Dienvidu puslodē laiks mēdz būt aukstāks nekā līdzīgās paralēlēs ziemeļos, taču Jaunajā Zemē temperatūra ir vēl par piecpadsmit grādiem zemāka nekā citās pasaules daļās; visbargākais sals tomēr valda tajā Amerikas apgabalā, kas pazīstams ar nosaukumu «aukstuma pols».
Gada vidējā temperatūra tur nav augstāka par —19° C. Zinātnieki, kuru domām piekrita arī doktors Klobonijs, šo parādību izskaidro šādi: Amerikas ziemeļos gandrīz pastāvīgi pūš spēcīgi dienvidrietumu vēji; nākdami no Klusā okeāna, tie nes vienmērīgu, mērenu temperatūru; bet, lai sasniegtu arktiskās jūras, vējiem jāšķērso plašā, sniegiem klātā Amerikas teritorija; šajā ceļā atdzisušie vēji ienes apgabalos aiz polārā loka ledainu saltumu.
«Forvards» atradās aukstuma polā, tāļu aiz to apgabalu robežām, kuras bija sasnieguši tā priekšgājēji; tātad Haterass ar savu brigu, uz kuras puse matrožu bija sadumpojušies, nomaldījies ledos, varēja gaidīt skarbu ziemu. Kapteinis, kā parasts, bija gatavs enerģiski stāties pretī jebkurām briesmām. Viņš droši vērās liktenim acīs un nenokāra galvu.
Vispirms ar pieredzējušā Džonsona palīdzību Haterass uzsāka nepieciešamos priekšdarbus ziemas nometnes sagatavošanai. Pēc viņa aplēsēm «Forvards» bija aizdzīts divsimt piecdesmit jūdžu no pēdējās pazīstamās piekrastes, proti, no Jaunās Kornvola salas; kā granīta sienas brigu ieskāva ledus kalni, un nekāda cilvēciska vara to nespētu atbrīvot.
Plašajās jūrās, kuras bija sastindzinājis arktiskās ziemas sals, nemanīja ne pilītes ūdens. Cik tālu vien skatiens sniedza, pletās ledus lauki, taču itin nekur nebija gludas, līdzenas virsmas. Nekā tamlīdzīga. Laukus klāja neskaitāmi aisbergi, un paši augstākie aizsedza brigu no trim pusēm; līdz tai nonāca vienīgi dienvidaustrumu vējš. Ledus kalnu vietā iztēlojoties klintis, sniega vietā — zaļumus, bet jūru iedomājoties tās dabiskajā stāvoklī, varētu likties, ka briga noenkurojusies kādā jaukā, no skarbiem vējiem pasargātā, mierīgā līcītī. Bet cik skumjš šis polārais apgabals bija patiesībā! Cik vienmuļa daba! Cik nožēlojama ainava visapkārt!
Kaut gan kuģis bija iestrēdzis ļoti stingri, tomēr vajadzēja to pamatīgi noenkurot, lai izsargātos no negaidītas ledus kustības vai zemledus viļņošanās. Uzzinājis, ka «Forvards» nonācis aukstuma polā, Džonsons īpaši rūpīgi sāka gatavoties ziemas nometnei.
— Nu tik mēs dabūsim! — viņš doktoram teica. — Laimējas gan mūsu kapteinim! Esam noenkurojušies zemeslodes visnejēdzīgākajā vietā! Nolādēts! Bet mēs izkulsimies, gan redzēsiet! *
Turpretī doktors sirds dziļumos bija gluži vienkārši sajūsmināts par radušos stāvokli. Viņš ne pret ko citu to nemainītu! Ziemot aukstuma polā — tā taču bija neizsakāma laime!
Vispirms matroži veica ārdarbus; buras tika atstātas rājās, nevis noglabātas kravas telpās, kā to mēdza darīt pirmie polārjūru braucēji; tās tikai satina un sabāza pārvalkos, kurus drīz vien apņēma necaurlaidīga ledus čaula; nenolaida pat bramštengu, un arī «vārnu ligzda» palika savā vietā; tā noderēja par observatoriju. Novāca vienīgi takelāžu.
Ap brigu vajadzēja izcirst ledu, kura spiediens bija neizturams. Biezais apledojums, kas klāja brigas korpusu, kļuva pārāk smags, kuģa iegrime — dziļāka par parasto. Bija paredzams ilgs, nogurdinošs darbs. Pēc dažām dienām «Forvarda» zemūdens daļas tika atbrīvotas un radās izdevība tās pārbaudīt; lieliskās konstrukcijas dēļ priekšvadnis nebija cietis, vienīgi vara apšuvums, kā izrādījās, bija gandrīz noplēsts. Atbrīvotā briga pacēlās vismaz par deviņām collām augstāk; pēc tam slīpi apkārt kuģim izcirta ledu — tādā veidā iedus spiediens neitralizējās.
Šajos darbos piedalījās arī Klobonijs; viņš veikli rīkojās ar ledus cērti un ar savu jautro omu uzmundrināja matrožus. Doktors mācījās pats un mācīja citus. Jauno ledus veidojumu ap brigu viņš ļoti slavēja.
— Apsveicams piesardzības paņēmiens, — viņš atzina.
— Bez tā kuģis neizturētu spiedienu, — paskaidroja Džonsons. — Tagad droši varam celt sniega valni brigas klāja augstumā un, ja vēlamies, taisīt to kaut vai desmit pēdas biezu — materiāla mums taču netrūkst!
— Prātīga doma! — atteica doktors. — Sniegs ir slikts siltuma vadītājs, tas siltumu nevis absorbē, bet atgrūž, un tādā veidā siltums nespēs aizplūst no brigas.
— Pareizi gan, — piekrita Džonsons. — Mēs uzcelsim īstu cietoksni, kas pasargās mūs gan no aukstuma, gan arī no zvēriem, ja tie iedomātos mūs apmeklēt; kad darbus pabeigsim, redzēsiet, cik lieliski tas izskatīsies; šajā sniega masā izveidosim divējas kāpnes — vienas uz Јuģa priekšgalu, otras — uz pakaļgalu. Izcirtuši tās ar cērtēm, aplaistīsim ar ūdeni; ūdens pārvērtīsies akmenscietā ledu, un karaliskās kāpnes būs gatavas.
— Skaisti! — iesaucās doktors. — Patiesi jāatzīst, ka nav slikti, ja sals rada sniegu un ledu, tā sakot, līdzekļus, ar kuriem cīnīties pret aukstumu. Pretējā gadījumā mūsu stāvoklis būtu neapskaužams.
Brigai tiešām bija lemts noslēpties zem pamatīgas ledus kārtas, kurai pienācās saglabāt iekšējo siltumu; virs klāja visā tā garumā no bieza, darvota audekla uzcēla jumtu, kuru apbēra ar sniegu; audekla malas, nokārdamās diezgan zemu pār bortu, apsedza kuģa sānus. Pasargāts no zemās ārējās temperatūras, klājs kļuva par labu pastaigas vietu; tam vēl uzlika trīsdesmit collu biezu sniega kārtu, kuru samīdīja un noblietēja, līdz tā pārvērtās tvirtā masā; arī tas bija nepieciešams, lai aizkavētu iekšējā siltuma aizplūšanu; sniega virsu nokaisīja ar smiltīm, kuras, sajaukušās ar sniegu, izveidoja stingru, noblietētu bruģi.
— Trūkst tikai vēl dažu koku, — teica doktors, — un es te justos gluži kā Haidparkā vai Babilonas gaisa dārzos.
Netālu no brigas ledus laukā izcirta ieapaļu āliņģi; tā bija īsta aka, tikai vienmēr jāuztur lietošanas stāvoklī; ik rītu vajadzēja uzlauzt virs ūdens radušos jauno ledus kārtu; aka bija nepieciešama, ja izceltos ugunsgrēks, un biežajām ekipāžas peldēm higiēniskos nolūkos; lai ietaupītu kurināmo, ūdeni centās smelt no jūras dzelmes, kur tas nav tik salts; to darīja ar sūkņa palīdzību, ko izgudrojis franču zinātnieks Fransuā Arago; iegremdējot aparātu zināmā dziļumā, caur cilindru ar divkāršu dibenu tajā iesūknēja ūdeni.
Parasti ziemas mēnešos no kuģa mēdz iznest visus liekos smagumus, lai atbrīvotu vairāk vietas; šīs mantas novieto krastā iekārtotās noliktavās. Bet to, ko viegli var izdarīt piekrastē stāvošs kuģis, nespēj tas, kas noenkurojies pie ledus lauka.
Brigas iekšpusē tika veikts viss nepieciešamais, lai novērstu divus šajos polārajos apgabalos bīstamus ienaidniekus — aukstumu un mitrumu; pirmajam allaž neglābjami seko otrs — jo bīstamāks; aukstumu cilvēks vēl spēj izturēt, turpretim mitrumā viņš iet bojā; tāpēc pret to bija katrā ziņā jācīnās.
«Forvards», būvēts ceļojumiem polārajās jūrās, bija lieliski pielāgots ziemošanai šajās vietās: kubriks bija iekārtots ļoti pārdomāti; tajā nebija kaktu, kur mitrums mēdz nosēsties vispirms; zemā temperatūrā uz šķērssienām, galvenokārt stūros, patiešām izveidojas ledus kārtiņas, kuras kūstot pārvēršas mitrumā. Vēl ieteicamāka ekipāžas dzīvojamai telpai būtu apļa forma, bet arī tagadējais kubriks bija ļoti mājīgs, jo to piesildīja liela krāsns un tajā netrūka labas ventilācijas; sienas bija klātas briežādām, nevis ar vilnas drānu, kas uzsūc tvaikus, kuri kondensējoties rada gaisā mitrumu.
Uz juta, nojaukuši sienas starp kajītēm, virsniekiem izveidoja vienu lielu, labāk vēdināmu un ar kopīgu krāsni apkurināmu dzīvojamo telpu. Pie tās, tāpat kā pie kub- rika, atradās priekšnamiņš, kas novērsa tiešu saskari ar āru. Tas neļāva aizplūst siltumam un deva iespēju pakāpeniskai pārejai no vienas temperatūras uz otru. Priekšnamā mēdza atstāt sniegainās drēbes, bet ārpusē uz dzelzs skrāpjiem varēja notīrīt zābakus, lai telpās neienestu ko neveselīgu.
Brezenta caurules pievadīja krāsnīm nepieciešamo gaisu; pa citām caurulēm laukā izplūda ūdens tvaiki. Turklāt abās telpās bija uzstādīti kondensatori, kas uzsūc mitrumu un neļauj tam nosēsties uz sienām. Divreiz nedēļā kondensatorus iztukšoja, un dažkārt tajos sakrājās vairāki spaiņi ūdens. Tā bija visai liela uzvara pār ienaidnieku.
Ar ventilācijas cauruļu palīdzību krāsns kurināšana bija viegli regulējama; pietika niecīga daudzuma ogļu, lai telpā uzturētu +10°C temperatūru. Tomēr, pārbaudījis ogļu noliktavas, Haterass atzina, ka pat ar vislielāko taupību kurināmā vairs nepietiks ne pāris mēnešiem.
Drēbēm, kuras bija bieži jāmazgā, uz brigas iekārtoja žāvētavu; veļu žaut laukā nevarēja, jo tur tā, salā sastingusi, lūza. Tvaika mašīnai noņēma trauslākās detaļas un noglabāja tās hermētiski slēgtā telpā.
Dzīve uz kuģa izraisīja nopietnas pārdomas; Haterass bija ļoti rūpīgi izstrādājis dienas kārtību, un šie noteikumi karājās kubrikā pie sienas. Vīri cēlās sešos no rīta; gultas vēdināja trīs reizes nedēļā; dzīvojamo telpu grīdas ik lītus berza ar karstām smiltīm; visās ēdienreizēs matrožiem izsniedza karstu tēju, bet ēdienus mainīja pēc iespējas katru dienu; pārtikā ietilpa maize, milti, liellopu tauki, žāvētas rozīnes pudiņu pagatavošanai, cukurs, kakao, tēja, rīsi, citrona sula, gaļas konservi, sālīta liellopu un cūkas gaļa, marinēti kāposti un saknes; virtuve atradās patālāk no dzīvojamām telpām, līdz ar to gāja zudumā daudz siltuma, taču ēdienu gatavošana ir nemitīgs tvaiku un mitruma avots.
Barībai cilvēka veselībā ir liela nozīme. Polārajās zemēs jālieto vairāk dzīvnieku produktu. Doktoram ēdienu kartes sastādīšanā piederēja izšķirošais vārds.
— Ņemiet piemēru no eskimosiem, — viņš mēdza teikt, — tos izskolojusi pati daba, un mums šai ziņā no viņiem jāmācās; arābi un afrikāņi var iztikt ar dažām datelēm un sauju rīsu, turpretim šeit jāēd daudz un labi. Eskimosi izlieto desmit līdz piecpadsmit mārciņu tauku dienā. Ja tāds režīms jūs neapmierina, būs jāpāriet uz ēdieniem, kas bagātāki ar cukuru un taukvielām. Vārdu sakot, mums nepieciešams ogleklis, tātad — ēdīsim to! Nepietiek, ka mēs ogles beram krāsnī, neaizmirsīsim gādāt kurināmo arī tai vērtīgajai krāsnij, kas slēpjas mūsos pašos!
Reizē ar pārtikas režīmu ekipāžai bija jāievēro arī stingri kārtības noteikumi; ik pēc divām dienām neviens nedrīkstēja atteikties no nepatīkamās peldes āliņģa ledainajā ūdenī, kas lieliski līdzēja saglabāt dabisko siltumu. Doktors citiem rādīja priekšzīmi; sākumā viņš to darīja ar lielu nepatiku, taču drīz vien šī sajūta izzuda un higiēniskās peldes viņam sniedza īstu baudu.
Kad darbs, medības vai izlūkgājieni spieda doties laukā lielā salā, ekipāžas ļaudīm it īpaši vajadzēja uzmanīties no apsaldējumiem, proti, vajadzēja sargāties, lai nenosaldētu kādu ķermeņa daļu; ja tas gadījās, tad, steidzīgi beržot ar sniegu cietušās vietas, lūkoja tajās atjaunot asinsriti. Starp citu, viri valkāja vilnas drēbes, briežādas mēteļus un roņādas bikses, kuras nelaida cauri vēju.
Dažādos darbos un brigas klāja pārkārtošanā aizritēja apmēram trīs nedēļas, un tā bez sevišķiem starpgadījumiem pienāca desmitais oktobris.