i.
Tas notika brīdī, kad Jamadzaki gatavojās aiziet no plāna Dl štāba, kas atradās llaradzjuku rajonā kādas ēkas sestajā stāvā.
Bija mazliet pari pieciem. Sešos Harumi piestātnē vajadzēja ierasties pašaizsardzības spēku jūras flotes helikopteram, lai viņu aizvestu uz «Josino».
Tieši piecos, atlaidis kantoristi, viņš palika divatā ar Jasukavu. Pabeidzis rakstīt ziņojumu premjerministra kancelejai, Jamadzaki salika dokumentus «diplomāta» portfelī un piezvanīja mīļākajai — divdesmit astoņus gadus vecai patuklai apģērbu modelētājai, bijušajai hostesei. Jamadzaki sagājās ar viņu vēl tajos laikos, kad viņa strādāja Sindzjuku bārā. Pametusi hos- teses darbu, viņa saglabāja ieradumu vēlu celties, tādēļ šajā laikā viņai vajadzēja būt mājās. Viņš zvanīja vairākas reizes, bet viņa neatsaucās. Tas Jamadzaki sabojāja garastāvokli, jo viņi kādu laiku nebija redzējušies, bet tagad, lūk, neizdevās sarunāt tikšanos pēc atgriešanās.
«Laikam būs kaut kur izgājusi ar kārtējo aizbildni?»
— Kā ar laiku? Vai pagūsit? — Jasukava jautāja, raugoties pulkstenī. — Drīz maksimumstunda, būs sastrēgumi.
— Nekas, pa ātrgaitas šoseju aizdrāzīšos līdz Siodomei, — Jamadzaki negribīgi nolika klausuli, izstaipījās un paņēma portfeli. — Laiks doties ceļā. Šonakt jau šūpošos uz viļņiem.
— Nav viegli, — Jasukava teica, bungodams pa skaitļotāja taustiņiem. — Es arī šodien palieku strādāt visu nakti.
— Jums tomēr vajadzētu vairāk rūpēties par savu veselību, — Jamadzaki uzlika cepuri. — Kaut arī esat vēl jauns. Mašīnu atstāšu stāvvietā piestātnes tuvumā. Rīt aizbrauciet pēc tās ar taksi. Rezerves atslēga paliek mana galda atvilktnē.
Jamadzaki piegāja pie loga, lai paskatītos, vai uz ielas daudz automašīnu.
Dienas bija kļuvušas manāmi īsākas. Pār Tokiju jau sabiezēja krēsla. Rietumos dega asiņains saulriets. Austrumu pusē savilkās smagi, svinpelēki mākoņi. Laiks bija tveicīgs un smacīgs. Neona reklāmu un ielas laternu gaismā varēja skaidri manīt rudens pazīmes.
Jau otro reizi šajā dienā pilsēta ar divpadsmit miljoniem iedzīvotāju devās pretim maksimumstundai. Miljoniem cilvēku, reizē iznākot no kantoriem, rūpnīcām un veikaliem, devās uz stacijām, taksometru stāvvietām, ielām un izpriecu kvartāliem. Reizē iedarbojās simttūkstoš motoru — kravas mašīnu, autobusu, taksometru, privātmašīnu. Haradzjuku stacijas peronu, kas pa logu labi bija redzams, sāka piepildīt drūzma, bet ielā, kas veda uz staciju, platā straumē mirgoja transporta līdzekļu sarkanās uguntiņas.
Raugoties pilsētas ainavā, kas pavērās aiz loga, Jamadzaki smagi nopūtās. Viņu nomāca daudzu dienu grūtajā darbā uzkrājies nogurums un neveiksmīgais mēģinājums sazināties ar savu mīļāko.
Pēkšņi virs Jojogi meža, kā arī no atsevišķiem kokiem debesīs ar troksni pacēlās melnu punktu mākoņi. Baloži, zvirbuļi, vārnas… Putni visi reizē traucās gaisā kā prātu zaudējuši.
Jamadzaki izdvesa bailpilnu kliedzienu. Pretī putnu bariem no smagajiem svinkrāsas mākoņiem, kas klājās pār debesīm austrumu pusē, izšāvās vairākas zibens šautras. Katrs uzliesmojums apgaismoja debess jumolu kā ekrānu.
- P?k'au, Jasu-san … — Jamadzaki nedroši ieru- ir. js — Panāc šurp! Kas tas varētu būt?
Austrumos tieši no pilsētas ēku biezokņa debesīs slējās baltas gaismas stabi. It kā zeme būtu pāršķēlu- sies. Viens, divi, trīs … Stabi pacēlās dažādās pilsētas pusēs. No viena izlidoja sarkanīga bumba. Apmetuši platu loku, tā nokrita zemē.
— Kas noticis? — Jasukava piecēlās.
Pēkšņi visu sadrebināja spēcīgs grūdiens no apakšas uz augšu. Tam sekoja vesela virkne graujošu belzienu, it kā zemes dzīlēs kāds neredzams milzis sistu ar veseri. Ar katru triecienu gaisā palēcās viss, kas atradās uz galda — tasītes, tintnīcas, kārbiņas. Kastīte ar spraudītēm, apvilkusi gaisā loku, izkaisīja uz grīdas visu savu saturu.
— Zemestrīce! — Jamadzaki iekliedzās un paraudzījās pulkstenī. — Tāda… vēl nav bijusi!
«Vertikālais grūdiens!» viņš nodomāja pie sevis. «Bet, ja primārais vilnis, kas parasti gandrīz nav jūtams, ir tik spēcīgs, tad epicentram jābūt kaut kur pavisam tuvu. Un pie tam ļoti lielam!»
Viņiem vēl bija mazliet laika. Gareniskā, tas ir, pamattrīce notiek pēc vertikālā grūdiena ar nelielu atstarpi. Jo izplatīšanās ātrums S garenviļņiem, kas izraisa garenisko satricinājumu, ir mazāks nekā P viļņiem, kas ir primāro, vertikālo grūdienu cēlonis. Pie tam garengrūdieniem ir daudz lielāks postošais spēks nekā vertikālajiem. Bet, jo tuvāk ir epicentrs, jo mazāka atstarpe starp grūdieniem. Vai neizmantot starpbrīdi un nenoskriet lejā?
Bet bija jau par vēlu. Kaut kur tālumā dunēja zeme, it kā reizē būtu nograndusi vairāku simtu lielgabalu zalve. Ēka nostenēja un spēcīgi salīgojās. Jamadzaki atsitās pret sienu un nokrita uz grīdas. Plaukstās iedzēla izsvaidītas spraudītes. Viņš mēģināja piecelties uz ceļiem, bet nespēja noturēties pat četrrāpus. Grīda šūpojās trakā ātrumā, un viņu svaidīja no kakta kaktā.
— Jamadzaki-san! — atskanēja šausmu pilnā Jasu- kavas balss.
— Zem galda! — Jamadzaki uzbļāva. — Slēpies zem galda!
Ar milzīgu troksni apgāzās smags grāmatu plaukts. No plaisām griestos un sienās nobira betona un apmetuma gabali. Jamadzaki, apsedzis galvu ar rokām, tik tikko paspēja palīst zem galda. Bezprātīgām acīm viņš skatījās, kā sašķobās stiprie rāmji, kā plīst un birst uz visām pusēm logu stikli. Brīžiem nodzisa elektrība, un tajās reizēs pelēkajās debesīs kā uz ekrāna dzirkstīja gaišas uguntiņas.
Horizontālā trīcēšana uz laiku norima, bet drīz atsākās ar vēl drausmīgāku spēku. Galda skaitļotājs, velkot aiz sevis vadu, pārlidoja pāri istabai un, atsities pret sienu, ar lielu troksni nokrita blakus Jamadzaki. Šoreiz grūdiens bija daudz stiprāks nekā pirmoreiz. Šķēlās un dunēja visa ēka. No griestiem krita betona gabali. Jamadzaki juta, ka grīda slejas augšup. «Ap- gāzīsimies?» viņš gandrīz mierīgi prātoja. «Ja šī septiņu stāvu ēka, kuras sestajā stāvā tu atrodies, sagrūs, tad glābiņa nebūs. Tevi kopā ar betona bluķiem nosviedīs zemē…»
Logu rāmji vēl arvien trīcēja un tarkšķēja. Tad Jamadzaki ieraudzīja, ka tie atdalās no ailēm un šķietami lēni izkrīt ārā. «Nāve .. .» viņš vēsi nodomāja it kā kaut kur zemapziņā. «Cik niecīga būs bijusi mana dzīve, ja tagad iešu bojā. Nekas vēl nav padarīts…»
Dārdoņa pamazām apklusa. Grīda bija sasvērusies par kādiem septiņiem grādiem, istabas puskrēslā peldēja biezs putekļu mākonis. Kad Jamadzaki mēģināja izrāpties no galda apakšas, kaut kas aizšķērsoja viņam ceļu. Izrādījās, ka galdu sedz nokritis griestu gabals.
Pa logu ailēm ieplūstošajos gaismas staros istabā atklājās drausmīga aina. Caur gaisā peldošajiem putekļu mākoņiem acīm pavērās saplaisājušas sienas un milzīgs caurums griestos, uz grīdas mētājās nez no kurienes uzradušies betona bluķi, grāmatu skapji un krēsli apgāzti, galdi sašķaidīti šķēpelēs. Vārdu sakot, istabas vietā viens vienīgs haoss. Kā alā, kur noticis nobrukums. Pat brīnumainā kārtā veseli saglabājušies priekšmeti, kas līdz šim bija slēpušies zem mierīgu krāsu apdares, stāvējuši uz izsmalcināti ģeometrisku, precīzu ornamentu fona, pēkšņi šķita rupji un neizskatīgi.
— Jasukava… — Jamadzaki izgārdza. — Vai esi dzīvs?
— Jā … — atskanēja tikko sadzirdama balss. -— Kaut kas iesita man pa galvu, bet dzīvs esmu.
Istaba atkal salīgojās. No sienas atrāvās un ar lielu blīkšķi nokrita plaukts.
— Ko darīsim? — Jasukava jautāja bailīgā bērna balsī. — Kas tagad būtu jādara?
No ielas atskanēja plīstoša stikla troksnis. Tālumā kļuva dzirdamas cilvēku klaigas un vaimanas. Putekļu dvakai piejaucās deguma smaka. Jamadzaki instinktīvi sajuta briesmas.
— Jāiet lejā! — viņš teica. — Grūdieni var atkārto* ties. Šeit palikt bīstami.
— Lilts laikam nedarbojas? Vai kāpnes veselas?
— Nezinu. Ja durvis atveramas, tad labāk pa ārējām, rezerves kāpnēm .. .
Jamadzaki galva bija zem galda un sānus spieda kaut kas ciets. Rāpjoties atmuguriski, viņš beidzot izkļuva no galda apakšas. Piedurkne aizķērās aiz kaut kā asa, un žakete ar sprakšķi pārplīsa pleca šuvē.
— Vai tiksi ārā? — viņš jautāja Jasukavam.
— Jā, bet lūdzu aizvāciet šo skapi.
Tērauda skapis ar plaši atvērtām durvīm gulēja starp sienu un galdu, zem kura bija palīdis Jasukava. Kad Jamadzaki mazliet nobīdīja skapi, palīdzības lūdzējs tūdaļ izrāpās no galda apakšas. Asinis no brūces pierē bija notecējušas gandrīz pa visu seju.
— Noslaukies … — Jamadzaki pastiepa viņam kabatas lakatiņu.
— Nekas… — Jasukava teica, slaukot pieri ar delnas virspusi. — Vai mēs tiksim ārā no šejienes?
— Labāk jau būtu tikt, — Jamadzaki parādīja uz durvīm. — Ja grūdieni atkārtosies, šī ēka diez vai izturēs.
— Dzelzsbetons, bet tā sašķobījies, — Jasukava neuzticīgi ieminējās. — Varbūt celtnieki bijuši pavirši?
— Domāju, ka tas ir pazemes noslīdenis.
Ārpusē uzliesmoja sarkanas strēles. Saprotot, ka tagad nav laika tukšai ziņkārībai, Jamadzaki tomēr piegāja pie loga. Dega trīs saskrējušās automašīnas. Acīmredzot vidējā bija aizdedzies propāns. Atskanēja sprādziens, un augstu gaisā uzšāvās liesmu mutulis.
— Kāpnes nav izmantojamas, — Jasukava satraukti paziņoja. — Griesti nogāzušies, arī daži laidumi sabrukuši.
Deguma smaka, kas plūda no kāpņu telpas, kļuva arvien jūtamāka. Jamadzaki atcerējās, ka pirmajā stāvā ir neliels restorāniņš. Iespējams, ka tur aizdegusies eļļa.
— Uz rezerves kāpnēm! — viņš uzkliedza.
Izeja bija īsa gaiteņa galā. Zem kājām šķindēja iz- birušie stikli. Pustumsā varēja saredzēt milzīgas plaisas griestos un sienās. Jamadzaki neviļus sarāvās. Ugunsizturīgās dzelzs durvis, kas veda uz rezerves kāpnēm, bija nedaudz sašķiebušās un nevērās vaļā. Jamadzaki grūda tās no visa spēka. Pēc otrā mēģinājuma durvis padevās, un viņš gandrīz izlidoja ārā. Jasukava, bailīgi iekliedzies, saķēra viņu aiz žaketes. Sejā iesitās balti dūmi un karstums. Dega tējnīca blakus esošajā trīsstāvu koka namā. No logiem vijās liesmu mēles. Lejā pustumsā skanēja kāju dipoņa, kliedzieni un vaimanas. Haradzjuku stacijā no sliedēm bija noskrējis elektriskais vilciens, un gar tā vagoniem šaudījās cilvēki. Gaudoja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Daudzās vietās mutuļoja melni dūmi.
— Ātri! — Jamadzaki iekliedzās un sāka skriet lejup pa rezerves kāpnēm. Zem kājām uzbudinoši dārdēja metāla plātnes, aiz muguras dobji dunēja Jasukavas soļi. Kāpnes bija sasvērušās kopā ar ēku, un katra neprecīza kustība draudēja ar novelšanos. Kad viņi bija nokāpuši līdz trešajam stāvam, atkal sāka dunēt zeme un debess.
— Sargieties! — Jasukava izmisīgi ķērca. — Esiet uzmanīgs, Jamadzaki-san!
Jamadzaki nokrita uz muguras, stipri sasita gurnu un sāka ripot pa kāpnēm lejup. Viņam izdevās aizķerties uz kāpņu laukumiņa, bet mēģinājums piecelties kājās beidzās neveiksmīgi, jo kāpnes šūpojās un dimdēja kā milzīgs gongs. Viņš tikko paspēja pieķerties margām. Kārtējais grūdiens bija tik spēcīgs, ka likās, debesis ar zemi kaucot sagriežas kopā vienā virpulī. Koka ēka, kas atradās dažu metru attālumā, sagruva kā kāršu namiņš. Vaigu ieskrāpēja vai nu dakstiņa šķēpele, vai arī skārda gabals. Gaisā uzvijās dzirksteļu kūlis. Dunošajā pelēkajā gaisā rezerves kāpnes žvadzēja tik skaļi, it kā gatavotos viņiem pārplēst bungādiņas. Vairāki simti dzelzs lokšņu un cauruļu, kas vēl karājās pie betona sienām, drebēja tā, ka varēja gaidīt — tūlīt atrausies un nokritīs zemē.
— Jasukava! — Jamadzaki kliedza pilnā balsī. — Turies stingrāk, Jasukava!
Viņš pats nesaprata, kam viņš kliedz — Jasukavam vai sev. Jamadzaki izmisīgi iekrampējās cauruļmargās, kas vibrēja kā pneimatiskais veseris. Bet galva bija apbrīnojami skaidra. Viņš raudzījās sienā un domāja, ka kāpnes laikam tomēr neatrausies. Tad viņš palūkojās lejup un neticēja pats savām acīm — zeme uz ielas sašķēlās, un tās viena mala pacēiās augstāk nekā otra* Lūzums beidzās pie dzelzceļa līnijas ar saliektām sliedēm. Oda pēc gāzes. Nogranda apdullinošs sprādziens, pārsprāga gāzes vads, un no zemes izšāvās gaiši zila liesma. Jamadzaki, muti atplētis, vēroja, kā augstu gaisā uzvirpuļoja gāzes skatlūkas vāks, it kā būtu plāna papīra lapiņa. Dūmenim līdzīgā ēka, celta piecdesmito gadu beigās, arvien vairāk un vairāk svērās uz vienu pusi…
Zemestrīce, kas šajā dienā uzbruka Cibas un Iba- ragi prefektūras dienvidu daļai, kā ari Tokijai un Joko- hamai, notika laikā, kad iedegās laternas un sākās vakara maksimumstunda. Tādēļ cilvēku upuri bija milzīgi. Daudz cilvēku aizgāja bojā Tokijas stacijā, kā arī dzelzceļa galapunktos Marunouči, Jūrakučjo, Kandā, Rjogoku, Ueno, Ikebukuro un Sindzjuku. Gājēji, kurus pēkšņais grūdiens pārsteidza uz ielas, nespēja noturēties kājās, sākās grūstīšanās, bet no augšas kā lietus nolija desmittūkstoši logu stiklu, krita ķieģeļi, torņveida reklāmas. Stacijās valdīja neprāts. Cilvēki vēlās no peroniem, elektriskie vilcieni, kas pienāca tikai ar dažu minūšu atstarpi, ietriecās cits citā. Strauji bremzējot, vagoni saslējās stāvus un apgāzās. Uz ielām saskrējās taksometri, veidojot milzīgas mašīnu kaudzes, daudzas automašīnas tika uztriektas uz ietvēm.
Metro nodzisa elektrība. Pilnīgā tumsā palikušie cilvēki šaudījās uz visām pusēm, kliedza, raudāja, spieda nost cits citu. Kādai upei laikam bija pāršķelts dibens, jo metro tuneļos sāka šļākties dubļains ūdens. Pazemes ielās, kas kā zirnekļa tīkls apvija staciju rajonus, izcēlās ugunsgrēki — aizdegās apdares plastikāts, izplatījās indīgās gāzes. īsta elle! Pie Jaesu izejas, Gin- dzas ceturtajā kvartālā, Ilibijas krustojumos, Sindzjuku, Sibujā, Ikebukuro, Ueno un Rjogoku arī notika automašīnu masveida sadursmes, aizdegās benzīns, kas izraisīja sprādzienus tajos satiksmes līdzekļos, ko darbināja ar propānu.
Automobiļi, kas traucās pa ātrgaitas ceļiem, uzbrauca cits citam virsū vai ietriecās stabos. Pazemes tuneļi pārvērtās dūmejās, kurās mutuļoja uguns liesmas un melni dūini. Ja kāda automašīna piebremzēja, tajā tūdaļ ietriecās citas.
Arī uz estakādēm stāvoklis nebija labāks. Mašīnas, zaudējušas varu pār stūri, šķērsoja zemo sadales joslu, iebrauca pretējā plūsmā, triecās barjerās. Bet Rietum- kandā, kur uz estakādēm asi pagriezieni, daudz kritumu un pacēlumu, līdz ar pirmajiem grūdieniem mašīnas uzlidoja gaisā. Estakādēm, kas bija uzbūvētas virs aizbērtām upēm, vienā acumirklī sagruva visi balsti, un automobiļi bira lejā kā smilšu graudi. Dzirksteles aizdedzināja izlijušo benzīnu. No Tokijas debesīm gāzās uguns un automašīnu lietus.
Tokijas piejūras joslā, kas bija cieši apbūvēta ar dzīvojamām mājām, Bunkjo, Sindzjuku un Sibujas daudzdzīvokļu namu rajonos, kā arī Edogavas un Ku- rodas rūpniecības zonās ugunsgrēki izcēlās vienā acumirklī. Visur dega gāze — cilvēki gatavoja vakariņas. Tāds pats cēlonis bija milzīgajam ugunsgrēkam Kanto lielās zemestrīces laikā 1923. gadā. Tikai toreiz nelaime notika pusdienu stundā. Koto rajonā sabruka vairāki tilti, gruntij svārstoties un iebrūkot, tika pārrauti aizsprosti, ūdens applūdināja ceļus, bet no zāģmateriālu noliktavām viļņu izskalotie baļķi tos galīgi aizsprostoja. Desmitiem vietās reizē izcēlās ugunsgrēki. Aizdegās pa ūdens virsmu izlijusī nafta. Šajā rajonā bija sakoncentrēti daudzi sīki uzņēmumi, kas ražoja plastmasas un apstrādāja sintētiskos sveķus. Tādēļ, ugunsgrēkiem sākoties, tūdaļ izdalījās indīgās gāzes — hlors, ciānskābes gāze, fosgēns un oglekļa oksīds. Tie, kas izglābās no liesmām, gāja bojā indes mutuļos. Vēlāk noskaidrojās, ka šajos rajonos zaudējuši dzīvības gandrīz četrsimt tūkstoš cilvēku.
Posts piemeklēja arī ostu rajonus Harumi, Sinagavu un Omori. Piekrastēs sabruka naftas rezervuāri, un jau no pirmās dzirksteles sākās ugunsgrēki. Ilanedas lidostā nolaižoties apgāzās un aizdegās starptautiskās līnijas reaktīvā lidmašīna. Pietauvotie kuģi sitās pret piestātnēm, Sibauras noliktavu zonā izcēlās ugunsgrēki.
Un beidzot uzbruka baigs, melns cunami.., Tas, protams, plašajos pilsētas rajonos notika viss reizē ļoti īsā laika posmā. Mazāk bija cietuši Cijodas un Sibujas rajoni, daļa no Jojogi un Ostas rajoniem, kā ari tās zonas, kas atradās tālāk no pilsētas centra.
Zemestrīce ir šausmas, kas pēkšņi uzbrūk no zemes dzīlēm, sastindzina cilvēka sirdi, paralizē tā prātu un gribu. Cilvēks pilnīgi pakļaujas pašsaglabāšanās instinktam un bieži nav spējīgs rīkoties aukstasinīgi. Pie tam cilvēki visi reizē zaudē saprātu, kas vēl vairāk palielina postu,
Trīsdesmit mierīgo pēckara gadu laikā japāņi, sevišķi lielo pilsētu iedzīvotāji, bija zaudējuši tā saucamo dabas katastrofu kultūru, kas, veidojusies vairāku gadsimtu gaitā, deva cilvēkiem iespēju momentāni orientēties milzīgas stihiskas nelaimes gadījumos. Izrādījās, ka ne tokijieši, ne citi pilsētnieki vairs nezināja, ko darīt, katastrofai izceļoties. Milzīgā pilsēta dzīvoja saspringtu dzīvi, cilvēki, tiecoties pēc dienišķās maizes un izpriecām, centās nedomāt par nebaltām dienam.
Uguns plosījās piepilsētas koncentrētās apbūves rajonos. Izlauzusies no virtuvēm, tā aprija visu, kas gadījās ceļā. Visur panikā šaudījās baiļu un šausmu pārņemtie ļaužu pūļi. Rezultātā tika samīdīti vai saspārdīti tūkstošiem cilvēku. Liesmu apņemtajā lejas- pilsētā iemītnieki svieda ārā no dzīvokļiem mēbeles, ar to vēl vairāk sekmējot ugunsgrēka izplatīšanos. Glābjoties no liesmām, cilvēki metās smirdošos dīķos un upēs, bet no krastiem tiem virsū spiedās arvien jauni pūļi un pāri gāzās brūkošās celtnes. Tādējādi šīs ūdenstilpes drīz vien pārvērtās par slīkoņu brāļu kapiem. Uz vakara pusi uzpūta vējš. Uguns uzvijās vēl augstāk un izpletās vēl tālāk, draudot pilnīgi iznīcināt visu lejaspilsētu.
Zemestrīcei sākoties, visas galvaspilsētas ugunsdzēsēju vienības saņēma ārkārtēju pavēli izbraukt uz notikumu vietām. Bet tikai atsevišķām ugunsdzēsēju mašīnām izdevās izlauzties līdz degošajam centram, jo pa ielām nebija iespējams pabraukt. Uz mazāk cietušajiem rajoniem izspraukties bija vieglāk, bet arī tur ugunsdzēsēji nespēja sniegt nekādu jūtamu palīdzību — nebija ūdens. Upes gandrīz pilnīgi aizbirušas, bet ugunsdzēsības hidranti nedarbojās. Ugunsdzēsēju darbu apgrūtināja arī juceklīgi skraidelējošie cilvēki. Dažos gadījumos saniknotie ļaudis izvilka no kabīnēm šoferus, kas ar savām mašīnām lielā ātrumā bija iedrāzušies pūlī, zvērīgi tos piekāva un saspārdīja, pārvēršot asiņainos gaļas gabalos.
— Neko nespēju darīt, — ziņoja nobālis ugunsdzēsējs, turot rokās neizmantojamo šļūteni.
Komandieris, arī gluži bāls, paķēra radiotelefona klausuli:
— Dinamītu, kur dinamīts? Ko jūs tur tūļājaties? Mašīnu ielencis pūlis? Tā nevar braukt? Nesiet kaut vai uz muguras! Veicīgāk!
Grūdieni atkārtojās. Bet jau daudz vājāki nekā iepriekšējie, tomēr cilvēkiem bija ārkārtīgi saasinājusies baiļu sajūta, un neprātīgais ļaužu pūlis, skaļi gaudojot, atkal metās bēgt.
— Seit palikt bīstami. Lūdzam visus evakuēties Takebasi tilta virzienā, — auroja ugunsdzēsēju mašīnas skaļrunis. — Tūdaļ sāksim spridzināt ēkas, lai apturētu uguns izplatīšanos. Lūdzam evakuēties!
Beidzot ieradās spridzinātāju brigāde ar dinamīta bumbām un metās mutuļojošo liesmu jūrā. Mērķis — milzīga divstāvu koka noliktava un dzelzsbetona rūpnīcas korpuss viņpus tiltam. Noliktava jau bija aizdegusies.
— Tiltu arī laidiet gaisā, — komandieris pavēlēja aizsmakušā balsī.
— Bet pa to vēl skrien cilvēki… — uz viņu atskatījās kāds brigādes loceklis.
— Nav svarīgi, sagatavoties spridzināšanai… — norēca komandieris. — Tā ir pavēle no augšas!
No tilta puses skrēja ugunsdzēsēji ar šļūtenēm, steigdamies paslēpties aiz mašīnām, kurām arī bija dots rīkojums atkāpties.
Dobji atbalsodamies, nogranda sprādziens, un noliktava pazuda pelēku dūmu virpulī.
Pa pusei sagruvušajā, ar smiltīm un putekļiem apbērtajā premjerministra rezidencē bāli kā līķi ieradās sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs ar tautas labklājības ministru. Pie premjera jau atradās tirdz
niecības un rūpniecības ministrs un Aizsardzības pārvaldes priekšnieks.
— Kandas un Sindzjuku rajonos izcēlušās sadursmes starp pūli un operatīvajām vienībām, — teica tautas labklājības ministrs. — Es saprotu, ka trūkst cilvēku, bet vai pārējiem neliekas, ka operatīvo vienību izmantošana šeit tomēr nevietā?
— Tagad nav īstais laiks apsvērt šādus jautājumus, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs iebilda.
— Vienu daļu operatīvo vienību aizvietosim ar pašaizsardzības spēkiem, — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks paziņoja. — Nupat saņemts lūgums no pilsētas mēra un Valsts komitejas cīņai pret dabas katastrofām. Pirmās divīzijas celtniecības un transporta bataljoni jau darbojas. Piedalās arī parastās kājnieku rotas, bet ieroču nav nevienam …
— Vai nav bīstami? — Sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs sarauca uzacis. — Tauta padevusies liela mēroga panikai.
— Nav ko uztraukties. Viņi dodas glābt savu tautu. Es teicu viņiem — pildiet savus pienākumus, mirstiet par tautiešiem, ja jāmirst, un jūs tiksit godam apglabāti… — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks, laikam stingra rakstura cilvēks, sāka mirkšķināt acis. — Jūs te ieminējāties par pašaizsardzības spēku mobilizāciju sabiedriskās kārtības sargāšanai. Bet es esmu kategoriski pret! To var darīt tikai ārkārtējā gadījumā, tikai visārkārtējākā! Bet pašreiz pašaizsardzības spēki rīkosies kā glābēji, ne vairāk. Mēs jau esam mobilizējuši arī Narasino pirmo gaisa desanta korpusu un Kasumi- gauras helikopteru eskadriļu, bet vienīgi ar nolūku izmantot tos glābšanas darbos…
— Bet no Policijas pārvaldes priekšnieka ziņojuma var secināt, ka stāvoklis vairākās vietās ir diezgan nemierīgs… — lūkojoties premjera sejā, teica Sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs. — Jūsu rezidence arī ir pašaizsardzības spēku apsardzībā, vai ne?
— Tikai pagalms, — premjera sekretārs paskaidroja. — Bet no ielas puses sardzē ir policija.
— Es arī uzskatu, ka pašaizsardzības spēkus var mobilizēt kārtības uzturēšanai tikai ārkārtējā situācijā. $ajā ziņā esmu vienisprātis ar Aizsardzības pārvaldes priekšnieku, — teica premjers. — Ja stāvoklis kļūs bīstamāks, tad evakuēsimies. Iekšējā pagalmā stāv pašaizsardzības spēku helikopters.
— Ja jau galvaspilsētā izveidojusies šāda aina, kas tad notiek Cibā un Jokoharnā? — tautas labklājības ministrs taujāja noraizējies. — Runā, ka tur esot uzdarbojies spēcīgs cunami.
Atkal iedunējās zeme. Istaba salīgojās, kaut kur tālumā atskanēja birstoša apmetuma troksnis.
— Precīzu ziņu vēl nav, bet zaudējumi, liekas, tiešām ir visai prāvi, — teica premjers, lūkojoties pulkstenī. — Stāsta, ka piekrastes rajoni no Tokijas un Čibas līdz Miuras pussalai pilnīgi iznīcināti. Boso pussalas Klusā okeāna krasts neesot sevišķi daudz cietis, bet arī uz turieni nosūtīti jūras pašaizsardzības spēki, kas piedalīšoties glābšanas operācijās.
Ārā jau bija pilnīgi satumsis. Tikai vietumis vēl naksnīgās debesīs atmirdzēja ugunsgrēku blāzmas. Katra vēja brāzma,atnesa sev līdz skrejošu cilvēku kāju dipoņu, automašīnu motoru rūkoņu, apsardzes dusmīgos uzkliedzienus, un virs šī skaņu jūkļa plašā straumē plūda daudzu jo daudzu cilvēku izmisīgie vaidi, kurus varēja pielīdzināt no jūras dzelmes nākošām dēmonu gaudām…
— Deputāti sāk pulcēties, — teica tirdzniecības un rūpniecības ministrs, cieši piespiedis pie auss telefona klausuli. — Kas zināms par finansu ministru? Vesels? Kad viņš varēs ierasties? Aizsūtījāt pēc viņa helikopteru? Ārkārtējā sēde sāksj^s pēc trīsdesmit četrām minūtēm …
Ienāca sekretārs un klusi paziņoja, ka ieradušies galvenās un arī divu citu opozīcijas partiju vadītāji, lai tiktos ar premjeru.
— Nav labi iznācis, — tautas labklājības ministrs sadrūma. — Pirms pašas sēdes…
— Eju, eju, — premjers teica. — Šādā situācijā nav ko atrunāties.
Ieskrēja radists un pasniedza telegrammu. Tagad pieri sarauca arī premjers.
— Hm… — viņš norūca. — Pašreiz gan nav īstais brīdis…
Premjers atdeva telegrammu sekretāram.
— Parādiet kancelejas priekšniekam, tiklīdz viņš ieradīsies. Lai viņš saglabā.
Iekaucās sirēna. Garām rezidencei Mijakedzavas virzienā aiztraucās ātrās palīdzības vai varbūt ugunsdzēsēju mašīna. Klausoties sirēnas kaukšanā, premjers aši devās uz kabinetu, kur viņu gaidīja opozicionāri.
Naktij iestājoties, zemestrīce norima un tikai reizēm vēl atkārtojās draudīga dimaoņa, toties ugunsgrēki vērsās plašumā un nakts tumsā šķita vēl drausmīgāki. Neviens vairs necentās tos dzēst, virs galvaspilsētas liesmoja koši sarkana blāzma, un cilvēkiem likās, ka deg visa zeme. Piekrastē plandījās naftas, petrolejas un ķīmisko izejvielu glabātavas spilgti sarkanās liesmu mēles. Apkārtējie rajoni slīga melnu, smacīgu dūmu vērpetēs. Vējš aizpūta dzirksteles pat līdz Sibas un lii- bijas kvartāliem. Glābjoties no neciešama karstuma, cilvēki skrēja uz austrumiem. Imperatora pils laukumā saplūda vairāku desmittukstošu pūlis, un cilvēki vel arvien nāca klat.
Pilsētas ielās vienīgais apgaismojums bija ātrās palīdzības mašīnu starmeši. Dažas celtnes Marunouči kvartālā iedarbināja savus elektroģeneratorus, bet tādas varēja uz pirkstiem saskaitīt. Spēcīgie pazemes grūdieni bija izsituši no ierindas gandrīz visas mazgabarīta elektrostacijas. Nomocīti, pārbiedēti cilvēki meklēja glābiņu Sibas parkā, Jojogi laukumā un apkārtējās birzīs. Sākumā tur pulcējās kalpotāji, kas ceļā uz mājām cerēja tur nogaidīt, kamēr norimsies zemestrīce, bet vēlāk sāka ierasties arī ugunsgrēkā cietušie, kas bija paguvuši paķert līdz kādu mantu …
Nedz valsts, nedz privātie dzelzceļi nedarbojās. Metro daļēji dega, daļēji bija applūdināts. Ielas un ceļī vēl arvien bija neizbraucami, jo tos aizsprostoja ugunsgrēki, sabrukušās ēkas un degošie transporta līdzekļi. Ātrgaitas šosejas bija slēgtas. Uguns liesmu apņemtās mašīnas izplatīja tik spēcīgu karstumu, ka asfalts izkusa un tecēja uz visām pusēm. Gāzes sprādzieni apakšzemes komunikācijās reizēm vēl uzsvieda gaisā kontrol- lūku smagos vākus, bet ūdens, izplūstot no pārplīsušajām caurulēm, sadūrās ar uguni un pārvērtās karsta tvaika mākoņos.
Kad Jamadzaki galīgi atģidās, viņš saprata, ka atrodas mežiņā pie imperatora Meidzi tempļa. Laikam bija izmežģīta kāja. Pie katra soļa caur potīti izšāvās sāpju bultas. Jamadzaki apskatījās apkārt. Jasukavas blakus nebija. Priekšā, aizmugurē, pa kreisi un pa labi steidzīgi soļoja savainoti, aizelsušies, ar putekļiem un dubļiem pārklāti cilvēki. Aizmugurē starp kokiem iespī- dējās sarkanīga blāzma, un sāka izplatīties degošu koku smarža. Laikam sācies ugunsgrēks pie tempļa galvenā ceļa.
«Kā man izdevās izglābties,» izklaidīgi prātoja Jamadzaki, velkot slimo kāju. Viņam likās, ka ēka, no kuras viņi centās tikt ārā, pēdējā brīdī sagruva. Viņš atcerējās, kā, ieķēries kāpņu margās un krītot lejup kopā ar visu celtni, bija skatījies uz sakropļoto un saplosīto ielu. Viņš tiešām bija kritis — lēni un liegi, kā palēninātā kinofilmā… Bet kas notika tālāk? Tālāk viņa ķermenis kopā ar dzelzsbetona milzeni nogāzās zemē. Viņš ļoti sāpīgi atsitās pret kaut ko ar muguru. Dzirksteles vien pašķīda gar acīm. Deguma smaka, putekļu pilnas nāsis un mute… Viņa ķermenis palēcās gaisā kā viegla bumbiņa… Kāda drausmīga, sirdi plosoša, kliedzoša balss … Bet kas tad?
Saspringums pēkšņi atslāba, un viņš juta sāpes visā ķermenī. Pa seju tecēja kaut kas lipīgs. Acis bija baltu putekļu pilnas, žaketes piedurkne norauta, it kā būtu ar žileti nogriezta. Kreklam trūka piedurknes, pār atkailināto roku tecēja asins tērcīte. No kreisās bikšu staras zem ceļa bija palikušas tikai stērbeles, kāja vienās brūcēs. Viņš neviļus iestenējās aiz sāpēm visās malās. Sirds atkal trakoti ieklauvējās, arvien ātrāk un ātrāk. Ausīs sāka džinkstēt.
Šķērsojis rnežiņa jaunaudzi, Jamadzaki juta neaprakstāmu nespēku. Nevarēdams noturēties kājās, viņš nolaidās uz ceļiem. Pieri pārklāja aukstu sviedru kārta, elpot kļuva grūti, visu ķermeni pārņēma skaudras sāpes. Tiklīdz norima spalgā džinkstoņa ausīs, viņš sadzirdēja viļņu šļācieniem līdzīgas, satrauktas cilvēku balsis. Jamadzaki vairākas reizes dziļi ievilka elpu, galva kļuva mazliet skaidrāka. Mežā apkārt templim sanākuši tūkstošiem, varbūt pat desmittūkstošiem cilvēku.
Tumsā pārvietojās melnas ēnas, reizēm ugunsgrēka blazma izgaismoja kādu šausmu sašķobītu seju, kas likās kā šīs drausmīgās nakts atspulgs.
— Lejaspilsēta galīgi nopostīta! — kāds kliedza
— Akasaka un Sibuja arī… Briesmas draud Aojamas dzīvojamo namu kvartāliem.
— Stāsta, ka Tokijas līcis pārvērties liesmu jūrā… — cits nobēra, ejot garām Jamadzaki. — No Cukidzi līdz Sinagavai… Arī Gindzās vairs nav.
Uzmanīgi balstot savainoto kāju, Jamadzaki piecēlās. Viņu pārņēma satraukums. Kas noticis ar ģimeni un māju Sosijā?- Pārgurusī, allaž īdzīgā sieva. Putainais, gariem matiem apaugušais vecākais dēls, vecākā meita — devītās klases audzēkne, nez kurā atsitusies — tik skaista, ka bailes metas par viņu, un tad vēl jaunākā meita, vārgulīte un attīstībā mazliet atpalikusi pārciestās bērnu triekas dēļ…
— Atļausit paj a utat? — Jamadzaki griezās pie garāmgājēja, kura seja nebija saredzama. — Vai elektriskie vilcieni vēl nebrauc?
— Kas par elektriskiem vilcieniem! — vīrieša balss asi atcirta. — Visas sliedes saliektas kā nūdeles bļodā. Visur noslīdeņi un iegruvumi. Vai to iespējams atjaunot? Bet Sibujā… No Sibujas izbrauca pārpildīts elektriskais vilciens un uz estakādes noskrēja no sliedēm… Līķu kaudzes… Es pats nupat redzēju…
— Uz ātrgaitas šosejām tīrais ārprāts! — kāds raudulīgi stāstīja. — Kasumigaseki… Šausmas… Pa zemes pārejā …
— Ko skatās policija? — kāds cits skaļi kliedza.
— Kur tā ir? Parastā laikā uz katra soļa pa kārtībniekam, bet tagad? …
Aiz kokiem iezaigojās automašīnas ugunis. Gaisu pāršķēla izmisusi balss.
— Stāt! Ei, tūdaļ apstājies!
Mašīna mēģināja izlauzties cauri pūlim, bet tika tūdaļ apturēta. Tas bija taksometrs. Cilvēki saskrēja tam apkārt un visi reizē sāka klaigāt.
— Aizved līdz Setagajai. Samaksāšu, cik gribi! — kāds atkārtoja vairākas reizes.
— Kas notiek Ornijā? Vai tur arī deg? — jautāja cita, bailēs pamirusi balss.
— Ko jūs! Nekur nevar izbraukt. Visas ielas aizsprostotas. Vai nu deg, vai ēkas sabrukušas, — tuvu raudām, skaidroja ar varu ārā izvilktais šoferis. — Nevajag bojāt mašīnu, tā nepieder man, bet firmai… Man tik grūti bija izbraukt ar to no uguns…
— Paņem ievainotos! — iekliedzās bažu pilna balss. — Viņu ir daudz — kaulu lūzumi, stipri apdegumi, asins zaudējumi.. *
— Pie Sporta nama esot ieradusies glābšanas grupa, — kāds auroja no tālienes. — Arī pašaizsardzības spēki laikam jau ir ceļā …
— Ļauj mums vismaz radio noklausīties! — daži ielīda taksometrā.
— Skaļāk! — visapkārt iesaucās. — Mēs arī gribam dzirdēt,
Uztvēra «NHK» — Japānas Valsts radiofona — vilni. Skanēja diktora satrauktā balss: «… satiksme pa To- kaido jauno maģistrāli, Centrālo, Sinecu un Ziemeļaustrumu dzelzceļa līnijām pārtraukta… Atjaunota kustība pa veco Tokaido līniju uz rietumiem no Atami… Cietis viss Kanto apgabals — Cibas, Ibaragi, Točigi, Saitamas prefektūras, Tokijas pilsēta, Kanagavas prefektūras austrumu daļa, Gummas prefektūras dienvidu daļa… Visā joslā gar Tokijas līci milzīgus zaudējumus nodarījis cunami… Tokijas un Cibas piekrastes rūpniecības zonā reizē ar ugunsgrēkiem uz milzīgās nosusinātas platības radies noslīdenis, tādēļ visa zona applūdināta… Cunami nodarījis postu no Kanagavas prefektūras Sagami piekrastes līdz Idzu pussalas austrumu krastam…»
— Kādi zaudējumi nodarīti pilsētai? — atskanēja nepacietīgas balsis.
«…Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Taka- radas vadībā notikusi ministru kabineta ārkārtējā sēde. Noklausījusies ziņojumu par zemestrīces nodarītajiem zaudējumiem dažādās prefektūrās, valdība nolēmusi, negaidot galvaspilsētas municipalitātes lūgumu, nodibināt Ārkārtēju štābu cīņai pret dabas katastrofām. Savu pienākumu pildīšanu štābs uzsāk šovakar, pulksten sešos un divdesmit minūtēs . ..» ziņoja diktors. «Tā kā pilsētas mēra liktenis pašreiz nav zināms, viņa pienākumus pildīs vicemērs Uno, kas jau sācis enerģiski rīkoties, kaut gan municipalitātes funkcijas gandrīz paralizētas, jo zemestrīce izcēlās tajā laikā, kad tās darbinieku lielākā daļa jau bija atgriezusies mājās, bet tuvumā izcēlušos ugunsgrēku dēļ vajadzēja evakuēt arī pašu municipalitāti. Sēde par galvaspilsētas aizsargāšanu no postījumiem notikusi Pašpārvaldes ministrijas ēkā… Pārejam pie nākošām ziņām. Aizsardzības pārvalde glābšanas darbu veikšanai mobilizējusi pašaizsardzības sauszemes spēkus: Galvaspilsētas pirmo divīziju un Kasumigauras pirmo desanta pulku, kā arī Pašaizsardzības jūras spēku pirmo eskadru un Gaisa spēku ceturto eskadriļu. Sauszemes pašaizsardzības spēku austrumu korpusa štābs pašreiz apsver jautājumu par Gummas prefektūras divpadsmitās divīzijas iesaistīšanu glābšanas operācijās. Valdība negrib izmantot pašaizsardzības spēkus sabiedriskās kārtības uzturēšanai, bet saņemti ziņojumi, ka galvaspilsētas centra rajonos sākušās sadursmes starp bēgļiem, tādēļ Tokijas sabiedriskās drošības komiteja griezusies pie valdības ar lūgumu kārtības uzturēšanai ievest pilsētā pašaizsardzības spēku vienības. Aizsardzības pārvalde uzskata, ka atkarībā no situācijās spēki, kas mobilizēti glābšanas darbu veikšanai, var tikt pārorientēti sabiedriskās kārtības nodrošināšanai… Nupat ienākušas jaunas ziņas. Kā kļuvis zināms no labi informētiem avotiem, valdība, ņemot vērā nopietno situāciju galvaspilsētā, kā arī zemestrīces nodarīto zaudējumu milzīgos apmērus, patlaban ministru kabineta sēdē izskata jautājumu par pirmā pēckara ārkārtējā stāvokļa pasludināšanu. Saskaņā ar premjerministra lūgumu sasauktas abas parlamenta palātas, bet sanākušo deputātu skaits nepārsniedz pat pusi no kvoruma. Tālāk ziņosim par zaudējumiem, kas nodarīti dažādiem galvaspilsētas rajoniem…»
Jamadzaki gribēja ieklausīties, bet no tālienes atskanēja skaļi kliedzieni. Varēja sadzirdēt arī motoru rūkoņu. Pēc kāda brīža starmeši apgaismoja ļaužu pūli. No trim kravas automašīnām sāka lēkt ārā karavīri bruņucepurēs un haki krāsas formas tērpos.
— Tautieši, mēs esam sauszemes pašaizsardzības spēku glābšanas vienība, — skanēja pastiprinātājā. — Visiem, kam nepieciešams, nekavējoties tiks sniegta palīdzība! Tos, kas spēj pārvietoties paši, lūdzam doties uz Jojogi sporta nama peldbaseinu vai arī uz Japānas Valsts radiofonu Sibujas rajonā. Tur ir atvērti pirmās palīdzības pagaidpunkti. Lūdzam saglabāt mieru un ievērot kārtību. Zemestrīce beigusies. Ugunsgrēki tiek apkaroti. Vēl nav iespējams noteikt, kad atjaunos dzelzceļa satiksmi, bet pašaizsardzības spēku inženierbatal- joni jau uzsākuši atjaunošanas darbus uz maģistrālajām līnijām Tokijas virzienā. Drīzumā būs atjaunota kustība arī pa galvenajām šosejām…
— Vai mūs uz mājām nevedīsit? — kāds iespiedzās. — Man vajag uz Mitaku. Nezinu, kas ar ģimeni…
— Drīz Jojogi sporta centrā ieradīsies transporta brigādes. Ejiet, lūdzu, uz sporta centru un ievērojiet kārtību… Tur jūs saņemsit informāciju par stāvokli katrā galvaspilsētas rajonā. Ejiet uz sporta centru! Tur jūs varēsit atpūsties un nodzerties. Lūdzam visus, ievērojot kārtību, mierīgi doties uz sporta centru! Jūs aizvedīs mūsu vienības cilvēki…
Iedegās starmeši. Ļaužu pūlī izcēlās satraukums. Šiem cilvēkiem gaisma laikam vēl nekad nebija tik vēlama. Starmešu gaismā Jamadzaki ieraudzīja komandiera seju. Tas bija iededzis virsnieks, gadus trīsdesmit vecs. Viņa enerģiskā, apņēmības pilnā seja, kā jau visas šīs paaudzes jauno cilvēku sejas, vēl pauda zināmu bērnišķību. Virs galvas uzbāzīgi tarkšķēja helikopters. Izskatījās pēc transporta helikoptera no pirmā desanta pulka… Sacēlās vējš. Atskatījies uz ugunsgrēku tumši sārto atblāzmu, Jamadzaki saprata, cik bīstami tagad lidot ar helikopteru.
Debesis aizklāja melnu dūmu sega. Uz tās fona zaigoja indīgi sarkanas liesmas. Gaiss pēkšņi iedūcās un nodrebēja — acīmredzot sprāga naftas tvertnes.
Jamadzaki smadzenēs atpiaiksnīja tālas pagātnes atmiņas. Karš… Lielais uzlidojums Tokijai… Toreiz viņš bija vēl pusaudzis. Tajā naktī, kad nodega Sina- gava, aizgāja bojā viņa māte un brālītis… Un viņam viss kļuva vienaldzīgs. Viņš nesteidzās uz patvertni. Stāvēja uz ielas un skatījās, kā krīt un sprāgst degbumbas… Ne mazāko baiļu, tikai izmisums un trulas sāpes sirds dziļumos… Tagad viņš izjuta kaut ko līdzīgu. Šoreiz stāvoklis vēl sliktāks. Neviens nebija šādai katastrofai sagatavots. Tādi jēdzieni kā «evakuācija» un «cietušo glābšana» palikuši tāla pagātnē. Cilvēki pieraduši dzīvot mierīgi. Bet, kad dzīve rit mierīgi, neviens netic, ka reiz var uzglūnēt arī nelaime. Pie tam salīdzinājumā ar kara gadiem Tokija bija briesmīgi izvērsusies, augusi plašumā. Zaudējumi laikam būs neaprēķināmi. Un ja nu aizdegsies nafta, kas izlijusi To* kijas līcī? Kad dabas katastrofa būs palikusi tālu aiz muguras, galvaspilsēta vēl būs paralizēta diezgan ilgu laiku. Ļoti grūti atgriezt tik milzīgu pilsētu normālās dzīves sliedēs. Un nemiers ne tikai nerimsies, bet tieši otrādi — augs augumā… Valdība izpelnīsies asus opozīcijas un sabiedrības pārmetumus. Melsīs, ka zaudējumi varētu būt ievērojami mazāki, ja visus šos gadus valstī būtu bijis vairāk kārtības… Iespējams, ka tagadējā valdība būs spiesta demisionēt. Tādā gadījumā nemiers izplatīsies pa visu valsti…
«Slikti…» Jamadzaki nodomāja, velkot savainoto kāju un cenzdamies iet kopsolī ar pūli, kas sāka kustē- ties. «Ja pēc visa notikušā kritīs valdība…»
Starmešu gaismas lokā gaisa kaut kas virmoja. Jamadzaki paraudzījās debesīs. Tur virpuļoja milzum daudz melnu plēkšņu, it kā vējš būtu sacēlis gaisa neskaitāmus sikspārņu barus.
— Pelni krīt, — teica pavecs vīrs, kas gāja blakus. — Jāpieliek solis. Citādi, kā parasti šādos gadījumos, uznāks lietus. Pēc lieliem ugunsgrēkiem vienmēr līst. Vai ne? Arī pēc lielā uzlidojuma bija tā…
«Jā, slikti…» Jamadzaki turpināja prātot. Viņš pat nepievērsa uzmanību pirmajām lietus lāsēm. «Ļoti slikti… Kas būs ar plānu D, ja demisionēs valdība? …»
Lietus lāses sāka krist biežāk. Cilvēki satraukti metās bēgt.
— Esiet piesardzīgi! Lūdzam neskriet! Tas ir bīstami! Negrūstieties!…
Karavīri skaļi kliedza, bet pūlis jau skrēja, un no tā soļiem nodunēja akmens šķembām noklātais ceļš. No lāsītēm izveidojās lietus. Melns, pelnains lietus, kas uz balta krekla atstāj netīrus traipus.
«Slikti,» pats sev atkārtoja Jamadzaki, raugoties ainā, kas pavērās viņa acu priekšā, un domādams par to, kas viņu satrauca. «Kas būs tālāk?»
Pār sagruvušo pilsētu nolija melna lietus gāzes. Tās nodzēsa ugunsgrēkus, bet ne jau visus. Vietumis uguns, tieši otrādi, pieņēmās spēkā, jo līdz ar lietu sacēlās vējš. Toties cilvēki mazliet nomierinājās, uguns vairs neiedvesa viņos šausmas.
Tokijas līča piekrastē izveidojās traģiska situācija. Tur aizdegās vairāki desmittūkstoši tonnu naftas, mazuta un ķīmisko izejvielu. Ugunsgrēka liesmas trakoja ar tik briesmīgu spēku, ka lietus iztvaikoja gaisā. Neciešams karstums, skābekļa trūkums un indīgo dūmu mutuļi pārvērta šo rajonu par verdošu kapsētu bez nevienas dzīvas dvēseles. Jau tūlīt pēc ugunsgrēka izcelšanās krastam uzbruka astoņus līdz desmit metrus augsts cunami, kas kopā ar ūdeni izplatīja degošo naftu pa visu piekrasti. Harumi ieņēma otro vietu — tūlīt aiz Koto — bojā gājušo un bez vēsts pazudušo cilvēku skaita ziņā. Bet piekrastes pilsētas Sibaura, Si- nagava, Oi, Omori un Kavasaki gandrīz pilnīgi aizgāja bojā ugunsliesmās un ūdens plūdos. Kravas, kas milzīgos apmēros bija uzkrātas piestātnē, aizdegās. Smagos preču kuģus un degošos tankkuģus cunami uzsvieda gaisā, apgāza un aizdzina tālu prom — līdz pat Cuki- dzi. Šie brīvi peldošie milzeņi, triecoties pret galvaspilsētas pirmās ātrgaitas šosejas balstiem, kas stiepās gar visu jūras krastu, tos sagrāva.
Aizdegās arī akmeņogļu noliktavas Koto un Jume- nosimas salā. Šīs abas vietas ilgi turpināja gruzdēt, kas stipri aizkavēja atjaunošanas darbus galvaspilsētas piekrastes rajonos.
Cunami iedrāzās Tokijas līcī ar nepieredzētu spēku. Tas sagrāva Tatejainu Boso pussalā, Misaki Miuras pussalā, kā arī Uragu, norāva pusi Tomicu zemesraga, noskaloja lielāko daļu Tomicu pilsētas celtņu un, uzsēdies paisuma mugurā, aiztraucās uz Jokohamu, Kavasaki, Cibu, aizjoņoja gar Tokijas līča krastu, skarot Funabasi un Uragasu pilsētas, tāpat arī daudzus galvaspilsētas rajonus, galvenokārt Edogavu, Koto, Cjūo, Minato, Sunagavu un Otu. Rajonus ar nulles augstumu virs jūras līmeņa — Kasai, Sunamači un Komacugavu — milzīgais vilnis aprija vienā acumirklī, bet Arakavas upes ūdeņi sāka tecēt pretējā virziena, applūdinot Sendzjū TEC.
Vēlāk mēdza atzīmēt, ka reti kad kopā sagadījies tik daudz nelabvēlīgu apstākļu kā šajā «Otrajā Kanto apgabala lielajā zemestrīcē» — vakara maksimum- stunda, mājās gatavotās vakariņas, paisums, kas tajā brīdī bija sasniedzis augstāko līmeni, un spēcīgais dienvidu vējš, kas pūta jau visu pēcpusdienu… Labi vēl, ka tajā dienā nebija Mēness pilnā fāze ar vislielāko paisumu, tomēr rīta stundās tā augstums sasniedza 2,2 metrus.
Cunami spēcīgais trieciens pārrāva galvaspilsētas artērijas un iedūra tai tieši pašā sirdī. Šis milzu vilnis, pārvēlies pāri aizsargdambjiem un aizskalojis mākslīgi izveidotos zemesgabalus, ar līdzpaķerto šķidro dubļu kārtu uzbruka piekrastes līdzenurifam, pārvēršot drupu kaudzēs Hosjū—Tokijas, Sinagavas pirmo un otro, Kavasaki, Siodas un Curumi termoelektrocentrāles, naftas un gāzes pārstrādes rūpnīcas, kuģu būvētavas, tēraudlietuves, piestātnes, noliktavas, šosejas, dzelzceļus, lidostas. Hanedas lidostu vilnis sasniedza brīdī, kad tur jau bija izcēlies ugunsgrēks, nolaizīja skrejceļus un angārus, sabojāja daudzas lidmašīnas. Lidostā šajā laikā arī bija maksimumstunda — nolaidās un pacēlās iekšzemes līniju lidmašīnas, uzgaidāmajās telpās pulcējās pasažieru un sagaidītāju pūļi. Momentā tika sagrautas apkārtējās ātrgaitas šosejas, vien- sliedes dzelzceļš. Sabruka tilti, un lidostas rajons bija izolēts no ārpasaules. Visam tam pievienojās vēl ugunsgrēks, kas sākās tuvākajā naftas pārstrādes rūpnīcā. Ūdens iznēsāja degošo naftu pa visu apkārtni, tā rādot briesmas degvielas noliktavām. Nesen atvērtā Naritas lidosta, par laimi, bija cietusi samērā maz, tādēļ daļu pienākošo lidmašīnu bija iespējams norīkot uz turieni, bet starptautisko līniju lidmašīnas tika novirzītas uz Osaku vai griezās atpakaļ uz Seulu, Taibeju, Manilu un Honkongu.
«Josino», kas Idzu pussalas selgā pagriezās par 180° un devās uz Tokijas līci, pulksten vienpadsmitos traucās pa Uragas jūras šaurumu. Kad kuģis apbrauca Mi- uras pussalu, jau varēja tālumā redzēt ugunsgrēkus, kas plosījās Sagaini un Uragas piekrastēs. Drīz vien vēja brāzmas atnesa sev līdz pavisam neparastu dvaku.
Aiz Kano zemesraga retās lietus lāses pārvērtās gāzēs, redzamība krasi pasliktinājās. Bet no komandtiltiņa tomēr varēja redzēt, kā miglaini aizplīvurotās debess ziemeļu pīise arvien vairāk un vairāk piesātinās ar sarkanīgi melnām uguns liesmām.
— Tokija deg… — čukstēja Kataoka, stāvot uz komandtiltiņa blakus Onoderain. — Kavasaki un Čiba arī…
— Laikam pirms kādām trim stundām šeit pāri gājis cunami, — Onodera sacīja, savelkot ciešāk gumijas lietusmēteļa kapuci. — Vakara stunda… Cik drausmīgi daudz būs upuru un zaudējumu…
«Josino» samazināja ātrumu līdz septiņiem astoņiem mezgliem. Tālumā aiz lietus aizkara iekaucās sirēna. Gaisā uzvijās spilgts gaismas stabs, un drausmīgas eksplozijas troksnis aizsita ausis. Kaut kas uzsprāga — vai nu šķidrās dabasgāzes krātuves Kavasaki un Joko- hamā, vai arī galvaspilsētas gāzes rezervuāri.
— Nu gan smird! — Nakada sabozies ievilka gaisu. — Laikam iebrauksim Jokosukā. Arī tur droši vien viss sagrauts, bet doties tālāk uz ziemeļiem bīstami — indīgas gāzes, degoša nafta, cunami saārdītā piekraste…
Ūdens tumšo virsmu vēl tumšāku vērta pēkšņi parādījušies dažādi peldoši priekšmeti: kastes, biezi salmu pīteņi — tatami, dzelzs mucas, dēļi, drupas… Un laikam arī līķi…
— Priekšā kreisajā pusē kaut kas peld! — iekliedzās sargmatrozis kuģa priekšgalā.
«Josino» ieslēdza starmešus un, palīgstūres skrūvei smagi dūcot, strauji pagriezās pa labi. Gar kreiso bortu aizslīdēja melns milzenis — apgāzies un pa pusei nogrimis vairāku tūkstoštonnu klases kuģis. Ūdens virspusē rēgojās tikai daļa kravas telpas.
Cauri lietum un tumsai izlauzās tikko sadzirdama cilvēka balss.
— Priekšā labajā pusē cilvēks aiz borta! — sargmatrozis atkal iekliedzās.
— Atpakaļgaitā! — kapteinis klusi pavēlēja stūrmanim un ieslēdza iekšējo telefonu. — Nolaist glābšanas laivu no labā borta! Izglābt cilvēku!
Starmetis pagriezās un apgaismoja jūru pa labi no kuģa. Nekas nebija redzams — tikai lietus strūklas zaigodamas sitās pret saduļķoto ūdens virsmu. Toties skaidri bija dzirdams glābšanas laivas nolaišanas troksnis.
— Priekšā laikam daudz dreifējošu kuģu, — teica navigators, kas uzraudzīja radaru. — Acīmredzot zvejas šoneri un plakandibena laivas, kas cietušas no cunami… Drīz pabrauksim garām otrajam viļ ņ- lauzim…
— Glābšanas laiva atgriežas.,. — sargmatrozis ziņoja.
— Vai atradāt? — jautāja kāds uz klāja.
— Atradām… — no laivas atbildēja. — Bet… viņš nav pie pilna prāta …
— Profesor Tadokoro… — Onodera vērsās pie zinātnieka, kas kailu galvu, bez lietus mēteļa, drūmi sabozies, stāvēja blakus. — Šķiet, ka Tokijas—Joko- hamas un Tokijas—Cibas rajoni stipri cietuši, bet Tokijas krasta rajons laikam… vairs vispār neeksistē…
— Sākums… — nomurmināja profesors, slaucīdams lietus lāses no bārdas rugājiem apaugušās sejas. — Tas vēl tikai sākums …
— Nez kā tur klājas draugiem?… — Kataoka izmeta. — Mūsu kantorī…
— Jā, tiešām. Vai Jamadzaki un Jasukavam izdevies izglābties?
Postījumu, ugunsgrēku, cunami un melnā lietus drūmā nakts bija beigusies. Lietus gāzes norima, atklājot galvaspilsētas nožēlojamās atliekas. Piekrastes joslā ugunsgrēki vēl arvien nebija apslāpēti, un biezu, melnu dūmu mākoņi vijās zemu virs jūras kā milzīgs pūķis.
Onodera kopā ar profesoru Tadokoro un Jukinagu izlidoja no Jokosukas ar helikopteru — viņus steidzīgi izsauca uz premjerministra kanceleju. Onodera pa lodziņu ar acīm ieurbās baismīgajā postījumu ainā, kas pavērās lejā. Virs Jokoharnas, Kavasaki un galvaspilsētas vietumis vēl arvien cēlās dūmi no gruzdošām krāsmatām. Šī milzīgā zona, kurā bija sakoncentrējušies divdesmit procenti no visiem Japānas iedzīvotājiem, tagad neticamā klusumā pletās zem skaidrajām, zilajām debesīm ar nedaudziem gubu mākoņiem. No augšas pirmajā acu uzmetienā viss izskatījās kā ikdienā, ja neņem vērā piejūras rajonu, kas vēl arvien dega. Šur un tur varēja saskatīt neskartas augstceltnes un torņus. Bet vajadzēja ielūkoties tikai mazliet vērīgāk, lai pamanītu pēkšņās un negaidītās milzīgās dabas katastrofas nežēlīgo nagu pēdas.
Drupas stiepās nepārredzamā virknē. Sagrautas un pussagrautas celtnes. Krāsmatu atbaidoši melnie plankumi. Nokvēpuši automašīnu ģindeņi gan uz ātrgaitas šosejām, gan uz parastajiem cejiem. Ugunsgrēkos nomelnējušas tuneļu mutes. Izkusušā asfalta tumšie blāķi, no kuriem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas. Bet no vakardienas radiopārraidēm Onodera jau zināja, ka satiksme pa šoseju no Tokijas uz Nagoju pārtraukta zemes virskārtas iegruvurna dēļ.
Vairums lielu rūpnīcu palikušas neskartas, toties gandrīz visi naftas pārstrādes kombināti bija nodeguši vai uzsprāguši gaisā. Tikai vietumis vēl rēgojās brīnumainā kārtā saglabājušās rektifikācijas kolonnas un cauruļvadu posmi. Ielās jau parādījās cilvēki. Pilsētas un pašaizsardzības spēku ugunsdzēsēju vienību ūdens cisternas, ar milzīgām grūtībām pārvarējušas dažādus šķēršļus, galvenokārt sabrukušos elektrotīkla stabus un dakstiņu kaudzes, beidzot bija tikušas līdz dzīvojamiem kvartāliem, kur cilvēki ar spaiņiem rokās stāvēja garu garās rindās.
Hanedas lidostā uz skrejceļa «A» bija redzamas sadegušas lidmašīnas DC-8 atliekas. Piekrastes skrejceļus sedza bieza ūdens kārta. Ugunsgrēki degvielu noliktavās bija nodzēsti, bet, lai atjaunotu visas lidostas funkcijas, bija vajadzīgs krietni ilgs laiks. Vēl traģiskāka aina pavērās Hanedas apkārtnes rajonos, kas kādreiz ar tik lielām pūlērn bija atkaroti jūrai.Ono- deram aiz sāpēm sažņaudzās sirds — tagad tie pārvērtušies milzīgā, blāvi spīdošā dubļu jūrā. Viensliedes dzelzceļa un ātrgaitas šoseju balstu starpās bija iestrēguši vidēja lieluma preču kuģi un prāmji. Vairākās vietās virs ūdens rēgojās sabrukuši un stāvus saslējušies tiltu laidumi, kuru margās aizķērušās kravas automašīnas un pašizgāzēji. Gaisā karājās viensliedes dzelzceļa vilciens. «Kas noticis ar tā pasažieriem?» Onodera skumji nodomāja.
Pār jūras ūdeņu un naftas applūdināto Hamas ārpilsētas pili laiski pletās dumi. Tālāk bija redzamas sašķiebušās un saplaisājušas, tomēr savu formu saglabājušas noliktavas un citas celtnes: daudzstāvu viesnīcas, tirdzniecības centra ēkas, Tokijas televīzijas tornis, Kasumigaseki debesskrāpis …
— Cijodas rajons cietis pavisam maz… — Onodera teica uzbudināts. — Bet pa Tokijas—Jokohamas otro šoseju jau brauc automašīnas!
Zem skaidrajām debesīm Tokija pamazām atsāka kustēties. Buldozeri nolīdzināja sabrukušos namus. Parādījās kravas automobiļu virkne — tie droši vien piegādaja materiālo palīdzību cietušajiem. Tiem pretī brauca pašaizsardzības spēku kravas automašīnas un autobusi, līdz beidzamam pārpildīti ar cilvēkiem, kuri beidzot bija ieguvuši «kājas» un varēja atgriezties mājās… Japāņi laikam tiešām ir pieraduši pie dabas katastrofām, nosprieda pie sevis Onodera, jūtot, ka acīs saskrien asaras. Kāds vācietis, kas apmeklējis Japānu pagājušā gadsimta otrajā pusē un bijis liela ugunsgrēka aculiecinieks Edo — toreizējā Tokijā, savās ceļojuma piezīmēs rakstīja: «… cilvēki, kuriem līdz pamatiem nodegušas mājas, nemaz nepakļaujas skumjām, bet ir dzīvespriecīgi, un, lai gan apkārt vēl kūp dūmi, būvdarbos jau enerģiski skan āmuru sitieni…»
Taču šoreiz postažas mērogi pārāk lieli. Kā izturēsies ļaudis, kad pāries pirmā «tradicionālā» reakcija, kļūs zināmi katastrofas īstie apjomi un visā pilnībā atklāsies atjaunošanas milzīgās problēmas?… Un cik ilgi tās pastāvēs?… Un ja nu notiek vēl kaut kas…
— Valdības paziņojums… — teica Jukinaga, kas klausījās radio. — Bojā gājušo skaits aptuveni pārsniedz divus miljonus… Materiālo zaudējumu kopsumma acīmredzot būs vairāk nekā desmit triljoni jēnu…
— Kas tur spīguļo? — Onodera vaicāja, raugoties lejup uz augstceltnēm, no kurām laiku pa laikam nobira kaut kādi zaigojoši priekšmeti.
— Logu stikli. Tie mēdz izkrist ari pēc zemestrīcēm, — skaidroja profesors Tadokoro. — Peru lielās zemestrīces laikā šo stiklu dēļ gāja bojā daudz cilvēku .. r
Tieši zem helikoptera, kas jau bija sācis samazināt augstumu, tikko vilkdams smagnējās kājas, soļoja Jasukava. Pusi sejas viņam klāja sarecējušas asinis, no žaketes un biksēm palikušas vienīgi skrandas. Ļoti sāpēja galva.
Pagājušajā naktī, brīnumainā kārtā ticis laukā no grūstošās ēkas, viņš, kas zin, varbūt meklēdams Jamadzaki, bija sācis lauzties cauri pretim plūstošajam ļaužu pūlim, atdūries pret nokritušu elektrības stabu vai kaut ko tamlīdzīgu un pakritis. Viņam pāri kāpa daudz jo daudz cilvēku … Atģidies, Jasukava saprata, ka atrodas Aojamas kapsētā. Visapkārt čumēja ļaužu pūļi, cilvēki skrēja šurp veselām ģimenēm. Katru nākošo grūdienu pavadīja izbīļa kliedzieni. Viņam kļuva nelabi, un viņš atkal zaudēja samaņu. Kad, lietū izrnir- cis, Jasukava atvēra acis, tuvumā vairs neatradās neviena dzīva dvēsele. Visi bija viņu aizmirsuši…
Viņš piecēlās kājās, un no aukstuma trīcēdams, sāka kustēties uz priekšu.
— Auksti, — Jasukava sarunājās pats ar sevf. — Ak, cik auksti…
Paslēpies zem kādas ēkas dzegas, viņš ieraudājās.
— Jūs esat ievainots? — blakus atskanēja jaunas sievietes balss. Uzliesmoja šķiltavu uguntiņa. — Kurp dodaties?
— Pats nezinu, — Jasukava atbildēja. — Slikti jūtos.
— Aojamas ielā ieradusies pirmās palīdzības vienība, — šķiltavu uguntiņa nodzisa, balss attālinājās. — Ejiet labāk uz turieni…
Jasukava atcerējās šos vārdus, kad otrreiz nāca pie samaņas. Jau ausa rīts. Sajūta briesmīga. «Aojamas iela…» viņš apdomājās, piecēlās un sāka iet… «Bet kas tur ir, tajā Aojamas ielā? …»
Ejot pa šo ielu, viņš sasniedza Akasaku, bet nekādi nespēja saprast, kur atrodas. Hitocuki ielas vairs nebija — tā bija nodegusi līdz pamatiem. Pie metro ieejas gulēja līķi. Visapkārt sabrukuši nami, apgāzti stabi, nokritušas neona reklāmas… Bet Jasukavam ši drausmīgā aina likās tikai skumja un nesaprotama, «Kas šī par vietu? Kāpēc es atrodos šeit? Kurp tagad būtu jāiet?»
Un beidzot… «Kas es tāds esmu?»
— Labi… labi.,, — viņš murmināja. — Man vairs nekā nevajag .., nekā negribu darīt..
3.
Jau nākošajā dienā pēc zemestrīces sākās atjaunošanas darbi. Bet, jo skaidrāk atklājās zaudējumu apmēri, jo lielākas šausmas pārņēma katru, kas bija saistīts ar šiem darbiem.
Tikai Tokijā vien pusotra miljona bojā gājušo un bez vēsts pazudušo. Sadeguši, saindējušies ar indīgām gāzēm, ņēmuši galu transporta līdzekļos un zem sagruvušām celtnēm, samīdīti saprātu zaudējušā ļaužu pūlī… Bet kopā ar tiem, kas gājuši bojā Cibas, Kanagavas, Ibaragi un Saitamas prefektūrās, kā arī Sidzu- okas prefektūras austrumdaļā, kur cunami bija plosījies sevišķi zvērīgi, upuru skaits pārsniedza divarpus miljonus. Tādējādi vienā acumirklī Japāna bija zaudējusi divus un trīs desmitdaļas procenta no visa iedzīvotāju skaita.
Kanto lielās zemestrīces laikā 1923. gada septembrī, kad Tokijas iedzīvotāju skaits nedaudz pārsniedza divus miljonus divsimttūkstoš cilvēku, bojā gājušo skaits bija tikai simts tūkstoši. Salīdzinot ar to laiku, galvaspilsētas iedzīvotāju skaits pieaudzis gandrīz pieckārtīgi, bet iedzīvotāju blīvums Tokijas divdesmit trīs rajonos vienkārši nebija salīdzināms ar agrāko. It sevišķi Ci- jodas rajonā, kur cilvēku skaits dienas stundās sešas reizes lielāks nekā nakts laikā, bet Centrālajā rajonā — četras reizes lielāks. Automašīnu un degvielu koncentrācijas pakāpe arī nebija salīdzināma ar divdesmitajiem gadiem. Sindzjuku, Ikebukuro un Sibujas rajoni, kas Kanto pirmajā zemestrīcē bija cietuši samērā maz, šoreiz visvairāk cieta no ugunsgrēkiem.
Arī cunami bija nodarījis milzīgus zaudējumus. Kanto pirmās zemestrīces laikā cunami sakrita ar bēgumu, tādēļ, izņemot Sagami līča piekrasti, kuru bija skāris «lielais vilnis», un Idzu salas rietumu daļu, Ta- tejamas pilsētu, Idzuosimas ziemeļu piekrasti un Mi- uras pussalas ragu, kur zemestrīces dēļ augsne bija pacēlusies par metru augstāk, zaudējumi nebija sevišķi lieli. Turpretim šoreiz cunami radās paisuma laikā, pūta dienvidu vējš, zemestrīces epicentrs atradās pie paša Tokijas līča, tādēļ cunami varēja taisnā ceļā iebrukt tieši līcī. Epicentra koordinātes: austrumu garuma 130°30/ , ziemeļu platuma 34°55', dziļums — 90 kilometri. Šo punktu var savienot taisnā līnijā ar Uragas jūras šaurumu. Bet Kanto pirmās zemestrīces epicentrs atradās Sagami līča ziemeļrietumu stūrī pie Hacu salas, tādēļ cunami, izcēlies Miuras pussalas izolētajā rajonā, nespēja ielauzties Tokijas līcī.
Jā, šajā reizē cunami bija belzis tiešā tēmējumā. Jūrā izdalītā enerģija bija dzinusi ūdeni lielā ātrumā caur šauro ieeju seklajā līcī, saceļot līdz piecpadsmit metru augstus viļņus.
Kanto pirmās zemestrīces laikā Sagami līča dibens svārstījās — gan pacēlās, gan nosēdās — divsimt līdz trīssimt metru diapazonā, bet šoreiz divdesmit kilometru attālumā uz ziemeļrietumiem no Osimas salas jūras dibens bija pacēlies par simt metriem vairāku kilometru garā joslā, kas stiepās no dienvidiem uz ziemeļiem, bet tās austrumu pusē bija izveidojies turpat piecdesmit metru dziļš iegruvums. Uz dienvidiem no Ito, Idzu pussalas austrumu piekrastē, šoreiz augsne bija pacēlusies par piecdesmit līdz simt centimetriem. Boso dienvidu daļā, Miuras pussalā un Kanagavas prefektūras dienvidu daļā, tāpat kā Kanto pirmās zemestrīces laikā, augsne pacēlās apmēram par vienu metru. Šaurā, garā joslā, kas sākas pie Rokugo upes un cauri Tokijai un Hačiodzi stiepjas tālāk rietumu virzienā uz Jamanasi prefektūru, augsne bija nosēdusies par četrdesmit piecdesmit centimetriem, bet piekrastes posmos — pat par veselu metru. Sagami līča piekrastē un Tamas pauguru zonā augsne pacēlusies, bet tālāk uz ziemeļiem — Mu- sasino līdzenumā — nosēdusies. Tādēļ sabrukuši daudzi tilti pāri Rokugo upei, uz ātrgaitas šosejas Tokija—Na- goja posmā starp Rokugo upi un Mačidas pilsētu izveidojies milzīgs lūzums, bet uz Tokaido jaunās dzelzceļa maģistrāles sliedes atsevišķos posmos pacēlušās vai nosēdušās par septiņdesmit centimetriem. Tūdaļ pēc pirmā grūdiena bija iedarbojušās supereksprešu automātiskās bremzes, bet, neraugoties uz to, tomēr notikušas sešas avārijas: seši vilcieni noskrējuši no sliedēm, apgāzušies, ietriekušies cits citā. Acumirklī bojā gājuši vairāk nekā tūkstoš cilvēku.
Ceturtā daļa no galvaspilsētas trīs miljoni septiņsimt tūkstoš ģimenēm bija zaudējušas pajumti. Tikai Tokijā vien sagruva, nodega vai tika noskalotas deviņsimt tūkstoš māju. Bet galvaspilsētā kopā ar trim apkārtējām prefektūrām iznīcināto ēku skaits pārsniedza miljonu četrsimt' tūkstošus. Tādējādi uz ielas palika ap trīs miljoni cilvēku. Bet Kanto pirmajā zemestrīcē bez pajumtes bija palikuši septiņdesmit procenti galvaspilsētas iedzīvotāju. Tātad tagadējie zaudējumi relatīvi it kā mazāki, jo stipri gājusi uz priekšu anti- seismiskā un ugunsdrošā celtniecība. Tomēr milzīgu problēmu radīja šo gandrīz divu miljonu bez pajumtes palikušo tokijiešu izvietošana.
Sevišķi. drausmīga aina pavērās Koto un Fuka- gavas rajonos, kas bija stipri cietuši arī iepriekšējā zemestrīcē. Toreiz no sešdesmit tūkstoš cilvēkiem trīsdesmit astoņi tūkstoši jeb četrdesmit procenti gāja bojā tieši šajos rajonos. Šoreiz arī četrdesmit procentu upuru nāca no šiem rajoniem, tikai iedzīvotāju skaits te bija pieaudzis desmitkārtīgi… Ja tam vēl pievienoja Edogavas rajona, Cibas prefektūras, Urajasu un Funa- basi pilsētu cietušos, tad sanāca visi piecdesmit procenti …
— Tā taču īsta Osvencima! — nobālis iekliedzās kāds komisijas loceklis.
Materiālo zaudējumu kopsumma pārsniedza desmit triljonus jēnu — desmit procentus nacionālās bruto produkcijas jeb gandrīz pusi šī gada valsts budžeta. Stipri bija cietuši naftas pārstrādes uzņēmumi, metalurģiskās rūpnīcas, kuģu būvētavas un elektriskās stacijas. Minētajos rajonos koncentrējās četrdesmit svarīgāko Japānas tautas saimniecības uzņēmumu. Galvaspilsētas rūpniecība, kas ražoja septiņpadsmit procentus visas valsts produkcijas, bija zaudējusi sešdesmit procentu jaudas. Gājusi zudumā Japānas ražotspējas desmitā daļa. Vienā acumirklī iznīcināti desmit procenti visu naftas uzkrājumu. Lai cik ātri virzītos uz priekšu atjaunošanas darbi, to veikšanai bija vajadzīgi vismaz pieci seši gadi. Tikai teritorijas attīrīšanai no krāsmatām vien jāveltī pusotra gada …
Valstī pārvietojās milzīgas ļaužu masas, kas bija palikušas bez pajumtes un iedzīves. Kustība uz visām dzelzceļa līnijām, izņemot Tokaido un Jauntokaido maģistrāles, tika atjaunota pēc pāris dienām, bet visi vilcieni bija briesmīgi pārpildīti. Cietušie bēga no galvaspilsētas, bet viņiem pretim gūzmu gūzmām plūda tie, ko satrauca radu un paziņu liktenis. Daudzi brauca vienkārši tukšas ziņkāres dēļ. Valsts dzelzceļu pārvalde bija spiesta ierobežot biļešu pārdošanu uz Tokiju. Uz šosejām automašīnu iebraukšanu galvaspilsētā kontrolēja policijas posteņi. Lai cik savādi tas šķistu, šajās valstij tik grūtajās dienās notika plašas sadursmes starp bezatbildīgajiem ziņkārīgajiem, kas ar varu centās iekļūt Tokijā, un policiju un dzelzceļniekiem, kas aizšķērsoja tiem ceļu. Pie tam vēl arī daži laikraksti pārsteidzīgi uzstājās pret «to personu patvaļīgo rīcību, kanruzticēta sabiedriskās kārtības uzturēšana».
Pašos katastrofas rajonos situācija bija samērā mierīga. Tas izskaidrojams vispirms ar to, ka cilvēki, kurus pārsteidza negaidīti uzklupusī nelaime, vēl arvien atradās šoka stāvoklī un pret visu izturējās ar saltu vienaldzību. Bez tam labvēlīgu ietekmi deva tā paaudze, kas bija pārdzīvojusi dažādas likstas — kara un pēckara gadu šausmas un trūkumu.'Radio ik dienu ziņoja arvien jaunas un jaunas detaļas par notikušo katastrofu, bet iedzīvotāju apziņā neatspoguļojās sakarība starp posta mērogiem un to, kas noticis ar katru pašu vai viņa acu priekšā. Tādēļ sejas kļuva arvien vienaldzīgākas un atsvešinātākas. Pēc zemestrīces un lietusgāzēm iestājās skaidrs laiks, un nesagrauto piepilsētas rajonu iedzīvotāji varēja redzēt, kā no galvaspilsētas centra pretī debesīm vēl arvien stiepjas melnu dūmu strēles.
Tokijas centrā valdīja neticams klusums. Metro nedarbojās. Tas bija nodedzis vai applūdināts. Pazemē lēni trūdēja desmitiem tūkstošu līķu. Loka ceļš bija pārrauts vairākās vietās, arī uz ātrgaitas šosejām kustība nebija manāma, bet ielās, pieblīvētās ar betona bluķiem un nogāztām izkārtnēm, varēja redzēt tikai kravas automašīnas, buldozerus, autobusus (privāt- mašīnām nebija iespējas iegādāties benzīnu vai propānu) un savādi domīgus kājāmgājējus.
Likās, ka milzīgajā metropolē, kas līdz šim laikam bija ieņēmusi pirmo vietu pasaulē iedzīvotāju skaita un vispārējā jucekļa ziņā, nevar vien beigties pēkšņi piešķirta milzīgi gara izejamā diena. Reizēm no kādas sašķiebušās ēkas, neraugoties uz bezvēju, nokrita izkārtne vai izbira logu stikli. Dobjš trieciens, viegla šķindoņa, un atkal klusums… Pilsētā bija arī tādas ēkas, kas vēl gan turējās, bet kuru katru bridi varēja sabrukt. Tās apjoza ar virvēm, bet neviens nepievērsa barjerai uzmanību, jo iemītnieki lauzās uz saviem dzīvokļiem, lai vēl kaut ko izglābtu.
Bet tad atkal atkārtojās pazemes grūdieni. Šīs jaunās zemestrīces epicentrs atradās Tamas augstienes ziemeļu daļā, un tās spēks sasniedza 6,1 balli. Tamas augstiene nosēdās par divdesmit centimetriem, bet Mu- sasino līdzenums pacēlās tikpat augstu. Rezultātā sabruka vēl vairāki simti namu, bet bojā gājušo skaits pieauga par vairākiem desmittūkstošiem cilvēku.
Četrdesmit divas stundas pēc parlamenta ārkārtējās sesijas sasaukšanas beidzot bija sanācis kvorums. Daudzi deputāti nevarēja ierasties galvaspilsētā sakarā ar transporta grūtībām, bet no tiem, kas dzīvoja metropolē, daži bija gājuši bojā, citi bez vēsts pazuduši. Pilsētas mērs bija smagi ievainots, tādēļ viņa pienākumus pildīja vietnieks.
Reizē ar ārkārtējā stāvokļa pasludināšanu un likuma «Par palīdzības sniegšanu cietušajiem» apstiprināšanu parlaments pieņēma lēmumu nodibināt «Ārkārtējo komiteju pasākumiem pret Kanto otrās zemestrīces sekām», kurā ietilpa kā valdības, tā arī opozīcijas partiju pārstāvji. Tika izveidota arī «Galvaspilsētas zonas ātras atjaunošanas padome», Tajā dzīvu dalību ņēma Tokijas un pārējo cietušo prefektūru prominentas personas, kā arī «Galvaspilsētas dzīves regulēšanas komisijas» locekļi. Ārkārtējā komiteja pieprasīja parlamentam piešķirt tai uz trim mēnešiem ārkārtējas pilnvaras kārtības uzturēšanai, produktu piegādei, patēriņ- preču cenu regulēšanai un galvaspilsētas apmeklēšanas ierobežošanai. Plašos mērogos tika izmantoti pašaizsardzības spēki: lai sniegtu palīdzību cietušajiem rajoniem, pārdislocēja divas divīzijas. Galveno sauszemes satiksmes mezglu atjaunošanas darbos piedalījās spec- bataljoni. Pielietoja arī tā saucamo ļaužu jūras taktiku — iedzīvotāju masveida mobilizēšanu dažādu darbu veikšanai.
Tukšumu un klusumu pamazām atkal nomainīja «ikdiena». Un tūdaļ tapa skaidri redzams, cik stipri cietis milzu pilsētas mehānisms. Galvaspilsētā palikušajiem astoņiem miljoniem iedzīvotāju, no kuriem ceturtā da|a bija zaudējusi pajumti, draudēja pārtikas trūkums.
Vecpilsētas divdesmit trijos rajonos neveicās ar ūdensvada atjaunošanu, ūdeni pieveda cisternās, un veselu nedēlu pēc zemestrīces vēl arvien te darbojās vairāk nekā divi simti ūdensapgādes punktu. Bija jūtams medikamentu trūkums, miljoniem ievainoto slimnīcās nepietika vietas. Tokijas elektrotīkls, piekrastes rajonos zaudējis septiņdesmit procentus superjaudīgo TEC, pirmo nedēļu pēc nelaimes apgādāja ar enerģiju, ko saņēma no citiem apgabaliem, tikai vissvarīgākos objektus. Galvaspilsēta grima tumsā, apgaismoti bija tikai četrdesmit pieci procenti ielu un laukumu. Un tikai trīs stundas.
Krēslai metoties, pār Tokijas centru nolaidās melns tumsas plīvurs. Gaisma dega vienīgi sabiedriskajās ēkās, vietumis apgaismoja tos ielu posmus, kur tika veikti kādi darbi, un reizēm iezaigojās kravas automobiļu starmeši. Sevišķi bieza un lipīga tumsa likās Gindzas, Sindzjuku un Akasakas rajonos, jo pavisam nesen šeit visās varavīksnes krāsās bija mirgojušas, liesmojušas un virpuļojušas neona ugunis un nepārtrauktā straumē plūdušas automašīnu rindas. Lielās celtnes šur tur vēl bija saglabājušās. Bet Gindzas rietumu daļa bija līdz pamatiem nodegusi milzīgā ugunsgrēka liesmās. Te pavērās drausmīgs skats. Gribējās aizvērt acis, lai nekā neredzētu.
— Nu tagad Gindzas bāriem beigas… — sacīja patruļas policists, ejot pa tumšu, apdegušu aleju.
— Nav teikts… — atbildēja gados vecāks kārtībnieks, raugoties sev zem kājām. — Paies divi trīs gadi, un atkal viss būs tāpat kā agrāk… Cilvēks ir stūrgalvīgs. Piemini manus vārdus, drīz vien sāks būvēt tikpat bīstamas mājas… Kā sakāmvārdā: «Kad norija, tad aizmirsa, cik karsts tas kumoss bija!»
— Stāsta, ka šeit aizgājis bojā šausmīgi daudz hostešu, — turpināja gados jaunākais policists, soļojot pāri nomelnējušām neona cauruļu atliekām. — Viņas apjukumā skrējušas ārā uz ielas un… tieši zem mašīnu riteņiem. Gandrīz visas sabrauktas… Bet tās, kas palikušas telpās, dzīvas sadegušas. Nabadzītes… Tik jaunas, skaistas meitenes…
— Ko lai dara… Tādas jau te bija tās ieejas — augšup, lejup, ļoti sarežģītas… — padzīvojušais policists ar lukturīti apgaismoja kāda bāra atvērto priekštelpu, ko aizsprostoja izkārtne un nogāzts elektrības stabs.
— Kāda smaka… — jaunais paraustīja degunu.
— Laikam te vēl palicis daudz līķu …
— Ne tikai šeit… Un jau trūd. Neviens pat nezina, cik to līķu te īsti guļ, — gados vecākais soļoja tālāk.
— Labi, ka vasara pagājusi. Stādies priekšā, kā būtu, ja tas notiktu jūnijā vai jūlijā. Tūlīt izceltos masveida epidēmijas… Un slimnīcas jau tā pārpildītas ar ievainotajiem …
— Bet pilsētā diezgan klusi un mierīgi…
— Tas tādēļ, ka cilvēki vēl nav atguvušies. Kad mazliet attapsies, tad arī sāksies visādi trači un nemieri. Dzīvot nav kur, nākotnē nekādu cerību, ko darīt tālāk un kā rīkoties — neviens nezina. Japāna, protams, ir ļoti plaukstoša zeme, un mēs visi — gan valsts, gan sabiedrība, gan katrs cilvēks atsevišķi — dzīvojām, tā sakot, uz zaļa zara. Bet kas tagad? Redzēsi, paies vēl dažas dienas, un ļaudis — it sevišķi tie, kam ir klēpja bērni, tāpat veči un ievainotie — jau skaļi burkšķēs un šķendēsies. Un tūdaļ uzratlīsics arī musinātāji, sāks klīst dažādas tenkas. Kanto pirmās zemestrīces laikā baumas par korejiešu dumpi izplatījās jau nākošā dienā pēc zemestrīces un cirkulēja turpat pusmēnesi. To rezultātā iedzīvotāju organizētās aizsarggrupas nogalināja vairāk nekā tūkstoš nevainīgu korejiešu…
— Jā, vakar Sindzjuku un Sibujā nogalināti trīs jauni puiši, — pat tumsā varēja redzēt, kā jaunais policists sarauca uzacis. — Divi no tiem bijuši studenti. Dumiķi, uzlikuši galvā ķiveres, piesprauduši tām kaut kādus karodziņus un sākuši aģitēt par brīvības rajona izveidošanu galvaspilsētā. Trešais bijis hipijs. Aplūkojis kādu sasvērušos ēku un teicis: «Skaisti!» Pūlis viņus turpat uz vietas saplosījis gabalos. Policistu, kas izbrauca uz notikuma vietu, vēlāk visu laiku mocīja nelabums, un viņš ilgi nevarēja atgūties… Lūk, kas notiek, kad visi uzbudināti līdz pēdējai robežai.
— Jaunieši nekā nesajēdz. Nedz sabiedrība, nedz ģimene viņus nemāca. Nožēlojami… Mums tagad jābūt modriem, citādi pilsētnieki paši sāks slepkavot jauno paaudzi. Parastos apstākļos vēl jauniešus pacieš, vār^ dos pat atbalsta viņus, bet būtībā gados vecāki cilvēki visu laiku jūt īgnumu pret tādiem padulliem puišiem. Un tagadējos apstākļos īgnums var pāraugt klajā naidā… Iedarbojas tas pats «agresijas instinkts», kas, kā saka, slēpjoties katrā cilvēkā. Un, pirmkārt, tas var vērsties pret šo zaļknābju kompāniju, kas uzvedas izaicinoši un nez ko tēlo.
— Ja tagad parādītos kāds Hitleram līdzīgs tips, tas varētu tālu tikt, — teica jaunais. Vecais pat pagriezās atpakaļ, lai ielūkotos viņam sejā.
— Ko lai saka… — viņš domīgi atbildēja. — Hitlera Japānā varbūt arī nebūs, bet no labējiem jāpiesargājas. Tomēr, ja pielietosim varmācības paņēmienus, tad gan var putru ievārīt… Zini, kādas ļaundarības tika pieļautas, izmantojot «Likumu par sabiedriskās drošības sargāšanu», kas bija pieņemts Kanto pirmās zemestrīces laikā …
Jaunais policists pavērsa lukturīša gaismu uz priekšu.
— Seit kāds ir, — viņš noteica.
Pie nelielas nodegušas mājas, no kuras bija palicis pāri tikai viegls metāla karkass, tupēja kāds vīrietis. Viņam blakus gulēja mazs koferītis.
— Piedodiet, — jaunais pieskārās vīrieša plecam. — Kas jums kaiš? Te uzturēties bīstami, var kaut kas uzkrist uz galvas… it sevišķi naktī.
Vīrietis nekustējās. Viņš jau bija gados, labi ģērbies, tikai notriepies ar dubļiem, pussirmie mati izpluinīti. Pa vaigiem ritēja asaras.
— Atstājiet, lūdzu, mani tepat… — viņš viegli paraustīja plecu. — Seit ir manas mājas, veikals… Bet zem drupām … sieva un meita …
— Jūsu sieva… — jaunais policists nezināja, ko teikt, bet tad attapās. — Jā, veikals nodedzis, taču tas vēl neko neliecina. Iespējams, ka viņas ir izbēgušas un kaut kur paslēpušās. Seit tuvumā, Hibijas parkā, ir atvērts bez vēsts pazudušo reģistrācijas centrs…
— Nē, viņas ir mirušas… Es biju Jamanasi, ar lielām grūtībām tikai šovakar atgriezos. Un ieraudzīju… Stabi, apogļojusies zeme… Bet zem drupām sievas ki- mono un kāja… Viņa guļ tā, it kā gribētu ar savu ķermeni kādu aizsegt… Es zinu — meitu. Viņai sešpadsmit gadi… Slimoja ar sirdi un kājām. Gandrīz visu laiku pavadīja gultā …
Vīrietis aizsedza seju un ieraudājās. Viņš viss bija notraipījies ar kvēpiem un pelniem. Uz abām rokām sarecējušas asinis. Laikam pats saviem spēkiem mēģinājis novākt gruvešus.
— Es… šo veikalu… tik tikko… bet tagad viss pagalam… — vīrietis runāja šņukstēdams. — Jūs taču man nepalidzēsit dabūt ārā sievu un meitu… Atstājiet mani mierā… Es palikšu tepat. Viņas šeit tikai divas vien… Es nedrīkstu atstāt viņas vienas pašas…
— Jā, apkārt tumsa un drupas, — pirmo reizi ierunājās vecākais policists. — Lūdzu, piecelieties. Ja jums nav kur palikt pa nakti, mēs pacentīsimies pameklēt kādu patvērumu. Nedrīkstam pieļaut, ka jūs te saslimstat. Ko jūs darīsit tādā gadījumā?
Policists paņēma raudošo vīrieti pie elkoņa un palīdzēja piecelties.
— Ak, cik daudz cilvēku zaudējuši savas ģimenes!; Man arī vairs nav ne sievas, ne bērnu. Mammas arī… — policists stāstīja. — Pēdējā karā uzlidojuma laikā gāja bojā tēvs un vecākais brālis. Tomēr nedrīkst noskumt, ar to nevienam nevar līdzēt. Vai ne? Šādos laikos visiem jāturas kopā, citādi…
— Kas tas? — jaunais policists palūkojās melnajās debesīs, kurās nemirgoja neviena zvaigznīte. — Laikam atkal līst!
Saka smidzināt sīks lietutiņš. Sacēlās vējš. Kaut kur kaut kas gāzās, smagi atsizdamies pret zemi, un dobjais troksnis tālu atbalsojās tukšajā ielā.
— Redziet, kas te notiek. Pietiek uzpūst vieglai brāz* miņai, lai atkal kaut kas gāztos …
Turot zem rokas vīrieti, kas raudāja kā bērns, vecais policists sacīja viņam tā, it kā gribēdams pārliecināt pats sevi:
— Drīz uznāks sals… Šausmas…
Centrālais tirgus, tāpat arī Sibauras un Sinagavas saldētavas bija pilnīgi sagrautas, tādēļ apgādāt galvaspilsētu ar svaigiem pārtikas produktiem nebija iespējams. Ostas vēl nespēja uzņemt kuģus. Kravas varēja piegādāt tikai pa sauszemes ceļiem. Bet galvenās dzelzceļu un šoseju maģistrāles daļēji nebija lietojamas. Ar pilnu slodzi centās izmantot vecos ceļus. Un rezultātā uz kādas šosejas jau izveidojās divdesmit četru stundu sastrēgums. Produktu piegādi ar kravas automobiļiem stipri bremzēja arī degvielas cenu straujais pieaugums.
Tika izdots «Ārkārtējs dekrēts par produktu cenu kontroli». Tomēr visā valstī drīz vien kļuva dārgāki konservi, garšvielas, rīsi, maize, medikamenti un būv* materiāli. Tirgos sāka izzust dažādas preces: tirgotāji un uzpircēji, galvenokārt tie, kas nebija cietuši katastrofā, pārdeva un iepirkās kā negauši. Sāka atdzimt «melnais tirgus».
Kansaja apgabals vēl nebija pilnīgi atguvies no pērnās zemestrīces, tātad uz to kā pārtikas sagādes bāzi nevarēja likt nekādas lielās cerības. Steidzīgā produktu piegāde no prefektūrām, kur cenas jau tā hroniski pieauga, izraisīja visu preču vēl straujāku sadārdzināša- nos. Centrālās finansiālās un ekonomiskās sistēmas paralīze noveda, ja arī ne gluži pie ekonomiskas krīzes, tad vismaz pie bažām par finansu stabilitāti un pie uzticības mazināšanās pret naudas vērtību. Visiem kļuva skaidrs, ka valsts atrodas inflācijas priekšvakarā. Izpla- tijās baumas: kādas lielas bankas galvenajā kantorī esot radusies kļūme ESM atmiņā. Tas izraisīja gandrīz īstu paniku. Par laimi, valdības rīcībā bija lieli ārzemju valūtas uzkrājumi. Varēja steidzīgi importēt pārtikas produktus un būvmateriālus. Valsts mērogā tika darīts viss iespējamais, lai pareizi organizētu finanses un kredītus. Tomēr varēja manīt, ka uzbrūkošo inflāciju būs iespējams novērst tikai pēc diviem trim gadiem. Un te vēl finansu un rūpniecības aprindas sāka ievērot ļoti lielu piesardzību, saskatot valdības ekstraordinārajos pasākumos «kontrolējamas ekonomikas» pazīmes.
«Pašreizējā situācija valstī ir daudz labāka nekā pēckara periodā, sevišķi tādos rādītājos kā ražošanas jauda un uzkrājumi,» paziņoja finansu ministrs, bet šis apgalvojums izraisīja daudzus strīdus.
Nekavējoši aizliedza izdarīt izmaiņas nekustamo īpašumu reģistros, bet, neraugoties uz to, drupu dēļ tomēr uzliesmoja neganta cīņa starp hiēnām līdzīgiem tumšu darījumu kārtotājiem un lielkapitālu, kas rīkojās «politiskā līmenī». Maskējoties zem atjaunošanas darbu izkārtnes, veikli mahinatori nelikumīgi sagrāba gruntsgabalus, izvēršot «pagaidceltniecību». Klīda baumas, ka šādās afērās līdzdalību ņem arī starptautiskais kapitāls. Baumoja pat par «galvaspilsētas pārcelšanu», tādēļ strauji sāka celties gruntsgabalu cenas apkārtējās prefektūrās. Jamanasi, Gummā, Točigi un Nagano cenas sākumā pieauga trīskārtīgi, bet nedaudz vēlāk jau pieckārtīgi.
4.
Parlamenta ēkas priekšējo pagalmu no vienas vietas klāja laikrakstu redakciju teltis un televīzijas kompāniju translāciju autobusi. Pārgājuši pāri pagalmam, Onodera, Jukinaga un Nakada pie galvenajiem vārtiem uzrādīja policistam savas caurlaides un devās uz Finansu ministrijas pusi. Valdības iestādes, kas atradās galvenokārt centrā, Nagatačjo un Kasumigaseki kvartālos, gandrīz nemaz nebija cietušas, tikai dažu vecāku ēku sienās parādījušās plaisas un dažviet iegru- vušas ietves vai ielu bruģis. Ouči pakalnā mauriņš mierīgi zaļoja saulē, kas koši staroja pie skaidrajām rudens debesīm. Čijodas rajonā vislielākie zaudējumi bija Jūrakučjo un Kandas kvartāliem.
Raugoties no pakalna uz austrumiem, šķita, ka Hibi- jas, Marunouči un Otemači kvartālos augstceltņu kontūras nemaz nav mainījušās, vienīgi virs Jumenosimas vēl arvien vijās melnu dūmu pavedieni. Bet, ielūkojoties vērīgāk, varēja manīt, ka debesskrāpjos logu vietā rēgojas melni caurumi. Logu stikli šobrīd bija milzīgs deficīts. Ap ēkām ik uz soļa rēgojās uzraksti: «Esiet uzmanīgi! No augšas draud briesmas!», daudzās vietās virs ietvēm bija saslietas pagaidu nojumes. Tomēr garāmgājējus reizēm vēl savainoja no logiem krītošie stikli. To preču skaitā, kam pēkšņi stipri pacēlās cenas, iekļuva no pirmā skata it kā ne visai ejošas mantas. Piemēram, stiklplasta aizsargķiveres. Tagad, ejot ārā no mājām, cilvēki cepuru vietā lika galvā ķiveres.
— Cik savāds skats! — Nakada ironiski pasmīnēja, lūkojoties dzeltenu, baltu, sarkanu, strīpainu ķiveru straumē. — Liekas, ka visi Tokijas iedzīvotāji pārvērtušies celtniekos. Vai arī studenti izgājusi demonstrācijā. Viņi taču vienmēr iziet demonstrācijās ķiverēs…
— Nu, ko darīsim? — Onodera jautāja. — Iegriezīsimies premjerministra kancelejā? Varbūt Jamadzaki ir tur?
— Var jau ieiet, bet kā plāna D štābs tā laikam zaudējusi savas funkcijas… — Jukinaga bezcerīgi atbildēja. — Visas iestādes tagad ir aizņemtas ar zemestrīces seku likvidēšanu …
— Un tomēr ielūkosimies, — Nakada uzstājs. — Varbūt ir kādas ziņas no «Josino»?
Pagriezušies ap stūri, viņi ieskrēja tieši krūtīs pretim nākošajam Jamadzaki. Nelielais Jamadzaki šobrīd izskatījās vēl sīkāks nekā parasti. Neskūtie vaigi iekrituši, ap acīm zili riņķi, seja aiz noguruma svina pelēkumā.
— Ā-ā … — Jamadzaki bezspēcīgi paskatījās uz viņiem. — Kur profesors Tadokoro?
— Sēž kā pielipis parlamentā, — Onodera atbildēja. — Bet kāda tam jēga. Gaidi tur, cik gribi, pat sekretāru nenoķersi. Mēs viņam teicām — nav ko cerēt uz tikšanos ar premjerministru. Bet viņš ij neklausās.
— Mēs jau desmit dienas pēc kārtas ejam uz turieni… — Nakada paraustīja plecus. — Vai Jasukava atradies?
Jamadzaki palūkojās pēc kārtas visos trijos, tad gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu.
— Kur? — Onodera nepacietīgi jautāja. — Dzīvs un vesels?
— Nejauši iegriezos pašaizsardzības vienībā lāgajā, tur sanitārajā daļā ieraudzīju Jasukavu. Ievainojums niecīgs, bet kādu laiku strādāt nevarēs… — Jamadzaki pielika roku pie galvas. — Šeit. Atmiņas zudums. Ne šoka dēļ, bet no spēcīga sitiena pa galvu.
— Vajadzētu dabūt viņu ārā! — Onodera ieminējās.
— Nedrīkst! Viņš ne tikai zaudējis atmiņu, bet mazliet arī sajucis. Es tur atstāju viņa radu adreses. Gan jau kādam paziņos. Viņš, protams, ir mūsu biedrs, bet ko mēs iesāksim, paņemot viņu līdz … Padomājiet paši! Strādāt viņš nav spējīgs, bet slimnīcas pārpildītas ar ievainotajiem un pusjukušiem. Jau tā ir laime, ka viņš nokļuvis pašaizsardzības spēku lazaretē.
«Tik tiešām,» nodomāja Onodera, atceroties Jasuka- vas bērnišķīgos sejas vaibstus. «Visas slimnīcas, nudien, pārpildītas, cietušos izvieto pat pirmšķirīgo hoteļu luksusa numuros.» Galvaspilsētā nebija iespējams veikt visas steidzamās operācijas un smagākos pacientus nogādāja ar helikopteriem uz tuvāko prefektūru slimnīcām.
— Ieiesim iekšā? — Nakada iejautājās. — Tu izskaties ļoti paguris…
— Dabiski. Esmu nācis kājām no Ičigajas stacijas… — jamadzaki skumji palūkojās uz savām noputējušām un nošķiebtām kurpēm. — Vilcienos drūzma, tīrais ārprāts… Metro atjaunots tikai par trīsdesmit procentiem. Taksīšu maz — visā pilsētā tikai septiņi tūkstoši… Kā jūs domājat, cik šoferi tagad noplēš cilvēkam par atvešanu no Ičigajas līdz šejienei? Četri tūkstoši jenu!
— Kā sokas ar valsts dzelzceļu līniju atjaunošanu pilsētas ietvaros? — Jukinaga vaicāja. — Pēc zemestrīces jau pagājušas divas nedēļas…
— Pašreiz atjaunoti kādi septiņdesmit procenti, ne vairāk… — Onodera atbildēja. — Visvairāk cietušas līnijas no Očjanomidzu līdz Suidobasi un no Tokijas līdz Jokohamai.
— Nu gan visi nožēlos, ka nojauktas tramvaja līnijas… — Jamadzaki rūgti iesmējās. — Cilvēks ir ļoti patvaļīga būtne. Tagad par to vairs nav vērts runāt, bet tramvajs tiešām ir drošs un spēcīgs braucamais!
Premjerministra kancelejā valdīja burzma, pa gaiteņiem šaudījās daudz dažādu cilvēku. Spraucoties cauri ļaužu baram uz istabiņu, kas bija speciāli ierādīta plānam D, Nakada jautāja:
— Vai ar veco saistījāties?
— Ar lielām mokām, — Jamadzaki noburkšķēja.
— Viņš uzturoties Hakonē. Runā, ka esot bijis tur arī zemestrīces laikā. Vakar pie manis mājās atnāca kāds no vecā padotajiem. Kuņieda pašreiz aizbraucis pie viņa.
— Lieliski! Tad profesoram Tadokoro nav nekādas vajadzības tikties ar premjeru, lai visu pastāsta vecais,
— Tā vai šitā, kādu laiku ar plānu D mēs tik un tā nenodarbosimies, tas ir skaidrs, — Jamadzaki teica, tverot durvju rokturi. — Sī ļaužu staigāšana tik drīz nebeigsies, Bet, kad pāries, gan mēs kaut ko uzsāksim. Domāju, ka tas, ja vispār notiks, tad ne tik drīz, vai ne? Pēc gadiem pieciem, ne ātrāk…
— Kā to lai ņem.,. — Nakada mierīgi iebilda,,
— Analizējot vispārējos vilcienos datus, kas iegūti pētī- urnu gaitā uz «Takacuki», esam aprēķinājuši, ka «vis- aunākā gadījumā: D minimums = 2 gadi».
— Divi gadi? — Jamadzaki iepleta muti. — Tu to nopietni?
— Es jau teicu, ka aprēķini nav visai precīzi. Tas ir minimālais lielums, visļaunākā gadījumā,
— Bet… — Jamadzaki mulsi palūkojās biedros.
— Neticami. Es taču arī esmu kaut ko nrmcījies… Pēdējā zemestrīce izbrīvējusi diezgan daudž enerģijas. Domāju, ka tagad kādu laiku būs miers. Jeb es maldos, skolotāj Jukinaga …
— Parunāsim par šo lietu istabā, — Onodera pārtrauca sarunu.
Istaba, kas pēc premjerministra norādījuma bija iedalīta sakaru uzturēšanai ar piāna D līdzstrādniekiem, neizcēlās ar lieliem mērogiem. Tur bija salikti vienkārši rakstāmgaldi ar krēsliem, grāmatu plaukts, aizslēdzams dzelzs skapis dokumentu glabāšanai, nobružāts dīvāns, mazs galdiņš un pāris ķeblīšu. Ja istabā sanāca četri pieci cilvēki, tad vairs nebija kur apgriezties. Uz durvīm ārpusē nekāda uzraksta. Solīja iedot vēl divus sakarniekus, bet pagaidām tādi nebija atsūtīti. Apmeklētāji te gandrīz nekad neieradās, ja nu vienīgi pa retam, garām ejot, ieskatījās kancelejas priekšnieka sekretārs. Arī paša plāna D līdzstrādnieki, izņemot Jukinagu un Jasukavu, ļoti reti iespēra te savu kāju. Bet tagad, kad kantoris Haradzjukū kļuvis nelietojams, viņiem bija palikusi tikai šī istaba, kur glabājās svarīgu dokumentu kopijas.
— Uz laiku demontēts pilsētas telefons, traki neērti… — Jamadzaki ar zodu norādīja uz galdu.
— Pat tēju nevaru piedāvāt. Iedzersim ūdeni, ko?
— Neraizējies, — Nakada iesmējās. — Labāk padomā, kā saistīties ar veco Hakonē. Vai izgudro ieganstu, lai mēs varētu doties pie viņa tiešā ceļā.
— Kur mēs dabūsim vāģi? Visi taupa benzīnu. Telefona sakari atjaunoti tikai par sešdesmit procentiem, — Jamadzaki gurdi nosēdās uz krēsla. Bet vakarvakarā pie maniem kaimiņiem zagļi ielauzās…
— Neesi izgulējies? … — Onodera plati nožāvājās.
— Mēs arī esam galīgi beigti.
— Kur tad patlaban var izgulēties! Pie manis dzīvo divas ģimenes — radi un paziņas. Knauķi naktīs raud aiz bailēm… Sabiedēti, jo tās tiešām bija šausmas…
Jamadzaki lēni braucīja ar delnām seju. Onodera raudzījās viņā ar savādu izbrīnu, it kā nepazīstot. Kas viņš ir, šis cilvēks ar pēkšņi sarāvušos augumu? Vēl pavisam nesen viņš bija spējīgs ierēdnis, bet tagad — novecojis, bezgala nomocīts ģimenes tēvs. «Visi ģimenes cilvēki ir noskumuši un iecietīgi,» Onodera nodomāja ar rūgtumu. Viņam pašam ,gan viegli. Bet viņa vecuma vīriešu vairākums, līdzīgi Jamadzaki, bija bezgala pacietīgi, līdz nāvei noguruši ģimenes tēvi. Viņi godam strādāja ar pilnu atdevi, uzturēja sievu un bērnus, sekoja meitu un dēlu mācībām no pamatskolas līdz universitātes absolvēšanai, mitinājās šauros dzīvoklīšos, no daudz kā atteicās un apvaldīja visas savas tieksmes, jo jutās atbildīgi ģimenes priekšā, bija uzņēmušies pienākumu veidot tās dzīvi, lai tā nenonāktu pretrunā ar sabiedrību …
— Kataokas ģimene laikam visa gājusi bojā… —- Nakada teica. — Viņš taču dzīvojis Tamači…
Jamadzaki pēkšņi pārstāja berzēt seju.
— Vai nav cigaretes? — viņš pajautāja.
Onodera klusējot pasniedza viņam paciņu. Aizsmēķējis, Jamadzaki ar spēku izgrūda dūmus, it kā gribēdams atbrīvot plaušas no visa tajās uzkrātā gaisa.
— Jā, šoreizējā zemestrīce tiešām bija drausmīga … — viņš sarauca uzacis. — Japānai tas ir milzīgs trieciens…
— Protams, — Nakada piekrita. — Bet…
— Es gan vairs tam neticu… — Jamadzaki palūkojās logā. — Vai tas tiešām var notikt? Man jau šīs zemestrīces radītais posts liekas fantastisks. Nē, nevar būt… Izmaiņas, kas pēc saviem mērogiem simtiem reižu pārsniegtu tagadējo zemestrīci… Nē un vēlreiz nē… Šī zemestrīce pārliecinājusi mani, ka nekas tam līdzīgs nevar notikt. Vai tie nav padulia veča un prātu zaudējuša zinātnieka murgi?
— Laikam daudziem tā liekas, — Nakada teica. — Arī zinātniekiem. Bet manī, tieši otrādi, nostiprinās pārliecība, ka tas notiks. Un tai parādībai būs gluži citāds raksturs nekā šoreizējai zemestrīcei. Zemes garozā notiks tādas izmaiņas, kādas mēs pat iedomāties ne
varam. Protams, kā sekundāra parādība būs arī zemestrīces. Bet īstās izmaiņas notiks zem tā slāņa, kurā rodas zemestrīces.
— Nespēju tam noticēt… — Jamadzaki izklaidīgi atkārtoja. — Sakiet, skolotāj Jukinaga, vai tiešām…
Jukinaga tikai mazliet pamāja, saglabādams neizdibināmu sejas izteiksmi.
— Kas tad notiks? Simts miljonu japāņu… rūpnīcas, mājas…
— Manuprāt, ļaunākajā gadījumā lielākā daļa aizies bojā, — Nakada sacīja, — tieši tādēļ, ka vairums cilvēku tam neticēs. Šaubīsies… Labi, ja palaimētos un nenotiktu nekas sevišķi bīstams… Bet mums tad klāsies plāni, mūs apsmies un lamās, mūs zākās par maniakiem un šarlatāniem, sauks pie atbildības par musinošu baumu izplatīšanu un valsts līdzekļu izšķērdēšanu. Reizē ar mums minēs arī dažus politiķus. Es domāju, ka viņi to apjēdz un, palīdzot mums, gatavojas šādam pavērsienam. Bet viņi acīmredzot rīkosies gudrāk nekā mēs un gan jau kaut kā izlocīsies. Gadījumā ja viņi tiešām stāsies tiesas priekšā, tad jau iepriekš tiks sarunāts, kas izpestīs viņus par to, ka viņi uzstājušies «upuru» lomā. Bet mūs neviens neatbalstīs, un tādēļ nebūs grūti padarīt mūs par grēkāžiem. Iespējams, ka pat nolinčos. Turpretim, ja tas tiešām notiks, skeptiķi vēl ilgi šaubīsies un spriedelēs, bet stāvoklis ik mirkli kļūs arvien sliktāks, līdz pienāks brīdis, kad vairs nekā nevarēs palīdzēt. Lūk, tad arī izcelsies īstā katastrofa, kurā aizies bojā milzum daudz cilvēku…
— Jūs esat nihilists! — Jamadzaki klusi sacīja.
— Kāpēc? Es esmu optimists. Ja, par laimi mums visiem, iedarbosies kāds nezināms līdzsvars un tas nenotiks vai notiks tikai nelielos mērogos, lai tad man klūp virsū visa sabiedriskā doma, lai man nākas meklēt patvērumu ārpus dzimtenes. Esmu gatavs pārciest visu! Un vēl apsveikšu sabiedrību un valsti, ko sauc par Japānu. Bet ja nu notiks? Tādēļ uzskatu, ka mums jāturpina darbs, lai tas būtu kaut drusciņ noderīgs un mazi- nāļft paredzamos zaudējumus kaut vai par vienu vai diviem procentiem. Tas ir viss. Viens procents ir ļoti daudz. Viens procents ir miljons mūsu sirdīm tuvo japāņu cilvēku … Viņi tiks izglābti… Ja mums būs taisnība, par varoņiem mēs nekļūsim. Tad visapkārt vārīsies īsta elle. Bet kāda jēga lepoties ellē ar savu pareģojumu pareizību!
— Man ir sieva, bērni… — nodzēsis cigareti, teica Jamadzaki aizsmakušā balsī. — Nezinu, kā jūs.., bet, kad es domāju par ģimeni… Protams, kāds jau viņiem palīdzēs… Bet būtu labāk tomēr iepriekš aizsūtīt ģimeni uz ārzemēm. Kaut gan šādā situācijā…
Jamadzaki pacēla telefona klausuli, ilgi gaidīja, kamēr viņam atbildēja, tad nosauca numuru.
— Ar Hakoni savienos tikai pēc trīsdesmit minūtēm, — viņš pavēstīja, liekot klausuli atpakaļ. — Bet es nudien neticu … Vai tas tiešām var notikt? …
— Mēs pašreiz analizējam visus iespējamos variantus un veidojam modeļus, ņemot vērā dažādas novirzes… Paies vēl kāds laiciņš, un mēs varēsim prognozēt daudz precīzāk… — Jukinaga apgalvoja. — Mums vajadzētu mazliet vairāk datu… un…
— Un tomēr nav iespējams paredzēt, kad tas notiks, — Nakada iebilda. — Vai vispār notiks un kādos mērogos… Lai cik datu mēs savāktu, tik un tā neko nevarēsim paredzēt absolūti precīzi. Vienīgais, kas mūsu spēkos — precizēt paredzamās parādības varbūtību . .. Šajā spēlē «būt—nebūt» es paļaujos uz savu nojautu un saku — «būt». Ja zaudēšu, būšu lai- mīgs.
— Jums bieži izkrīt «būt»?
— Mazliet mazāk par pusi no visām spēlēm. Bet es allaž lieku krietnu likmi, un, ja gadās zaudēt, tad man klājas plāni…
Jamadzaki smiedamies piecēlās.
— Būtu labi izvilināt profesoru Tadokoro ārā no parlamenta. Mašīnu es kaut kā dabūšu. Apvedīšu kādu ap stūri, un aizbrauksim. Bez benzīna talona… — teica Jamadzaki un, ejot ārā no istabas, piebilda: — Ja iekritīšu, sodīs un atbrīvos no darba.
— Nakada-san, jūs esat neprecējies? — Jukinaga klusi jautāja.
— Nē, precējies. Bērnu gan nav…
— Jūs neraizējaties par sievas likteni?
— Viņa viena pati aizbraukusi uz Eiropu. Izklaidējas… — Nakada pēkšņi skaļi iesmējās. — Nepavedij niet mani uz muļķīgām domām.
— Vai jūs dzīvojat atsevišķi?
— Ko jūs? Kāpēc jums tādas domas? Mēs ļoti mīlam viens otru… — Nakada samulsa. — Mana sieva ir no ļoti bagātas ģimenes, viņas tēvs — ievērojams Zinātnieks. Es neesmu audzis tādā pārticībā, tomēr dzīves sūrumu nepazinu… Vārdu sakot, trūkumu necietīsim. Lūk, tādēļ man ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums nodarboties ar visiem šiem pētījumiem…
— Ak tā … Onodera teica. — Tādā gadījumā jūs tiešām esat īsts nihilists.
— Iespējams, — Nakada piekrītoši pamāja ar galvu. — Reizēm sāku šaubīties, vai tiešām mīlu Japānu un japāņus. Bet mīlēt un glābt — tās ir dažādas lietas. Pieņemsim, ka es nemīlu japāņus, bet, gadījumā ja spēju viņus glābt, man jāveltī šim pienākumam visi spēki… Pat ja būtu jāmaksā par to ar savu dzīvību …
Visi ceļi uz Mākoni tā vai citādi bija bojāti. Visbiežākie šķēršļi — diagonālie lūzumi. Vajadzēja tos apbraukt. Vidējais ātrums tikai nedaudz pārsniedza desmit kilometrus stundā. Hakonēviņi ieradās jau pēc pusnakts.
Pati Hakone bija stipri cietusi. Tonosavas tuvumā ik uz soļa varēja redzēt pussagruvušus hoteļus un privātmājas. Dažās vietās nebija elektrības. Un tomēr visas viesnīcas un kempingus pārpildīja bēgļi no Kanagavas un Tokijas. Loka ceļš atsevišķos posmos bija kļuvis necaurbraucams nogruvumu dēļ, citur varēja braukt tikai pa vienu pusi.
Pusceļā no Ubako līdz Kodziri kalnu pārejai uz kriptomēriju birzi nogriezās neievērojams privātceļš. Kad mašīna līkločiem uzbrauca stāvajā nogāzē, atklājās dzīvžogu ieskauta vienstāva māja. Apturējuši mašīnu pie slēgtiem vārtiem, atbraucēji pa iekšējo telefonu lūdza atļauju iebraukt. Tūdaļ ar distantvadības ierīces palīdzību atvērās vārtu abas puses.
Mazliet aizlaistā dārzā, no kura laikam ar nolūku netika novāktas kritušās lapas, gulēja nogāzies laternas akmens stabs, veidots «oribe» stilā, sūnās bija palikusi dziļa, laternas stieņa iecirsta brūce. Tātad zemestrīces grūdieni bijuši jūtami arī šeit.
Vecais vīrs vientuļi sēdēja nelielā istabā, sildot kājās pie grīdā iebūvētas ogļu pannas. Viņš bija atlaidies
zemā krēslā ar izrakstītu violeta zīda atzveltni. Mugurā kimono un virs tā tumši brūns, vatēts bezrocis. Kakls ap* tīts ar balta audekla šalli. Viņš izskatījās maza au* gurna, jo bija stipri sakumpis. Virs pusaizvērtiem plakstiņiem kuploja baltas uzacis. Likās, ka viņš snauž. Nebija skaidrs, vai viņš pamanījis piecus pie izbīdāmās sienas — sjodzi — sasēdušos ciemiņus ar profesorii Tadokoro priekšgalā, bet viņa galva mazliet sašūpojās.
— Kā jau Hakonē, vēsi! — profesors skaļi teica un bez kādām ceremonijām iegāja viesu istabā un aizšļūca pa tatami nevīžīgi uzvilktās ne visai tīrās zeķēs. Jauna meitene īsā, viņas vecumam pārāk pieticīgā kimono uzaicināja viesus sasēsties apkārt ogļu pannai. Viņas kuplie mati pakausī bija saņemti mezglā. Lielas acis. Uz sejas ne mazāko pūdera pazīmju. Lūpas cieši sakniebtas, kas liecināja par spītīgu raksturu. Bet smaidot vaigos parādījās bedrītes un atsedzās skaisti zobi, kas padarīja viņu bērnišķīgi naivu.
— Jūs te arī mazliet pakratīja? — jautāja profesors Tadokoro, raugoties nišā — tokonomā — aiz veča muguras. Tur, ar smiltīm izgreznotajā sienā, blakus no vecas ķriptomērijas stumbra darinātam balstam rēgojās plaisa. Apakšā uz melnas persimona koka grīdas bija nobiruši smilšu graudiņi.
Aplūkojis dienvidu skolas gleznu, kas karājās tokonomā, Jukinaga ierunājās:
— Vai Tanomuras Cjokuņu darbs?
— Asa acs, — vecis klusi iesmējās. — Tomēr tas ir viltojums. Bet nostrādāts labi. Patīk dienvidu skolas gleznas? Kā ar Tesaju?
— Nē, ne visai… — Jukinaga sastomījās.
— Tā? Man arī ne visai patīk. Manā vecumā šādas gleznas apnīkst.
Meitene, baltajās zeķēs graciozi soļodama uz pirkstgaliem, atnesa tēju. «Gaita izkopta, acīmredzot nodarbojoties ar No žanra teātra dejām,» nodomāja Jukinaga. Tasītēs, kuras tika viņiem pasniegtas, nebija tēja, bet kaut kāds cits šķidrums ar peldošiem brūnganiem augiem.
— Orhidejas ziedi, — Onodera noteica, nobaudījis vienu malku.
Cauri tvaikiem, kas liegi vijās virs tasītes, viņš
lūkojās tokonomā, kur tropiskā bambusa vāzē liecās koši sarkans zieds.
— Nu … — vecais klusi ieklepojās. — Kas tad būs tālāk, Tadokoro-san?
— E … ē … — profesors saliecās uz priekšu.
— Par Tokiju vairs nestāstiet, esmu dzirdējis daudz un no daudziem …
— Protams! — Tadokoro vienā paņēmienā izdzēra orhideju ziedlapiņu tēju. — Mans secinājums paliek tāds pats kā agrāk. Lai visu uzzinātu precīzāk, nepieciešams veikt lielāka mēroga pētījumus, piesaistot vairak zinātnieku … Bet kā to panākt? Un kā izskaidrot valdībai šādu plānu?
Sausiem zariem līdzīgās rokās vecis lēni grozīja keramikas tasīti. Nebija saprotams, kurp skatās viņa dziļi iegrimušās acis. Vai viņš līdzīgi bērnam bezrūpīgi vēroja, kā tasītē viegli trīs tēja, vai arī iegremdējās sevī, aizmirsis visu apkārtējo pasauli? Ārpusē šalca koki. Bet cauri koku šalkoņai izlauzās ne visai stipra kalnu dunoņa, kas atgādināja miegaina zvēra rūkšanu. Tā nerimās kopš zemestrīces.
— Pašreizējā posmā, — Nakada pēkšņi iejaucās sarunā, — turpināt darbu ar mūsu rīcībā esošo darbinieku skaitu nav iespējams. Mēs, protams, strādāsim tālāk arī tagadējā sastāvā… Bet, kad tā diena nāks tuvāk, daudz cilvēku sāks kaut ko nojaust. Parādīsies taču visādi brīdinājumi… Kaut gan laikam reti kāds noticēs… Bet tas… šis neticamais, vienalga, notiks tad, kad tam būs jānotiek…
Vecais vīrs vēl joprojām grozīja tasīti. Viņa krunkainais kakls nodrebēja, atskanēja tikko dzirdams klepus. Visi vēroja tasītes liego deju. Veča roka pēkšņi apstājās, un tasīte ar vieglu troksni atsitās pret galdu.
Grumbainā roka pazuda zem galda malas un uz kaut kā uzspieda. Mājā klusi, gandrīz nemanāmi saviļņojās gaiss.
— Tadokoro-san, — vecis pacēla galvu un mazliet pagrieza to sānis. — Vai jūs pamanījāt, lūk, to vientuļo ziedu?
Tadokoro pacēla acis. Blakus tokonomai sienā bija ierīkoti plaukti. Pie staba starp šiem plauktiem piestiprināta no ķirbja darināta vāze ar vienu vienīgu koši sārtu ziedu, kuram pie kāta bija izdīgušas divas tumši zaļas lapiņas.
— Tā laikam ir kamēlija vabisuke… — profesors nomurmināja.
— Pareizi. Rudeni viens krūms atkal viss saplaucis kā traks. Tadokoro-san, man liekas, ka pēdējā laikā Japānas daba it visur jauc ierasto kārtību. Iespējams, ka no zinātnieka viedokļa tas nav nekas sevišķs. Bet es, kas kopā ar šo dabu esmu nodzīvojis veselu gadsimtu, nojaušu, ka Japānas daba — zāle, koki, putni, kukaiņi, zivis — visi no kaut kā nobijušies un…
Gaitenī notipināja viegli soļi un apstājās aiz sjodzl.
— Vai saucāt mani? — atskanēja balss.
— Hanae, — teica vecais, — atbīdi sjodzi, stikla durvis arī. Pilnīgi…
— Bet… — meitene iepleta acis. — Ārā iestājies auksts laiks …
— Nekas. Atver.
Meitene ar troksni atvēra durvis, nobīdīja sjodzl. Istabā, kuru apsildīja tikai viena ogļu panna, ieplūda Hakones rudens nakts vēsums. Varēja dzirdēt kukaiņu sisināšanu un tumši melnās kriptotnēriju[22] alejas noslēpumaino šalkoņu.
Leja, starp koku stumbriem, atvizēja Asinoko ezers. Septiņpadsmitās nakts pilnmēness spīdēja gandrīz debess centrā, un tā ledainā gaisma sadrupa uz ezera virsmas. Kā melni aizsegi nepārtrauktā virknē stiepās un augšup slējās Hakones kalni, kuru virsotnes peldēja mēnesnīcā.
Atbraucēji tīksminājās ar šo līdz sāpēm brīnišķīgo ainu, un pēkšņi viņiem aiz muguras atskanēja pārsteidzoši spēcīga vecā vīra balss:
— Tadokoro-san… Vai nav skaisti? Lūdzu, ielūkojieties. Lūdzu, vērīgi paskatieties uz šiem Japānas kalniem un ezeriem. Jūs redzat — Japāna ir liela. Tā ir izstiepusies divi tūkstoši septiņi simti kilometru garumā, tās lielo un mazo salu kopplatība ir trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru, šo teritoriju apdzīvo simt desmit miljonu cilvēku, kuru ražotais nacionālais kopprodukts ieņem trešo vietu pasaulē… Vai jūs ari tagad uzskatāt, ka šai Japānai, šīm milzīgajām salām, jānogrimst jūras dzelmē? Vai jūs arī šodien vēl arvien ticat, ka tāda nogrimšana tiešām var notikt vistuvākajā nākotnē?
— Es… — profesora balss skanēja kā vaids, — Es tam ticu. Pēdējie pētījumi vēl vairāk nostiprinājuši manu pārliecību.
Onodera nodrebēja.
Ne tikai tādēļ, ka visās porās iekļuva nakts vēsma. Viņš lūkojās kalnu virsotnēs, kuras apskaloja mēness gaisma, tīksminājās ar ūdeņiem bagāto melno ezeru, kas sašķēla mēnesnīcu neskaitāmos sudraba vilnīšos, un viņu pārņēma savādas jūtas.
Vai tiešām šīm salām kopā ar milzīgajiem kalniem, mežiem un ezeriem, pilsētām un tajās dzīvojošiem cilvēkiem lemts pazust zem ūdens?
— Labi, — atskanēja veča balss. — Es tikai to gribēju dzirdēt no jums. Hanae, pietiks, vari aizvērt .. <
Onodera, kas nenovērsdamies, līdz sāka sūrstēt acis, bija raudzījies zaigojošajā mēnesī, pēkšņi sarauca pieri. Viņam likās, ka absolūti precīzās mēness kontūras dubultojas. Kukaiņu sisināšana aprāvās. Vējš norima, koki vairs nešalca. Visapkārt iestājās nāves klusums.
Pēkšņi melno koku birzī atskanēja griezīgs lēļa kliedziens. Un tad satraukti iečalojās milzīgs putnu bars, kas nakts tumsā bija akls un nevarīgs. Tālu lejā, ezera pretēja krastā, kauca un rēja suņi, iedziedājās gaiļi.
— Sākas… — profesors Tadokoro nočukstēja.
Viņš nepaguva pateikt nākošo vārdu, kad jau viss —
gan birzs, gan kalni — sāka dunēt. Rībēja dakstiņi, čīkstēja stabi un sijas, tad nostenēja visa māja. Nodzisa elektrība. Atskanēja krītošu mēbeļu troksnis, no sienas nobira kaļķi, kaut kas novēlās uz tatami. Iekliedzās pārbijusies meitene.
— Viss kārtībā. Tas ir grūdiens, kas mazliet pacels nosēdušos Tandzavas kalnu masīvu. Nav ko uztraukties… — profesors Tadokoro mierīgi skaidroja. — Izmaiņām Zemes garozā, par kurām es runāju, ir gluži citāds raksturs. Protams, tām izceļoties, būs arī zemestrīces un vulkānu izvirdumi.
Zemestrīce beidzās ļoti ātri. Klusi sēžot tumsā iegrimušajā istabā, visi atkal vērās mierīgajā, spilgtas mēnessgaismas pielietajā Asinoko ezerā, it kā nekas nebūtu noticis. Mēness kāpa arvien augstāk, un tā mirdzums krita uz tatami,
— Nakada-kun … Jūs tā sauc? Jaunais cilvēks, kas nupat te kaut ko stāstīja.., — tumsā bija dzirdama veča balss.
— Es klausos … — Nakada atsaucās.
— Vai jūs stādāties sev priekšā kaut vai vispārīgos vilcienos, kas būtu jādara nākošajā stadijā?
— Jā, vispārējos vilcienos, — Nakada mierīgi atbildēja. — Izsakoties precīzāk, man ir daži apsvērumi … Apsvērumi par to, kas un kādā secībā būtu tūdaļ jāuzsāk.
— Labi. Steidzīgi sastādiet projektu. Vēl vajag, lai rīt kāds aizbrauktu uz Kioto… Būtu labi, ja ceļā dotos divi. Kioto dzīvo zinātnieks Fukuhara. Gados jauns, bet, lasot viņa darbus, uzreiz var pateikt, ka tas ir nopietns cilvēks. īsts zinātnieks. Vajag nodot viņam manu vēstuli, izskaidrot situāciju un lūgt viņa sadarbību. Bet ar kādu ieganstu varēs sastapt viņu, to es pateikšu jums rīt. Tokijas zinātnieki allaž izcēlušies ar savu neprasmi domāt un risināt problēmas, kas aptver ilgstošus periodus. Tie dzīvo tikai šai dienai. Jūsu darbam vairāk piemēroti Kioto zinātnieki…
— Fukuhara?… — Jukinaga atkārtoja uzvārdu. — Viņš nodarbojas ar civilizāciju salīdzināmo vēsturi. Vai jūs sen viņu pazīstat?
— Ne reizi neesmu ticies, — vecis atkal dobji ieklepojās, — Bet mēs vairākkārt esam apmainījušies vēstulēm. Ceru, ka viņš jūs sapratīs …
No blakus istabas caur sienas spraugām iespīdēja gaisma. Meitene ienesa senatnīgu degošu laternu.
— Ak!… — meitene sarauca uzacis. — Vabi- suke…
Dzeltenās gaismas aplī, kas atblāzmoja no laternas, kā asins traips sārtojās mazā kamēlija.
Rīts…
Onodera kopā ar agrā rītausma nez no kurienes ieradušos Kuņiedu nogādāja vecā vīra vēstuli Kioto. Jaunā Tokijas—Osakas maģistrāle darbojās tikai līdz Sidzuokai. Lai no Sidzuokas nokļūtu Jaunosaka, vajadzēja vismaz trīs stundas, pie tam vecā maģistrāle arī bija pārslogota un vilcieni tik pārpildīti, ka pat pirmās klases vagonos pasažieri sēdēja gaiteņos uz grīdas.
Onodera, saspiests no visām pusēm, stāvēja smacīgajā pārpildītā vagona gaitenī. Kad vilciens šķērsoja Tenrjūgavas upi, viņš pēkšņi atcerējās savu tikšanos ar Go pirms gada pie dzeramā ūdens tvertnes Tokijas stacijā.
Go dzīve bija apravusies šīs pašas Tenrjūgavas augštecē. Sākumā viņu turēja aizdomās par pašnāvību, tika paziņots, ka tas bijis pašnāvībai līdzīgs nelaimes gadījums. Vēlāk atrada nelaiķa Go piezīmes. Onodera salīdzināja šīs piezīmes ar Go vēstuli, kuru nelaiķis bija sūtījis viņam, atrazdamies Ogasavaras salās. Atklājās kāda ārkārtīgi svarīga lieta. Viņa draugs, veikdams apbrīnojami precīzus mērījumus un aprēķinus, bija nonācis pie pārsteidzoša secinājuma, ka superātrās maģistrāles celtniecība nav iespējama. Ja Go to būtu paziņojis atklāti, viņu uzskatītu par vājprātīgu. Būdams cilvēks ar augstu pienākuma apziņu, viņš visu ļoti pārdzīvoja un mocījās. Rezultātā radās bezmiegs, milzīga pārpūle, neatslābstošs nervu uzbudinājums. Reiz naktī, tās pašas uzmācīgās domas vajāts, viņš bija devies uz upes augšteci — bīstamu zonu, kur tad arī aizgāja bojā nelaimes gadījumā, kas varētu nenotikt, ja viņš butu bijis garīgi līdzsvarots.
«Go bija uztaustījis tikai pašu maliņu no TA,» Onodera nodomāja. «Bet, kad viņš, pamatojoties uz faktiem, izveidoja modeli, tad viņam pavērās kaut kas pilnīgi neticams un neiedomājams. Viņam bija neciešami grūti domāt par TO… Georgs Kantors devās pašnāvībā, atklājis kopu teoriju, Tīrings padarīja sev galu, pierādījis «Tīringa universālā aparāta» teorētisku iespējamību… Cilvēka psihē ir kaut kāds stingum- punkts, kam «nepanesams loģisks noslēgums». Gadās, ka līdz pēdējai iespējai uzvilktā prāta stīga pēkšņi ar troksni pārtrūkst…»
Tagad Onodera pats brauca uz Kioto, kur viņš pavisam nesen kopā ar draugu bija atcerējies Go un kur viņi vēl strīdējās, vai Go nāve bijusi pašnāvība vai slepkavība… Viņam sāpīgi sažņaudzās sirds. Jā, toreiz viņi sēdēja atklātā galerijā virs Kamogavas upes, kad pēkšņi bija sākusies «Kioto zemestrīce». Vēlāk viņš
ar nolūku bez vēsts pazuda. Cik ilgs laiks pagājis kopš tā brīža? Toreiz viņam pat prātā nenāca, ka apdraudēta Japānas eksistence un ka viņš tiks ieskaitīts tādā darbā. Tagad viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kam zināmi pilnīgi slepeni dati par Japānas turpmāko likteni… Viņu nomāca šī noslēpuma smagums un nerimstošā briesmu sajūta. «Kas īsti būs?» Onodera iekšēji iekliedzās, slaucīdams nosvīdušo seju. «Kas galu galā notiks!»
Pēc pērnā gada zemestrīces Kioto bija jau gandrīz pilnīgi atjaunota. Bet Gionas un Bontočjo krāšņie kvartāli, kas agrāk tika uzskatīti par izsmalcinātās Kioto dvēseli, šķita skumji un sērīgi. Arī lejaspilsēta ar tās dzīvojamo namu kompakto masu vēl arvien likās kā nedzīva.
Beidzot viņi nokļuva līdz Fukuharas dzīvoklim Kioto ziemeļu daļā. Saimnieku viņi sastapa mājās. Viņš jau otro dienu negāja ārā, jo nejutās labi.
Zinātnieks viņus sagaidīja grezna zīda halātā. Viņam bija koši melni mati un vēl gandrīz bērnišķīga seja, kaut gan runāja, ka viņam jau pāri piecdesmit, ir tādas sejas, pēc kurām vecums nav nosakāms. Viņš, galvu noliecis, vairākkārt pārlasīja vecā vēstuli, noklausījās Onoderas un Kuņiedas izsmeļošos paskaidrojumus, tad nogrozīja galvu un, nomurminājis tikai vienu vārdu: «Kolosāli!», izgāja no viesistabas.
Pagāja trīsdesmit minūtes, bet zinātnieks nerādījās. Zaudējuši pacietību, atbraucēji jautāja kalponei, kas noticis.
— Skolotājam labpatīk atpūsties otrajā stāva, — skanēja atbilde.
— Kas tie par cilvēkiem, šie Kioto zinātnieki! —■ /# Kuņieda klusi noburkšķēja. — Uzskata citus par muļķiem? Divi noslogoti cilvēki speciāli atbraukuši no Tokijas ļoti svarīgā lietā, bet viņš nomurmina «kolosāli» un liekas uz dusu …