Ekipāža, likās, bija atguvusi parasto disciplīnu un paklausību. Pēc retajiem, ne pārāk nogurdinošajiem manevriem matrožiem netrūka brīva laika, atpūtai. Temperatūra turējās virs nulles, Un atkusnis ceļojumu atviegloja.
Deks, piemīlīgs un biedrisks, pa īstam sadraudzējas ar doktoru Kloboniju. Abi lieliski sapratās. Kaut gan drau
dzībā viens draugs mēdz pakļauties otram, doktors, atklāti sakot, nekādā ziņā nebija šis «otrais»; Deks ar viņu darīja visu, ko gribēja. Doktors tam paklausīja kā suns savam saimniekam. Starp citu, Deks draudzīgi izturējās gandrīz pret visu kuģa apkalpi, kā pret matrožiem, tā virsniekiem; šķiet, instinktīvi tas vairījās vienīgi no Šendona; arī pret Penu un Vorenu suns ņirdza zobus — un vēl kā! Abiem tuvojoties, Deks ar aizturētiem rūcieniem pauda savu naidu. Starp citu, Haterasa suni, kuru Kliftons dēvēja par «Kapteiņa labo ģēniju», matroži vairs neiedrošinājās aizskart.
Ekipāža tātad bija atguvusi paļāvību kapteinim un uzvedās nevainojami.
— Šķiet, ka mūsu vīri, — Džeimss Volls reiz teica Šen- donam, — ņēmuši nopietni kapteiņa vārdus; par panākumiem, acīm redzot, neviens vairs nešaubās.
— Viņi maldās, — Šendons atbildēja, — prātīgi apsverot un novērtējot mūsu stāvokli, tie saprastu, ka speram vienu neapdomīgu soli pēc otra.
— Bet tagad taču mēs atrodamies brīvākā jūrā, braucam pa izpētītu ceļu. Šendon, vai tik jūs nepārspīlējat?
— Itin nemaz, Voll; naids, ja vēlaties — greizsirdība, ko iedveš Haterass, nepadara mani aklu. Sakiet — vai esat ielūkojies ogļu noliktavās?
— Nē, — teica Volls.
— Nu tad nokāpiet lejā un paskatieties, cik strauji plok mūsu rezerves. īstenībā vajadzēja braukt tikai ar burām, dzenskrūvi ņemot palīgā visnepieciešamākajos gadījumos, kad jācīnās ar straumi vai pretvējā; kurināmais mums -jātaupa, jo, kas zina, kur šajās jūrās varam iestrēgt un uz cik ilgu laiku. Bet Haterass, neprātīgi dzenoties uz nepieejamo polu, tādus sīkumus nemaz neievēro. Viņš brauc ar pilnu jaudu kā labā ceļa vējā, tā pretvējā, un, ja tas tā turpināsies, mēs drīz vien nonāksim lielās grūtībās vai aiziesim bojā.
— Vai patiesi, Šendon? Vai mūsu stāvoklis ir tik nopietns?
— Protams, Voll, ļoti nopietns, tas jāsaka ne tikvien par mašīnām, ^kuras, oglēm aptrūkstot, stāvēs dīkā, kad būs visvairāk nepieciešamas, bet arī par ziemošanu, kas agri vai vēlu nepaies mums secen. Zemē, kur nereti
termometrā sasalst pat dzīvsudrabs \ ir japadoma, kā nodrošināties pret aukstumu.
— Ja nemaldos, Šendon, kapteinis Bičija salā cer papildināt kurināmā rezerves; droši vien tur atradīsies milzīgi ogļu krājumi.
'— Vai polārjūrās vienmēr var nonākt, kur vēlas? Vai varam droši zināt, ka viens vai otrs šaurums nebūs aizsprostots? Bet, ja nu mēs Bičija salu nesasniedzam, ja nu izrādīsies, ka tā ir nepieejama, ko tad?
— Jums taisnība, Šendon; Haterass, manuprāt, rīkojas neapdomīgi; bet kāpēc jūs to neaizrādāt?
— Nē, Voll, — Šendons ar tikko jaušamu rūgtumu atteica, — esmu nolēmis klusēt; par kuģi es vairs neatbildu; gaidīšu, kas notiks tālāk. Man pavēl — es paklausu, bet savas domas izteikt neesmu spiests.
— Atļaujiet piezīmēt, Šendon, ka jūs tādā gadījumā rīkojaties nepareizi. Runa ir par kopējām interesēm, un kapteiņa neapdomība var dārgi maksāt visai ekipāžai.
— Ja arī es viņam ko teiktu, Voll, vai tad viņš mani klausītu?
Volls neiedrošinājās to noliegt.
— Varbūt kapteinis ņemtu vērā visas ekipāžas iebildu? mus? — viņš ieminējās.
— Ekipāžas iebildumus? — Šendons paraustīja plecus. — Nabaga Voll, vai tad jūs neko nemanāt? Ekipāžu iedvesmo pavisam kas cits, nevis pašsaglabāšanās instinkts. Matroži zina, ka mēs tuvojamies septiņdesmit otrajai paralēlei un ka par katru šķērsoto platuma grādu viņi nopelnīs tūkstoš mārciņu sterliņu.
— Jums taisnība, Šendon, kapteinis ķēries pie vislabākā līdzekļa, lai dabūtu matrožus savā pusē.
— Bez šaubām, — piekrita Šendons, — vismaz līdz zināmam laikam.
— Ko jūsu vārdi nozīmē?
— To, ka viss ritēs gludi, kamēr darbs nebūs smags, risks ne sevišķi liels un jūra mierīga; Haterasa nauda tur matrožus savā varā; taču tas, ko dara tikai naudas dēļ, nekad nav labi darīts. Tiklīdz nonāksim citos apstākļos, briesmās, trūkumā, slimībās, bezcerībā, aukstumā, grūtī-
1 Dzīvsudrabs sasalst pie — 42 C.
bās, kurām skrienam pretī kā neprātīgi, gan tad redzēsiet, ka šie cilvēki vairs nedomās par prēmiju.
— Tātad jūs esat pārliecināts, Šendon, ka Haterasam uz panākumiem nav ko cerēt?
— Nē, nav, Voll; tamlīdzīgā pasākumā kuģa vadībā nepieciešama liela vienprātība un savstarpēja saprašanās, kuras mums trūkst. Turklāt Haterass ir karstgalvis; to pierāda viņa pagātne. Gan redzēsim! Apstākļi var sagrozīties tā, ka brigas vadību vajadzēs uzticēt citam, ne tik neapdomīgam dēkainim, kāds ir mūsu kapteinis.
— Un tomēr, — neticīgi purinādams galvu, iebilda Volls, — viņa pusē vienmēr būs …
— Viņa pusē, — Šendons pārtrauca, — nostāsies doktors Klobonijs, šis zinātnieks, kuru nekas cits neinteresē kā vienīgi zinātne, tad Džonsons, verdziskais disciplīnas ievērotājs, kuram nav pašam savu domu, un beidzot vēl viens vai divi, kā, piemēram, galdnieks Bells, katrā ziņā ne vairāk kā četri, kaut gan pavisam esam astoņpadsmit cilvēku. Nē, Voll! Haterasam nepieder ekipāžas uzticība, viņš lūko to piesaistīt ar naudu; veikli izmantojot Franklina katastrofu, viņš noskaņo matrožus sev par labu; bet tas nevilksies ilgi, ticiet man, un, ja neizdosies sasniegt Bičija salu, Haterass būs pagalam!
— Ja ekipāža to zinātu! .. .
— Tikai, lūdzu, — Šendons dzīvi iesaucās, — nestāstiet nevienam; gan matroži paši to atskārtis. Starp citu, prātīgākais, ko pašreiz varam darīt, — turēt kursu uz ziemeļiem. Bet kās lai galvo, vai, braucot Ziemeļpola virzienā, Haterass patiesībā netaisās atpakaļ uz dienvidiem? Maklintoka kanāla galā atrodas Melvila šaurums, kurā sanāk daudz kanālu, pa tiem var nokļūt Bafina līcī. Lai Haterass piesargās! Braukt uz austrumiem ir daudz vieglāk nekā uz ziemeļiem.
Šie vārdi pauda Šendona noskaņojumu, Haterass pareizi bija viņā nojautis nodevēju.
Šendons nekļūdījās, teikdams, ka matrožu miers saistīts ar cerību drīzumā šķērsot septiņdesmit otro paralēli. Pat bailīgākos bija pārņēmusi iedzīvošanās kāre. Kliftons katram atsevišķi sastādīja sīku aplēsi.
Bez kapteiņa un doktora, uz kuriem prēmijas sadale neattiecās, brigas apkalpē bija sešpadsmit cilvēku. Tā kā prēmija bija tūkstoš mārciņu sterliņu, par katru nobraukto -paralēli matroži saņemtu sešdesmit divas ar pusi mārciņas. Ja brigai izdotos sasniegt polu, tad par astoņpadsmit šķērsotajām paralēlēm ikvienam no viņiem pienāktos simt divdesmit piecas mārciņas sterliņu, tā sakot, vesela bagātība. Šāda fantastiska iedoma kapteinim izmaksātu astoņpadsmit tūkstošus, taču viņš bija pietiekami bagāts, lai atļautos šo dārgo izpriecu — braucienu uz polu.
Protams, šāda aplēse ekipāžas alkatību kairināja visaugstākajā mērā, un daudzi matroži, kuri pirms pāris nedēļām līksmoja, ka briga mainījusi kursu uz dienvidiem, tagad karsti vēlējās drīzāk tikt pāri šai «zelta paralēlei».
16. jūnijā «Forvards» pabrauca garām Avorta ragam. Debesīs slējās Raulisona kalna baltās galotnes; sniegā un miglā, kas palielināja dimensijas, kalns likās milzīgs; temperatūra turējās dažus grādus virs nulles. No kalniem lejup gāzās ūdenskritumi; ar smagās artilērijas dārdiem līdzīgu troksni bruka sniega lavīnas. Glečeri klājās kā gari, balti palagi, mezdami gaisā milzu atspulgus. Ziemeļu daba cīņā ar atkusni sniedza acīm krāšņus skatus. Briga peldēja gar pašu krastu; uz klintīm aizvējā, bikli sliedamies virs sniega, dažviet ziedēja mēļi virši; pa zemi stiepās sarkanīgi, izstīdzējuši ķērpji un pundurkārklu atvases.
Beidzot 19. jūnijā šaipus daudzinātās septiņdesmit otrās paralēles «Forvards» apbrauca Min to radzi, kas veido vienu no Oma neja līča galējiem krastiem; pēc tam briga iepeldēja Melvila šaurumā, ko Boltons dēvēja par «naudas līci»; jautrais matrozis par šo tematu sagudroja neskaitāmas anekdotes, kuras laipno Kloboniju no sirds izsmīdināja.
Ceļojums, par spīti spēcīgajam ziemeļaustrumu vējam, bija tik veiksmīgs, ka 23. jūnijā «Forvards» šķērsoja septiņdesmit ceturto paralēli. Tas nonāca vienā no nozīmīgākajām ziemeļu jūrām Melvila baseina vidū. Pirmais to bija sasniedzis kapteinis Parrijs savā lielajā 1819. gada ekspedīcijā, un tieši ar to viņa ekipāža izpelnījās valdības solīto pieci tūkstoši mārciņu sterliņu prēmiju.
Kliftons apmierināts rēķināja, ka no septiņdesmit otrās līdz septiņdesmit ceturtajai paralēlei ir divi grādi, tātad noietais ceļš katra matroža kredītā jau ienesis simt- divdesmit piecas marc iņas. Taču viņam aizrādīja, ka polārajos apgabalos naudai neesot nekādās vērtības un ka jūrnieku tikai tad drīkstot uzskatīt par bagātu, ja viņš savu naudu varot nodzert; tāpēc, lai priecātos un berzētu rokas, nākšoties gaidīt bridi, kad būs iespēja kāda no Liverpūles krodziņiem piedzerties un pakrist zem galda.