Iestājās pilnīgas bezcerības mirklis. Doma par nāvi — un tieši par nāvi nosalstot iznira visā savā briesmīgumā; draudīgi sprēgājot, dega pēdējās ogles; uguns jau taisījās dzist, un telpā kļuva manāmi vēsāks. Tad Džonsons atnesa dažus gabalus jaunā, no jūras dzīvnieku taukiem iegūtā kurināmā un sabāza tos krāsnī; pievienojis tiem vēl eļļā mērcētas, sasalušas pakulas, viņš drīz vien panāca pietiekamu siltumu. Tauki izplatīja neciešamu smaku, bet kā to novērst? Pie tā vajadzēja pierast. Džonsons pats atzina, ka viņa jaunizgudroj urnām vēl pārāk daudz trūkumu un ka Liverpūles bagātnieku namos tam cienītāju nebūtu.
— Un tomēr, — viņš piebilda, — varbūt šī nelāgā smaka dos labus rezultātus.
— Kādus tad? — vaicāja galdnieks.
— Tā droši vien iekārdinās un atvilinās šurp lāčus.
—- Tiesa gan, — teica Bells, — bet kāda mums pēc tiem vajadzība?
— Dārgais Bell, — atbildēja Džonsons, — uz roņiem mēs taču vairs nevaram paļauties, tie ir nozuduši uz ilgu laiku; ja tagad neieradīsies lāči, lai savukārt mums izlīdzētu, es nezinu, kur ņemsim kurināmo un kas ar mums notiks.
— Taisnība, Džonson, mūsu liktenis nav apskaužams; stāvoklis ir briesmīgs. Bet ja beidzot aptrūks arī šāda veida siltuma avota .. . Neredzu nekādas izejas …
— Viena izeja vēl būtu! …
— Viena vēl būtu? — vaicāja Bells.
— Jā, draugs! Sliktākajā gadījumā… taču kapteinis nekad … Bet iespējams, ka vajadzēs to izmantot…
Vecais Džonsons, skumji pašūpojis galvu, iegrima klusās pārdomās, un Bells viņu nevēlējās traucēt. Viņš labi zināja, ka ar tik lielām grūtībām iegūto tauku nepietiks pat astoņām dienām, lai kā tos censtos taupīt.
Stūrmanis nemaldījās. «Forvarda» tuvumā manīja vairākus lāčus, kurus pievilka tauku smaka; veselie matroži devās tos medīt, bet šie zvēri ir varen ātri skrējēji, apveltīti ar smalku instinktu, kas izjauc visus mednieku
viltīgos plānus; lāčiem nebija iespējams tuvoties, un tos nesniedza pat izveicīgāko šāvēju lodes.
Brigas ekipāžai nopietni draudēja nosalšana; ja negantais sals iekļūtu kubrikā, vīri to neizturētu pat četrdesmit astoņas stundas. Visi ar šausmām vēroja, cik strauji plok kurināmais.
Divdesmitajā decembrī, trijos pēcpusdienā, tas beidzot notika: uguns izdzisa, matroži, apstājuši krāsni, mulsi skatījās cits citā. Haterass nekustīgi sēdēja savā kaklā, doktors Klobonijs, kā parasts, nemierīgi staigāja šurpu turpu — viņam trūka padoma.
Temperatūra telpā spēji samazinājās līdz —22° C.
Bet, ja doktors neko nespējā izgudrot, ja viņš vairs nesaprata, ko iesākt, tad viņa vietā to zināja citi. Hatera- sam tuvojās Šendons, vēss un nosvērts, Pens ar dusmu kvēli acīs un divi vai trīs no viņu sabiedrotajiem, kuri vēl bija spējīgi turēties kājās.
— Kaptein! — uzsāka Šendons.
Domās iegrimis, Haterass viņā neklausījās.
— Kaptein! — pieskāries viņam ar roku, Šendons atkārtoja.
Haterass izslējās.
— Ko vēlaties? — viņš ievaicājās.
— Mums aptrūcis kurināmā, kaptein.
— Un tad? — atcirta Haterass.
— Ja vēlaties, lai nosalstam, — asā, ironiskā tonī Šendons turpināja, — lūdzam mums to paziņot.
— Es vēlos tikai to, — Haterass bargi atbildēja, — lai katrs līdz galam izpilda savu pienākumu.
— Ir vēl kas augstāks par pienākumu, kaptein, — viņa palīgs atteica, — tas ir pašsaglabāšanās tiesības. Es atkārtoju — mums vairs nav kurināmā, un, ja tāds stāvoklis ieilgs, pēc pāris dienām neviens no mums vairs nebūs dzīvs!
— Malkas nav, — tikko dzirdami izdvesa Haterass.
— Un kas par to? — nikni iesaucās Pens. — Ja malkas nav, tā jāņem tur, kur to var dabūt!
Haterass dusmās nobāla.
— Kur tad? — viņš vaicāja.
— Uz kuģa! — nekaunīgi attrauca matrozis.
— Uz kuģa? — sažņaugtam dūrēm un zvērojošām acīm kapteinis atkartoja.
— Bez šaubām, — Pens atbildēja. — Ja kuģis vairs ekipāžai nav derīgs, to sadedzina!
Kad Pens sāka runāt, Haterass satvēra cirvi; beigās šis • cirvis jau karājās Penam virs galvas.
— Nelieti! — uzkliedza Haterass.
Doktors metās pie Pena un atgrūda viņu sāņus; cirvis nokrita zemē, dziļi ieurbdamies grīdā. Džonsons, Bells un Simpsons ielenca kapteini, grasīdamies viņu aizstāvēt. Bet pēkšņi atskanēja žēlas, gaudulīgas nāves gultās guļošo, sakropļoto cilvēku sāpju pilnās balsis.
— Uguni! Uguni! — nelaimīgie, saldami zem segām, vaidēja.
Haterass cīnījās pats ar sevi un, brīdi klusējis, mierīgi teica:
— Ja mēs nopostīsim kuģi, kā tad nokļūsim atpakaļ Anglijā?
— Varbūt kuģim nekas ļauns nenotiktu, — ieminējās Džonsons, — ja mēs sadedzinātu mazsvarīgākās daļas, piemēram, falšbortu, virsbūvi. ..
— Laivas taču paliks, — piebilda Šendons, — turklāt, kas mums var liegt no vecā kuģa atliekām uzbūvēt jaunu, mazāku?
— Nekad to nepieļaušu! — atteica Haterass.
— Bet… — vairāki matroži pacēla balsis.
— Mums vēl ir lieli spirta krājumi, — Haterass teica, — dedziniet tos, kaut vai līdz pēdējai pilītei.
— Lai notiek, ja spirtu, tad spirtu! — mākslotā bezrūpībā, kas nebūt nenāca no sirds, Džonsons iesaucās.
Un ar gariem, spirtu piesūcinātiem degļiem, kuru zilganās liesmas laizīja krāsns sienas, telpu izdevās par dažiem grādiem piesildīt.
Nākamajās dienās pēc šīs drūmās scēnas uzpūta dienvidu vējš, un temperatūra atkal cēlās; putināja sniegs, sals mazliet atlaidās. Dienu, kad mitrums mazinājās, daži vīri iedrošinājās uz brīdi iziet laukā, taču lielākā daļa matrožu oftalmijas un cingas dēļ kuģi nevarēja atstāt; starp citu, medības un zveja nebija iespējamas.
Jāpiebilst, ka šī atelpa nežēlīgi bargajā aukstumā bija visai īsa, un divdesmit piektajā decembri, vējam spēji mainoties, dzīvsudrabs stobriņā atkal sastinga; to vajadzēja aizstāt ar spirtu, kas iztur visstiprāko salu.
Doktors izbijies raudzījās termometrā — tas rādīja — 52° C. Nez vai kāds cilvēks spētu panest tādu aukstumu!
Grīdas pārklājās gariem, blāviem ledus spoguļiem; telpu apņēma necaurredzama dūmaka; visur kā bieza sarmas kārta nosēdās mitrums; cilvēki cits citu vairs nesaredzēja; viņu miesas siltums aizplūda, rokas un kājas kļuva «ilas; galvu apjoza it kā dzelzs stīpa, un vārgās, sastingušās domas, juceklīgi pīdamās galvā, izraisīja nesa^ karīgus murgus. Briesmīgs simptoms — mēle vairs nespēja izteikt ne vārda.
Kopš tā brīža, kad ekipāža bija draudējusi nodedzināt kuģi, Haterass stundām ilgi nepameta klāju. Viņš uzmanīja, sargāja savu brigu. «Forvards» — tas bija Haterass pats! Atraut gabalu no brigas nozīmēja atraut to no kapteiņa paša. Vienaldzīgs pret salu, sniegu un ledu, kas pārklāja drēbes un ietērpa viņu kā akmens bruņās, Haterass ar ieroci rokās modri stāvēja sardzē. Deks, saprazdams savu saimnieku, nemitīgi rēja un, mežonīgi kaukdams, visur viņam sekoja.
Divdesmit piektajā decembrī Haterass beidzot iegāja kubrikā. Saņēmis pēdējos spēkus, Klobonijs devās kapteinim tieši klāt.
— Kaptein, — viņš teica, — bez siltuma mēs aiziesim bojā.
— Nekad! — labi zinādams, uz kādu lūgumu atbild, Haterass iesaucās.
— Tas jādara, — doktors mierīgi turpināja.
— Nekad! — Haterass vēl skaļāk atkārtoja. — Nekad es to nepieļaušu! Ja vēlaties, varat mani neklausīt.
Šī atbilde matrožiem neliedza rīcības brīvību. Džonsons un Bells steidzās uz klāju. Haterass dzirdēja, kā briga krakšķēdama lūst zem cirvja cirtieniem. Viņš raudāja.
Tas notika Ziemas svētku dienā, kad angļi svin lielākos ģimenes svētkus un visur rīko bērnu viesības. Cik smagi kļuva, iedomājoties priecīgas bērnu sejiņas ap koši izgreznotu eglīti! Kurš gan neatminējās šai dienai par godu gādāto gardo vērša gaļas cepeti! Un visas tās tortes un pīrādziņus ar daždažādiem pildījumiem, ko gatavoja, atzīmējot šos katra īsta angļa sirdij dārgos svētkus! Turpretī šeit uz kuģa, kas aizmaldījies bezgala tālā polārajā apgabalā, valdīja sāpes, bezcerība un posts visaugstākajā pakāpē, bet svētku egles vietā dega tikai kuģim nošķeltas pagales.
Siltums matrožos tomēr atgrieza apziņu un spēku; uz brīdi labu omu radīja arī karstā tēja un kafija, un, tā kā cerība ir cilvēka prāta neatņemama sastāvdaļa, matroži atkal sāka cerēt. Tādos apstākļos beidzās 1860. gads, kad agri iestājusies ziema izjauca Haterasa godkārīgās ieceres.
Bet gadījās, ka tieši jaunā — 1861. gada pirmais janvāris sākās ar negaidītu atklājumu. Laiks bija kļuvis drusku siltāks; doktors Klobonijs uzsāka savas parastās nodarbības; viņš pārlasīja sera Edvarda Belčera polārās ekspedīcijas atskaites; pēkšņi doktoru tajās pārsteidza kāda agrāk neievērota piezīme; viņš izlasīja šo vietu vēlreiz — apšaubīt to nevarēja.
Sers Edvards Belčers vēstīja, ka, nobraucis līdz Karalienes kanāla galam, viņš atklājis, ka tur bijuši, pat dzīvojuši cilvēki, par ko liecina svarīgas pazīmes.
«Tās ir,» viņš rakstīja, «dzīvojamo mītņu atliekas, daudz pārākas par visu to, kas būtu piedēvējams klejojošo eskimosu mežonīgajām ciltīm. Šo mītņu sienas stingri nostiprinātas un dziļi ieraktas zemē; grīdas noklātas ar biezu labas grants kārtu un noblietētas. Apkārt mētājas daudz briežu un roņu kaulu. Mēs atradām ogles.»
Lasot pēdējos vārdus, doktoram kaut kas iešāvās prātā; paņēmis grāmatu, viņš devās pie Haterasa un visu izstāstīja.
— Ogles! — iesaucas kapteinis.
— Jā, Hateras, ogles. Tas nozīmē glābiņu mums visiem!
— Ogles! Šajā tuksnesīgajā apvidū? — kapteinis šaubījās. — Nē, tas nav ticams.
— Kāpēc jūs šaubāties, Hateras? Belčers nekad tās nepieminētu, ja droši nezinātu un pats savām acīm nebūtu pārliecinājies.
— Un ko jūs vēl man sacīsiet, doktor?
— Līdz piekrastei, kur Belčers uzgāja ogles, nav pat simt jūdžu. Ko mums nozīmē simt jūdžu ekskursija? Itin neko. Nereti esam tikpat sīvā salā pāri lediem nostaigājuši daudz lielākus attālumus. Tāpēc dosimies tik ceļā, kaptein!
— Lai notiek, — ātri izšķiries, sava dzīvajā iztēlē jau saskatīdams glābiņu, Haterass piekrita.
Lēmums nekavējoties tika paziņots Džonsonam; viņš to atbalstīja un izstāstīja pārējiem; daži nodomu apsveica, citi uzņēma vienaldzīgi.
— Ogles šajā piekrastē? — gulēdams slimības gultā, brīnījās Volls.
— Lai viņi rīkojas! — mīklaini noteica Šendons.
Pirms ceļojuma Haterass vēlreiz nolēma pārbaudīt brigas ģeogrāfisko stāvokli. Šādas aplēses un matemātiski precīzas izziņas nepieciešamība izskaidrojama vienkārši. Aizejot bez noteiktiem datiem, ceļotāji vairs nespētu brigu atrast.
Haterass uzkāpa uz klāja; viņš atzīmēja mēness stāvokli un nozīmīgāko zvaigžņu augstumus dažādos laikos.
Šie novērojumi sagādāja nopietnas grūtības: zemajā temperatūrā Haterasa elpas garaiņi uz instrumentu stikla un spoguļiem pārvērtās ledus kārtiņā; kad viņš vērās tālskatī, vara apmale stipri apsvilināja kapteinim plakstus.
Galu galā viņš tomēr ieguva ļoti precīzus datus un, atgriezies kubrikā, ķērās pie aplēsēm. Kad darbs bija paveikts, Haterass mulsi pacēla acis, paņēma karti un, kaut ko tajā atzīmējis, palūkojās doktorā.
— Kas noticis? — doktors vaicāja.
— Kādas bija mūsu koordinātes ziemošanas sākumā?
— Mēs atradāmies tieši aukstuma polā uz 78° 15' platuma un 95° 35' garuma.
— Tātad mūsu ledus lauks dreifē, — Haterass klusām piebilda. — Tagad mēs esam divus grādus augstāk ziemeļos un tālāk rietumos, vismaz trīssimt jūdžu no jūsu iedomātās akmeņogļu krātuves.
— Ūn neviens no šiem nelaimīgajiem to nezina! — iesaucās doktors.
— Klusējiet! — Haterass pielika pirkstu pie lūpām.