējā virzienā nekā pastāvīgā jūras ieplakas straume.
— Blīvums viens komā nulle piecdesmit trīs! — profesors izbrīnījās. — Tas taču ir daudz vairāk nekā jūras ūdens maksimālais blīvums!
— Bet sāls blīvumam… — Jukinaga pēkšņi samin- stinājās, — dabiski, jābūt lielam. Tai lielā daudzumā ir piejaukti metālu joni, sevišķi smago metālu joni.
— Paņemiet ūdens paraugu, — profesors deva rīkojumu.
Ūdens sūknim iedarbojoties, atkal bija jūtams spēcīgs trieciens. Šoreiz «Vadacumi» satricināja horizontālā šūpošana. Lejā pāri dūņu mākoņiem pārskrēja kaut kādas tumšas joslas.
— Profesor Tadokoro! — Onodera klusi iesaucās.
— Palaidiet vēl vienu apgaismošanas raķeti… Tadokoro, nepievēršot uzmanību ne triecienam, ne šūpošanai, vēroja mēraparātu rādītājus un raudzījās iluminatorā.
Palaidis trešo raķeti, Onodera instinktīvi juta briesmu tuvumu un izsvieda lielu daļu balasta. Dūņu mākoņi, kas tikko mutuļoja tepat blakus, strauji attālinājās, palikdami tālu lejā.
— Ko tu dari? Vēl taču …
Šajā brīdī spēcīgs dibenvilnis ietriecās «Vadacumi» sānos. Kuģis pagriezās par deviņdesmit grādiem un sasvēries novirzījās sāņus par vairākiem desmitiem metru.
«Zemestrīce?» Onodera domāja. «Šādā dziļumā tādā ķezā es nokļūstu pirmo reizi. Vai tiešām…»
Gondolā ieņerkstējās un nodrebēja. Onodera vēlreiz izmeta balastu. Tad viņš attapa, ka vibrācija daļēji rodas no troses un mēraparātiem, kas palikuši ārpusē. Momentā pacēlis aparatūru un atbrīvojies no enkur- ķēdes, viņš Ieslēdza dzinēju. Vibrācija norima. Onodera palūkojās kompasā. Kuģa priekšgals bija vērsts tieši pret dienvidiem. Viņš pagrieza batiskafu par simtastoņ- desmit grādiem. Pacelšanās ātrums bija negaidīti mazs. Tikai tad Onodera pamanīja, ka balasta otrā kārta nav izsviesta elektromagnētiskā vārsta bojājumu dēļ. Tātad batiskafs sācis uzpeldēt tikai tādēļ, ka tas atdalīts no enkurķēdes.
— Profesor! Bet, lūk, kas tur… — Jukinaga iesaucās.
Onodera neviļus pieplaka pie iluminatora.
Gaismas raķete, kas tika palaista īsi pirms trieciena,
koši spīdēja tālumā. Karājoties dzidrajā ūdenī, tā tālu visapkārt apgaismoja mutuļojošus dūņu mākoņus, kas aizsedza jūras dibenu. Uz gaismas un tumsas robežas šūpodamies cēlās un grima kaut kas milzīgs. Drīz kļuva skaidrs, ka tā ir zaļgana duļķu straume, kas brūk lejup no jūras ieplakas nogāzes augšējās malas uz vieglākajiem dūņu mākoņiem, tos sakuļot un izklīdinot.
— Juceklīgā duļķu straume! — satraukti izdvesa profesors Tadokoro. — Jūras dibena juceklīgā duļķu straume, par kuras esamību tā uzstāja Kjūnens1 . Un, ja tas tiešām tā, tad mēs esam pirmie pasaulē, kas to redzējuši savām acīm.
— Ceļamies augšup! — Onodera bija jau nomierinājies, un viņa balss skanēja rāmi. — No kuģa saņemts ziņojums, ka uz jūras virsmas sākusies viļņošanās.
«Vadacumi» atradās astoņdesmit metrus virs mutuļojošiem dūņu mākoņiem. Lejā viļņojās nezināmas izcelsmes un augsta blīvuma dibenstraume, 1->s piepildīja ieplakas dziļāko daļu. Batiskafs — vientuļš un sīks jūras dzelmes caurspīdīgajā melnumā — devās atpakaļceļā un, līdzīgi gaisa balonam, ar katru metru uzņemot ātrumu, traucās pretim sudrabotajiem griestiem, kas mirgoja uz atmosfēras un ūdens robežas astoņi tūkstoši metru augstumā.
Lai samazinātu svaru, Onodera palaida trīs atlikušās gaismas raķetes. Tās šāvās augšup kā ugunīgas bultas un, pārvēršoties trijos gaišzilu liesmu mutuļos, palika karājoties virs «Vadacumi». Spēcīgais gaismas uzliesmojums izrāva no mūžīgās tumsas milzu ūdens lodi, kurā nekad nebija atmirdzējusi cita gaisma kā vien dziļūdens fosforescējošo būtņu spīdums.
Sajā brīdī Onodera pirmo reizi neparasti skaidri sajuta to pasauli, kurā viņš bija nokļuvis. Gaismas avots ar vairāku desmittūkstošu vatu jaudu izgaismoja caurspīdīgus, bezgalīgus, neizmērojamus ūdeņus. Priekšā, aizmugurē, pa labi, pa kreisi… Pilnīgi nekustīga ūdens siena, kuru spieda vienīgi pašas astoņsimt atmosfēru lielais smagums. Vairāku kilometru tālumā nekas neaizšķērsoja redzes loku. Tikai kreisajā pusē uz gaismas apļa malas, gandrīz pazūdot tumsā, melnēja jūras ieplakas nogāze. Tas bija viss. Pārējais — caurspīdīga, auksta ūdens masa. Bet lejā arvien plašāk izvērsās blīvi, nedaudz sakrokoti dūņu mākoņi ar vienu vienīgu tumšu plankumiņu — ēnu, ko meta «Vadacumi» — niecīgs, dobs ķermenis, kas strauji traucās pretim zilajam lokam.
Trīs spīdekļi lēni dzisa un pamazām zaudēja savu spožumu. Tur, kur nenokļuva to gaisma, Onodera iztēlojās milzīgu — turpat vai simt kilometru platu — lūzumu Zemes garozā, kas stiepjas vairāku tūkstošu kilometru garumā no trīsdesmit astotā dienvidu platuma grāda līdz pat piecdesmit trešajam ziemeļu platuma grādam. Un pa šo neiedomājamo grāvi okeāna dibenā pāri tropiem tālu uz ziemeļiem līdz Kamčatkas krastiem plūst antarktisko jūru aukstie ūdeņi.
Japāņu jūras dziļvaga!
Pasaulē lielākā jūras dziļvaga, kas stiepjas septiņi tūkstoši metru dziļumā zem gaismas un vēju pilniem Klusā okeāna plašumiem. Šīs dzelmes dibenā patlaban acīmredzot kaut kas gatavojas, kaut kas briest. Milzīga, auksta tumsas čūska, izstiepusies no galējiem dienvidiem līdz galējiem ziemeļiem, pārvarot lielā spiediena slodzi, tik tikko manāmi nopurināja savu ādu un sakustējās. Paies vēl kāds brīdis, un tā sāks raustīties krampjos.
Bet kas tur īsti notiek, kas?
Raugoties trijās zvaigznītēs, kas lēni izgaisa bezgalīgajā tumsas dzelmē, Onodera sajuta, cik varens ir okeāns un briesmonis, kas tajā slēpjas. Salīdzinājumā ar tiem cilvēks ir tīrais nieks — viens smilšu graudiņš, kura zināšanas arī visai niecīgas.
l edains aukstums sažņaudza krūtis. Cilvēks juta, elk smaga ši aukstā ūdens nasta, ko paša nevarības apziņa padarīja vēl smagāku. Kas bija viņa spēkos?
Arī divi pārējie laikam izjuta to pašu. Ar aizturētu elpu, kā sastinguši viņi stāvēja, acīm iezīdušies nelielo iluminatoru gaiši zaļajos aplīšos.
Kas aiz tiem briest?