Sals todien sasniedza sešpadsmit grādu zem nulles; laiks bija samērā mierīgs; bezvējā aukstums likās viegli paciešams. Izmantodams skaidro dienu, Haterass devās pētīt apkārtni; uzkāpis kādā no augstākajiem aisbergiem, viņš ziemeļu pusē tālskatī neredzēja neko vairāk kā bezgalīgus ledus kalnus un laukus. Nekur ne vēsts no piekrastes; visapkārt tikai haotiskas ledus masas visdrūmākajā aspektā. Lūkodams aplēst sava gūsta iespējamo ilgumu, kapteinis atgriezās uz kuģa.
Mednieki, starp tiem doktors Klobonijs, Džeims Volls, Simpsons, Džonsons un Bells, steidzās apgādāt, ekipāžu ar svaigu gaļu. Putni, meklēdami maigāku klimatu, bija aizlaidušies uz dienvidiem. Ziema nebiedēja vienīgi īpatnējas polāro apgabalu irbes, tās viegli varēja nomedīt, un šo putnu lielais skaits solīja bagātīgu pārtikas papildinājumu.
Netrūka arī zaķu, lapsu, vilku, sermuliņu un lāču; franču, angļu vai norvēģu medniekiem te nebūtu par ko sūdzēties, taču zvēri nelaida neviena sev tuvumā, turklāt ledus laukos bija grūti pamanīt sniegbaltos dzīvniekus, tāpēc ka pirms liela sala tie maina spalvu un ietērpjas ziemas kažokos. Klobonijs nepiekrita dažu dabaszinātnieku domām, ka šīs pārvērtības izraisa zemā temperatūra, jo tās taču notiek jau pirms oktobra, tātad tām pamatā ir nevis fizisks cēlonis, bet kādas augstākas varas tālredzība, kas gādā par to, lai zvēri polārajos apgabalos spētu izturēt bargo arktisko ziemu.
Nereti šeit gadījās sastapt jūras govis un jūras suņus — dzīvniekus, kurus vispār apzīmē par roņiem; tos īpaši ieteica medīt gan ādas, gan ari tauku dēļ, ko varēja izmantot kā augstvērtīgu degvielu. Bet roņu aknas
nepieciešamības gadījumā lieliski derēja pārtikai; šīs milzu amfībijas te mita simtiem, un divas trīs jūdzes uz ziemeļiem no brigas ledus, burtiski, bija nosēts roņu āliņģiem. Diemžēl šie dzīvnieki apbrīnojami labi nojauta mednieku tuvošanos un daudzkārt, pat ievainoti, veikli ielēca āliņģī un pazuda zem ledus.
Tomēr deviņpadsmitajā oktobrī četrsimt jardu no brigas Simpsonam izdevās kādu no tiem nomedīt; pirms tam viņš drošības dēļ bija aizbāzis āliņģi, un dzīvnieks nonāca pilnīgi mednieku varā. Ronis ilgi pretojās, bet galu galā, saņēmis vairākus šāvienus, nobeidzās. Tā garums bija deviņas pēdas; lielais purns, žokļi ar sešpadsmit zobiem, platās spārnveidīgās krūšu spuras un īsā, ar otru spuru pāri bruņotā aste liecināja, ka tas ir varens jūras suņu ģints pārstāvis. Gribēdams tā galvaskausu saglabāt savai zoologa kolekcijai, bet ādu mājas vajadzībām, doktors abus atradumus ātri preparēja. Viņš tos iebāza āliņģī, kur tūkstoši sīku gliemju iznīcināja gaļu līdz kaulam; pēcpusdienā darbs bija paveikts, turklāt tik meistariski, ka labāk to izdarīt diez vai būtu izdevies pat ievērojamākajiem Liverpūles ādu ģērētājiem.
Tiklīdz saule sasniedz rudens ekvinokciju, t. i., divdesmit trešajā septembrī, polārajos apgabalos sākas ziema. Labdarīgais spīdeklis, pamazām slīdējis tuvāk un tuvāk apvārsnim, beidzot divdesmit trešajā oktobrī, ar slīpajiem stariem noglāstījis ledainās kalnu kores, nozuda. Doktors sūtīja saulei savu zinātnieka un ceļotāja atvadu sveicienu. Viņš atkal to ieraudzīs tikai februārī.
Būtu maldīgi domāt, ka ziemeļos ilgajā saules prombūtnē iestājas pilnīga tumsa; šai laikā sauli zināmā mērā aizstāj mēness; netrūkst arī spilgtās zvaigžņu mirgas un planētu spožuma, biežu ziemeļblāzmu un īpašas sniega baltuma refrakcijas pie apvāršņa; turklāt divdesmit pirmajā decembrī, savā vislielākajā deklinācijā uz dienvidiem, saule vēlreiz nonāk trīsdesmit grādus zem polārā apvāršņa; tad dažas stundas dienā valda blāva mijkrēšļa gaisma. Vienīgi miglas un sniegputeņi saltās ziemeļu zemes nereti ietin necaurredzamā tumsā.
Tomēr līdz šim laika apstākļi bija diezgan labvēlīgi; par tiem varēja sūdzēties tikai irbes un zaķi, kurus nemitīgi vajāja mednieki, — viņi uzstādīja vairākas lamatas lapsām, bet piesardzīgie zvēri neļāvās sagūstīties: nereti, atrausuši sniegu no lamatām, tie bez mazākā riska notiesāja izlikto ēsmu. Doktors lapsas sūtīja pie velna, tomēr dziļi nožēlodams, ka ir spiests ziedot nelabajam tik vērtīgu medījumu.
Divdesmit piektajā oktobrī dzīvsudrabs termometrā vairs necēlās augstāk par — 20° C. Plosījās neganta viesuļvētra; necaurredzamajā sniega virpulī zeme ar debesīm jaucās kopā, līdz «Forvardam» nenonāca ne mazākais gaismas stariņš. Ekipāžā vairākas stundas izraisīja satraukumu Simpsona un Bella liktenis — viņi medījot bija aizgājuši pārāk tālu no brigas; abi pārradās tikai nākamajā rītā — satinušies briežādās, mednieki augu dienu bija gulējuši uz ledus, kamēr virs viņiem trakojis negantais orkāns, ierakdams tos piecas pēdas augstās kupenās. Viņi bija gandrīz nosaluši, un doktors Klobonijs krietni nopūlējās, kamēr atjaunoja abu asinsriti.
Vētra nerimās astoņas dienas. Laukā nebija iespējams spert ne soli. Dienu temperatūra svārstījās no —15° C līdz -20°C.
Šīs piespiedu dīkās dzīves laikā katrs darīja, ko gribēja: dažs gulēja, dažs smēķēja, citi paklusām sarunājās, apraudamies, tiklīdz tuvojās Džonsons vai doktors; jebkuras morālās saites starp ekipāžas vīriem bija zudušas; matroži sapulcējās tikai kopīgās vakara lūgšanās vai svētdienās, kad lasīja bībeli un noturēja dievkalpojumus.
Kliftons bija aplēsis, ka aiz septiņdesmit otrās paralēles viņa prēmija būs pieaugusi līdz trīssimt septiņdesmit piecām mārciņām sterliņu; šo summiņu viņš uzskatīja par pietiekami apaļu, un viņa godkāre ar to samierinājās. Pārējie matroži, Kliftonam labprāt piekrizdami, sapņoja, kur varēs izlietot ar tādiem pūliņiem sapelnīto naudu.
Haterass gandrīz nemaz nerādījās. Medībās un pastaigās viņš nepiedalījās. Viņu nesaistīja arī meteoroloģiskie fenomeni, kurus apbrīnoja Klobonijs. Kapteinis dzīvoja ar vienu vienīgu domu, un to varēja izteikt vienā vārdā: Ziemeļpols. Viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad «Forvards» beidzot atbrīvosies no ledus sprosta un atsāks savu dēkaino ceļojumu.
Vārdu sakot, uz brigas valdīja drūma noskaņa. Patiesi, nav nekā nožēlojamāka par sagūstītu kuģi, kurš, izrauts no savas īstās stihijas, zem biezā apledojuma zaudē savus dabiskos apveidus; tas vairs pat nelīdzinās kuģim; radīts kustībai, tas nespēj kustēties; kuģis, kas reiz pratis spītēt vējiem un negaisiem, tagad pārvērsts koka kastē, noliktavā, uz vietas stāvošā cilvēku mītnē. Šis nenormālais stāvoklis matrožu sirdīs viesa neaprakstāmas bažas un nožēlu.
Doktors Klobonijs dīkajās stundās kārtoja ceļojuma piezīmes, kas tieši atainotas šajā stāstā; viņš ne mirkli nesēdēja bezdarbībā un nekad nezaudēja labo omu. Manījis, ka vētra norimst, doktors apmierināts gatavojās savām parastajām mednieka gaitām.
Trešajā novembrī sešos no rīta — 21° C salā Klobonijs Džonsona un Bella pavadībā izgāja laukā; ledus klajumi šķita nolīdzināti; iepriekšējās dienās bagātīgi sakritušais sniegs, aukstumā sacietējis, bija kļuvis ērts gājējiem; sals bija spīvs un sauss; nesalīdzināmi spoži mirdzēja mēness, veidojot uz ledus lauku sīkajām šķautnītēm apbrīnojamas gaismēnas rotaļas. Aizmugurē kā spīdoša sliede palika mednieku pēdas vizošām malām, bet uz ledājiem neparasti skaidri iezīmējās viņu garās ēnas.
Doktoram līdzi skrēja viņa draugs Deks; medībām tas likās noderīgāks par grenlandiešu suņiem — un ne bez pamata: grenlandiešu suņi medībām nav visai piemēroti, jo rādās, ka tiem trūkst tās dievišķās dzirksts, kas piemīt mērenā klimata suņiem. Deks skrēja, ošņādams sniegu, un bieži vien spēji apstājās pie svaigām lāču pēdām. Tomēr mednieki divu stundu laikā nebija uzgājuši pat zaķi.
— Vai tiešām zvēri jūt nepieciešamību pārcelties uz dienvidiem? — apstājies pie kāda uzkalniņa, doktors ieminējās.
— Liekas gan, Klobonija kungs, — atbildēja galdnieks.
— Nedomāju vis, — noteica Džonsons, — manuprāt, zaķiem, lapsām un lāčiem šis klimats ir piemērots; zvēru nozušana droši vien saistās ar pagājušo viesuļvētru; tiklīdz uzpūtīs dienvidu vējš, tie atkal atradīsies; cita lieta, ja runa būtu par ziemeļbriežiem vai mošusvēršiem.
— Bet Melvila salās šie dzīvnieki mīt lielos baros, — atsāka doktors. — Tiesa gan, šī sala atrodas vairāk uz dienvidiem; tāpēc kapteinim Parrijam viņa ziemas nometnes laikā vērtīga medījuma nekad nav trūcis.
— Mums tāda laime nesmaida, — piezīmēja Bells, — mēs priecātos, ja iegūtu vismaz lača gaļu.
— Tieši tas visgrūtāk izdarāms, — sacīja doktors, lāči, kā rādās, šeit sastopami ļoti reti, un tie ir ārkārtīgi piesardzīgi, nav vēl tā saraduši ar cilvēkiem, lai paši nāktu pretī lodēm.
— Bellām prātā tikai lāča gaļa, — teica Džonsons,
— kaut gan šobrīd daudz nepieciešamāki par gaļu vai ādu ir lāča tauki.
— Pareizi, Džonson, — piekrita Bells, — toties tu par kurināmo vien domā.
— Kā gan lai nedomā? Pat ar visstingrāko taupību ogļu mums nepietiks ne trim nedēļām.
— Jā, — teica doktors, — stāvoklis patiesi draudīgs, jo novembris vēl nule sākas, bet polārjoslā pats aukstākais ir februāris; taču, ja mēs nedabūsim lāča taukus, iztiksim ar roņa taukiem.
— Tomēr neilgi, Klobonija kungs, — iebilda Džonsons,
— jo arī šie dzīvnieki drīz no mums aizies; sals un piesardzība tos sadzīs zem ledus, un virspusē tie vairs nerādīsies.
— Tādā gadījumā, — turpināja doktors, — laikam būs jāpaļaujas vienīgi uz lāčiem, jo, atklāti sakot, tie ir šejienes vērtīgākie zvēri, kuri cilvēkam spēj dot visu nepieciešamo: barību, apģērbu, gaismu un kurināmo. Vai dzirdi, Dek? — doktors noglāstīja suni. — Mums, draudziņ, vajadzīgi lāča tauki: meklē tos, Dek, meklē!
Deks, kas šajā mirklī ošņāja ledu, doktora balss un glāstu ietekmē kā bulta aizdrāzās prom. Suns nikni rēja, un, kaut gan no medniekiem to šķīra krietns attālums, rējieni bija sadzirdami ļoti skaidri.
Skaņas izplatīšanās ātrums stiprā salā ir apbrīnojams; to var salīdzināt vienīgi ar zvaigžņu gaismas ātrumu pie ziemeļu debesim; gaismas un skaņu viļņi veic ievērojamus attālumus, galvenokārt sausa sala naktīs aizpolārā loka apgabalos.
Ieklausījušies tālajos rējienos, mednieki devās pa Deka pēdām. Jau pēc vienas jūdzes visi jutās pagalam aizkusuši, jo saltais gaiss apgrūtināja elpošanu. Deks bija apstājies pēdas piecdesmit no kāda paugura, kura virsotnē kustējās neizprotama, milzīga masa.
— Mūsu sapnis piepildījies! — iesaucās doktors, uz- vilkdams šautenes gaili.
— Lācis, nudien, lācis, turklāt skaists! — sekodams doktora paraugam, teica Bells.
— Tikai dīvains, — piezīmēja Džonsons, ļaudams vispirms šaut biedriem.
Deks neganti rēja. Bells, pagājis uz priekšu soļus divdesmit, izšāva; taču, šķiet, netrāpīja, jo dzīvnieks joprojām smagi šūpoja galvu.
Tad savukārt tam tuvojās Džonsons un, uzmanīgi notēmējis, nospieda gaili.
— Atkal garām! — iesaucās doktors. — Ak, nolādētā refrakcija! Mēs vēl neesam šāviena attālumā! Kad beidzot pie tās pieradīsim! Lācis atrodas vairāk nekā tūkstoš pēdu no mums!
— Uz priekšu! — sauca Bells.
Visi trīs mednieki steidzās klāt dzīvniekam, kuru zalve nebūt nebija nobiedējusi; tas likās krietni prāvs, un vīri, nedomādami par gaidāmās cīņas briesmām, jau ļāvās uzvaras priekam. Piegājuši izdevīgā attālumā, viņi izšāva; lācis, droši vien nāvīgi ievainots, augstu palēcās un nokrita uzkalniņa piekājē.
Deks metās tam klāt.
— Redz, cik viegli tikām galā ar šo nezvēru, — noteica doktors.
— Tikai trīs šāvieni, — nicinoši piemetināja Bells, — un tas jau pagalam!
— Pārāk dīvaini! — nomurmināja Džonsons.
— Varbūt esam ieradušies tieši tajā brīdī, kad lācis no vecuma taisījās izlaist garu? — jokoja doktors.
— Ak, vecs vai jauns, — sacīja Bells, — tāpēc jau medījums nav zemē metams!
Tā sarunādamies, mednieki sasniedza uzkalniņu un lielā pārsteigumā ieraudzīja, ka Deks plosa beigtu polārlapsu.
— Te nu bija! — iekliedzās Bells. — Tas ir par traku!
— Nudien! — piekrita doktors. — Tēmējām uz lāci, bet nošāvām lapsu!
Džonsonam trūka vārdu.
— Kā tad! — iesmējās doktors, kaut gan smiekliem cauri skanēja vilšanās. — Jau atkal refrakcija, atkal šī refrakcija!
— Kā to lai izskaidro, Klobonija kungs? — vaicāja galdnieks.
— Jā, draugs, kā distances, tā dimensiju ziņā refrakcija
mūs pievīlusi. Tādēļ mēs lapsu noturējām par lāci. Šejienes apstākļos tādi brīnumi mēdz gadīties. Tātad mūsu sapnis par lāci bijis veltīgs.
— Sasodīts, — izsaucās Džonsons, — lācis vai lapsa — gan apēdīsim! Ņemsim tik līdzi!
Bet, jau grasīdamies ceii medījumu plecā, viņš pēkšņi iesaucās:
— Tā tik vēl trūka!
— Kas noticis? — jautāja doktors.
— Vai neredzat, Klobonija kungs, vai neredzat? Lapsai ap kaklu stīpa!
— Stīpa? — noliekdamies pār dzīvnieku, doktors atkārtoja.
Starp lapsas baltajām spalvām patiesi vīdēja pussadilusi vara stīpa; doktors saskatīja uz tās iegravētas zīmes; vienā rāvienā viņš novilka lapsai stīpu, kura, acīm redzot, bija aplikta ļoti sen.
— Ko tas nozīmē? — Džonsons vaicāja.
— To, draugi, ka esam nošāvuši vairāk nekā divpadsmit gadus vecu lapsu, vienu no tām, kuras 1848. gadā bija sagūstījis Džeimss Ross.
— Neiespējami! — iesaucās Bells.
— Nav šaubu; žēl tikai, ka mēs šo nabaga zvēriņu nogalinājām! Džeimss Ross savā ziemas apmetnes laikā ievilināja lamatās daudz balto polārlapsu, aplika tām ap kaklu vara stīpas ar iegravētiem kuģu nosaukumiem un ar pārtikas noliktavu koordinātēm. Meklējot barību, polārlapsas
- mēdz pārstaigāt plašus apgabalus, un Džeimss Ross cerēja, ka varbūt kāda no tām nonāks Franklina vīru rokās. Lūk, viss izskaidrojums, bet šis nabaga dzīvnieks, kas savā laikā būtu varējis izglābt divu kuģu ekipāžas, nevajadzīgi krita par upuri mūsu lodēm.
— Mēs to neēdīsim, goda vārds! — iesaucās Džonsons. — Turklāt šī lapsa ir divpadsmit gadus veca. Adu gan katrā ziņā paglabāsim piemiņai par mūsu interesanto tikšanos.
Džonsons uzcēla lapsu plecā. Orientēdamies pēc zvaigznēm, mednieki devās atpakaļ uz brigu; gluži veltīgs viņu gājiens tomēr nebija; pa ceļam viņiem izdevās nomedīt vairākus pārus irbju.
Stundu pirms atgriešanās uz «Forvarda» doktoru pārsteidza savāda dabas parādība. Tas bija krītošu zvaigžņu
lietus; debesīs varēja saskaitīt tūkstošiem šādu zvaigžņu, kuras atgādināja raķetes grandiozā uguņošanā. Mēness gaisma nobāla. Grūti bija atraut acis no brīnumainā skata, kas ilga vairākas stundas. Līdzīgu parādību 1799. gadā Grenlandē bija novērojuši brāļi Mora vi. Šķita, ka debesis vientulīgajās ziemeļu paralēlēs zemei sarīkojušas īstus svētkus. Uzkāpis uz kuģa, doktors augu nakti vēroja šo fenomenu, kas beidzās tikai ap septiņiem rītā, kad dabu bija apņēmis dziļš miers.