Divdesmit piektajā jūnijā «Forvards» nonāca iepretī Dundasa ragam Velsas Prinča Zemes galējos ziemeļrietumos. Starp peldošajām ledus masām kuģot bija aizvien grūtāk. Jūra šeit sašaurinās, turklāt ledus sablīvēšanos sekmē vesela salu virkne — Krozjē, Junga, Dē, Lautera un Gareta salas, kas sarindojušās it kā reida priekšā. Ceļš, ko «Forvards» citos apstākļos veiktu vienā dienā, prasīja laiku no divdesmt piektā līdz trīsdesmitajam jūnijam; gan apstājoties, gan griežoties atpakaļ, gan nogaidot izdevīgu brīdi, kad tuvoties Bičija salai, briga izlietoja daudz ogļu, jo pat pieturas brīžos kurināšanu tikai samazināja, pilnīgi nepārtraucot ne dienu, ne nakti, lai ik mirkli būtu braukšanas gatavībā. Kurināmā rezerves Haterass pārzināja tikpat labi kā Šendons. Taču, cerēdams Bičija salā rast tām pietiekamu papildinājumu, viņš ekonomisku apsvērumu dēļ nevēlējās upurēt ne minūti dārgā laika; jau kursa maiņa uz dienvidiem bija pārāk aizkavējusi brigu, un, izbraukuši no Anglijas aprīlī, viņi tomēr nebija tikuši tālāk par saviem priekšgājējiem līdzīgā gadalaikā.
Trīsdesmitajā jūnijā Velsas Prinča Zemes galējos ziemeļaustrumos iznira Vokera rags; tas bija tālākais punkts, ko 1852. gada trešajā maijā sasniedza Kenedijs un Bello pēc ceļojuma cauri Ziemeļsomersetai. 1851. gadā šai vietā Ostena ekspedīcijas kapteinim Omanejam laimējās sagādāt pārtiku savai komandai.
Šis zemes rags ir ļoti augsts un ievērojams ar sarkanbrūno krāsu; skaidrā laikā no tā paveras skats līdz pašai ieejai Velingtona kanālā. Pievakarē kļuva redzams Bello rags, kuru no Vokera raga šķir Makleona līcis. Bello ragam tā nosaukums piešķirts, godinot jaunā franču virsnieka piemiņu, un angļu ekspedīcija to sveica ar trīskāršu «urā». Rievoto, dzeltenīgo kaļķakmens krastu tur aizsargā nepārejami ledus vaļņi, kurus sadzinis ziemeļu vējš. Drīz vien zemes rags izzuda skatieniem, un «Forvards» starp vēja saliedētiem ledus gabaliem lauza ceļu cauri Barova šaurumam uz Bičija salu.
Bija nolemts braukt taisni uz priekšu, lai nepalaistu garām salu. Haterass nākamajās dienās ne mirki nepameta savu posteni. Viņš bieži kāpa «vārnu ligzdā», meklēdams izdevīgāku ceļu. Barova šaurumā kapteinis darīja visu, ko spēj vienīgi izveicīgs, aukstasinīgs, -drosmīgs un pat ģeniāls jūrnieks. Tiesa gan, liktenis nebija viņam labvēlīgs, jo ap šo laiku jūrā vairs nevajadzēja būt ledum. Taču, netaupīdams ne ogles, ne apkalpi, ne sevi pašu, Haterass beidzot nonāca pie mērķa.
Trešajā jūlijā pulksten vienpadsmitos .rītā ledus locis vēstīja, ka ziemeļos redzama zeme; novērojis to, Haterass pazina Bičija salu, arktisko zemju pētnieku parasto tikšanās vietu. Tur piestāj gandrīz visi Ziemeļjūru kuģinieki. Franklins pirms došanās uz Velingtona šaurumu Bičija salā bija iekārtojis savu pirmo ziemas apmetni. Maklūra palīgs Krosvels, kājām nostaigājis četrsimt septiņpadsmit jūdžu, beidzot tur satika brigas «Fēnikss» ekipāžu, ar kuru kopā atgriezās dzimtenē. Pēdējais kuģis, kas pirms «For- varda» noenkurojās pie Bičija salas, bija «Fokss»; kapteinis Maklintoks 1855. gada vienpadsmitajā augustā tur papildināja pārtikas un kurināmā krājumus, saveda kārtībā noliktavas un dzīvojamās mītnes; kopš tā laika nebija pagājuši ne divi gadi; Haterass to labi zināja.
Ieraugot salu, Džonsonam nodrebēja sirds; reiz viņš šeit bija bijis, kad kalpoja par vecāko stūrmani uz «Feniksa». Haterass Džonsonu iztaujāja par krastu stāvokli, par noenkurošanās ērtībām un iespējām izcelties malā. Laiks solījās būt lielisks; termometrs rādīja +14°C.
— Jūs šo vietu pazīstat, Džonson? — kapteinis vaicāja.
— Protams, kaptein, tā ir Bičija sala. Tikai mums nepieciešams pabraukt mazliet uz ziemeļiem, tur krasti būs lēzenāki.
— Bet kur tad dzīvojamās mītnes un noliktavas? — Haterass brīnījās.
— Tās ieraudzīsim, tikai izkāpuši krastā. Noliktavas atrodas tur, aiz tiem uzkalniņiem.
— Un šeit jūs atstājāt lielas rezerves?
— Ļoti lielas, kaptein. Admiralitāte 1853. gadā kapteiņa Inglfīlda vadībā sūtīja tieši šurp «Fēniksu» un transporta kuģi «Bredalbane» ar pārtikas rezervēm un kurināmo. Tas, ko mēs atvedām, varētu nodrošināt vai veselu ekspedīciju.
— Toties daudz no šiem krājumiem 1855. gadā paņēma «Foksa» kapteinis, — piezīmēja Haterass.
— Neuztraucieties, kaptein, — Džonsons atteica, — gan pietiks arī jums; aukstumā pārtika nevainojami saglabājas, un mēs to atradīsim tikpat svaigu un lietojamu kā dienā, kad izlādējām to malā.
— Man nerūp pārtika, •— Haterass sacīja, — ar mūsējo varētu iztikt vairākus gadus, turpretī ogles …
— Mēs atstājām Bičija salā pāri par tūkstoš tonnām ogļu; šai ziņā varat būt mierīgs.
— Brauksim klāt, — tālskatī nemitīgi vērodams krastu, Haterass teica.
— Vai redzat šo radzi? — vaicāja Džonsons. — Kad pabrauksim tai gar<im, noenkurošanās vieta vairs nebūs tālu. Jā, tieši no šejienes mēs ar leitnantu Krosvelu un divpadsmit kuģa «Pētnieks» slimajiem matrožiem devāmies uz dzimteni. Kapteini Maklūru mums laimējās nogādāt mājās, taču leitnantam Bello, kas brauca ar mums uz «Fē- niksa», nebija lemts atgriezties dzimtenē. Ak, cik rūgti io atcerēties! Bet, kaptein, rādās, ka mums jānoenkurojas šepat!
— Lai notiek! — Haterass piekrita.
Viņš deva attiecīgas pavēles.
«Forvards» apstājās divu kabeļtauvu attālumā no krasta, nelielā no ziemeļu, austrumu un dienvidu vējiem pasargātā līcītī.
— Volla kungs, — Haterass teica, — sagatavojiet laivu un nosūtiet uz salu sešus matrožus ogļu pārvadāšanai uz brigu.
— Klausos, kaptein, — atbildēja Volls.
— Mēs ar doktoru Kloboniju un stūrmani izcelsimies krastā. Šendona kungs, vai nevēlaties mūs pavadīt?
— Esmu jūsu rīcībā, — atbildēja Šendons.
Pēc brītiņa doktors, bruņojies ar saviem mednieka un zinātnieka piederumiem, reizē ar biedriem iekāpa laivā.
Desmit minūtes vēlāk viņi izcēlās pazemā, klinšainā krastā.
— Vediet mūs, Džonson, — Haterass teica, — jūs taču apkārtni pazīstat?
— Bez šaubām, kaptein, tikai, lūk, šo pieminekli gan necerēju ieraudzīt.
— To? — iesaucās doktors. — Es gan zinu, ko tas nozīmē; iesim tuvāk, šis akmens pats jums pavēstīs, kā te radies.
Četri vīri tuvojās piemineklim, un doktors, noņēmis cepuri, teica: \
— Tas, draugi, ir piemineklis Franklinam un viņa biedriem.
Patiesi, 1855. gadā lēdija Franklina bija uzticējusi doktoram Keinam vienu marmora plāksni un 1858. gadā Mak- lintokam otru, lai tās nogādātu un uzstādītu Bičija salā. Maklintoks savu uzdevumu bija veicis un novietojis plāksni netālu no kapa pieminekļa, ko Džons Barovs uzcēla par godu leitnantam Bello.
Uz piemiņas plāksnes bija rakstīts:
«Franklina, Krozjē, Ficdžeimsa un visu viņu drosmīgo brāļu piemiņai.
Virsniekiem un viņu uzticīgajiem matrožiem, kas cieta un gāja bojā par zinātnes mērķi un par godu savai dzimtenei.
Šī plāksne iezīmē vietu, kur viņi pavadīja savu pirmo arktisko ziemu un no kurienes devās ceļā, lai pārvarētu visus šķēršļus vai mirtu.
Piemineklis liecina, ka šos drosmīgos jūrniekus cienīdami piemiņā paturēs draugi, tautieši un tā sieviete, kura, zaudējusi ekspedīcijas vadonī visuzticīgāko, patiesi mīlēto dzīves biedru, savas dziļās sēras veldzē ticībā.
Tas Kungs viņus ievedis ostā, kur visiem lemts mūžīgs miers.
1855.»
Skatot vientulīgo pieminekli tālajā, svešajā ziemeļu piekrastē, jūrniekiem sāpīgi sažņaudzās sirds. Bet doktoram, lasot aizkustinošo uzrakstu, acīs sariesās asaras. Vietā,
kur reiz spēka un cerību pilns apmetās Franklins un viņa biedri, tagad palikusi vienīgi marmora piemiņas plāksne! Taču par spīti drūmajam likteņa brīdinājumam «Forvards» bija gatavs braukt tālāk pa kuģu «Erebuss» un «Terors» ceļu.
Pirmais nometis smago pārdomu nastu, Haterass veicīgi sāka kāpt ar baltu sniega segu klātā, paaugstā uzkalniņā.
— Kaptein, — viņam sekodams, sacīja Džonsons, — no turienes redzēsim noliktavas.
Kalna galā viņus panāca Šendons un doktors.
Skatieni slīdēja pāri neaptverami plašajam klajumam, kur nemanīja ne pēdu no cilvēku mītnēm.
— Dīvaini… — noteica Džonsons.
— Kur tad noliktavas? — Haterass satraukts vaicāja.
— Nezinu… Nekā te vairs nav… — stomījās stūrmanis.
— Jūs droši vien esat apmaldījies, — ieminējās doktors.
— Un tomēr šķiet, ka tām vajadzēja būt tieši šeit… — domīgi novilka Džonsons.
— Bet kur lai tagad ejam? — nepacietīgi jautāja Haterass.
— Kāpsim lejā, — atbildēja Džonsons, — iespējams, ka esmu kļūdījies; septiņu gadu laikā šīs vietas var viegli aizmirst.
— It īpaši, ja apkaime tik vienmuļa un vienveidīga, — piebilda doktors.
— Un tomēr … — murmināja Džonsons.
Šendons neteica ne vārda.
Pēc brītiņa stūrmanis apstājās.
— Nē, neesmu kļūdījies! — viņš iesaucās.
— Nu, tātad? — lūkodamies apkārt, vaicāja Haterass.
— Kāpēc jūs tā domājat, Džonson? — gribēja zināt doktors.
— Vai redzat to pauguriņu? — Džonsons norādīja uz nelielu paaugstinājumu pie savām kājām, kurā skaidri iezīmējās trīs izciļņi.
— Kas tie tādi, kā jums šķiet? — jautāja doktors.
— Trīs Franklina matrožu kapi, — Džonsons paskaidroja. — To zinu droši. Jā, es nemaldos. Simt soļu no šejienes vajag būt mītnēm, bet, ja to nav, tad … tad …
Viņš neiedrošinājās pabeigt savu domu. Haterass devās uz priekšu, viņu pārņēma nepārvarama bezcerība. Te patiesi vajadzēja atrasties tik ļoti nepieciešamajām kurināmā rezervēm, uz kurām viņš tā cerēja; bet vietā, kur civilizētu cilvēku rokas reiz bija radījušas milzīgas noliktavas novārgušajiem kuģiniekiem, viss bija sagrauts, izlaupīts, izvandīts, nopostīts. Kas šajā laupīšanā bija piedalījies? Apkārtnes dzīvnieki — vilki, lapsas, lāči? Nē, jo tie būtu iznīcinājuši vienīgi pārtikas krājumus, bet te taču nebija atstāta ne telts skranda, ne baļķis vai dzelzs gabals, pat neviena metāla šķemba un — «Forvarda» ļaudīm par postu — nekāda kurināmā!
Acīm redzot, eskimosi, bieži uzturēdami sakarus ar eiropiešu jūrniekiem, beidzot bija izpratuši šo lietu vērtību un visu piesavinājušies; pēc «Foksa» aizbraukšanas viņi ar iepriekšēju prātīgu apsvērumu, nemitīgi nākdami uz šo vietu laupīt, nepameta ne pēdu no tā, kas še bijis; un tagad zemi klāja tikai bieza sniega sega.
Haterass bija pagalam apjucis. Doktors, šūpodams galvu, lūkojās apkārt. Šendons klusēja, kaut gan uzmanīgs vērotājs viņa lūpās saskatītu ļaunu smīnu.
Šajā brīdī ieradās Volla sūtītie matroži. Viņi visu uzreiz noprata. Piegājis klāt kapteinim, Šendons teica:
— Haterasa kungs, manuprāt, nav vērts atmest cerības; esam taču laimīgi nokļuvuši līdz ieejai Barova šaurumā, un tas mūs aizvedīs uz Bafina jūru.
— Šendona kungs, — Haterass atbildēja, — par laimi, mēs atrodamies pie ieejas Velingtona šaurumā un dosimies pa to uz ziemeļiem.
— Bet kā tad mēs tiksim uz priekšu, kaptein?
— Ar burām, Šendona kungs. Kurināmā mums pietiks vēl diviem mēnešiem, bet nākamajai ziemai vairāk arī nav nepieciešams.
— Atļaujiet aizrādīt… — Šendons grasījās iebilst.
— Atļauju jums tikai vienu — sekot man līdzi uz brigu, — atcirta kapteinis.
Tad, uzgriezis muguru palīgam, viņš devās atpakaļ uz kuģi un ieslēdzās savā kajītē.
Divas dienas pūta pretvējš; kapteinis nerādījās uz klāja. Abas neparedzētās dīkstāves dienas doktors Klobonijs izmantoja, lai izpētītu Bičija salu; viņš ievāca dažus augus, kuri relatīvi siltākas temperatūras ietekmē bija uzdīguši uz kailajām klintīm: nedaudz viršu paraugu, diezgan vienveidīgus ķērpjus, dzeltenās gundegas pasugu, kādu skābenēm līdzīgu zāli ar mazliet platākām lapām un varen spēcīgas akmeņlauzītes.
Salas fauna bija daudz bagātāka par trūcīgo floru; doktors te novēroja zosu un dzērvju barus, kas laidās uz ziemeļiem, turklāt irbes, zili melnās gāgas, lielas niras iegareniem ķermeņiem, neskaitāmus putnus, kas atgādināja meža vistas ar ļoti gardu gaļu, melnās baložkaijas baltiem plankumiem uz spārniem, koraļsārtiem knābjiem un kājām, klaigājošus liju barus un leknus strupknābjus baltiem vēderiem, savas dzimtas cienīgus pārstāvjus. Doktoram laimējās nošaut dažus pelēkos zaķus, kuri vēl nebija paguvuši ietērpties ziemas baltajos kažokos, un zilo lapsu, kuru pamanīja un atdzina Deks. Lāči, šķiet, bīdamies cilvēku, neiedrošinājās tuvoties, un arī roņi droši vien tā paša iemesla dēļ kļuva piesardzīgi, tāpat kā viņu naidnieki lāči. Jūras līcī varēja atrast pārpilnam mīkst- miešu ar tīkamu garšu.
Insektu dzimtas divspārņu vienīgais pārstāvis šeit bija paraslais ods, kuru doktors sev par lielu prieku veikli noķēra, kaut gan pirms tam tas paguva viņu sadzelt. Kā kon- hiologam Klobonijam veicās mazāk — viņš uzgāja tikai nedaudz ēdamu gliemju un pāris divvāku gliemežnīcu.