1.
Pirmo milzīgo triecienu Kinki apgabals saņēma trīsdesmitā aprīļa rītā pulksten piecos un vienpadsmit minūtēs. Šajā dienā pirmo reizi seismisko novērojumu vēsturē Atlantijas okeāna rietumu sektorā tika reģistrēts jauns zemestrīces veids, kuru nosauca par «zemestrīci ar superplašu epicentru».
Aprīļa beigas.. . Šis laiks Japānā pazīstams kā «zelta nedēļa», kad cilvēki cenšas nokļūt tuvāk dabai un saulei. Tie lielās grupās dodas ārā no pilsētām, pēc iespējas tālāk prom. Prieks un līksme sit augstu vilni. Tā bijis no gada gadā, tā bija arī pērn … bet šogad…
Galvas nokāruši, no bailēm un izsalkuma novārguši bāli cilvēki nepārtrauktā straumē plūda pa ceļiem, nesot uz muguras zīdaiņus, pie rokām turot vecākos bērnus, stiepjot līdzi savu iedzīvi — cik nu katrs spēja panest. Viņi gāja uz pulcēšanās vietām. Izmantot personiskās mašīnas bija aizliegts. Bēgļus organizēti pārvadāja nelielos kuģos, pa dzelzceļiem, autobusos, kravas automašīnās un taksometros. Transporta līdzekļi darbojās gan dienu, gan nakti, nogādājot evakuējamos no sapulcēšanās punktiem uz lidlaukiem vai jūras ostām. Bet zeme drebēja un trīcēja. Sabruka ieži un veseli kalni, noslīdeņi aizsprostoja upes, sabrukušie nami aizbēra ielas. Daudzās vietās vēl darbojās spēcīgi buldozeri …
No Kansaja apgabala sešu prefektūru trīsdcsmitmil- jonu iedzīvotājiem aprīļa trīsdesmit dienās ar gaisa un ūdens transportu uz ārzemēm tika evakuēti trīsarpus
miljoni. Gandrīz visas jaunās lidostas jau bija applūdušas, tādēļ vecajam Itami lidlaukam varonīgi vajadzēja uzņemties galveno slodzi. Zemestrīcēs arī tur bija cietuši skrejceļi un dispečeru radiolokators, bet, pateicoties pašaizliedzīgam trieciendarbam, kāds nebija pieredzēts kopš starptautiskās izstādes «Expo-70», līdz pirmā aprīļa rītausmai, viss tika atjaunots. Tagad lidosta varēja pieņemt arī smagās transkontinentālās lidmašīnas.
Itami sakoncentrējās viss personāls no slēgtajām Rietumjapānas lidostām, tādēļ, sākot ar trešo aprīli, varēja ieviest diennakts darba režīmu. Katru dienu lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās skaits sasniedza piecus simtus.
Evakuācijas plāns pa jūras ceļiem netika izpildīts. Piestātnes cita pēc citas izstājās no ierindas. Sēsties kuģos vajadzēja atklātā jūrā. Osakas Konohana un Taisjo rajoni pilnīgi pazuda zem ūdens, Bentenas piestātne arī nogrima jūras dibenā, tādēļ nācās izmantot Adzi un Sinjodogavas upju augšteces krastus un Sakai ostu. Hjogo prefektūrā lietojama vairs bija tikai vecā Kobes osta, bet pie pārējiem muliņiern izdevās izveidot peldošas piestātnes. Sevišķi stipri cietušas bija Vakajamas un Mies prefektūru ostas, no kuru caurlaides spējām bija palikusi labi ja desmitā daļa. Un tomēr bēgļu iesēšanās kuģos netika pārtraukta ne dienu, ne nakti. Talkā nāca pašaizsardzības spēku un amerikāņu flotes desantkuģi, plakandibena rūdas kuģi un pat piepūšamās laivas. Izmantoja it visu jūras piekrasti un vēl daudzu upju grīvas. Tā mēneša laikā izdevās izvest trīs miljonus un divi simti tūkstošus cilvēku. Sis skaitlis bija diezgan tuvs ieplānotai normai. Uzskatīja, ka desmit mēnešu laikā Kinki apgabals tiks galā ar nosprausto uzdevumu. Un Kinki evakuācijas štābs turpināja strādāt ar neatslābstošu enerģiju, lai maijā sasniegtu vēl lielākus rādītājus un turpmāk ik mēnesi varētu pārcelt piecus miljonus bēgļu. Kinki štābam bija uzdots evakuēt arī daļu Okajamas un Tokusimas prefektūru iedzīvotāju. Tādēļ štābs, paredzot, ka jūnija lietu laikā samazināsies gaisa pārvadājumi, bet augusta un septembra taifūnu periodā saruks visu veidu transporta līdzekļu reisi, atlikušajos mēnešos nolēma krasi palielināt evakuējamo skaitu.
Trīsdesmitajā aprīlī — tāpat kā visās citās dienās — cilvēki, kas bija sagaidījuši savu kārtu doties ceļā, bariem plūda uz lidlaukiem un ostām. Bet tie, kam rinda vēl nebija pienākusi, gulēja nemiera pilnā miegā, sagatavojuši pašu nepieciešamāko ārkārtējas evakuācijas gadījumam.
Osakas lidostā cits pēc cita piebrauca lieli autobusi un kravas automašīnas. Cilvēki klusēdami kāpa ārā, klusēdami stājās garu garā rindā, piereģistrējās un, tāpat klusēdami, pazuda lidostas ēkā. Zīdaiņi mierīgi gulēja mātēm uz muguras, un tikai nedaudz vecāki bērni priecājās, it kā dodamies rotaļās.
Līdzīgi skati bija vērojami Kobes ostā, pie Majas mola un pie ūdenī iegrimušajām Mikages, Uodzaki un Asijas piestātnēm, Jodo, Adzi un Kidzu upju lejtecē, kā arī Sakai ostā. Bēgļi kāpa Japānas, Amerikas, Austrālijas, Holandes, Anglijas, Grieķijas, Panamas, Libē- rijas, Zviedrijas un citu valstu pasažieru un preču kuģos, starp kuriem bija arī steidzīgi pārbūvēti ogļu un rūdu vedēji. Konteineru kuģos konteineru vietā krāva kapsulu mājas … Izmantoja visas iespējamās piestātnes — gan stacionārās, gan peldošās. Kuģi, kas jau bija sagatavojušies iziet atklātā jūrā, nopūta stieptu, zemu svilpienu un, atstājot aiz sevis garas putu pēdas, ar priekšgalu pagriezās uz Kī jūras šauruma pusi. Starp milzīgajiem laineriem šaudījās sīki velkonīši, kuru griezīgās sirēnas burtiski saplēsa vēso rīta gaisu.
Pulksten piecos un desmit minūtēs Osakas lidostā no dienvidrietumu puses sāka nolaisties aviokompānijas «Sabena» lidmašīna «Boeing-707». Iegājusi radio- bākas zonā, tā nolieca aizspārņus, izlaida šasiju un, laižoties arvien zemāk, tuvojās skrejceļam B.
Ziemeļrietumos virs Roko kalniem griezās tikko gaisā pacēlusies Holandes Karaliskās Aviācijas lidmašīna «DC-8-62». «Kabatā» pie skrejceļa savu kārtu gaidīja «Pan-American» kompānijas reaktīvais milzenis, kam vajadzēja pacelties pēc «Sabena» lidmašīnas nolaišanās. Rezerves skrejceļos darbināja dzinējus ar pasažieriem pārpildītās «Ņiko» un «Lufthansa» lidmašīnas. Visā lidostā valdīja saspringta rosme.
«Sabena» lidmašīna nosēdās bez starpgadījumiem. Caur lidostas ēkas stikla durvīm bija labi redzams, kā tā līdzīgi bultai aizšāvās pa skrejceļu. Cilvēki, kas šajā
brīdī lūkojās ārā pa logiem, caur tumšo mākoņu spraugām ieraudzīja izšaujamies žilbinoši baltu gaismu.
Kobē, Majā un uz kuģiem, kas atradās starp Osaku un Kobi, šo spilgto uzliesmojumu varēja saskatīt vēl skaidrāk. Pāri visam dienvidu apvārsnim no austrumiem uz rietumiem pārskrēja ugunīga šautra. Nākošā acumirklī tā pārvērtās liesmojošā segā, kas pārklāja visu debess jumolu. Uz tās fona skaidri iezīmējās Kongo, Kacuragi un Ņidzjo kalnu silueti.
Bija saskatāmi pat tālo Kisjū, Sikoku un Avadzi salu kalnu stāvi. Spilgto liesmu segu vietumis pāršķēla zaļganas un violetas lauztas līkloču svītras. Liesmojošā seģene trīskārt noplanēja no austrumiem uz rietumiem un atpakaļ. Cilvēki piestātnēs un uz kuģiem sāka uztraukties.
Asijas ostā bija noenkurojies kuģis «Osumi-maru» — preču un pasažieru kuģis, kura tilpums pārsniedza divdesmit sešus tūkstošus tonnu. Kapteinis uzkāpa uz tiltiņa un, noklausījies sargmatroža ziņojumu, skaļi nožāvājās. Tajā brīdī uz klāja kāds iekliedzās. Kapteinis uzmeta skatienu debesīm un tūdaļ metas pie sirēnas pogas.
— Iedarbināt dzinējus! — viņš uzkliedza dežurējošajam virsniekam. — Gatavoties steidzīgai evakuācijai!
Dežurants sazinajas ar mašintelpu.
— Kā ar pasažieriem? Cik viņu vēl ir palicis? — kapteinis griezās pie sava palīga, kas atskrēja tūdaļ pēc trauksmes signāla.
— Vēl kādi divi simti. Visi jau sabraukuši krastā.
— Nozīmējiet viņiem palīgā matrožus. Ātrāk! Pēc piecām minūtēm pacelt trapus. Steidzīgi dodamies jūrā. Pasauciet radistu! Lai paziņo navigācijas nodaļai, ka ejam prom. Ieslēgt visas sirēnas! Paziņojiet arī citiem kuģiem! Evakuējamies atklātā jūrā!
— Bet ko paziņot? — palīgs mirkškināja acis.
— Muļķis! Cunami! Tūlīt būs klāt!
Padzirdējuši «Osumi-maru» trauksmes signālus, pasažieri izbailēs sastinga. Kuģa komanda šaudījās uz visām pusēm, auroja megafoni un reproduktori, dobji dunēja gongi. Nogranda pirmais grūdiens. Iekliedzās pasažieri, kas bija sapulcējušies uz peldošās piestātnes,
jo ostas ēka bija applūdusi jau līdz otrajam stāvam. Vairāki cilvēki, zaudējuši līdzsvaru, iekrita jūrā.
Uz kuģa tiltiņa atskanēja signāls palaist dzinējus.
— Sagatavoties tauvu atlaišanai! — kapteinis pavēlēja dežurantam. — Labi, ka mums ir dīzeļi… Ar turbīnām nepagūtu …
«Osumi-maru» sirēna pāršķēla tumšās debesis kā plēsīga zvēra rēciens. Paķēris megafonu, kapteinis kliedza uz piestātnes pusi:
— Glābiet tos, kas iekrita ūdenī. Vēl paspēsit. Drīz sekos otrais grūdiens. Neceliet paniku. Sakāpiet kuģi mierīgi! — un, pagriezies pret klāju, pavēlēja: — Paziņot uz pakaļgalu, lai sagatavojas tauvu atlaišanai! …
Osakas lidostā «Pan-American» aviokompānijas «Boeing-747», uzņēmis četri simti deviņdesmit pasažierus, izbrauca uz skrejceļa. Visi četri motori darbojās pilnā spēkā, milzīgais trīssimt piecdesmit tonnu smagais korpuss sīki vibrēja. Un tad pēkšņi uzbruka pirmais vilnis. Dispečeru tornī vertikālās svārstības uzsvieda gaisā un apgāza glāzes, nodzisa vairākas spuldzes.
— Zemestrīce! — kāds iekliedzās. — Apturiet «Pan- American» 107. reisu! Tas tūlīt celsies!
«Boeing» ātrums jau pārsniedza simtdivdesmit kilometru stundā. Dežurējošais dispečers caur šķindošām logu rūtīm nobālis skatījās, kā palēkdamās skrien milzīgā lidmašīna un, sakodis zobus, ar delnu aizsedza mikrofonu.
Kāds šausmās sašķobītu seju pieskrēja viņam klāt un, cenzdamies atņemt mikrofonu, kliedza:
— Apturēt! Kas tev lēcies? Ātrāk!
Bet dežurants, sargādams mikrofonu, rupji atgrūda kārtības traucētāju. Šis dispečers agrāķ bija strādājis Hanedas lidostā. Viņš atradās tur arī lielās zemestrīces laikā un labi redzēja, kas notiek ar tik tikko nolaidušos lidmašīnu. Vēlāk viņš ne vienu reizi vien bija pieredzējis zemestrīces Tokijā un iemācījies tīri intuitīvi izjust šīs dabas katastrofas raksturu un gaitu. Ja tagad dotu pavēli, lidmašīna, iespējams, apstātos trīs kilometru garā skrejceļa pašā galā. Un ja nu tieši tajā brīdī uznāk otrais, šoreiz horizontālais vilnis? Bet lidmašīna vēl arvien kāpināja ātrumu. Simts piecdesmit kilometru… simts septiņdesmit… Lainera korpuss sāka lēkāt, un riteņi brīžiem jau atrāvās no zemes.
«Ak, dievs!» čukstēja dispečers, kas nekad nebija ticējis nekādiem dieviem. Viņš iztēlojās pilotu patlaban ar acīm cieši urbjamies skrejceļa galā, kas strauji tuvojās. Gan lidmašīnas komandieris, gan palīgs droši vien pamanījuši, cik neparasti tiek svaidīts gaisa kuģis. Viss būs atkarīgs no viņu lēmuma, kas jāpieņem dažu sekunžu laikā. Skrejceļa lente drīz beigsies, un tad kaut ko izmainīt būs par vēlu.
— Celies gaisā! — pie sevis iesaucās dispečers, no galvas līdz kājām pārklājies ar aukstiem sviedriem. — Bēdz debesīs! Uz zemes drīz sāksies drausmīgs posts!
— Aiziet! — kāds iekliedzās.
Noslaucījis no sejas sviedru lāses, dispečers paraudzījās uz skrejceļa galu. Sākumā no zemes atrāvās priekšējie riteņi, tad sešpadsmit galvenie.
— Runā dispečerdienests… Visam lidmašīnām, kas atrodas lidostā! — Pārliecinājies, ka reaktīvais milzenis jau atrodas gaisā, dispečers ieslēdza mikrofonu un aizsmakušā balsī nodeva rīkojumu: — Ārkārtējais stāvoklis. Visām mašīnām izslēgt dzinējus! Gaidāma zemestrīce! — un nespēkā noslīdēja no krēsla.
— Nomaini mani, — viņš teica darbabiedram, kas palīdzēja piecelties. — Labāk slēgt lidostu. Lidmašīnas nepieņemt. Lai lido prom. Te notiks kaut kas šausmīgs …
Pirmā, vertikālā viļņa svārstības sāka jau norimt, kad zeme atkal iedūcās — sākās otrais vilnis, šoreiz horizontālais. Likās, ka dispečeru tornis šūpojas uz milzīga rotējoša diska. Dispečera palīga balss, kas nepārtraukti brīdināja gaisā esošās lidmašīnas, noslāpa dārdoņā un vaimanās.
Šai drausmīgajai, septiņas balles stiprajai zemestrīcei, kas uzbruka Honsjū salas Kinki apgabalam, visai Sikoku salai un Kjūsjū salas centrālai daļai, bija vairāki epicentri — Ise līcī, Kitajamas upes augštecē, Kī jūras šaurumā, Tosas līcī, Bungo jūras šaurumā un Mijadzaki prefektūrā Kobajasi tuvumā. Zemestrīču vēsturē šāda parādība nebija novērota. Sākumā visi speciālisti, kas apkopoja seismisko staciju datus, jutās ārkārtīgi pārsteigti — epicentrs likās pārāk izplūdis. Un tikai vēlāk noskaidrojās, ka šīs zemestrīces epicentri iedarbojušies sešsimt kilometru garā, gandrīz taisnā līnijā no Ise līča līdz Kjūsjū dienvidu daļai. Acīmredzot pirmā epicentra uzliesmojums izraisījis īstu ķēdes reakciju.
Epicentri atradās virs Centrālā tektoniskā rajona līnijas, kas sākas Simas pussalā, šķērso Kī pussalas vidusdaļu, virzās tālāk no austrumiem uz rietumiem pāri Sikoku salai un beidzas Kjūsjū salā. Kļuva skaidrs, ka šī parādība ir turpinājums tām šausmīgajām izmaiņām, kas notiek Zemes garozā.
Zemestrīce izraisīja Kī pussalā Kinogavas upes un Sikoku salā Josino upes krastu vertikālu novirzi par vairāk nekā desmit metriem. Tā rezultātā gar šī nomata robežu Kī un Sikoku kalnu masīvu dienvidu daļas pārvietojās par trim metriem uz dienvidiem, bet ziemeļu daļa — par desmit un pat vairāk metriem uz austrumiem.
Milzīgā nomata līnija bija skaidri redzama no Araihamas Sikoku salā līdz Mies prefektūras Ises pilsētai. Protams, ka gandrīz visi tilti pār Kinogavas un Josino upēm sabruka vai kļuva nelietojami. Uz Takami kalna pārejas un Kuņimi kalna pie Naras un Mies, kā arī uz Sasagadakes smailes un Omori kalna Sikoku grēdā notika nogruvumi. Vietumis kalni pāršķēlās un pilnīgi izmainīja savas kontūras.
Arī abu upju gultnes izmainījās līdz nepazīšanai. Dažās vietās ūdens pilnīgi izzuda, citur upes kā lielos plūdos piepildījās ar jūras ūdeni. Krastiem nobrūkot, izveidojās dabiski aizsprosti, bet mākslīgo dambju sabrukums izraisīja plūdus lejtecēs. Naruto jūras šauruma dibenā arī laikam bija notikušas izmaiņas — tā platums pieauga par vairākiem simtiem metru un gandrīz pilnīgi izzuda vērpetes.
Tūdaļ pēc zemestrīces šajās vietās parādījās cunami, kura augstums sasniedza turpat vai desmit metrus. Stipri cieta gandrīz visas piekrastes pilsētas. Ievērojami sabojāti bija krastā izsviestie kuģi. Bojā gājušo un bez vēsts pazudušo cilvēku skaits sasniedza apmēram divus miljonus. Sevišķi daudz upuru bija starp evakuējamiem Osakas un Tosas līču rajonos, kā arī Mijadzaki piekrastē, kur zemestrīce pārsteidza cilvēkus tieši tajā brīdī, kad viņi kāpa kuģos.
Visdrausmīgākie postījumi tika nodarīti tieši tur, kur pāri vēlās cunami. Četrpadsmit metru augsts vilnis uzbruka Avadzi salas dienvidu piekrastei, Kisjū pussalas Kādas pilsētai un Sikoku salas Naruto pilsētai. Pēc cunami Tomogasimā, Kadā, Jurā, Fukurā un Naruto virs zemes vairs nebija palicis gandrīz nekas. Vakajamas un Tokusimas pilsētu lielāko daļu pilnīgi aizskaloja, bet no tiem rajoniem, kas nebija galīgi sagrauti, jūras ūdens neatkāpās, bet turējās metru augsta līmenī. Visas cietušās pilsētas vienkārši nespēja uzskaitīt. No satiksmes līniju tīkla bija palikušas tikai drupas. Vēl vairāk — šīs zemestrīces, pareizāk sakot, Zemes garozas kataklizmas rezultātā vairs nebija lietojama gandrīz neviena osta, ne lidlauks.
Šo Centrālā tektoniskā rajona neparasto zemestrīci no sākuma līdz beigām novēroja amerikāņu apdzīvotā orbitālā laboratorija MOL-3, kuras komandas sastāvā ietilpa četri cilvēki. Šis mākslīgais Zemes pavadonis, kas dažas dienas pirms zemestrīces tika palaists sešdesmit grādu leņķī pret ekvatoru, šķērsoja Japānas salas no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Laboratorijas galvenais uzdevums bija novērot izmaiņas Zemes garozā apkārt Japānai.
Atstājusi aiz sevis Klusā okeāna ziemeļu daļu, A40L-3 simtdivdesmit kilometru augstumā lidoja pāri Japānai pretī Dienvidaustrumāzijai, ko vēl klāja pinns- ausmas krēsla. Ciklons, kas virzījās no Japānas jūras puses, ietina Japānas krastus mākoņos — aiz pelēkas segas jau bija paslēpušies Kinki apgabals, Centrālā apgabala ziemeļu daļa, Seto iekšējā jūra. Bet Kī pussalas dienvidu daļa, Sikoku salas Muroto un Asidzuri zemesragi, kā arī Kjūsjū salas dienvidu gals vēl vīdēja māķoņu spraugās. Iestādījis dažādus fotoaparātus un mērīšanas iekārtas pret lejā peldošo salu grēdu, apkalpes dežurējošais loceklis uzticēja visu šo aparatūru automātikai. Divi astronauti gulēja, bet trešais, cieši piekļāvies iluminatoram, binoklī aplūkoja Fudzi kalnu, kas bija pārpārēm izmainījis savas kontūras un pēc lielā sprādziens, vēl arvien kūpēja. Novērotāja uzmanību piesaistīja arī citi Centrālās kalnu grēdas vulkāni, jo virs tiem virmoja liesmu mēles. Kad laboratorija šķērsoja Ensjū atklāto jūru, redzamība pasliktinājās, jo rīta saules stari krita uz zemi slīpi lidojuma virzienā. Nolicis binokli pie malas, astronauts ieslēdza krāsu noktovizoru ar teleobjektīvu.
Kad uz ekrāna parādījās kontrastains krāsu attēls, viņš kādu brīdi ar izbrīnu to vēroja, tad pieskārās dežuranta plecam.
— Paklau! Rietumjapānā kaut kas nav kārtībā!
Uz ekrāna bija redzams apvidus reljefs no Ises līča līdz Kī pussalas dienvidu galam. Dežurants turpat no vietas paplašināja noktovizora skatu, vienlaicīgi nospiežot videomagnetofona kameras pogu.
— Kas notiek? — miegainā balsī jautāja trešais no savas gultas.
— Nav saprotams, — dežurants atbildēja. — Uzmodini Petu. Palīdziet. Re, kā mainās jūras krāsa!
Pets piecēlās no gultas un sāka regulēt noktovizora kontrastainību. Uz zaļimelnās jūras virsmas mirgoja kaut kādi zilgani traipi. Tie ātri pārvietojās vienlaicīgi divos virzienos — uz austrumiem un rietumiem. Aizpeldējuši garām Kisjū pussalai, tie sasniedza Muroto zemesragu, kas pašreiz parādījās ekrāna stūrī, un paplašinājās Klusā okeāna virzienā. Tad šie traipi izplūda un to vietā parādījās pretējā virzienā peldoši diezgan spilgti zili punkti.
— Strādājiet ar sešpadsmitmilimetru kameru! — izmeta dežurants, nospiežot nepārtrauktas darbības automātiskā fotoaparāta slēdzi. — Fotografējiet gan ar krāsu, gan melnbalto filmu. Bet tu, Džimij, novēro caur iluminatoru.
Visi četri reizē metās pie dažādām iekārtām. Automātiskās ierīces darbojās bez mitas, bet ar tām notika kaut kas savāds.
— Kaut kas traks! — iekliedzās Pets, cenzdamies steidzīgi noregulēt aparatūru. Bultas šaudījās pie sarkanajām svītrām. — Magnitometrs un gravitometrs galīgi prātu zaudējuši. Bil, vai neizsaukt virsūdens staciju?
— Jā. Zem mums atrodas «Lafayette». Brīdini to, lai netuvojas krastam.
— Oho! — iekliedzās tas, kas vēroja ar binokli. — Sācies! Japāna plīst pušu.
Bils cieši vēroja noktovizora ekrānu, dežurants nenolaida acis no aparātiem, kas bija izvietoti uz laboratorijas grīdas. Pets, kas gribēja sazināties ar «La- fayette», paķēra binokli un, ar kāju atgrūdies, aizpeldēja pie iluminatora.
Katrs savā redzes laukā viņi vēroja vienu un to pašu ainu. Sikoku salas dienvidu daļas un Kī pussalas kontūras, kas bija skaidri redzamas mākoņu spraugās, pēkšņi nodrebēja un sāka deformēties. Uz spilgti zilā$ jūras virsmas parādījās sīki bāli traipiņi. To skaits pieauga, un tie visi nostājās vienā līnijā, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem. Pāri jūras virsmai, it kā no negaidīta trieciena, pārskrēja ņirbu vilnīši, un tad ap vairākiem traipiem ļoti lēni sāka celties tumši viļņi.
— Cunami! — iekliedzās abi astronauti reizē, novērojot to visu caur iluminatoriem.
— Skatieties, kā izmainījies Dicnvidjapānas reljefs! Jeb es varbūt kļūdos? — teica tas, kas raudzījās nepārtrauktās darbības fotokameras teleskopiskajā skatu meklētājā.
— Pet, izsauc staciju, — pēkšņi aizsmakušā balsī teica dežurants, vērīgi sekodams krāsu kombinācijām, kas noktovizora ekrānā mainījās kaleidoskopiskā ātrumā. — Paziņo, ka Japāna sākusi grimt.
Un tiešām, visa nomata dienvidu mala, kas sākās Simas pussalas ziemeļos Kinogavas upes rajonā un pāri Josino upei aizstiepās līdz Ehimes prefektūrai, lēni pārvietojās. Cunami pārplūdinātās divdesmit upju grīvas pamazām vērās plašumā. Sikoku salas un Kī pussalas dienvidu gali, trīcot no pašiem pamatiem līdz kalnu grēdu virsotnēm, sāka strauji — ar pusotra un pat divu metru ātrumu stundā — virzīties uz Klusā okeāna pusi. Pat Honsjū sala, kas no orbitālās laboratorijas nebija redzama, arī sāka slīdēt dienvidaustrumu virzienā ar desmit centimetru ātrumu stundā. Salas dienvidu daļas pārvietošanās gar Centrālā tektoniskā rajona nomātu notika tik strauji, ka lūzums veidojās, acīm redzot. Jūras ūdenim ieplūstot šajā lūzumā, Josino un Kinogavas upes naski paplašinājās.
Bet ceļā, pa kuru uz a'ienvidaustrumiem aizslīdēja nomata mala, neredzētā ātrumā grima šelfs. Simtiem kilometru garš Zemes garozas iecirknis pazuda dzelmē ar vairāku metru ātrumu stundā.
Pēc zemestrīces dažu stundu laikā pilnīgi pazuda ūdenī Ovases, Kumano un Singū zemesragi. Jūra pacēlās līdz Nači ūdenskrituma pakāj ei. Muroto un Asi- dzuri zemesragi nogruva, sašķēlās vairākās daļās un līdz pusei paslēpās ūdenī. To virsotnes, pārvērtušās atsevišķās saliņās, turpināja slīgt jūrā. Centrālā tektoniskā rajona dienvidu daļa ar tās mazliet pacelto ziemeļrietumu galu iegrima jūrā, slīdēdama pa kontinentālo nogāzi.
Centrālā tektoniskā rajona dienvidu un ziemeļu daļu nobīde izvērsās līdz Honsjū salas Centrālajam apgabalam, kur notika vidēja stipruma zemestrīce. Bet tajā pašā dienā pulksten desmitos un četrdesmit septiņās minūtēs sākās liela zemestrīce Tokijas apgabalā, aptverot plašu rajonu no Ensjū līdz Fudzi upei. Tās rezultātā izveidojās milzīga nomatnobīde no Acumi pussalas pamatnes pāri Ilamanas ezera ziemeļu daļai līdz Fudzi upei ziemeļos. Vertikāli zeme nobīdījās par diviem metriem četrdesmit centimetriem, bet horizontāli — par pieciem metriem.
Izveidojies Ensjū atklātajā jūrā, septiņi metri augstais cunami ieplūda Surugas līcī un gandrīz pilnīgi nolaizīja no zemes virsas Numadzu un Fudzi pilsētas. Tālāk tas iebruka iegruvuinos, kas bija izveidojušies Liela lūzuma un Centrālā tektoniskā rajona nornat.no- bīdes līniju krustojumā, ar saviem putojošiem ilkņiem sasniedzot Fudzimijas pilsētas dienvidu nomales.
Bet, kad jūras ūdens iekļuva vulkānu krāteros, kas pēc senā Fudzi izvirduma bija izveidojušies gar Asita- kas kalna pakāji, sākās vairāki sīki izvirdumi Asitakā, bet pulksten divos pēcpusdienā uzsprāga visa Asi- taka — no tās iepriekšējām kontūrām vairs nepalika ne pēdas. Beidzot uguns saskrējās ar ūdeni. Uguns pūķis un ūdens čūska uzsāka sīvu cīņu pašā Honsjū salas vidū.
2.
Tiklīdz Rietumjapānā sākās Centrālā tektoniskā rajona zemestrīce — Tokijā tā bija izjūtama kā vidēji spēcīgs grūdiens —, plāna D štābā ieskrēja galīgi bāls evakuācijas komisijas loceklis.
— Grimst Japanas rietumi! Viss pagalam, nepaspējām.
— Grimšana sākusies ne jau šodien, — Nakada atbildēja sausi un nosvērti. — Tā notiek jau sen. Laika arī vēl diezgan. Paies vismaz četri, bet varbūt arī visi pieci mēneši, kamēr nogrims visa Japāna.
—< Tu tā domā? Es tiešām nezinu, vai jums var uzticēties. Jūs nebijāt spējīgi paredzēt pat tik milzīgu zemestrīci, kas pāršķēla visu Japānu.
— Ja jūs runājat par zemestrīci Centrālajā tektoniskajā rajonā, tad mēs par to esam brīdinājuši, — Nakada, nepavērsies pret komisijas locekli, piecēlās no krēsla. — Diemžēl aprēķinos pieļautas dažas neprecizitātes. Mēs paredzējām, ka zemestrīce notiks triju dienu vai nedēļas laikā. Mums neizdevās iegūt datus tieši pirms pašas zemestrīces, jo jau divas diennaktis esam spiesti atjaunot vairākus bojātus iecirkņus mūsu novērošanas tīklā. Vēl jāpiebilst, ka jūsu komisijas darbība nav pietiekoši saskaņota ar mūsu novērojumiem Zemes garozas izmaiņās. Jūs rīkojaties pēc principa «ātrāk un vairāk». Vedat ārā itin visur, kur vien var iesēdināt cilvēkus, kuģos un lidmašīnās …
— Un kas par to? Mums taču nav citas izejas ..,
— Evakuācijas komisija varētu ciešāk sadarboties ar novērošanas štābu! Rodas iespaids, ka komisija pienācīgi neizmanto to informāciju, ko jums sniedzam. Mēs neatlaidīgi lūdzām jūs iepazīstināt evakuācijas komisijas atbildīgos locekļus ar raksturojumu, ko esam devuši par šo dabas katastrofu …
— Ar jūsu «raksturojumu»? — komisijas loceklis sašutis iesaucās. — Kāds te sakars ar «raksturojumu»?
— Hallo, Nakada klausās… Jā, nolaist visu, ko paguvāt nokomplektēt… Vai novērošanas lidmašīnas pacēlušās? Ko? Pietrūkst boju? … Nekas, lai izlido visas lidmašīnas!… — Nakada nolika klausuli un griezās pie komisijas locekļa. — Jā, ar mūsu raksturojumu. Es nezinu citu vārdu, kas būtu piemērotāks šajā gadījumā. Nav nekādas jēgas iepazīstināt jūs ar konkrētiem skaitļiem, bet mūsu raksturojums palīdzētu jums izprast draudošās parādības būtību. Tad, īstenojot evakuācijas plānu, noderētu visi mūsu dati, visi brīdinājumi, vārdu sakot — visa mūsu informācija.
— Es, protams, saprotu, ka zinātnieki vēlas, lai viņu darbs tiktu pienācīgi novērtēts. Bet tagad nav laiks par to domāt, — komisijas loceklis iekarsa. — Patlaban no jums tiek prasīta vienīgi precīza prognozēšana.
— Pareizi. Bet, tikai iegūstot skaidru priekšstatu par katastrofu, jūs varēsit gūt praktisku labumu no mūsu prognozēm, — Nakada pacietīgi un neatlaidīgi atkārtoja. — Nav iespējams simtprocentīgi precīzi paredzēt izmaiņas atsevišķos ģeogrāfiskos punktos. Absolūti neiespējami! Mums trūkst pamatzināšanu par šo parādību. Bet jūs pat nesanācāt, lai aprunātos ar rfiumsl
— Ko tu galu galā gribi? — komisijas loceklis jutās pārsteigts. — Mēs taču sapulcējāmies divas reizes un noklausījāmies jūsu paskaidrojumus.
— Jā, bet ļoti formāli. Jūs interesēja vienīgi secinājumi, bet, tiklīdz tika skarts pats šīs parādības process, gandrīz neviens vairs neklausījās.
— Tā jau nu nav. Komisijas sastāvā ir arī zinātnieki …
— Jā, tādi zinātnieki, kuru galvenā vērtība ir tā, ka viņi iemācījušies «spriest politiski».
— Tu … — komisijas locekļa seja saspringa, uz pieres izspiedās un pulsēja dzīsliņa. — Kas tu tāds esi, lai tā palaistu muti?
— Saprotiet jel, ka no tā mums visiem nekur neizbēgt! Sapulciniet vēlreiz komisijas locekļus, un mēs visu izskaidrosim … — Nakada lūkojās tekstos, ko izdeva teletaips. — Nē, tā nebūs izskaidrošana, bet speciāla pamācība komisijas locekļu kungiem. Jāpiedalās visiem, gan ministru kabineta locekļiem, gan augstākā ranga ierēdņiem. Vajadzētu kaut kur ieslēgties, un tad pāris dienu laikā viņi iemācītos izprast šo parādību …
— Divās dienās? Tu domā, ka mums laika atliku likām, — aiz dusmām nosarcis, skaļi iekliedzās komisijas loceklis, kas arī parlamentā bija plaši pazīstams ar savu kašķīgo raksturu. — Šajā brīdī…
— Jā, tieši šajā brīdī! Es zinu, ka jums visiem ir lieliska nojauta. Pateicoties tai, jūs galu galā kaut ko arī izpratīsit, bet līdz tam vēl būs jācieš milzīgi zaudējumi.
Nakada nolika komisijas loceklim priekšā papīra loksni, ko nupat bija izsviedis teletaips.
— Izlasiet. Šī rīta zemestrīcē bojā gājušo un bez vēsts pazudušo kopskaits pārsniedzis miljonu. Ja komisijas locekļi kaut drusciņ vairāk orientētos notiekošās parādības raksturā, izprastu, ko nozīmē mūsu prognozes, un, uz tām pamatojoties, pieņemtu attiecīgus lēmumus, tad šīsdienas upuru skaits būtu par simts vai div- simts tūkstošiem mazāks.
— Ko tu īsti gribi? — komisijas loceklis raudzījās Nakadā ar neslēptu īgnumu.
— Vai jums bērnībā ir gadījies lēkt pāri auklai, kuru divi griež, bet pārējie pēc kārtas lec …
— Tu sāksi vēl ņirgāties?
— Nebūt ne. Ja jūs uztversit auklas griešanas ritmu, tad lecot to neaizķersiet. Šajā gadījumā ir tas pats ,.. Okei, nāciet šurp! Paskatīsim kopā.
Iedegās ekrāns. Parādījās attēls, ko pārraidīja no skaitļotāja kabineta.
— Projicēsim uz lielā ekrāna. Redzat? šoreiz horizontāli novirzīsies ziemeļu nomāts Iloīisjn salas ziemeļaustrumu daļā. Tas atsauksies arī Ilokaido salas Isi- kari līdzenumā. Rajona austrumu daļa starp Sanriku piekrasti un ziemeļu kalnu novadu sāks slīdēt pa Klm-' okeāna nogāzi. Japānas jūras piekraste pašreiz vel ir relatīvi droša. Bet drīz nāksies pārtraukt bēgļu pulci- nāšanu Saporo un Sendajā, kas pašlaik rit pilnā spēkā, un steidzoši būs jāizved cilvēki no šiem rajoniem. Jūsu rīcībā ir ne vairāk kā piecas dienas.
— Vai tas ir precīzi aprēķināts? Šīrīta zemestrīce notika trīs dienas ātrāk, nekā jūs bijāt uzrādījuši savās prognozēs . ..
— Šoreiz precizitātes pakāpe manāmi augstāka. Līdz parādības sākumam viena nedēļa, plus mīnus divdesmit četras stundas. Pēc zemestrīces Centrālajā tektoniskajā rajonā prognozes kļūst daudz precīzākas. Tā arī ir šīs parādības īpašība. Tālāk. Pieaug briesmas Centrālajā Japānā. Norikuras vulkānu grēdā sāksies vulkāniskie sprādzieni. Divdesmit četru stundu laikā jāsākas lielam izvirdumam, ko izraisīs šīrīta zemestrīce.
— Vai tad nevar sastādīt sarakstu, kam, kur un kad jānotiek? Ko? — komisijas loceklis jautāja, sašķobījis lūpas. — Tādā gadījumā mēs varētu ieplānot evakuāciju ar minimāliem upuriem un zaudējumiem. Te ir tik daudz dažādu iekārtu un skaitļotāju, bet jūs — speciālisti un zinātnieki — nevarat veikt pat tādu nieku.
— Jūsu teiktie vārdi vēlreiz liecina, ka jūs itin nekā nesajēdzat, — Nakada vēsi atcirta. — Vai jums ir zināma spēle «dambretes kauliņu kaudze»? Tajā vajag pa vienam izvilkt kauliņus no kaudzes tā, lai kaudze nesagāztos. Jūs varbūt domājat, ka skaitļotājs var pareģot, pēc kura kauliņa sāksies nogruvums, kā pēc tā izskatīsies kaudze un cik vēl kauliņu varēs izvilkt līdz nākošajam nogruvumam? Jūs esat pārliecināts, ka skaitļotājs var līdz sīkumiem aprēķināt visu procesu? Man jums jāsaka, ka viss mūsu novērošanas tīkls ir tas pats, kas blusa uz valzivs ķermeņa. Varu precīzi pateikt tikai sekojošo. Ja nogruvums nenotiek tajā brīdī, kad no kaudzes velk ārā kārtējo kauliņu, tad, velkot nākošo kauliņu, jārēķinās ar to, ka nogruvuma varbūtība stipri pieaug, bet, ja nogruvums notiek, tad līdz nākošajam nogruvumam uz kādu laiku iestāsies relatīva stabilitāte … Tas ir viss. Un, sastādot evakuācijas plānus, būtu jāņem vērā un jārēķinās ar to, ko es esmu teicis.
— Tu ierosini tagad izmainīt evakuācijas un transportēšanas plānus? Bet tam taču neatliek laika.
— Laika ir diezgan. Varbūt liekas, ka tas ir aplinkus ceļš, bet būtībā tas ir visīsākais. Man pietiks ar divām dienām, vairāk nebūs vajadzīgs. Vai varēsit pierunāt visu komisiju?
— Iesniedziet komisijai rakstiski savu viedokli, — pagriezis Nakadam muguru, ieteica komisijas loceklis. — Un pievienojiet tam klāt vajadzīgos dokumentus.
— Bet tam gan vairs nav laika! — Nakada noraidīja. — Mēs jau tā šeit strādājam astoņpadsmit stundas dienā. Iesniedziet materiālus, kas ir jūsu komisijas sekretariātā.
Komisijas loceklis nikni paraudzījās uz Nakadu, bet tas, nepievēršot apmeklētājam nekādu vērību, atkal iegrima darbā. Komisijas loceklis aizgāja, skaļi aizcēr- tot durvis.
— Jūs viņu saērcinājāt, — teica sakarnieks, klabinot teletaipa taustiņus. — Ievērojama persona opozīcijas aprindās. Var radīt pretēju efektu.
— Lai dusmojas. Viņš ir absolūta nulle, nevis prominenta figūra, — Nakada mierīgi atbildēja un piespieda pogu galda malā. Uz galda izlēca mazgabarīta magnetofona kasete.
— Pievieno šo kaseti pilnīgi slepenam ziņojumam komisijas priekšsēdētājam. Lai noklausās mūsu sarunu. Vai no P6 un P7 nav ziņu?
— Tikko saņemtas no P7, — atsaucās kāds no istabas kakta. — Ieslēgt pastiprinātāju?
— Tiklīdz uzņemsit sakarus ar P6, tūlīt izsauciet Ka- taoku. Ko ziņo P7? Vai var pārraidīt attēlu?
— Tur, liekas, kaut kas nav kārtībā ar retranslācijas helikopteru. CBS uzsāks pārraidi caur Zemes pavadoni ar divu stundu nokavēšanos. Pašreiz virs notikumu vietas helikopterā atrodas amerikāņu komentētājs Horkinss. Mūsu NHK arī pārraidīs. Paskatīsim?
— Tu saki, ka ar divu stundu nokavēšanos? Amerikā patlaban ir televīzijas «zelta stunda» — Nakada, saraucis uzacis, izdzēra no papīra glāzītes atdzisušu kafiju un palūkojās pulkstenī. — Bet Rietumeiropā nakts. Veltīgi naudu izšķieduši …
— Simtiem miljonu skatīsies … — teica sakarnieks, aizsmēķējis cigareti. — Gadsimta izrāde. Viņiem. Bet mums nāves un dzīvības jautājums …
— Vai mēs paši esam labāki? — Nakada nožāvājās un izstaipījās. — Kamēr pie mums valdīja miers un klusums, mēs arī ar lielu ziņkāri lūkojāmies apkārt … Iedod smēķi!
Pastiepis roku, Nakada paņēma no sakarnieka cigareti un piecēlās no krēsla.
— Visu informāciju no novērošanas lidmašīnām tūdaļ ievadiet skaitļotājos. Ja izdodas nodibināt sakarus ar Kataoku, uzturiet tos līdz manai atnākšanai. Bet es pa to laiku palīdīšu zem dušas. Izskalošu acis, lai miegs nenāk.
Sakarnieks, kuram Nakada atņēma cigareti, pavadīja viņu ar ilgu skatienu.
— Runā, ka viņš esot ļoti talantīgs, bet, pēc manām domām, nemaz neizskatās pēc zinātnieka.
— Jā, stāsta, ka studiju laikā esot bijis regbija čempions … — kāds atsaucās istabas otrā galā. — Jādomā, no viņa iznāktu lielisks detektīvs. Atšķetinātu jebkuru lietu …
Novērošanas lidmašīnas sāka pārraidīt informāciju. Istabā pieauga troksnis. Sākās trīs balles stipra zeines- trīce, bet šādiem sīkumiem tagad vairs neviens nepievērsa uzmanību. Tāpat kā sienas plaisai, kas parādījās lielās zemestrīces laikā un kļuva ar katru dienu platāka . . 4
Sarglidmašīnā, kas bija pārbūvēta Zemes garozas novērošanai, Kataoka aplidoja milzīgo nomātu starp Kī pussalas centrālo daļu un Sikoku salas kalnu grēdu. Spēcīgās zemestrīces izraisītās lietus gāzes pēc pusotras stundas pierima, pārvēršoties sīkā lietutiņā. Kad lidmašīna lidoja pāri Sikoku salai, mākoņi virs kalniem izkliedējās un lejā kļuva labi redzami šausmīgie postījumi.
Vertikālā nomatnobīde, kas stiepās no dienvidiem uz ziemeļiem gar Josino upi, no četru tūkstošu metru augstuma nebija visai skaidri saskatāma, bet Kataoka tomēr ieraudzīja atkailinātu sarkanbrūnu augsni un svina toņos zaigojošo jūras ūdeni, kas bija ieplūdis tālu līdzenuma plašumos. Pamanot daudzās nomata līkloču līnijas, kas šķēla Sikoku kalnu grēdu ieslīpi no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, Kataokam aizrāvās elpa. Sarkanbrūnā augsnes apakškārta, kas tagad kaila gulēja zaļo kalnu atbaidošajos lūzumos, atgādināja milzīga uzšķērsta ķermeņa iekšas, starp kurām rēgojās melni bezdibeņi. Paralēlās plaisas bija līdzīgas dziļām rētām. Visur redzamas nogruvuma sekas, virs dažiem lūzumiem kūpēja biezi tvaika mutuļi.
— Dl… Dl… runā P7.. . Vai attēls skaidrs? Kāds ir attēls? Atbildiet… — Kataoka raudzījās gan televīzijas kameras indikatorā, gan iluminatorā.
— Ir traucējumi… — cauri čerkstoņai uztvērējā atskanēja balss. — Turpiniet raidīt. No Hamamacu izlido vēl viens retranslācijas helikopters. Kad sasniegsit Kjūsjū salu, virs Mijadzaki jūs sagaidīs helikopters no «Josino». Kontaktējieties ar to . . . P8 . .. P8 . .. runā Dl … Vai pabeidzāt novērošanas boju izmešanu jūrā? Atbildiet…
— Seit P8 … palikušas vēl divas… Pašreiz atrodos virs Tosas līča dienvidu daļas…
— P8, klausieties Dl pavēli… Tiklīdz pabeigsit boju izmešanu, tūdaļ lidojiet uz ziemeļiem virs Kī jūras šauruma. Sazinieties ar Maidzuru bāzes sargposteni un gaidiet tālākos norādījumus. Atbildiet…
— P8 jūs sapratis …
— P6, klausieties Dl pavēli. Kad sasniegsit Bungo šaurumu, lidojiet virs tā uz ziemeļiem līdz Miho… P7, jums pavēle: pēc Mijadzaki uzņemiet kursu uz ziemeļiem un no Oitas lidojiet pāri Seto iekšējai jūrai austrumu virzienā. Atbildiet…
Uzticējis pilotam sakarus ar komandpunktu, Kataoka lūkojās pēc kārtas gan labajā, gan kreisajā iluminatorā. Zem kreisā iluminatora aizpeldēja milzīgs stāvs nolaidenis uz Koči līdzenuma pusi. Cunami bija uzbrucis tam tiešā triecienā, tādēļ krasta līnija pilnīgi izmainījusies. Jūras ūdeņi bija applūdinājuši milzīgas platības.
— Gandrīz visa Koči pilsēta zem ūdens… — austiņās ieskanējās novērotāja balss no PG, kas lidoja vairāk uz dienvidiem no P7. — Redzami tikai daudzstāvu namu jumti un augsto torņu smailes …
— Asidzuru zemesrags ieniris ūdenī… — ziņoja P8 stūrmanis, kas lidoja vel tālāk dienvidu pusē. — Vajadzēs izmantot desantkuģus …
Kataokam blakus sēdošais novērotājs pieskārās viņa plecam, norādot uz kreiso iluminatoru. Rīsu laukā pie Monobes upes, mazliet sasvēries uz sāniem, stāvēja pasažieru kuģis. No tāda augstuma cilvēki, protams, nebija saredzami. Raugoties šajā rīsu lauka vidū sastingušajā kuģī, kura kailais sarkanais vēders spilgti laistījās maija saules staros, Kataoka domāja par baiļu dzītajiem cilvēkiem, kas šī rīta sestajā stundā, beidzot uzzinājuši patvēruma vietu, gaidīja savu kārtu, lai kāptu uz klāja …
— Runā P8 … — atskanēja štāba Dl skaļrunī. — Atrodos atklātā jūrā pie Idzumiocu …
— Nolaidieties līdz tūkstoš metriem, — sakarnieks teica mikrofonā.
— HR21… HR21 … Runā Dl… Pacelieties līdz pieci tūkstoši metriem. Pārtveriet raidījumus no P8.
— Runā HR21, esrnu jūs sapratis . . .
Televizora ekrānā parādījās ar naftas kārtu pārklāta jūras virsma, bet tālāk — sartas liesmas un melnu dūmu stabi. Laikam dega naftas kombināts Sakai pilsētā. Mākslīgi jūrā izveidotais gruntsgabals pilnīgi applūdis, virs jūras rēgojās tikai rektifikācijas kolonnu sudrabotās galvas. Cunami trieciens, ko daļēji bija uztvēris Kitana jūras šaurums, šeit nebija izpaudies tik spēcīgi kā Kī šauruma krastos un Avadzi salas dienvidu daļā. Sakai pilsētā un tās nomalēs dažas mājas palikušas pat veselas, citām norauti tikai jumti, bet gandrīz visas ēkas līdz pusei mirka ūdenī. Kāda augstceltne pāršķēlusies tieši vidū pušu, pārvēršoties divos atsevišķos torņos.
_— Dl, D1l vai attēls redzams? — P8 atkal ierunājās. — Kas tā par salu?
— īsts nejēga! — Nakada uzkliedza. — Tās taču ir imperatora Nintoku kapenes.
Ātrgaitas šoseja, kas bija pacelta virs pilsētas uz estakādes, daudzās vietās bija sainetusics, bet daži posmi galīgi sabrukuši. Visur vīdēja sadegušu automašīnu melnie plankumi, saskrējušos autobusu un kravas automobiļu sablīvējumi. Kādam posmam sabrūkot, šāda šoseja allaž kļūst par lamatām. Kas noticis ar ievainotajiem? Varbūt tie vēl mokās, gaidot savu neizbēgamo nāves stundu …
— Esmu saņēmis ziņojumu no Itami lidostas, — P8 ierunājās. — Tūlīt pēc zemestrīces zeme Osakā nosēdusies par trim metriem … Grimšana turpinās … Divas stundas pēc zemestrīces augsne nosēdusies vēl par pusotra metra. Kansaja apgabala lidlauki vairs nav lietojami. Itami lidostā skrejceļa B papildposmā parādījusies plaisa, skrejceļš A arī cietis no plaisām un iegru- vurniem. Pašreiz tur veic remontdarbus… Drīz būs lietojams skrejceļš B, taču ierobežotā posmā — tikai divi tūkstoši astoņsimt metrus… Bet tur palikušas vien divas lidmašīnas, kas spējīgas pacelties gaisā…
— Runā Dl, pārslēdziet kameru uz platleņķa lēcu,— Nakada teica.
Uz ekrāna iezibējās kadri — cits par citu šausmīgāki. Pār dzelzceļa stigām sakrituši no sliedēm noskrējuši, apgāzušies vilcieni. Osakas dienvidu daļa vienās drupās. Bez jumtiem palikušie nami atgādināja līķus ar nocirstām galvām. Pilsētas centrā gaisā vijās melnu dūmu stabi. Bet pa apļa ceļa dienvidrietumu posmu nepārtraukti plūda policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas, autobusi, kravas automobiļi, autoceltņi.
Jo vairāk P8 tuvojās pilsētas centram, jo neiedomājamāki kļuva pārraidāmie kadri.
Konohanas, Minato un Taisjo rajoni, kas atradās zemāk par vidējo jūras līmeni, gandrīz pilnīgi iegrimuši ūdenī. Tintei līdzīgs melns šķidrums — acīmredzot cunami trieciens no līča dibena sacēlis dubļus — ne vien applūdinājis namus, bet, veidojot virmuļus, aizvien tālāk turpināja uzbrukt sauszemei. Rūpnīcu kvartāli, naftas tvertnes un skābbarības torņi Adzi, Kidzu un Sinjodogavas upju grīvu rajonos pēc cunami tiešā trieciena vai nu daļēji, vai pavisam sabrukuši, bet celtnes, kas brīnumainā kārtā līdz šim palikušas neskartas, mutuļojošo viļņu apskalotas, acu priekšā gāzās un grima. Milzīgs peldošais doks kopā ar visu remontējamo kuģi bija saslējies stāvus un sazvēlies pāri Ben- tcnas piestātnei kā rifam. Pati piestātne nozudusi zem ūdens. Ārpusē redzams tikai kāda novērošanas torņa gals. Tieši pilsētas vidū, uz sāniem sasvēries, gulēja sarkanvēderains kuģis. Melnais mazuts un iesarkanā jēlnafta, kas izplūda no cisternām, jau vairākās vietās aizdegusies. Gan jūra, gan pilsētā ņirbēja liesmu šautras.
Piekrastei piegulošie Fukusimas, Ņisi, Naņivas un ŅJisinari rajoni arī applūduši līdz ēku trešajiem un pat ceturtajiem stāviem.
Iekšpilsētā estakādes šoseja sabrukusi. Nakanosiinas rajonā tās balsts sasvēries uz sāniem, bet otrās puses laidums brīvi karājās gaisā virs ūdens. Pati Nakano- sima pilnīgi nogrimusi, tikai nedaudzās vietās virs ūdens rēgojās koku galotnes un jumtu kores. Kādas ēkas trešajā stāvā bija ietriekusies plakandibena preču liellaiva, kuru katastrofa acīmredzot pārsteigusi līcī.
Osaka vienā acumirklī bija pārvērtusies «pilsēta uz ūdens». Nolaizījuši Kaminači pakalnu, virs kura pacēlās Osakas pils ar tās administratīvajām ēkām, viļņi aprija Mijakodzimas, Dzjoto un Higasinari rajonus, tad cauri Daito un Moriguči pilsētām ielauzās Kavači līdzenumā. Duļķaini ūdens vāli devās pretim Jamato upes tecējumam, un straume, pārrāvusi Jodogavas upes aizsprostu, aizplūda līdz pat Ikomas augstienes pakājei.
Zemestrīce un cunami ar tiem sekojošiem nogruvumiem un augsnes iegrimšanu, liekas, pēkšņi atdeva senlaicīgo izskatu mūsdienu trīsmiljonu pilsētai un visai
Osakas provincei ar tas septiņiem miljoniem iedzīvotāju.
Kādreiz, pirms trīstūkstoš gadiem, tagadējas Osakas vietā virs ūdens pacēlās tikai Kaminači pakalns, ap kuru skalojās seklā Osakas līča viļņi. Jamato upe, kas sākas ieplakā ar tādu pašu nosaukumu, pēdējā laikā tecēja uz rietumiem un Sakai pilsētas ziemeļu daļā ieplūda Osakas līcī. Bet līdz sešpadsmitajam gadsimtam, pirms lielfeodālis Tojotomi Hidejosi[26], būvējot Osakas pili, bija izmainījis šīs upes plūdumu, tā tecēja pa Kavači līdzenumu starp Ikomas augstieni un Kaminači pakalnu, ieplūda Jodogavas upes grīvā un tikai lielu plūdu laikā nesa savus ūdeņus uz Sakai pilsētas pusi. Tajos gados Jodogava Kavači līdzenumā veidoja daudzus ezerus un purvus, bet paisuma laikā jūras ūdeņi pa to nokļuva tālu uz dienvidiem. Ikomas augstienes pakājē, līdz kurienei senāk varēja nokļūt ar kuģi, braucot pret Jodogavas straumi, vēl tagad var atrast jūras gliemežu kaudzes.
Vēlākajos gados Jamato upes pali sanesa Kavači līdzenumā arvien vairāk māla un smilts, un Jodogavas upes grīvā izveidojās milzīgs smilšu sēklis, bet dažus citus rajonus nosusināja jau Tojotomi Hidejosi valdīšanas gados. Tā radās mūsdienu Osakas zeme ar tās neskaitāmiem ūdens ceļiem.
Bet tagad likās, ka laiks pēkšņi atgriezies par divtūkstoš gadiem atpakaļ. No Osakas bija palicis pāri vairs tikai Kaminači pakalns, visi pārējie rajoni nogrimuši drūmi melnā ūdenī. Ikutamas parka ziemeļu daļā, blakus Takacu templim, kur, kā stāsta teika, reiz laivā atpeldējis imperators Nintoku, lai nodibinātu šeit pilsētu, vāļājās austeru zvejotāju laiva ar nojumi — acīmredzot to izmetusi pretējā virzienā plūstošā Do- tombori upe. Gandrīz visas ielas pilsētas līdzenuma daļā bija applūdušas. Augstākās vietās duļķainais ūdens skalojās ap ēku otro stāvu, bet zemākos kvartālos — ap trešo un ceturto stāvu logiem. Uz nesen sabūvēto daudzstāvu debesskrāpju plakanajiem jumtiem drūzmējās cilvēki, kam bija palaimējies izglābties no bojāejas. Viņi kaut ko uzbudināti klaigāja un vicināja rokas nopakaļ pāri viņu galvām aizlidojošai lidmašīnai. Vairākām augstceltnēm bija nobīdījušies pamati, un nu tās stāvēja, sasvērušās uz sāniem. Apkārt ēkām starp tukšām kastēm un visādiem atkritumiem peldēja līķi. Bet tur, kur bija izveidojušies automašīnu sastrēgumi, ūdens burbuļoja un putoja kā upes straujtecē.
Transporta kustība bija iespējama tikai pa atsevišķām vēl nesabrukušām estakādēm.
— Evakuācijas punkts laikam būs jāpārceļ uz Senri augstieni… — Nakada nomurmināja. — Sazinieties ar D3, lai izsaka savas domas šajā jautājumā. Es domāju, ka bijušās «Expo-70» izstādes teritorijā varēs nolaisties smagie helikopteri un lidmašīnas STOL, kurām nav vajadzīgs garš skrejceļš. Kaut gan tām labāk būtu izmantot Saigoku šoseju … Parunājiet ar D3, lai viņi painformē evakuācijas komisiju un uzzina tās nostāju. Pie reizes pajautājiet, kādus zaudējumus zemestrīce nodarījusi D3.
Radists ilgi pūlējās nodibināt sakarus ar D3, kas atradās Centrālā apgabala pašaizsardzības sauszemes spēku pavēlniecības štābā. Beidzot D3 atsaucās. Dzirdamība bija slikta, kaut ko tomēr varēja sadzirdēt. Zemestrīce uz ceļiem bija izveidojusi plaisas, pārplūdinājusi Kojas ezeru. Pašaizsardzības spēku Itami galvenajā inspekcijā saskrējuši bēgļi, daudzi gandrīz tuvu ārprātam. Uzbrukuši pašaizsardzības jūras spēku helikopteram, kas ieradies no Maidzuru, un sadragājuši to burtiski sīkās druskās. Kāds jauniņš karavīrs, nespēdams savaldīties, atklājis uguni.
— Ko tas nozīmē — atklājis uguni? Šāvis uz cilvēkiem? — Nakada, piecēlies no krēsla, platām acīm lūkojās radistā.
— Nē, laikam gaisā… — atbildēja pārsteigtais sakarnieks, nervozi grozīdams uztvērēja regulatorus.
— Par to pūlis piekāvis divus karavīrus, viņi smagi ievainoti… Nē, viens jau miris …
— Sist! — Nakada skaļi iekliedzās un trieca dūri pa galdu. — Sist! Pārraidi komandierim… Ne jau pūli… Karavīrus! Visus pēc kārtas… Tā arī pasaki virsniekam … Lai zina, kā uzvesties …
— Neuztraucieties! — Jukinaga uzlika roku Naka- dam uz pleca, cenzdamies viņu nosēdināt krēslā. — Es jūs lūdzu, nomierinieties! Gan jau viņi tur paši tiks galā…
Cauri uzbāzīgajai radiosignālu pīkstēšanai izskanēja steidzīgā izsaukuma zummers. Šī pavēlošā skaņa, kas parasti visus sacēla kājās, šoreiz izlikās klusa. Uz krāsainās Japānas kartes mozaīkas iedegās trīs koši salkani punkti — visi Centrālā apgabala ziemeļos.
— No Macumoto… Norikuras smailes eksplozija… Sācies izvirdums Jakidakes un Fudogadakes virsotnēs … — teica radists, pieņēmis steidzošo ziņojumu. — Pulksten septiņos un četrdesmit piecās minūtēs… No Nagano… Eksplozija Takacumas kalna rajonā… Rietumu nogāzē tvaika izplūdums… Pulksten astoņos un trijās minūtēs.
— Takacumas kalnā? — Jukinaga pārjautāja galīgā neizpratnē.
— Kaut kā neparedzēti ātri… — Nakada uzmeta acis kartei. — Mēs, protams, zinājām, ka sāksies arī tur, bet… Lielā lūzuma abās pusēs… gar Itoi upi… Horizontālā nobīde sasniegusi gandrīz divdesmit metrus… Iedzīvotāji no turienes laikam jau evakuēti…
— Bet… — Jukinaga izklaidīgi lūkojās sarkanajās mirguļojošajās uguntiņās dzimtās zemes kartē, — tas var izraisīt…
Atkal iedūcās zummers. Uz kartes — šoreiz Ziemeļaustrumu apgabalā — iedegās divas sarkanas uguntiņas.
— Ziņo no Moriokas. >. sācies izvirdums Ivate kalnā un Komagadakes smailē arī… — klusi teica radists.
Jukinaga sastinga paneļa priekšā, it kā nekā nebūtu dzirdējis.
Krāsainā, zaigojošā Japānas salu karte viņam atgādināja izplūdušas pūķa kontūras. Centrālajā kalnu grēdā kā ļaundabīga audzēja perēkļi, brīdinot par gaidāmajiem izvirdumiem un izmaiņām Zemes garozā, pulsēja spilgti oranži traipi. Piekrastes līnija bija izmainījusies līdz nepazīšanai. Virs gaišzilās jūras visos virzienos šaudījās neskaitāmas koši sarkanas šautras, signalizējot par dziļām plaisām jūras dibenā. Izstiepusies gar Centrālo tektonisko rajonu no Kī pussalas pāri Sikoku salai kā zilisarkana rēta, brieda lielā lūzuma līnija. Dienvidrietumu salās, Kjūsjū salā, Centrālajā apgabalā un Kanto apgabala kalnainajā apvidū kā svaigi asins pilieni mirgoja spoži sarkani punkti. Arī Kanto apgabala dienvidos un virs gandrīz pilnīgi nogrimušajām Idzu salām vēl arvien neizdzisa vulkānu izvirdumus vēstošie asiņainie traipi,
Pūķis bija smagi slims.
Itin visas nezvēra ķermeņa daļas saēda nāvējošā kaite. Iekšās plosījās kvēle, viņam trūka gaisa, viņš spļāva asinis, locījās aiz sāpēm. Pūķa milzīgā miesa — visā divi tūkstoši kilometru garumā un trīssimt septiņ- dcsmittūkstoš kvadrātkilometru platībā — raustījās agonijas krampjos. Tuvojās gals. No jūras reizē ar zilganajiem viļņiem atplūda nāves ēna…
Bet Jukinagas acis vairs neredzēja Pūķi. Viņa skatiens kavējās pie viena sarkanā punkta Centrālā apgabala ziemeļos, bet domas bija pavisam tālu prom.
3.
Onodera kļuva par aculiecinieku izvirdumam Takacumas smailē, kas atradās uz Nagano un Ņiigatas prefektūru robežas mazliet uz ziemeļiem no Togakusi kalna.
Starp lielā lūzuma austrumu un rietumu malām nobīdes dēļ pāri šosejām un dzelzceļiem izveidojās desmit- inetrīgas plaisas, Itoi upes gultni pilnīgi izpostīja, Omači pilsētu pārplūdināja Kidzaki ezers, bet Janabas pilsētu un tās apkārtni — Aoki ezera ūdeņi. Augsnes temperatūra paaugstinājās, izraisot sniega kušanu Hi- das un Cikumas kalnos. Piedevām vēl nolija spēcīgas lietus gāzes, ko bija izraisījušas eksplozijas un zemestrīces. Itoi upes aizā sākās nogruvumi, bet ūdens cēlās arvien augstāk, līdz bangojošās straumes izlauza sev ceļu un izplūda uz visām pusēm.
Rajonā izsludināja ārkārtējo stāvokli. Mēneša laikā visus iedzīvotājus pārveda uz Nagano prefektūru un Japāņu jūras piekrasti. Bet no pašaizsardzības spēku helikoptera, kas aplidoja cietušo rajonu nolūkā izpētīt ģeomagnētisko un gravitācijas laukus, Tengu plakankalnē apkalpe pamanīja vairākus cilvēkus stāvam pie kalnu būdiņas un izmisīgi mājam ar rokām.
Helikopters nosēdās. Cik pārsteigta bija ekipāža, uzzinot, ka tā ir alpīnistu vienība — studenti, jauni kalpotāji un kantoristes. Pavisam četrpadsmit cilvēki.
Iedzīvotājus no Itoi upes aizas rajona evakuēja laikā no piecpadsmitā marta līdz otrajam aprīlim, kad tika izdota pavēle slēgt valsts šoseju Nr. 148 un visus ceļus uz ziemeļiem no Omači un Kidzaki.
Par spīti pavēlēm un rīkojumiem, divdesmit trešajā aprīlī pa vienu no daudzajiem lauku ceļiem vienība sasniedza Omači, iekļuva pilsētā, nepamanīti paslīdēja garām sargposteņiem, pa maksas šoseju devās līdz Kurojona aizsprostam, no turienes pacēlās Kasimaja- rigatakes plakankalnē un tālāk jau soļoja pa parasto alpīnistu maršrutu pāri Ocubetadzavas, Dzidzigatakes, Kasimajari, Gorjū, Jari un Siramas kalniem. Jaunieši bija vēlējušies tikai atvadīties no Japānas Alpiem… Visi bija jauni, ne vecāki par divdesmit četriem gadiem. Onodera raudzījās šajos novārgušajos, kalnu saulē iede- gušajos, pēc izskata spriežot, īstos pilsētniekos, aplūkoja viņu elegantos ceļojumu piederumus, kas liecināja par īpašnieku pārticību, un viņam nebija ko teikt.
Kalnu ceļš, kas vijas no Kasimajari uz Siramu, ir ļoti skaists. No tā paveras brīnišķīgs skats uz ledāju aizām austrumu nogāzē, bet gājiens pāri Hačimines kalnu aizai ir ļoti sarežģīts un grūts, un pa šo maršrutu parasti iet tikai vasaras mēnešos. Doties ceļā pavasarī, it sevišķi tagad, kad nebija pieejamas sinoptiķu prognozes, un vēl bez pieredzējuša pavadoņa — tas jau bija tīrs ārprāts. Pie tam pēdējā laikā Hidas kalnu grēda nepārstāja dobji rūkt, bet tās virsotnēs, nogāzēs un aizās nepārtraukti notika iežu nobrukutni un tvaika izvirdumi.
Alpīnisti sākumā bija sadalījušies trijās grupās. Pirmā iekļuva sniegputenī un trīs dienas bija spiesta slēpties Tengū būdiņā. Otra grupa atrada patvērumu Karamacu būdiņā, bet trešā grupa, zaudējusi vienu cilvēku Hačimines aizā, ar lielām grūtībām spēja sasniegt tikai Gorjū pāreju. Un tomēr, pārlaiduši sniega vētru, visi devās tālāk. Pirmā grupa, kāpjot Jari smailē, iekļuva sniega nobrukumā, ko bija izraisījusi pēkšņa zemestrīce. Tika apbērts viens ceļabiedrs. Sagaidījuši otru grupu, jaunieši sāka atrakt apbērto draugu. Dūšīgi nostrādāja divas stundas. Puisis bija palicis dzīvs, tikai stipri sasities un apsaldējies.
Visas trīs grupas sanāca kopā pie Hakumas kalna pakājes. Apkārtnē nebija nevienas citas dzīvas dvēseles.
Ceļu, kas veda lejup, bija galīgi izpostījuši nogruvumi, bet Kohinatas kalna ziemeļu daļā bezdibenīga plaisa nogriezusi ceļu uz Macugavas upes augšteci, kas savukārt aizbērta ar sniega kupenām. Blakus viesnīcai «Sa- rukuraso» bija izveidojusies krauja, no kuras dibena plūda augšup tvaiks. Laiks izmainījās. Bieza miglas kārta ietina visu apkārtni, un veselas četras dienas atkal plosījās sniega vētra. Par laimi, gan viesnīcā, gan būdiņās vēl bija palikusi pārtika un kurināmais, tomēr viena meitene bija saslimusi ar plaušu karsoni, bet divi puiši krītot pārlauzuši kaulus. Vētrai rimstot, visa kompānija esot devusies uz ziemeļiem, sasniegusi Cugaikes būdiņu, mēģinājusi nokāpt lejup līdz Hakumaoikes stacijai, bet tur viņi konstatējuši, ka Hijodori virsotnes dienvidrietumu nogāzē izveidojusies milzīga plaisa, kas aprijusi Vasedas universitātes tūristu bāzi un nogriezusi atkāpšanās ceļu. Visu šī rajona ziemeļu daļu, Ilači- gatakes smailes nogāzes, Koganeju un Renge karstos avotus ieskaitot, pārklājusi bieza sniega kārta… Zem tās, kā bija redzams, veidojās jaunas plaisas, bet daudzās vietās gaisā šāvās karsta tvaika strūklas.
— Pieņemsim, ka jums izdotos nokāpt līdz Hakumaoikes stacijai. Un ko jūs darītu tālāk? — Onodera jautāja bez jebkādām emocijām balsī. Nebija nozīmes kaut ko pārmest. — Tur nogruvums aizsprostojis upi, un tā pārplūdusi…
— Vai šoseja Nr. 148 nav lietojama visā garumā? — jautāja kāds puisis, laikam visas vienības galva.
— Kā tu domā, kāda iemesla dēļ tā slēgta? — jauniešu vieglprātība pārsteidza Onoderu. — Itoi upes krasti nobīdījušies gandrīz par desmit metriem. Bet jūs, ne par ko nepainteresējušies, tomēr pārkāpāt aizliegumu!
— Kā mums bija to zināt? Televīzijā darbojas tikai divi kanāli, avīzes ne katru dienu iznāk, un arī tās tikai pusformāta lapiņās… — kaprīzi teica puisis ar lieliem vaigu kauliem. — Labi, labi, varat tālāk nestāstīt! Visi to vien tik dara, kā lasa mums sprediķus. Bet kalni — tie ir visa mūsu dzīve. Vai tas slikti, ka mēs gribējām atvadīties no šiem skaistajiem Japānas kalniem, ja tiem lemts izzust no zemeslodes virsas? Un vispār mēs esam gatavi mirt Šeit, šajos kalnos. Tādēļ arī nācām šurp..,
— Lūdzu, kā vēlaties! — Onodera pagrieza alpīnistiem muguru un devās pie helikoptera. — Būs mazāk darba — mums vieglāk. Ja pareizi esmu sapratis, tad divi jūsu biedri jau sasnieguši savu mērķi. Varat sekot viņu piemēram…
Onoderam bija tāda sajūta, it kā viņa dvēsele būtu galīgi izdegusi. Viņš pēkšņi atcerējās, kā toreiz, pēc ilgas prombūtnes atgriezies savā dzīvoklī, bija piekāvis tur ielavījušos jauniņos narkotiķus. Cik ilgs laiks aizritējis kopš tā brīža? Toreiz viņš vēl bija spējīgs dusmu lēkmē gan piekaut un izdzīt, gan pēkšņi atkal kļūt maigs un sirsnīgs.
Tagad kļuvis pavisam citādāks. Viņu visu bija it kā pārklājusi bieza, raupja ziloņāda. «Jā, esmu pretīgs, cietsirdīgs,» viņš pēkšņi iedomājās, izjūtot pats pret sevi kaut ko līdzīgu žēlumam. «Jeb varbūt esmu aiz pārguruma pārvērties gadu nastas nomocītā vecī? Un vēl…»
Ar nežēlīgi skaidru apziņu — kā slīcinādams cilvēku, pabāžot zem ūdens tā galvu, — viņš neļāva uzpeldēt atmiņā vārdam «Reiko». Ja neapspiestu savas jūtas līdzīgi cietsirdīgi apdomīgam slepkavam, tad šis vārds, paceļoties no zemapziņas dziļumiem, ar zemūdenes ātrumu mestos viņam virsū, salaužot visu cieto čaulu, kas tagad nosedza viņa sirdi, un briesmīgā sāpe izlītu arā kā ugunīga lava, un viņš atkal, tāpat kā toreiz, raustītos krampjos, vārtītos pa zemi, cenzdamies saplēst pats sevi gabalos.
Tajā dienā, izdzirdis telefonā Reiko balsi no Manadzuru šosejas, Onodera kā vājprātīgs bija meties uz ielas. Skriet… ātrāk… skriet! Bet uz kurieni? Un vai iespējams aizskriet no Tokijas līdz Idzu? … Ceļi aizbērti, transports nedarbojas…
Viņš ieskrēja Ičigajas pašaizsardzības bāzē, pieprasīja dot helikopteru, piekāva divus virsniekus, kas centās viņu nomierināt… Viņu savaldīja, bet viņam izdevās izrauties un izskriet ārā… Kas notika tālāk, viņš neatceras. Atguvās pašaizsardzības spēku bruņu amfībijā, kas šķērsoja Sakavas upi. Bet aiz Odavaras braukt bija aizliegts pat pašaizsardzības spēku transportam.
Tālāk viņš atcerējās sevi skrāpējam karstos pelnus, kas bija sajaukušies ar pumeku un vulkāniskajām bumbām. Tas notika ceļmalā pie tuksnesī pārvērstās Odava- ras pilsētas. Viņš gulēja uz biezas pelnu kārtas un skaļi raudāja bez asarām. Mugurā viņam nez kāpēc bija pašaizsardzības spēku majora formas tērps. Bruņu cepure nobrukusi uz vienas auss, vaigā rēta, labās rokas pirksti noplēsti līdz asinīm, kreisajā delnā dziļa brūce. Bet bikses un zābaki paša.
Viņš bija nokļuvis tur nevis izvirduma, bet tikai nākošajā dienā, taču uzzināja to daudz vēlāk. Virs Fudzi vēl arvien liesmoja sārta blāzma. Kalns, kam vairs nebija ne mazākās līdzības ar agrāko Fudzi, nepārtraukti izgrūda melnus dūmus, apberot ar pelniem visu apkārtni. No Odavaras bija redzama Hakones nogāze, pa kuru kā čūska vijās sarkanmelna lava. Trakoja karsts, seju svilinošs vējš. Nedaudz atģidies, Onodera vairākkārt juta, ka viņam uznāk neprātīgā vēlēšanās mesties šajā sakarsētajā, pelnainajā muklājā. Gribējās kliegt, grābt un sviest uz visām pusēm šos pelnus — varbūt zem pusotra metra biezās pelēkas kārtas kaut kur gulēja Reiko…
Atgriezies evakuācijas štābā, viņš neuzklausīja Naka- das un Jukinagas padomus, bet metās pie vadības un pieprasīja, lai viņu nosūta uz kādu no glabšanas vienībām.
Sākumā D2 izvietoja Gummas prefektūrā divpadsmitās divīzijas štābā Somaharā, bet, kad tur palikt kļuva bīstami, pārcēla uz trīsdesmito kājnieku pulku Sibatā Ņiigatas prefektūrā. No Sibatas Onodera tūdaļ devās tālāk uz otro pulku Ečigotakadā un palīdzēja evakuēt cietušo rajonu iedzīvotājus uz Macumoto un Nagano, cenzdamies nokļūt visbīstamākajās vietās. Viņš strādāja kopā ar simtseptītā inženierpulka glābējiem, izvedot cilvēkus, kas neskaitāmu izvirdumu un nobrukumu dēļ bija palikuši Asamas un Ebosi kalnu pakājē, pilnīgi izolēti no ārpasaules. Viņš atteicās no atpūtas un gandrīz nemaz negulēja. Kad viņu centās pierunāt atpūsties, viņš vienkārši nesaprata, ko no viņa grib. Protams, laiku pa laikam, pats to neatskārzdams, viņš aizmiga vai nu teltī, kravas automašīnas šofera būdā, vai pamestā, pussagruvušā zemnieka mājā. Tā aizritēja mēnesis, un viņš vairs nespēja atcerēties visus notikumus. Kā pa miglu atmiņā atausa atsevišķas ainas — te viņš vada kravas automašīnu, kas cauri nogruvumiem traucas virs galvu reibinošas kraujas, te iežu plaisā bāž
dinamīta spridzekli. Bija gadījies ar raudošu bērnu uz; rokām brist pāri straujai kalnu upei… Bet visu šoj laiku savas izdegušās dvēseles tuksnesī viņš juta asu, dzeldīgu vēju. Un ik reizi, kad šī vēja brāzmas uzjundīja pazīstamo vārdu, viņš instinktīvi, ar profesionāla slepkavas roku, nogremdēja to aukstajā bezdibenī…
«Kas ar mani notiek?» viņš reizēm domāja. Jā, viņš bija pa pusei miris. Nē, ne pa pusei, bet pavisam, jo mirusi bija viņa dvēsele. Viņš vienkārši bija spiests jaut arī miesai sagaidīt to brīdi, kas darīs galu skumjai vienmuļībai, ko sauca par dzīvi. Un tad arī viņš pats nogrims šajā tumšajā, aukstajā ūdenī — līdzīgi tam vārdam, ko viņš simtiem reižu bija mērdējis un gremdējis šajā dzelmē. Un nevajadzēs vairs neko saprast, viss izbeigsies un izzudīs.
— Tomita-san… — nesteidzīgi, it kā kārtodams visparastāko, ikdienišķāko lietu, Onodera atgriezās pie helikoptera, kas viņu gaidīja ar neapstādinātu propelleru.
— Cik cilvēku mēs varam uzņemt?
— Divus… — pilots nokliedza. — Mums gan ir sešas vietas. Bet aparatūra, pats saproti. Nav laika to ņemt nost.
Onodera lēni pakratīja galvu.
— Kaut kā pamēģini paņemt četrus. Vismaz slimos un ievainotos …
— Ko tu? — pilots atgaiņājās ar abām rokām.
— Kur es viņus sēdināšu?
— Es palikšu šeit… — Onodera teica. — Vienu paņem sev blakus, bet trīs kaut kā iekārto aizmugurē. Paklau, vai nevarētu pārējo muļķu labad izsaukt no Macumoto trīspadsmitā pulka transporta helikopteru?
— Macumoto ir tikai divi helikopteri mācību vienībā, bet tie ir vēl mazāki… Paga, paga, Macumoto lidlaukā ir arī viens lielais helikopters. Tas vakar bija spiests nolaisties. Ja dzinējs jau savests kārtībā…
— Tas gan varēs pacelt kādus piecpadsmit… — Onodera palūkojās pulkstenī. — Pamēģini sazināties. Pašreiz pulkstenis ir septiņi un sešpadsmit minūtes. Palūdz uz kādu stundiņu iegriezties vēl šeit pirms šīs dienas pienākumu veikšanas.
— Nezinu, vai izdosies. Ar degvielu slikti, Macumoto nav lielu uzkrājumu. Ja nu sagādnieki pieved…
— Bet tu kaut ko izdomā. Saki, ka te ir sievietes ar bērniem, virsnieku ģimenes …
— Pacentīšos. Bet ja neizdosies?
— Tad vedīšu tos muļķus uz leju. Kaut kā mēģināšu nokļūt līdz Otari. Nupat apskatījos. Liekas, ka nogruvumi ziemeļos no Otari nav tik bīstami. Ceru, ka gar kreiso krastu varēsim aizkļūt līdz Macumoto šosejai.
— Vajadzētu pasteigties… — seržants Tomita pasniedza Onoderam pārnēsājamu rāciju un palūkojās debesīs. — Laiks atkal mainīsies. Brīdina, ka iespējama stipra vētra.
Sabozies propellera saceltajā gaisa virpulī, Onodera atgāja sāņus. Jaunieši, kas visu laiku, it kā baidīdamies no iedarbinātā propellera, bija stāvējuši nomaļus, tūdaļ pieskrēja Onoderam klāt.
— Es ceru, ka jūs pajokojāt? — noraizējies jautāja garmatains jauneklis brillēs. — Jūs taču paņemsit mūs līdz?
— Paņemt visus nav iespējams. Pašiem jāsaprot… — pārbaudot rācijas baterijas, Onodera atbildēja. — Aizvedīsim tikai ievainotos un slimos. Tādi laikam ir četri?
— Vēl vienu meiteni… — lūdza spēcīga auguma puisis ar pavisam bērnišķīgu seju. — Viņa ir ļoti novārgusi. Esiet tik labs, paņemiet viņu!
— Nav vietas. Var paņemt tikai trīs pat tādā gadījumā, ja es palieku šeit…
— Bet ko lai mēs darām?
— Gaidiet, ko tad vēl? Ja palaimēsies, pēc pusstundas aizvedīs arī jūs, — nospiedis rācijas pogu, Onodera izsauca pilotu. — Seržant Tomita, vai ar Macumoto sazinājies?
— Vilnis aizņemts… nav labi… — ar pārtraukumiem atskanēja lidotāja balss. — Kad pacelšos, pamēģināšu vēlreiz…
— Liekas, ka šī rācija arī nav kārtībā… — Onodera sarauca uzacis. — Kā ar dzirdamību? Pārslēdzos uz uztveršanu …
— Ne vis … sabojā …
Ierāvis galvu plecos, Onodera soļoja uz kalnu būdas pusi. Bet, pirms vēl viņš to sasniedza, atkal draudoši iedūcās kalns un nodrebēja zeme. Virs Korenges smailes liegi un nesteidzīgi, kā palēninātā kinofilmā, pacēlās un nolaidās sniega kārta. Skaidrajās, mazliet vējainajās debesīs parādījās savāds balts mākonis, kas ātri peldēja dienvidu virzienā.
— Žiglāk! — Onodera uzkliedza.
Būdas puskrēslā viņš ieraudzīja vairākus cilvēkus. Oda pēc sviedriem un netīrumiem. Bija jūtama arī stipra asins smaka. Meitene, kas bija saķērusi plaušu karsoni, ar augstu temperatūru gulēja bezsamaņā. Onodera no aptieciņas, kas karājās viņam pār plecu, izvilka šļirci un ātri ievadīja slimniecei antibiotiku un vitamīnus ar kamparu. Tad viņš aplūkoja apsaldēto puisi. Arī tas atradās diezgan smagā stāvoklī. Onodera nekavējoties izdarīja sirdi stiprinošu injekciju. Kā vēl citādi viņš — diletants medicīnas jautājumos — varēja palīdzēt cietušajiem? Otram puisim acīmredzot bija lauzts atslēgas kauls, riba un apakšdelms. Trešajam abas kājas. Kopā ar puišiem Onodera no neilona telts uzmeistaroja kaut ko līdzīgu nestuvēm. Kad slimos jau varēja pārnest uz helikopteru, Onodera būdas kaktā pamanīja kādu meiteni. Tā gulēja, seju piespiedusi sienai.
Pamājis ar galvu uz meitenes pusi, Onodera jautājoši palūkojās puisī, kas stāvēja viņam aiz muguras.
— Labāk viņu nemodināt, — tas drūmi norūca. — Viņa ir tāda kā sajukusi. Laikam šoks.
Neņemot vērā teikto, Onodera piegāja pie meitenes un uzlika roku tai uz kalsnā pleca. Meitenes mati un apģērbs bija dubļiem notriepti, tomēr modernā vējjaka un bikses vēl daļēji saglabājušas savu izskatu un spilgtumu. «Šādā tērpā nav jākāpj kalnos, bet jāgrozās modes skatē,» Onodera nodomāja. Un tādu meiču vilkt līdzi kalnu pārgājienā! Seja saraudāta un izķēmota ar izplūdušiem kosmētikas traipiem. Reizēm meitene miegā skaļi nopūtās un iešņukstēdamās nodrebēja ar visu ķermeni.
— Negribu! — viņa iekliedzās un sarāvās kamoliņā, tiklīdz Onoderas roka pieskārās tās plecam. — Es nespēju iet tālāk. Atstājiet mani… Mammu, palīdzi man!
Viņa atkal iešņukstējās, un Onodera viegli paplikšķināja viņai vaigus.
— Turies brašāk! Drīz pēc mums atlidos helikopters un visus izglābs. Taisies ceļā, gaidīsim visi kopā. Bet tagad palīdzi pārnest slimos un ievainotos.
Meitene nobijusies un izbrīnījusies paraudzījās viņā. Tai bija notramdīta zvēriņa seja. īsu brīdi Onodera juta savas atmiņas dziļākajā stūrītī ataustam kādu tālu skatu. Bet viņš nesāka rakņāties atcerēs, pagrieza meitenei muguru un ātriem soļiem izgāja no būdas, lai vadītu cietušo iecelšanu helikopterā.
Vējš pieauga spēkā. Augstu debesīs joņoja atsevišķi mākoņi, bet vispār diena bija reti skaidra. Cauri vēja gaudoņai un propellera troksnim Onodera sadzirdēja kliedzienu. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja no būdas izskrejam sīku figūriņu, kas krizdama klupdama devās pie puišiem. Tie bija aizņemti ar nestuvju iekraušanu.
— Apsaldēto nolieciet šķērsām aiz aizmugures sēdekļiem! — Onodera rīkoja. — Aparatūru nosedziet ar segām un apsieniet ar siksnām. Virs aizām stipri kratīs. Slimo meiteni nosēdiniet ar visu guļammaisu uz aizmugures sēdekļa un ari ka nākas piestipriniet ar siksnām. Puisi ar lauzto roku blakus viņai, bet tas, kam lauztas kājas, lai sēž līdzās pilotam. Veicīgāk!
Tad Onodera, uzsitis lidotājam, kas visu laiku raudzījās debesīs, uz pleca, uzkliedza:
— Vai sazinājies?
— Situāciju izskaidroju, bet atbildes vēl nav, — lidotājs atbildēja. — Motors laikam ir izremontēts. Tā helikoptera pilots seržants Jarnaguči mācījās kopā ar mani. Pie tam mēs abi augām vienā ciematā. Domāju, ka viņam izdosies kaut kā pierunāt priekšniecību un dabūt atļauju lidojumam.
— Tu teici, kas ir cietušie?
— Ko tu! Sacīju, ka vietējie iedzīvotāji, iestrēguši pēc nogruvuma un nevar tikt ārā …
Pamājis pilotam ar galvu, Onodera aizcirta durtiņas. Aiz muguras viņš atkal izdzirda spiedzīgu kliedzienu. Tajā bija kaut kas pazīstams, un Onodera neviļus atskatījās.
Spilgts sarkani dzeltens un zilizaļš augumiņš, līgodamies, nāca viņam klāt.
— Onoda-san …
Onodera vērīgāk ielūkojās meitenē. Nenoteiktas atmiņas kā viegls mākonītis nekādi nevarēja pieņemt noteiktas kontūras. Arī šī nožēlojamā, smieklīgā sejiņa, notraipīta ar kosmētiku, likās izplūdusi, it kā nebūtu fokusā.
— Onoda-san… Jūs taču esat Onoda-san… — tuvodamās teica meitene.
— Nē, Onodera… — viņš pārlaboja, raugoties meitenē ar pieaugošu izbrīnu. — Kā jūs šeit nokļuvāt?
«Mako… Liekas, tās pilns vārds ir Masuko. Tā pati oficiante no Gindzas.» Viņa nemaz nebija izmainījusies kopš tā laika, kad viņš redzēja viņu bārā un viesnīcas augstākā stāva restorānā. Sīciņa kā bērns, grezna kā kūka, Masuko toreiz likās pavisam jauniņa, bet arī tagad viņai varēja dot tikai septiņpadsmit astoņpadsmit gadu, pat mazāk. Pavisam vēl skuķēns. Masuko metās Onoderam pie krūtīm un sāka histēriski raudāt.
— Ak, cik man bija bail! Onoda-san… Mako pārguruši, viņa vairs nevar paiet… Viņa baidās… Paldies, ka atnācāt izglābt mani… Bet es jau domāju, ka visam beigas… Tik auksti… tik baismīgi…
— Kad šis meitēns beidzot pareizi iegaumēs manu uzvārdu? — Onodera izklaidīgi domāja, mierinot viņu kā mazu bērnu.
— Pietiks, pietiks, neraudi… — viņš runāja, labi saprazdams, ka it sevišķi šajā brīdī nemaz neiederas mierinātāja lomā. — Es visu saprotu… Un tagad viss ir labi. Atiesim nost, helikopters tūdaļ pacelsies.
— Vai tad mani nepaņems? — Masuko izbijusies palūkojās Onoderam sejā. — Es negribu palikt šajā drausmīgajā kalnā! Mako vairs nevar paspert nevienu soli. Jūs taču iesēdināsit mani lidmašīnā?
— Nē… — Onodera atstūma meiteni no sevis nost un pagriezās uz helikoptera pusi, lai dotu signālu lidojumam. — Šoreiz lidos tikai ievainotie un slimie…
— Bet var taču paņemt vēl vienu cilvēku. Lūdzu! Es jūs ļoti lūdzu! Jūs laikam esat te pats galvenais!
— Nedrīkst… — Onodera pakratīja galvu un noraidoši pamāja ar roku. — Drīz atlidos glābšanas helikopters …
Masuko laikam nebija sapratusi Onoderas teikto. Viņa, histēriski kliedzot, skriešus metās pie helikoptera, kura propellers griezās arvien ātrāk.
— Pagaidiet! Lūdzu! Paņemiet mani!…
Onodera saķēra Masuko aiz košās vējjakas apkakles. Viņš negribēja pielietot spēku, tomēr trauslā meitene kā plāna papīra lapiņa atsprāga sāņus un nokrita uz sniega klātajiem akmeņiem.
Nepievērsdams viņai vairs uzmanību, Onodera deva rīkojumu pacelties gaisā. Helikoptera slēpes atrāvās no zemes, un drīz vien tas izzuda no redzes loka.
Kad propellera saceltais troksnis norima, Onodera pamēģināja nodibināt sakarus ar aizlidojošo helikopteru. Dzirdamība vēl joprojām bija slikta, tomēr varēja saprast, ka atbilde no Macumoto vēl nav saņemta.
Izslēdzis rāciju, Onodera uzmeta skatu meitenei. Viņa vēl aizvien gulēja uz zemes, histēriski raudot un krampjaini raustoties.
— Kurš ir viņas draugs vai paziņa? — Viņš jautāja palikušajiem puišiem.
— Šeit tāda nav… — atbildēja jauneklis ar Osiņām un īsi apcirptiem matiem.
Onodera nesaprašanā palūkojās puisī.
— VienU nupat aizveda helikopters. To, kas iek|uva sniega lavīnā. Bet otrs nomira…
— Tātad viņu grupā bija tikai trīs cilvēki?
— Nē, es arī biju tajā grupā… Mans draugs ir tas, kurš apsaldējās sniegā, bet ar šo meiteni un viņas mīļāko Aidzavu, to, kas nomira, es pirmo reizi satikos šajā pārgājienā. . r .
Onodera pārsvieda rāciju pār plecu, piegāja pie Masuko uri piecēla viņu aiz rokas.
— Ejam būdā… — viņš teica, atbalstot tās augumu.
— Ko mēs tagad darīsim?
— Gaidīsim! — viņš teica, paraudzījies pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit piecas minūtes.
— Cik ilgi?
— To es nemāku teikt. Jums droši vien zināms, ka šorīt Kansaja apgabalu piemeklēja ļoti spēcīga zemestrīce un šausmīgs cunami. Bojā gājuši vairāki, simt- tūkstoši cilvēku. No lidmašīnām palika pāri vienīgi lūžņu kaudzes. Miljoniem kilolitru degvielas aizplūda jūrā. Kurināmā trūkst pat amerikāņu un padomju kuģiem… Helikoptera atlidošanas varbūtība, kā mēdz teikt, piecdesmit pret piecdesmit…
— Kas tad būs, ja neatlidos?
— Pašreiz vēl nekā nezinu… — atvēris būdas durvis, Onodera atskatījās uz kalnu grēdu. — Labi, ja atlidos pirms vēja sacelšanās… Četrus tomēr izglābām. Ja būs jāmirst, sastādīšu jums kompāniju…
— Kāda bezatbildība! — iekliedzās puisis ar lielajiem vaigu kauliem, kas pirmīt bija stāstījis par vēlēšanos mirt kalnos. — Jūsu pienākums ir izsaukt helikopteru! Atradāt mūs un tagad gribat pamest likteņa varā? Nu jā, kas tad jums par daļu. Jums taču tāda profesija…
Noguldījis Masuko uz grīdas, Onodera mierīgi paraudzījās uz šo puisi. Tas nobālēja un atkāpās dažus soļus.
— Paklausieties… — it kā nākot palīgā, kājās uzlēca puisis brillēs. — Lūdzu, piedodiet… Redziet, viņš nervozē jau no vakardienas … ļoti pārguris …
— Man ne prātā nenāk viņu sist… vismaz pašreiz…— Onodera teica, aizsmēķējis cigareti. — Man jums jāpaskaidro, ka nepiederu pie pašaizsardzības spēkiem, lai gan ilgu laiku sadarbojos ar tiem. Esmu privātpersona. Pat ne alpīnists, bet jūrnieks. Vadīju batiskafu …
Pamanījis, kādām acīm visi skatās uz cigareti, Onodera pameklēja kabatā un pasniedza puisim brillēs vēi neatplēstu paciņu.
— Parādiet karti, — Onodera sacīja, sniedzot puisim sērkociņus. — Sliktākā gadījumā pamēģināsim iet uz leju…
— Bet nogāzēs tādas plaisas un nobrukumi…
— No Macumoto mēs lidojām uz ziemeļiem gar Itoi upes labo krastu, bet atgriezāmies gar kreiso. — Onodera izklāja karti. — Nobrukumi un plaisas konstatētas galvenokārt dienvidu nogāzē, bet ziemeļu pusē tās nav tik bīstamas. Var apiet Akakuras kalnu, iziet uz tā pretējo nogāzi un pa aizu gar upes krastu nokāpt lejā uz Otari. Bet tur izskatoties drūmi… Visas grūtības sāksies tieši no turienes… Ir vēl cits ceļš. Vēlreiz šķērsot Kadzefuki plakankalni, lai nokļūtu līdz Hiraivai. Attālums lielāks, bet Hiraivā varēsim iekāpt pašaizsardzības kravas mašīnā…
— Ja sacelsies vētra, tad mēs pa Kadzefuki nepaspersim ne soļa, — teica liela auguma puisis. — Tad jau labāk kāpt lejup uz Otari…
Rācija iepīkstējās, un atskanēja tikko sadzirdama seržanta Tomitas balss.
— Seit Hakuma, Onodera klausās, — ātri novietojis rāciju uz ceļiem, Onodera uzlika austiņas. — «Henry
Ocean-8», es jūs klausos… Tomita-san! Vai jūs mani dzirdat? .
Rācija atkal sāka niķoties, un dzirdamība pasliktinājās. Onodera vairākkārt pārprasīja, līdz viņa sarauktās uzacis izlīdzinājās.
— Varat priecāties. Pēc trīsdesmit minūtēm pie mums no Macumoto izlidos helikopters… — izslēdzis rāciju, Onodera paziņoja.
Puiši sacēla priecīgu kņadu, bet Onodera, pacēlis roku, turpināja:
— Helikopters vispirms lidos uz Nagano un tikai no turienes uz šejieni. Trīspadsmitvietīgais, visi varēsim iesēsties…
— Cik ilgi vēl būs jāgaida?
— Ātrums ap divi simti kilometru … Tātad līdz Nagano lidos kādas divdesmit minūtes … Tikpat ilgi atpakaļ pie mums. Nezinu, cik ilgi tas aizkavēsies pašā Nagano. Domāju, ka pēc izlidošanas stundas laikā būs klāt. Iznāk, ka vēl vismaz pusotra stunda.
Zeme atkal nodunēja. Būda iečīkstējās tā, it kā tūlīt taisītos gāzties. Atskanēja dobja dārdoņa. Visi salēcās. Atkal iepīkstējās rācija. Onodera pacēla to no grīdas, bet grūdiens atsvieda viņu sānis. Uzgrūdies blakus stāvošajam puisim, Onodera izlaida rāciju no rokām. Kamēr viņš vēl to turēja, cauri visiem trokšņiem bija skaidri dzirdama balss:
— Trauksme… Ārkārtēja trauksme … Draud Nori- kuras izvirdums. Nekavējoties uzsākt evakuāciju …
Visi ar aizturētu elpu skatījās uz rāciju. Onodera steigšus pacēla aparātu, bet tas klusēja. Ārpusē atskanēja brīkšķis, kuru noslāpēja spēcīga dārdoņa. Būda atkal nodrebēja.
— Izvirdums! — kāds iekliedzās aizsmakušā balsī.
— Sākas! Tagad visam beigas!
— Nē, — Onodera teica, galvu pacēlis. — Norikura tālu no šejienes, dienvidos …
— Ko jūs runājat! Nevis tālu, bet pavisam tuvu, tepat blakus. Virs mums ir Norikuras smaile.
Pareizi, nodomāja Onodera. Labi pazīstamā Norikuras smaile, Japānas Ziemeļu Alpu lepnums, kur izvietota kosmisko izstarojumu laboratorija, saules vainaga novērošanas stacija un Kioto universitātes observatorija, tiešām atrodas tālu dienvidos, uz rietumiem no
Kiso ielejas. Uz turieni līdz pašai Virsotnei iet autobusi. Bet ir vēl viena Norikuras smaile — tepat viņiem aiz muguras, uz ziemeļrietumiem no Hakumas smailes. Tā slejas divi tūkstoši četri simti trīsdesmit sešu metru augstumā virs Cugas ezera tūristu mītnes. Kādreiz tas bija vulkāns, un tā lava izveidoja kalnu grēdas vidū no visām pusēm noslēgtu Hakumaoikes ezeru. Kurā No- rikurā tad izsludināta trauksme? Onodera sāka nervozēt — pēdējā laikā tas pie viņa nebija manīts — un, bieži raugoties pulkstenī, nepacietīgi grozīja rāciju.
Pulkstenis rādīja septiņi un četrdesmit minūtes. Atskanēja stiepta, it kā no pašām zemes dzīlēm nākoša, dobja dunoņa. Būdiņa salīgojās, un viens puisis izlēca ārā.
— Kas notiek? Kas par troksni? — kāds spalgi iekliedzās.
— Ūdens! — atbildēja gaudojoša balss. — no augšas gāžas ūdensl
— Hakumaoikes ezers pārrāvis krastus… — nobālējis klusi teica gara auguma puisis, kas laikam bija vienības vadonis vai kļuvis par tādu, apstākļu spiests. — Izvirdums,
— Mūs noskalos! — kāds nerimās. — Bēgsim! Paslēpsimies Narisiro būdā!
— Mierā! — Onodera devās pie durvīm, — Kas tur ir ar to ūdeni?
— Liekas, ka nekā bīstama nav, — aizelsies teica atpakaļ atnākošais puisis. — Krīt Cugas ezerā,,.
Onodera izbāza galvu pa durvīm. Negaidīti tuvu viņš ieraudzīja pa nogāzi strauji gāžamies ūdens straumi. Tā virpuļoja, putoja, nogrūžot no sava ceļa akmeņus, triecot tos pret klintīm, un pati dārdot iegāzās aizā. Pāri apkārtējiem kalniem pārvēlās dobja atbalss. Straume pamazām pieklusa, bet sprādzieni un dūkoņa, kas atskanēja no miglas apņemtās kalnu grēdas puses, tomēr negribēja rimties.
— Kā jūs domājat, vai šeit palikt nav bīstami? — mazliet trīcošā balsī taujāja vadītājs, raugoties izsīkstošajā straumē. — Vai nevar palūgt, lai helikopters nelido uz Nagano, bet tieši pie mums?
— Nē, — Onodera pakratīja galvu un aizdedzināja jaunu cigareti. — īsta grabaža, ne rācijai Pavisam veca un nolietota, būtu jānodod lūžņčš, bet rāciju trūkst, tādēļ atstāta …
— Varbūt var savest kārtībā?
— Vai te ir kāds, kas prot labot radioaparatūru? — Onodera jautāja, pārlaižot acis pār visiem.
Neviens neatsaucās.
— Tātad sakaru nav… — teica vadītājs. — Nu ko, paliksim pusotru stundu šeit? Gaidāms izvirdums, vējš pieņemas spēkā, arī mākoņi nāk virsū …
Onodera aizdedzināja vairākus sērkociņus, iekams viņam izdevās vēlreiz aizsmēķēt nodzisušu cigareti. Vējš tiešām bija spēcīgs, arī rokas mazliet trīcēja. Viņš neviļus paraudzījās pulkstenī. Septiņi un četrdesmit piecas minūtes.
Onodera svārstījās. Zeme vēl arvien dunēja, bet vai tā jau bija gaidāmās zemestrīces pazīme? Viņam likās, ka pašreizējo zemestrīci radījis nobrukums. Dārdoņa — it kā zem zemes šautu ar lielgabaliem — reizēm dzirdama arī tad, kad veidojas plaisas un notiek nobru- kumi. Atspiedies pret durvju stenderi, ar cigareti zobos, viņš vēlreiz vērīgi aplūkoja kalnus. Protams, varētu jau uzkāpt pašā smailē un pēc augsnes temperatūras un tvaika izvirduma noteikt Norikuras un Korenges smaiļu aktivitātes pakāpi. Bet tādam pētījumam neatlika laika. Kaut vismaz smaile būtu redzama! Bet to aizsedza svin- pelēki mākoņi, kas skrēja no ziemeļiem un nolaidās pār Tengu plakankalni. Zilās debesis bija aizvirzījušās tālu uz dienvidiem un tagad zaigoja virs Macumotodairas. Vēja brāzmas kļuva arvien spēcīgākas. Reizēm šņākdami un svilpdami garām aizjoņoja smilšaini tvaika mutuļi. It kā cenzdamies aizpildīt klusumu grūdienu starplaikos, klabēja logi un durvis, čīkstēja grīda un sienas»
Onodera pēkšņi nometa līdz galam neizsmēķēto cigareti, ar kāju nospieda to un paraudzījās debesīs. Vairākas reizes spēcīgi ievilka gaisu degunā, tad atskatījās, piesauca sev klāt nesmēķējošo puisi un izgrūda viņu ārā no būdas.
— Ceru, ka tev nav iesnas? — Onodera vaicāja. — Vai nejūti kādu smaku?
— Nē, nekādu,,, — teica puisis, bet tad nāsis viņa apaļajā sejā sakustējās, ^ Ož**, Tiešām ož pēc sera.
Onoderā ar vienu lēcienu bija būdā, paķēra rāciju un braši uzkliedza:
— Ejam! Apiesim apkārt Akamurai no ziemeļiem un nolaidīsimies uz Otari. Nav nemaz tik tālu. Ja tik no zemestrīces nav radušās jaunas plaisas, tad viss būs kārtībā.
— Vai tur ir ceļš? — kāds satraukti jautāja.
— To es labi nezinu. Paskatieties kartē. Tomēr labāk iet taisni uz leju, nekā pretim vējam doties pa kalnu pāreju jeb pa dziļu sniegu brist līdz Renges karstajiem avotiem.
Onodera izskrēja no būdas, pa gludo sniegu noskrēja nelielu gabalu, ar kāju ievilka milzīgu bultu, bet blakus tai uzrakstīja «Uz Otari». Labi būtu, ja līdz helikoptera ierašanās brīdim vējš neaizputinātu visas zīmes, Un vai šādā laikā helikopters vispār lidos…
Onodera piegāja pie Masuko un paņēma to pie rokas. Meitene gandrīz neturējās kājās.
— Es vairs… nevaru paiet… — viņa šņukstēja. — Salstu … Es miršu … Vai helikoptera nebūs? …
— Saņemies, jāiet, — Onodera uzmundrināja. — Kad pati vairs nespēsi iet, es tevi nesīšu.
Cauri sniegam un bieziem mākoņiem viņi šķērsoja Tengu plakankalni un pa tās austrumu nogāzi sāka kāpt lejup. Pēc neilga laika jau visi saoda sēra smaku.
— Priekšnieki… —.kāds puisis uztraucies griezās pie Onoderas. — Cik stipri ož! Ceru, ka Akakuras kalns negatavojas izvirdumam?
Onodera, kas visu uzmanību bija veltījis ceļam, juta, ka arī viņu atkal sāka mākt bažas. «Iespējams,» viņš domāja, «ka tuvumā tikai izplūst tvaiki. Vai ari izplūde notiek augstu kalnos, bet smaku šurp atnes vēja brāzmas? Kaut gan pašreiz dienvidu vējš ir tik spēcīgs, ka izkliedētu jebkādu dvaku.»
Onodera nolēma iet pa nogāzi uz leju un gandrīz intuitīvi aprēķināja, ka pat Norikuras izvirduma gadījumā vējš aiznesīs pelnus un vulkāniskās bumbas uz dienvidiem un dienvidrietumiem, bet līdz šai vietai no tā visa nokļūs pavisam niecīga daļa. Lava šeit pēc sava sastāva bija arkoziska, ar lielu skābuma un stīg- rības pakāpi, tātad tā netecēs kā okeanīta lava tiešā ceļā uz ieleju. Visbīstamākais būtu izvirdums nogāzē, kur nemaz nav krātera, bet tāda varbūtība bija gan-
drīz izslēgta. Un vēl viens labums — Kadzefuki kalnu grēda zināmā mērā sargās gājējus no vējiem.
«Un tomēr, kāpēc tieši aizā tik stipri ož pēc sēra?» Onodera pamanīja, ka smaka kļūst stiprāka tajos brīžos, kad vējš maina virzienu un pūš no aizas lejgala uz austrumiem. Viņa kājas pašas apstājās, un viņš vērīgi raudzījās tālumā. Bet Itoi upes aizu jau nosedza bieza migla, un Togakusi smaile upes pretējā krastā vairs nemaz nebija redzama.
«Nevar būt,» viņš domāja, izjūtot pakrūtē stindzinošu vēsumu, «ka šī smaka …».
Onoderam apstājoties, Masuko, kuru viņš veda zem rokas, nokrita zemē pie viņa kājām kā maiss. Sejā ne asins lāses, pat lūpas nobālušas. Viņa vēl arvien šņukstēja, bet asaru vairs nebija.
Onodera gādīgi noliecās, cenzdamies meitenei palīdzēt piecelties. Masuko pakratīja galvu un atspiedās pret viņa krūtīm.
— Beigas.., — viņa nogārdza. — Atstājiet mani šeit, ejiet paši.*. Bet es… došos pie Aidzavas-sanu .
Kad Onodera cēla meiteni kājās, viņa roka pieskārās tās vaigam, un viņš sajuta, cik tas ir karsts. Onodera noņēma no pleca rāciju, paņēma no puišiem brezenta siksnu un kā mazu bērnu piesēja sīciņo Masuko sev uz muguras.
— Pieliksim mazliet soli, — viņš uzkliedza visai kompānijai. — Esiet ļoti uzmanīgi!
— Priekšniek, vai rāciju pametīsim? — kāds uzrunāja viņu.
Bet Onodera pat neatskatījās. Pamājis ar roku priekšā ejošajam jauniešu barvedim, viņš devās tālāk. Lai gan Masuko bija ļoti sīciņa, laikam tomēr svēra savus trīsdesmit astoņus kilogramus. Viņš juta tās svaru, jo ejot muskuļi atslābinājās, pie tam viņa muguru dedzināja karsonī svilstošais meitenes ķermenis.
Tā viņi soļoja vairākas minūtes. Pēkšņi cauri miglai atplūda liegs gaisa vilnis. Visi neviļus apstājās. No lejas, trīcinot pēc sēra dvakojošo miglu, atskanēja draudīga rūkoņa, kas radīja smeldzi pakrūtē. Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad sākās tāda dārdoņa, it kā arti- lēristi raidītu zalvi no simt lielgabaliem reizē. Zeme pacēlās, it kā visu aizu kāds būtu pagrūdis no apakšas uz augšu, krūmi un koki salīgojās, klintis nodrebēja, sāka birt sniegs, smiltis, akmeņi.
— Priekšniek! — Onodera aiz muguras izdzirda pārbiedētu balsi. — Re… tur lejā… aiz miglas… uguns!
Miglas segas dziļumā, kas jau bija kļuvusi tumši pelēka, uzpeldēja koši sarkans liesmu traips. Līdz šim brīdim gaišās debesis acu priekšā sāka satumst un pārklājās it kā ar biezu melnu lakas kārtu. Visapkārt birstošie akmeņi vairs neizskatījās tādi kā parastajos nobrukumos. Gaisā lidoja vulkāniskā izvirduma sakarsētas sarkanrudas šķembas.
«Lūk, kas notiek…» Onoderam izšāvās caur smadzenēm. Viņš šņirkstināja zobus un bezpalīdzīgi noraudzījās liesmu mēlēs, kas kā elles krāsns ugunis šaudījās viņpus tumši pelēkās miglas. Jā, sēra smaka tomēr nebija plūdusi no Usirotatejamas grēdas, bet no Toga- kusi kalna puses…
— Ko darīsim, priekšniek? — cauri karstajiem pelniem, kas bira pār viņiem, izlauzās bērnišķīgi spalga balstiņa…
Trīsdesmitajā aprīlī pulksten astoņos un trijās minūtēs no vulkāniskas eksplozijas gaisā uzlidoja Takacumas kalna virsotne, bet gar Itoi upi, posmā starp Dzidzo kalna rietumu nogāzi un Otari ciematu, izveidojās divpadsmit eksplozīvi krāteri, un tad visā To- gakusi kalna rietumu nogāzē sākās nepieredzēti spēcīgs izvirdums.