Pats vadījis noenkurošanos, Haterass atgriezās kajītē un, paņēmis karti, rūpīgi atzīmēja brigas atrašanās vietu; tobrīd tā bija uz 76°57' platuma un 99°20' garuma, vārdu sakot, tikai trīs minūtes no septiņdesmit septītās paralēles. Šajā pašā vietā pirmoreiz bija pārziemojuši arī Edvarda Belčera ekspedīcijas kuģi «Pionieris» un «Palīdzība». No šejienes Belčers organizēja ekskursijas gan kamanās, gan laivās; viņš atklāja Galda salu, Ziemeļu Kornvolu, Viktorijas arhipelāgu un Belčera līci. Šķērsodams septiņdesmit astoto paralēli, Belčers ievēroja, ka aiz tās piekraste atkāpjas uz dienvidaustrumiem. Tā, šķiet, sniedzās līdz pat Džonsa šaurumam, kas pievienojas Bafina jūrai. Turpretī ziemeļrietumos, kā teikts Belčera atskaitē, «neaptverami tālu plešas brīva jūra».
Haterass saviļņots pētīja kartē to jūras daļu, kur kā liels, balts plankums iezīmējās vēl neiepazītas zemes, un viņa skatiens atkal un atkal pievērsās neaizsalstošajam polārajam baseinam.
«Pēc tik daudziem apliecinājumiem,» kapteinis nodomāja, «pēc Stjuarta, Pennija un Belčera vēstījumiem vairs nedrīkst šaubīties! Tādai jūrai patiesi jābūt! Drosmīgie jūrnieki to redzējuši, pārliecinājušies par to paši savām acīm! Vai drīkst viņu pierādījumiem neticēt? Nē! Bet ja nu tomēr šī jūra bijusi brīva tikai toreiz, vēlu iestājušās ziemas dēļ… Nevar būt! Atklājumi taču izdarīti vairāku gadu laikā. Neaizsalstošais baseins pastāv, un es to atradīšu, es to ieraudzīšu!»
Haterass uzkāpa kvarterklājā. Brigu ieskāva bieza migla; no klāja tik tikko varēja saskatīt kuģa mastu galus. Haterass lika locim nokāpt lejā un pats ieņēma vietu «vārnu ligzdā»; viņš gribēja sagaidīt mazāko miglas iz- kliedēšanos un novērot horizontu ziemeļrietumos.
Šendons nepalaida garām izdevību šajā sakarībā piezīmēt:
— Nu, Voll, kur tad ir tā brīvā jūra?
— Jums taisnība, Šendon, — leitnants atteica, — bet ogļu mums bunkuros atlicis tikai sešām nedēļām.
— Gan doktors izdomās zinātnisku paņēmienu, — Šendons piebilda, — kā sildīt mūs bez kurināmā. Esmu dzirdējis, ka no uguns tagad taisot ledu; varbūt viņš mums no ledus iztaisīs uguni.
Paraustījis plecus, Šendons nozuda savā kajītē.
Nākamajā dienā, divdesmitajā augustā, migla īsu brīdi izklīda. Haterasu redzēja augstajā mastā modri vērojam apvārsni; pēc tam, ne vārda neteicis, kapteinis nokāpa uz klāja un pavēlēja braukt tālāk. Nebija grūti noprast, ka viņa cerības sabrukušas.
Pacēlis enkuru, «Forvards» atsāka savu nenoteikto braucienu uz ziemeļiem. Stiprās vētras dēļ marsburas un
bramrājas kopā ar visu takelāžu tika ievilktas, masti — pagarināti. Uz mainīgo vēju, kas līkumainajos jūras ceļos kļuva gandrīz neizmantojams, vairs nevarēja paļauties. Šur tur uz ūdens vīdēja lieli, bālgani laukumi, kas atgādināja eļļas plankumus; tie vēstīja ļoti drīzu salu. Tiklīdz vējš norima, jūra vienā acumirklī sastinga, bet, vējam atkal uzpūšot, jaunais ledus sašķēlās un izklīda. Pret vakaru temperatūra nokrita līdz — 7°C.
Nonākusi kādā aizsalušā kanālā, briga sāka darboties kā triecis un, ar pilnu jaudu drāžoties virsū šķērslim, to sadragāja. Brīžiem varēja likties, ka «Forvards» iekļuvis galīgā sprostā; taču negaidīta ledus straumju kustība pavēra jaunu ceļu, pa kuru tas droši peldēja tālāk; tvaiks, kas lauzās ārā no ventiļiem, saltajā gaisā sabiezējis, krita uz klāja kā sniegs. Brigas gaitu traucēja vēl citi apstākļi: lāgiem skrūves lāpstiņās ieķērās ledus gabali — tik cieti, ka tvaika mašīnas jauda nespēja tos sašķelt, tad vajadzēja braukt atpakaļ, griežot skrūvi pretējā virzienā, un sūtīt matrožus gan ar laužņiem, gan ar svirām to atbrīvot; tādi bija visu grūtību, noguruma un kavējumu cēloņi.
Tāds stāvoklis ilga trīspadsmit dienas; «Forvards» ar mokām virzījās uz priekšu Pennija šaurumā. Ekipāža paklusām kurnēja, tomēr pavēles izpildīja; vīri saprata, ka braukt atpakaļ šobrīd nav iespējams. Ceļš uz ziemeļiem bija mazāk bīstams nekā atgriešanās uz dienvidiem; vajadzēja padomāt par ziemošanu.
Matroži, savā starpā apsprieduši jauno situāciju, kādu dienu pārrunāja to arī ar Ričardu Šendonu, kurš, kā bija zināms, labprāt nostājās viņu pusē. Pārkāpdams virsnieka pienākumus, Šendons droši ļāva matrožiem savā klātbūtnē nopelt kapteiņa rīcību.
— Šendona kungs, jūs sakāt, — teica Gripers, — ka braukt atpakaļ vairs nevaram?
— Nu jau par vēlu, — Šendons atbildēja.
— Tātad, — ieminējās kāds cits, — mums atliek tikai rūpēties par ziemošanu?
— Tas ir mūsu vienīgais glābiņš. Jūs negribējāt man ticēt…
— Turpmāk mēs jums ticēsim, — sacīja Pens, kas bija jau atgriezies savā parastajā darbā.
— Ta kā noteicejs es nekad nebūšu … — uzsaka Šendons.
—- Kas zina? — Pens viņu pārtrauca. — Džons Haterass lai brauc, cik tālu grib, mēs neesam spiesti viņam sekot.
— Atcerieties tikai viņa pirmo ceļojumu Bafinajūrā,— teica Gripers, — un ar ko tas beidzās!
— Vai ari «Farvelu», — piemetināja Kliftons, — kas viņa vadībā aizgāja bojā Špicbergenas jūrās!
— No turienes pārbrauca Haterass viens pats! — Gripers turpināja.
— Viens pats ar savu suni! — piezīmēja Kliftons.
— Mums nav ne mazākās vēlēšanās upurēt sevi šim cilvēkam par prieku, — teica Pēns.
— Nedz arī zaudēt godīgi nopelnītās prēmijas!
Šī piebilde atklāja Kliftona mantkārību.
— Kad tiksim pāri septiņdesmit astotajai paralēlei, — viņš turpināja, — un mēs vairs neesam tālu no tās —, katrs no mums būs jau nopelnījis trīssimt septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu par četrdesmit astoņiem grādiem!
— Bet, — ieminējās Gripers, — vai šī peļņa neies zudumā, ja dosimies atpakaļ bez kapteiņa?
— Nē, — Kliftons atbildēja, — ja vien pratīsim pierādīt, ka atgriešanās bijusi nejaušība.
— Bet kapteinis …
— Liecies nu mierā, Griper, — Pens pārtrauca, — mums būs cits kapteinis, turklāt daudz labāks, Šendona kungs viņu pazīst. Ja kuģa komandieris sāk trakot, ekipāža to gāž un ieceļ citu. Vai nav tiesa, Šendona kungs?
— Dārgie draugi, — Šendons iztapīgi atbildēja, — manī jūs vienmēr atradīsiet atsaucīgu sirdi. Bet nogaidīsim, kas notiks turpmāk.
Acīm redzot, pār Haterasa galvu savilkās negaisa mākoņi. Taču stiprs, nelokāms, enerģisks un allaž pašpārliecināts, viņš droši vadīja savu kuģi tālāk. Kaut gan kapteinis nevarēja braukt, kā vēlētos, briga tomēr braši gāja uz priekšu; ceļš, ko tā bija veikusi piecos mēnešos, citiem kuģotājiem būtu pa spēkam tikai divos vai trīs gados. Tagad Haterass bija spiests apmesties šeit pārziemot, taču sīkstos, pārbaudītos raksturus, kadi bija šiem pieredzējušajiem, rūdītajiem kuģa ļaudīm, šāds apstāklis nebūt nebiedēja. Vai Ross un Maklūrs nenodzīvoja arktiskajās
zemēs trīs ziemas pēc kārtas? Vai tiešām-nav iespējams atkārtot to, ko darījuši viņi?
— Noteikti ir iespējams, — teica Haterass, — un pat vēl vairāk, ja vien būs nepieciešams! Ak, kāpēc man neizdevās iekļūt Smita šaurumā Bafina jūras ziemeļos! — viņš žēlojās doktoram. — Tagad mēs jau sasniegtu polu.
— Nekas, kaptein, — doktors atbildēja, — gan mēs to sasniegsim; un, ja ne pa septiņdesmit piekto meridiānu, tad pa deviņdesmit devīto katrā ziņā; bet kāda tam nozīme? Ja visi ceļi ved uz Romu, visi meridiāni jo nešau- bīgāk — uz polu.
Trīsdesmit pirmajā augustā termometrs rādīja — 10°C. Kuģošanas periods tuvojās beigām; pa labi no «Forvarda» palika Eksmuta sala, bet trīs dienas vēlāk tas pabrauca garām Galda salai Belčera kanāla vidū. Citā, ne tik vēlā gadalaikā pa šo šaurumu varbūt viņi sasniegtu Bafina jūru, bet tagad par to nedrīkstēja ne sapņot, jo šajā jūras atzarē, kas bija pilnīgi aizsprostota, «Forvarda» ķīlim neatrastos ne pēdas ūdens; visapkārt pletās bezgalīgi, vismaz uz astoņiem mēnešiem sastinguši ledus lauki.
Laužot jauno ledu ar vareniem triecieniem vai spridzinot to ar petardēm, par laimi, vēl varēja pavirzīties dažas minūtes uz ziemeļiem. Zemākā temperatūrā visvairāk bija jābīstas no bezvēja, kad šaurumi ātri aizsalst, un tāpēc jūrnieki ar prieku gaidīja kaut vai pretvēju. Tikai viena mierīga nakts — un atkal viss būtu sasalis!
Tomēr pašreizējā situācijā tik atklātā, vējiem pakļautā vietā kanāla vidū, kur draudēja sadursme ar ledus kalniem, «Forvards» ziemot nedrīkstēja, vispirms bija jāatrod drošs patvērums; Haterass cerēja sasniegt Jaunās Kornvolas piekrasti un aiz Alberta raga sameklēt kādu drošu, no vējiem pasargātu līcīti. Tāpēc viņš neatlaidīgi turēja kursu uz ziemeļiem.
Taču astotajā septembrī brigas ceļu aizšķērsoja nepārvarams viengabalains ledus valnis; temperatūra pazeminājās līdz — 12°C. Haterass nemierīgu sirdi, simtkārt riskēdams ar savu kuģi, velti meklēja kādu spraugu un tikai ar neparasti veiklu paņēmienu izkļuva no draudīgās situācijas; to varēja vērtēt kā neapdomību, pārsteidzību, kā pārgalvību vai apmātību, bet neviens nevarēja noliegt, ka Haterass ir lielisks jūrnieks, labākais no labākajiem!
«Forvarda» stāvoklis patiesi kļuva pārāk bīstams;
izlauztais ceļš aiz tā atkal ātri pārklājās ar ledu, kas dažu stundu laikā tā sacietēja, ka jūrnieki bez bailēm pa to staigāja, mēģinādami vilkt kuģi tauvā.
Nespēdams tikt garām šķērslim, Haterass nolēma sākt tiešu uzbrukumu; viņš ņēma talkā stiprākās petardes ar astoņām, desmit mārciņām pulvera; vispirms biezajā ledū tika izurbts caurums, pēc tam, lai pakļautu eksplozijai lielāku virsmu, tajā uzmanīgi horizontālā stāvoklī novietoja petardi un caurumu aizbāza ar sniegu; pēdīgi guta- perčas caurulē izolētajam deglim pielaida uguni.
Tātad ledus valni lūkoja saspridzināt, jo sazāģēt to nebija iespējams — atsevišķie gabali acumirklī no jauna sasala kopā. Katrā ziņā kapteinis cerēja, ka nākamajā dienā varēs doties tālāk.
Taču naktī sāka plosīties vētra; jūra zem savas ledainās čaulas bangojās, it kā tās dzīles kāds tricinātu, un pēkšņi no fokmasta atskanēja loča satrauktā balss:
— Skatieties atpakaļ, skatieties!
Kapteinis palūkojās turp un cauri mijkrēšļa dūmakai ieraudzīja ko briesmīgu.
Augsta ledus lavīna, virzīdamās uz ziemeļiem, neaprakstāmā ātrumā drāzās brigai virsū.
— Visi uz klāja! — uzsauca kapteinis.
Virpuļojošā lavīna jau bija gandrīz pus jūdzes attālumā; ledus gabali cilājās, gāzās cits citam pāri, jaucās kā neparasti lieli smilšu graudi negantā orkānā; gaisu tricināja šausmīgi dārdi.
— Vai redzat, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — tādās sprukās mēs vēl neesam bijuši!
— Jā, skats diezgan baigs, — doktors mierīgi atbildēja.
— Būs jāatsit īsts triecienuzbrukums, — stūrmanis turpināja.
— Nudien, lavīna atgādina milzīgu baru aizvēsturisku dzīvnieku, kādi senāk droši vien mituši ziemeļos! Kā tie grūstās! Steidzas, it kā sacenzdamies ātrumā!
— Un daži pat bruņoti asiem šķēpiem, no kuriem ieteicu vairīties, Klobonija kungs, — Džonsons piebilda.
— īsts aplenkums! — iesaucās doktors. — Lai notiek, steigsimies uz cietoksni!
Un viņš veicīgi devās uz kuģa pakaļgalu, kur ekipāža, bruņojusies ar kārtīm, dzelzs stieņiem un svirām, gatavojās atsist briesmīgo uzbrucēju.
Lavīna tuvojās un, ievilkdama savā virpulī apkārtējos ledus gabalus, augtin auga. Lai draudīgo ledus fronti pārrautu, Haterass pavēlēja no kuģa priekšgala atklāt uz to lielgabaluguni. Bet lavīna jau bija klāt un uzgāzās bri- gai; atskanēja skaļš brīkšķis, un daļa brigas labās puses borta tika salauzta.
— Nekustieties! — kliedza Haterass. — Piesargieties no ledus!
Ledus gabali neapturami vēlās kuģim virsū; vairākus centnerus smagi bluķi rāpās pa kuģa korpusu uz augšu; mazākie gabali, uzmesti līdz marsburām, asām šķembām krita lejup, pārraudami vantis, saplēzdami takelāžu. Neskaitāmie uzbrucēji, kuru masa spētu sadragāt simt tādu «Forvardu», ielenca ekipāžu. Matroži centās atgrūst šos uzmācīgos agresorus, bet ledus gabalu asās šķautnes vairākus ievainoja, starp citu, arī Boltonam kreisais plecs bija galīgi saplosīts. Troksnis kļuva aizvien drausmīgāks. Deks nikni rēja uz neparastajiem ienaidniekiem. Stāvokli jo baismīgāku padarīja nakts tumsa, kaut gan negantos ledus gabalus, kuru baltumā atspulgojās pēdējie izkliedētie gaismas stari, tā tomēr nenoslēpa.
Šajā dīvaini nesamērīgajā, pārdabiskajā cilvēku cīņā ar dabu nerimtīgi skanēja Haterasa pavēles. Pakļaudamās smago masu varenajam spēkam, briga sasvērās uz kreisajiem sāniem, un grotmasta rājas gals saliecies iesprūda ledus laukā, gandrīz nolaužot pašu mastu.
Haterass noprata draudošās briesmas; brīdis bija baigs, ja briga pilnīgi apgāztos, lavīna varēja aizraut prom mastus.
Pēkšņi virs borta iznira milzu ledus blāķis brigas lielumā; ar neatvairāmu spēku tas cēlās aizvien augstāk, kāpa vēl un vēl un beidzot sniedzās jau pāri jutām; ja šis blāķis uzgāztos brigai, tā būtu pagalam; pēc brītiņa, izslējies stāvus augstu pār bramrājām, tas sāka svārstīties uz savas pamatnes.
Matrožiem izlauzās šausmu kliedzieni. Visi metās uz labo bortu.
Bet šajā mirklī brigu kaut kas viegli pacēla. Kā spalviņa tā uzlidoja gaisā, nenoteiktu laika sprīdi karājās, tad nosvērās uz leju un nokrita uz ledus lauka, kur to tik stipri sāka šūpot, ka tā brakšķēja visās malās. Kas tad īsti bija noticis?
Kad lavīna pacēla brigu, ledus spiediens no aizmugures pārsvieda to pāri nepārvaramajam ledus valnim. Pēc mirkļa, kas šajā dīvainajā kuģojumā šķita kā mūžība, briga, nokrizdama otrpus šķēršļa, salauza ledu un nonāca savā īstajā elementā — ūdenī.
— Šķērslis pārvarēts! — iesaucās Džonsons, skriedams uz kuģa priekšgalu.
— Lai slavēts dievs! — noteica Haterass.
Patiesi, «Forvards» bija iemests aizsalušā baseinā. No visām pusēm kuģi ieskāva ledus, un, kaut gan ķīlis atradās ūdenī, briga nespēja kustēties; taču, kamēr tā pati stāvēja uz vietas, ledus lauks peldēja.
— Mūs nes straume, kaptein! — iesaucās Džonsons.
— Lai nes, — atteica Haterass.
Starp citu, vai tad būtu iespējams tai pretoties?
Kad atausa rīts, noskaidrojās, ka ledus lauks straumes ietekmē ātri dreifē uz ziemeļiem. Peldošās ledus masas, kurām neredzēja ne gala, ne malas, rāva līdzi ledus lauka vidū iestrēgušo «Forvardu»; paredzēdams katastrofu, ja ledus spiediens brigu izmestu kādā krastā vai sadragātu, Haterass lika iznest uz klāja lielu daļu produktu, nometnes piederumus, drēbes un segas. Rīkodamies līdzīgi kapteinim Maklūram, kurš bija nonācis tādos pašos apstākļos, viņš pavēlēja aplikt kuģa korpusam ar gaisu piepūstus gumijas maisus, lai pasargātu to no nopietnas avārijas; drīz vien —14° C temperatūrā ap «Forvardu» sablīvējās ledus kalni, izveidojot īstu cietoksni, virs kura rēgojās vienīgi brigas masti.
Tā viņi ceļoja septiņas dienas; divpadsmitajā septembrī Jaunās Kornvolas galējos rietumos iznira un atkal spēji nozuda Alberta rags; pēc tam, kā novērojumi liecināja,. ledus lauks uzņēma kursu uz austrumiem. Uz kurieni tas peldēja? Kur apstāsies? Kas to varēja paredzēt?
Ekipāža, dīkā sēdot, gaidīja. Beidzot, piecpadsmitajā septembrī, ap trim pēcpusdienā, ledus lauks, droši vien uzdrāzies kādam citam, negaidot apstājās; kuģis saņēma stipru triecienu; Haterass, kas todien veica novērojumus, palūkojās kartē: viņi atradās tālu ziemeļos, tālu no jebkuras sauszemes uz 95°35' garuma un 78°15' platuma, tā apgabala, tās nezināmās jūras centrā, kur ģeogrāfi atzīmējuši aukstuma polu.