Beidzot polārais loks bija sasniegts; «Forvards» to šķērsoja trīsdesmitajā aprīlī, dienas vidū, Holsteinborgas raga tuvumā; austrumos pie apvāršņa slējās gleznaini kalni. Var teikt, ka jūra bija brīva 110 ledus vai, pareizāk sakot, te no peldošajiem ledus gabaliem vairs nebija grūti izvairīties. Vējš sāka pūst no dienvidaustrumiem, un briga pilnās burās droši iebrauca Bafina jūrā.
Diena bija neparasti mierīga, un ekipāža varēja mazliet atvilkt elpu; ap kuģi peldēja un lidinājās neskaitāmi putnu bari; doktors Klobonijs starp tiem ievēroja alkus — putnus, kuri atgādina prīkšķes ar melniem kakliem, spārniem un mugurām, baltām krūtīm; šie putni spēji nira un bieži vien palika zem ūdens vairāk nekā četrdesmit sekundes.
Šajā dienā nebūtu nekā nozīmīga, ja uz kuģa, lai cik dīvaini tas liktos, nenotiktu sekojošais: sešos no rīta, pēc dežūras atgriezies savā kajītē, Ričards Šendons atrada uz galda vēstuli ar šādu uzrakstu:
«Brigas «Forvards» vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam Bafina jūrā.»
Šendons nespēja ticēt savām acīm, bet, pirms iepazinās ar šās noslēpumainās korespondences saturu, viņš, licis ataicināt doktoru Kloboniju, Džeimsu Vollu un ekipāžas stūrmani Džonsonu, parādīja tiem vēstuli.
— Savādi, — noteica Džonsons.
«Apbrīnojami,» nodomāja doktors. š -
— Beidzot! — iesaucās Šendons. — Beidzot mēs uzzināsim noslēpumu…
Steidzīgi atplēsis aploksni, viņš izlasīja:
«Komandieri
«Forvarda» kapteinis priecājas par aukstasinību, veiklību un vīrišķību, kādu Jūsu matroži, virsnieki un Jūs pats parādījāt nesenajā situācijā; viņš lūdz Jūs izteikt ekipāžai pateicību.
Uzņemiet kursu tieši uz ziemeļiem, uz Melvila līci, no kurienes lūkojiet nokļūt Smita šaurumā.
«Forvarda» kapteinis K. Z.
Pirmdien, 30. aprīlī, Velsinghemas raga platuma grādos.»
— Un tas ir viss? — iesaucās doktors.
— Viss, — atteica Šendons.
Vēstule izkrita viņam no rokām.
— Šis fantastiskais kapteinis, — sacīja Volls, — par ierašanos uz kuģa vairs pat nepiemin; no tā secinu, ka viņš šeit nekad arī neieradīsies.
— Bet vēstule? — jautāja Džonsons. — Kā tā šurp nokļuvusi?
Šendons klusēja:
— Vollam taisnība, — pacēlis vēstuli rokās, to grozīdams, atbildēja doktors, — kapteinis uz kuģa neieradīsies kāda īpaša iemesla dēļ…
— Un tas būtu? — dzīvi ievaicājās Šendons.
— Iemesls ir tāds, ka viņš jau atrodas uz kuģa, — doktors gluži vienkārši paskaidroja.
— Jau? — Šendons brīnījās. — Ko jūs ar to gribat teikt?
— Kā citādi lai izskaidro vēstules saņemšanu?
Džonsons piekrītoši palocīja galvu.
— Neticami!'— Šendons dedzīgi iesaucās. — Man taču zināmi visi ekipāžas vīri, tādā gadījumā jāpieņem, ka jau kopš brigas aizbraukšanas dienas kapteinis ir starp mums! Nē, tas nav iespējams, kad es jums saku! Ar katru no mūsu komandas locekļiem divu gadu laikā esmu ticies vismaz simt reižu. Jūsu uzskats, doktor, neiztur kritiku.
— Bet kādas tad ir jūsu domas, Šendon?
— Varu pieņemt visu, tikai ne to. Iedomāsimies, ka šis kapteinis vai kāds viņa padotais, izmantodams tumsu, miglu, visu, ko vien vēlaties, uzlavījies uz kuģa; mēs neesam tālu no sauszemes; varbūt kāds eskimosu ka jaks spējis izlauzties cauri lediem, tuvoties kuģim un nodot šo vēstuli. .. Migla bija pietiekami bieza, lai veicinātu šādu gājienu…
— Un lai nevaretu saskatīt brigu, — piemetināja doktors. — Ja neviens no mums nemanīja šo svešinieku pārkāpjam pāri bortam, kā gan viņš būtu atradis «Forvardu» tik biezā miglā?
— Skaidrs, — piekrita Džonsons.
— Tātad atgriežos pie savas hipotēzes, — sacīja doktors. — Ko jūs par to domājat, Šendon?
— Visu, ko vēlaties, — Šendons dedzīgi atbildēja, — tikai ne to, ka šis cilvēks atrodas uz mana kuģa.
— Varbūt, — piemetināja Volls, — starp komandas locekļiem ir kāds, kurš saņem kapteiņa norādījumus?
— Iespējams, — teica doktors.
— Bet kurš? — vaicāja Šendons. — Galvoju jums, ka pazīstu visus savus ļaudis, turklāt jau ilgi.
— Katrā gadījumā, — atsāka Džonsons, — lai kapteinis šeit ierodas kā cilvēks vai pats nelabais, mēs viņu saņemsim pa godam. Taču no viņa vēstules izriet vēl viens norādījums vai, pareizāk sakot, informācija.
— Kāda? — vaicāja Šendons.
— Mums jādodas ne vien uz Melvila līci, bet arī uz Smita šaurumu.
— Jums taisnība, — teica doktors.
— Smita šaurumu? — Šendons neviļus atkārtoja.
— Tātad «Forvarda» uzdevums, acīm redzot, nav meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu, — Džonsons turpināja, — jo vienīgais ceļš, kas ved turp, tā saucamais Lenkastera šaurums, paliek pa kreisi. Tieši šis apstāklis pareģo mums riskantu ceļojumu nezināmās jūrās.
— Jā, Smita šaurums, — sacīja Šendons, — ir ceļš, ko 1853. gadā nobrauca amerikānis Keins, un ar kādām briesmām saistījās šis ceļojums! Ugu laiku Keinu uzskatīja par bojā gājušu skarbajās Ziemeļu zemēs. Bet galu galā — kad jābrauc, brauksim! Tikai cik tālu? Vai līdz polam?
— Un kāpēc gan ne? — ievaicājās doktors.
Iedomājoties tik neprātīgu pasākumu, Džonsons paraustīja plecus.
— Bet atgriezīsimies pie mūsu kapteiņa, — atsāka Džeimss Volls. — Ja kapteinis patiesi eksistē, tad, manuprāt, viņš var mūs sagaidīt vienīgi Grenlandes piekrastē, Disko salā vai Upernivikā; starp citu, pēc pāris dienām tas noskaidrosies.
— Bet vai šās vēstules saturu jūs darīsiet zināmu ekipāžai? — doktors pavaicāja Šendonam.
— Ar komandiera atļauju, — Džonsons teica, — es gan to nedarītu.
— Kāpēc? — jautāja Šendons.
— Tāpēc, ka visa šī noslēpumainība un fantastika var vīriem laupīt drosmi. Viņus tāpat jau satrauc mūsu neparastās ekspedīcijas nākotne. Bet, ja tam vēl pievienosies kaut kas pārdabisks, tas visus var ļauni ietekmēt, un kritiskā brīdī mums nebūs neviena, uz ko paļauties. Ko jūs par to sakāt, komandier?
— Bet kā jūs domājat, doktor? — Šendons vaicāja.
— Man liekas, — teica doktors, — Džonsons spriež gudri.
— Bet jūs, Džeims?
— Nekas labāks man neienāk prātā, — atbildēja Volls, — tāpēc pievienojos šo kungu uzskatiem.
Mirkli Šendons iegrima domās; viņš uzmanīgi pārlasīja vēstuli.
— Kungi, — viņš teica, — jūsu uzskati, bez šaubām, ļoti pamatoti, bet es tiem tomēr nevaru piekrist.
— Kāpēc tā, Šendon? —* doktors vaicāja.
— Vēstulē ir pārāk tieši norādījumi. Kapteinis liek izteikt ekipāžai pateicību. Līdz šim akli esmu izpildījis visas viņa pavēles, vienalga kādā veidā tās tika man nodotas, un tieši tādēļ nespēju …
— Tomēr… — atsāka Džonsons, bažīdamies, kā tāds ziņojums ietekmēs matrqžus.
— Krietnais Džonson, — turpināja Šendons, — es. pilnīgi saprotu jūsu neatlaidības cēloni, jūsu pamatojumi ir lieliski, bet palasiet; «Viņš lūdz Jūs izteikt ekipāžai pateicību.»
— Tādā gadījumā rīkojieties saskaņā ar saņemtajiem norādījumiem, — teica Džonsons, kurš, starp citu, bija stingrs disciplīnas ievērotājs.*—Vai paaicināt ekipāžu uz klāja?
— Dariet to, — Šendons pavēlēja.
Uz kuģa ātri izplatījās jaunā vēsts par kapteiņa vēstuli. Matroži nekavējoties sapulcējās uz klāja, un komandieris tiem skaļi nolasīja noslēpumaino vēstuli.
Ekipāža, drūmi klusējot, noklausījās, pēc tam visi izklīda, domās pārcilādami neskaitāmus pieņēmumus; māņticīgā Kliftona iztēle bija guvusi bagātīgu vielu; ievērojamu lomu šajā notikumā viņš piedēvēja Kapteinim — sunim un turpmāk, satiekot nejauši to savā ceļā, nepiemirsa godbijīgi sveicināt.
— Ko es sacīju? — viņš matrožiem atkārtoja. — Šis lopiņš prot rakstīt!
Pēc šīs piezīmes neviens nekā neteica, un pat galdniekam Bellām bija grūti atrast atbildi.
Visi tomēr ticēja — ja arī kapteiņa paša uz brigas nav, viņa ēna vai gars klīst šeit apkārt; prātīgākie turpmāk sāka vairīties no savstarpējas spriedumu apmaiņas.
Pirmajā maijā, dienasvidū, kā novērojumi vēstīja, kuģis atradās starp 68° paralēli un 56°32' meridiānu. Gaisa temperatūra cēlās, termometrs rādīja —4° C.
Doktoru Kloboniju priecēja baltās ledus lācenes un divu viņas mazuļu draiskulības uz ledus gabala, kas stie? pās visgarām krastam. Volla un Simpsona pavadībā doktors laivā devās lāču medībās; taču lācene, kas, acīm redzot, nebija kareiviski noskaņota, kopā ar mazuļiem veikli nozuda, un doktoram no medībām nācās atteikties.
Nakti, pūšot labam ceļa vējam, briga apbrauca Čidleja ragu; drīz vien pie apvāršņa parādījās Disko salas augstie kalni; labajā pusē palika Godhavna, dāņu ģenerālgubernatora rezidence. Šendons neuzskatīja par vajadzīgu tur piestāt, un pēc brītiņa «Forvarda» aizmugurē palika eskimosu pirogas, kuras lūkoja tam piekļūt.
Disko sala pazīstama arī ar nosaukumu Vaļu sala; no šejienes 1845. gada 12. jūlijā sers Džons Franklins nosūtīja admiralitātei savu pēdējo vēstījumu, un tieši pie šīs salas 1859. gada 27. augustā ceļā uz Angliju piestāja kapteinis Maklintoks, kurš atveda neapstrīdamus pierādījumus par Franklina ekspedīcijas bojā eju.
Doktoram vajadzēja atcerēties abus līdzīgos faktus. Kad briga tuvojās šai vietai, izraisījās skumjas atmiņas, taču Disko salas augstiene ātri nozuda skatienam.
Piekrastē blīvējās plašas ledus, kalnu masas, kuras no kontinenta nešķiras pat atkusni; šai bezgalīgajai augstieņu virknei bija visdīvainākie apveidi.
Nākamajā dienā ap pulksten trim ziemeļrietumos iznira Sandersona Hope; piecpadsmit jūdžu attālumā pa labi 110 brigas palika kontinents; kalnu klāja sarkanbrūnas ēnas. Vakarā starp peldošajiem ledus gabaliem varēja pamanīt vairākus finvaļus, kuriem uz muguras aug spuras; vaļi rotaļājās, caur savām elpošanas atverēm pūzdami gan gaisa, gan ūdens strūklas.
Naktī no 3. uz 4. maiju doktors pirmoreiz redzēja, kā saule pusnaktī, pieskaroties apvāršņa malai, nenoslēpj aiz tās savu spožo disku; pēc 31. janvāra saules orbītas ar katru dienu kļuva garākas, un beidzot saule vairs nenorietēja ne dienu, ne nakti.
Nemitīgā dienas gaisma nepieradušos bezgala pārsteidza un pat nogurdināja; grūti iedomāties, cik'nepie- ciešama acīm nakts tumsa. Doktoram bija ļoti grūti sarast ar pastāvīgo gaismu, kuru jo dzēlīgāku padarīja atspulgi ledus klajumos.
Piektajā maijā «Forvards» šķērsoja 72. paralēli. Pāris mēnešu vēlāk briga uz šās ziemeļu paralēles būtu sastapusi daudz vaļu mednieku kuģu, taču šaurums vēl nebija tiktāl atbrīvojies no ledus, lai kuģi netraucēti varētu iekļūt Bafina līcī.
Nākamajā dienā, pabraukuši garām Sieviešu salai, briga tuvojās Upernivikai, visattālākajam ziemeļu ciematam, kas šajā Grenlandes piekrastē pieder Dānijai.