Pievakarē laiks noskaidrojās un labi varēja saskatīt zemi slarp Sēpinga un Klarensa ragu, kurš stiepjas vispirms uz austrumiem, t<ici uz dienvidiem, bet rietumos ar ne visai augstu zemes sllēli pievienojas krastam. Pie ieejas Piinča Reģenta šauruma jūra bija brīva, bet. pie Leopolda ostas, it ka tīšam aizšķērsojot «Forvardam» ceļu uz ziemeļiem, bija sadzītas neparejamas ledus masas.
Dziļi sašutis, taču to slēpdams, Haterass bija spiests ņemt palīgā petardes, lai ielauztos ostā ar varu; svētdien, divdesmit septītajā maijā, tas izdevās; briga stingri noenkurojas pie lieliem, izturīgiem ledus kalniem, stingriem un cietiem ka klints.
Džonsona, Klobonija un sava Deka pavadībā nokāpis uz ledus, kapteinis drīz vien sasniedza krastu. Deks priecīgi lekaja; starp citu, pēc tam, kad bija pazinis saimnieku, suns kļuva daudz piemīlīgāks un rāmāks, naidīgi izturēdamies tikai pret dažiem ekipāžas vīriem, kurus necieta ari pats Haterass.
Leopolda ostu neklāja ledus, ko parasti šeit sadzen austrumu vējš; krasta stāvo klinšu smailes rotāja graciozas sniega kupenas. Džeimsa Rosa celtais namiņš un novērošanas tornis bija diezgan labi saglabājušies; taču pārtikas krājumus droši vien bija izlaupījušas lapsas un pat lāči, kuru svaigās pēdas manīja visapkārt; šķita, ka šajā laupīšanā roku bija pielikuši arī cilvēki, jo krastā rēgojās eskimosu būdu atliekas.
Nelieli pauguriņi iezīmēja sešu varonīgo «Pasākuma» un «Pētnieka» matrožu kapu kopas; kaitnieki — kā cilvēki, tā zvēri — tās bija saudzējuši.
Sperdams pirmoreiz, kāju uz polārās zemes, doktors izjuta dziļu saviļņojumu; grūti iedomāties izjūtas, kādas pārņem cilvēku, ieraugot pamestās mājas, teltis, būdas un noliktavas, kas polārajā klimatā tik lieliski saglabājas.
— Šo vietu, — Klobonijs paskaidroja saviem biedriem, — Džeimss Ross nosaucis par Patvēruma nometni. Ja Franklina ekspedīcija to sasniegtu, tā būtu glābta. Lūk, pamestā tvaika mašīna un krāsns uz paaugstinājuma; pie tās 1851. gadā sildījās «Prinča Alberta» ekipāža; viss saglabājies toreizējā stāvoklī, un varētu likties, ka tikai vakar kapteinis Kenedijs atstājis šo viesmīlīgo stūrīti. Lūk, arī laiva, kura viņam un viņa matrožiem vairākas dienas sniedza patvērumu, jo, kad Kenedijs pameta savu kuģi, viņu patiesi izglāba leitnants Bello, kas par spīti oktobra salam devās kapteini meklēt.
— Šo cienījamo, brašo virsnieku es pazinu, — piezīmēja Džonsons
Kamēr doktors Klobonijs īsta arheologa aizrautībā pētīja iepriekšējo ziemotāju pēdas, Haterass vāca kopā atlikušās ogļu rezerves. Nākamajā dienā tās iekrāva kuģī. Pārāk tālu neaiziedams no «Forvarda», Klobonijs apstaigāja apkārtni, skicēdams interesantākās ainavas. Temperatūra pamazām cēlās; sniega kupenas sāka kust. Klobonijs paguva savākt visai bagātīgu ziemeļu putnu kolekciju: kaijas, niras un gāgas, kuras atgādina parastās pīles baltām mugurām un krūtīm, zilganu vēderu un galvas virsu; pārējās spalvas šiem putniem bija baltas, izraibotas retiem zaļiem plankumiņiem; vēdera dūnas, ar kurām tēviņš un mātīte izklāj ligzdu, daudziem putniem jau bija nomestas. Doktors redzēja arī lielus roņus uz ledus elpojam svaigu gaisu, taču nevienu no tiem neizdevās nošaut.
Klejodams apkārt, Klobonijs uzgāja akmeni, kurā bija iekalts uzraksts:
«E. I.
1849.»
Tas norādīja, ka šeit braukuši garām kuģi «Pasākums» un «Pētnieks». Doktors aizgāja līdz pašam Klārensa ragam, kur Džons un Džeimss Rosi 1833. gadā nepacietīgi gaidīja ledus uzlūšanu. Zeme bija kā nosēta dzīvnieku galvaskausiem un kauliem, nebija grūti atrast arī eskimosu apmetņu vietas.
Doktors nolēma Leopolda ostā no akmeņiem sakraut piramīdu un iegravēt tajā uzrakstu, kas vēstītu par «Forvarda» braucienu un ekspedīcijas gala mērķi. Bet Haterass tam kategoriski pretojās; viņš negribēja atstāt pēdas, kuras sāncenši varētu izmantot kā orientācijas zīmi. Kaut ari doktora argumenti bija pamatoti, viņam nācās pakļauties kapteiņa gribai. Arī Šendons pēla Haterasa nepiekāpību, jo avārijas gadījumā citi kuģi nevarētu doties «Forvardam» palīgā.
Taču Haterasu šie iebildumr nepārliecināja. Pirmdienas vakarā, beidzis ogļu ielādēšanu, viņš vēlreiz lūkoja tikt uz ziemeļiem un izlauzt ceļu peldošā ledus laukos, tomēr pēc dažiem riskantiem mēģinājumiem nolēma atgriezties Prinča Reģenta kanālā. Palikt Leopolda ostā kapteinis nevēlējās ne par kādu maksu, jo brīvo jūru jau rīt varēja noslēgt negaidīta ledus pārvietošanās, kas, starp citu, šajos ūdeņos ir bieži sastopama parādība, un kuģotajiem no tās īpaši jāpiesargās.
Haterass savu nemieru atklāti nepauda, kaut gan tas viņu neganti mocīja. Viņš gribēja braukt uz ziemeļiem, bet nācās atkāpties uz dienvidiem! Kur viņi tā nokļūs? Vai tiešām būs jāgriežas atpakaļ uz Viktorijas ostu Buti ja līcī, kur 1833. gada ziemu pavadīja Džons Ross? Bet vai Bello šaurumā šobrīd ceļš ir brīvs, un vai, apbraucot apkārt Ziemeļsomersetai, varēs doties tālāk cauri Pīla līcim? Un ja nu kuģis uz vairākiem gadiem iestrēgst ledus gūstā, kā tas noticis ar priekšgājējiem, un viņi būs spiesti velti šķiest laiku un pārtikas krājumus?
Šādas bažīgas domas blīvējās kapteiņa galvā, vajadzēja taču beidzot kaut ko izlemt. Haterass pavēlēja mainīt virzienu un stūrēt uz dienvidiem.
Prinča Reģenta šaurums no Leopolda ostas līdz Adelaides līcim gandrīz viscaur ir vienlīdz plats. Salīdzinājumā ar iepriekšējo ekspedīciju kuģiem, kuriem pa lielākai daļai bija nepieciešams vesels mēnesis, lai šķērsotu šo kanālu, turklāt daudz izdevīgākā gadalaikā, «Forvardam»
bija laimējies, tas ātri peldēja uz priekšu starp ledus gabaliem; tiesa gan, pārējiem kuģiem, neskaitot «Foksu», tvaika mašīnas nebija, un tie ne vienmēr spēja cīnīties ar untumaino vēju un pat ar pretvēju.
Ekipāža priecājās par to, ka briga brauc prom no ziemeļiem; kapteiņa iecere sasniegt polu, šķiet, nevienam nebija īsti pa prātam; matrožus biedēja kapteiņa nodomi, viņa izdaudzinātajā varonībā nebija nekā mierinoša. Haterass, nedomādams par sekām, izmantoja niecīgāko iespēju pavirzīties tālāk uz ziemeļiem. Arktiskajās jūrās tas, protams, ir slavējami, taču jāprot arī nostiprināt un saglabāt iekarotās pozīcijas.
«Forvards» gāja ar pilnu tvaiku; no skursteņiem gaisā cēlās melnu dūmu grīstes, apvīdamas ledus kalnu mirgojošās galotnes; laiks nemitīgi mainījās, spēji pārejot no kailsala uz sniegainām dūmakām. Briga ar seklu iegrimi peldēja rietumu piekrastes tuvumā; Haterass bijās palaist garām ieeju Bello šaurumā, jo vienīgās izejas Butija līča dienvidos ir maz pazīstamie Fjūri un Heklas šaurumi; ja Bello šaurumam pabrauktu garām, ja izrādītos, ka tas ir nepieejams, tad no šejienes vairs izejas nebūtu.
Vakarā «Forvards» tuvojās Elvina līcim, ko varēja pazīt pēc krasta augstajām, stāvajām klintīm; otrdienas rītā kļuva saskatāms Butija līcis, kur 1851. gadā 10. septembrī ilgākai ziemošanai noenkurojās «Princis Alberts». Doktors ar interesi tālskatī vēroja krastus. No šejienes dažādos virzienos bija devušās ekspedīcijas, nosprauzda- mas Ziemeļsomersetas ģeogrāfiskās kontūras. Skaidrais laiks visās līča piekrastes pusēs ļāva atšķirt dziļas, ūdens izskalotas gravas.
Šī tuksnesīgā apkārtne laikam gan "Varēja saistīt vienīgi doktoru un stūrmani Džonsonu; Haterass, joprojām noliecies pār savām kartēm, runāja maz; jo tālāk briga devās uz dienvidiem, jo nerunīgāks viņš kļuva; nereti, uzkāpis uz komandtiltiņa, kapteinis sakrustotām rokām stundām ilgi raudzījās tālumā, pētīdams apvārsni. Viņa pavēles bija īsas un skarbas. Vēsā mierā klusēja arī Šendons un, ierāvies sevī, pārmija ar kapteini tikai nepieciešamos vārdus; Džeimss Volls, kā vienmēr uzticīgs Šen- donam, sekoja viņa paraugam. Pārējie gaidīja turpmākos notikumus, gatavi izmantot tos savā labā. Uz kuģa vairs nebija vienotas domas, kopīgas idejas, kas tik nepiecie- sams ikvienā nopietnā pasākumā. Kapteinis Haterass to lieliski saprata.
Todien ekipāža manīja divus vaļus, tie ātri aizpeldēja uz dienvidiem; redzēja arī ledus lāci, ko apsveica ar pāris šāvieniem, kuri tomēr bija veltīgi. Kapteinim šādos apstākļos dārga šķita katra minūte, tāpēc viņš noliedza sekot lācim.
Trešdienas rītā kuģis izbrauca cauri Prinča Reģenta kanālam; austrumu piekrastes stūrī jūra dziļi iegriezās krastā. Ieskatījies kartē, doktors Klobonijs pazina Somer- sethauza vai Fjūri ragu.
— Skat, — viņš teica savam parastajam sarunu biedram, — kad kapteinis Parrijs trešo reizi ceļoja uz polu, šeit gāja bojā pirmais angļu kuģis, kas 1815. gadā tika sūtīts uz ziemeļjūrām. Otrajā ziemā kuģis «Fjūri» cieta no ledus tik ļoti, ka ekipāžai gribot negribot bija tas jāpamet un jāatgriežas Anglijā uz sava pavadoņa «Heklas».
— Tas skaidri pierāda, kādas priekšrocības dod pavadoņa kuģis, — Džonsons piezīmēja, — tāda piesardzība jāievēro visiem, kas brauc uz šīm jūrām. Taču kapteinis Haterass nepieder pie tiem, kas apgrūtina sevi ar ceļa biedriem.
— Vai uzskatāt to par neapdomību, Džonson? — vaicāja doktors.
— Es? Nē, doktor. Pag, vai neredzat krastmalā kārtis, uz kurām vēl plivinās pussatrunējušas telts atliekas?
— Nudien, Džonson. Kapteinis Parrijs šeit izlādēja sava kuģa produktus, un, ja atmiņa neviļ, viņa mājas jumtu veidoja marsbura, kurai pārklāta «Fjūri» takelāža.
— Pēc 1825. gada viss droši vien ļoti mainījies, doktor?
— Ne pārāk, Džonson. 1829. gadā Džons Ross šajā nožēlojamajā pajumtē atguva veselību un rada patvērumu savai ekipāžai. 1851. gadā, kad princis Alberts uz šejieni atsūtīja ekspedīciju, namiņš vēl bija saglabājies; kapteinis Kenedijs lika to salabot; kopš tā laika aizritējuši deviņi gadi. Būtu interesanti aplūkot šo mītni tuvāk, bet Haterass nevēlas te piestāt.
— Un tam, bez šaubām, ir savs pamats, Klobonija kungs; ja Anglijā laiks ir nauda, tad šeit tas ir glābiņš; viena nokavēta diena vai pat stunda spēj pazudināt visu ekspedīciju. Tāpēc ļausim kapteinim rīkoties pēc viņa ieskatiem. «
Ceturtdien, pirmajā jūnijā, «Forvards» pa diagonāli šķērsoja līci, kas nosaukts Kresvella vārdā; aiz Fjūri raga ziemeļu pusē stiepās stāvi, līdz trīssimt pēdu augsti klinšaini krasti; dienvidos tie kļuva zemāki. Dažviet sniegainās klinšu virsotnes izskatījās kā nošķelti konusi, citur tās slējās miglainajās debesīs kā smailas piramīdas pārsteidzoši dīvainiem apveidiem. Laiks šai dienā atmaiga, toties bija daudz krēslaināks; krasts nozuda skatienam; temperatūra sasniedza 0°; šur tur lidinājās dažas irbes, uz ziemeļiem laidās meža zosis; ekipāža bija spiesta daļēji nomest siltās drēbes; ziemeļu apgabalos jauta pirmās pavasara dvesmas.
Pievakarē ceturtdaļjūdzes attālumā no krasta, apbrau- cis Garija ragu, «Forvards» desmit, divpadsmit brasu dziļumā peldēja gar piekrasti līdz Brentfordām. Uz šīs paralēles vajadzēja būt Bello šaurumam, par kuru Džonam Rosām viņa pirmajā — 1828. gada ekspedīcijā nebija ne jausmas; patiesi, Rosa sastādītajās kartēs atainots nepārtraukts krasts, kur viņš rūpīgi atzīmējis un nosaucis niecīgākos līkumus; jāpieņem, ka viņa laikā ieeju Bello šaurumā ledus aizsprostojis tā, ka to nebijis iespējams atšķirt no krasta.
Šo šaurumu atklāja kapteinis Kenedijs 1852. gada ekspedīcijā; to nosauca Bello vārdā, «pelnītā pateicībā», kā Kenedijs teica, «par visiem vērtīgajiem pakalpojumiem, ko šis franču virsnieks veicis angļu ekspedīcijas labā».