Lāči šķita nenotverami; ceturtajā, piektajā un sestajā novembrī izdevās nomedīt dažus roņus; vējam mainoties, temperatūra pacēlās par dažiem grādiem; tad no jauna sākās nepieredzēti bargas sniega vētras. Iziet laukā kļuva neiespējami, un aizvien grūtāk bija cīnīties ar mitrumu. Nedēļas laikā kondensatorā uzkrājās vairāki spaiņi ledus.
Piecpadsmitajā novembrī laiks atkal mainījās un dzīvsudraba stabiņš noslīdēja līdz — 31° C. Tā bija zemākā temperatūra, kāda līdz šim novērota. Bezvējā tāds sals būtu ciešams, bet tagad gaisu kā skaudras bultas šķēla spēcīgas vēja brāzmas.
Šādā ieslodzījumā pavadītās dienas doktors rūgti nožēloja, jo sniega virsma, vējā sacietējusi, bija drošs pamats pastaigām un viņš būtu varējis doties kādā tālākā ekskursijā.
Taču jāpiebilst, ka tik stiprā salā jebkura straujāka kustība izraisa elpas trūkumu. Cilvēks tādā laikā nevar veikt ne ceturto daļu sava darba. Ar metāla rīkiem nav iespējams strādāt; nepiesardzīgi tiem pieduroties, roka sajūt apdegumam līdzīgas sāpes, bet pie neuzmanīgi paņemtā priekšmeta paliek atrautas ādas strēmeles.
Uz brigas iesprostotā ekipāža divas stundas dienā pastaigājās pa segto klāju, kur drīkstēja smēķēt, jo kopīgajā guļamtelpā tas bija liegts.
Tiklīdz uguns krāsnī mazliet saplaka, kubrika sienas un grīdas spraugas pārklājās ar ledus kārtiņu; nebija neviena dzelzs āķa, ne naglas vai metāla plāksnes, kas acumirklī nenosarmotu.
Doktoru pārsteidza ātrums, kādā tas notika. Cilvēka dvaša gaisā sabiezēja un, pāriedama no gāzveida stāvokļa cietā, krita lejup ap viņiem kā sniegs. Pat dažu pēdu attālumā no krāsns jau bija neciešami auksts, un matroži turējās ciešā lokā ap krāsni.
Doktors ieteica norūdīties, radināties pie zemās temperatūras, kas solījās kļūt vēl zemāka; ieteikdams pakāpeniski ļauties sīvā sala svilinājumiem, viņš pats rādīja citiem priekšzīmi; taču slinkums vai trulums lielāko daļu matrožu saistīja uz vietas, viņiem nepatika izkustēties, viņi labāk izvēlējās miegu šajā veselībai kaitīgajā siltumā.
Pēc doktora domām, pāreja no siltuma uz stipru salu cilvēkam nav bīstama; tāda spēja izmaiņa patiesībā apdraud tikai tos, kuru āda ir mikla; apstiprinādams savus uzskatus, doktors minēja vairākus gadījumus, taču viņa pamācībām nebija nekādu vai gandrīz nekādu panākumu.
Bet Džonu Haterasu sīvais sals, šķiet, neietekmēja. Viņš klusējot pastaigājās savā parastajā vienmērīgajā gaitā, ne ātrāk, ne lēnāk. Vai tiešām kapteiņa spēcīgajam ķermenim sals nemaz nekaitēja? Varbūt viņam piemita tā īpašā iekšējā kvēle, kuru viņš meklēja arī savos matrožos? Varbūt Haterasu tik ļoti aizrāva viņa ideja, ka pret ārējām parādībām viņš bija kļuvis gluži vienaldzīgs? Kuģa komanda bijīgi vēroja, kā Haterass panes divdesmit četru grādu aukstumu; viņš bieži aizgāja no brigas, bet, kad atgriezās, viņa sejā nemanīja ne mazāko apsaldējumu.
— Dīvains cilvēks, — doktors Džonsonam teica.
— Mūsu kapteinis pārsteidz pat mani. Viņš atgādina kvēlošu krāsni. Otru tik spēcīgu raksturu nekad vēl neesmu sastapis.
— Nudien, — piekrita Džonsons, — viņš nāk un iet, staigā pa lauku, ģērbies ne siltāk kā jūnijā.
— Ak, drēbēm te niecīga nozīme, — atteica doktors.
— Ko līdz silti saģērbties, ja pašam trūkst iekšējās uguns? Tad jau varētu sasildīt arī ledus gabalu, ietinot to vilnas segā! Bet Haterasam tas nav vajadzīgs; tāda reiz ir viņa daba, un es nemaz nebrīnītos, ja no viņa strāvotu tikpat liels siltums kā no degošām oglēm.
Džonsons, kura pienākums rītos bija rūpēties par aku, redzēja, ka ledus jau sasniedzis vairāk nekā desmit pēdu biezumu.
Gandrīz katru nakti doktors varēja vērot lielisku ziemeļblāzmu; no četriem līdz astoņiem vakarā debesis ziemeļu pusē viegli sārtojās; pēc tam šī gaisma vērtās gaiši dzeltenā noteikta veida puslokā, kura gali it kā balstījās pret ledus laukiem. Gaišā josla lēnām cēlās aizvien augstāk debesīs magnētiskā meridiāna virzienā un it kā noklājās tumšām svītrām; gaismas viļņi gan izpletās, gan pagarinājās, lāgiem kļuva blāvāki, lāgiem spožāki; sasniegusi savu zenītu, šī parādība nereti sadalījās vairākos lokos, kuri kūsāt kūsāja sarkanos, dzeltenos vai zaļos toņos. Tas bija žilbinošs, skaists skats. Drīz vien dažādās līknes sakopo jās vienā punktā, veidojot dievišķi krāšņu ziemeļu vainagu. Beidzot loki savā starpā savienojās, spilgtā gaisma nobāla, košie stari saira blāvos, izplūdušos, nenoteiktas krāsas un formas viļņos, un novājināta, gandrīz izdzisusi brīnišķā parādība nemanāmi nozuda tumšajos mākoņu vālos dienvidu pusē.
Grūti iztēloties šo grandiozo skatu ziemeļu para'lēlēs nepilnus astoņus grādus no pola; mērenajās joslās novērotās ziemeļblāzmas nerada ne mazāko priekšstatu par to; šķiet, ka šos krāšņos brīnumus polārzemēm pataupījis pats dabas valdnieks.
Mēnesnīcas naktīs bieži bija redzama arī tāda parādība, kad debesīs atainojas vairāki mēneši un līdz ar to kļūst gaišāks; dažkārt nakts spīdekli ieskāva vienkārši gaismas gredzeni un tas šo gredzenu centrā likās jo spožāks.
Divdesmit sestajā novembrī jūrā zem ledus bija jaušama stipra viļņošanās un no akas strauji šļācās ūdens; biezā ledus kārta cilājās neredzama spēka ietekmē, un drūmā ledus krakšķēšana liecināja par slepenu cīņu jūras dzīlēs; par laimi, kuģis bija stingri pietauvots, tikai ķēdes skaļi žvadzēja; starp citu, lai nodrošinātos pret nelaimes gadījumiem, Haterass bija licis nostiprināt arī enkurus.
Nākamās dienas bija vēl aukstākas; debesis aizklāja salta migla; vējš grieza gaisā sniega vērpetes; nebija viegli noteikt, vai šis putenis ceļas no debesīm vai no lediem; gaisā valdīja neizprotams juceklis.
Ekipāža veica kuģī dažādus darbus, galvenais bija — roņu tauku sagatavošana. Šis ledus klučos pārvērtušās taukvielas vajadzēja apstrādāt ar cirvjiem — marmorcie- tos klučus sacirta gabalos; un tā viņi ievāca ap desmit muciņu vērtīgu tauku. Pats par sevi saprotams, ka stikla trauki šeit būtu lieki; šķidrums, temperatūras maiņās pārveidojoties, ar savu spiedienu tos saplēstu.
Divdesmit astotajā novembri dzīvsudraba stabiņš noslīdēja līdz — 36° C; ogļu bija atlicis vairs tikai desmit dienām, un visi ar šausmām gaidīja brīdi, kad tās galīgi izbeigsies.
Taupības nolūkos Haterass pavēlēja uz juta izdzēst , krāsni un pats kopā ar Šendonu un doktoru apmetās kub- rikā. Tagad kapteinis pastāvīgi bija kopā ar saviem puišiem, kuri viņam veltīja trulus, ļaunus skatienus. Viņš dzirdēja matrožu sūdzības, pārmetumus un pat draudus, taču sodīt nevienu nedrīkstēja. Haterass likās nedzirdīgs pret visu apkārtni. Viņš nepieprasīja sev siltāku vietiņu krāsns tuvumā. Sakrustotām rokām kapteinis sēdēja nomaļā stūrītī, nerunādams ne vārda.
Nelikdamies ne zinis par doktora padomiem, Pens un viņa draugi atteicās no mazākās izkustēšanās; augām dienām viņi vai nu kvernēja pie krāsns, vai gulēja kojās zem segām; šā iemesla dēļ viņu veselība strauji pasliktinājās, viņi nespēja cīnīties pret klimata ļaundabīgo ietekmi, un uz brigas drīz vien izplatījās cinga.
Jau kopš laba laika doktors bija sācis rītos izsniegt vīriem citrona sulu un kaļķa tabletes; taču šoreiz šie parasti iedarbīgie līdzekļi stāvokli neuzlaboja, un slimība, ātri progresējot, pieņēma draudīgus apmērus.
Slimnieki, kuru muskuļi un nervi raustījās sāpēs, atstāja baismīgu iespaidu; viņu kājas, neparasti satūkušas, pārklājās lieliem tumšziliem plankumiem, asiņojošās smaganas un uzburbušās lūpas liedza izdvest jebkuru saprotamu vārdu; pārveidojušās asinis vairs nepiegādāja ekstremitātēm dzīvības uzturēšanai nepieciešamās vielas.
Pirmais ar briesmīgo slimību saslima Kliftons; drīz pēc tam no kojas vairs necēlās arī Gripers, Brintons un Strongs. Matrožiem, kurus cinga pagaidām vēl neskāra, atlika noraudzīties biedru ciešanās, jo kubriks tagad bija vienīgā apdzīvojamā telpa; ar šo stāvokli vajadzēja samierināties. Pēc neilga laika kubriks pārvērtās lazaretē, jo no astoņpadsmit «Forvarda» apkalpes vīriem trīspadsmit dažu dienu laikā saslima ar cingu. Penam, šķiet, izdevās no tās paglābties; par to viņš varēja pateikties savai neparasti sīkstajai veselībai; ari Šendons manīja
pirmos slimības simptomus, taču tie neprogresēja, jo biežās pastaigas svaigā gaisā viņam līdzēja uzturēt veselību apmierinošā stāvoklī.
Doktors saslimušos kopa ar vislielāko pašaizliedzību, un, skatot viņu neremdējamās ciešanas, lāga vīram sāpīgi sažņaudzās sirds. Kā vien prazdams viņš centās uzjautrināt noskumušo ekipāžu; viņa vārdi, mierinājumi, filozofiskie spriedumi un asprātības gaisināja smago dienu vienmuļību; nereti doktors skaļi lasīja slimniekiem priekšā; viņa apbrīnojamā atmiņa zināja daudz jautru stāstu, un veselie matroži, ciešā lokā sasēdušies ap krāsni, labprāt tajos klausījās; taču reizēm tos traucēja slimnieku kunksti, sūdzības, vilšanās izsaucieni, un, nebeidzis stāstu, doktors tad atkal kļuva rūpīgs, pašaizliedzīgs ārsts.
Starp citu, doktora veselībai nekas nekaitēja; viņš pat ne drusciņas nenovājēja; viņam korpulence aizstāja vissiltākās drēbes, un, kā pats apgalvoja, viņš bija ļoti apmierināts ar savu līdzību roņiem vai vaļiem, kuriem biezā tauku kārta viegli ļauj panest arktiskā klimata skarbumu.
Haterass kā garīgā, tā fiziskā ziņā šķita nejūtīgs. Ekipāžas ciešanas viņam bija gluži vienaldzīgas. Varbūt viņš tikai nevēlējās klaji izrādīt savas jūtas? Uzmanīgam vērotājam tomēr nepaietu secen, ka arī kapteiņa dzelzs krūtīs pukst cilvēciska sirds.
Pētījot kapteini, doktors nekādi nespēja izprast viņa savādo raksturu un neparasto temperamentu.
Termometra stabiņš noslīdēja vēl zemāk; pastaigu vieta uz klāja bija tukša; žēli kaukdami, pa to klejoja vienīgi eskimosu suņi.
Krāsni allaž kāds uzmanīja un gādāja par kurināmo; nekādā ziņā nedrīkstēja pieļaut, ka uguns izdzistu; tiklīdz tā kļuva vājāka, telpu pārņēma saltums, sienas klāja ledus, bet mitrums, pēkšņi sabiezējis, krita kā sniegs pār brigas nelaimīgajiem iemītniekiem.
Šādās neaprakstāmās mocībās pienāca astotais decembris; tajā rītā doktors, kā parasts, devās pārbaudīt termometru, kas bija izlikts laukā. Viņš atrada dzīvsudraba stobriņu pilnīgi sasalušu.
— Četrdesmit grādu zem nulles! — doktors šausmās iesaucās.
Un todien krāsnī tika iemestas pēdējās «Forvarda» ogles.