123991.fb2 KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

XVIII UZ ZIEMEĻIEM

Ekipāža, likās, bija atguvusi parasto disciplīnu un pa­klausību. Pēc retajiem, ne pārāk nogurdinošajiem manevriem matrožiem netrūka brīva laika, atpūtai. Tem­peratūra turējās virs nulles, Un atkusnis ceļojumu atvieg­loja.

Deks, piemīlīgs un biedrisks, pa īstam sadraudzējas ar doktoru Kloboniju. Abi lieliski sapratās. Kaut gan drau­

dzībā viens draugs mēdz pakļauties otram, doktors, atklāti sakot, nekādā ziņā nebija šis «otrais»; Deks ar viņu da­rīja visu, ko gribēja. Doktors tam paklausīja kā suns sa­vam saimniekam. Starp citu, Deks draudzīgi izturējās gan­drīz pret visu kuģa apkalpi, kā pret matrožiem, tā virs­niekiem; šķiet, instinktīvi tas vairījās vienīgi no Šendona; arī pret Penu un Vorenu suns ņirdza zobus — un vēl kā! Abiem tuvojoties, Deks ar aizturētiem rūcieniem pauda savu naidu. Starp citu, Haterasa suni, kuru Kliftons dē­vēja par «Kapteiņa labo ģēniju», matroži vairs neiedroši­nājās aizskart.

Ekipāža tātad bija atguvusi paļāvību kapteinim un uz­vedās nevainojami.

—    Šķiet, ka mūsu vīri, — Džeimss Volls reiz teica Šen- donam, — ņēmuši nopietni kapteiņa vārdus; par panāku­miem, acīm redzot, neviens vairs nešaubās.

—    Viņi maldās, — Šendons atbildēja, — prātīgi ap­sverot un novērtējot mūsu stāvokli, tie saprastu, ka spe­ram vienu neapdomīgu soli pēc otra.

—    Bet tagad taču mēs atrodamies brīvākā jūrā, brau­cam pa izpētītu ceļu. Šendon, vai tik jūs nepārspīlējat?

—    Itin nemaz, Voll; naids, ja vēlaties — greizsirdība, ko iedveš Haterass, nepadara mani aklu. Sakiet — vai esat ielūkojies ogļu noliktavās?

—    Nē, — teica Volls.

—     Nu tad nokāpiet lejā un paskatieties, cik strauji plok mūsu rezerves. īstenībā vajadzēja braukt tikai ar burām, dzenskrūvi ņemot palīgā visnepieciešamākajos gadīju­mos, kad jācīnās ar straumi vai pretvējā; kurināmais mums -jātaupa, jo, kas zina, kur šajās jūrās varam iestrēgt un uz cik ilgu laiku. Bet Haterass, neprātīgi dzenoties uz nepieejamo polu, tādus sīkumus nemaz neievēro. Viņš brauc ar pilnu jaudu kā labā ceļa vējā, tā pretvējā, un, ja tas tā turpināsies, mēs drīz vien nonāksim lielās grū­tībās vai aiziesim bojā.

—    Vai patiesi, Šendon? Vai mūsu stāvoklis ir tik no­pietns?

—     Protams, Voll, ļoti nopietns, tas jāsaka ne tikvien par mašīnām, ^kuras, oglēm aptrūkstot, stāvēs dīkā, kad būs visvairāk nepieciešamas, bet arī par ziemošanu, kas agri vai vēlu nepaies mums secen. Zemē, kur nereti

termometrā sasalst pat dzīvsudrabs \ ir japadoma, kā no­drošināties pret aukstumu.

—    Ja nemaldos, Šendon, kapteinis Bičija salā cer papil­dināt kurināmā rezerves; droši vien tur atradīsies milzīgi ogļu krājumi.

'— Vai polārjūrās vienmēr var nonākt, kur vēlas? Vai varam droši zināt, ka viens vai otrs šaurums nebūs aiz­sprostots? Bet, ja nu mēs Bičija salu nesasniedzam, ja nu izrādīsies, ka tā ir nepieejama, ko tad?

—    Jums taisnība, Šendon; Haterass, manuprāt, rīko­jas neapdomīgi; bet kāpēc jūs to neaizrādāt?

—    Nē, Voll, — Šendons ar tikko jaušamu rūgtumu at­teica, — esmu nolēmis klusēt; par kuģi es vairs neat­bildu; gaidīšu, kas notiks tālāk. Man pavēl — es paklausu, bet savas domas izteikt neesmu spiests.

—    Atļaujiet piezīmēt, Šendon, ka jūs tādā gadījumā rīkojaties nepareizi. Runa ir par kopējām interesēm, un kapteiņa neapdomība var dārgi maksāt visai ekipāžai.

—    Ja arī es viņam ko teiktu, Voll, vai tad viņš mani klausītu?

Volls neiedrošinājās to noliegt.

—    Varbūt kapteinis ņemtu vērā visas ekipāžas iebildu? mus? — viņš ieminējās.

—    Ekipāžas iebildumus? — Šendons paraustīja plecus. — Nabaga Voll, vai tad jūs neko nemanāt? Ekipāžu iedvesmo pavisam kas cits, nevis pašsaglabāšanās in­stinkts. Matroži zina, ka mēs tuvojamies septiņdesmit ot­rajai paralēlei un ka par katru šķērsoto platuma grādu viņi nopelnīs tūkstoš mārciņu sterliņu.

—    Jums taisnība, Šendon, kapteinis ķēries pie visla­bākā līdzekļa, lai dabūtu matrožus savā pusē.

—    Bez šaubām, — piekrita Šendons, — vismaz līdz zi­nāmam laikam.

—    Ko jūsu vārdi nozīmē?

—    To, ka viss ritēs gludi, kamēr darbs nebūs smags, risks ne sevišķi liels un jūra mierīga; Haterasa nauda tur matrožus savā varā; taču tas, ko dara tikai naudas dēļ, nekad nav labi darīts. Tiklīdz nonāksim citos apstākļos, briesmās, trūkumā, slimībās, bezcerībā, aukstumā, grūtī-

1 Dzīvsudrabs sasalst pie — 42 C.

bās, kurām skrienam pretī kā neprātīgi, gan tad redzē­siet, ka šie cilvēki vairs nedomās par prēmiju.

—    Tātad jūs esat pārliecināts, Šendon, ka Haterasam uz panākumiem nav ko cerēt?

—     Nē, nav, Voll; tamlīdzīgā pasākumā kuģa vadībā nepieciešama liela vienprātība un savstarpēja saprašanās, kuras mums trūkst. Turklāt Haterass ir karstgalvis; to pierāda viņa pagātne. Gan redzēsim! Apstākļi var sagro­zīties tā, ka brigas vadību vajadzēs uzticēt citam, ne tik neapdomīgam dēkainim, kāds ir mūsu kapteinis.

—    Un tomēr, — neticīgi purinādams galvu, iebilda Volls, — viņa pusē vienmēr būs …

—     Viņa pusē, — Šendons pārtrauca, — nostāsies dok­tors Klobonijs, šis zinātnieks, kuru nekas cits neinteresē kā vienīgi zinātne, tad Džonsons, verdziskais disciplīnas ievērotājs, kuram nav pašam savu domu, un beidzot vēl viens vai divi, kā, piemēram, galdnieks Bells, katrā ziņā ne vairāk kā četri, kaut gan pavisam esam astoņpadsmit cilvēku. Nē, Voll! Haterasam nepieder ekipāžas uzticība, viņš lūko to piesaistīt ar naudu; veikli izmantojot Fran­klina katastrofu, viņš noskaņo matrožus sev par labu; bet tas nevilksies ilgi, ticiet man, un, ja neizdosies sasniegt Bičija salu, Haterass būs pagalam!

—    Ja ekipāža to zinātu! .. .

—     Tikai, lūdzu, — Šendons dzīvi iesaucās, — nestās­tiet nevienam; gan matroži paši to atskārtis. Starp citu, prātīgākais, ko pašreiz varam darīt, — turēt kursu uz zie­meļiem. Bet kās lai galvo, vai, braucot Ziemeļpola vir­zienā, Haterass patiesībā netaisās atpakaļ uz dienvidiem? Maklintoka kanāla galā atrodas Melvila šaurums, kurā sanāk daudz kanālu, pa tiem var nokļūt Bafina līcī. Lai Haterass piesargās! Braukt uz austrumiem ir daudz vieg­lāk nekā uz ziemeļiem.

Šie vārdi pauda Šendona noskaņojumu, Haterass pa­reizi bija viņā nojautis nodevēju.

Šendons nekļūdījās, teikdams, ka matrožu miers sais­tīts ar cerību drīzumā šķērsot septiņdesmit otro paralēli. Pat bailīgākos bija pārņēmusi iedzīvošanās kāre. Kliftons katram atsevišķi sastādīja sīku aplēsi.

Bez kapteiņa un doktora, uz kuriem prēmijas sadale neattiecās, brigas apkalpē bija sešpadsmit cilvēku. Tā kā prēmija bija tūkstoš mārciņu sterliņu, par katru nobraukto -paralēli matroži saņemtu sešdesmit divas ar pusi mārci­ņas. Ja brigai izdotos sasniegt polu, tad par astoņpadsmit šķērsotajām paralēlēm ikvienam no viņiem pienāktos simt divdesmit piecas mārciņas sterliņu, tā sakot, vesela bagā­tība. Šāda fantastiska iedoma kapteinim izmaksātu astoņ­padsmit tūkstošus, taču viņš bija pietiekami bagāts, lai atļautos šo dārgo izpriecu — braucienu uz polu.

Protams, šāda aplēse ekipāžas alkatību kairināja vis­augstākajā mērā, un daudzi matroži, kuri pirms pāris nedēļām līksmoja, ka briga mainījusi kursu uz dienvi­diem, tagad karsti vēlējās drīzāk tikt pāri šai «zelta pa­ralēlei».

16. jūnijā «Forvards» pabrauca garām Avorta ragam. Debesīs slējās Raulisona kalna baltās galotnes; sniegā un miglā, kas palielināja dimensijas, kalns likās milzīgs; tem­peratūra turējās dažus grādus virs nulles. No kalniem lejup gāzās ūdenskritumi; ar smagās artilērijas dārdiem līdzīgu troksni bruka sniega lavīnas. Glečeri klājās kā gari, balti palagi, mezdami gaisā milzu atspulgus. Ziemeļu daba cīņā ar atkusni sniedza acīm krāšņus skatus. Briga peldēja gar pašu krastu; uz klintīm aizvējā, bikli sliedamies virs sniega, dažviet ziedēja mēļi virši; pa zemi stiepās sarka­nīgi, izstīdzējuši ķērpji un pundurkārklu atvases.

Beidzot 19. jūnijā šaipus daudzinātās septiņdesmit ot­rās paralēles «Forvards» apbrauca Min to radzi, kas veido vienu no Oma neja līča galējiem krastiem; pēc tam briga iepeldēja Melvila šaurumā, ko Boltons dēvēja par «nau­das līci»; jautrais matrozis par šo tematu sagudroja ne­skaitāmas anekdotes, kuras laipno Kloboniju no sirds iz­smīdināja.

Ceļojums, par spīti spēcīgajam ziemeļaustrumu vējam, bija tik veiksmīgs, ka 23. jūnijā «Forvards» šķērsoja sep­tiņdesmit ceturto paralēli. Tas nonāca vienā no nozīmīgā­kajām ziemeļu jūrām Melvila baseina vidū. Pirmais to bija sasniedzis kapteinis Parrijs savā lielajā 1819. gada ekspe­dīcijā, un tieši ar to viņa ekipāža izpelnījās valdības so­līto pieci tūkstoši mārciņu sterliņu prēmiju.

Kliftons apmierināts rēķināja, ka no septiņdesmit ot­rās līdz septiņdesmit ceturtajai paralēlei ir divi grādi, tātad noietais ceļš katra matroža kredītā jau ienesis simt- divdesmit piecas marc iņas. Taču viņam aizrādīja, ka po­lārajos apgabalos naudai neesot nekādās vērtības un ka jūrnieku tikai tad drīkstot uzskatīt par bagātu, ja viņš savu naudu varot nodzert; tāpēc, lai priecātos un ber­zētu rokas, nākšoties gaidīt bridi, kad būs iespēja kāda no Liverpūles krodziņiem piedzerties un pakrist zem galda.