Viņš apstādināja pļāvēju maura vidū, jo juta, ka saule nupat nogrimusi aiz apvāršņa un parādās zvaigznes. Tikko nopļautā zāle, kuras spirgtums bija veldzējis viņa seju un ķermeni, lēnām savīta. Jā, iedegās zvaigznes, sākumā blāvas, tad arvien spožākas skaidrajās, tuksnesīgajās debesīs. Viņš dzirdēja - klusi noklaudzam lieveņa spraišļotās durvis un juta, ka sieva vēro, kā viņš lūkojas naktī.
— Ir jau gandrīz laiks, — viņa sacīja.
Viņš pamāja; viņam nevajadzēja skatīties pulkstenī. Nākamajos mirkļos viņš vienubrīd jutās ļoti vecs, tad ļoti jauns, viņam kļuva salti, tad ļoti karsti. Piepeši viņš atradās daudzu jūdžu tālumā. Tagad tas bija viņš pats, nevis viņa dēls, kas ar nosvērtu valodu un mundrām kustībām centās apslēpt savas sirds dobjos pukstus un atkal pamodušās bailes, kad veikli uzvilka jaunu formas tērpu, pārbaudīja pārtikas krājumus, skābekļa balonus, hermētisko ķiveri, kosmonauta skafandru un, tāpat kā visi cilvēki šovakar, palūkojās augšup zvaigžņotajās debesīs.
Tad vienā mirklī viņš atgriezās, atkal kļuva par dēla tēvu, un viņa rokas satvēra pļāvēja rokturi.
— Nāc, pasēdēsim uz lieveņa! — sieva pasauca.
— Man vajag kaut ko strādāt!
Viņa nokāpa lejā un nāca pāri mauram.
— Neraizējies par Robertu, nekas ar viņu nenotiks.
— Bet tas viss ir pirmoreiz, — viņš dzirdēja pats savu balsi. — Tas nekad agrāk nav darīts. Padomā tikai — raķete ar cilvēkiem šonakt dosies augšā, lai uzbūvētu pirmo kosmosa staciju. Mīļais dievs, tas nav iespējams, visa tā nemaz nav, ne raķetes, ne izmēģinājuma laukuma, ne starta laika, ne tehniķu. Un galu galā man pat nav dēla, ko sauc par Bobu. Es vienkārši nespēju to visu aptvert!
— Kādēļ tad tu stāvi šeit ārā un skaties?
Viņš pakratīja galvu. — Zini, šodien rīta
pusē, iedams uz darbu, es izdzirdēju kādu skaļi iesmejamies. Tas mani tā satrieca, ka es apstājos kā stabs ielas vidū. Tas biju es pats, kas smējās! Kāpēc? Tāpēc, ka beidzot īsteni apzinājos, ko Bobs šovakar darīs, beidzot es tam noticēju. Es nekad nelietoju vārdu «šaušalīgi», bet tieši tā es tobrīd jutos, iestrēdzis tur ielas vidū starp automašīnām. Vēlāk pēcpusdienā es pieķēru sevi dungojam dziesmiņu. Tu to zini: «Ritenis ritenī… Ceļš ved augšup debess tālēs.» Un es atkal iesmējos. Kosmosa stacija, protams, es domāju. Milzīgs ritenis ar dobiein spieķiem, kur Bobs dzīvos sešus
vai astoņus mēnešus, pēc tam dosies uz Mēnesi. Mājup nākdams, es atcerējos fālāk dziesmas vārdus: «Mazais ritenis rit droši, lielais dieva žēlastībai ļauts.» Man gribējās uzlēkt gaisā, gaudot un pašam sadegt liesmās.
Sieva pieskārās viņa rokai: — Ja mēs paliksim ārā, vismaz ierīkosimies ērti.
Viņi nolika divus pītus šūpuļkrēslus maura vidū un klusēdami sēdēja, lūkodamies, kā no tumsas iznirst zvaigznes, atgādinot pār visu debess jumu izkaisītu blāvu sāls kristālu gūzmu.
— Patiešām, — sieva beidzot sacīja, — tas ir gluži tāpat, kā gaidot uguņošanu Sislej- fīldā katru gadu.
— Šovakar gaida lielāks pūlis …
— Es visu laiku domāju — pašreiz miljoniem cilvēku raugās debesīs, mutes atplētu š i.
Viņi gaidīja, juzdami zemi griežamies zem saviem krēsliejn.
— Cik ir pul'kstenis?
— Bez vienpadsmit minūtēm astoņi.
— Tu vienmēr pasaki pareizi, it kā tev galvā būtu pulkstenis.
— Šovakar es nedrīkstu kļūdīties. Es tev pateikšu, kad būs palikusi viena sekunde līdz raķetes palaišanai. Skaties! Brīdinājuma signāls — starts pēc desmit minūtēm!
Debesu rietumu pusē viņi redzēja izplaukstam četras tumši sarkanas raķetes; tās
mirgodamas peldēja pa vējam pār tuksnesi, tad klusi noslīdēja lejup un izdzisa.
Kļuva it kā vēl tumšāks. Vīrs un sieva nepakustēdamies sēdēja savos krēslos.
Pēc brīža viņš sacīja: — Astoņas minūtes. — Pauze. — Septiņas minūtes. — Šoreiz starplaiks likās daudz ilgāks. — Sešas …
Sieva, galvu atgāzusi, vēroja zvaigznes tieši virs sevis un murmināja: — Kāpēc? Kāpēc? … — Viņa aizvēra acis. — Kāpēc tādas raķetes, kāpēc šis vakars? Kāpēc tas viss? Es gribētu zināt.
Viņš brīdi uzmanīgi vēroja viņas seju, kas Piena Ceļa izkliedētajā, matētajā gaismā izskatījās bāla. Viņš jau gribēja atbildēt, bet aprāvās un ļāva sievai turpināt.
— Šķiet, tas taču nevar būt atkal tāpat kā toreiz, kad ļaudis jautāja, kāpēc cilvēki kāpj Everestā, un tiem atbildēja: «Tāpēc, ka tas ir.» Es to nesapratu. Man tā nebija nekāda atbilde.
«Piecas minūtes,» viņš domāja. «Sekundes rit… tikšķ rokas pulkstenis … ritenis ritenī … mazais ritenis rit droši.. . lielais … ceļš ved augšup … četras minūtes! .. . Nu cilvēki jau ir ieņēmuši savas vietas raķetē, šai bišu stropā, vadības pults mirdzina gaismas …»
Viņa lūpas sakustējās.
— Es zinu vienīgi to, ka tās patiešām ir sākuma beigas. Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets … No šā brīža mēs tos visus sametīsim kopā un nosauksim Vienā lielā vārdā, kas apzīmēs laikmetu, kad mēs staigājām pa Zemi un rītos dzirdējām putnus, un raudājām aiz skaudības. Varbūt mēs to nosauksim par Zemes1 laikmetu vai varbūt par Gravitācijas laikmetu. Miljoniem gadu mēs esam cīnījušies, lai uzvarētu gravitāciju. Būdami amēbas un zivis, mēs pūlējāmies izkļūt no jūras, izkļūt tā, lai gravitācija mūs nesašķaidītu. Tikuši reiz droši krastā, mēs pūlējāmies izslieties stāvus, cīnīdamies pret gravitāciju, lai tā nesalauztu mūsu jaunievedumu — mugurkaulu, mēģinājām iet neklup- dami, skriet nekrizdami. Miljardu gadu gravitācija saistīja mūs pie zemes, izsmēja ar vēju un mākoņiem, kāpostu tauriņiem un siseņiem. Te tad arī slēpjas šāvakara notikuma lielums … tās ir vienreiz par visām reizēm vecas Gravitācijas un tās varenības laikmeta beigas. Es nezinu, kur tiks nospraustas laikmetu robežas — pie persiešiem, kas sapņoja par lidojošiem paklājiem, vai pie ķīniešiem, kas, svinēdami dzimšanas dienas un Jaungadu, laiida debesīs pūķus un šāva gaisā raķetes, vai arī kādā nākamās stundas gluži neiedomājamā minūtē vai sekundē. Bet mēs esam .sasnieguši brīdi, kad klāt ir miljoniem gadu ilgu un sūru pūliņu beigas, kad noslēdzas milzīgs un godam noiets posms cilvēku cilts dzīvē.
Trīs minūtes… divas minūtes piecdesmit
deviņas sekundes … divas minūtes piecdesmit astoņas sekundes …
— Tomēr, — sieva sacīja, — es vēl arvien nesaprotu, kāpēc.
«Divas minūtes,» viņš domāja. «Gatavi? Gatavi? Gatavi? Jautā tāla radio balss. Gatavi! Gatavi! Gatavi! Ātras, tikko sadzirdamas atbildes no rūcošās raķetes. Kontrole! Kontrole! Kontrole!»
«Šonakt!» viņš domāja. «Un, ja arī mums neizdosies ar šo pirmo, mēs sūtīsim otro un trešo kuģi un aizbrauksim uz vīisām planētām, bet vēlāk arī uz visām zvaigznēm. Mēs neatkāpsimies, kamēr lielie vārdi «nemirstīgs» un «mūžīgs» iegūs īstu jēgu. Lielie vārdi, jā, pēc tiem mēs tiecamies. Nepārtrauktība. Kopš mūsu mēles iemācījušās runāt, mēs allaž esam jautājuši: kāda ir dzīves jēga? Nevienam citam jautājumam nebija nozīmes, kad mūs apdvesa iznīcības elpa. Bet, tiklīdz mēs apmetīsamies uz desmittūkstoš planētām, kas riņķo ap desmittūkstoš svešām saulēm, š.is jautājums izzudīs. Cilvēks būs bezgalīgs un nepazīs robežu, tāpat kā bezgalīgs un neierobežots ir Visums. Cilvēks eksistēs mūžīgi, tāpat kā Visums. Atsevišķi indivīdi mirs kā vienmēr, bet mūsu vēsture sniegsies tik tālu nākotnē, cik vien mēs spēsim ieskatīties, un, zinādami, ka cilvēks dzīvos laiku laikos, mēs jutīsimies droši, un tā būs atbilde, ko allaž esam meklējuši. Mums ir dāvāta dzīvība, un mūsu pienākums ir šo balvu saglabāt un nodot tālāk līdz bezgalībai. Tas ir mērķis, kura dēļ vērts dzīvot.»
Pītie krēsli sašūpojās, klusi nošvīkstot uz zāles.
Viena minūte.
— Viena minūte, — virtš sacīja skaļi.
— Ak! — Sieva spēji sakustējās un satvēra viņa rokas. — Es ceru, ka Bobs…
— Viss būs labi!
— Ak dievs, stāvi klāt…
Trīsdesmit sekundes.
— Tagad skaties!
Piecpadsmit, desmit, piecas . ..
— Skaties!
Četras, trīs, divas, viena.
— Rau, rau! Palūk, tur!
Viņi iesaucās abi reizē. Abi pietrūkās kājās. Atgrūstie krēsli ldumbu rodami nogāzās zālē. Vīrs un sieva sagrīļojās, viņu rokas drudžaini meklēja viena otru, lai pieķertos, pieturētos. Debesīs uzliesmoja spoža blāzma, tad, desmit sekundes vēlāk, gaisā uzšāvās liela, ugunīga komēta, izdzēsa zvaigznes un kā zibens šautra aizdrāzās projām, lai kļūtu par jaunu zvaigzni Piena Ceļa izšķērdīgajā spīdekļu pulkā. Vīrs un sieva stāvēja saķērušies, it kā pēkšņi būtu attapušies galvu reibinošā augstumā uz pašas klints malas, zem kuras rēgojas neizmērojami dziļš un tumšs bezdibenis. Lūkodamies augšup, viņi šņukstēja un raudāja. Tikai pēc ilga laika viņi atkal spēja parunāt.
— Tā paceļas, pacēlās taču, vai ne?
— Jā…
— Viss ir kārtībā, vai ne?
— Jā …Jā …
— Tā nenokrita atpakaļ…?
— Nē, nē, viss ir kārtībā, Bobam nekas nenotiks, viss ir labi.
Beidzot viņi atvirzījās viens no otra.
Viņš pieskārās ar roku savai sejai un paraudzījās uz mitrajiem pirkstiem. — Sasodīts! — viņš sacīja. — Sasodīts!
Viņi pagaidīja vēl piecas minūtes, tad vēl desmit, vērdamies debesīs, kamēr acis sāka sūrstēt no neskaitāmajiem kvēlojošajiem punktiem, kas urbās tumšajās tīklenēs. Vajadzēja aizvērt plakstus.
— Tagad iesim iekšā, — sieva sacīja.
Viņš nespēja pakustēties. Tikai viņa roka
neviļus izstiepās, sniegdamās pēc .pļāvēja roktura. Viņš redzēja šo neapzināto kustību un sacīja: — Te vēl palicis mazliet ko pastrādāt.
— Bet tu taču nevarēsi redzēt.
— Nekas, — viņš sacīja. — Man jāpabeidz pļaut. Tad mēs vēl pasēdēsim uz lieveņa kādu brīdi, pirms iesim gulēt.
Viņš palīdzēja sievai aiznest krēslus uz lieveņa, apsēdināja viņu un pats devās atpakaļ, lai atkal satvertu plaukstās pļāvēja rokturi. Mauriņa pļāvējs. Ritenis ritenī. Vienkārša mašīna, ko cilvēks tur rokās un bīda uz priekšu ar tarkšķi un zumzoņu, pats soļodams aiz tās un klusi pie sevis filozofēdams. Troksnis, kam seko silts klusums. Virpuļojošs ritenis, pēc ta;rn nedzirdami domu soļi.
«Es esmu miljardu gadu vecs,» viņš teica sev. «Es esmu vienu minūti vecs. Es esmu vienu collu, nē — desmit tūkstoš jūdžu garš. Es raugos lejup un nevaru saskatīt savas kājas, tās ir tiik tālu projām zem manis.»
Viņš sāka stumt pļāvēju. Zāle, rasu birdinādama, klusi gūlās uz zemes viņam apkārt. Viņš ar baudu ieelpoja tās svaigo smaržu un juta, ka pats ir visa cilvēku cilts, kas beidzot veldzējas jaunības avota spirgtajos ūdeņos.
Tā atveldzējies, viņš atkal atcerējās dziesmu par mazo un lielo riteni un dieva žēlastību tur augšā debesu tālēs, kur šī vienīgā zvaigzne, starp miljoniem nekustīgu zvaigžņu ■uzdrošinās kustēties un traukties uz priekšu.
Tad viņš pabeidza pļaut zāli.'