Trešajā un ceturtajā jūlijā termometrs rādīja +14°C; tā bija augstākā temperatūra visā ekspedīcijas laikā. Bet ceturtdien, piektajā jūlijā, vējš sāka pūst no dienvidaustrumiem, nesdams līdzi negantu sniegputeni. Nakti dzīvsudraba stabiņš noslīdēja līdz — 15°C; nevērojot ekipāžas nelāgo noskaņojumu, Haterass pavēlēja gatavoties ceļam. Pabraucis garām Dundasa ragam, «Forvards» pēdējās trīspadsmit dienās nebija pavirzījies uz ziemeļiem ne par vienu grādu, tāpēc daļa matrožu ar Kliftonu priekšgalā kurnēja; tiesa gan, pagaidām viņi bez iebildumiem ķērās pie darba, jo kapteiņa lēmums doties uz Velingtona kanālu bija viņiem pa prātam.
Nebija viegli dabūt mastos buras, taču naktī beidzot izdevās uzvilkt bezanburas, marsburas un bramburas, un briga starp peldošiem ledus gabaliem, kurus straume nesa uz dienvidiem, droši devās uz priekšu. Līkumainajā ceļā bieži nācās grozīt rājas, un ekipāža ļoti nogura.
Velingtona kanāls nav sevišķi plats; tas sašaurinās starp Ziemeļdevonas krastiem austrumos un Kornvola salu rietumos. Šo salu ilgu laiku uzskatīja par pussalu. Bet 1846. gadā atceļā no Velingtona kanāla ziemeļiem gar Kornvola salas rietumu piekrasti Džons Franklins apbrauca tai visapkārt.
1851. gadā Velingtona kanālu devās pētīt vaļu mednieku kuģi «Lēdija Franklina» un «Sofija» kapteiņa Pen- nija vadībā; viņa palīgs leitnants Stjuarts, nonācis līdz Bičera ragam, uz 76°20' platuma atklāja no ledus brīvu jūru. Brīva jūra! Lūk, to cerēja atrast arī Haterass!
— Ja to atrada Stjuarts, atradīšu arī es, — viņš teica doktoram. — Pēc tam varēsim zēģelēt tālāk.
— Bet, — ieminējās doktors, — vai jūs nebīstaties, ka ekipāža …
— Ekipāža? — viņu skarbi pārtrauca Haterass.
Tad, doktoram par lielu pārsteigumu, viņš pēkšņi klusām nomurmināja:
— Nabaga cilvēki!
Tamlīdzīgas jūtas Klobonijs kapteiņa sirdī vēroja pirmoreiz.
— Nē, taču! — Haterass enerģiski turpināja. — Viņiem man jāseko! Un viņi sekos!
Kaut arī no sadursmes ar ledu, kas atradās tālu, «For- vardam» vairs nebija jābīstas, tomēr uz ziemeļiem tas virzījās ļoti lēnām, jo pretvējš bieži lika apstāties. Ar lielām grūtībām pabraukuši garām Spensera un Innisa zemes « ragiem, briga otrdien, desmitajā jūlijā, sagādādama lielu prieku Kliftonam, beidzot šķērsoja septiņdesmit piekto paralēli.
«Forvards» sasniedza vietu, kur amerikāņu kapteiņa Heivena vadītie kuģi «Rescue» un «Advance» reiz pārdzīvoja nopietnas briesmas. Šajā ekspedīcijā bija piedalījies doktors Keins; 1850. gada septembra beigās ledus laukos iestrēgušos amerikāņu kuģus straume ar nepārvaramu spēku iedzina Lenkastera šaurumā.
Šendons pastāstīja par šo katastrofu dažiem matrožiem un Džeimsam Vollam.
— Ledus tik stipri svaidīja kuģus, meta gaisā un šūpoja, — viņš teica, — ka tika nolemts izdzēst uz klāja visas ugunis, bet temperatūra bija kritusies līdz astoņpadsmit grādiem zem nulles! Nelaimīgā ekipāža, ik mirkli gatava pamest kuģus, nodzīvoja šajā ledus sprostā augu ziemu, nenovilkdama siltās drēbes veselus trīs mēnešus. Tādā šausmīgā stāvoklī nodreifējuši tūkstoš jūdžu, viņi beidzot nonāca Bafina līča vidū.
Varat iedomāties, kā šis stāsts ietekmēja jau tā drūmi noskaņoto ekipāžu!
Kamēr Šendons runāja, doktors ar Džonsonu apsprieda kādu citu šajā apkaimē notikušu nelaimes gadījumu; izpildīdams Džonsona lūgumu, doktors viņam ziņoja, ka briga atrodas tieši uz 75°30' platuma grāda.
— Tas notika šeit! Tieši šeit! — Džonsons iesaucās. — Šī pati ir tā nolādētā vieta!
Un krietnajam stūrmanim acīs sariesās asaras.
— Vai gribat stāstīt par leitnantu Bello? — doktors vaicāja.
— Jā, doktor Klobonij, par šo brašo, sirsnīgo un drosmīgo virsnieku!
— Un nelaime, kā jūs apgalvojat, notika tieši šajā vietā?
— Jā, tieši šeit, Ziemeļdevonas piekrastē! Ak, cik liktenīgi tas bija, bet varbūt nekas ļauns nebūtu noticis, ja kapteinis Pullens atgrieztos ātrāk!
— Kā to lai saprot, Džonson?
— Uzklausiet mani, Klob'onija kungs, un jūs redzēsiet, no kā dažkārt atkarīga cilvēka dzīvība. Kā jau zināt, 1850. gadā leitnants Bello piedalījās pirmajā Franklina meklētāju ekspedīcijā.
— Jā, Džonson, uz kuģa «Princis Alberts».
— Kad Bello 1853. gadā atgriezās Francijā, viņam atļāva piedalīties ekspedīcijā uz kuģa «Fēnikss», kur par matrozi pie kapteiņa Inglfīlda biju salīdzis arī es. Ar transportkuģi «Bredalbane» mēs Bičija salā nogādājām kurināmā un pārtikas rezerves.
— Tās pašas, kuras mēs diemžēl neatradām?
— Tās pašas, doktor. Bičija salā ieradāmies augusta sākumā; desmitajā augustā, atstājis «Fēniksu», Inglfīlds devās meklēt brigas «Ziemeļzvaigzne» kapteini Pullenu, kurš jau veselu mēnesi bija nozudis. Pēc atgriešanās Inglfīlds cerēja nosūtīt admiralitātes depešas seram Edvardam Bel- čeram, kas ziemoja Velingtona kanālā. Taču drīz vien pēc mūsu kapteiņa aizbraukšanas Pullens pārradās. Ak, kāpēc tas nevarēja notikt ātrāk! Bīdamies, ka mūsu kapteinis neaizkavējas pārāk ilgi, un zinādams, ka nosūtāmās depešas ļoti steidzīgās, leitnants Bello tās nolēma aizvest pats. Divdesmitajā augustā, uzticējis abus kuģus kapteinim Pullenajn» Bello kamanās devās prom, ņemdams līdzi arī kaučuka laivu. Viņu pavadīja Pullena bocmanis Harvejs un trīs matroži — Medens, Dāvids Huks un es. Pieņēmuši, ka Edvards Belčers varētu atrasties Velingtona kanāla •ziemeļos, Bīčera raga apkaimē, mēs gar austrumu piekrasti braucām turp. Pirmajā dienā apmetāmies jūdzes trīs no Innisa raga; nākamajā — apstājāmies uz kāda ledus gabala nepilnas trīs jūdzes no Boudena raga. Naktī, kad, starp citu, bija gaišs kā dienā, leitnants Bello nolēma pārcelties uz kontinentu tikai trīs jūdžu attālumā no mums. Viņš mēģināja to sasniegt kaučuka laivā; spēcīga dienvidaustrumu vēja brāzma dažas reizes laivu aiznesa prom; arī Harvejs un Medens lūkoja celties pāri, un viņiem veicās labāk; ar līdzpaņemto trosi viņi savienoja ledus gabalu un krastu; kad tādā veidā malā jau bija nogādāti trīs priekšmeti, uzsākot ceturto mēģinājumu, manījām, ka mūsu ledus gabals sācis kustēties; leitnants Bello lika biedriem laist vaļā trosi, un tā mūs visus trīs — leitnantu Bello, Dāvidu Huku un mani — aiznesa tālu prom no krasta. Pūta spēcīgs dienvidaustrumu vējš un putināja. Pārāk lielas briesmas mums vēl nedraudēja, un arī leitnants Bello būtu varējis izglābties, tāpat kā mēs pārējie!
Vērojot liktenīgo krastmalu, Džonsons brīdi apklusa, tad atsāka:
— Kad mūsu biedri izzuda skatienam, mēs vispirms lūkojām patverties zem kamanām, bet velti; tad ar nažiem sākām cirst pajumti ledus valnī. Pusstundā, ko leitnants Bello pavadīja kopā ar mums, apspriedām situāciju; es apgalvoju, ka stāvoklis nav bīstams. «Bez dieva ziņas,» leitnants teica, «pat mats nenokritīs no galvas.» Pavaicāju, cik pulkstenis. «Apmēram ceturksnis uz septiņiem,» viņš atbildēja. Tas notika ceturtdien, astoņpadsmitajā augustā, sešos un piecpadsmit minūtēs. Sasējis kopā savus dokumentus, Bello teicās iet palūkoties, vai ledus gabals joprojām peld; pēc minūtēm četrām devos viņam pa pēdām, bet, pārstaigājis visu peldošo ledus gabalu, leitnantu nekur neatradu; ejot atpakaļ uz mūsu apmetni, kādā vietā, kur ledus bija vienās plaisās, apmēram piecas tuāzes[2]platas spraugas otrā pusē pamanīju leitnanta spieķi. Sāku viņu saukt, bet atbildes nesaņēmu. Tajā brīdī pūta ļoti stiprs vējš. Pārmeklēju vēlreiz ledus gabalu, tomēr no nabaga leitnanta nebija ne vēsts.
— Un kā jums šķiet, kas ar viņu bija noticis? — dziļi saviļņots, jautāja doktors.
— Domāju, ka, leitnantam Bello aizejot no mūsu patvertnes, vētra viņu ierāva plaisā un, tā kā mētelis viņam bija aizpogāts, viņš nespēja peldēt un iznirt virspusē. Ak, doktor Klobonij! Tās bija lielākās bēdas manā dzīvē. Es nespēju ticēt notikušajam. Mūsu drosmīgais virsnieks — sava pienākuma upuris! Izpildīdams kapteiņa Pullena instrukcijas, viņš gribēja sasniegt sauszemi, pirms ledus sakustējies. Dūšīgs, jauns cilvēks, kuru uz kuģa visi cienīja, pakalpīgs, uzņēmīgs! Viņu apraudāja visa Anglija, un pat eskimosi, uzzinājuši par krietnā Bello nāvi no kapteiņa Inglfīlda pēc atgriešanās no Paunda līča, raudāja un sauca, tāpat kā tagad es: «Nabaga Bello! Nabaga Bello!»
— Bet kas notika ar jums un jūsu biedriem, Džonson? — vaicāja doktors, kuru skumjais stāsts bezgala aizkustināja. — Kā jums izdevās sasniegt sauszemi?
— Gluži vienkārši, doktor: mēs nodzīvojām uz peldošā ledus gabala bez pārtikas un uguns vēl divdesmit četras stundas; tad ieraudzījām uz sēkļa uzsēdušos ledus gabalu, kurš spēja mūs nest un kuru varējām vadīt kā prāmi. Tādā veidā mēs beidzot sasniedzām krastu, kaut gan bez mūsu brašā virsnieka …
Stāsta beigās «Forvards» liktenīgajai piekrastei bija jau pabraucis garām, un nelaimīgā notikuma vieta nozuda Džonsona skatienam. Nākamajā dienā pa labi no brigas palika Grifita līcis, bet divas dienas vēlāk — Grinnela un Helpmana zemes ragi; četrpadsmitajā jūlijā «Forvards» apbrauca Osborna zemes strēli un piecpadsmitajā, iegājis
Bēringa līcī, noenkurojās kanāla galā. Kuģošana nebija diezcik grūta; jūru Haterass te atrada gandrīz tikpat tīru no ledus kā Belčers septiņdesmit septītās paralēles tuvumā, kur pārlaida ziemu viņa kuģi «Pionieris» un «Palīdzība». Tas bija noticis 1852.—1853. gada ziemā Belčera pirmās ziemošanas laikā, bet nākamo ziemu viņš bija pavadījis Bēringa līcī, kur tagad noenkurojās «Forvards». ^
Pēc neizsakāmi briesmīgiem pārdzīvojumiem un riska Belčers galu galā bija spiests savu kuģi «Palīdzība» pamest mūžīgos ledājos.
Šendons nepalaida garām izdevību pastāstīt demoralizētajai «Forvarda» ekipāžai arī šīs katastrofas norisi. Vai Haterass jauta nodevēju savā vecākajā palīgā? Grūti spriest; katrā ziņā viņš par to klusēja.
Tālu Bēringa līcī Velingtona un Karalienes kanālus savieno šaura caurtece. Tur cieši blīvējās peldošas ledus masas. Haterass velti pūlējās šķērsot kanālus Hamiltona salas ziemeļos: viņu traucēja vējš; tad viņš lūkoja izlauzt ceļu starp Hamiltona un Kornvola salām; tā veltīgos pūliņos aizgāja zudumā piecas dārgas dienas. Temperatūra tiecās pazemināties, un deviņpadsmitajā jūlijā tā nokrita līdz — 4°C; nākamajā dienā atkal kļuva siltāks; taču šis draudīgais arktiskās ziemas vēstnesis liedza Haterasam ilgāk vilcināties. Vējš, nostājies rietumos, brigu vairs neaizkavēja. Haterass steidzās uz vietu, kur Stjuarts bija redzējis brīvus ūdeņus. Deviņpadsmitajā jūlijā viņš negrozāmi nolēma doties neaizsalušajā šaurumā; vējš pūta brigai tieši pretī; ņemot talkā tvaika mašīnu, briga būtu varējusi cīnīties ar mežonīgajām brāzmām, kas jaucās ar sniegu, bet Haterass gribēja taupīt kurināmo; taču, lai vilktu brigu tauvā, kanāls bija pārāk plats. Tāpēc, nevērodams ekipāžas nogurumu, Haterass ķērās pie līdzekļa, kādu reizēm tādos pašos apstākļos mēdza izmantot vaļu mednieki. Viņš abās kuģa pusēs lika nolaist laivas un iekarināt tās ceļamajos blokos; laivas tika stingri piestiprinātas; dažām airi bija labajā, dažām kreisajā malā; sakāpuši laivās, matroži airēja, cik jaudas, pretī vējam.
«Forvards» lēnām iepeldēja šaurumā; darbs, bez šaubām, bija ārkārtīgi smags; vīri kurnēja. Tā viņi brauca četras dienas, līdz beidzot divdesmit trešajā jūlijā izdevās sasniegt Bēringa salu Karalienes kanālā.
Pretvējš nemitējās. Ekipāžai izsīka spēki. Klobonijs konstatēja, ka matrožu veselība sākusi pasliktināties, dažiem viņš manīja pirmos cingas simptomus. Ņemot vērā, ka uz brigas netrūka prāvu citrona sulas un kaļķa tablešu krājumu, doktors cīņai pret šo briesmīgo slimību nežēloja neko no tā, kas bija viņa rīcībā.
Haterass noprata, ka uz ekipāžu paļauties vairs nedrīkst; pārliecināt matrožus ar labu viņam neizdotos, tāpēc kapteinis nolēma lietot bardzību un, ja tas būs nepieciešams, pat īstu nežēlību; it īpaši viņš sargājās Šendona un Džeimsa Volla, kuri par savu neapmierinātību pārāk skaļi tomēr neiedrošinājās skandināt. Haterasa pusē bija doktors Klobonijs, Džonsons, Bells un Simpsons; šie vīri kapteinim palika uzticīgi līdz galam; pie nenosvērtajiem, kuri ik brīdi var pieslieties dumpiniekiem, kapteinis pieskaitīja Fokeru, Boltonu, ieroču meistaru Volstenu un vecāko mehāniķi Brentonu; pārējie — Pens, Gripers, Klif- tons un Vorens — pilnīgi atklāti apsprieda dumpja plānus. Viņi centās sakūdīt visus matrožus un ar varu likt «Forvardam» atgriezties Anglijā.
Haterasam bija skaidrs, ka no šādi noskaņotas, pārgurušas kuģa apkalpes nevar prasīt iepriekšējo manevru turpināšanu. Ne pēdas nepa virzījusies uz priekšu, briga nostāvēja Bēringa salas tuvumā divdesmit četras stundas. Tikmēr aukstums aizvien pieņēmās, un jūlijā šajās paralēlēs jau varēja jaust ziemas tuvošanos. Divdesmit ceturtajā jūlijā dzīvsudraba stabiņš noslīdēja līdz — 6°C. Naktīs uzsala jauns ledus, kas sasniedza puscollas biezumu, un, ja to vēl pārklātu sniega kārta, tas būtu diezgan stiprs, lai izturētu cilvēka svaru. Jūra pieņēma netīri pelēcīgu nokrāsu — tas liecināja par pirmo ledus kristālu rašanos.
Haterasu nemaz nepārsteidza šīs brīdinājuma zīmes; ja šaurums aizsaltu, viņš būtu spiests pārziemot tepat, nesasniedzis galamērķi un pat neredzējis brīvo jūru, kura sa.skaņā ar priekšgājēju vēstījumiem nevarēja atrasties pārāk tālu. Tāpēc Haterass nolēma, lai maksā ko maksādams, braukt tikai uz priekšu un šķērsot vēl dažas ziemeļu paralēles; tā kā airēt nebija iespējams, bet pret- vejš liedza izmantot buras, kapteinis pavēlēja iekurināt tvaika mašīnas krāsnis.