Negaidītā pavēle «Forvarda» matrožus ļoti pārsteidza.
— Kurināt krāsnis? — daži brīnī jās.
— Bet ar ko? — citi vaicāja.
— Kad og|u mums nav vairāk kā diviem mēnešiem! — iesaucās Pens.
— Un kur ņemsim siltumu ziemas mēnešos? — vaicāja Kliftons.
— Varbūt dedzināt kopā kuģi, — sacīja Gripers, — līdz pašai ūdens līnijai?
— Un bāzt krāsnī mastus, — piebalsoja Vorens, — sākot ar bramštengu, beidzot ar bugspritu?
Šendons nenolaida acu no Volta. Apjukušie mehāniķi vilcinājās, neiedrošinādamies kāpt lejā mašīntelpā.
— Jūs dzirdējāt? — kapteinis satraukts tiem uzsauca.
Brentons devās uz lūku, bet, grasīdamies kāpt lejā, pēkšņi apstājās.
— Neej, Brenton, — noteica kāda balss.
— Kas to teica? — iesaucās Haterass.
— Es! — tuvodamies kapteinim, atbildēja Pens.
— Un to sakāt jūs? — kapteinis vaicāja.
— Es . . . es to saku, — rupji atcirta Pens, — es saku, mums pietiek, mēs tālāk nebrauksim, mēs negribam ziemu šeit nosprāgt grūtībās un salā, tāpēc krāsnis nekurināsim!
— Šendona kungs, — pavēlēja Haterass, — lieciet saslēgt važās šo cilvēku!
— Bet, kaptein, — Šendons atbildēja, — tas, ko viņš teica . ..
— Ko viņš teica? — pārtrauca Haterass. — Lūkojiet tik atkārtot viņa vārdus, un es ieslodzīšu jūs kajītē un likšu apsargāt! Ņemiet ciet šo puisi! Vai dzirdat?
Džonsons, Bells un Simpsons tuvojās matrozim, kurš neprātīgās dusmās vai plīsa.
— Pirmais, kas man pieskarsies … — kaut kur izrāvis nūju, Pens kliedza un vicināja to virs galvas.
Haterass piegāja viņam kiāt.
— Vēl vienu vārdu, Pen, — viiiš mierīgi teica, — un es ielaidīšu tev lodi pierē.
Tā runādams, Haterass pielādēja pistoli un tēmēja uz matrozi.
Atskanēja satraukti čuksti.
— Ne vārda, jūs, pārējie, — Haterass uzsauca, — vai arī šis cilvēks tūlīt kritīs!
Tad Džonsons un Bells atbruņoja Penu, kurš vairs nepretojās, un aizveda uz bunkuru kravas telpās.
— Ejiet, Brenton! — Haterass sacīja.
Mehāniķis Plovera un Vorena pavadībā devās uz savu posteni. Haterass atgriezās uz komandtiltiņa.
— Nelaimīgais Pens, — doktors piezīmēja.
— Viņš bija par matu no nāves, — kapteinis mierīgi noteica.
Drīz vien tvaika spiediens bija pietiekams; «Forvards» pacēla enkuru un, uzņēmis kursu uz austrumiem, ar priekšvadni šķeldams jauno ledu, devās uz Bīčera ragu.
Starp Bēringa salu un Bīčera zemes strēli var redzēt neskaitāmas ledus kalniem iežogotas salas. Šaurajos kanālos, kuru tik daudz šajā jūras daļā, blīvējās ledus; relatīvi zemās temperatūras ietekmē ledus gabali tiecās saliedēties kopā; šur tur jau veidojās nelieli pauguriņi, un varēja manīt, ka šie daudz blīvākie, biezākie un ciešāk kopā sakļāvušies ledus gabali līdz ar pirmo salu ātri pārvērtīsies vienā tvirtā kompaktā masā.
Tātad «Forvards» virzījās uz priekšu pa kanāliem, ar diezgan lielām grūtībām orientēdamies sniegputenī. Laiku pa laikam, kā tas ziemeļu platumos mēdz būt, pie horizonta pēkšņi iznira saule, temperatūra pacēlās par dažiem grādiem; šķēršļi it kā pēc burvja mājiena izkusa, un tur, kur nupat vēl ledus aizsprostoja ceļu, skatienu saistīja plašs, vilinošs ūdens klajš. Debesis pie apvāršņa laistījās brīnišķi sārtos toņos, kas tīkami glāstīja no mūžīgā sniega baltuma nogurušās acis.
Ceturtdien, divdesmit sestajā jūlijā, pabraucis garam Dundasa salai, «Forvards» uzņēma kursu uz ziemeļiem, bet drīz vien uzdūrās astoņu līdz deviņu pēdu augstam vienlaidu valnim, ko veidoja nelieli no piekrastes atrauti ledus kalni; vajadzēja mest lielu līkumu uz rietumiem. Nemitīgā ledus krakšķēšana, kurai pievienojās kuģa mastu žēlā čīkstoņa, veidoja skumjas, nopūtām un vaidiem līdzīgas skaņas. Galu galā atradusi brīvu ceļu, briga ar mokām virzījās uz priekšu; nereti tas gaitu vairākas stundas aizkavēja kāds milzīgs ledus gabals; migla liedza locim saredzēt ceļu; no šķēršļiem viegli izvairīties tad, ja jūra pārskatāma kaut vai jūdzes attālumā, bet šajā miglā redzamība nesniedzās tālāk par vienu kabeļtauvu. Braucienu apgrūtināja spēcīgi viļņi.
Lāgiem gaišie, gludie mākoņi pieņēma dīvainus apveidus: šķita, ka tie ataino ledus laukus; gadījās dienas, kad dzeltenīgie saules stari nespēja izspraukties cauri biezajai miglas segai.
Putni joprojām bija sastopami lielā skaitā, un tie apdullinoši klaigāja; roņi, laiski izlaidušies uz ledus, izslē- juši galvas, staipīja garos kaklus, ar acīm sekodami kuģim, kas, berzēdamies gar viņu peldošajiem mājokļiem, nereti tur pameta savus noplēstos vara apšuvuma gabalus.
Beidzot pirmajā augustā pēc sešu dienu lēna, smaga brauciena ziemeļos parādījās Bīčera rags. Haterass šīs stundas pavadīja «vārnu ligzdā»; brīvajai jūrai, kuru Stjuarts bija redzējis 1851. gadā, vajadzēja būt kaut kur tuvumā, un tomēr, lai cik tālu sniedza kapteiņa skatiens, viņš šajā polārajā baseinā nemanīja ne mazāko brīvu ūdeņu pazīmju. Haterass, ne vārda neteicis, nokāpa uz klāja.
— Vai ticat, ka tāda brīvā jūra vispār ir? — Šendons vaicāja Vollam.
— Sāku šaubīties, — leitnants atbildēja.
— Vai es pareizi nenosaucu šo iedomāto atklājumu par tukšiem māņiem un hipotēzi? Bet neviens tam negribēja ticēt, pat jūs, Voll, pat jūs nostājāties pret mani!
— Turpmāk mēs visi jums ticēsim, Šendon.
— Jā, — atteica Šendons, — bet nu jau par vēlu.
Un viņš iegāja savā kajītē, no kuras pēc ķildas ar kapteini gandrīz vairs nenāca ārā.
Pievakarē sāka pūst dienvidu vējš. Haterass pavēlēja uzvilkt buras un izdzēst krāsnis; vairākas dienas ekipāža atkal ļoti smagi strādāja; ik mirkli vajadzēja gan turēties pa vējam, gan ļauties straumei, gan ievilkt buras, lai samazinātu ātrumu; sasalušās virves slikti gāja cauri sabrie- dušajiem blokiem un savukārt apgrūtināja manevrus; aiz- īitēja vairāk nekā nedēļa, iekams briga sasniedza Barova ragu. Desmit dienās «Forvards» nebija veicis ne trīsdesmit jūdžu.
Tad vējš no jauna pārsviedās uz ziemeļiem, un atkal varēja iedarbināt skrūvi. Haterass aizvien vēl neatmeta cerības, ka aiz septiņdesmit septītās paralēles viņš atradīs neaizsprostotu jūru, kuru bija redzējis Edvards Belčers.
Taču saskaņā ar Pennija norādījumiem brīvai jau vajadzēja būt arī tai jūras daļai, kuru viņi tagad šķērso, jo Pennijs, sasniedzis galējo ledus robežu, braukdams laivā, bija izpētījis Karalienes kanāla krastus līdz septiņdesmit septītajai paralēlei.
Vai tiešām Pennijs melojis? Jeb varbūt polārajās zemēs šogad ātrāk iestājusies ziema?
Piecpadsmitajā augustā miglā iznira Pērsija kalna mūžīgiem sniegiem klātās virsotnes; kalna priekšā mežonīgs vējš kā no ložmetēja bēra krusu, kas, skaļi sprakšķēdama, sitās klintīs. Nākamajā vakarā pēc garas polāro dienu virknes saule beidzot norietēja. Cilvēki ar nemitīgo gaismu bija jau apraduši, bet dzīvniekus tā ietekmeja maz; grenlandiešu suņi, kā allaž, devās pie miera parastajā laikā, un arī Deks regulāri katru vakaru likās gulēt, it kā būtu jau iestājusies tumsa.
Taču naktis nekad nebija īsti tumšas arī pēc piecpadsmitā augusta, un saule, kaut arī norietējusi, vēl atstaroja izkliedētu gaismu.
Deviņpadsmitajā augustā pēc ilgiem vērojumiem tika pamanīts austrumos Franklina un rietumos Lēdijas Frank- linas zemes rags; tātad admirāļa cienītāji, viņa tautieši, bija vēlējušies, lai šajā vistālākajā vietā, ko drosmīgais jūras braucējs sasniedzis, viņa un viņa dzīves biedres vārdi atrastos blakus kā aizkustinošs patiesas mīlestības simbols.
Abu zemes ragu tuvība, šī morālā saite tālajā apgabalā doktoru Kloboniju dziļi saviļņoja.
Paklausīdams Džonsona padomam, doktors laikus sāka radināties pie zemās temperatūras un. spītēdams vējam, salam un sniegputeņiem, gandrīz vienmēr uzturējās uz klāja. Viņš mazliet novājēja, taču viņa veselībai bargais ziemeļu klimats nekaitēja. Turklāt, sagatavojies ziemas grūtībām, viņš pat ar humoru uzņēma dažus tās priekšvēstnešus.
— Palūkojieties uz šiem gājputniem, kas baros laižas uz dienvidiem, — reiz viņš Džonsonam teica. — Cik ātri tie aizceļo, sūtot mums atvadu sveicienus!
— Jā, Klobonija kungs, — Džonsons atbildēja, — kaut kas tos aicina prom, un tie jau dodas ceļā.
— Daudzi no mūsējiem, Džonson, labprāt darītu tāpat.
— Gļēvie, protams, Klobonija kungs. Pie velna! Putniem taču nav pārtikas krājumu kā mums, un tāpēc tiem jāsameklē barība citur. Bet jūrnieks ar stipru kuģi zem kājām var doties kaut vai līdz pasaules galam.
— Tātad jūs cerat, ka Haterasa pasākums izdosies?
— Bez šaubām, doktor.
— Es domāju tieši tāpat, Džonson, un kaut viņam paliktu tikai viens uzticīgs biedrs …
— Mēs būsim divi.
— Protams, Džonson! — paspiedis krietnajam matrozim roku, Klobonijs atbildēja.
Prinča Alberta Zemi, gar kuras piekrasti gāja kuģis, dēvē arī par Grinela Zemi, un, ja arī Haterass aiz naida pret jenkijiem nekad to šai vārdā nesauktu, tomēr tieši tā to mēdz apzīmēt kartēs. Šā divējādā nosaukuma cēlonis ir tāds: Prinča Alberta Zemei vārdu devis anglis'Pennijs, bet tajā pašā laikā leitnants Heivens, kuģa «Rescue» komandieris, to nosaucis par Grinela Zemi, godājot amerikāņu komersantu, kas ar saviem līdzekļiem bija noorganizējis ekspedīciju.
Apbraucis piekrasti, «Forvards», sadūries ar neskaitāmiem nopietniem šķēršļiem, izmantodams pamīšus gan buras, gan dzenskrūvi, astoņpadsmitajā augustā nonāca iepretī Britānijas kalnam, kuru miglā tik tikko varēja samanīt; nākamajā dienā briga izmeta enkuru Nortumber- lendas līcī. No visām pusēm «Forvardu» ielenca ledus.