«Rīt, bēguma laikā, no Jaunajiem Prinča dokiem kapteiņa K. Z. un viņa palīga Ričarda Sendona vadībā nezināmā virzienā dosies briga «Forvards».»
Tā bija lasāms 1860. gada 5. aprīļa avīzē «Liverpool Herald».
Anglijas lielākās tirdzniecības ostas dzīvē kāda kuģa došanās jūrā nebūt nav neparasts notikums. Vai to maz var ievērot starp daudzajiem dažādu valstu un dažādas tonnažas kuģiem, kuriem plašajos dokos divas jūdzes visgarām krastam gandrīz nepietiek vietas.
Taču sestajā aprīlī jau kopš agra rīta Jauno Prinča doku krastmalā pulcējās milzīgs ļaužu bars; šķita, ka visas neskaitāmās Liverpūles jūrnieku biedrības būtu šeit norunājušas tikšanos. Apkaimes kuģu būvētavu strādnieki pameta darbu, komersanti — savas drūmās kantortelpas, tirgotāji — tukšos veikalus. Nemitīgi vezdami klāt jaunus un jaunus ziņkārīgo barus, gar dokiem brauca daudzkrāsaini omnibusi; visu pilsētu likās pārņēmusi viena vienīga vēlēšanās — būt klāt pie brigas «Forvards» atiešanas.
Simtseptiņdesmit tonnu briga «Forvards» bija kuģis ar dzenskrūvēm un simtdivdesmit zirgspēku tvaika dzinēju. Šo brigu ostā itin viegli varēja samainīt ar citām. Bet, ja nezinātājs lajā neko sevišķu neievēroja, tad lietpratēja acs tomēr saskatīja zināmas īpatnības, kuras īstu jūrnieku nespēja maldināt.
Turpat netālu uz kuģa «Nautils» klāja stāvēja jūrnieku pulciņš un dažādi sprieda par «Forvarda» uzdevumu.
— Ko nozīmē šāda takelāža? — kāds no viņiem vaicāja.
— Tvaika kuģiem taču nemēdz būt tik daudz buru.
— Jādomā, — bocmanis, vīrs ar platu, sārtu seju, atbildēja, — šis kuģis ļaujas vairāk vējam nekā savam dzinējam, bet augšējās buras droši vien tādēļ tik lielas, ka apakšējās nereti tiks aizsegtas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka «Forvards» dosies uz Arktikas vai Antarktikas jūrām, kur ledus kalni vēju aiztur vairāk, nekā labam, stipram kuģim vēlams..
— Jums, acīm redzot, taisnība, Kornhila tēt, — trešais matrozis sacīja. — Bet vai redzējāt, cik taisni krīt jūrā kuģa priekšvadnis?
— Turklāt, — bocmanis Kornhils piebilda, — tas bruņots ar asam bārdas nazim līdzīgu asmeni, kas spēj pāršķelt uz pusēm katru trīsklāju kuģi, kam «Forvards» pilnā gaitā uzdrāztos virsū.
— Bez šaubām, — apstiprināja locis, — jo šim skrūves kuģim četrpadsmit mezglu stundā ir nieks. Patiesi, varēja pabrīnīties, kā tas plēsa viļņus izmēģinājuma braucienā! Ticiet man, šī briga ir varena skrējēja.
— Un tikpat veikli iet ar burām, — turpināja bocmanis Kornhils, — gaita tai ļoti līdzsvarota, un tā lieliski klausa stūrei. Ticiet man,- šis kuģis brauks pētīt polārās jūras, vai arī es neesmu Kornhils! Pag, vēl kāds sīkums! Vai manījāt, cik plata ir sprauga, caur kuru iet stūres ass?
— Nudien, tev taisnība, — sarunu biedri bocmanim piekrita. — Bet ko tas norāda?
— Tas norāda, mani draugi, — Kornhils lielīgi atteica,
— ka jūs neprotat ne redzēt, ne domāt. Šāda sprauga nepieciešama, lai stūre grieztos brīvi un lai to viegli varētu noņemt un atkal pielikt. Jūs taču paši labi zināt, cik bieži tas ledos jādara.
— Kas tiesa, tas tiesa, — «Nautila» matroži sacīja.
— Starp citu, — kāds atkal ierunājās, — par Kornhila domas pareizību liecina brigas krava. Es šo to uzzināju no Kliftona, kurš arī salīdzis uz šā kuģa. «Forvards» ņem līdzi pārtiku un ogļu rezerves pieciem sešiem gadiem. Ogles un pārtika — tā ir visa krava, ja neskaita vilnas drēbesrun roņādas.
— Tātad skaidrs, — sacīja Kornhils. — Bet, ja tu, draudziņ, pazīsti Kliftonu, vai tad viņš tev nestāstīja, kurp kuģis dosies?
■— To viņš nevarēja pateikt, jo pašam nav skaidrs; ekipāža tā salīgta. Uz kurieni kuģis brauks, to viņi uzzināšot tikai gala punktā.
— Ko tur nu, — kāds skeptiķis piezīmēja, — viņi, kā man rādās, taisās braukt pie paša velna!
— Toties kāds atalgojums! — Kliftona draugs iekaisa. — Cik augsta samaksa! Piecas reizes lielāka nekā parastā! Protams, citādi Ričards Šendons nevienu nesalīgtu. Noslēpumains kuģis, kas dodas nezināmā virzienā un kam, šķiet, nav sevišķas vēlēšanās atgriezties! Nu nē, tāds man nav pa prātam, es neparko nebūtu ar mieru braukt!
— Ir vai nav pa prātam, draudziņ, — Kornhils viņu pārtrauca, — «Forvarda» ekipāžā tevi tikpat neuzņemtu.
— Kāpēc?
— Tu neatbilsti nepieciešamajām -prasībām. Man stāstīja, ka precētus vīrus uz kuģa nepieņemot. Bet tieši pie šīs sugas tu piederi. Tāpēc nav ko klīrēties; starp citu, tā tev patiesi būtu smaga problēma.
It kā apstiprinot Kornhila joka patiesību, matrozis kopā ar biedriem iesmējās.
— Itin viss uz šā kuģa, ieskaitot nosaukumu, ir ārkārtīgi pārdrošs, — Kornhils pašapmierināti iesāka. — For- warcl! «Uz priekšu»! Jā, bet cik tālu? Nemaz nerunājot par to, ka brigas kapteini neviens nepazīst.
— Kā ne! To pazīst visi, — jauns matrozis ar panaivu seju iebilda.
— Tā? Pazīst?
— Bez šaubāmi
— Mazais, — Kornhils teica, — tu varbūt domā, ka «Forvarda» kapteinis ir Šendons?
— Bet… — matrozis grasījās viņu pārtraukt.
— Saproti taču, Šendons ir kapteiņa vietnieks, nekas cits; viņš ir brašs un drosmīgs jūrnieks, pieredzējis vaļu mednieks, lielisks biedrs, pilnīgi cienīgs būt par kuģa kapteini, bet galu galā viņš tomēr tas nav; ja atļauts sacīt, Šendons ir tāds pats kapteinis kā tu vai es. Un arī neko nezina, kas uz šīs brigas būs varenākais tūlīt pēc dieva. Kad pienāks īstais laiks, gan kapteinis atradīsies, tikai diezin kādā veidā un kurā no divu pasauļu piekrastēm, jo par to, uz kādu zemes malu vedīs savu brigu, Ričards Šendons nav bildis ne vārda un nedrīkst to izpaust.
— Un tomēr, Kornhila tēt, — jaunais matrozis neatlaidās, — galvoju, ka uz brigas jau ir kapteinis, tas pieminēts vēstulē, kurā Šendonam tika piedāvāta kapteiņa palīga vieta!
— Kā? — Kornhils sarauca pieri. — T.u gribi man iestāstīt, ka «Forvardam» jau ir kapteinis?
— Protams, Kornhila tēt!
— Un to tu saki man? Man?
— Protams, tāpēc ka uzzināju to no brigas stūrmaņa Džonsona.
— No Džonsona?
— Protams, viņš pats man teica.
— Džonsons pats tev teica?
— Ne vien teica, bet ari parādīja kapteini.
— Parādīja? — Kornhils pārsteigts atkārtoja.
— Jā gan!
— Un tu viņu redzēji?
— Pats savām acīm.
— Un kas viņš ir?
— Suns.
— īsts suns uz četrām kājām?
— Jā!
«Nautila» matrožu pārsteigums bija neizmērojams. Citos apstākļos viņi būtu sākuši smieties. Suns simt septiņdesmit tonnu brigas kapteiņa lomā! Tas nu ir joks! Bet «Forvards» patiesi bija tik neparasts kuģis, ka, lai smietos vai kaut ko noliegtu, vispirms vajadzēja krietni apdomāt. Turklāt pat bocmanis Kornhils nesmējās.
— Tātad Džonsons tev parādīja šo dīvaino kapteini — suni? — viņš atkal pievērsās jaunajam matrozim. — Un tu to redzēji?
— Tāpat kā pašlaik redzu jūs, ja atļauts sacīt.
— Nu, ko jūs tagad teiksiet? — matroži vaicāja Korn- hilam.
— Neko, — tas strupi atcirta. — Varu teikt vienīgi to, ka «Forvardu» komandē vai nu pats nelabais, vai plānprātiņi, kuriem vieta trako mājā!
Matroži joprojām klusēdami noraudzījās «Forvardā», kura sagatavošanās ceļam gāja uz beigām; nevienam pat prātā nenāca, ka ekipāžas stūrmanis Džonsons jauno jūrnieku varbūt tikai pazobojis.
Baumas par suni bija izplatījušās visā pilsētā, pūlī ne
mazums ziņkārīgu acu meklēja kapteini — suni, kuru visi bija gatavi uzskatīt par pārdabisku būtni.
Jāpiebilst, ka jau vairākus mēnešus «Forvards» saistīja vispārēju uzmanību; kuģa neparastā konstrukcija, noslēpumainība, kas ap to vijās, kapteiņa inkognito, veids, kādā Ričardam Šendonam tika piedāvāta brigas sagatavošana un rūpīgā ekipāžas izlase, ceļojuma neizdibināmais gala mērķis, ko tikai daži neskaidri minēja, — tas viss piešķīra «Forvardam» neparastu noslēpumainību.
Starp citu, nekas cits tā neierosina domātāja, sapņotāja vai filozofa fantāziju kā kuģis, kas gatavojas pacelt enkuru; iztēle labprāt seko jūrnieku cīņai ar okeānu un vētrām dēkainajā ceļojumā, kaut arī tas ne vienmēr laimīgi beidzas ostā, bet, ja vēl rodas neparedzēti sarežģījumi, kuģis acumirklī sāk likties fantastisks pat ļaudīm ar vājāku iztēli.
Tā tas notika arī ar «Forvardu». Ziņkārīgie skatītāji lielākoties neprata tik gudri spriest kā Kornhils, tomēr liverpūliešu valodām veselus trīs mēnešus netrūka vielas.
Briga bija būvēta Liverpūles priekšpilsētā Birkenhedā, Mērsi upes kreisajā krastā, uz kurieni, uzturēdami satiksmi ar ostas pilsētu, nemitīgi šurpu turpu braukāja tvaika kuterīši.
Brigas konstruktori — viena no Anglijas lielākajām kuģu būvētāju firmām «Skots un Ko» — saņēma no Sen- dona tāmi un sīki izstrādātu projektu ar ļoti rūpīgi aplēstu brigas tonnāžu, dimensijām, kā arī modeli. Projekts liecināja par pieredzējuša jūrnieka tālredzību. Tā kā Šendonam bija uzticēti prāvi līdzekļi, darbi nekavējoties tika uzsākti un pēc īpašnieka pieprasījuma ātri virzījās uz priekšu.
Briga rādījās neparasti izturīga: acīm redzot, tai būs lemts panest milzīgu spiedienu, jo korpuss bija darināts no Indijas ozola pasugas — tīkkoka, kurš ir ļoti ciets; piedevām korpuss tika vēl nostiprināts ar stingriem dzelzs apkalumiem. Jūrniekiem radās jautājums, vai šo apkalumu vietā kuģa korpusu nevajadzējis būvēt viscaur no dzelzs, līdzīgi citiem tvaikoņiem. Uz to viņi saņēma atbildi, ka šādai noslēpumainā inženiera kuģa konstrukcijai bijuši svarīgi cēloņi.
Pamazām briga būvētavā ieguva noteiktus apveidus, ar savu izturību un skaistajām, smalkajām līnijām pārsteigdama lietpratējus. Kā jau ievēroja «Nautila» matroži, «Forvarda» priekšvadnis ar kuģa ķīli veidoja taisnu leņķi; viļņlauža vietā tas bija bruņots ar Ņūkāslā Hotorna darbnīcās izlietu tērauda asmeni. Saulē mirdzošais metāla priekšvadnis brigai piešķīra neparastu izskatu; tā nemaz neatgādināja kara kuģi, lai gan uz baka bija novietots sešpadsmitā kalibra lielgabals, kuru viegli varēja grozīt uz visām pusēm ap balsta asi. Runājot par lielgabalu, tāpat kā par priekšvadni, tomēr jāpiebilst, ka tie abi šķita gluži lieki, to militārais raksturs bija gaužām apšaubāms.
1860. gada 5. februārī milzīga skatītāju pūļa acu priekšā dīvainais kuģis tika ielaists ūdenī, un tas izdevās lieliski.
Bet, ja briga nebija ne kara kuģis, ne tirdzniecības kuģis, ne ari izpriecu jahta, jo atpūtas braucienā neviens nedodas ar pārtikas krājumu sešiem gadiem, tad kas tā īstenībā bija?
Varbūt' tai jādodas meklēt sera Džona Franklina kuģi «Erebuss» vai «Terors»? Nekādā ziņā, jo iepriekšējā — 1859. gadā leitnants Maklintoks bija atgriezies no ziemeļu jūrām ar neapstrīdamiem pierādījumiem par šīs nelaimīgās ekspedīcijas bojā eju.
Varbūt «Forvards» vēlreiz lūkos atklāt daudzināto Ziemeļrietumu jūras ceļu? Bet kālab tas vajadzīgs? 1855. gadā to taču jau atklāja kapteinis Maklūrs, bet viņa palīgam leitnantam Kresvelam pirmajam bija tas gods apbraukt Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Dē- visa jūras šaurumam.
Taču kompetenti cilvēki ne mirkli nešaubījās, ka «Forvards» gatavojas ceļojumam uz polārajiem apgabaliem. Varbūt tā mērķis ir Dienvidpols, vēl tālāk, nekā tur bijis vaļu mednieks Vedels, vēl tālāk nekā kapteinis Ross? Bet kāpēc, kādā nolūkā?
Vārdu sakot, kaut gan dažādu minējumu lauks bija ārkārtīgi ierobežots, iztēle rada iespēju maldīties pat tajā.
Nākamajā dienā pēc «Forvarda» ielaišanas ūdenī no Ņūkāslas Hotorna darbnīcām tika atsūtīts tvaika dzinējs.
Šī simtdivdesmit zirgspēku mašīna daudz vietas neaizņēma, šādas jaudas pilnīgi pietika simtseptiņdesmit tonnu kuģim, kuram bija ari daudz buru un ātra gaita. Izmēģinājuma brauciens to galīgi apstiprināja, un pat ekipāžas stūrmanis Džonsons uzskatīja par pienākumu izteikt savas domas Kliftona draugam:
— Ja «Forvards» izmanto vienlaikus buras un skrūvi, tad tieši ar burām tas iet visātrāk.
Kliftons šos vārdus nesaprata, tomēr bija pārliecināts, ka no kuģa, kuru cilvēka vietā komandē suns, var sagaidīt visu.
Kad bija uzstādīts tvaika dzinējs, sākās produktu iekraušana, un tā nebija nieka lieta, jo briga taču ņēma līdzi pārtiku sešiem gadiem. Te bija sālīta un žāvēta gaļa, kūpinātas zivis, sausiņi un milti; kā milzu lavīnas tieši kuģa noliktavās gāzās kafijas un tējas kalni. Šīs vērtīgās kravas pieņemšanu vadīja pats Ričards Šendons. Ļoti stingrā kārtībā visam tika atrasta sava vieta, pieliktas etiķetes un numuri, tāpat tika ielādēti lieli krājumi indiāņu pemikāna[1], kura niecīga deva satur daudz barojošu vielu.
Šādu uzturlīdzekļu izvēle nelika šaubīties par ceļojuma ilgumu. Taču uzmanīgs vērotājs, redzot citronsulas mu- čeles, kaļķu tabletes, sinepju paciņas, skābeņu un kohle- āriju sēklas, vārdu sakot, visu šo daudzumu pretcingas līdzekļu, kas tik nepieciešami kā dienvidjūrās, tā polārjūras, acumirklī saprastu, ka «Forvards» gatavojas ceļam uz ziemeļiem. Šendonam par šo kravas daļu droši vien bija uzdots īpaši gādāt, jo viņš par to rūpējās ne mazāk kā par kuģa aptieku.
Ieroču uz klāja neredzēja daudz, bailīgajiem tas bija mierinājums; toties noliktavā pulvera netrūka. Vienīgajam lielgabalam kuģa priekšgalā tik prāvi krājumi būtu lieki. Tas likās aizdomīgi. Turklāt kuģī atradās gigantiski zāģi un dažādas varenas ierīces, piemēram, sviras un svina bluķi, rokas zāģi, milzu cirvji, liels vairums cilindru ar sprāgstvielām, kuru eksplozija spētu uzraut gaisā Liverpūles muitnīcu. Tas viss atstāja dīvainu, pat baismīgu iespaidu, nemaz nerunājot par raķetēm, signalizācijas aparātiem un neskaitāmiem dažāda veida kuģa lukturiem.
Krastmalas dokos skatītāju acis priecēja arī gara sarkankoka laiva vaļu medībām, ar gutaperču klāta skārda piroga un kaučuka mēteļi un maisi, kurus, iepūšot tajos gaisu, varēja pārvērst laivās.
Ļaužu ziņkāre un nemiers augtin auga, jo ik mirkli līdz ar bēgumu «Forvards» varēja uzsākt savu noslēpumaino ceļojumu.