Veikli slīdot starp ledus kalniem, «Forvardam» tomēr izdevās nedaudz pavirzīties uz ziemeļiem; taču bēgšanu no ienaidnieka drīz vien aizstāja cīņa ar to; kuģim tuvojās vairākas jūdzes gari ledus lauki, bet, tā kā šo kustīgo masu spiediens nereti pārsniedz desmit miljonu tonnu, vajadzēja sargāties, lai nenokļūtu to skavās. Uz kuģa uzstādīja ledus zāģus, kurus nekavējoties varētu laist darbā.
Daļa matrožu smagos darbus veica mierīgi, citi turpretim kurnēja vai atteicās paklausīt pavēlēm. Uzstādīdami zāģējamās ierīces, Geriss, Boltons, Pens un Gripers savā starpā tērzēja.
— Pie joda! — jautri iesaucās Boltons. — Nez kāpēc man nupat iešāvās prātā, ka Voterstrītā atrodas jauks krodziņš, kurā nekaitētu pasēdēt pie glāzes džina un pudeles portera. Griper, vai tu no šejienes to neredzi?
— Jāatzīstas, — uzrunātais, kurš parasti bija sliktā omā, atteica, — es neredzu itin neko, nudien.
— Tas bija tikai joks, Griper; skaidrs, ka šajās sniega pilsētās, par kurām tā jūsmo doktors Klobonijs, nesameklēsi pat niecīgāko krodziņu, kur īsts matrozis varētu apslacīt rīkli ar lāsīti degvīna.
— Par to esi drošs, Bolton. Un derētu piebilst, ka šeit
nav pat ar ko kārtīgi atspirdzināties. Savāda iedoma — Ziemeļjūru braucējiem noliegt stipros dzērienus!
— Pag! — iesaucās Geriss. — Vai esi piemirsis, Griper, ko teica doktors? Ja vēlies paglābties no cingas, palikt vesels un aizbraukt tālu, tad nekādus alkoholiskus dzerienus lietot nav brīv.
— Es taču nemaz nevēlos braukt vēl tālāk, Geris; manuprāt, skaisti jau ir tas, ka esam nokļuvuši līdz šejienei; un nav vērts spītīgi dzīties uz priekšu, ja pats velns liek mums šķēršļus ceļā.
— Nu, un nedzīsimies arī, — teica Pens. — Neiedomājami, bet esmu jau paguvis aizmirst, kā garšo džins!
— Neaizmirsti tikai, — piezīmēja Boltons, — ko teica doktors.
— Blēņas! — atcirta Pens savā zemajā, skarbajā balsī.
— Viņš var teikt, ko grib! Bet ej tu sazini, vai veselība šeit nav vienīgi aizbildinājums, lai ietaupītu dzeramos?
— Iespējams, ka velna puikam Penam taisnība, — sacīja Gripers.
— Kas vēl nebūs! — iebilda Boltons. — Vai tad kāds ar tik sarkanu degunu var pareizi spriest? Un, ja mūsu stingrajā režīmā Pena deguns drusku zaudēs no sava spilgtuma, lai viņš par to pārāk nebēdā.
— Ko mans deguns tev nodarījis? — aizskarts vārīgā vietā, Pens spēji iesaucās. — Tavi padomi manam degunam nav vajadzīgi; neviens tev tos neprasa; domā labāk pats par savu degunu!
— Ko skaisties, Pen! Nezināju, ka tavs deguns tik jutīgs. Arī es pats, tāpat kā citi, labprāt neatteiktos no krietnas glāzes viskija, it īpaši šādā salā; bet, ja no tās vairāk sliktuma nekā labuma, esmu gatavs iztikt tāpat.
-- Tu iztiksi, — sarunā iejaucās kurinātājs Vorens,
— bet varbūt citi to nespēj?
— Ko tu ar to gribi teikt, Voren? — cieši viņā paskatījies, noprasīja Geriss.
— To, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ šeit tomēr ir atrodami alkoholiski dzērieni, un varu iedomāties, ka kuģa pakaļgalā no tiem daudz neatturas.
— Un kā tu to zini? — vaicāja Geriss.
Vorenam pietrūka atbildes; viņš, kā mēdz teikt, runāja tikai runāšanas pēc.
— Tu taču redzi, Geris, — atsāka Boltons, — ka Vo- rens neko nezina.
— Nu labi, — sacīja Pens, — palūgsim Šendonam porciju džina; esam to godīgi nopelnījuši, un tad jau redzēsim, ko viņš atbildēs.
— Neieteicu to darīt, — iebilda Geriss.
— Kāpēc ne? — Pens un Gripers reizē iesaucās.
— Tāpēc, ka Šendons tikpat šo lūgumu noraidīs. Jūs viņa noteikumus zinājāt, pirms līgāt uz kuģa; par to vajadzēja padomāt agrāk.
— Turklāt Ričards Šendons nav kuģa saimnieks. — Boltons, cienīdams Gerisu, labprāt mēdza nostāties tā pusē.
— Viņš, tāpat kā mēs, pakļauts citam pavēlniekam.
— Kuram tad? — vaicāja Pens.
— Kapteinim.
— Atkal jau šis nelaimīgais kapteinis! — iesaucās Pens.
— Vai tiešām jūs nesaprotat, ka tāda kapteiņa nemaz nav, tāpat kā nav krodziņa uz šiem ledus blāķiem! Tas gluži vienkārši ir smalks paņēmiens, kā liegt mums to, ko ar pilnām tiesībām drīkstam prasīt.
— Un tomēr kapteinis eksistē, — turpināja Boltons,
— un esmu gatavs derēt uz savu divu mēnešu algu, ka drīz vien viņu redzēsim.
— Lieliski! — iesaucās Pens. — Jau sen kāroju teikt viņam pāris vārdiņu tieši acīs!
— Kurš te piemin kapteini? — šajā brīdī sarunā iejaucās jauns biedrs.
Tas bija matrozis Kliftons, visai māņticīgs un skaudīgs cilvēks.
— Vai esat uzzinājuši ko jaunu par kapteini? — viņš taujāja.
— Ne, — matroži vienbalsīgi atbildēja.
— Pieminiet manus vārdus: kādā jaukā dienā kapteinis atradīsies savā kajītē, kaut gan nevienam nebūs ne jausmas, kā viņš tur radies un no kurienes.
— Ko niekus! — atcirta Boltons. — Vai tu, Klifton, domā, ka šis brašais vīrs ir vadātājs vai Skotijas kalnu gars?
— Smejies, cik tīk, Bolton, tas manas domas nemainīs. Ik dienas, ejot garām viņa kajītei, es pametu aci atslēgas caurumā un ceiu, ka gan jau reiz varēšu jums pavēstīt, kam šis kapteinis līdzīgs un kāds viņš izskatās.
— Pie velna, viņš būs tāds pats kā visi, tas tavs kapteinis, — noteica Pens. — Bet, ja šis gudrinieks gribēs mūs aizvilināt tur, kur mums nav ne mazākās vēlēšanās doties, gan tad viņš redzēs!
— Lieliski! — iesaucās Boltons. — Skat, Pens kapteini vēl nepazīst, bet jau gatavs meklēt kašķi!
— Nepazīst? — novilka Kliftons, nolūkodamies citos tā, it kā zinātu daudz. — Tas vēl ir jautājums, vai Pens to pazīst vai ne.
— Pie joda, ko tu ar to gribi teikt? — ievaicājās Gri- pers.
— Tas saprotams tikai man pašam.
— Bet mēs tevi nesaprotam.
— Nu, vai tad Penam jau reiz nebija nepatikšanas ar viņu?
— Ar kapteini?
— Protams, ar Kapteini — suni, tas ir viens un tas pats.
Matrozi saskatījās, taču neiedrošinājās neko iebilst.
— Cilvēks vai suns, — Pens caur zobiem norūca, — bet zvēru, ka šis lopiņš tuvākajās dienās saņems pēc nopelniem.
— Paklau, Klifton, — Boltons nopietni vaicāja, — vai tiešām tu noticēji Džonsona jokam, ka īstais kapteinis ir suns?
— Noteikti, — Kliftons pārliecināti atbildēja, — un, ja jūs būtu tikpat labi novērotāji kā es, jums nepaietu secen šā suņa dīvainie paradumi.
— Kādi? Stāsti taču!
— Vai neesat manījuši, ka tas valdonīgā izskatā, lūkodamies burās kā īsts sargmatrozis, pastaigājas pa kapteiņa tiltiņu?
— Tiesa gan, — piekrita Gripers. — Kādu vakaru es pats to pārsteidzu, atspiedušos ar ķepām uz stūres rata.
— Neticami! — iesaucās Boltons.
— Un vēl, — turpināja Kliftons, — vai naktīs suns nepamet brigu un nedodas klejot pa ledus laukiem, nebīdamies ne lāču, ne sala? — Arī tas ir tiesa, — teica Boltons.
— Un vai esat kādreiz redzējuši, ka šis dzīvnieks, kā tas īstam sunim pienāktos, meklētu cilvēku sabiedrību, lodātu virtuvē un nenolai'stu acu ņo pavāra Stronga, kad viņš nes Šendonam gardāku kumosiņu? Kad naktīs suns
aizklīst divas trīs jūdzes prom no kuģa, vai jūs nedzirdat kaucienus, no kā pār kauliem skrien auksti šermuļi, kaut gan tos nemaz nav tik viegli saklausīt stiprajā salā? Un pēdīgi, vai esat redzējuši šo suni kaut ko ēdam? Ne no viena tas neņem ne kumosiņa; ēdiens stāv neskarts, un, ja vien kāds uz klāja suni slepeni nebaro, tad droši var apgalvot, ka šis lopiņš dzīvo bez ēšanas. Un lai esmu pēdējais nelga, ja šajā sunī nemīt pats nelabais!
— Nudien, — noklausījies Kliftona argumentos, sacīja galdnieks Bells, — nudien, tas pilnīgi iespējams.
Bet pārējie matroži klusēja.
— Uz kurieni galu galā mēs ar šo kuģi braucam? — ievaicājās Boltons.
— Nav zināms, — atteica Bells. — Noteiktā laikā Šen- dons saņems papildu instrukcijas.
— Bet no kā?
— No kā?
— Jā, un -kādā veidā? — Boltons sāka kļūt nepacietīgs.
— Nu, atbildi taču, Bell, — matroži nelikās mierā.
— No kā? Kādā veidā? Eh, kas man to teiks! — savukārt piespiests pie sienas, galdnieks atcirta.
— Kapteinis — suns! Lūk, kas! — Kliftons iesaucās. — Reiz jau tas rakstīja, gan uzrakstīs vēl. Ak, ja es zinātu kaut pusi no tā, ko zina šis lopiņš, tad man nebūtu grūti kļūt par admiralitātes pirmo lordu.
— Tātad, — sacīja Boltons, — tu paliec pie savas pārliecības, ka mūsu kapteinis ir šis suns?
— Protams, kā jau teicu.
— Nu, tādā gadījumā, — apslāpētā balsī ierunājās Pens, — lai viņš drīzāk pārvēršas par cilvēku, ja nevēlas nosprāgt savā suņa ādā, citācli, goda vārds, aplauzīšu viņam sprandu!
— Kāpēc tā? — vaicāja Geriss.
— Tāpēc, ka man tā tīk, — Pens skarbi atcirta, — un norēķini par to man nevienapi nav jādod.
— Diezgan tērgāts, puiši, — mirklī, kad saruna sāka ņemt ļaunu virzienu, iejaucās stūrmanis Džonsons. — Pie darba, un veicīgāk sagatavojiet zāģus! Vajag izlauzties cauri šiem ledus laukiem!
— Lai notiek! Nākamajā piektdienā pēc pastardienas! — paraustīdams plecus, norūca Kliftons. — Gan redzēsiet, ka tikt pāri polāfajam lokam nemaz nav vienkārši.
Lai būtu kā būdams, ekipāžas pūies šajā dienā palika gandrīz veltas. «Forvards» ar pilnu jaudu triecās virsū lediem, taču nespēja tos sašķelt; nakti bija nepieciešams noenkuroties.
Sestdien austrumu vēja ietekmē gaisa temperatūra kritās vēl vairāk; laiks noskaidrojās, un, cik tālu vien skatiens sniedza, uz visām pusēm pletās balti ledus klajumi, žilbinoši mirdzēdami saulē. Pulksten septiņos rītā termometrs rādīja — 21°C.
Doktoram Klobonijam ļoti gribējās atpūsties savā kajītē un pasapņot par arktiskajiem ceļojumiem, taču viņš, kā parasts, sev jautāja: ko man šobrīd vismazāk patiktu darīt? Doktors nodomāja, ka doties augšā uz klāja tik stiprā salā un palīdzēt matrožiem darbā nebūtu sevišķi patīkami. Tomēr, nepārkāpdams noteikto kārtību, viņš pameta mājīgo kajīti un devās matrožiem talkā vilkt kuģi tauvā. Zaļās acenes, kuras aizsargāja doktora acis no gaismas atspīdumu dzēlieniem, piešķīra viņam omulīgu izskatu, un, lai izvairītos no tālo ziemeļu paralēlēs parastās acu slimības oftalmijas, viņš arī turpmāk ekspedīcijas laikā nešķīrās no šīm acenēm.
Pievakarē, pateicoties matrožu pūlēm un Šendona prasmei izmantot katru izdevīgāku apstākli, «Forvards» bija pavirzījies par dažām jūdzēm uz ziemeļiem; pusnaktī kuģis šķērsoja sešdesmit sesto paralēli, un, kad lote uzrādīja četrdesmit sešu metru dziļumu, Šendons saprata, ka viņi nonākuši zemūdens klinšu tuvumā, kur reiz bija iestrēdzis angļu kara kuģis «Viktorija». Krasts atradās trīsdesmit jūdžu uz austrumiem.
Tad pēkšņi līdz šim nekustīgās ledus masas sašķēlās un sāka virzīties uz priekšu; visās apvāršņa malās iznira ledus kalni; brigu ielenca peldošas zemūdens klintis, kuru spiediens bija nepārvarams; vadīt kuģi kļuva tik grūti, ka stūri uzticēja labākajam stūrmanim Gerisam. Ledus kalni brigas aizmugurē tiecās saslēgties, tāpēc katrā ziņā vajadzēja izlauzties cauri šim ledus labirintam; kā piesardzība, tā pienākums lika doties tikai uz priekšu. Smago stāvokli, kādā atradās Šendons, jo vairāk sarežģīja neiespējamība noteikt kuģa virzienu starp kustīgajām ledus masām, kuras, nemitīgi pārvietojoties, nedeva neviena noteikta orientācijas punkta.
Divās daļās sadalītā ekipāža novietojās pie kuģa labā un kreisā borta; matroži, bruņojušies gariem ķekšiem ar dzelzs uzgali, draudīgākos ledus gabalus bīdīja nost no kuģa. Drīz vien «Forvards» iebrauca tik šaurā ejā starp diviem augstiem ledus kalniem, ka akmenscietās ledus sienas skāra rāju malas; kuģis palēnām iepeldēja līkumainā aizā, kur plosījās sniega vētra un peldošie ledus gabali sadūrušies, drūmi krakšķēdami, lūza.
Pēc brītiņa atklājās, ka aizai nav izejas; iekļuvis šajā kanālā, «Forvardam» tuvojās milzīgs ledus kalns; likās, nav iespējams no tā izvairīties, tikpat neiespējami bija griezties atpakaļ pa ledus aizšķērsoto ceļu.
Šendons un Džonsons, stāvēdami kuģa priekšgalā, apsvēra stāvokli. Ar labo roku Šendons rādīja stūrmanim virzienu, kādā turēties, ar kreiso, ziņodams, kā manevrēt, deva zīmes Vollam, kurš stāvēja blakus mašīnistam.
— Ar ko tas viss beigsies? — doktors vaicāja Džonso- nam.
-— Dievs to zina,— stūrmanis atbildēja.
Tikai vienas kabeļtauvas attālumā no «Forvarda», draudēdams kuģi sašķaidīt, iznira simt pēdu augsts ledus kalns.
— Posts un nelaime! — iesaucās Pens un rupji nolādējās.
—- Klusēt! — viņam uzkliedza kāda balss, kuru vētras kaucienos nevarēja pazīt.
Šķita, ka ledus milzenis tūlīt sabruks pār brigu, un iestājās neaprakstāms šausmu mirklis. Pametuši ķekšus, matroži, neklausīdami Šendona pavēlēm, metās uz kuģa pakaļgalu. Pēkšņi atskanēja baismīgs troksnis; pār klāju gāzās īsts ūdens viesuļstabs — kuģi cēla gaisā milzīgs vilnis. Ekipāžu pāršalca izmisuma kliedzieni, taču Geriss joprojām nepameta stūri, vadīdams brigu vajadzīgajā virzienā par spīti tam, ka viļņi to nežēlīgi svaidīja no vienas puses uz otru.
Un, kad izbaiļu pilnie skatieni pievērsās ledus kalnam, tas jau bija nozudis; eja atbrīvojās, priekšā stiepās garš kanāls, ko apspīdēja slīpi saules stari; briga varēja turpināt ceļu bez šķēršļiem.
— Kā jūs šo pārsteidzošo dabas parādību izskaidrojat, doktor Klobonij? — vaicāja Džonsons.
— Gluži vienkārši, — doktors atbildēja. — Tas gadās bieži: atkušņa laikā peldošās ledus masas atdalās cita no citas un vientuļi klejo» jūrā; pamazām tās virzās uz dienvidiem, kur ūdens relatīvi daudz siltāks; ledus gabalu pamatnes savstarpējās sadursmēs sāk kust un drupt, līdz beidzot pienāk mirklis, kad ledus blāķu smaguma centrs pārvietojas un tie apgāžas. Taču, ja šis ledus kalns būtu gāzies divas minūtes vēlāk, tas, bez šaubām, sabruktu pār brigu un mūs neizbēgami sašķaidītu.