No biezu zāli apaugušas ielejas parādījās divi jātnieki un devās augšup kalnā. Pa priekšu uz salna,
kumpainu purnu ērzeļa jāja mežzinis, bet Donalds Betlijs rudas ķēves mugurā viņam sekoja. Uz akmeņainās takas ķēve paklupa un nokrita uz ceļiem. Domās nogrimušais Betlijs gandrīz novēlās zemē, jo segli — angļu sacīkšu jātnieka segli ar vienu seglu jostu — noslīdēja zirgam uz kakla.
Mežzinis kalna galā viņu pagaidīja.
— Neļaujiet ķēvei nokārt galvu, tad tā viegli klūp.
Betlijs, iekodis lūpu zobos, uzmeta mežzi-i nim īgnu skatienu. Velns parāvis, būtu pateicis to agrāk! Betlijs dusmojās arī pats uz sevi, jo ķēve bija viņu izmuļķojusi. Kad viņš to seg- 1 loja, tā piepūta vēderu, lai seglu josta vēlāk | būtu pavisam vaļīga.
Viņš parāva pavadu tik spēcīgi, ka zirgs sacēlās pakaļkājās un pakāpās atpakaļ.
Taka atkal kļuva līdzena. Viņi jāja pa lēzenu augstieni, priekšā pacēlās skuju mežiem apaugušas kalnu virsotnes.
Zirgi gāja slaidā solī, lāgiem bez pamudinājuma sākdami rikšot un cenzdamies viens otru noskriet. Kad ķēve tika priekšā, Betlijs redzēja mežziņa iedegušos, gludi skūtos, kārnos vaigus un drūmās acis, kas uzmanīgi vēroja ceļu. Tās likās ceļa biedru nemaz nemanām.
«Esmu pārāk atklāts,» domāja Betlijs. «Un tas man nāk par sliktu. Esmu viņu uzrunājis jau reizes piecas, bet viņš vai nu atņurd pusvārdiem, vai neatbild nemaz. It kā es nebūtu
nekas. Viņš laikam doma, ja cilvēks ir runīgs, tad tas tūliņ ir pļāpa un nav ievērības cienīgs. Viņiem te šajā tālumnieku kaktā nav nekādas jēgas par dzīvi. Laikam domā, ka žurnālists ir kāds nieka vīrelis. Turklāt vēl tads žurnālists kā .. . Labi, es arī nerunāšu ar viņu. Nav vajadzīgs! . ..»
Taču pamazām viņa oma uzlabojās. Betli- jam dzīvē vienmēr veicās, un viņš uzskatīja, ka visiem vajadzētu izjust par dzīvi tādu pašu prieku kā viņam. Par mežziņa noslēg- iibu viņš pabrīnījās, tomēr nekādu naidu pret to nejuta.
Rīts bija apmācies, bet tagad sāka skaidroties. Migla izklīda. Palsā dūmaka debesīs sadalījās atsevišķos mākoņos. Pār tumšajiem mežiem un aizām aši traucās milzu ēnas, tā vēl izceldamas šā novada skarbo, mežonīgo brīvību.
Betlijs papliķēja ķēves miklo kaklu, kas oda pēc sviedriem.
— Tevi laikam, pieguļā palaižot, vienmēr sapin, tādēļ tu tik viegli klūp. Labi, gan jau sadzīvosim.
Viņš pievilka pavadu un panāca mežzini.
— Paklausieties, mister Meller, vai jūs esat šai pusē dzimis?
— Nē, — mežzinis pār plecu atteica.
— Kur tad?
— Tālu no šejienes.
— Bet šeit dzīvojat jau sen?
— Sen. — Mellers pagriezās pret žurnālistu. — Jūs nu gan varējāt runāt klusāk, citādi viņi vēl mūs izdzirdēs.
— Kādi viņi?
— Otarki, protams. Viens izdzirdēs un pados ziņu citiem. Vai arī var mums uzglūnēt, uzklupt no mugurpuses un saplosīt… Un vispār labāk, ja viņi nezinās, kādēļ mēs jājam šurp.
— Vai tad viņi bieži uzbrūk? Avīzēs taču rakstīja, ka tādu gadījumu tikpat kā neesot.
Mežzinis neko neatbildēja.
— Vai viņi tiešām paši uzbrūk? — Betlijs neviļus paraudzījās atpakaļ. — Varbūt šauj arī? Vai viņiem vispār ir ieroči? Šautenes vai automāti?
— Viņi šauj ļoti reti —- rokas nav tam piemērotas … Tpu tu, ne jau rokas, bet ķetnas! Viņi nevar veikli rīkoties ar ieroci.
— Ķetnas, — Betlijs atkārtoja. — Tātad jūs viņus šeit par cilvēkiem neuzskatāt?
— Kas? Mēs?
— Nu ja — jūs. šejienieši.
Mežzinis nospļāvās.
— Protams, ka neuzskatām. Te viņus neviens ij nedomā uzskatīt par cilvēkiem.
Viņš runāja aprauti. Taču Betlijs jau bija aizmirsis savu apņemšanos klusēt.
— Sakiet, vai esat ar viņiem runājis? Tas tiesa, ka viņi prot labi runāt?
— Vecie runā labi. Tie, kas vēl dzīvoja laboratorijā … Jaunie sliktāk. Tomēr jaunie ir vēl bīstamāki. Viņi ir gudrāki, galvas viņiem divreiz lielākas. — Mežzinis pēkšņi apturēja
ļ zirgu. Viņa balsi skanēja sarūgtinājums. Klausieties, velti mēs par to visu runājam. Viss ir veltīgi. Esmu jau desmitiem reižu atbildējis uz šādiem jautājumiem.
— Kas ir veltīgi?
— Nu, šis mūsu jājiens. Nekas no tā neiznāks. Viss paliks pa vecam.
— Kādēļ paliks? Esmu ieradies iespaidīgas avīzes uzdevumā. Mums ir plašas pilnvaras. Materiālu gatavo senāta komisijai. Ja noskaidrosies, ka otarki tiešām ir tik bīstami, liks kaut kas darīts. Jūs taču zināt, ka šoreiz taisās pret viņiem sūtīt karaspēku.
— Tikpat nekas neiznāks, — mežzinis nopūtās. — Jūs jau neesat te pirmais. Katru gadu kāds atbrauc, un visi interesējas tikai par otarkiem. Bet ne par cilvēkiem, kam ar otarkiem jādzīvo kopā. Ikviens apvaicājas: «Vai tiesa, ka viņi spēj iemācīties ģeometriju? … Vai tiešām ir tādi otarki, kas izprot relativitātes teoriju?» It kā tam būtu jel kāda nozīme! It kā tāpēc tos nevajadzētu iznīcināt!
— Bet es taču tādēļ vien atbraucu, lai sagatavotu materiālu komisijai. Un tad visa valsts uzzinās, ka …
— Vai tad jūs domājat, ka tie pārējie ne- gatavoja materiālus? — Mellers viņu pārtrauca. — Bez tam … — kā jūs spēsiet izprast īsto stāvokli šeit? Te ir jāpadzīvo, lai varētu saprast. Pajādelēt pa apkārtni ir viens, bet dzīvot te visu laiku — pavisam kas cits. Ek! … Ko tur daudz runāt! Jāsim! — Viņš
paskubināja zirgu. — Šeit jau sākas vietas, kur viņi mēdz atklīst. Šajā ielejā.
Žurnālists un mežzinis patlaban bija nonākuši uz kraujas. Līkloču taka zem zirgu pakaviem aizvijās arvien tālāk uz leju.
Tālu priekšā pletās krūmiem aizaugusi ieleja, kuru pārdalīja šaura upīte, kas tecēja pa akmeņainu gultni. Tūdaļ aiz upītes pacēlās meža siena, bet aiz tās nebeidzamā plašumā aizstiepās Galvenās grēdas sniegotās virsotņu šķautnes.
Jātnieki varēja pārskatīt apkārtni desmitiem kilometru tālumā, taču nekur Betlijs nemanīja dzīvības pazīmes — ne dūmu strūkliņu, kas celtos no kāda skursteņa, ne siena gubiņu. Šķita, ka visa apkārtne izmirusi.
Saule paslēpās aiz mākoņa, gaiss tūliņ kļuva vēss, un žurnālists pēkšņi juta, ka viņam nemaz negribas doties mežzinim līdzi ielejā. Viņš saldams savilka plecus. Atcerējās savu pilsētas dzīvokli ar sasildīto gaisu, gaišās un siltās redakcijas telpas. Tad tomēr saņēmās. «Blēņas! Man ir gājis vēl daudz trakāk. Kas tur ko baidīties? Esmu lielisks šāvējs, man ir ļoti strauja reakcija. Kuru tad viņi būtu varējuši sūtīt šurp, ja ne mani?» Viņš redzēja, ka Mellers noņēma no pleca šauteni, un izdarīja to pašu.
Ķēve piesardzīgi spēra soļus pa šauro taku.
Kad viņi bija nokļuvuši lejā, Mellers sacīja:
— Centīsimies jāt blakus. Un labāk nesarunāties. Ap astoņiem mums jātiek Steglika fermā. Tur pārlaidīsim nakti.
Pāris stundu viņi jāja klusēdami. Ceļš atkal gāja kalnā. Jātnieki apmeta līkumu Lāč- kalna virsotnei, turoties tā, lai labajā pusē allaž paliktu meža siena, bet kreisajā — krauja, kura bija apaugusi tik sīkiem un retiem krūmiņiem, ka tajos neviens nevarēja paslēpties. Viņi nojāja līdz upei un pa akmeņaino braslu izkļuva uz pamesta asfaltēta ceļa, kur seguma spraugās jau bija saaugusi zāle.
Pēkšņi Mellers apturēja zirgu un ieklausījās. Tad viņš nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.
— Kaut kas nav lāga, — viņš, augšā celdamies, sacīja. — Kāds jāj mums aiz muguras. Paiesim nost no ceļa.
Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.
Pēc pāris minūtēm arī žurnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.
Tad viņi caur sauso lapotni ieraudzīja salnu zirgu, kas strauji lēkšoja šurp. Zirga mugurā neveikli turējās vīrietis dzeltenās jātnieka biksēs un vējjakā. Svešais pajāja garām tik tuvu, ka Betlijs paguva ielūkoties tam sejā un saprata — šo vīrieti viņš jau agrāk redzējis. Viņš pat atcerējās, kur. Vakarā pilsētiņā pie bāra stāvēja pulciņš vīru. Viņu bija kādi pieci vai seši, platiem pleciem, visi spilgti ģērbušies. Un visiem bija vienādas acis. Laiskas, puspievērtas, nekaunīgas. Zurnā- lists pazina šīs acis — tādas bija gangste riem.
Tikko svešais bija pajājis garām, Mellers izlēca uz ceļa.
— Ei!
Vīrietis pierāva zirga pavadu un apstājās
— Ei, pagaidi!
Jātnieks palūkojās uz saucēju un acīmre dzot pazina mežzini. Dažus mirkļus viņi noraudzījās viens otrā. Tad vīrietis atmeta ar roku, pagrieza zirgu un aizauļoja tālāk.
Mežzinis nolūkojās viņam pakaļ, līdz pakavu duna izdzisa tālē. Un tad viņš, pēkšņi ievaidēdamies, iesita ar dūri sev pa pieri.
— Tā, tagad vairs nekas neiznāks! Nu vairs ne.
— Kas noticis? — vaicāja Betlijs. Arī viņš bija iznācis no krūmāja.
— Nekas… Tikai no mūsu ieceres nu vairs nekas neiznāks.
— Kādēļ? — žurnālists palūkojās mežzinī un pārsteigts ieraudzīja viņam acīs asaras.
— Nu ir visam beigas, — teica Mellers, novērsās un ar plaukstas virspusi izslaucīja acis. — Ek, nelieši! Ek, nelieši!
— Paklausieties! — arī Betlijs sāka zaudēt pacietību. — Ja jūs sākat tik traki nervozēt, tad mums tiešām nav vērts jāt tālāk.
— Nervozēt! — iesaucās mežzinis. — Jums šķiet, ka es nervozēju? Paskatieties!
Ar rokas vēzienu viņš norādīja uz egles zaru ar sarkaniem čiekuriem, kurš bija pārkāries pār ceļu soļus trīsdesmit atstatu.
Betlijs vēl nesaprata, kādēļ viņam vajadzētu uz to skatīties, kad jau nodārdēja šāviens, degunā iesitās pulvera dūmu smaka, un čiekurs, kas bija karājies pašā zara galā, novēlās uz asfalta.
— Redziet nu, kā ir ar manu nervozē- šanu, — Mellers noteica, ieiedams alksnājā pēc zirga.
Fermu viņi sasniedza tieši tad, kad sāka krēslot.
No nepabeigtas baļķu ēkas iznāca gara auguma vīrietis ar melnu bārdu un pinkainiem matiem un klusēdams noraudzījās, kā mežzinis un Betlijs noņēma zirgiem seglus. Pēc tam uz lieveņa iznāca sieviete — sarkanmataina, ar plakanu, neizteiksmīgu seju, arī sa- pinkojusies. Vecākiem aiz muguras parādījās trīs bērni. Divi astoņus vai deviņus gadus veci puisēni un gadus trīspadsmit veca meitenīte, sīciņa un ārkārtīgi trausli veidota.
Neviens no viņiem nebrīnījās par Mellera un žurnālista ierašanos, nedz priecājās par to, nedz arī izrādīja nepatiku. Viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās. Betlijam šī klusēšana nebija pa prātam.
Vakariņas ēdot, viņš centās uzsākt sarunu.
—• Klausieties, kā jūs te tiekat galā ar otarkiem? Vai viņi jums stipri sariebuši?
— Ko? — melnbārdainais fermeris pielika plaukstu pie auss un pārliecās pāri galdam.
— Ko? — viņš kliedza. — Runājiet skaļak. Es vaji dzirdu.
Tā tas turpinājās labu brīdi, un fermeris stūrgalvīgi liedzās saprast, ko no viņa vēlas. Beigu beigās viņš noplātīja rokas. Jā, otarki te esot gan. Vai tie viņu traucējot? Nē, viņu personiski netraucējot. Par citiem viņš neko nezinot. Nekā nemākot pateikt.
5ās sarunas vidū sīkā meitenīte piecēlās, ievīstījās lakatā un, neteikusi nevienam ne vārda, izgāja ārā.
Tiklīdz vakariņas bija paēstas, fermera sieva ienesa no blakus istabas divus matračus un sāka klāt ciemiņiem guļvietas.
Taču Mellers viņu apturēja.
— Mēs labāk pārgulēsim šķūnī.
Sieviete, ne vārda neteikusi, atlieca muguru. Fermeris strauji panācās uz istabas vidu.
— Kādēļ? Guliet vien tepat.
Bet mežzinis jau vāca kopā matračus.
Uz šķūni garais fermeris pavadīja viņus ar lākturi. Brītiņu nolūkojās, kā ciemiņi iekārtojas, un mirkli viņa sejā bija tāda izteiksme, it kā viņš taisītos kaut ko teikt. Taču viņš tikai pacēla roku un pakasīja galvu. Pēc tam aizgāja.
— Kādēļ šādas izdarības? — Betlijs jautāja. — Vai tiešām otarki nāk iekšā pat mājās?
Mellers pacēla no zemes biezu deli un atspieda to pret smagajām, izturīgajām durvīm, vēl pārbaudīdams, vai dēlis nevar noslīdēt.
— Liksimies nu gulēt, — viņš noteica.
- Mēdz gadīties visādi. Kādreiz viņi iekuļas
arī mājās.
Žurnālists apsēdās uz matrača un sāka raisīt vaļā zābakus.
— Bet sakiet, vai īstie lāči arī šeit vēl ir palikuši? Nevis otarki, bet īstie meža lāči. Sājos mežos taču senāk bija daudz lāču?
— Neviena paša, — Mellers atbildēja.
— Pirmais, ko otarki izdarīja, kad bija izlauzušies no laboratorijas uz salas, — viņi iznīcināja visus īstos lāčus. Vilkus arī. Te ne- Irūka ne jenotu, ne lapsu, bet viņi iznīdēja visus. Otarki pievāca indi no izdemolētās laboratorijas un noindēja visus sīkos dzīvniekus. Šeit visā apkārtnē mētājās nosprāguši vilki — tos viņi nezin kādē] neēda. Bet lāčus aprija visus līdz pēdējam. Viņi jau paši savējos arī reizēm ēd.
— Savējos? . . .
— Protams, viņi taču nav cilvēki. No viņiem visu ko var sagaidīt.
— Tātad jūs viņus uzskatāt vienkārši par zvēriem?
— Nē. — Mežzinis papurināja galvu.
— Par zvēriem mēs viņus neuzskatām. Tikai pilsētās strīdas par to, kas viņi ir — cilvēki vai zvēri. Mēs šeit zinām, ka viņi nav ne viens, ne otrs. Saprotiet jel, senāk bija tā: bija cilvēki, un bija zvēri. Tas arī bija viss. Bet tagad gadījies vēl kas trešais — otarki. Kaut kas tāds uzradies pirmo reizi, kopš pasaule pastāv. Otarki nav zvēri. Būtu jau labi, ja viņi būtu tikai zvēri vien. Un viņi, protams, nav arī cilvēki.
— Sakiet, — Betlijs juta, ka tomēr nespēs atturēties no šī jautājuma, lai gan pats skaidri saprata, cik tas banāls, — sakiet, vai tiešām vini bez grūtībām iemācās augstāko matemātiku?
Mežzinis piepeši skarbi pagriezās uz viņa pusi.
— Paklau, nemuldiet par matemātiku! Turiet labāk muti! Es personīgi nedodu ne sarkanu grasi par jūsu augstāko matemātiku. Jā, matemātika otarkiem ir tīrais nieks. Bet kāds no tā labums? … Jābūt taču cilvēkam — tas ir galvenais.
Viņš novērsās un iekoda lūpu zobos.
«Viņam ir neiroze,» nodomāja Betlijs. «Jā, turklāt visai stipra. Viņš ir slims cilvēks.»
Taču mežzinis jau nomierinājās. Viņš jutās neveikli, ka bija tā aizsvilies. Brītiņu klusējis, viņš ievaicājās:
— Atvainojiet, vai esat vinu redzējis?
— Ko?
— Nu, to ģēniju. Fīdleru.
— Fīdleru? … Esmu. Es ar viņu runāju tieši pirms izbraukšanas. Savas avīzes uzdevumā.
— Viņu droši vien glabā celofāna iesaiņojumā? Lai tikai viņam ne lietus pilīte neuzkristu.
— Jā, viņu apsargā. — Betlijs atcerējās, kā viņam pašam pārbaudīja caurlaidi un kā viņu pārmeklēja pirmoreiz ārpus mūra, kas apjoza Zinātnisko centru. Pēc tam tas pats atkārtojās vēlreiz — pirms iebraukšanas institūtā. Bet trešo reizi viņu pārmeklēja, iekams ielaida dārzā, kur pie viņa iznāca pats I idlers. — Viņu apsargā. Bet viņš tiešām ir ģeniāls matemātiķis. Fīdleram bija tikai trīsdesmit gadu, kad viņš izdarīja savus «Labojumus vispārējā relativitātes teorijā» . Protams, viņš taču ir neparasts cilvēks, vai ne?
— Bet kāds viņš izskaj.ās?
— Kāds izskatās?
Žurnālists samulsa. Viņš atcerējās Fīdleru, kad tas baltā, ērtā uzvalkā iznāca dārzā. Viņa augumā bija kaut kas neveikls. Platas gūžas, šauri pleci. īss kakls … Tā bija dīvaina intervija, jo Betlijam visu laiku likās, ka drīzāk intervē viņu pašu. Protams, Fīdlers atbildēja uz viņa jautājumiem. Taču viņš to darīja nenopietni. It kā zobotos par žurnālistu un vispār par visu parasto cilvēku pasauli tur, aiz Zinātniskā centra mūriem. Viņš vaicāja pats. Turklāt pavisam muļķīgus jautājumus. Dažādas blēņas. — piemēram, vai Betlijam garšojot burkānu sula. It kā tā būtu eksperimentāla saruna un Fīdlers pētītu parasto cilvēku.
— Viņš ir vidēja auguma, — sacīja Betlijs. — Acis maziņas . . . Bet vai tad jūs viņu neesat redzējis? Viņš taču bija arī šeit, labora- lorijā uz salas.
— Viņš atbrauca divas reizes, — Mellers atbildēja, — bet visapkārt bija tāda apsardze, ka vienkāršus mirstīgos nelaida tuvāk par kilometru. Toreiz otarkus vēl turēja iežogojumā un ar viņiem strādāja Rihards un Kleins. Kleinu viņi vēlāk apēda. Bet, kad otarki bija pasprukuši vaļā, Fīdlers te vairs nerādījās … Ko tad viņš tagad saka par otarkiem?
— Par otarkiem? … Teica, ka tas esot bijis ļoti interesants zinātnisks eksperiments. Ar lielām perspektīvām. Tomēr tagad viņš ar to vairs nenodarbojas. Tagad viņa pētījumi saistīti ar kosmiskajiem stariem … Vēl sacīja — viņam esot ļoti žēl, ka bijuši upuri.
— Bet kādēļ tas viss tika darīts? Kādā nolūkā?
— Nu ka lai jums pasaka? … — Betlijs brītiņu padomāja. — Saprotiet, zinātnē mēdz būt tāds jautājums: «Kas notiktu, ja?» No tā radušies daudzi jaunatklājumi.
— Kādā nozīmē — «Kas notiktu, ja?»?
— Nu, piemēram: «Kas notiktu, ja magnētiskajā laukā ievietotu vadītāju, pa kuru plūst strāva?» Un iznāca elektrodzinējs … Vārdu sakot, tas bija eksperiments.
— Eksperiments, — Mellers noteica, sa- kozdams zobus tā, ka tie noņirkstēja. — Izdarīja eksperimentu — palaida cilvēkiem virsū cilvēkēdājus. Un tagad neviens par mums vairs nedomā. Tieciet galā, kā paši mākat. Fīdlers jau sen aizmirsis gan otarkus, gan arī mūs. Bet viņu te savairojies simtiem, un neviens nezina, kādus plānus pret cilvēkiem viņi kaldina. — Mežzinis apklusa un nopūtās. — Ek, ja padomā vien, kādas ērmības tikai neizgudro! Iztaisīt zvērus gudrākus par
cilvēkiem. Galīgi sajukuši tais pilsētās. Vispirms atombumba, tagad šitas. Droši vien grib, lai cilvēku dzimums pavisam iznīkst.
Viņš piecēlās, paņēma pielādēto šauteni un nolika to sev līdzās zemē.
— Paklausieties, mister Betlij. Ja kaut kas notiks, kāds dauzīsies pie durvīm vai lauzīsies iekšā, guliet, kā gulējis. Citādi mēs tumsā vēl nošausim viens otru. Guliet mierīgi, bet es zināšu, kas jādara. Esmu tā ietrenējies, ka pamostos kā suns, no priekšnojautas vien.
No rīta, kad Betlijs iznāca no šķūņa, saule mirdzēja tik spoži un lietus noskalotais zaļums bija tik svaigs un spirgts, ka visas nakts sarunas viņam šķita tikai briesmu stāsti.
Melnbārdainais fermeris jau strādāja tīrumā — viņa krekls baloja kā mazs plankumiņš upes otrā krastā. Uz mirkli žurnālistam iešāvās prātā, ka tā varbūt ir īstā laime — celties augšā līdz ar sauli, nepazīt pilsētas sarežģītās dzīves trauksmi un rūpes, būt saskarsmē vienīgi ar lāpstu un brūno, auglīgo zemi.
Taču mežzinis drīz vien lika viņam atgriezties īstenībā. Viņš parādījās pie šķūņa ar šauteni rokā.
— Iesim, es jums kaut ko parādīšu.
Viņi apgāja šķūnim apkārt un iegāja sakņu dārzā no mājas otras puses. Te Mellers sāka uzvesties pavisam dīvaini. Pieliecies viņš izskrēja cauri krūmājam un pielupās grāvī pie kartupeļu vagām. Pēc tam ar zīmēm lika žurnālistam darīt to pašu.
Viņi devās pa grāvi apkārt sakņu dārzam. No mājas atskanēja sievietes balss, taču nebija saprotams, ko viņa saka.
Mellers apstājās.
— Paskatieties.
— Kas ir?
— Jūs taču teicāt, ka esat mednieks. Skatieties!
Kailā zemes laukumiņā starp zāles kušķiem bija palicis labi saredzams piecpirkstainas pēdas nospiedums.
— Lācis? — ar cerībām balsī iejautājās Betlijs.
— Kas par lāci! Lāču te sen vairs nav.
— Tātad otarks?
Mežzinis pamāja ar galvu.
— Pavisam svaigas pēdas, — čukstus sacīja žurnālists.
— Sās nakts pēdas, — Mellers apstiprināja. — Redziet, pielijušas. Tas nozīmē, ka viņš bijis mājā jau pirms lietus.
— Mājā? — Betlijs juta saltas tirpas pārskrienam pār muguru. — Pašā mājā?
Mežzinis neatbildēja, bet ar galvas mājienu parādīja žurnālistam uz grāvja pusi, un viņi klusēdami devās atpakaļ.
Pie šķūņa Mellers pagaidīja, kamēr Betlijs tiek pie elpas.
— Tā man šķita jau vakar. Jau tad, kad mēs te ieradāmies un Stegliks sāka izlik- lies, ka tr pakurls. Viņš tikai centas panakt, lai mēs runājam skaļāk un otarks varētu visu dzirdēt. Bet otarks sēdēja blakus istabā.
Žurnālists juta, ka viņam aizžņaudzas balss.
— Ko jūs man stāstāt? Tad jau iznāk, ka cilvēki šeit apvienojas ar otarkiem? Pret citiem cilvēkiem!
— Runājiet klusāk! — mežzinis piekodināja. — Ko nozīmē «apvienojas»? Stegliks tur neko nevarēja darīt. Otarks atnāca un palika. Tā bieži notiek. Otarks, piemēram, atnāk un noliekas guļamistabā uzpostā gultā gulēt. Citreiz viņš izdzen cilvēkus no mājām un valda tur dienu vai divas.
— Bet ko tad cilvēki? Mierīgi to pacieš? Kāpēc viņi nešauj uz otarkiem?
— Kā lai šauj, ja mežā ir citi otarki? Un fermerim ir bērni, lopi ganībās, māja, ko var aizdedzināt … Bet galvenais — bērni. Viņi taču var pagrābt bērnu. Vai tad mazos iespējams vienmēr pieskatīt? Turklāt otarki pievākuši visus ieročus. Jau pašā sākumā. Pirmajā gadā.
— Un cilvēki atdeva ieročus?
— Ko viņi varēja darīt? Kas neatdeva, tie vēlāk nožēloja .. .
Viņš nepabeidza teikumu un pēkšņi ieurbās ar skatienu kārklājā, kas atradās soļus piecpadsmit no viņiem.
Viss turpmākais norisinājās divās trīs sekundēs.
Mellers pacēla šauteni un uzvilka gaili. Tai pašā mirkli virs krūmiem izslējās brūna masa iezalgojās lielas acis, ļaunas un iztrūkušās un atskanēja balss:
— Ei, nešaujiet! Nešaujiet!
Žurnālists instinktīvi satvēra Melleru pie pleca. Nodārdēja šāviens, bet lode ķēra vienīgi kādu zaru. Brūnā masa saliecās ritenī aizkūleņoja pa mežu un nozuda starp kokiem. Vēl dažus mirkļus brīkšķēja krūmi, tad viss noklusa.
— Kāda velna pēc! — Mežzinis neprātīgās dusmās apsviedās apkārt. — Kādēļ jūs to izdarījāt?
Žurnālists nobālis čukstēja:
— Viņš runāja kā cilvēks … Viņš lūdza lai nešauj.
Mirkli mežzinis nolūkojās žurnālistā, tad niknums atslāba, un viņš gurdā vienaldzībā nolaida ieroci.
— Jā, var jau būt … Pirmoreiz tas atstāj iespaidu.
Viņiem aiz muguras kaut kas nočabēja. Viņi pagriezās atpakaļ.
Fermera sieva sacīja:
— Iesim uz māju. Es jau uzklāju galdu.
Maltītes laikā visi izlikās, it kā nekas nebūtu noticis.
Pēc brokastīm fermeris palīdzēja apseglot zirgus. Klusēdami visi atvadījās.
Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:
— Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kalnos, un tas bija viss.
— Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus — jo vairāk, jo labāk. Iepažī- lies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, izjust šejienes atmosfēru.
— Šķiet, šajā fermā jūs jau sākāt to sajust,
Betlijs paraustīja plecus.
Mežzinis piepeši apturēja zirgu.
— Klusāk …
Viņš ieklausījās.
— Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.
Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par mežziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:
— Ei, Meller, ei!
Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skriešus tuvojās fermeris. Viņš gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.
— Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Briežu gravu.
Viņš aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.
Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pašķīda gaisā zem tā pakaviem.
Nekad senāk Betlijs nebūtu domājis, ka var tādā ātrumā zirga mugurā joņot pa šķēršļotu apvidu. Bedres, sakrituši koku stumbri, krūmi, grāvji zibēt zibēja zem zirga kājām, saplūzdami it kā mozaīkas joslās. Kaut kur viņam zars norāva cepuri no galvas, viņš to pat nepamanīja.
Starp citu, no viņa ari vairs nekas nebija atkarīgs. Viņa zirgs iededzies centās nepalikt ērzelim iepakaļ. Betlijs cieši apķērās ķēvei ap kaklu. Ik mirkli viņam likās, ka teju teju nositīsies.
Viņi izauļoja cauri mežam, pāri pļavai, pāri kalna nogāzei, aizlēkšoja garām fermera sievai un iedrāzās lielā gravā.
Tur mežzinis nolēca no zirga un kopā ar fermeri pa šauru taciņu ieskrēja klajos priežu jaunaudzes brikšņos.
Arī žurnālists atstāja ķēvi, uzmetis tai pavadu uz kakla, un metās Melleram pakaļ. Viņš skrēja mežzinim aiz muguras, un viņa prāts automātiski konstatēja apbrīnojamo pārvērtību šai cilvēkā. No Mellera līdzšinējās nenoteiktības un apātijas vairs nebija ne vēsts. Viņa kustības bija vieglas un koncentrētas, ne mirkli nesvārstīdamies, viņš mainīja virzienu, lēca pāri bedrēm, līda pa zemāko zaru apakšu. Mežzinis devās uz priekšu tā, it kā otarka pēdas būtu ievilktas ar treknu krīta svītru.
Kādu brīdi Betlijs izturēja skrējiena tempu, tad palika iepakaļ. Sirds viņam vai lēca no krūtīm ārā, rīkle bija izkaltusi un žņaudzās ciet. Viņš sāka iet soļiem, brīdi klīda pa brikšņiem viens pats, tad priekšā izdzirda balsis.
Gravas visšaurākajā vietā mežzinis bija apstājies pie lazdu biezokņa, turēdams ieroci šaušanai gatavu. Turpat stāvēja arī meitenes tēvs.
Mežzinis, skaidri atdalīdams vārdus, sa-
cīja:
— Laid viņu vaļā! Ja ne, es tevi nogalināšu.
Viņš runāja uz kādu biezoknī.
Par atbildi atskanēja rēkoņa, kurai pa vidu jaucās bērna raudas.
Mežzinis atkārtoja:
— Es tevi nogalināšu. Es nežēlošu dzīvību, lai tev izsekotu un tevi nobeigtu. Tu mani pazīsti.
No jauna atskanēja rēkoņa, tad kāda balss — taču tā nebija cilvēka balsij līdzīga, bet likās drīzāk nākam no gramofona, jo nenodalīja vārdus citu no cita — jautāja:
— Bet, ja atlaidīšu, tu uz mani nešausi?
— Nē, — atteica Mellers. —- Tad atstāšu dzīvu.
Biezoknī iestājās klusums. Bija dzirdami vienīgi šņuksti.
Tad nobrīkšķēja zari, krūmājā pazibēja kaut kas balts. No biezokņa iznāca sīkā meitenīte. Viena roka viņai bija asiņaina, viņa to pieturēja ar otru.
Šņukstēdama meitenīte pagāja garām trim vīriem, pat galvu uz viņu pusi nepagriezusi, un grīļodamās sāka iet mājas virzienā.
Visi trīs pavadīja viņu ar skatienu.
Melnbārdainais fermeris paraudzījās uz Meliem un Betliju. Viņa plati ieplestajās acīs bija kaut kas tik naidīgs, ka žurnālists neizturēja un nodūra galvu.
— Ta, — fermeris noteica.
Nakti viņi apmetās kādā tukšā sargbūdiņā mežā. Līdz ezeram, kur uz salas atradās laboratorija, bija atlicis vairs tikai dažu stundu jājiens, bet Mellers atteicās tumsā jāt.
Tā bija jau viņu ceļojuma ceturtā diena, un žurnālists juta, ka viņa dzīvē pārbaudītais optimisms sāk ļodzīties. Senāk viņam katrā nepatīkamā gadījumā allaž bija gatavs teiciens: «Dzīve tomēr ir sasodīti jauka būšana.» Bet tagad viņš saprata, ka šī apdel- dētā frāze, kas lieti derēja, braucot komfortablā vagonā no vienas pilsētas uz otru vai pa stikla durvīm ieejot viesnīcas vestibilā, lai sastaptos ar kādu slavenu personu, ka šī frāze nepavisam nederēja, piemēram, notikumā ar Stegliku.
Likās, ka visu apkārtni pārņēmusi kāda sērga. Cilvēki bija apātiski un nerunīgi. Pat bērni nesmējās.
Reiz viņš ievaicājās Melleram, kādēļ cilvēki nebrauc no šejienes projām. Mellers paskaidroja, ka šā apvidus iedzīvotāju vienīgā manta ir zeme. Pašlaik nebūtu iespējams to pārdot. Otarku dēļ zeme zaudējusi vērtību.
Betlijs jautāja:
— Kādēļ jūs nebraucat projām?
Mežzinis padomāja. Iekodis lūpu zobos,
brīdi klusēja un tad atbildēja:
— Šeit es tomēr esmu kaut cik noderīgs. Otarki no manis baidās. Man te nekā nav. Ne ģimenes, ne mājas. Man neko nevar nodarīt. Ar mani var vienīgi kauties. Bet tas ir riskanti.
— Tātad otarki jūs cieni.
Mellers neizpratnē pacēla galvu.
— Otarki? … Nē, ko jūs melšat! Cienīt viņi nav spējīgi. Tie taču nav cilvēki. Viņi baidās. Turklāt pamatoti. Es viņus šauju nost.
Zināmā riskā otarki tomēr ielaidās. Tiklab mežzinis, kā žurnālists to juta. Bija tāda sajuta, it kā ap viņiem lēnām savilktos loks. Trīs reizes uz viņiem raidīja šāvienus. Viens šāviens atskanēja no pamestas mājas loga, bet divi — tieši no meža. Ik reizi pēc neveiksmīgā šāviena viņi uzgāja lāča pēdas. Un vispār — o.tarku pēdas viņiem gadījās ceļā ar katru dienu vairāk …
Sargbūdiņā, kur bija neliels no akmeņiem sakrauts pavards, viņi iekūra uguni un izvārīja vakariņas. Mežzinis aizkūpināja pīpi, skumji raudzīdamies grīdā.
Zirgus viņi bija atstājuši ārā, pretī būdas atvērtajām durvīm.
Žurnālists skatījās uz mežzini. Kopā pavadītajās dienās viņa cieņa pret šo cilvēku bija augusi ar katru dienu. Mellers bija neizglītots, visa viņa dzīve aizritēja mežos, viņš gandrīz neko nelasīja, ar viņu nevarēja ne divas minūtes sarunāties par mākslu. Un tomēr žurnālists juta, ka labāku draugu viņš sev nevēlētos. Mežziņa spriedumi allaž bija saprātīgi un patstāvīgi; ja nebija ko teikt, viņš klusēja. Sākumā viņš šķita žurnālistam tāds kā. izmocīts un nervozs, taču tagad Betlijs saprata, ka tā bija iesīkstējusi sāpe par plašā, pamestā
apvidus iedzīvotājiem, kam zinātnieki laipnā kārtā uzsūtījuši smagu postu.
Pēdējās divi dienas Mellers jutās savārdzis. Viņu mocīja purva drudzis. No augstās temperatūras viņa seja bija pārklājusies ar sarkaniem plankumiem.
Uguns pavardā izplēnēja, un mežzinis negaidot ievaicājās:
— Sakiet, vai viņš ir jauns?
— Kas?
— Tas zinātnieks. Fīdlers.
— Jauns, — žurnālists atbildēja. Gadu trīsdesmit būs. Ne vairāk. Bet kas tad ir?
— Tur jau tas ļaunums, ka jauns, — noteica mežzinis.
— Kādēļ?
Mellers brīdi klusēja.
— Tā ar tiem spējīgajiem notiek — viņus uzreiz novieto slēgtā vidē. Un sāk ar viņiem noņemties. Bet viņi nemaz nepazīst dzīvi. Tāl dēļ arī nejūt līdz cilvēkiem. — Viņš nopūtās. — Arī zinātniekam vispirms jābūt cilvēkam.
Viņš piecēlās.
— Laiks doties pie miera. Mums vajadzēs gulēt pa kārtai. Citādi otarki nomaitās mūsu zirgus.
Žurnālistam iekrita pirmajam palikt nomodā.
Zirgi skrubināja pērno sienu no nelielas gubiņas.
Viņš apsēdās uz būdas sliekšņa un nolika šauteni uz ceļiem.
Tumsa iestājās pēkšņi un apņēma visu. Pamazām acis tomēr pierada pie dziļās krēslas. Uzlēca mēness. Debesis bija skaidras, zvaigžņotas. Sasaukdamies kaut kur pārlidoja sīku putnu bars, kuri atšķirībā no lielajiem putniem, plēsoņu bīdamies, rudeņos uz dienvidiem lido naktīs.
Betlijs piecēlās un sāka pastaigāties turpat būdas tuvumā. Mežs cieši ieskāva pļaviņu, kurā stāvēja mājele, un tas bija bīstami. Žurnālists pārbaudīja, vai šautenes gailis uzvilkts.
Viņš parcilaja atmiņa pedejo dienu notikumus, sarunas, sejas un domāja, kā, atgriezies redakcijā, stāstīs par otarkiem. Tādēļ viņam arī iešāvās prātā, ka īstenībā šī doma par atgriešanos nekad nav pametusi viņa apziņu un piešķīrusi sevišķu nokrāsu visam, ar ko bija nācies sastapties. Pat toreiz, kad viņi dzinās pakaļ otarkam, kas bija nolaupījis meitenīti, Betlijs ne mirkli neaizmirsa — lai arī cik drausmīgi te būtu, viņš varēs atgriezties un aizbēgt no visa.
«Es jau nu atgriezīšos,» viņš teica pats sev. «Bet Mellers? Un pārējie? …»
Taču šī doma bija pārāk baisma, lai uzdrošinātos to šai brīdī izdomāt līdz galam.
Betlijs apsēdās būdas ēnā un sāka domāt par otarkiem. Viņš atcerējās virsrakstu kādam avīžu rakstam — «Saprāts bez labsirdības». Par kaut ko tamlīdzīgu bija runājis mežzinis. Viņš otarkus neuzskatīja par cilvēkiem tādēļ, ka tie nepazina «līdzjūtības».
Saprāts bez labsirdības. Bet vai tas ir iespējams? Vai saprāts bez labsirdības vispār varЈ pastāvēt? Kas ir primārais? Vai tad labsirdība nav saprāta veidojums? Vai varbūt otrādi? … Nav šaubu par to, ka otarki ir spēļ jīgāki par cilvēkiem loģiskajā domāšanā, labāk izprot abstrakciju un abstrahējumus, ka viņiem ir labāka atmiņa. Klīda valodas, ka vairāki otarki no pirmās partijas nodoti Kara ministrijai, lai risinātu tur kaut kādus sevišķus uzdevumus. Bet arī «domājošās mašīnas» taču izmanto visādu sevišķu uzdevumu risināšanai. Kāda tur atšķirība?
Kāds fermeris viņam un Melleram stāstīja, ka redzējis gandrīz bezspalvainu otarku, un mežzinis atbildēja, ka otarki pēdējā laikā arvien vairāk sākot izskatīties pēc cilvēkiem. Vai viņi tiešām iekaros pasauli? Vai patiesi Saprāts bez Labsirdības ir spēcīgāks par Cilvēka saprātu?
«Nu, tas vēl tik drīz nenotiks,» viņš sevi drošināja. «Ja vispār kādreiz notiks. Lai nu būtu kā būdams, es vēl paspēšu savu mūžu nodzīvot un nomirt.»
Bet tad viņu pēkšņi satricināja doma: bērni! Kādā pasaulē viņi dzīvos — otarku pasaulē vai tādā, kur valdīs kibernētiskie roboti, kam arī nepiemīt nekā cilvēcīga un kas tomēr, kā daži apgalvo, esot gudrāki par cilvēkiem?
Acu priekšā pēkšņi parādījās paša dēlēns un ierunājās:
— Tēt, paklausies! Mēs esam mēs, vai ne?
Un viņi ir viņi. Bet viņi taču arī domā, ka viņi ir mēs?
«Jūs pārāk ātri pieaugat,» nodomāja Betlijs. «Es septiņu gadu vecumā tādus jautājumus neuzdevu.»
Kaut kur aiz muguras iebrikšķējās zars. Zēns izgaisa.
Žurnālists bailīgi palūkojās atpakaļ un sa- ausījās. Nē, viss kārtībā.
Sikspārnis nedrošā līknē pārplanēja pāri pļaviņai.
Betlijs atlieca muguru. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis no viņa kaut ko slēpj. Mellers, piemēram, vēl nav pateicis, kas bija tas jātnieks, kurš pirmajā dienā aizauļoja viņiem garām pa veco, pamesto ceļu.
Viņš atkal atspieda muguru pret mājeles sienu. Tūlīt atkal bija klāt dēlēns un sāka no jauna viņu iztaujāt.
— Tēt, no kurienes viss radies? Koki, mājas, gaiss, cilvēki? No kurienes tas viss cēlies?
Betlijs sāka stāstīt zēnam par Visuma evolūciju, tad viņam kaut kas skaudri iedūrās sirdī un viņš pamodās.
Mēness bija norietējis. Debesis jau kļuva mazliet gaišākas.
Zirgu pļaviņā nebija. Pareizāk sakot, nebija viena, bet otrs gulēja zālē, un virs tā kūņojās trīs pelēkas ēnas. Viena no tām izslējās taisni, un žurnālists ieraudzīja milzu otarku ar varenu, smagnēju galvu, atplestu rīkli un lielām acīm, kas pustumsā zalgoja.
Pēc tam kaut kur pavisam netālu atskanēja čuksti:
— Viņš guļ.
— Nē, pamodās jau.
— Pieej viņam klāt.
— Viņš šaus.
— Viņš būtu šāvis jau agrāk, ja varētu. Viņš vai nu guj, vai arī sastindzis aiz bailēm. Ej klāt!
— Ej pats!
Bet žurnālists patiesi bija sastindzis. Viss šķita kā sapnī. Viņš saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.
Sačukstēšanās turpinājās:
— Bet tas otrs. Tas šaus.
— Viņš ir slims. Nešaus… Nu ej, dzirdi!
Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņš, līdzīgs cūkai.
Pārvarējis stingumu, žurnālists nospieda gaili. Divi šāvieni norībēja viens pēc otra, divas lodes aizsvilpa gaisā. Betlijs pietraucās kājās, šautene izkrita viņam no rokām. Viņš metās būdā, drebēdams aizrāva ciet durvis un aizstūma tām priekšā bultu.
Mežzinis stāvēja, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Viņa lūpas sakustējās, un žurnālists drīzāk nojauta nekā sadzirdēja jautājumu:
— Zirgi?
Viņš pamāja ar galvu.
Aiz durvīm nočabēja. Otarki ar kaut ko noslodzīja durvis no ārpuses.
Atskanēja sauciens:
— Ei, Meller! Ei!
Mežzinis pieskrēja pie lodziņa un gribēja Izbāzt pa to šauteni. Tajā mirklī pret blāvo ausmas debess fonu parādījās melna ķetna; viņš tikko paspēja paraut divstobreni atpakaļ.
Ārpusē kads saka apmierinati smieties.
Čērkstoša balss, gari stiepdama vārdus,
sacīja:
— Nu tev beigas, Meller.
Runātāju pārtraukdamas, ieskanējās vēl citas balsis:
— Meller, Meller, parunājies ar mums …
— Ei, mežzini, saki kādu prātīgu vārdu! Tu taču esi cilvēks, tev jābūt gudram …
— Izsaki savas domas, Meller, un es pierādīšu, ka tev nav taisnība …
— Aprunājies ar mani, Meller. Nosauc reiz mani vārdā. Es esmu Filips …
Mežzinis klusēja.
Žurnālists nervoziem sojiem piegāja pie lodziņa. Balsis skanēja turpat līdzās, aiz baļķu sienas. Bija jūtama zvēru smaka — oda pēc asinīm, mēsliem un vēl pēc kaut kā nenosakāma.
Otarks, kas bija sevi nosaucis par Filipu, ierunājās zem paša lodziņa:
— Tu esi tas žurnālists, vai ne? Nu, tu, kas tikko pienāci? …
Žurnālists nokremšļojās. Rīkle bija gluži ļ izkaltusi.
Tā pati balss turpināja:
— Kāpēc tu atbrauci šurp?
Klusums.
— Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?
Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:
— Protams, protams, viņi grib mūs iznī- I cināt… Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet ta- I gad grib nomaitāt…
Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. Žurnālistam likās, ka otarki sākuši kauties.
Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:
— Ei, mežzini, ko tu nešauj? Tu taču vienmēr šauj. Parunājies nu ar mani.
Kaut kur no augšas negaidot norībēja šāviens.
Betlijs pagriezās atpakaļ.
Mežzinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un šāva.
Viņš divreiz izšāva, tad aši pielādēja šauteni un šāva atkal.
Otarki metās projām.
Mellers nolēca no pavarda.
— Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.
Viņi aplūkoja trīs nošautos otarkus.
Viens no tiem, jauns, tiešām bija gandrīz
kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.
Betlijam apšķebinājās dūša, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņš tikko noturējās, aizšāvis plaukstu mutei priekšā.
Mežzinis sacīja:
— Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un paši savējos arī.
Žurnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gaišs. Pļava, mežs, nogalinātie otarki — tas viss viņam šķita nereāls.
Vai tā var būt īstenība? … Un viņš, Donalds Betlijs, stāv šeit? . . .
— Lūk, šeit otarks aprija Kleinu, — Mellers sacīja. — To pastāstīja viens no mūsējiem, no šejieniešiem. Kad vēl darbojās laboratorija, viņš tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejauši gadījās atrasties blakus istabā. Viņš visu dzirdēja .. .
Žurnālists un mežzinis pašlaik bija uz salas, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmuši nogalinātajiem zirgiem seglus un pa dambi aizgājuši uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena šautene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēruši līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestāšanās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet žurnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas aplūkošanai.
— Viņš visu dzirdēja, — mežzinis turpināja stāstu. — Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunājušies. Sprieduši kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņš prata runāt pat svešvalodās … Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzirdēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēkšņi apkopējs dzirdējis izsaucienu: «Ak dievs! …» Saucējs bijis Kleins, un viņa balsī skanējušas tādas šausmas, ka puisim saļodzījušās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: «Palīgā!» Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grauž. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkārši klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribējis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet durvis.
— Bet pēc tam?
— Pēc tam viņi nogalināja vēl divus laborantus un izmuka. Taču pieci vai seši palika, it kā nekas nebūtu noticis. Un, kad ieradās komisija no galvaspilsētas, viņi ar to sarunājās. Palikušos otarkus aizveda. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka vilcienā viņi apēduši vēl vienu cilvēku . . .
Laboratorijas lielajā istabā viss bija atstāts kā bijis. Uz garajiem galdiem vēl stāvēja ar biezu putekļu kārtu klāti trauki, rent- gcna aparāta vados zirnekļi bija saauduši tiklus. Tikai logu stikli izdauzīti, un pa caurumiem spraucās iekšā akāciju krūmu zari.
Mellers un žurnālists izgāja no galvenā korpusa.
; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstarošanas ierīci, un viņš lūdza mežzini vēl piecas minūtes uzkavēties.
Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā varēja tālu redzēt. Smaržoja pēc kritušām lāpām un mikla koka.
Laukumā Mellers pēkšņi apstājās.
— Jūs neko nedzirdējāt?
— Nē, — atbildēja Betlijs.
— Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, — mežzinis prātoja. — Senāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vienam.
Viņš atkal vērīgi ieklausījās.
— Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no šejienes projām.
Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar šauriem, režģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliekšņa klāja plāna meža gružu kārtiņa — rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.
Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar zemiem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.
Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa šaudījās pa koka galdu un izlēca pa loga režģu starpu ārā.
īsu mirkli mežzinis nolūkojās tai pakaļ. Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sažņaudzis rokās šauteni, un tad ieteicās:
— Nē, tā nevar.
Steigšus viņš metās atpakaļ.
Bet bija jau par vēlu.
Ārā atskanēja čaboņa, ieejas durvis nočīkstēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpuses tām aizveltu priekšā kaut ko smagu.
Mirkli Mellers un žurnālists raudzījās viens otrā, tad metās pie loga.
Betlijs palūkojās ārā un atrāvās atpakaļ.
Laukumā un izžuvušajā baseinā, kurš nezin kādēļ tur bija kādreiz ierīkots, pulcējās arvien vairāk otarku. Viņu tur bija jau vairāki desmiti, un aizvien jauni līda it kaļ no zemes laukā. Šajā ne īsti zvēru, ne cilvēku pūlī skanēja murdoņa, kliedzieni, rēkoņa.
Mežzinis un Betlijs satriekti klusēja.
Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacēlās pakaļkājās. Priekšķetnās viņš turēja kaut ko apaļu.
— Akmens, — nočukstēja žurnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. — Viņš taisās mest akmeni.
Taču tas nebija akmens.
Apaļais priekšmets nosvilpa gaisā, režģotā loga priekšā žilbinoši uzliesmoja uguns, izvēlās sūri dūmi.
Mežzinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. Šautene viņam izkrita no rokām, un viņš tvēra pie krūtīm.
— Velns parāvis! — Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. — Nešķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.
Mežzinis kļuva bāls. Nedroši viņš paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.
— Nu man ir beigas. — Nē! — iekliedzās Betlijs. — Nē! — Viņš drebēja kā drudzī.
Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu gluži balto seju.
— Durvis!
Žurnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priekšā kaut ko smagu.
Betlijs aizgrūda priekšā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iekšpuses varētu stingri ieslēgties. Viņš atgriezās pie mežziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Taču viņš neļāva sevi pārsiet.
— Viss vienalga, — viņš sacīja. — Es taču jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!
— Mums taču nāks palīgā! — iesaucās
Betlijs.
— Kas?
Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka žurnālistam pārskrēja saltas tirpas pār kauliem.
Brīdi viņi klusēja, tad mežzinis jautāja:
— Vai atceraties jātnieku, ko redzējām paši» pirmajā dienā?
— Jā.
— Jadoma, ka viņš steidzās brīdināt otar» kus par jūsu ierašanos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi as- toņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.
— Jā, — žurnālists čukstus atbildēja. !
Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,
bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spēkus. Asiņošana aprima. Taču viņš joprojām neļāva sevi aiztikt. Žurnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.
Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iekšā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brīžiem pieklusa, brīžiem pastiprinājās.
Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, mežzinis palūdza nodzerties. Žurnālists padzirdīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.
Mežzinis sacīja:
— Varbūt ir tīri labi, ka parādījušies otarki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemācīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgušies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.
Mellers nomira naktī, bet žurnālists vēl nodzīvoja trīs dienas.
Pirmajā dienā viņš domāja vienīgi par glābšanos, izmisums mijās ar cerībām, dažas reizes viņš izšāva pa logu, cerēdams, ka varbūt kāds izdzirdēs šāvienus un steigsies viņam palīgā.
Pret nakti viņš saprata, ka šīs cerības ir iluzoriskas. Paša dzīve Betlijam likās kā divās savstarpēji nesakarīgās dalās sašķelta. Visvairāk viņu nomocīja tieši tas, ka šīs daļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga žurnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņš kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz mežiem klāto Galvenās grēdas kalnāju. Šajā pirmajā dzīvē nekas nenorādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā šajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.
Otrajā dzīvē viss varēja būt un varēja arī nebūt. To veidoja vienīgi nejaušības. Vispār (ās varēja nebūt nemaz. Viņš varēja arī nebraukt šurp, atteikties no uzdevuma, ko viņam deva redaktors, un izraudzīties citu. Viņš gluži labi būtu varējis nelikties ne zinis par otarkiem, bet aizlidot uz Nūbiju, kur ritēja seno ēģiptiešu mākslas pieminekļu glābšanas darbi.
Šurp viņu bija atvedusi nejēdzīga nejaušība. Tieši tas Betlijam likās visbriesmīgākais.
Dažubrīd viņš it kā neticēja notikušajam, tad sāka staigāt pa zāli, pieskārās sienām un saules apspīdētajiem, ar putekļu segu klātajiem galdiem.
Otarki nezin kādēļ bija zaudējuši jebkādu interesi par žurnālistu. Laukumā un izžuvu- šajā baseinā viņu bija palicis pavisam maz. Reizumis viņi sāka cits ar citu kauties, un vienreiz Betlijs ar šausmās sastingušu sirdi vēroja, kā viņi metās virsū vienam no savējiem, saplosīja to gabalos un notiesāja.
Naktī Betlijam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa bojāejā būs vainīgs Mellers. Viņš sajuta spēju riebumu pret mirušo mežzini un aizstiepa līķi pirmajā telpā pie pašām durvīm.
Stundu vai divas viņš nosēdēja uz klona, visu laiku bezcerīgi atkārtodams:
— Mīļo dieviņ, bet kādēļ tad es? … Kādēļ tieši es? …
Nākamajā dienā izbeidzās ūdens un Betliju sāka mocīt slāpes. Taču tagad viņš jau skaidri saprata, ka izglābties nevarēs, nomierinājās un no jauna sāka domāt par savu dzīvi, bet nu jau gluži citā aspektā. Viņš atcerējās, kā pašā ceļojuma sākumā bija strīdējies ar mežzini. Mellers sacīja, ka fermeri neielai- dīšoties ar viņu nekādās sarunās. «Kādēļ?» vaicāja Betlijs. — «Tādēļ, ka jūs dzīvojat siltumā un ērtībās,» atbildēja Mellers. «Tādēļ, ka jūs esat no sabiedrības virsotnes. No tiem, kas viņus nodevuši.» — «Kādēļ lai es būtu no virsotnes?» Betlijs nepiekrita. «Naudas es nenopelnu daudz vairāk kā viņi.» —• «Kas par lo!» attrauca mežzinis. «Jums ir viegls, patīkams darbs. Visus šos gadus, kamēr viņi te pamazām gāja bojā, jūs rakstījāt savus avīžu rakstiņus, staigājāt pa restorāniem, piedalījāties asprātīgās sarunās …»
Betlijs saprata, ka tas viss ir taisnība. Optimisms, ar kuru viņš tā lepojās, beigu beigās tomēr bija bijis tikai tāds strausa optimisms. Viņš vienkārši bija centies neredzēt slikto dzīvē. Lasīja avīzēs par nāves sodiem Alžīrijā, par badu Indijā, bet pats domāja par to, kā sakrāt naudu un nopirkt jaunas mēbeles savam lielajam piecistabu dzīvoklim, kā vēl par kādu iedaļu kāpināt labās domas par sevi vienā otrā ietekmīgā personā. Otarki — cilvēki otarki — apšāva demonstrantus, spekulēja ar maizi, klusībā gatavoja karus, bet viņš novērsās, izlikdamies, ka nekā tāda vispār nav.
No šī viedokļa visa viņa līdzšinējā dzīve, gluži otrādi, pēkšņi izrādījās jo cieši saistīta ar to, kas norisinājās pašlaik. Nekad viņš nav uzstājies pret ļaunumu. Un tagad tuvojas atmaksa …
Otrā dienā otarki zem loga vairākkārt uzsāka ar viņu sarunas. Viņš neatbildēja.
Kāds otarks teica:
— Ei, žurnālist, nāc ārā! Mēs tev neko nedarīsim.
Bet otrs turpat blakus iesmējās.
Betlijs atkal sāka domāt par mežzini. Tikai tagad tās bija pavisam citādas domas. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis bijis varonis.
īstenībā vienīgais patiesais varonis, ar kuru Betlijam dzīvē gadījies sastapties. Viens pats, bez jebkāda atbalsta viņš stājās pretī otaļļ kiem, cīnījās ar tiem un nomira neuzva-i rēts.
Trešajā dienā žurnālists sāka murgot. Vi- • ņam likās, ka ir atgriezies savas avīzes re-i dakcijā un diktē stenogrāfistei rakstu.
Raksts saucās «Kas ir cilvēks?».
Viņš skaji runāja:
— Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās ap-1 brīnojami strauji, var likties, ka tā tiešām ir visspēcīga. Taču lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pā-1 rākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs šādas smadzenes, varēs pilnā mē-ļ rā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, anali-1 zēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut j kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpējām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem…
Taču viņa domas samezglojās un sajuka …
Nākamās dienas rītā atskanēja sprādziens. Betlijs pamodās. Viņam šķita, ka pietraucies kājās un tur rokā šaušanai gatavu ieroci. Patiesībā viņš. gluži bezspēcīgs gulēja zemē pie sienas.
Pie pašas sejas iznira zvēra purns. Ar mokām sasprindzinājis domas, viņš pēkšņi atcerējās, kam Fīdlers izskatās līdzīgs. Otarkam!
Tad arī šī doma izgaisa kā miglā. Nejuzdams vairs, kā viņu plosa, Betlijs dažās sekundes desmitdaļās paguva izdomāt, ka otarki būtībā nemaz nav tik briesmīgi, ka viņu ir tikai pavisam simts vai pāris simtu šajā pamestajā apvidū. Ar viņiem būs viegli tikt galā. Bet cilvēki! … Cilvēki! …
Viņš nezināja, ka vēsts par Mellera pazušanu jau izplatījusies pa visu apkārtni un izmisušie fermeri rok ārā no zemes paslēptos ieročus.