123991.fb2 KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 15

KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 15

XIIIHATERASA IECERES

Drosmīgā kapteiņa ierašanos brigas ekipāža uzņēma dažādi: vieni materiālu apsvērumu dēļ, vai arī ilgodamies varoņdarbu, pilnīgi nostājās Haterasa pusē, otri pret viņa riskanto pasākumu neiebilda, protesta tiesības taupīdami nākotnei; starp citu, pašreizējos apstākļos pretoties tādam cilvēkam kā Haterass šķita neiespējami. Tālab visi at­griezās savos posteņos. Divdesmitais maijs, kas iekrita svētdienā, bija veltīts atpūtai.

Kapteiņa kajītē notika apspriede; tajā piedalījās Hate­rass, Šendons, Volls, Džonsons un doktors Klobonijs.

—    Kungi, — kapteinis savā raksturīgajā, reizē mierī­gajā un pavēlošajā tonī uzsāka, — mans nolūks sasniegt polu jums skaidrs; gribētu zināt jūsu uzskatus par šo pa­sākumu. Ko jūs par to domājat, Šendon?

—    Mans pienākums nav domāt, — Šendons vēsi sa­cīja, — bet paklausīt.

Haterasu šī atbilde nepārsteidza.

—    Ričard Šendon, — kapteinis tikpat vēsi atteica, — es jūs lūdzu neslēpt savas domas par mūsu izredzēm uz panākumiem.

—    Labi, kaptein, — Šendons atsāka, — lai manā vietā runā fakti: pagaidām visi tamlīdzīgi mēģinājumi cietuši neveiksmi. Atliek vēlēties, kaut mums laimētos vairāk.

—    Mums laimēsies. Un ko jūs par to sakāt, kungi?

—    Manuprāt, kaptein, — atbildēja doktors, — jūsu iecere ir izpildāma; nešaubos, ka reiz jūrnieki Ziemeļpolu sasniegs, un neredzu iemesla, kāpēc lai tie nebūtu mēs.

—    Tie būsim mēs — un pilnīgi pamatoti, — sacīja Ha­terass, — jo šim pasākumam esam nopietni gatavojušies, turklāt varēsim izmantot mūsu priekšgājēju pieredzi. Tā­tad, Šendon, atļaujiet pateikties par tām pūlēm, ko veltī­jāt brigas sagatavošanai; starp komandas locekļiem, šķiet, ir daži nemiera gari, bet gan es tos pratīšu padarīt rā­mus; visumā varu jūs tikai slavēt.

Šendons vienaldzīgi palocījās. Uz brigas, kuru bija ce­rējis komandēt, viņš šķita neveiklā stāvoklī. To nopratis, Haterass lika viņu mierā.

—    Bet jums, mani kungi, — kapteinis pievērsās Vol­tam un Džonsonam, — gribu teikt, ka vīrišķīgākus un pieredzējušākus palīgus es droši vien nesameklētu.

—    Goda vārds, kaptein, esmu pilnīgi jūsu rīcībā, — atteica Džonsons, — un, kaut arī jūsu pasākums rādās mazliet pārgalvīgs, varat uz mani paļauties līdz galam.

—    Uz mani tieši tāpat, — piebilda Džeimss Volls.

—    Runājot par jums, doktor, es labi zinu, cik augsti esat vērtējams.

—    Tad jūs zināt par mani vairāk nekā es pats, — dok­tors līksmi attrauca.

—    Un tagad, kungi, — Haterass turpināja, — domāju, ka derētu jums paskaidrot, uz kādiem neapstrīdamiem faktiem balstās mans mēģinājums sasniegt polu. 1817. gadā «Neptūns», izbraucis no Eberdīnas, nokļuva līdz as­toņdesmit otrajai paralēlei ziemeļos no Špicbergenas 1826. gadā slavenais Parrijs pēc savas trešās ekspedīcijas polārjūrās arī dodas ceļā no Špicbergenas zemes raga un laivu kamanās nobrauc simtpiecdesmit jūdzes uz zie­meļiem. 1852. gadā kapteinis Inglfīlds, ielauzies Smita šaurumā, sasniedz 78°35' paralēli. Tie visi bija Anglijas kuģi, un tos vadīja mūsu tautieši.

Haterass mirkli apklusa.

—    Jāpiebilst, — viņš negribot atsāka, it kā vārdi pra­sītu pārāk lielu piepūli, — jāpiebilst, ka amerikāņu bri­gas «Uz priekšu» kapteinis Keins 1854. gadā nonāca vēl augstāk ziemeļos, kur viņa leitnants Mortons, kājām de­vies pāri ledus laukiem, uzvilka Savienoto Valstu karogu aiz astoņdesmit otrās paralēles. Pie šā temata vairs neat- griezīsimies. Taču jums vajadzētu iegaumēt, ka «Nep- tūna», «Pasākuma» («Enterprise»), «Izabellas» un «Uz priekšu» kapteiņi aiz šīm tālajām paralēlēm atklāja no ledus pilnīgi brīvu baseinu.

—    Brīvu baseinu? — Šendons kapteini pārtrauca. — Tas nav iespējams!

—    Ņemiet vērā, Šendon, — Haterass mierīgi turpināja, kaut gan viņa acis mirkli iezibsnījās, — šos faktus un uz­vārdus es minu tikai kā piemērus. Piemetināšu vēl, ka 1851. gadā, kad kapteiņa Pennija kuģis iestrēga Veling- tona kanāla ledū, viņa leitnants Stjuarts atrada kādu brīvu jūru, bet 1853. gadā līdzīgu dabas īpatnību ievēroja arī sers Edvards Belčers Nortumberlendas līcī uz 76°52' para­lēles un 99°20' meridiāna; šie fakti nav apstrīdami, un neviens godprātīgs cilvēks tos nenoliegs.

•— Tomēr tie šķiet pārāk pretrunīgi, kaptein, — atkal iebilda Šendons.

—    Maldāties, Šendon, maldāties! — iesaucās doktors Klobonijs. — Tie nemaz nerunā pretī zinātnei. Lai kap­teinis ļauj man to pierādīt.

—    Lūdzu! — teica Haterass.

—    Tad klausieties, Šendon: ģeogrāfiski dati un izoter- miski pētījumi neapšaubāmi liecina, ka vislielākais auk­stums nav tieši uz pola; zemes aukstākā vieta, līdzīgi mag­nētiskajam polam, atrodas vairākus grādus nost no paša Ziemeļpola. Pēc dažu fiziķu aplēsēm ziemeļu puslodē ir divi lielākā aukstuma punkti: pirmais — Āzijā uz 79°30' ziemeļu paralēles un 120° austrumu meridiāna; otrs — Amerikā uz 78° ziemeļu paralēles un 97° rietumu meri­diāna. Pašlaik mūs interesē tieši otrs aukstuma punkts, un, kā redzat, tas atrodas vairāk nekā divpadsmit grādu zem pola. Atliek jautāt, kāpēc jūra, tāpat kā zemāk par septiņdesmito paralēli, proti, Bafina līča dienvidos, vasaru nevarētu būt brīva no ledus arī pola tuvumā?

—    Pilnīgi pareizi, — atteica Džonsons. — Klobonija kungs runā kā īsts lietpratējs.

—    Jā, šķiet, tas iespējams, — piekrita Džeimss Volls.

—    Māņi un iedomas! Tīrās hipotēzes! — Šendons spī­tīgi palika pie saviem uzskatiem.

—    Aplūkosim abus gadījumus, Šendon, — Haterass at­sāka. — Vai nu jūru klās ledus, vai ne, šā vai tā nekas mūs nekavēs sasniegt polu. Ja ceļš būs brīvs, «Forvards» mūs aizvedīs pie mērķa bez kādām grūtībām; ja jūra būs aizsalusi, lūkosim izmantot kamanas. Nevarat taču no­liegt, ka pasākums ir reāls; kad būsim pie astoņdesmit trešās paralēles, mums atliks tikai divsimt septiņdesmit astoņas jūdzes, ko braukt.

—    Un vai tas nav galīgs sīkums? — līksmi iesaucās doktors. — Visiem zināms, ka Krievijas ziemeļu piekrastē kazaks Aleksejs Markovs divdesmit četrās dienās kama­nās pa aizsalušo Ledus okeānu nobraucis astoņsimt jūdzes.

—    Jūs dzirdat, Šendon? — Haterass jautāja. — Un sa­kiet — vai mēs, afigļi, esam mazāk spējīgi nekā šis ka­zaks?

—    Nekādā ziņā! — dedzīgi iesaucās doktors.

—    Nekādā ziņā! — piebalsoja stūrmanis.

—    Tātad, Šendon? — Haterass vaicāja.

—    Kaptein, — Šendons dzedri atbildēja, — varu tikai atkārtot iepriekš sacīto: mans pienākums — paklausīt.

—    Labi. Bet nu pārdomāsim, kāds ir mūsu pašreizē­jais stāvoklis, — kapteinis turpināja. — Mēs esam iestrē­guši ledū, un, kā redzams, šajā gadā nokļūt līdz Smita šaurumam vairs neizdosies. Tāpēc tagad vajadzētu …

Haterass izklāja uz galda lielisku, ar admiralitātes pa­vēli 1859. gadā izdotu karti.

—     Esiet tik laipni, skatieties šurp, mani kungi. Ja Smita šaurums nav pieejams, tad nevaram to teikt par Lenkas- tera šaurumu Bafina jūras rietumu piekrastē; manuprāt šķērsojot to, mēs varētu sasniegt Barova līci, bet no tu­rienes savukārt Bičija salu; šo ceļu izmantojuši neskaitāmi burinieki; tātad skrūves kuģis to veiktu kā nieku. Nonā­kuši līdz Bičija salai, celsimies, cik iespējams, uz zieme­ļiem pa Velingtona kanālu līdz fārvatera galam, kas pie­vienojas Karalienes kanālam, tieši līdz tai vietai, kur redzēta no ledus brīvā jūra. Šodien ir divdesmitais maijs; ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc mēneša mēs šo vietu sa­sniegsim un no turienes stūrēsim uz polu. Ko jūs pa'r to sakāt, mani kungi?

—    Acīm redzot, — atbildēja Džonsons, — tas ir vienī­gais ceļš, pa kuru doties.

—    Lai notiek, mēs pa to brauksim — un jau rīt pat; šo svētdienu veltīsim atpūtai; bet jūs, Šendon, raugieties, lai dievvārdu lasīšana notiek regulāri.

—    Klausos, kaptein, — Šendons teica, kopā ar leitnantu un stūrmani atstādams kajīti.

—    Vai redzējāt šo aizvainoto, doktor, kuru pazudinājis pašlepnums? — norādot uz Šendonu, Haterass sacīja. — Uz viņu vairs nevaram paļauties.

Nākamajā rītā agri kapteinis pavēlēja nolaist jūrā ka- jaku; viņš bija nolēmis izpētīt ne vairāk kā divsimt jardu platā baseina ledus vaļņus. Haterass pat ievēroja, ka ne­manāma ledus spiediena ietekmē kanāls sācis sašaurinā- ties; lai briga neiekļūtu ledus kalnu spīlēs, bija nepiecie­šams izlauzt valnī eju. Veids, kā Haterass to izdarīja, liecināja par viņa lielo enerģiju.

Vispirms licis iecirst ledus kalnā pakāpienus, kapteinis uzkāpa kalna galotnē; pārliecinājies, ka ir iespēja atbrī­vot ceļu uz dienvidrietumiem, viņš gandrīz pašā ledus kalna centrā lika izurbt caurumu pulverim; darbs ritēja ātri un pirmdien bija jau galā.

Astoņu vai desmit mārciņu pulvera cilindriem Haterass neuzticējās, tik milzīgām ledus masām tādi nederēja; tos varēja lietot vienīgi ledus lauku saspridzināšanai; tāpēc kapteinis izurbtajā spraugā lika sabērt tūkstoš mārciņu pulvera un rūpīgi aplēst sprādziena virzienu. No šīs mīnas uz āru stiepās gara ar gutaperču apvīta aukla; eju, kas veda uz spraugu, piepildīja ar sniegu un ledus šķembām, ko nākamās nakts salam vajadzēja sastindzināt granīta cietumā. Patiesi, austrumu vēja ietekmē temperatūra nakti kritās līdz —11°C.

Otrā rītā pulksten septiņos «Forvards» stāvēja gatavībā, lai ar pilnu tvaiku izmantotu pirmo radušos izeju. Džon- sonam uzdeva pielaist mīnai uguni; auklas garums bija aplēsts tā, ka liesma nonāktu līdz mīnai pēc pusstundas. Džonsonam pietiktu laika sasniegt kuģi; un tiešām — pēc desmit minūtēm, izpildījis uzdevumu, viņš atgriezās pie stūres.

Ekipāža atradās uz klāja, laiks bija sauss un diezgan skaidrs, sniegputenis mitējās, Haterass kopā ar Šendonu un doktoru uz kvarterklāja skatījās hronometrā un skai­tīja minūtes.

Astoņos trīsdesmit piecās atskanēja apslāpēta eksplo­zija, daudz vājāka, nekā varēja gaidīt. It kā pēc zemestrī­ces kalnu profils spēji pārvērtās; augstu debesīs uzšāvās biezu, baltu dūmu stabs, ledus kalna sānus izroboja dzi­ļas plaisas, bet virsotne tika uzsviesta gaisā, no kurienes lejup ap «Forvardu» bira šķembas.

Taču ceļš vēl nebija brīvs; balstīdamies pret blakus kalniem, virs bezdibeņa karājās milzīgi ledus blāķi, kuri krizdami draudēja noslēgt ledus loku, kas ieskāva brigu.

Haterass acumirklī novērtēja stāvokli.

' — Volsten! — viņš uzsauca.

Piesteidzās ieroču meistars.

—    Klausos, kaptein, — Volstens teica.

—           Pielādējiet priekšējo lielgabalu ar trīskāršu lā­diņu, — kapteinis pavēlēja, — un piebāziet tos pēc iespē­jas pilnākus.

—           Tātad apšaudīsim ledus kalnu ar bumbām? — vaicāja doktors.

—           Nē, — atteica Haterass. — Tas būtu veltīgi. Nevis ar bumbām, bet ar trīskāršu pulvera lādiņu. Volsten, rīko­jieties ātri!

Pēc brītiņa lielgabals bija pielādēts.

—           Ko viņš cer panākt bez bumbām? — Šendons caur zobiem norūca.

—    Gan redzēsim, — atteica doktors.

—    Esam gatavi, kaptein, — vēstīja Volstens.

—           Labi, — sacīja Haterass. — Brinton, — viņš uzsauca mehāniķim, — uzmanību! Padot kuģi mazliet uz priekšu!

Brintons iedarbināja tvaika mašīnu, un dzenskrūve sāka griezties; «Forvards» tuvojās mīnētajam kalnam.

—   Tēmēt tieši uz pāreju! — kapteinis ieroču meista­ram uzsauca.

Volstens paklausīja; kad briga bija vairs tikai vienas kabeļtauvas attālumā no kalna, Haterass pavēlēja:

—    Uguni!

Komandai sekoja apdullinošs sprādziens, un atmosfē­ras satricinājumā izkustinātie ledus blāķi pēkšņi sagāzās jūrā. Šoreiz ar gaisa slāņu satricinājumu bija pieticis.

—    Pilnu tvaiku, Brinton! — sauca Haterass. — Stūrē tieši uz izeju, Džonson!

Džonsons stūrēja; briga, ar dzenskrūvi kuldama puto­jošos viļņus, iebrauca brīvajā ejā. Pēdējā brīdī, jo, tik­līdz «Forvards» tai tika cauri, ledus sprosta vārti atkal noslēdzās.

Mirklis bija aizraujošs, bet uz klāja salta un nesa­traukta bija vienīgi kapteiņa Haterasa sirds. Pārsteigumā par apbrīnojamo manevru ekipāža nespēja savaldīt sau­cienu.

—    Urā! Lai dzīvo kapteinis Haterass!