«Forvards» ar pilnu tvaiku veikli līkumoja starp ledus laukiem un aisbergiem. Pie stūres stāvēja Džonsons. Šendons caur «sniega acenēm» pētīja apvārsni; viņa prieks bija īss, viņš ātri saprata, ka brīvo ceļu aizsprosto ledus vaļņi.
Tā kā griezties atpakaļ nebūtu viegli, Šendons uz labu laimi nolēma turpināt ceļu.
Skriedams pa ledu, suns sekoja kuģim, taču turējās krietni atstatu. Ikreiz, kad tas atpalika, noskanēja dīvains svilpiens, kuram suns acumirklī paklausīja.
Pirmoreiz izdzirduši šo svilpienu, matroži saskatījās. Viņi bija sapulcējušies uz klāja slepenā apspriedē; klāt nebija neviena svešinieka, neviena lieka, nepazīstama cilvēka, un tomēr svilpiens skanēja vēl dažas reizes.
Vispirms tas satrauca Kliftonu.
— Vai dzirdat? Skat, kā suns auļo, tiklīdz saklausa svilpienu!
— Taisni neticami,— noteica Gripers.
— Pietiek! —^ iesaucās Pens. — Es tālāk vairs nebraucu.
— Penam taisnība, — piebilda Brintons. — Nav vērts kaitināt dievu.
— Ne dievu, bet pašu velnu! — piebilda Kliftons. — Labāk zaudēju visu peļņu nekā eju kaut soli tālāk.
— Nē, nē, mēs vairs neatgriezīsimies, — bezcerīgi novilka Boltons.
Ekipāža bija galīgi zaudējusi drosmi.
— Tālāk vairs ne soli! — iesaucās Volstens. — Nolemts?
— Nolemts, nolemts! — atbildēja matroži.
— Tad ejam pie Šendona, — teica Boltons, — es apņemos ar viņu parunāt.
Matroži barā devās uz jutu.
Tobrīd «Forvards» iegāja plašā baseinā, kura diametrs
varēja būt astoņsimt pēdu; visās pusēs to nožogoja ledus vaļņi, brīva bija vienīgi eja, pa kuru brauca kuģis.
Šendons saprata, ka šajā cietumā nokļuvis paša vainas dēļ. Ko darīt? Kā pagriezt kuģi atpakaļ? Viņu pārņēma smaga atbildības sajūta; viņš drudžaini spieda rokās tālskati.
Doktors, sakrustojis rokas, klusēdams vēroja apkārtni; viņš pētīja ledus vaļņus, kuru augstums pārsniedza trīssimt pēdu. Virs dzelmes karājās miglas kupols.
Tieši tad pie Šendona pienāca Boltons.
— Komandier, — viņš saviļņots teica, — mēs nevaram braukt tālāk.
— Ko jūs sakāt? — Jauzdams savu autoritāti brūkam, Šendons dusmās piesarka.
— Mēs domājam, komandier, — Boltons turpināja, — ka esam paveikuši diezgan daudz šā mīklainā kapteiņa labā, un esam nolēmuši tālāk nebraukt.
— Esat nolēmuši! … — iesaucās Šendons. — Kā jūs iedrošināties tā runāt, Bolton! Sargieties!
— Draudi nelīdzēs, — Pens skarbi teica, — mēs tālāk nebrauksim!
Kad Šendons tuvojās saniknotajiem matrožiem, pie viņa pienāca stūrmanis un paklusām teica:
— Komandier, ja vēlamies tikt prom no šejienes, nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Skat, kur tuvojas ledus kalns; tas var aizšķērsot vienīgo izeju un ieslodzīt mūs šeit kā cietumā.
Šendons atkal pētīja apkārtni.
— Par savu uzvedību jūs atbildēsiet vēlāk, — viņš dumpiniekiem teica, — bet tagad — klausīt komandai!
Matroži izklīda. «Forvards» strauji mainīja kursu; krāsnis tika piebērtas pilnas ar oglēm; vajadzēja veikli aizsteigties priekšā peldošajam ledus kalnam. Tā bija īsta sacensība starp kuģi un šo milzeni: kuģis ātri slīdēja uz dienvidiem, lai pagūtu izkļūt no baseina, ledus kalns dreifēja uz ziemeļiem, draudēdams noslēgt vienīgo izeju.
— Kuriniet, kuriniet! — sauca Šendons. — Pilnu tvaiku! Brenton, vai dzirdat!
«Forvards» kā putns slīdēja starp izsvaidītajiem ledus gabaliem, kurus priekšvadņa asmenis viegli sašķēla; kuģa korpuss trīcēja, manometrs rādīja milzīgu tvaika spiedienu; apdullinoši svilpdams, tvaiks lauzās uz āru.
—1 Atvērt visus drošības ventiļus! — pavēlēja Šendons.
Un, bīdamies, ka nesasprāgst katli, mehāniķis paklausīja.
. Šie izmisīgie pūliņi tomēr bija velti; zemūdens straumes ledus kalnu strauji nesa uz izeju; kad briga no tās bija trīs kabeļtauvu attālumā, ledus kalns iepeldēja brīvajā ejā, blīvi savienojās ar ledus sienām, aizsprostodams kuģim ceļu.
— Mēs esam pagalam! — Šendonam neviļus paspruka neapdomīgi vārdi.
— Pagalam! — matroži piebalsoja.
— Lai glābjas, kas var! — daži iesaucās.
— Nolaist glābšanās laivas! — pārējie kliedza.
— Uz virtuvi! — sauca Pens un daži no viņa draugiem. — Ja mums patiesi lemts noslīkt, tad slīcināsimies labāk džinā!
Panika starp šiem vīriem, kuri vairs nevaldīja pār sevi, sasniedza augstāko pakāpi. Šendons manīja, ka viņa spēki izsīkst; viņš lūkoja komandēt, bet pār lūpām izlauzās tikai nesakarīgi šļupsti; viņš vilcinājās, šķita zaudējis runas dāvanas. Doktors satraukts staigāja pa klāju. Džonsons, cieši sakrustojis rokas uz krūtīm, stingi, nekustīgi stāvēja un klusēja.
Pēkšņi atskanēja skaļa, enerģiska pavēle:
— Visi savās vietās! Sagatavoties kursa maiņai!
Džonsons sarāvās un ātri pagrieza stūres ratu.
Tieši laikā, jo briga, iedama ar pilnu jaudu, būtu iedrā- zusies sava cietuma vaļņos.
Bet, kamēr Džonsons instinktīvi izpildīja pavēli, Šendons, doktors, pārējie ekipāžas locekļi, vārdu sakot, visi, ieskaitot kurinātāju Vorenu, kurš pameta krāsnis, un nēģeri Strongu, kas atstāja plītis, visi saskrēja uz klāja un redzēja kādu cilvēku iznākam no kapteiņa kajītes, kuras atslēga glabājās tikai pie kapteiņa paša …
Tas bija matrozis Geriss.
— Ak, kungs! — Šendons nobāla. — Geris … jūs … ar kādām tiesībām jūs šeit komandējat?
— Dek! — Geriss uzsauca sunim, un atkal atskanēja svilpiens, kas bija pārsteidzis ekipāžu.
Saukts īstajā vārdā, suns, vienā rāvienā uzlēcis uz juta, mierīgi nogūlās savam saimniekam pie kājām.
Ekipāža klusēja. Atslēga, kas drīkstēja atrasties vienīgi
pie kuģa kapteiņa, suns, kuru kapteinis bija atsūtījis un kurš, tā sakot, identificēja savu saimnieku, pavēlnieka tonis, ko nevarēja neatzīt, tas viss matrožus stipri ietekmēja un pietiekami nostiprināja Gerisa autoritāti.
Starp citu, Gerisu vairs nevarēja pazīt: viņš bija nosku- vis biezo vaigu bārdu, kas ieskāva seju, un tagad izskatījās daudz nosvērtāks, enerģiskāks un valdonīgāks; uzvilcis uniformu, kas glabājās kajītē, viņš nostājās ekipāžas priekšā ar visām kapteiņa zīmotnēm. '
Un «Forvarda» matroži ar, tiem raksturīgo nepastāvību saviļņoti neviļus vienā balsī iesaucās:
— Urā! Urā! Lai dzīvo kapteinis!
. — Šendon, — kapteinis pievērsās savam vietniekam, — savāciet kopā ekipāžu, gribu to pārbaudīt.
Šendons paklausīja un satrauktā balsī deva rīkojumus. Kapteinis, piegājis klāt virsniekiem un matrožiem, katram atsevišķi atbilstoši viņa nopelniem un uzvedībai kaut ko pateica. Beidzis skati, viņš uzkāpa kvarterklājā un mierīgi sacīja:
— Virsnieki un matroži, esmu anglis, tāpat kā jūs, un mana devīze ir admirāļa Nelsona vārdi: «Anglija gaida, ka mēs izpildīsim savu pienākumu.» Kā īsts anglis es nevēlos, un mēs visi to nevēlamies, ka tās vietas, kur neviens vēl nav bijis, citi drosminieki sasniegtu pirms mums. Kā īsts anglis es necietīšu, tāpat kā mēs visi to necietīsim, ka citiem pienāktos gods sasniegt vistālāko punktu ziemeļos. Ja cilvēka kājai vispār ir lemts skart pola zemi, tai jābūt angļa kājai! Lūk, mūsu dzimtenes karogs! Es devu līdzekļus šim kuģim, ziedoju savu bagātību šim pasākumam un nežēlošu ne savu dzīvību, ne jūsējās, lai tikai mūsu valsts karogs plīvotu Ziemeļpolā! Uzticieties man! Sākot ar šo dienu, par katru šķērsoto ziemeļu paralēli jūs saņemsiet tūkstoš mārciņu sterliņu. Mēs atrodamies zem septiņdesmit otrās paralēles, bet pavisam ir deviņdesmit. Aplēsiet paši! Mans vārds turklāt lai jums ir droša ķīla. Tas nozīmē enerģiju un patriotismu. Esmu kapteinis Haterass.
— Kapteinis Haterass! — iesaucās Šendons.
Ekipāžai klusām pāršalca labi pazīstamā angļu jūrnieka
vārds.
— Tagad, — Haterass turpināja, — kad briga ir noenkurojusies, izdzēsiet krāsnis un dodieties pie sava
parastā darba. Šendon, man ar jums jāpārrunā svarīgi jautājumi. Ienāciet kopā ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani manā kajītē. Džonson, atlaidiet ekipāžu.
Nesatraucams un vēss, Haterass mierīgi atstāja kvar- terklāju, kamēr Šendons lika nostiprināt kuģa enkuru.
Kas īsti bija šis Haterass, un kāpēc viņa vārds tik dziļi visus ietekmēja?
1852. gadā mirušā Londonas alusdarītāja, seškārtīgā miljonāra vienīgais dēls Džons Haterass jūrnieka karjeru uzsāka jau agrā jaunībā, kaut gan viņu tāpat gaidīja spoža nākotne. Kuģošanai viņš pievērsās nevis tāpēc, ka viņa aicinājums būtu tirdzniecība, viņa interesi saistīja ģeogrāfiskie "atklājumi; viņa sens sapnis bija nokļūt tur, kur neviens vēl nav spēris kāju.
Jau divdesmit gadu vecumā Haterasam bija spēcīgs, izturīgs organisms, kā tas mēdz būt kalsniem sangviniķiem; seja bija enerģiska, pareiziem vaibstiem, piere augsta un stāva, acis skaistas, kaut gan vēsas, mazrunīgo muti iezīmēja plānas lūpas; plecīgs, stingriem dzelzs muskuļiem, vidēja auguma, viņš atstāja stipra rakstura iespaidu.
Pietika Haterasā paskatīties, lai pazītu drosmīgu cilvēku, pietika viņu dzirdēt, lai pārliecinātos par vēso un reizē kaislīgo temperamentu; cilvēks ar tādu raksturu nekad neatkāpjas no saviem nodomiem un ir gatavs vienlīdz pārliecināti riskēt kā ar citu dzīvībām, tā -ar savējo. Tātad Haterass bija cilvēks, kura pasākumos piedalīties drīkstēja, tikai iepriekš labi apdomājot.
Džons Haterass, augstu vērtēdams savu angļa pašlepnumu, reiz kādam francūzim bija sniedzis augstprātīgu atbildi.
Francūzis, gribēdams tēlot pieklājīgo un Haterasam paglaimot, sacījis:
— Ja es nebūtu francūzis, es vēlētos būt anglis.
— Bet, ja es nebūtu anglis, — atcirtis Haterass, — es tomēr gribētu būt tikai anglis.
Šī atbilde ļauj spriest par pašu cilvēku.
Haterasa lielākā vēlēšanās bija nostiprināt savai tautai ģeogrāfisko atklājumu monopolu; diemžēl, iepriekšējos gadsimtos angļiem šai ziņā sevišķu panākumu nebija.
Ameriku bija atklājis dženovietis Kristofors Kolumbs, Indiju — portugālis Vasko de Gama, Ķīnu — portugālis Fernands d'Andrada, Ugunszemi — portugālis Magelāns,
Kanādu — francūzis Zaks Kartjē, Zunda salas, Labradoru, Brazīliju, Labās Cerības ragu, Azoru salas, Madeiru, No- vaja Zemļu, Gvineju, Kongo, Meksiku, Grenlandi, Islandi, Kaliforniju, Japānu, Kambodžu, Peru, Kamčatku, Filipīnas, Špicbergenu, Horna ragu, Bēringa jūras šaurumu, Tasmāniju, Jaunzēlandi, Jauno Bretaņu, Jauno Holandi, Luiziānu, Jana Maijena salu — islandieši, skandināvi, krievi, portugāļi, dāņi, spānieši, dženovieši un holandieši; starp tiem nebija neviena angļa, un Haterasu dziļi sarūgtināja tas, ka slaveno jūras kuģotāju falangā, kas piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā veica ievērojamus atklājumus, viņa tautieši neietilpst.
Haterasu nomierināja pēdējā laika panākumi; angļi revanšējās ar atklājumiem, kurus Austrālijā veica Sterts, Stjuarts, Burke, Vilis Kings, Grejs, Amerikā — Palisers, Indijā — Kirils Grehems, VedingtonSj Keminghems, Āfrikā — Bertons, Spīks, Grants un Livingstons.
Bet ar to bija par maz; šos drosmīgos ceļotājus Haterass uzskatīja drīzāk par atklājumu «papildinātājiem», nevis par «izgudrotājiem»; vajadzēja atrast ko vērtīgāku, un tāpēc Džons bija gatavs izdomāt kaut vai jaunu zemi, lai tikai viņam būtu gods to atklāt.
Haterass ievēroja: ja arī viņa tautieši starp senajiem kuģotājiem nav vairākumā un ja Jaunkaledoniju Kuks atklājis tikai 1774. gadā, bet Sandviča salas, kur pats gāja bojā, 1778. gadā, tad pasaulē tomēr bija vēl kāda vieta, kuras izpētei angļi, šķiet, netaupīja spēkus.
Tiešāk izsakoties, tie bija polārie apgabali un jūras Amerikas ziemeļos.
Patiesi, lūk, kāds ir angļu atklājumu hronoloģiskais saraksts:
Grenlandes rietumu — atklājis Dēviss 1585. gadā.
piekraste
Dēvisa šaurums — „ Dēviss 1587. „
Hudzona līcis — ,, Hudzons 1610.
Bafina līcis — ,, Bafins 1616.
Pēdējā laikā nemitīgus pētījumus šajās zemēs veica Herns, Makenzijs, Džons Ross, Parrijs, Franklins, Ričard- sons, Bičijs, Džeimss Ross, Beks, Dīzs, Simpsons, Rejs,
Inglfīlds, Belčers, Ostens, Kcllets, Mūrs, Maklūrs, Kene- dijs un Maklintoks.
Amerikas ziemeļu piekrastes jau bija pamatīgi izpētītas, Ziemeļrietumu jūras ceļš gandrīz atrasts, bet vēl bija par maz; atlika pats galvenais, un, lai to veiktu, Džons Haterass jau otrreiz par saviem līdzekļiem iegādājās kuģi; viņš gribēja aizbraukt līdz pašam polam un tādējādi ar visspožāko panākumu vainagot angļu sasniegumus.
Haterasa dzīves mērķis bija nokļūt Ziemeļpolā.
Pēc diezgan laimīgiem ceļojumiem dienvidjūrās Haterass 1846. gadā pirmo reizi lūkoja nokļūt ziemeļos cauri Bafina jūrai; viņam tomēr neizdevās tikt pāri septiņdesmit ceturtajai paralēlei; viņš komandēja kuģi «Halifakss», kura ekipāža cieta milzīgus zaudējumus, bet Džona Haterasa neprātīgās pārgalvības dēļ jūrnieki turpmāk atturējās doties viņam līdzi.
1850. gadā Haterasam tomēr izdevās savervēt uz kuģa «Farvels» divus desmitus uzņēmīgu vīru, kurus galvenokārt vilināja augstais atalgojums. Arī doktors Klobonijs toreiz bija gribējis līgt pie šā kapteiņa; aizrakstījis Haterasam, kuru tad vēl nepazina, Klobonijs lūdza ņemt viņu līdzi ekspedīcijā; par laimi, ārsta vieta vairs nebija brīva.
«Farvels» 1851. gadā no Eberdīnas devās pa «Nep- tūna» pēdām un nonāca līdz septiņdesmit sestajai paralēlei ziemeļos no Špicbergenas. Tur tās bija spiests pavadīt ziemu; taču grūtības bija tik lielas un sals tik stiprs, ka Anglijā neatgriezās neviens no ekipāžas vīriem, atskaitot pašu Haterasu, kurš nogāja vairāk nekā divsimt jūdžu pāri ledus laukiem un kuru nogādāja dzimtenē kāds dāņu vaļu mednieku kuģis.
Šī vienīgā «Farvela» ekipāžas cilvēka atgriešanās izrai- « sīja īstu sensāciju. Kurš gan vēl iedrošinātos turpmāk doties līdzi Haterasam viņa neprātīgajās ekspedīcijās? Bet Haterass nenokāra galvu un savus jaunos nodomus neatmeta. Pēc tēva — alusdarītāja nāves viņš mantoja milzu bagātības.
Pa to laiku tika veikts jauns ģeogrāfisks atklājums, kas Džonu Haterasu dziļi satrieca, sāpīgi aizskarot viņa patmīļu.
Briga «Uz priekšu» ar septiņpadsmit vīru komandu un komersanta Grinnela gādību doktora Keina vadībā devas meklēt "seru Džonu Franklinu un 1853. gada, šķērsojusi
Bafina jūru un Smita šaurumu, sasniedza astoņdesmit otro ziemeļu paralēli, nonākdama vēl tuvāk polam, nekā to bija spējuši priekšgājēji.
Taču šis kuģis piederēja amerikāņiem, Grinnels bija amerikānis, tāpat Keins!
Nav grūti saprast, ka nicinājums pret jenkijiem angļa Haterasa sirdī pārvērtās naidā, un viņš par katru cenu nolēma aizbraukt vēl tālāk nekā drosmīgais sāncensis un sasniegt polu.
Divus gadus Haterass inkognito dzīvoja Liverpūlē. Viņš uzdevās par matrozi. Saskatījis Ričardā Šendonā nepieciešamo cilvēkur Haterass viņam, tāpat kā doktoram Klobonijam, anonīmā vēstulē aizsūtīja savus priekšlikumus. «Forvards» tika uzbūvēts un apgādāts, bet Haterass sargājās izpaust savu vārdu, pretējā gadījumā viņam nerastos neviena līdzbraucēja. Kuģa vadību viņš nolēma uzņemties tikai ārkārtējos apstākļos vai arī pēc tam, kad būs aizbraucis tik tālu, kur atgriešanās vairs nav iespe- jama; kā redzējām, naudas līdzekļu, kurus piedāvāt ekipāžai, Haterasam netrūka, tādēļ vien katrs būtu ar mieru viņam sekot, kaut vai līdz pasaules galam.
Un viņa nolūks patiesi bija doties uz pasaules galu. , Taču, kad apstākļi kļuva kritiski, Džons Haterass, ne mirkli nevilcinādamies, atklāja, kas viņš ir.
Viņa ceļojumu uzticīgais pavadonis Deks pirmais pazina saimnieku, un, par laimi drosmīgajiem, bailīgajiem par postu, drīz vien noskaidrojās, ka brigas īstais kapteinis tiešām ir Džons Haterass.