Jau pirmais trieciens uzšķērda raķetei sānus gluži kā ar milzīgu konservu nazi. Cilvēkus izsvieda izplatījumā, un tie peldēja, locīdamies kā sidrabainu zivtiņu puduris.. Viņi atradās tumšā dzelmē, bet gabalu gabalos sadragātais kuģis turpināja ceļu kā meteorītu spiets, kas traucas meklēt pazudušo sauli.
— Barklij, Barklij, kur tu esi?
Balsis sasaucās kā saltā ziemas naktī nomaldījušies bērni:
— Vud, Vud!
— Kapteini
— Hoilis, Hollis, tas esmu es — Stouns!
— Stoun, tas esmu es —• Holliss! Kur tu esi?
— Nezinu. Kā lai es to zinu? Kur ir augša, kur apakša? Es krītu. Žēlīgais dievs, es krītu!
Viņi krita. Viņi krita kā akā iemesti oļi, Viņi drāzās, ka no milzu lingas palaisti. Un cilvēku vietā bija vairs tikai balsis — daždažādas balsis, nereālas un kaismi satrauktas, šausmu pārņemtas un padevīgas.
— Mēs attālināmies cits no cita.
Tas bija taisnība. Holliss, lidodams kūleniski, saprata, ka tas Ir taisnība. Saprata un gandrīz vai samierinājās. Viņi šķiras, lai ietu katrs savu ceļu, un nekāds spēks tos vairs nesavedīs kopā. Viņi ir ietērpti hermētiskos skafandros, bālās sejas aizsargā caurspīdīgi kupoli, bet neviens nav paguvis pieāķēt sev enerģijas avotu. Ar to izplatījumā katrs pārvērstos par mazu glābšanas laivu, glābtos pats un palīdzētu glābties citiem, ar to cits citu sameklētu un, atkal sanākuši vienkop, izveidotu cilvēku saliņu un kaut ko izdomātu. Bez enerģijas avota plecos viņi ir izkliedēti meteori, kas bezjēdzīgi traucas pretī savam nenovēršamajam liktenim.
Pēc apmēram desmit minūtēm pirmās bailes izzuda, un to vietā stājās vēss-miers. Bezgaisa telpa kā drūmas milzu stelles, te savī- damas, te atšķetinādamas, te atkal krustodamas savas dīvās balsis, sāka aust galīgo rakstu.
— Hollis, te Stouns. Cik ilgi mēs vēl varēsim sarunāties pa radio?
— Atkarībā no tā, ar kādu ātrumu tu lido uz savu pirsi un es uz savu.
— Jādomā, ka vēl kādu stundu.
— Tā laikam gan būs, — vienaldzīgi un mierīgi atsaucās Holliss.
— Bet kas īsti notika? — Holliss pēc minūtes apjautājās.
— Raķete eksplodēja, tas ir viss. Ar raķetēm tā gadās.
— Uz kuru pusi tu iedams?
— Rādās, ka es ietriekšos Mēnesi.
— Bet es Zemē. Atgriežos pie sirmās Zemes māmuļas ar desmittūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Sadegšu kā sērkociņš, —- Holliss domāja par to pārsteidzoši vienaldzīgi. Šķita, ka viņš atdalījies pats no sava ķermeņa un nolūkojas, kā tas krīt lejup, krīt tukšumā, nolūkojas it kā no malas, kā reiz neatminamos laikos ziemā vēroja lidināmies pirmās sniega pārsJas.
Citi klusēja un pārdomāja, kā liktenis ar viņiem izrīkojies, krita, krita un neko nespēja grozīt. Pat kapteinis bija apklusis, jo apzinājās, ka nav tādas komandas vai rīcības plāna, ar ko notikušo padarīt par nebijušu.
— O, cik ilgi jākrīt! Cik ilgi, ilgi, ilgi jākrīt, es negribu mirt, cik ilgi ir jākrīt…
— Kas tas tāds?
— Nezinu.
— Man liekas, Stimsons. Stimson, vai tas esi tu?
— Tas ir tik tālu, tik tālu, man nepatīk. Ak dievs, man tas nepatīk! …
— Stimson, tas esmu es — Holliss. Stimson, vai tu dzirdi mani?
Atbildes nebija, jo katrs krita uz savu pusi.
— Stimson, turies, mēs visi esam tādā pašā ķezā.
— Man te nepatīk. Es gribu tikt projām no šejienes.
— Iespējams, ka mūs vēl atrod.
— Lai mani atrod, lai mani atrod, — teica
Stimsons. — Es tam neticu, es neticu, ka ta varēja notikt.
— Tas ir jauns sapnis, — kāds piebilda.
— Turi muti! — uzkliedza "Holliss.
— Panāc šurp un aizbāz man muti, — kāds ierosināja. Tas bija Eplgeits. Viņš nepiespiesti iesmējās, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies. — Panāc šurp un aizbāz man muti.
Holliss pirmo reizi sajuta, cik neaplaužamā stāvoklī atrodas. Viņā uzvirmoja negantas dusmas, jo vairāk par visu viņam šobrīd gribējās piekļūt klāt šim Eplgeitam. Ilgus gadus viņš bija lolojis vēlēšanos piekļūt tam klāt, un nu bija par vēlu. Tagad Eplgeits bija tikai balss austiņās.
Viņi krita, krita, krita …
Te pēkšņi, it kā nupat apjautuši notikušo, divi no krītošajiem sāka vaimanāt. Kā murgos Holliss redzēja vienu no viņiem aizslīdam garām pavisam tuvu un dzirdēja tā vaimanas.
— Beidz!
Šis vīrs bija gandrīz vai ar roku aizsniedzams, viņš kliedza kā prātu zaudējis. Viņš nekad nebeigs kliegt. Un vaimanas būs sadzirdamas miljoniem jūdžu tālu, cik tālu vien izplatīsies radioviļņi, tās plosīs visiem dvēseles un neļaus sarunāties citam ar citu.
Holliss izstiepa roku. Tā būs labāk. Viņš sakopoja visus spēkus, lai aizsniegtu kliedzēju. Viņš satvēra to aiz potītes, pievilkās klāt un ieraudzīja pavisam tuvu otra seju.
Vīrs kliedza un mēģināja viņam pieķerties izmisīgi, kā slīcējs. Vaimanas pieskanēja visu izplatījumu.
«Vai nu tā, vai citādi,» nodomāja Holliss. «Tikpat viņu nogalinās vai nu Mēness, vai Zeme, vai kāds meteorsj kādēļ tad ne tūlīt?»
Viņš zvēla ar savu dzelzs dūri pa kliedzēja caurspīdīgo sejsegu. Vaimanas aprāvās. Holliss atgrūdās no līķa, un tas griezdamies attālinājās un gāzās lejup. Holliss un pārējie joņoja izplatījumā, bezgalīga virpuļojoša klusuma apņemti.
— Holis, vai tu vēl tepat?
Holliss neatsaucās, bet juta sejā svelmi.
— Tas atkal esmu es, Eplgeits.
— Dzirdu, Eplgeit.
— Parunāsim. Tikpat mums nav nekā cita ko darīt.
Kapteinis viņu pārtrauca:
— Pietiks runāt par to. Mums jāapsver, kā izkulties.
— Kaptein, kādēļ tu neturi ciet muti? — iejautājās Eplgeits.
— Ko?
— Tu dzirdi tīri labi, kaptein. Nebiede mani ar savu pakāpi, patlaban tu esi desmit- tūkstoš jūdžu attālumā no manis, un nav ko dzīt velnu. Kā teica Stimsons, mums vēl ilgi jākrīt.
— Paklausieties, Eplgeit!…
— Liecies mierā! Es saceļos. Man nav ko zaudēt, velns lai parauj! Tavs kuģis bija uz zaķa, arī kapteinis tu biji uz zaķa, un es novēlu tev pārlauzt sprandu, kad uzskriesi virsū Mēnesim.
— Pavēlu jums klusēt!
— Turpini vien tādā pašā garā! — Eplgeits pasmaidīja desmittūkstoš jūdžu attālumā. Kapteinis klusēja. Eplgeits turpināja:
— Kur mēs palikām, Hollis? Ak jā, atcerējos. Arī tevi es ienīstu. Bet tu to jau zini. Sen, sen zini.
Holliss nevarīgi savilka pirkstus dūrēs.
— Gribu tev kaut ko pastāstīt, — turpināja Eplgeits. — Iepriecināt tevi. Es biju viens no tiem, kuri tevi izgāza cauri, kad tu pirms pieciem gadiem tīkoji dabūt vietu Raķešu kompānijā.
Garām aizzibēja meteorīts. Holliss palūkojās uz leju — kreisās rokas delna bija norauta. Izšļācās asinis. Tai pašā mirklī no skafandra sāka izplūst gaiss. Aizturējis elpu. viņš ar labo roku savilka sprādzi zem kreisās rokas elkoņa, cieši nosēja piedurkni un pārtrauca gaisa izplūšanu. Viss bija norisinājies tik ātri, ka viņš nebija paguvis pat pabrīnīties. Nekas viņu vairs nespēja pārsteigt. Līdzko piedurkne bija nosieta, gaisa skafandrā atkal pietika. Viņš apturēja steidzīgo asins straumi, sažņaudzot piedurkni vēl stingrāk, tā ka izveidojās turnikets.
Sais baismajos mirkļos viņš neizdvesa ne skaņas. Pārējie tai laikā sarunājās. Viens no viņiem, Lespirs, bez mitas tērgāja par sievu, kas palikusi uz Marsa, par otru uz Venēras, par vēl vienu uz Jupitera, par to, kā savā laikā uzdzīvojis — dzēris, spēlējis uz naudu un priecājies pēc sirds patikas. Kamēr viņi krita, Lespirs pļāpāja bez sava gala. Krizdams pretī nāvei, viņš parcilāja atmiņā zudušās laimes dienas.
Tas viss bija tik dīvaini. Izplatījums, tūkstošiem jūdžu izplatījuma, un tajā — balsis. Nav redzama neviena dzīva dvēsele, tikai radioviļņi trīs un mēģina iekustināt cilvēku jūtas.
— Vai tu esi dusmīgs, Hollis?
— Nē.
Viņš patiešām nebija dusmīgs. Viņš atkal atradās vienaldzības varā un bija nejūtīgs kā akmens, kam lemts nerimtīgi krist nebūtībā.
— Visu mūžu tu gribēji tikt uz augšu, Hollis. Un allaž brīnījies, kādēļ tev neveicas. Es biju tas, kas ierakstīja tevi melnajā grāmatā, iekams mani pašu izlidināja pa durvīm.
— Tas arī nekas, — atteica Holliss.
Un viņš teica taisnību. Tas viss bija pagājis. Kad dzīve ir galā, tā izskatās pēc spilgtas filmas, kas vienā mirklī aizņirb pār ekrānu, — visi aizspriedumi, visas kaislības vienā mirklī izgaismojas acu priekšā, un, pirms tu pagūsti izsaukties: «Tā bija laimīga diena, tā bija nelaimīga, tā ir pretīga, bet tā — jauka seja,» — no filmas pāri palikuši pelni, un ekrāns jau satumsis.
Dzīve bija palikusi aizmugurē, un tagad atskatoties viņš nožēloja tikai vienu — ka viņam gribējās dzīvot vēl un vēl. Vai tiešām visi, kas skatās acīs nāvei, jūtas vienādi, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši? Vai tiešām dzīve ir tik īsa — neesi vēl ne lāgā elpu ievilcis, kad viss jau galā? Vai tiešām visiem tā šķiet apraujamies tik negaidīti, vai tikai viņam vienīgajam te, izplatījumā, kad atlikušas vēl dažas stundas pārdomām un apcerei?
Lespirs pa to laiku runāja vienā runāšanā.
— Nekas, es esmu dzīvojis zaļi: man bija sievas uz Marsa, uz Venēras un Jupitera. Visām bija nauda, un visas man izdabāja. Es piedzēros un vienreiz pat paspēlēju uz kārtīm divdesmit tūkstošus dolāru.
«Bet nu tu esi sprukās,» nodomāja Holliss. «Man nebija nekā no tā visa. Kad es biju dzīvs, es tevi apskaudu, Lespir. Kad man vēl bija kaut kādas izredzes, es tevi apskaudu par tavām mīlas dēkām un uzdzīvi. Es baidījos no sievietēm un meklēju glābiņu Visumā, vienmēr ilgodamies pēc tām un apskauzdams tevi, ka tev netrūkst ne sieviešu, ne naudas un ka tu dzīvo vienos priekos. Bet patlaban, krītot, kad visam ir beigas, es vairs neapskaužu tevi, jo kā tev, tā man viss ir cauri, it kā nekad nekā nebūtu bijis.»
Holliss palieca galvu uz priekšu un izkliedza mikrofonā:
— Visam beigas, Lespir!
Klusums.
— .It kā nekā nebūtu bijis, Lespir!
— Kas tur runā? — jautāja Lespirs drebošā balsī.
— Runā Holliss.
Viņš rīkojās zemiski. Viņš saprata, ka mirt ir bezjēdzīgi un zemiski. Eplgeits bija nodarījis viņam pāri, tagad viņš gribēja nodarīt pāri citam. Eplgeits un izplatījums — abi viņam bija nodarījuši sāpes.
— Tu tāpat esi ķezā, Lespir. Visam beigas. It kā nekad nekā tāda nebūtu bijis, vai tā nav?
— Nē.
— Kad visam ir beigas, tad ir tā, it ka nekā nebūtu bijis. Ar ko šobrīd tava dzīve ir labāka par manējo? Šai mirklī — tikai tas ir svarīgi. Vai tā ir labaka? Ir?
— Jā, ir labāka.
— Ar ko?.
— Man ir ko pārdomāt, ir ko atcereties! — Lespirs noskaities kliedza no tālienes, ar abām rokām piespiedis savas atmiņas pie sirds.
Un viņam bija taisnība. Holliss jutās kā ar aukstu ūdeni apliets, kad saprata — Les- piram ir taisnība. Starp atmiņām un sapņiem ir atšķirība. Viņam bija tikai sapņi par to, ko viņš bija gribējis paveikt, turpretim
Lespiram — atmiņas par darīto un līdz galam paveikto. 'Sī apziņa plosīja Hollisu lēni un sāpīgi.
— Bet kāds tev pašreiz no tā labums? — viņš jautāja Lespiram. — Pašreiz, kad viss ir pagājis un zudis? Tev neklājas labāk kā man.
— Es mirstu mierīgi, — atbildēja Lespirs. — Esmu bijis laimīgs. Neesmu pirms nāves kļuvis par nelieti tā kā tu.
— Par nelieti? — Holliss atkārtoja, it kā apgrozīdams šo vārdu uz mēles. Cik vien viņš spēja atcerēties, savu mūžu viņš nebija pastrādājis nelietību. Viņš nekad to nebija iedrošinājies. Tātad zemiskumu viņš visus šos gadus bija taupījis šim brīdim. «Nelietis». Holliss paslēpa šo vārdu apziņas vistumšākajā kaktā. Asaras sariesās acīs un noritēja pār vaigiem. Kāds laikam bija izdzirdējis viņu elsojam.
— Mieru, Hollis!
Tas nudien bija smieklīgi. Vēl pirms dažām minūtēm viņš bija devis padomu citiem, Stim- sonam; viņš bija juties kā īsts drosminieks, taču izrādās, ka tā ir nevis drosme, bet satricinājums un satricinājuma radīta vienaldzība. Tagad viņš pūlējās ar visu mūžu sevī nomāktajām jūtām piepildīt nedaudzās atlikušās minūtes.
— Saprotu, kā tu jūties, Hollis, — atrazdamies divdesmittūkstoš jūdžu tālu, dziestošā balsi teica Lespirs. — Es nedusmojos uz tevi.
«Bet vai tad mēs neesam līdzīgi?» vaicāja sev Holliss. «Lespirs un es? Te, šajā brīdī? Ja viss ir bijis un izbijis, kas no tā par labumu? Jāmirst tik un *tā.» Taču viņš pats apzinājās, ka tā ir tukša spriedelēšana, cenšanās noteikt, ar ko dzīvs cilvēks atšķiras no miruša. Vienā ir tāda kā dzirksts, kāda noslēpumaina netverama vēsma, bet otrā — tās nav.
Tāpat bija ar Lespiru un viņu: Lespirs bija aizvadījis pilnskanīgu dzīvi, un ar to viņš tagad atšķīrās no Hollisa, turpretī viņš, Holliss, gadiem ilgi bijis tikpat kā miris. Viņi bija tuvojušies nāvei pa dažādiem cejiem un, jādomā, arī mirs katrs savadāk, viņu abu nāves atšķirsies kā diena no nakts. Acīmredzot mirt, tāpat kā dzīvot, var dažādi, un, ja jau tu reiz esi miris, ko tāds kā viņš var sagaidīt no pēdējās nāves?
Sekundi vēlāk Hollisam norāva labo pēdu. Viņš gandrīz vai iesmējās. Gaiss no skafandra atkal bija izplūdis. Viņš aši noliecās — tecēja asinis, meteorīts bija norāvis kāju un apģērbu līdz pašai potītei. Jā, mirt izplatījumā ir daudz interesantāk. Tas atcērt no tevis gabaliņu pa gabaliņam kā neredzams ļauns miesnieks. Holliss saspieda ventili pie ceļa, no sāpēm reiba galva, viņš turējās, lai nezaudētu samaņu; beidzot ventilis bija ciet, asinis apturētas, skafandru pildīja gaiss, viņš izstiepās un atkal krita un krita, jo tas bija viss. ko varēja darīt.
— Hollis!
Nāves gaidās nogurušais Holliss miegaini pamāja ar galvu.
— Te atkal Eplgeits, — ierunājās kāda balss.
— Dzirdu.
— Es šo to pārdomāju. Noklausījos, ko tu runāji. Nav labi. Mēs kļūstam nekrietni. Riebīgi ir tā mirt. Tu izgāz savas dusmas uz citiem. Vai tu mani klausies, Hollis?
— Jā.
— Pirmīt e-s tev sameloju. Jā, jā, sameloju. Es tevi neizgāzu. Pats nezinu, kālab to sastāstīju. Droši vien gribēju tev sariebt. Kaut kas tāds tevī ir, ka gribējās sariebt. Mēs taču vienmēr ķīvējāmies. Droši vien strauji kļūstu vecs, tādēļ arī steidzu izsūdzēt grēkus. Es klausījos, cik zemiski tu runāji,] un man kļuva kauns. Lai būtu kā būdams, es gribu, lai tu zini — es arī biju idiots. Visā,, ko es sarunāju, nebija ne kripatiņas patie-ļ sibas. Un ej pie velna!
Holliss manīja atkal pukstam sirdi. Sajūta bija tāda, it kā veselas piecas minūtesi tā nemaz nebūtu pukstējusi, bet tagad asinis sildīja visus locekļus. Pirmais satricinājums bija pārgājis, tagad rimās arī dusmu, šausmu un vientulības satricinājums. Viņšļ jutās kā no aukstas rīta dušas iznācis, gatavs sēsties pie brokastu galda un sākt jaunu dienu.
— Paldies, Eplgeit.
— Nav par ko pateikties. Galvu augstāk, tu, suņa bērns!
— Hei! — atskanēja Stouna balss.
— Tas esi tu? — Holliss iesaucās, ka viss izplatījums nodrebēja. Stouns vienīgais no visiem bija īsts draugs.
— Esmu iekūlies meteorītu spietā, pāris mazu asteroīdu.
— Kas tie par meteorītiem?
— Manuprāt, tā ir Mērmidena grupa, kas virzās garām Marsam pretī Zemei reizi pie- ios gados. Esmu pašā vidū. Tas ir kā liels kaleidoskops. Sie metāla gabali ir daždažādas krāsas, formas un lieluma. Bezgala skaisti!
Klusums.
— Lidoju kopā ar tiem, — turpināja Stouns. — Tie velk mani sev līdzi. Velns lai parauj!
Viņš iesmējās.
Holliss veltīgi centās kaut ko saskatīt. Tur bija tikai milzīgi dimanti un safiri, un smaragda miglāji, un melnais izplatījuma samts, un cauri kristāla dzirkstīm saklausāma dieva balss. Bija brīnum dīvaini iztēloties Stounu gadiem ilgi lidojam meteorītu spietā garām Marsam un reizi piecos gados tuvojamies Zemei, pazibam pie cilvēku planētas debess jumola, un tā simtiem miljonu gadu. Stouns un Mērmidena grupa lidos mūžīgi un bez mitas, mainīdamies un veidodami arvien jaunus rakstus, kādi ņirbēja kaleidoskopā, kad biji mazs un, atkal un atkal sakratījis burvju caurulīti, skatījies tajā pret sauli.
— Uz drīzu tikšanos, Hollis! — Stouna balsi vairs tikko varēja sadzirdēt. — Uz drīzu tikšanos!
— Laimīgi! — atsaucās Holliss trīsdesmit- tūkstoš jūdžu attālumā.
— Netaisi jokus! — sacīja Stouns un nozuda.
Zvaigznes sastājās visapkārt.
Tagad izdzisa visas balsis, katrs lidoja pa savu trajektoriju — dažs uz Marsu, dažs kaut kur vēl tālāk. Bet viņš, Holliss … Viņš paskatījās lejup. Viņš vienīgais no visiem traucās atpakaļ uz Zemi.
— Uz drīzu tikšanos!
—• Neuztraucies!
— Uz drīzu tikšanos, Hollis!
Tas bija Eplgeits.
Daudz ardievu vārdu. Pavisam īsas atvadas. Un tad milzīgās, vairs vienā galvaskausā neieslēgtās smadzenes sajuka. Smadzeņu sastāvdaļas, kas, lidojot cauri izplatījumam, raķeškuģa galvaskausa kārbā ieslēgtas, tik lieliski un saskanīgi bija darbojušās, mira cita pēc citas; saira viņu kopīgās eksistences jēga. LTn, kā iet bojā miesa, kad pārstāj darboties smadzenes, tā tagad gāja bojā kuģa dvēsele, daudzās kopā pavadītās dienas un viss, ko cilvēki nozīmēja cits citam. Eplgeits tagad nebija nekas vairāk kā no ķermeņa atgriezts pirksts, nav vērts to vairs nievāt un aiztikt. Smadzenes bija eksplodējušas, un bezjēdzīgās, nevienam nevajadzīgās šķembas izsvaidītas uz visām pusēm. Balsis noklusa, un izplatījums kļuva mēms. Holliss krita viens.
Katrs no viņiem bija viens pats. Viņu balsis izdzisa, kā izdziest un zvaigznāju bezdibeņos nogrimst dieva teiktu vārdu atskaņas. Kapteinis lidoja uz Mēnesi; Stouns traucās kopā ar meteorītu spietu; tur bija Stimsons; tur Eplgeits drāzās pretī Plutonam: tur bija Smits, Terners, Andervuds un visi pārējie — kaleidoskopa stikliņi, kas tik ilgu laiku bija veidojuši domājošu rakstu, bet tagad izsvaidīti kur kurais.
«Bet es?» domāja Holliss. «Ko lai daru es? Kā lai tagad izpērku šo drausmīgo un tukšo dzīvi? Kaut ar vienu labu darbu es varētu izpirkt savu zemiskumu, kas visus šos gadus krājies manī un par ko man nav bijis ne jausmas! Bet es esmu palicis viens, un ko labu tu vari izdarīt, ja esi gluži viens? Neko nevari. Rītvakar es iedrāzīšos Zemes atmosfērā.»
«Es sadegšu,» viņš domāja, «un mani pelni izklīdīs pār visiem kontinentiem. No manis būs kaut kāds labums. Pavisam neliels labums, taču pelni paliek pelni, un tie sajauksies ar zemi.»
Viņš krita strauji kā lode, kā akmentiņš, kā svaru burnba, tagad mierīgs, pavisam mierīgs, ne skumdams, ne priecādamies, tikai vēlēdamies izdarīt kaut ko labu tagad, kad visam bija beigas, izdarīt kaut ko labu un apzināties, ka to paveicis viņš …
«Kad es iedrāzīšos atmosfērā, es sadegšu kā meteors.»
— Es gribētu zināt, — viņš sacīja skaļi, — vai kāds mani redzēs?
Mazs puisēns uz lauku ceļa pacēla galvu un iesaucās:
—1 Paskaties, māmiņ, paskaties! Krītošā zvaigzne!
Žilbinoši spoža zvaigzne novilka loku pār debesīm un izzuda krēslā pār Ilinoisu.
— Vēlies kaut ko,- — sacīja māte. — Vēlies kaut ko.