Arī viegli kuģojamajā Melvila baseinā bija ledus; līdz pašam apvārsnim stiepās milzīgi ledus lauki; tajos it kā noenkurojušies šur tur slējās nekustīgi aisbergi. «Forvards» ar pilnu jaudu brauca pa plašām ejām, kur manevri sevišķas grūtības nesagādāja. Vējš bieži mainījās, spēji pārlēkdams no vienas debess puses uz otru.
Arktiskajās jūrās vēju nepastāvība ir vērā ņemama parādība, un nereti tikai dažas minūtes šķir pilnīgu miera stāvokli no negantas viesuļvētras. Divdesmit trešajā jūnijā Melvila baseina vidū tas bija jāpiedzīvo arī Haterasam.
Pastāvīgie vēji, kas parasti pūš no lediem uz brīvo jūru, mēdz būt ļoti auksti. Todien temperatūra par dažiem grādiem kritās, uzpūta dienvidu vējš, kas, atbrīvodamies no sava mitruma necaurredzama sniegputeņa veidā, spēcīgām brāzmām nesās pāri ledus laukiem. Haterass nekavējoties pavēlēja ievilkt buras, kuras līdzēja dzenskrūvei, taču nepaguva to izdarīt pietiekami ātri, un vējš vienā mirklī norāva mazo bramburu.
Kapteinis vislielākajā aukstasinībā vadīja manevrus un vētrā nepameta klāju; nelāgie laika apstākļi spieda steidzīgi atkāpties uz rietumiem. Vējš sacēla jūrā milzu bangas, kurās mētājās no apkārtējiem ledājiem atrauti daždažādi ledus gabali; brigu kā rotaļlietiņu svaidīja no vieniem sāniem uz otriem, pār klāju bira ledus šķembas; brīžam «Forvards» nostājās perpendikulāri viļņu vāla virsotnē; tērauda ķīlis, atstarojot izkliedēto gaismu, laistījās kā izkausēts metāls; pēc tam, izslējis savu melniem dūmu mutuļiem apvīto galvu, «Forvards» atkal spēji nolaidās it kā bezdibenī, bet dzenskrūve, iznirusi virs līmeņa, drūmi dūkdama, griezās gaisā, kuldama to ar izplestajām lāpstiņām. Jaukdamies ar sniegu, aumaļām lija lietus.
Doktors, izmantodams šo gadījumu, samirka līdz kaulam; viņš stāvēja uz klāja, ļaudamies baudai, kādu zinātniekam spēj sniegt līdzīgs skats. Negantajās vētras brāzmās nebūtu sadzirdama pat blakus stāvētāja balss, tāpēc doktors tikai klusēja un skatījās, tādējādi kļūdams par liecinieku dīvainai parādībai, kas novērojama vienīgi apgabalos aiz polārā loka.
Vētra plosījās nelielā, ierobežotā apkaimē, ne tālāk par trim četrām jūdzēm; patiesi, vējš virs ledus laukiem zaudē daudz no sava postītāja spēka un necik tālu nespēj tikt. Brīžam, miglai izklīstot, doktors manīja skaidras debesis un neaizsalušu jūru aiz ledus laukiem; tātad «Forvardam» pa brīvajām ejām vajadzētu sasniegt mierīgākus ūdeņus, kur nekas nekavētu kuģošanu; briga riskēja vienīgi uzskriet kādam no klīstošajiem sēkļiem, kurus veidoja straume. Pēc dažām stundām Haterasam beidzot izdevās iekļūt mierīgākos ūdeņos, kaut gan pie apvāršņa vēl neganti plosījās vētra, kas pamazām rimās tikai dažas kabeļtauvas no «Forvarda».
Melvila baseins tagad rādījās pavisam citāds; viļņu un vēja ietekmē, no krastiem atdalījušies, uz ziemeļiem dreifēja daudz ledus kalnu, gan sadurdamies, gan drāzdamies cits citam tieši virsū, taču plašajā šaurumā nebija grūti no tiem izvairīties. Skats bija lielisks — šķita, ka šajā milzīgajā stadionā dažādos ātrumos peldošās ledus masas sacenstos savā starpā.
Doktors ļāvās sajūsmai, kad pēkšņi, nostājies .blakus, harpunētājs Simpsons norādīja viņam uz nemitīgi mainīgajām ūdens krāsām — toņi mainījās no tumši zila līdz olīvzaļam; garās dažādo krāsu joslas stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem ar tik skaidri norobežotām malām, ka tām varēja izsekot līdz pat apvārsnim, kur tās nozuda. Reizēm caurspīdīgās joslas aizstāja pilnīgi tumšas, necaurredzamas.
— Ko jūs teiksiet par šo īpatnību, Klobonija kungs? — Simpsons vaicāja. .
— Varu, draugs, atkārtot vienīgi to, — doktors atbildēja, — ko teicis vaļu mednieks Skorsbijs: proti, zilajās joslās trūkst neskaitāmo sikbūtņu un medūzu, kuras pa pilnam mīt zaļajos ūdeņos; Skorsbijs šai ziņā veicis daudz eksperimentu, un es viņam labprāt ticu.
— Ak, doktor, pec juras krasam var secināt vēl ko citu.
— Patiesi?
— Jā, Klobonija kungs, un zvēru pie harpunētāja goda, ja «Forvards» būtu medību kuģis, nav šaubu, ka mums ķertos bagātīgs loms.
— Es tuvumā nemanu neviena vaļa, — doktors sacīja.
— Pareizi! Bet galvoju jums, ka drīz mēs tos manīsim. Zaļās joslas šajās paralēlēs — tā taču ir neizsakāma vaļu mednieka laime!
— Kā tā? — kā parasts, dzīvi interesēdamies par lietpratēju atzinumiem, doktors jautāja.
— Vaļi visbiežāk sastopami zaļajos ūdeņos ,— paskaidroja Simpsons.
— Un kāpēc?
— Te tiem daudz vairāk ēdamā.
— Jūs esat par to pārliecināts?
— Ak jā, Klobonija kungs, jo bezgala bieži esmu to pieredzējis Bafina jūrā, un kāpēc lai tas pats neatkārtotos Melvila baseinā?
— Jums laikam gan taisnība, Simpson.
— Bet pag, — noliecies pār margām, Simpsons piebilda, — paraugieties turp, Klobonija kungs!
— Skat! — iesaucās Klobonijs. — Šķiet, ka šo sliedi jūrā pametis kāds kuģis.
— Šo eļļaino vielu atstāj aiz sevis valis, — sacīja Simpsons. — Ticiet man, dzīvnieks, kas to izdala, nevar būt tālu.
Nudien, gaiss bija piesātināts ar stipru trāna smaku.
Doktors sāka uzmanīgi pētīt jūru, un harpunētāja paredzējums drīz vien piepildījās. Fokmastā atskanēja Fo- kera balss.
— Valis! — viņš sauca. — Tas peld pa vējam uz mūsu pusi!
I Visu skatieni pavērsās norādītajā virzienā: jūdzi no bri
gas jūrā strūkloja nelielas ūdens šaltis.
— Re, re, kur tas ir! — sauca Simpsons, kuru pieredze nevīla.
— Nozuda, — sacīja doktors.
— Ja vajadzētu, gan mēs prastu to atrast, — Simpsona balsī skanēja nožēla.
Haterass, kā par brīnumu, lika nolaist jūrā vaļu medību laivu, kaut gan neviens to nebija iedrošinājies lūgt. Kapteinis bija ar mieru sagādāt ekipāžai šo izpriecu, vienlaikus iegūstot dažas mučeles zivju eļ]as. Un tā medību atļauja tika uzņemta ar sajūsmu.
Četri matroži iekāpa laivā; Džonsons nosēdās pakaļgalā pie stūres. Simpsons palika priekšgalā ar harpūnu rokās. Nekas nespētu atturēt arī doktoru Kloboniju no šīs ekspedīcijas. Jūra bija samērā rāma. Laiva jltri peldēja prom, un jau pēc minūtēm desmit tā bija veselu jūdzi attālinājusies no brigas.
Valis, ievilcis plaušās, gaisa rezerves, no jauna ienira dzelmē, taču drīz atkal uzpeldēja un caur elpošanas atverēm izšļāca gaisā piecpadsmit pēdu augstu ūdens un gļotu strūklu.
— Stūrē turp, stūrē turp! — sauca Simpsons, norādīdams vietu ap astoņpadsmit jardu no laivas.
Laiva ātri devās šajā virzienā; to ievērojis, lēnā gaitā turp brauca ari «Forvards».
Milzīgais dzīvnieks gan nozuda dzelmē, gan atkal iznira, ļaudams viļņiem sevi mētāt pēc patikas un rādīdams savu melno muguru, kas atgādināja zemūdens, klinti atklātā jūrā. Vispār vaļi ātri peld tikai tad, ja kāds tos vajā, tāpēc šis laiski šūpojās viļņos.
Mednieki klusītēm tuvojās pa zaļā ūdens joslu, kuras necaurredzamība liedza valim pamanīt naidnieku. Brīdis, kad trausla laiva uzbrūk šādam nezvēram, vienmēr ir ļoti satraucošs. Valis likās ap simt trīsdesmit pēdu garš; starp septiņdesmit otro un astoņdesmito paralēli šie dzīvnieki mēdz būt pat garāki par simtastoņdesmit pēdām. Senie rakstnieki piemin arī septiņsimt pēdas garus vaļus, taču tādi, pareizāk sakot, pieskaitāmi tā saucamajiem «fantāzijas augļiem».
Drīz vien laiva piebrauca valim tieši klāt. Simpsons pamāja, airētāji rimās, un veiklais matrozis, spēcīgi atvēzējies, svieda harpūnu"; ierocis, bruņots asām, zobainām dakšām, dziļi ieurbās vaļa tauku slānī. Ievainotais dzīv nieks, novicinājis asti, ienira. Tūlīt pēc tam stāvus gaisā izslējās četri airi; ap laivas priekšgalu aptītā virve, pie kuras bija piesieta harpūna, neizsakāmā ātrumā raisījās vaļā, jo laivu, kuru stūrēja Džonsons, valis sāka vilkt līdzi.
Tas skrēja prom no brigas, tuvodamies peldošiem ledus kalniem; skrējiens ilga apmēram pusstundu; lai spēcīgās berzes dēļ virve neuzliesmotu, to lāgiem vajadzēja saslapināt. Kad šķita, ka dzīvnieks samazinājis ātrumu, virvi sāka vilkt pamazām atpakaļ un satīt; valis pēc brītiņa atkal parādījās virspusē, kuldams ūdeni ar milzīgo asti; gaisā cēlās ūdensstabi un lija kā lietus pār medniekiem. Laiva ātri tuvojās valim; satvēris garu šķēpu, Simpsons grasījās uzsākt divcīņu.
Bet pēkšņi valis zibenīgā ātrumā metās uz eju starp diviem ledus kalniem, sekot tam kļuva pārāk bīstami.
— Pie joda! — Džonsonam paspruka.
— Uz priekšu, uz priekšu! Drošāk, puiši! — mudināja Simpsons, kuru bija apsēdis medību drudzis. — Valis mums jau rokā!
— Nedrīkst; taču tam sekot starp ledus kalniem! — iebilda Džonsons. — Apturiet laivu!
— Sekosim, sekosim! — kliedza Simpsons.
— Nē, nē! — daži sauca.
— Uz priekšu, uz priekšu! — pārējie mudināja.
Strīda laikā valis paguva iepeldēt starp abiem ledus kalniem, kurus vējš un viļņi tiecās savienot.
Laiva, ko valis vilka līdzi, draudēja iekļūt šajā riskantajā spraugā, bet Džonsons, pieliecies uz priekšu, pārcirta virvi.
Tas notika tieši laikā: abi kalni, ar varenu spēku sagrūz- damies kopā, sašķaidīja nelaimīgo dzīvnieku.
— Pagalam! — iesaucās Simpsons.
•— Mēs esam glābti! — priecājās Džonsons.
— Goda vārds, to bija vērts redzēt! — ne acu nepamirkšķinājis, noteica doktors.
Ledus kalnu sadursmju spēks ir ļoti liels. Valis kļuva par upuri nejaušībai, kādas šajās jūrās atkārtojas bieži. Skorsbijs stāsta, ka- vienas vasaras laikā Bafina jūrā gājuši bojā trīsdesmit vaļi; viņš pats redzējis, kā saduras milzīgas, briesmīgā ātrumā skrejošas ledus sienas, vienā mirklī sadragādamas trīsmastu burinieku. Vēl divus kuģus viņa acu priekšā kā ar šķēpu gabalos sašķēluši asi, vairāk nekā simt pēdu gari ledus gabali, izurbdamies cauri kuģa apšuvumam.
Pēc dažām minūtēm laiva sasniedza brigu un tika novietota parastajā vietā uz klāja.
— ^Krietna mācība pārgalvīgiem dēkaiņiem! — Šen- dons skaļi piezīmēja. — Lai tik pamēģina līst starp ledus kalniem!