Šendons, doktors Klobonijs, Džonsons, Fokers un pavārs Strongs, sakāpuši vaļu mednieku laivā, devās uz krastu.
Gubernators ar sievu un pieciem bērniem, visi īsti eskimosi, cienīgi sagaidīja viesus. Doktors, studējis filoloģiju, mazliet prata dāņu valodu, un ar to pietika, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar iedzimtajiem; turklāt ledus locis Fokers, kas reizē bija ekspedīcijas tulks, prata ap
divdesmit grenlandiešu vārdu, bet, ja cilvēks nav pārāk godkārīgs, arī ar divdesmit vārdiem var tikt tālu.
Dzimis Disko salā, gubernators visu mūžu bija pavadījis dzimtenē; ceļotājus viņš iepazīstināja ar savu pilsētu — trim koka mājām, kuras piederēja viņam pašam un luterāņu mācītājam, ar skolu un veikaliem, kur avāriju cietušie kuģotāji mēdza iegādāties pārtiku. Pārējā pilsētas daļa bija eskimosu sniega būdas, kurās vajadzēja līst iekšā rāpus pa vienīgo ieeju — spraugu sienā.
Vairums iedzīvotāju devās pretī «Forvardam», daudzi izbrauca līča vidū savos kajakos, kas bija piecpadsmit pēdas gari un apmēram divas plati.
Doktors zināja, ka vārds «eskimosi» nozīmē — «jēlu zivju ēdāji»; viņš zināja arī to, ka šis vārds šeit tiek uzskatīts par apvainojumu un ka tāpēc pareizāk būtu šos cilvēkus dēvēt par grenlandiešiem.
Tomēr pēc eļļainā roņādas apģērba un tādiem pašiem zābakiem, pēc visa šā traipainā, smirdīgā ietērpa, kas liedza atšķirt vīrieti no sievietes, nebija grūti spriest, no kā šie ļaudis pārtiek; starp citu, kā jau zivjēdāju tautām parasts, daudzi eskimosi bija lepras apsēsti, bet tas viņus gandrīz vairs neuztrauca.
Luterāņu mācītājs ar sievu, kurus Klobonijs it īpaši gribēja sastapt, bija aizbraukuši uz Provenu Upernivikas dienvidos; un tā Klobonijs varēja parunāties tikai ar gubernatoru. Augstā amatpersona nelikās sevišķi izglītota; daudz netrūka — un viņš pelnītu ēzeļa nosaukumu, kaut gan bija mazliet gudrāks par to — prata lasīt.
Doktors gubernatoru iztaujāja par eskimosu tiridznie- cību, parašām un tikumiem un ar žestu valodas palīdzību uzzināja, ka ronis Kopenhāgenas tirgū maksā ap četrdesmit livru, lāčāda — četrdesmit dāņu dolāru, zilā polār- lapsa — četrus, baltā — divus vai trīs dolārus.
Lai papildinātu savas zināšanas, doktors Klobonijs gribēja paciemoties kādā eskimosu būdā; apbrīnojami — uz ko tikai nav gatavs zinātnieks pētniecības nolūkos! Diemžēl ieejas sprauga būdā bija tik šaura, ka šis neprātis nespēja tajā ielīst. Tā bija viņa laime, jo nekas nav riebīgāks par dzīvo un nedzīvo lietu jūkli grenlandiešu būdās, kur jaucas kopā roņu gaļas, eskimosu miesas, sapuvušu zivju un sviedrainu drēbju smaka — loga nav,
tā ka izvēdināt šo neelpojamo gaisu nevar; vienīgā lūka būdas augšgalā ļauj aizplūst dūmiem, bet ne smirdoņai.
Fokers sīki visu attēloja doktoram, cienījamais zinātnieks tomēr nebeidza lādēt savu korpulenci. Par nepatīkamajiem izgarojumiem būdās viņš būtu gribējis pārliecināties pats.
— Nemaz nešaubos, — viņš teica, — ka ar laiku pie tiem pierod.
Vārdi «ar laiku pierod» skaidri raksturoja dpktoru Klo- boniju.
Kamēr viņš nodevās etnogrāfiskiem pētījumiem, Šendons, ievērodams instrukcijas, gādāja ledum piemērotus transporta līdzekļus; viņš samaksāja četras mārciņas sterliņu par kamanām un sešiem suņiem, kaut gan nebija viegli pierunāt eskimosus no tiem šķirties.
Šendons cerēja salīgt izveicīgu suņu kamanu kučieri — Hansu Kristiānu, kurš piedalījās kapteiņa Maklintoka ekspedīcijā, taču Hanss tobrīd bija aizbraucis uz Grenlandes dienvidiem.
Tad dienas kārtībā nāca svarīgākais jautājums: vai Upernivikā neatrodas kāds eiropietis, kurš gaida atbraucam «Forvardu»? Varbūt gubernators zina svešinieku, pareizāk sakot, angli, kurš apmeties šajā apkaimē? Kad gubernators pēdējo reizi ticies ar vaļu medniekiem vai citiem kuģotājiem?
Gubernators atbildēja, ka vairāk nekā desmit mēnešus neviens svešzemnieks piekrastes joslā neesot iebraucļs.
Šendons lūdza uzskaitīt vaļu medniekus, kuri šeit bijuši pēdējā laikā; nevienu no minētajiem viņš nepazina. Viņu pārņēma bezcerība.
— Atzīstiet, doktor, — Šendons savam pavadonim teica, — tas šķiet pārāk savādi. Farvela ragfj,. — neviena! Disko salā — neviena! Arī Upernivikā — neviena!
— Dārgo Šendon, ja jūs pēc pāris dienām atkal sacīsiet: «Melvila līcī — neviena!» — es jūs apsveikšu kā vienīgo «Forvarda» kapteini.
Pievakarē laiva viņus aizveda atpakaļ uz brigu; Strongs, gādādams jaunus pārtikas krājumus, bija nopircis vairākus dučus gāgu olu, kas ir divas reizes lielākas par vistu olām un zaļganā krāsā. To nebija daudz, taču ekipāžai, kurai sālītā gaļa jau bija līdz kaklam, šī pārmaiņa likās tīkama.
Nākamajā dienā pūta lielisks ceļa vējš, bet Šendons nelika pacelt enkuru; viņš nolēma vēl dienu nogaidīt un ar tīru sirdsapziņu dot laiku kādai cilvēciskai būtnei, lai kas tā būtu, sasniegt brigu; viņš pat pavēlēja ik stundu šaut ar sešpadsmitā kalibra lielgabalu, kura lādiņi skaļi sprāga starp ledus kalniem, taču vienīgais panākums bija izbiedētie kaiju un klinšu irbju bari gaisā. Nakti tika izšautas arī vairākas raķetes, bet veltīgi. Atlika doties tālāk.
Astotā maija rītā pulksten sešos, uzvilcis marsburas, foku un lielo bramburu, «Forvards» pacēla enkuru, un drīz vien Upernivikas kolonija ar neglītajām kārtīm, uz kurām visgarām krastmalai žāvējās roņu un ziemeļbriežu iekšas, nozuda skatienam.
Pūta dienvidaustrumu vējš, un termometrs rādīja 0° C. Cauri miglai lauzās saules' stari, un to ārdošā spēka ietekmē ledus sāka mazliet kust.
Šo balto staru žilbinošie atspīdumi kaitēja matrožu acīm. Ieroču meistars Volstens, Gripers, Kliftons' un Bells saslima ar «sniega aklumu» — pavasaros polārajās zemēs ļoti izplatītu slimību, kas nereti ir eskimosu neredzīguma cēlonis. Kā saslimušajiem, tā pārējiem ceļa biedriem doktors Klobonijs ieteica aizklāt acis ār zaļu plīvuru un, rādīdams priekšzīmi, pats pirmais izpildīja šo norādījumu.
Suņi, kurus Šendons nopirka Upernivikā, bija diezgan mežonīgi, taču ātri pierada, un Kapteinis ar jaunajiem draugiem dzīvoja saticīgi; šķita, ka šo suņu ierašas tam labi pazīstamas; un ne jau Kliftons vienīgais piezīmēja, ka, acīm redzot, Kapteinim jau bijusi saskare ar saviem Grenlandes ciltsbrāļiem. Uz sauszemes allaž izbaduši un ļoti trūcīgi baroti, svešie suņi lūkoja atgūt spēkus ar kuģa ēdienu.
Devītajā maijā «Forvards» dažu kabeļtauvu atstatumā pabrauca garām visattālākajai salai Bafina līča rietumos. Starp sauszemi un salām doktors saskatīja vairākas klinšu radzes/ tā dēvētās Krimsona klintis; tās šķita klātas ar skaistu karminkrāsas sniegu, kura izcelšanos doktors Keins izskaidro tīri veģetatīvi; Klobonijs karsti vēlējās tuvāk papētīt šo savādo fenomenu, taču ceļu uz krastu aizsprostoja ledus; temperatūra kāpa, tomēr nebija grūti ievērot, ka Bafina līča ziemeļos aisbergi un ledus straumes sablīvējas aizvien vairāk.
Sākot no Upernivikas, kontinenta izskats pilnīgi pārvērtās, un pie apvāršņa pelēcīgajās debesīs parādījās milzīgu ledus kalnu kontūras. Desmitajā maijā septiņdesmit-ceturtās paralēles tuvumā pa labi no «Forvarda» palika Hingstona līcis, bet pāris simtu jūdžu uz rietumiem ar jūru savienojās Lenkastera kanāls.
Tagad šos milzīgos ūdens plašumus klāja bieza ledus sega, virs kuras kā kristāliskas ūdens nogulsnes slējās regulāras formas ledus blāķi — torosi. Šendons lika kurināt krāsnis, un līdz vienpadsmitajam maijam «Forvards» līkumoja pa kanāliem, iezīmējot savu ceļu ar melnu dūmu grīsti debesīs.
Bet nekavējoties radās jauni šķēršļi: klejojošā ledus masas, nemitīgi pārvietojoties, aizsprostoja ceļu; brīvais ūdens ik mirkli draudēja izbeigties, un, ja «Forvarda» ķīlis nonāktu ledus spīlēs, tad grūti būtu izrauties; visi to saprata, par to vien domāja.
Un tā uz šā kuģa, kam nebija noteikta galamērķa, nebija tieša uzdevuma, uz kuģa, kas neprātīgi meklēja ceļu uz ziemeļiem, sāka atklāties dažas svārstīšanās pazīmes; daudzi matroži, kaut raduši pie briesmu pilnās jūrnieku dzīves, tagad aižmirsa visus solītos labumus un nožēloja, ka uzņēmušies šo risku. Ekipāžā jau valdīja zināma de- moralizācija, bet jo vairāk tā pieauga pēc Kliftona bažīgajiem vārdiem un divu trīs kūdītāju — Pena, Gripera, Vorena un Volstena izteicieniem.
Morāliskajam nemieram pievienojās smags fizisks nogurums, jo divpadsmitajā maijā brigu no visām pusēm ieskāva ledus; tvaika mašīnas bija bezspēcīgas. Vajadzēja izlauzt ceļu cauri ledus laukiem. Darbs ar zāģiem ledos, kuru biezums sasniedza sešas septiņas pēdas, bija ļoti grūts; kad ledū bija izzāģēti divi ap simt pēdu gari šķēlumi, starp tiem guļošo ledu vēl vajadzēja ar cērtēm un laužņiem sacirst sīkos gabalos; pēc tam ar lielu svārpstu izurbtā spraugā ielaida un nostiprināja enkuru; sekoja darbs ar vinču un kuģa vilkšana tauvā; visgrūtāk nācās sasmalcinātos gabalus dabūt nost no ceļa, pagrūst tos zem ledus; to darīja ar gariem ķekšiem, kuru galos bija dzelzs āķi.
Beigu beigās zāģēšana, kuģa vilkšana tauvā, vinčas griešana, ledus gabalu atbīdīšana — neatliekamais, bīstamais darbs miglā un sniegputeņos relatīvi zemā temperatūrā, acu slimības un morālie pārdzīvojumi — tas viss sekmēja «Forvarda» ekipāžas spēka izsīkumu un ietekmēja noskaņojumu.
Ja enerģisks, drosmīgs, pašpārliecināts cilvēks, kas zina, ko vēlas, kurp dodas un pēc kāda mērķa tiecas, vada matrožus, tad, pašiem negribot, tos stiprina paļāvība; no sirds pieķērušies savam kapteinim, tie smeļas spēku viņa spēkā, rod mieru viņa mierā. Bet uz «Forvarda» bija jaušams, ka Šendons nejūtas drošs, ka nenoteiktais ceļa mērķis un ekspedīcijas uzdevums liek viņam svārstīties. Par spīti enerģiskajam raksturam, Šendona enerģijas apsīkums neviļus izpaudās gan atsauktajās pavēlēs, gan nepabeigtajos darbos, nesavlaicīgajās pārdomās un neskaitāmos citos sīkumos, kuri ekipāžai nevarēja palikt nemanīti.
Šendons taču nebija kuģa īstais pavēlnieks, varenākais tūlīt pēc dieva: ar to pietika, lai peltu viņa rīkojumus, bet no pelšanas līdz nepaklausībai — viens solis!
Drīz vien neapmierinātie dabūja savā pusē arī pirmo mehāniķi, kurš līdz šim tikai akli pildīja pavēles.
16. maijā, sešas dienas pēc «Forvarda» iestrēgšanas ledus laukos, Šendons nebija pavirzījis kuģi pat ne pāris judžu uz ziemeļiem. Brigai draudēja briesmas palikt šajās ledus skavās līdz vasarai. Stāvoklis kļuva ļoti nopietns.
Ap astoņiem vakarā Šendons kopā ar doktoru matroža Gerisa pavadībā devās izlūkot bezgalīgos ledus laukus; viņi centās pārāk neattālināties no brigas, jo baltajos sniega tuksnešos, kuru izskats nemitīgi mainās, grūti izvēlēties orientācijas punktu. Dīvainus iespaidus šeit radīja refrakcija, tā ļoti pārsteidza doktoru Kloboniju; dažviet, kur šķita, ka jāpārlec tikai viens solis, patiesībā, izrādījās, bija piecas sešas pēdas plata plaisa; notika arī tieši pretējais, taču rezultāts abos gadījumos bija līdzīgs — ja ne bīstams, tad katrā ziņā sāpīgs kritiens uz cietajām, stiklainajām šķembām.
Šendons ar abiem pavadoņiem gāja meklēt kādu spraugu; trīs jūdzes no kuģa viņi uzkāpa apmēram trīssimt pēdu augstā ledus kalnā. No turienes pavērās drūms skats, kas atgādināja milzīgas, sapostītas pilsētas panorāmu ar sagāztiem obeliskiem, sagrautiem torņiem un piļu drupām. īsts haoss. Gar izroboto apvārsni lēnā, smagā gaitā slīdēja saules disks, bet tā slīpie stari nesildīja, it kā starp sauli un šo skumjo zemi gulētu kāds siltuma ne vadītājs slānis.
Cik tālu vien acis sniedza, jūra likās pilnīgi aizsalusi.
— Kā mēs tiksim tālāk? — ievaicājās doktors.
— Nezinu, — atbildēja Šendons, — bet tiksim, kaut arī vajadzētu izmantot pulveri un uzspridzināt šos ledus kalnus; nekādā ziņā nepieļaušu, ka mūs iesprosto šeit līdz nākamajam pavasarim.
— Reiz tas jau gadījās ar briģu «Fokss» un gandrīz šajā pašā vietā, — teica doktors. — Un tomēr mēs tiksim cauri… mums talkā nāks zināma filozofija. Gan redzēsiet, ka tā vairāk vērta nekā visas pasaules mašīnas kopā!
— Jāatzīst, — atsāka Šendons, — šis gads mums nav diezcik labvēlīgs.
— Bez šaubām, Šendon, turklāt es ievēroju, ka Bafina līcis atgriežas savā 1817. gada stāvoklī.
— Vai domājat, doktor, ka tāds kā tagad tas vienmēr nav bijis?
— Nē, dārgais Šendon; laiku pa laikam šeit notiek liela ledus pārvietošanās, kuru zinātnieki velti pūlas izskaidrot: līdz 1817. gadam Bafina jūrā pastāvīgi blīvējās ledus, tad pēkšņi kāda neizprotama ūdenš kustība ledus kalnus sadzina okeānā, un lielākā daļa no tiem Ņūfaundlendas piekrastē uzsēdās uz sēkļa. Kopš tā laika Bafina līcis, gandrīz pilnīgi atbrīvojies no ledus, kļuva par tikšanās vietu neskaitāmiem vaļu medniekiem.
— Tātad vēlāk ceļot uz ziemeļiem bija daudz vieglāk? — vaicāja Šendons.
— Nesalīdzināmi. Tikai jau vairākus gadus no vietas, kā novērojumi liecina, līcis atkal pasācis aizsalt un draud pat uz ilgāku laiku kļūt jūrniekiem nepieejams. Tieši tāpēc mums jācenšas tikt pēc iespējas tālāk uz priekšu. Un tomēr mēs mazliet atgādinām cilvēkus, kas dodas cauri nezināmām galerijām, kuru durvis viņiem pa pēdām nemitīgi noslēdzas.
— Vai ieteiksiet griezties atpakaļ? — ieskatīdamies doktoram dziļi acīs un pūlēdamies salasīt tajās atbildi, Šendons vaicāja.
— Es? Kāpties atpakaļ nekad neesmu pratis un, kaut arī mēs vairs neatgrieztos, teiktu — tikai uz priekšu! Gribu
vienīgi piebilst, ka, sperot neapdomīgus soļus, mēs labi zinām, ar ko riskējam.
— Bet jūs, Geris, ko jūs par to domājat? — Šendons pievērsās matrozim.
— Es, komandier, ietu tikai uz priekšu; esmu pilnīgi vienis prātis ar doktoru Kloboniju; starp citu, neviens nevar jums liegt rīkoties pēc saviem ieskatiem, ko pavēlēsiet, to pildīsim.
— Ne jau visi tā domā, Geris, - šendons teica, — ne visi ir ar mieru paklausīt. Ja nu ekipāža atsakās man pakļauties?
— Es savas domas jums pateicu, komandier, — Geriss vēsi atbildēja, — jo gribējāt tās zināt; taču jūs neesat spiests man piekrist.
Šendons neatbildēja; uzmanīgi nopētījis apvārsni, viņš kopā ar abiem pavadoņiem nokāpa ledus laukos.