Šendona prombūtnē ekipāža cītīgi strādāja, lai paglābtu brigu no milzīgo ledus masu spiediena. Šā smagā darba darītāji bija Pens, Kliftons, Boltons, Gripers un Simpsons; biedriem talkā devās arī kurinātājs un abi mehāniķi, jo, kad tvaika katlus karsēt vairs nebija nepieciešams, šie puiši kā vienkārši matroži varēja tikt izmantoti jebkuros citos darbos.
Taču bez kurnēšanas viņi nestrādāja.
— Man tas jau apnicis, — sacīja Pens, — un, ja ledus pēc trim dienām nesakustēsies, dievs lai mans liecinieks, salikšu rokas klēpī un vairs nestrādāšu!
— Saliksi rokas? — teica Gripers. — Labāk izmanto tās, lai varam atgriezties dzimtenē! Vai domā, kādam no mums patiktu šeit nīkt līdz nākamajai vasarai?
— Tā patiesi būtu ļoti drūma ziema, — piekrita Plo- vers, — briga ir apdraudēta no visām pusēm.
— Un kas zina, — piebilda Boltons, — vai pavasarī jūra būs brīvāka nekā tagad?
— Nav runa par pavasari, — atcirta Pens, — šodien ir ceturtdiena, un, ja līdz svētdienas rītam ceļš nebūs brīvs, griezīsimies atpakaļ uz dienvidiem!
— Pareizi vārdi! — iesaucās Kliftons.
— Tātad — lai iet? — vaicāja Pens.
— Lai iet! — biedri atbildēja.
— Prātīgāk būs, — turpināja Vorens, — ja mums jāstrādā tādā veidā un jāvelk kuģis uz priekšu ar rokām, tad, manuprāt, labāk stūrēt atpakaļ.
— Gan svētdien redzēsim, — Volstens noteica.
— Pavēliet tikai, — iesaucās Brintons, — un es ātri vien sakveldēšu krāsnis!
— Eh! — atteica Kliftons. — Iztiksim arī bez tevis.
— Ja kādam no virsniekiem labpatiktos šeit pārziemot — laipni lūdzam! Viņš mierīgi var palikt; sniega te taču netrūkst, lai uzceļ būdu un dzīvo kā īsts eskimoss!
— Tas neder, — iebilda Pens. — Nevienu atstāt šeit nevajag, vai dzirdat? Tikai šķiet, ka Šendonu nebūs viegli pārliecināt; viņš izskatās ļoti nobažījies, bet ja mēs mierīgi parunātos. ..
— Iegaumējiet, — teica Plovers, — Šendons ir nelokāms un reizēm neciešami spītīgs, viņam jāprot pieiet.
— Padomājiet vien, — Boltons, ilgodamies pēc dzimtenes, dziļi nopūtās, — pēc mēneša mēs jau būtu Liverpūlē! Ledus joslai dienvidos kuģis ātri tiktu pāri. Jūnija sākumā Dēvisa šaurums mēdz atbrīvoties no ledus, mums atliktu ļauties Atlantijas viļņiem.
— Nemaz nerunājot par to, — piesardzīgais Kliftons piebilda, — ja atgriezīsimies kopā ar kapteini un būsim rīkojušies tā, kā viņš licis, mēs savas prēmijas un algas saņemsim pilnos apmēros; turpretī, ja brauksim mājās vieni paši, par to nevaram būt droši.
— Prātīgi sacīts! Velna puika Kliftons, aplēsis visu kā īsts grāmatvedis! Lūkosim neķildoties ar priekšniecību un nevienu šeit nepamest, tā būs labāk.
— Bet ja nu priekšnieki atteiksies mums sekot? — mēģinādams biedrus sakūdīt uz galīgu izrēķināšanos, atsāka Pens.
Uz tik tiešu jautājumu nebija viegli atbildēt.
— Izlemsim, kad pienāks īstais brīdis, — atteica Boltons, — tagad mēģināsim dabūt Šendonu mūsu pusē, taču šķiet, ka tas nebūs grūti izdarāms.
— Viens tomēr paliks šeit, — neganti lādēdamies, norūca Pens, — kaut arī tas man nograuztu roku!
— Vai suns? — ieminējās Plovers.
— Jā, suns, ar to es vēl izrēķināšos.
— Jo labāk, — pievērsdamies savam iemīļotajam tematam, sacīja Kliftons, — suns taču vainīgs pie visām mūsu neveiksmēm.
— Suns mūs nobūris, — teica Plovers.
— Atvilinājis pie šiem ledus kalniem, — piebilda Gripers.
— Sablīvējis ceļā tik neredzēti daudz ledus kā vēl nekad šajā gadalaikā, — piemetināja Volstens.
— Suns pielaida man acu slimību, — sacīja Brintons.
— Aizliedza džinu un degvīnu! — lādējās Pens.
— Pie visa vainīgs tikai suns! — vīri sauca.
— Turklāt tas esot arī kapteinis! — Kliftons piezīmēja.
— Sargies, nolādētais kaptein! — nepamatotās dusmās, kas augtin auga, jo vairāk viņš runāja, ierēcās Pens. — Tu pats gribēji šurp braukt, pats arī šeit paliksi!
— Bet kā lai suni noķer? — ievaicājās Plovers.
— Pašlaik ir lieliska izdevība, — atteica Kliftons, — komandiera uz kuģa nav, leitnants savā kajītē aizmidzis, migla ir pietiekami bieza, lai Džonsons mūs nemanītu …
— Bet kur suns? — jautāja Pens.
— Guļ pie ogļu lūkas, — atbildēja Kliftons, — un ja kāds vēlas…
— Tā būs vienīgi mana darīšana! — nikni iesaucās Pens.
— Uzmanies, Pen, sunim asi zobi, tie spēj pārkost pat dzelzi!
— Lai tik pamēģina kustēties, es to uzšķērdīšu! — atvāzdams kabatas nazi, draudēja Pens.
Un kopā ar Vorenu, kurš bija gatavs iet talkā, Pens devās uz starpklāju.
Drīz vien abi atgriezās, stiepdami suni cieši nosietām kājām un purnu; viņi bija tam uzklupuši, kad tas gulēja, un nelaimīgais nepaguva aizbēgt.-
— Urā, Pen! — apsveica Plovers.
— Un ko tu esi nolēmis ar to iesākt? — vaicāja Kliftons.
— Noslīcināt, un lai nedomā atgriezties… — Pens, ļauni, pašapzinīgi smaidot, teica.
Divsimt metru no kuģa bija roņu ala, kaut kas līdzīgs apaļam āliņģim, ko šīs amfībijas ar zobiem izgrauž ledū, taču vienmēr tikai no lejas uz augšu; šajās vietās roņi izlien uz ledus paelpot svaigu gaisu, āliņģim aizsalt tie neļauj, jo roņu žokļu veidojums ir tāds, ka pretējā virzienā tie nav spējīgi grauzt, un tāpēc briesmu brīdī roņiem nebūtu kur paslēpties.
Pens un Vorens devās uz āliņģi un, par spīti Kapteiņa sīvajai pretestībai, bez žēlastības iegrūda to jūrā; pēc tam viņi āliņģim uzvēla milzīgu ledus bluķi, tā noslēgdami izeju un iesprostodami suni ledus cietumā.
— Kuģo nu laimīgi tālāk, Kaptein! — Pens rupji uzsauca.
Drīz vien abi matroži atgriezās uz kuģa. Džonsonam šī izrēķināšanās bija pagājusi secen; migla ap kuģi sabiezēja, un sākās negants sniegputenis.
Pēc stundas uz «Forvarda» atgriezās Ričards Šendons, doktors Klobonijs un Geriss.
Šendons, uzgājis ziemeļaustrumos ledus laukos kadu spraugu, bija nolēmis to izmantot. Viņš deva attiecīgas pavēles, 'ekipāža tās diezgan rosīgi izpildīja — matroži gribēja, lai Šendons noprastu, ka turpināt šo braucienu nevar; starp citu, viņi bija norunājuši vēl trīs dienas paklausīt.
Gandrīz visu nakti un nākamo dienu vīri dedzīgi strādāja gan ar zāģiem, gan vilka kuģi tauvā. «Forvards» pavirzījās turpat vai divas jūdzes uz ziemeļiem> Astoņpadsmitajā maijā piecu sešu kabeļtauvu attālumā no kuģa varēja saskatīt savādu klinti, kas sava ērmotā veida deļ bija iesaukta par Velna Pirkstu.
Šajā vietā 1851. gadā vairākus mēnešus, ledū iestrēdzis, stāvēja «Princis Alberts», bet 1853. gadā — Keina «Uz priekšu» («Advance»).
Velna Pirksta neparastais siluets, skumjā, tuksnesīgā apkārtne, milzīgie ledus vaļņi, daži no tiem augstāki par trīssimt pēdām, ledus brakšķu drūmā atbalss, — tas viss brigas ekipāžā radīja ļoti smagu noskaņojumu. Šendons saprata, ka no šejienes noteikti jāizraujas un jābrauc tālāk. Divdesmit četrās stundās no šīm liktenīgajām vietām varētu attālināties gandrīz par divām jūdzēm. Bet ar to nepietiktu. Šendons atskārta, ka viņu pārņem bailes, nepatiesā, divkosīgā situācija uz brigas paralizēja viņa enerģiju. Izpildot instrukcijas un laužoties tālāk uz ziemeļiem, viņš savu kuģi pakļautu lielām briesmām; kuģa vilkšana tauvā matrožus bija pagalam nogurdinājusi. Lai ledū, kas parasti bija četras piecas pēdas biezs, izcirstu divdesmit pēdu garu kanālu, vajadzēja vairāk nekā trīs stundas; ekipāžas spēki atslāba. Matrožu klusuciešana un neparastā paklausība Šendonu pārsteidza, taču viņš bijās, vai tikai šis klusums nevēstī vētras tuvošanos.
Varat iedomāties nepatīkamo pārsteigumu, vilšanos un pat bezcerību, kas pārņēma Šendonu, kad viņš ieraudzīja, ka ledus lauku nemanāmās kustības rezultātā «Forvards» nakti no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito maiju zaudējis visu ar lielām mokām iekaroto attālumu; sestdienas rītā kuģis atkal stāvēja draudīgā Velna Pirksta priekšā, tikai daudz kritiskākā situācijā. Ledus kalni vairojās un miglā peldēja brigai garām kā spoki.
Šendons jutās galīgi izsists no sliedēm; atklāti sakot, šā drosmīga vīra un viņa komandas sirdīs bija iezagušās bailes. Dzirdējis par Kapteiņa nozušanu, Šendons tomēr neiedrošinājās vainīgos sodīt — viņš bijās, ka matroži varētu sadumpoties.
Laika apstākļi todien bija briesmīgi: blīva sniega vērpetes ietina brigu kā necaurredzamā plīvurā; lāgiem vēja brāzmas pašķīra miglas aizkaru, un tad pārbiedēto matrožu acis krasta pusē kā spokainu parādību ieraudzīja Velna Pirkstu. «Forvards» noenkurojās pie liela ledus gabala; neko citu neatmaksājās ne darīt, ne mēģināt; tumsa sabiezēja aizvien vairāk, stūrmanis nevarēja saskatīt pat Džeimsu Vollu, kurš stāvēja sardzē.
Nemitīgu bažu un nemiera pilns Džonsons nozuda savā kajītē; doktors kārtoja ceļojuma piezīmes; puse ekipāžas vīru atradās uz klāja, pārējie — kubrikā.
Brīdī, kad vētras niknums divkāršojās, vēja» atrautajās mākoņu un miglas plaisās pavīdēja Velna Pirksts, kas šķita izaudzis nesamērīgi liels.
— Žēlīgais dievs! — šausmās atkāpdamies, iesaucās Simpsons.
— Kas noticis? — vaicāja Fokers.
Pēkšņi no visām pusēm atskanēja kliedzieni.
— Tas mūs sadragās!
— Mēs esam pagalam!
— Volla kungs! Volla kungs!
— Mēs ejam bojā!
— Komandier! Komandieri
Vīri, kas stāvēja sardzē, kliedza visi reizē. Volls steidzās uz kuģa pakaļgalu. Šendons doktora pavadībā metās uz klāju un pavērās apkārt.
Miglai izklīstot, Velna Pirksts pēkšņi likās tuvojamies ,brigai; tas bija izaudzis fantastiski liels, tā galotnē rēgojās otrs — kā apgāzts konuss, svārstīdamies no vienas puses uz otru, un ar savu milzīgo masu draudēja sadragāt brigu. Skats bija drausmīgs. Visi instinktīvi atkāpās, bet vairāki matroži, izlēkuši no kuģa uz ledus, ļāva kājām vaļu.
— Stāt! — stingrā balsī uzsauca komandieris. — Visi vietās!
— Nebīstieties, draugi, — teica doktors, — briesmas mums nedraud. Skatieties, komandier, skatieties, Volla kungs, tā bija tikai mirāža.
— Jums taisnība, doktor, — Džonsons piekrita. — Šie nejēgas nobijās no ēnas.
Doktora vārdi lielāko daļu matrožu nomierināja, viņi atgriezās, un bailes aizstāja šās brīnišķīgās dabas parādības apbrīna, kaut gan mirāža ātri vien izgaisa.
— Viņi to dēvē par mirāžu! — iesaucās Kliftons. — Ko tu neteiksi! Bet ticiet man, puiši, tas bija nešķīstā gara pirksts!
— Nav šaubu, — apstiprināja Gripers.
Taču komandieris miglas izretinājumā bija saskatījis lielu, brīvu ūdens joslu, par kuru agrāk nebija ne jausmas; šķita, ka straume kuģi nes prom no krastiem; komandieris šo izdevīgo apstākli nolēma nepalaist garam; gar abām kanāla malām nostājās matroži, viņiem tika padotas troses, un ekipāža sāka vilkt kuģi uz ziemeļiem.
Ilgas, garas stundas matroži, ne vārda nerunādami, sirsnīgi strādāja. Gribēdams izmantot laimīgi uzieto kanālu, Šendons pavēlēja sildīt tvaika katlus.
— Liktenīga nejaušība, — viņš Džonsonam teica, — un, ja laimēsies nobraukt kaut dažas jūdzes, varbūt mūsu mocības beigsies! Spēcīgāku tvaiku, Brentona kungs! Tiklīdz spiediens būs pietiekams, ziņojiet man! Pagaidām lai vīri divkāršo pūles; tā būs tikpat kā uzvara. Viņi vēlas ātrāk tikt prom no Velna Pirksta! Lieliski! Šī viņu labā vēlme mums lieti noderēs.
Pēkšņi briga apstājas.
— Kas noticis? — vaicāja Šendons. — Voll, vai tiešām pārtrūkušas troses?
— Nē, komandier, — pārliecies pār bortu, Volls atbildēja. — Skat, matroži skrien atpakaļ, viņi rāpjas augšā uz kuģa; izskatās, it kā viņus kaut kas būtu ārkārtīgi nobiedējis.,
— Ko tas nozīmē? — steigdamies uz kuģa priekšgalu, Šendons iesaucās.
— Uz brigu! Uz brigu! — neizsakāmās šausmās kliedza matroži.
Šendons pavērās uz ziemeļiem un neviļus nodrebēja.
Septiņsimt pēdu no brigas lieliem, atbaidošiem lēcieniem, izkāris mēli no kūpošās mutes, joņoja dīvains dzīvnieks; tas šķita vairāk nekā divdesmit pēdu augsts; spalvas uz muguras bija saslējušās stāvus; ērms sekoja matrožiem un, brīžiem apstādamies un mētādams gigantisko, desmit pēdas garo asti, sacēla gaisā biezus sniega mākoņus. Redzot to, jebkurš drosminieks bailēs sastingtu.
— Lācisi — kāds iekliedzās.
— Jūras spoks!
— Apokaliptiskais lauva!
Šendons drāzās uz kajīti pēc šautenes,, kuru allaž glabāja pielādētu; arī doktors satvēra karabīni, grasīdamies šaut, un tēmēja tieši nezvērā, kas ar saviem izmēriem atgādināja aizvēsturisko laiku četrkājainos.
Erms milzu soļiem tuvojās; Šendons un doktors reizē izšāva, bet šāvieni, satricinādami atmosfēras slāņus, pēkšņi radīja neparedzētu efektu.
Vērīgi ieskatījies, doktors nespēja valdīt smieklus.
— Refrakcija! — viņš teica.
— Refrakcija! — iesaucās arī Šendons.
Bet viņus pārtrauca šausmu kliedziens uz kuģa.
— Suns! —: kliedza Kliftons.
— Kapteinis — suns! — atkārtoja viņa draugi.
— Tas ir viņš! — sauca Pens. — Atkal viņš!
Patiesi, Kapteinis bija sarāvis auklas un pa citu spraugu ledū izsprucis no sprosta. Refrakcija šajā brīdī tam piešķīra gigantiskus apmērus, kas gaisa satricinājumā izzuda; taču gadījums ļauni ietekmēja matrožus, kuri parādības izskaidrojumu no fizikas viedokļa neatzina. Notikums ar Velna Pirkstu un suņa parādīšanās tik neparastos apstākļos pagalam samulsināja ekipāžu, un no visām pusēm sākās kurnēšana.