Trešdien, 23. maijā, veikli lavierējot starp ledus laukiem un aisbergiem, «Forvards» ar savu uzticamo spēku — tvaika mašīnu, kuras senāk tik daudziem polārjūru kuģotājiem trūka, turpināja bīstamo ceļu; briga it kā drais- kodamās peldēja starp kustīgajiem šķēršļiem; varēja likties, ka tā sajūt pieredzējuša vadītāja roku un kā zirgs, kurš paklausa veiklam jātniekam, ļaujas sava kapteiņa gribai.
Temperatūra cēlās. Sešos no rīta termometrs rādīja —3°C, sešos vakarā —2°C, bet pusnaktī +4°C; pūta viegls dienvidaustrumu vējš.
Ceturtdien, ap trim rītā, «Forvards» Amerikas piekrastē pie ieejas Lenkasterā šaurumā pabrauca garām īpašuma līcim; drīz kļuva redzams Berneja zemes rags. Kuģim pretī devās dažas eskimosu laivas, bet Haterass nevēlējās tās sagaidīt.
Pa kreisi palika Liverpūles rags ar Bijama Martena augstienēm, kuras izgaisa vakara krēslā; tumsa liedza saskatīt
Heija ragu, kas, starp citu, ir loti zems un saplūst kopā ar piekrastes ledājiem, — šis apstāklis ievērojami apgrūtina Ziemeļjūru hidrogrāfiskos pētījumus.
Gaisā lidinājās vētrasputnu, jūras pīļu un kaiju bari. Novērojumi rādīja 74°01' paralēli, hronometrs — 77°15' meridiānu.
Sniega cepurēm klātās Katrīnas un Elizabetes kalnu virsotnes spraucās cauri mākoņu segai.
Piektdien sešos no rīta jūras šauruma labajā pusē palika Verendera rags, kreisajā — Admiralitātes līcis, ko jūrnieki, parasti steigdamies uz rietumiem, vēl pārāk maz izpētījuši. Jūrā cēlās diezgan spēcīgi viļņi, nereti tie gāzās pāri bortam, pamezdami uz klāja ledus gabalus. Ziemeļu krastā ar gandrīz vai spoguļgludajām plakankalnēm, kurās atmirdzēja saules stari, skatienam pavērās neparastas ainavas.
Haterass gribēja braukt gar ziemeļu piekrasti, lai drīzāk sasniegtu Bičija salu un ieeju Velingtona kanālā; diemžēl nepārtrauktie ledus lauki spieda izvēlēties dienvidu pārejas.
Šā iemesla dēļ «Forvards» divdesmit sestajā maijā cauri biezai miglai un sniegputenim nonāca pie Jorka raga — ļoti augstas, gandrīz pilnīgi smailas klints; ap dienas vidu, kad debesis mazliet noskaidrojās, īsu brīdi iznira saule, ļaudama diezgan precīzi noteikt kuģa koordinātes: 74°4' paralēli un 84°23' meridiānu. Tas liecināja, ka «Forvards» atrodas Lenkastera šauruma pašā galā.
Haterass rādīja doktoram uz kartes kuģa nobraukto ceļu, kā arī to, kas vēl paredzams. Brigas stāvoklis tobrīd bija ļoti interesants.
— Es labprāt virzītos vēl tālāk uz ziemeļiem, — kapteinis teica, — bet, ko lai iesāk, ja tas nav iespējams; pašlaik mēs atrodamies, lūk, te!
Viņš norādīja kādu punktu kartē Jorka raga tuvumā.
— Mēs stāvam ceļu krustojumā, kas paveras uz visām debesu pusēm, to veido Lenkastera un Barova šaurumi, Velingtona kanāls un Prinča Reģenta šaurums. Šeit mēdza piestāt visi polārjūru kuģotāji.
— Jā, — novilka doktors, — sevišķi patīkami viņiem te droši vien nebija; šī vieta, kā jūs teicāt, patiesi ir krustojums, kur satek četri lieli ceļi, taču pareizā ceļa rādītāja gan nekur neredz. Ko šeit varēja iesākt Parrijs, Ross un Franklins?
— Itin neko, doktor, viņi ļāvās apstākļiem; ticiet man, izvēles nebija; Barova šaurums dažiem acu priekšā negaidot noslēdzās, citiem nākamajā gadā atvērās; nereti straume kuģus neglābjami iedzina' Prinča Reģenta šaurumā; tas viss beidzot lika pamatīgi iepazīt šos sarežģītos jūras labirintus.
— Dīvaina zeme! — pētīdams karti, doktors iesaucās. — Cik viss šeit saplosīts, saskaldīts un sagraizīts bez mazākās kārtības, bez loģikas. Šķiet, ka zeme Ziemeļpola tuvumā tīšām tā sadrumstalota, lai grūtāk būtu tam piekļūt, turpretī otrajā puslodē krasti beidzas mierīgām, slaidām līnijām, kā, piemēram, Horna rags, Labās Cerības rags vai Indijas pussala! Varbūt cēlonis šādiem veidojumiem ir zemes griešanās lielais ātrums pie ekvatora, turpretī pola tuvumā, pasaules pirmajās radīšanas dienās būdama šķidrā stāvoklī, zeme nepietiekamā griešanās ātruma dēļ nepaguva sabiezēt un saliedēties?
— Nav šaubu, jo šajā pasaulē viss norit pēc loģikas likumiem un visam ir savi cēloņi, kurus dievs dažreiz neliedz zinātniekiem atklāt; tāpēc, doktor, nepalaidiet garām izdevību!
— Diemžēl es atturēšos, kaptein. Bet cik šausmīga vētra plosās līcī! — uzvilkdams cepuri dziļāk pār acīm, Klobonijs piebilda.
— Jā, šeit trako galvenokārt ziemeļu vējš, kas mūs novirza no pareizā ceļa.
— Tādā gadījumā tas.aizdzīs ledu uz dienvidiem un attīrīs mums ceļu!
— Tā jau tam vajadzētu būt, doktor, tikai vējš ne vienmēr dara to, kas vajadzīgs. Vai redzat? Šis ledus valnis liekas nepārejams. Nu, bet mēs lūkosim vispirms sasniegt Grifita salu, pēc tam apbrauksim Kornvola salai un, Velingtona kanālā nemaz neiegājuši, stūrēsim uz Karalienes kanālu. Tomēr Bičija salā es katrā ziņā gribētu piestāt, lai papildinātu ogļu krājumus.
— Ogļu krājumus? — brīnījās doktors.
— Tieši tā. Lai nākamās ekspedīcijas būtu nodrošinātas ar kurināmo, admiralitāte pavēlēja uz Bičija salu nogādāt milzīgas ogļu rezerves, un, kaut arī kapteinis
Makiintoks daļu aizveda līdzi, esmu pārliecināts, ka ogļu tur vēl būs gana arī mums.
— Nudien, — teica doktors, — šie apgabali tiek pētīti jau piecpadsmit gadu, un, iekams Franklina ekspedīcijas bojā eja nebija pilnīgi pierādīta, admiralitāte polārajās jūrās pastāvīgi turēja piecus sešus kuģus: Ja nemaldos, arī Grifita sala, kuru redzam ieit uz kartes gandrīz pašā krustojuma vidū, kļuva par galveno kuģu tikšanās vietu.
— Pareizi, doktor, tieši Franklina neveiksmīgā ekspedīcija lika pamatīgāk izpētīt šos tālos ziemeļu apgabalus.
— Jums taisnība, kaptein, jo pēc 1845. gada ekspedīciju netrūka. Taču abu Franklina kuģu «Erebusa» un «Terora» nozušana 1845. gadā satrauca visus. Septiņdesmit gadus vecais doktors Ričardsons, sens admirāļa draugs, steidzās uz Kanādu un pa Kupermainas upi devās uz Ledus okeānu; Džeimss Ross, kuģu «Pasākums» un «Pētnieks» («Investigator») kapteinis, savukārt izbraucis no Upernivikas 1848. gadā, sasniedza Jorka ragu, kur patlaban atrodamies mēs. Ik dienas viņš licis mest jūrā muciņu ar vēstuli, kurā norādīta viņa kuģu atrašanās vieta; miglā viņš šāvis ar lielgabalu, naktīs laidis ^aisā raķetes un dedzinājis bengāliskās ugunis, nemitīgi rūpējies, lai kuģiem būtu uzvilktas tikai mazās buras; 1848.—1849. gada ziemu viņš pavadījis Leopolda ostā; saķēris tur lielu skaitu po- lārlapsu, viņš tām aplicis ap kaklu vara gredzenus ar iegravētām kuģa un kurināmā rezervju koordinātēm, pēc tam palaidis tās vaļā uz visām debess pusēm. Pavasarī, cīnīdamies ar briesmām, ciezdams zaudējumus, jo gandrīz visa ekipāža bija slima, Ross kamanās devās pārmeklēt Ziemeļsomersetas piekrasti un visgarām ceļam sakrāva akmens piramīdas, kurās bija noslēpti vara cilindri ar pazudušajai ekspedīcijai nepieciešamajiem datiem; Rosa prombūtnē leitnants Maklūrs bez panākumiem pārmeklēja Barova līča ziemeļu piekrastes. Ņemiet vērā, kaptein, ka Džeimsam Rosām tolaik bija divi virsnieki, kuri vēlāk iemantoja slavu: Maklūrs atrada Ziemeļrietumu jūras ceļu, bet Makiintoks — Franklina ekspedīcijas atliekas.
— Šodien tie abi ir krietni, braši kapteiņi, divi drosmīgi angļi. Stāstiet tālāk, doktor, jūs lieliski pārzināt polārjūru pētniecības vēsturi, bet no stāstiem par varonīgiem pasākumiem allaž var gūt ko derīgu.
— Tātad neatgriezīsimies vairs pie Džeimsa Rosa, gribu vienīgi piebilst., ka viņš lūkoja piekļūt Melvila salai no rietumiem, taču daudz netrūka un abi viņa kuģi, iestrēguši ledū, pret savu gribu aiznesti Bafina jūrā, būtu gājusi bojā.
— Aiznesti, — saraucis pieri, atkārtoja Haterass, — aiznesti pret savu gribu!
— Ross neko neatrada, — turpināja doktors, — taču pēc 1850. gada angļu kuģi cits pēc cita nemitīgi šķērsoja šīs jūras, un tiem, kas atradīs «Erebusa» un «Terora» ekipāžas, bija apsolīta divdesmit tūkstošu mārciņu prēmija. Jau 1848. gadā kapteiņi Kellets un Mūrs ar kuģiem «He- ralds» un «Plovers» lūko iekļūt Bēringa līcī. Jāmin, ka 1850.—1851. gada ziemu kapteinis Ostens pavada Korn- vola salā. Kapteinis Pennijs ar kuģiem «Palīdzība» un «Apņēmība» izpētī Velingtona kanālu, arī vecais Džons Ross, magnētiskā pola atklājējs, nenociešas un ar savu jahtu «Fēlikss» dodas meklēt pazudušo draugu; pirmo ceļojumu par lēdijas Franklinas līdzekļiem veic briga «Princis Alberts», un beidzot divi amerikāņu kuģi, kurus sūta Grinnels kapteiņa Heivena vadībā, no Velingtona.kanāla tiek iedzīti atpakaļ Lenkastera šaurumā. Tajā pašā gadā Makiintoks, būdams tolaik Ostena leitnants, aizbrauc līdz Melvila salai un Dundasa ragam, vistālākajiem punktiem, kurus 1819. gadā sasniedza Parrijs, bet 1845. gadā Bičija salā Makiintoks atrod Franklina ekspedīcijas ziemas mītnes atliekas.
— Jā, — piezīmēja Haterass, — tur apbedīti trīs viņa matroži, trīs par saviem biedriem laimīgāki cilvēki.
— No 1851. līdz 1852. gadam, — ar mājienu apstiprinājis Haterasa piebildi, doktors turpināja, — «Princis Alberts» ceļo otrreiz franču leitnanta Bello vadībā; tas pārziemo Buti ja līcī Prinča Reģenta šaurumā, pārmeklē un izpētī līdz Vokera ragam Somersetas dienvidrietumu piekrasti. Pa to laiku Anglijā atgriežas «Pasākums» un «Pētnieks», kuru vadību tagad uzņemas Kollinsons un Maklūrs, un Bēringa šaurumā tie pievienojas Kelletam un Mū- ram; ziemu Kollinsons atgriežas Honkongā, Maklūrs tikmēr brauc tālāk uz ziemeļiem un, pavadīj is tur trīs ziemas, no 1850. līdz 1853. gadam, atklāj Ziemeļrietumu jūras ceļu, taču par Franklina likteni neizdibina neko. No 1852. līdz 1853. gadam uz ziemeļiem sera Edvarda Belčera un viņa palīga kapteiņa Kelleta vadībā cejo jauna ekspedīcija, kuras sastāvā ietilpst trīs burinieki — «Palīdzība», «Apņēmība», «Ziemeļzvaigzne» un divi tvaikoņi — «Pionieris» un «Drosmīgā»; sers Edvards Belčers iebrauc Velingtona kanālā, ziemu pavada Nortumberlendas līcī, kur pārmeklē piekrasti, turpretī Kellets, sasniedzis Bridportu Melvila salā, bez panākumiem pēti šo ziemeļu apgabalu. Tad Anglijā izplatās vēsls, ka netālu no Jaunskotijas krastiem manīti divi pamesti, ledū iestrēguši kuģi. Franklina kundze nekavējoties sagādā nelielu tvaikoni «Izabella», un kapteinis Inglfīlds nobrauc tajā pa Bafina jūru līdz Viktorijas ragam uz astoņdesmitās paralēles, taču, nekā nepanācis, atgriežas Bičija salā. 1855. gada sākumā amerikānis Grinriels dod līdzekļus jaunai ekspedīcijai, un doktors Keins mēģina sasniegt polu …
— Bet nesasniedz! — Haterass nikni iesaucās. — Un lai slavēts dievs! Ko nepaveica viņš, paveiksim mēs!
— Zinu, kaptein, — doktors atteica, — stāstu to vienīgi tāpēc, ka arī šī ekspedīcija pieder pie Franklina meklētājām. Starp citu, tai nebija nekādu panākumu. Gandrīz piemirsu pateikt, ka admiralitāte, uzskatīdama Bičija salu par ekspedīciju tikšanās vietu, 1853. gadā uzdeva kapteinim Inglfīldam ar kuģi «Fenikss» nogādāt uz turieni pārtikas un ogļu rezerves. Inglfīlds dodas turp kopā ar leitnantu Bello, taču šajā braucienā zaudē savu drosmīgo virsnieku, kurš jau otrreiz bija stājies Anglijas rīcībā. Sīkāk par šo katastrofu varam uzzināt no mūsu stūrmaņa Džonsona, kurš bijis nelaimes aculiecinieks. *
— Leitnants Bello bija varonīgs francūzis, — Haterass teica, — viņa piemiņu godā visa Anglija.
— Tad, — atsāka doktors, — pamazām atgriezās Bel- čera eskadras kuģi. Ne jau visi, protams, jo sers Edvards 1854. gadā bija spiests pamest «Palīdzību», tāpat kā Inglfīlds 1853. gadā bija pametis kuģi «Pētnieks». Pa to laiku pienāca doktora Rēja vēstule, rakstīta 1854. gada 29. jūlijā Ripalšbejā, uz kurieni viņš bija aizceļojis no Amerikas; doktors Rejs vēstīja, ka pie eskimosiem Karaļa Viljama zemē redzējis daudz Franklina kuģu piederumu; tas izgaisināja visas šaubas par ekspedīcijas likteni. «Fē- nikss», «Ziemeļzvaigzne» un Kollinsona kuģis atgriezās Anglijā; polārajās jūrās vairs nepalika neviena angļu kuģa. Bet, ja šķita, ka valdība visas cerības zaudējusi, tad lēdija Franklina tās nezaudēja un ziedoja savu atlikušo
bagātību kuģa «Fokss» apgādei; tas devās ceļā Maklin- toka vadībā, 1857. gadā ziemoja tieši tajā vietā, kur jūs ieradāties pie mums, kaptein; 1858. gada 11. augustā «Fokss» nonāk Bičija salā, nākamo ziemu pavada Bello šaurumā, 1859. gada februāri atsāk meklējumus, 6. maijā atrod dokumentu, kas pilnīgi apstiprina Franklina ekspedīcijas likteni, un tā paša gada beigās atgriežas Anglijā. Tas ir viss, kas piecpadsmit gados norisinājies, taču pēc «Foksa» atgriešanās neviens kuģis vairs neiedrošinājās meklēt laimi šajās bīstamajās jūrās.
— Mes tomēr iedrošināsimies! — kapteinis Haterass noteica.