«Forvardam» izdevās taisnā ceļā šķērsot Džeimsa Rosa šaurumu, kaut gan tas maksāja daudz pūļu; vajadzēja ņemt talkā ka zāģus, tā petardes; ekipāža jutās bezgala nogurusi. Par laimi, temperatūra bija gluži ciešama, pat augstāka nekā līdzīgā gadalaikā, kad še ceļoja Džeimss Ross. Termometrs rādīja +2°C.
Sestdienā briga apbrauca Fēliksa ragu nelielas polārā baseina salas — Karaļa Viljama Zemes galējos ziemeļos.
Šī sala matrožos izraisīja dziļas, sāpīgas izjūtas; braucot gar tās piekrasti, matroži to vēroja skumjiem, ziņkārīgiem skatieniem.
Viņu priekšā patiesi atradās Karaļa Viljama Zeme, kur norisinājusies viena no smagākajām mūsdienu traģēdijām.
«Forvarda» matrožiem bija zināmas visas Franklina meklētāju ekspedīcijas un to panākumi, taču sīkumos katastrofas bēdīgā norise viņiem bija sveša. Kamēr Klobonijs pētīja kartē brigas nobraukto ceļu, daži matroži — Bells, Boltons un Simpsons —, pienākuši viņam klāt, uzsāka sarunu. Drīz piebiedrojās arī citi, degdami nepārvaramā ziņkārē. Briga brauca ar vislielāko ātrumu, un matrožiem kā gigantiska panorāma gar acīm slīdēja piekraste, tās līči, radzes un zemes strēles.
Haterass lieliem soļiem staigāja pa komandtiltiņu. Doktoru, kas sēdēja uz klāja, apstāja matrožu pulciņš; viņš saprata, ka vīrus.interesē radusies situācija, un, apzinādamies, cik svarīga loma pašreizējos apstākļos būs viņa stāstam, turpināja sarunā ar Džonsonu aizskarto tematu.
— Franklina jūrnieka gaitu sākums jums jau zināms, mani draugi; līdzīgi Kukam un Nelsonam Franklins iestājās flotē kā 'junga; jaunību aizvadījis lielās ekspedīcijās, viņš 1845. gadā nolemj meklēt ziemeļrietumu jūras ceļu Ledus okeānā; tā Franklins kļūst par divu pārbaudītu kuģu — «Erebuss» un «Terors» — komandieri; 1840. gadā šie kuģi Džeimsa Rosa vadībā bija ceļojuši uz Antarktīdu. Pirmajā kuģī, kurā brauca arī pats Franklins, puse no septiņdesmit vīru apkalpes bija virsnieki, otra puse — matroži ar kapteini Ficdžeimsu priekšgalā, ar leitnantiem Goru un Leveskontu, stūrmaņiem Devē, Sārdžentu, Kūču un ārstu Stenliju. Uz kuģa «Terors» bija sešdesmit astoņi yīri, starp tiem kapteinis Krozjē, leitnanti Litlhogdsons un Ervings, stūrmaņi Horsbijs un Tomass, kā arī ārsts Pedijs. Lielai daļai šo nelaimīgo nebija lemts vairs redzēt dzimteni, viņu vārdi iemūžināti polārzemju līču, zefries ragu, jūras šaurumu, zemes strēļu, kanālu un salu nosaukumos. Pavisam abos kuģos bija simt trīsdesmit astoņi cilvēki.
Kā zināms, Franklina pēdējās vēstules pienāca no Disko salas 1845. gada 12. jūlijā. «Ceru šonakt,» viņš rakstīja, «doties ceļā uz Lenkastera šaurumu.» Kas ar viņiem notika pēc aizbraukšanas no Disko salas? Vaļu mednieku kuģu «Velsas princis» un «Pasākums» kapteiņi Franklina ekspedīciju pēdējo reizi satika Melvila šaurumā, pēc tam no tās vairs nebija ne vēsts. Tomēr Franklina braucienam uz rietumiem varam pasekot: šķērsojis Lenkastera un Barova šaurumus, viņš nonāca pie Bičija salas, kur pavadīja 1845.—1846. gada ziemu.
— Bet kā visu tik smalki varēja izdibināt? — ievaicājās galdnieks Bells.
— To apliecināja trīs kapu kopas, kuras 1851. gadā uz šīs salas atrada Ostena ekspedīcija. Tur bija apbedīti Franklina matroži; to pierāda arī kāds dokuments, ko uzgājis brigas «Fokss» leitnants Hobsons, un tas rakstīts 1848. gada 25. aprīlī. Tādā veidā noskaidrojās, ka Franklina kuģi, pārziemojuši pie Bičija salas, pa Velingtona šaurumu sasniedza sešdesmit septīto paralēli; taču tālāk uz ziemeļiem, kur ceļš droši vien bija aizsprostots, viņi nebrauca, tai vietā uzņemdami kursu uz dienvidiem …
— Un tas viņus pazudināja, — kāda nopietna balss ieminējās. — Glābiņš bija ziemeļos.
Matroži atskatījās. Atspiedies ar elkoņiem pret margām, uz komandtiltiņa stāvēja Haterass, un tieši viņš sacīja šos briesmīgos vārdus.
— Iespējams, — atsāka doktors, — ka Franklina nolūks bija sasniegt Amerikas piekrasti; taču liktenīgajā ceļā viņus pārsteidza vētras, un 1846. gada 12: septembrī dažas jūdzes no šejienes, ziemeļrietumos no Fēliksa raga, abi kuģi iestrēga ledū; pēc tam no Viktorijas zemes raga tie tika aiznesti vēl vairāk uz ziemeļrietumiem, skat, līdz šejienei, — norādīdams kādu punktu kartē, doktors piebilda. — Taču ekipāža kuģus pameta tikai 1848. gada 22. aprīlī. Kas šajos deviņpadsmit mēnešos notika? Ko pa šo laiku darīja nelaimīgie jūrnieki? Varbūt pētīja apkaimi, izmēģināja visu, lai glābtos, jo admirālis bija ļoti enerģisks un, ja viņam neveicās …
— Tad droši vien tāpēc, ka viņš bija zaudējis ekipāžas uzticību, — apslāpēta balsī piezīmēja Haterass.
Matroži neiedrošinājās pacelt acu; kapteiņa piebilde smagi nospieda viņu sirdsapziņu.
— Vardu sakot, kā liktenīgajā dokumentā rakstīts, sera Džona Franklina ciešanas izbeidzās 1847. gada 11. jūnijā. Godināsim viņa piemiņu! — noņemdams cepuri, doktors teica.
Matroži klusēdami sekoja viņa priekšzīmei.
— Kas notika ar šiem nelaimīgajiem desmit mēnešus vēlāk, kad viņi zaudēja savu vadoni? Ekipāža kuģus nepameta un nolēma to darīt tikai 1848. gadā. No simttrīs- desmit astoņiem cilvēkiem dzīvi bija palikuši simtpieci. Trīsdesmit trīs bija miruši. Tad šaurajā Viktorijas zemes ragā kapteiņi Krozjē un Ficdžeimss no akmeņiem sakrāva piramīdu un noglabāja tajā savu pēdējo rakstisko vēstījumu. Redziet, draugi, mēs braucam garām tieši šai vietai. Tur vēl saskatāmas piramīdas drupas; tā bija uzcelta, var teikt, vistālākajā vietā, ko 1831. gadā sasniedza Džons Ross. Skat, kur Džona Franklina zemes rags! Lūķ, Franklina un Leveskonta zemes ragi! Tālāk seko Erebusa līcis, kur tika atrasta uz kamanām uzlikta laiva, pagatavota no kuģa atliekām. Tepat uzgāja arī sudraba karotītes, lielus pārtikas krājumus, šokolādi, tēju un dažas lūgšanu grāmatas. Simtpieci ekspedīcijas dalībnieki, kas bija palikuši dzīvi, kapteiņa Krozjē vadībā devās uz Lielo Zivju upi. Cik tālu viņi aizgāja? Vai viņiem izdevās nokļūt līdz Hu- dzona līcim? Vai kāds atgriezās dzīvs? Kas ar viņiem notika pēc pēdējā gājiena?
— Kas notika? To jums tūlīt paskaidrošu! — skaļi teica Haterass. — Sadalījušies vairākās grupās, viņi, protams, mēģināja sasniegt Hudzona līci. Jā, viņi devās uz dienvidiem! Kā liecina 1854. gadā rakstīta doktora Rēja vēstule, 1850. gadā eskimosi Karaļa Viljama Zemē patiesi sastapuši četrdesmit vīrus, kuri, novājējuši, bāli, pārguruši, grūtībās un slimībās novārguši, ceļoja pa ledu, vilkdami līdz laivu un medīdami valzirgus. Vēlāk šajā zemē eskimosi atraduši trīsdesmit cilvēku līķus, bet uz kādas no tuvējām salām — vēl piecus; daži no tiem bijuši pa pusei apglabāti, pārējie pamesti likteņa ziņā gan zem apgāztas laivas, gan zem telts skrandām; kādā-vietā gulējis virsnieks ar tālskati rokā un pielādētu šauteni pār plecu, citur mētājušies katli ar riebīgām ēdienu atliekām. Saņēmusi šīs vēstis, admiralitāte lūdza Hudzona līča sabiedrību sūtīt uz traģiskās katastrofas vietu savus izveicīgākos aģentus. Braucot pa Baka upi uz leju līdz tās ietekai,
viņi pārmeklēja Monreālas salu, Makonohiju un Ogla ragu. Velti! Visi šie nelaimīgie gāja bojā postā, slimībās un badā, kaut gan, lūkojot paildzināt dzīvi, bija ķērušies pat pie drausmīgā kanibālisma. Redziet, kas ar viņiem notika, braucot uz dienvidiem, ceļā, kas nokaisīts viņu sakropļotajiem līķiem. Nu? Vai vēlēšanās doties šo vīru pēdās nav vēl pārgājusi?
Haterāsa spēcīgā balss, enerģiskie žesti un kaistošā seja atstāja varenu iespaidu. Skatot liktenīgās vietas, ekipāža, augstākajā mērā saviļņota, vienbalsīgi iesaucās:
— Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem!
— Uz ziemeļiem! Mūsu glābiņš un slava ir tikai tur — ziemeļos! Debesis mums labvēlīgas! Vējš grozījies! Ceļš būs brīvs! Uz priekšu!
Matroži metās savās vietās; ledus lauki pamazām izklīda; «Forvards», mainījis kursu, ar pilnu tvaiku stūrēja uz Maklintoka kanālu.
Haterass pamatoti cerēja tur atrast no ledus brīvākus ūdeņus; viņš brauca pa iedomāto Franklina ceļu garām jau pietiekami labi izpētītajai Velsas Prinča Zemes austrumu piekrastei, bet pretējā puse vēl bija pārāk maz pazīstama. Kā redzams, ledus pārvietošanās cēlonis bija austrumu straumes, kuras nesa to uz dienvidiem; šaurums likās pilnīgi neaizsalis, un «Forvards» varēja atgūt zaudēto laiku; palielinājis ātrumu, tas četrpadsmitajā jūnijā šķērsoja Osborna līci, pabraukdams garām vistālākajam punktam, ko bija sasniegušas 1851. gada ekspedīcijas. Jūras līcī ledus bija- krietni daudz, taču «Forvarda» manevrus tas netraucēja.