Kuģim tuvojoties Bello šaurumam, Haterasa nemiers auga; patiesi, tūlīt vajadzēja izšķirties ekspedīcijas liktenim; līdz šim viņam bija veicies labāk nekā priekšgājējiem, jo pats veiksmīgākais no tiem — Makiintoks šajā ziemeļu jūras apgabalā nonāca tikai pēc piecpadsmit mēnešiem, bet sasniegums būtu pārāk niecīgs, pat gluži nenozīmīgs, ja neizdotos šķērsot Bello šaurumu, — no šā ledus sprosta griezties atpakaļ nebija iespējams, tāpēc
Haterass paredzēja, ka te būs jāpaliek līdz nākamajam gadam.
Tieši tāpēc viņš nolēma pats izpētīt piekrasti; sestdienas rītā, uzkāpis «vārnas ligzdā», kapteinis pavadīja tur vairākas stundas.
Ekipāža labi saprata smago stāvokli, kādā atradās kuģis; uz klāja valdīja dziļš klusums, dzenskrūve darbojās aizvien lēnāk, «Forvards» turējās pēc iespējas tuvāk krastam; piekraste bija kā nosēta ledus gabaliem, kuri neiz- kusa pat vissiltākajās vasarās; lai saskatītu starp tiem brīvu pāreju, bija nepieciešama pieredzējusi acs.
Haterass salīdzināja savas kartes ar piekrasti. Kad dienas vidū īsu brīdi paspīdēja saule, kapteinis uzdeva Šen- donam un Vollam noteikt precīzāk kuģa koordinātes; tās viņam skaļi tika pavēstītas.
Puse dienas aizritēja satrauktās gaidās. Tad pēkšņi, ap pulksten diviem, no fokmasta atlidoja pavēle:
— Ar pilnu tvaiku uz zemes ragu rietumos!
Briga acumirklī paklausīja: priekšvadnis pagriezās norādītajā virzienā, dzenskrūve sakūla ūdeņus putās, un «Forvards» ar pilnu jaudu ielauzās joslā starp diviem ledus laukiem.
Ceļš bija uziets; Haterass atgriezās kvarterklājā, bet ledus locis savā postenī.
— Tātad, kaptein, — teica doktors Klobonijs, — beidzot esam nonākuši slavenajā jūras šaurumā?
— Tieši tā, — Haterass apslāpētā balsī atbildēja, — bet ar to vēl nav gana, mums jātiek no tā laukā.
To pateicis, viņš iegāja kajītē.
«Kapteinim taisnība,» nodomāja doktors, «mēs esam iesprostoti kā peļu slazdā, šī vieta kuģa manevriem pā- lāk šaura un, ja šeit būs jāpavada ziema… Bet lai! Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kam tā gadījies, un, ja visi pārējie tikuši galā ar grūtībām, gan pratīsim izkulties arī mēs.»
Doktors nemaldījās. Tieši šajā nelielajā līcītī, kuru pats Makiintoks nosaucis Kenedija vārdā, 1858. gadā ziemoja briga «Fokss». Pašlaik līča abos krastos varēja atšķirt augstas granīta kalnu grēdas un stāvas, kraujas klintis.
Jūdzi plalo un septiņpadsmit jūdzes garo Bello šaurumu, kur straumes ātrums mēdz būt līdz septiņi mezgli stundā, ieskauj stāvi kalni, kuru augstums, šķiet, nepārsniedz tūkstoš seši simti pēdu. Bello šaurums šķir Ziemeļsomer- setu no Butijas krastiem. Protams, kuģu kustības brīvība tur ierobežota. Tomēr «Forvards», kaut arī piesardzīgi, gāja uz priekšu. Neērtajā šaurumā bieži vien plosījās negantas vētras, tās nepagāja secen arī «Forvardam». Kapteinis lika nolaist kliverus un bramrājas, pagarināt mastus. Un tomēr brigai bija jāiztur daudz; laiku pa laikam sacēlās brāzmains vējš un gāza lietus; dūmi apbrīnojamā ātrumā tika nesti uz austrumiem; briga gandrīz uz labu laimi virzījās starp peldošajām ledus masām; barometra bultiņa noslīdēja līdz divdesmit devītajai iedaļai; nostāvēt uz klāja bija grūti; lai velti nemocītos, vairums matrožu patvērās kubrikā.
Par spīti sniegputenim un lietus gāzēm, Haterass, Džonsons un Šendons palika kvarterklājā, un jāpiebilst, ka arī doktors, pajautājis sev, ko viņam šobrīd visvairāk nepatiktu darīt, nekavējoties devās uz klāju; bet tur gandrīz neko nebija iespējams ne sadzirdēt, ne saredzēt, tāpēc savas domas viņš paturēja pie sevis.
Haterass ar skatienu ieurbās miglā, pēc viņa aplēsēm ap sešiem vakarā kuģim vajadzēja sasniegt jūras šauruma galu, bet izeja no tā tobrīd likās pilnīgi slēgta; Haterasam neatlika nekas cits kā apturēt kuģi un stingri noenkuroties pie kāda ledus kalna; taču tvaika mašīnas darbojās augu nakti.
Laiks bija briesmīgs. «Forvards» ik mirkli varēja norauties no enkura; bija sagaidāms, ka spēcīgais rietumvējš izkustinās ledus kalna pamatni un tas aizraus brigu sev līdzi. Virsnieki ne mirkli nezaudēja modrību un bija sagatavojušies visļaunākajam. Sniega vērpetēm pievienojās īsta ledus šķembu krusa, kuru, aizslaucījis no kūstošo ledāju virsmām, dzina orkāns; gaisu šķēla skaudras ledus bultas.
Šajā baismīgajā naktī temperatūra neparasti cēlās: termometrs rādīja +14°C, un dienvidu pusē pie debesīm doktors pārsteigts pamanīja zibeņus, kuriem sekoja tāli pērkona dārdi. Tas, likās, apstiprināja vaļu mednieka Skorsbija stāstus, kurš līdzīgu parādību bija novērojis aiz sešdesmit piektās paralēles. Šo dīvaino meteoroloģisko lenomenu 1821. gadā bija redzējis arī kapteinis Parrijs.
Ap pieciem rītā laiks pārsteidzoši ātri mainījās: temperatūra kritās līdz sasalšanas punktam, sāka pūst ziemeļu vējš, un vētra norima. Rietumos jau skaidri varēja atšķirt izeju no šauruma, taču tā bija pilnīgi aizsprostota. Haterass alkatīgi raudzījās uz krastu, neticēdams pats savām acīm.
Tikmēr briga, pacēlusi enkuru, lēnām slīdēja uz priekšu starp peldošajām ledus masām; atsizdamies pret brigas sāniem, ar troksni lūza ledus gabali — to biezums pagaidām vēl sasniedza sešas septiņas pēdas; vajadzēja sargāties no ledus masu spiediena, jo, kaut arī briga to izturētu, tas varēja brigu pacelt un apgāzt uz sāniem.
Dienas vidū ekipāža pirmoreiz redzēja lielisku dabas parādību — saules gredzenu ar divām viltus saulēm; novērojis šo fenomenu, doktors veica precīzus mērījumus— ārējais gredzens pletās 30° attālumā uz visām pusēm no horizontālā diametra; abi saules attēli bija skaidri saredzami; gaismas loka krāsu spektrs sākās no centra — sarkana," dzeltena, zaļa, bāli zilgana un, beidzot, izplūdusi. neierobežota balta gaisma.
Doktoram Klobonijam ienāca prātā Tomasa Junga asprātīgā teorija par šo parādību; šis fiziķis pieņem, ka atmosfērā atrodas mākoņi, kas sastāv no ledus prizmām; saules stari, krītot tajās, lūst 60°—90° leņķī. Tātad pie skaidrām debesīm saules gredzeni izveidoties nevar. Klobonijs Junga izskaidrojumu uzskatīja par ļoti pareizu.
Pieredzējuši polārjūru kuģotāji šo fenomenu parasti dēvē par spēcīga sniegputeņa priekšvēstnesi. Ja viņu novērojums piepildītos, «Forvards» nonāktu neapskaužamā stāvoklī. Tāpēc Haterass nolēma doties tālāk; atlikušo dienas daļu un augu nakti viņš ne mirkli neatvilka elpu: pētīja tālskatī apvārsni, uzkāpa rājās, nepalaida garām ne mazāko izdevību tuvoties izejai no šauruma.
Taču rītā kapteinis bija spiests piestāt pie nepārejama ledus kalnu sablīvējuma. Doktors devās uz komandtiltiņu. Kapteinis viņu aizveda uz kuģa pakaļgalu, kur droši varēja sarunāties, lai neviens nenoklausītos.
— Esam iestrēguši, — teica Haterass, — tālāk braukt nav iespējams.
— Nav iespējams? — atkārtoja doktors.
— Jā, nav iespējams! Nelīdzētu pat viss «Forvarda» spridzināmo vielu krājums, mēs netiksim uz priekšu ne ceturtdaļjūdzi!
— Ko tagad iesākt?
— Sazini nu! Nolādēts šis nelaimīgais gads, kas sākas tik nelabvēlīgi!
— Neko darīt, kaptein, ja būs šeit jāziemo, ziemosim. Vai nav vienalga — te vai citā vietā?
— Bez šaubām, — klusi noteica Haterass, — tikai žēl, ka tas jādara jau jūnijā. Ziemošana neizbēgami saistīta ar fiziskām un morālām ciešanām. Bezdarbībā un īstās grūtībās ekipāžai ātri vien saplaks dūša. Tāpēc biju nodomājis apmesties kaut kur tuvāk pie pola.
— Jā, bet liktenim labpaticis Bafina līci padarīt nepieejamu.
— Taču citiem tas bija pieejams! — Haterass nikni iesaucās. — Šim amerikānim, šim …
— Klausieties, Hateras, — doktors kapteini tīši pārtrauca, — šodien tikai piektais jūnijs, nezaudēsim cerības; mūsu priekšā negaidot var pavērties ceļš, iegaumējiet, ka ledum pat mierīgā laikā piemīt tieksme sašķelties gabalos, it kā starp atsevišķām sastāvdaļām darbotos kāds īpašs graujošs spēks; tātad šaurums kuru katru brīdi no ledus kalniem var atbrīvoties.
— Kaut tas piepildītos un mēs tiktu no šejienes prom! Iespējams, ka viņpus Bello šaurumam cauri Pīla vai Mak- lintoka kanāliem nebūs grūti atrast ceļu uz ziemeļiem, un tad …
— Kaptein, — tieši šajā brīdī pienācis, teica Džeimss Volls, — ledus draud nolauzt stūri.
— Un tad? — atteica Haterass. — Riskēsim ar to. Noņemt stūri neļaušu. Ik mirkli, kā nakti, tā dienu, mums jābūt pilnīgā gatavībā. Gādājiet, Volla kungs, lai stūre tiek aizsargāta, cik vien iespējams, — grūdiet nost no tās, ledus gabalus, bet tai jāpaliek savā vietā, sapratāt?
— Tomēr … — Volls lūkoja iebilst.
— Jūsu piezīmes man nav nepieciešamas, — Haterass stingri noteica. — Ejiet!
Volls atgriezās savā postenī.
— Ak, es ziedotu piecus gadus dzīves, — dedzīgi iesaucās Haterass, — lai tikai nokļūtu tālāk ziemeļos! Bīstamāka šauruma par šo nezinu. Bez visām mūsu neveiksmēm mēs turklāt atrodamies magnētiskā pola tuvumā: kompass vairs nedarbojas, rādītājs kļuvis nepaklausīgs un kā apmāts šaudās no vienas puses uz otru.
— Atklāti sakot, mūsu brauciens ir ļoti bīstams, — teica doktors, — bet galu galā tie, kuri to uzņēmās, zināja, kas viņus sagaida, tāpēc lai nekas mūs nepārsteidz.
— Ak, doktor, ekipāža ļoti pārvērtusies; kā pats redzējāt, palīgi jau sāk runāt man pretim. Viņi salīguši uz kuģa tikai izdevīgu materiālu apsvērumu dēļ, bet tam ir sava ļaunā puse, jo tieši tāpēc viņi nepacietīgi vēlas drīzāk atgriezties mājās. Manam pasākumam nav līdzjutēju, doktor, un, ja man tā neveicas, tad vainīgi nav matroži, ar kuriem allaž var rast kopīgu valodu, vainīgs ir manu virsnieku labas gribas trūkums. Tas viņiem vēl dārgi maksās!
— Jūs pārspīlējat, Hateras!
— Nebūt ne! Vai domājat, ka -ekipāžu uztrauc šķēršļi, kas mūs kavē? Gluži otrādi! Visi cer, ka tie mani piespiedīs atmest savus nodomus. Neviens nekurn un nekurnēs, kamēr vien briga dosies uz dienvidiem. Neprāši! Viņi iedomājas, ka mēs tuvojamies Anglijai! Bet, ja mums laimēsies izlauzties uz ziemeļiem, tad tik jūs manīsiet, kā viss grozīsies! Zvēru, neviena dzīva būtne nepiespiedīs mani mainīt gala mērķi! Ja vien rastos kaut mazākā sprauga, kur brigai izspraukties cauri, lai arī tādēļ vajadzētu upurēt daļu tās vara apšuvuma, — gan tad es visu attaisnotu!
Kapteiņa vēlēšanās zināmā mērā piepildījās. Kā doktors paredzēja, vēja, straumju vai gaisa temperatūras ietekmē ledus lauki sašķēlās; ar tērauda priekšvadni laužot peldošos ledus gabalus, «Forvards» droši gāja tālāk; tas brauca augu nakti un tikai ap sešiem rītā izkļuva no Bello šauruma.
Taču neizsakāms bija Haterasa sašutums, kad viņš ieraudzīja, ka ceļš uz ziemeļiem nav brīvs; tomēr gribas spēka viņam pietika, lai vilšanos nenodotu, un viņš lika stūrēt tieši uz Franklina šauriimu, it kā šis vienīgais brīvais ceļš būtu pats īstākais; nespēdams iebraukt Pīla šaurumā, Haterass bija nolēmis sasniegt Maklintoka kanālu, apbraucot Velsas Prinča zemi. Un tomēr viņš labi nojauta, ka Šendonu un Vollu piemānīt nevar, ka tie viņa zaudētās cerības lieliski saprot.
Sestajā jūnijā ievērojamu notikumu nebija; debesis klāja sniega mākoņi — saules gredzenu prognoze, acīm redzot, sāka piepildīties.
Trīsdesmit sešas stundas «Forvards» brauca gar robotajiem Butijas krastiem, nekādi nespēdams tuvoties Velsas
Prinča zemei. Haterass, netaupīdams ogles, lika kurināt tvaika mašīnas krāsnis; viņš joprojām vēl cerēja kurināmā rezerves papildināt Bičija salā. Ceturtdien briga sasniedza Franklina šauruma galu, bet arī te ceļš uz ziemeļiem bija aizsprostots.
Kapteini pārņēma bezcerība, griezties atpakaļ arī nebija iespējams; ledus nesa kuģi uz priekšu, un Haterass redzēja, ka ceļš viņiem aizmugurē tūlīt pat noslēdzas; šķita, ka jūra, kur viņi pirms stundas braukuši, nekad nebūtu bijusi brīva.
Un tā «Forvards», nespēdams tikt tālāk uz ziemeļiem, nedrīkstēdams arī ne mirkli apstāties, lai nenokļūtu ledus spīles, skrēja pa priekšu ledus masām, it kā to dzītu vētra.
Piektdien, astotajā jūnijā, briga atradās Butijas piekrastē pie ieejas Džeimsa Rosa šaurumā, no kura vajadzēja vairīties par katru cenu, jo vienīgā izeja no tā rietumos robežojās ar Amerikas piekrasti.
Dienas vidū veiktie novērojumi rādīja 70°05'17" platumu un 96°46'45" garumu. Uzzinājis šīs koordinātes, doktors sameklēja tās kartē un saprata, ka briga beidzot sasniegusi tieši to vietu, kur Džeimss Ross, sera Džona Rosa pēcnācējs, uzgāja interesanto zemeslodes punktu — magnētisko polu.
Krasti šeit bija lēzeni, un tikai vienas jūdzes attālumā no jūras tie pacēlās sešdesmit pēdu augstāk.
«Forvarda» tvaika katliem bija nepieciešama tīrīšana, tāpēc kapteinis lika noenkuroties pie kāda ledus lauka un neliedza doktoram reizē ar stūrmani nokāpt krastā. Haterass pats, vienaldzīgs pret visu, kas neattiecās uz viņa iecerēm, ieslēdzies savā kajītē, alkatīgi pētīja polāro apgabalu karti.
Klobonijs kopā ar pavadoni bez grūtībām sasniedza krastu, viņiem līdzi bija eksperimentiem nepieciešamais kompass; doktors nolēma pārbaudīt Džeimsa Rosa novērojumus; viņš ātri atrada no kaļķakmeņiem veidoto Rosa piramīdu un steidzās tai klāt; pa spraugu zem akmeņiem varēja saskatīt alvas šķirstiņu, kurā Ross bija noglabājis sava atklājuma protokolu. Šķita, ka pēdējos trīsdesmit gados neviena dzīva būtne nebija spērusi kāju šajā vientulīgajā piekrastē. Attiecīgā stāvoklī novietota, magnētiskā bultiņa zemes pievilkšanas spēka ietekmē šeit acumirklī sagriezās vertikāli; tas norādīja, ka magnētiskais avots atrodas ļoti tuvu vai pat tieši zem bultiņas.
Doktors rūpīgi veica eksperimentu.
Bet nepilnīgo instrumentu dēļ Džeimss Ross bija varējis atrast tikai šo vietu, kur vertikālās bultiņas noliece ir 890 59'( turpretī patiesībā magnētiskais pols atradās veselu loka minūti tālāk. Doktoram Klobonijam toties veicās labāk, un sev par lielu prieku viņš netālu uzgāja vietu, kur bultiņas noliece bija tieši 90°.
— Tad, lūk, kur zemes īstais magnētiskais pols! — piesperdams kāju pie zemes, viņš iesaucās.
— Tieši šeit? — vaicāja Džonsons.
— Jā, šeit, mans draugs!
— Tādā gadījumā, — Džonsons turpināja, — visas hipotēzes par magnētisko kalnu vai magnētiskajām masām jāatmet…
— Protams, draudziņ, — doktors smiedamies atbildēja. — Tās lai paliek lētticīgajiem! Kā redzat, nekāda kalna, kas spēj pievilkt kuģus, atraut tiem dzelzs daļas, enkurus, naglas, šeit nav, un arī jūsu zābakus zeme nepievelk vairāk kā jebkurā citā vietā …
— Bet ar ko tas izskaidrojams …
— Ne ar ko, Džonson; mēs vēl neesam tik gudri, lai spētu to izskaidrot. Bet tas, ka magnētiskais pols atrodas tieši šeit, ir skaidrs un matemātiski precīzi pierādīts!
— Ak, Klobonija kungs, cik ļoti priecātos kapteinis, ja varētu to pašu teikt par Ziemeļpolu!
— Gan jau varēs, Džonson, gan varēs!
Vietā, kur tagad bija noticis eksperiments, Klobonijs kopā ar stūrmani no akmeņiem sakrāva piramīdu un, izdzirdīs signālu, kas viņiem tika dots no kuģa, pulksten piecos vakarā atgriezās atpakaļ.