Jauno atklājumu Haterass negribēja darīt zināmu kuģa komandai. Viņš rīkojās pareizi. Nelaimīgie cilvēki, uzzinājuši, ka briga ar nepārvaramu spēku tiek nesta uz ziemeļiem, varētu ļauties neprātīgam izmisumam. Doktors kapteiņa klusēšanu saprata un atbalstīja.
Savas izjūtas, kuras jaunā vēsts izraisīja, kapteinis nevienam neizpauda. Garajos nemitīgā cīņā ar stihiju aizvadītajos mēnešos viņš pirmo reizi bija laimīgs. Briga aizdzīta simtpiecdesmit jūdžu uz ziemeļiem, tikai nepilnus astoņus grādus no pola! Bet sa m prieku Haterass noslēpa tik dziļi, ka to nespēja nojaust pat doktors Klobonijs. Viņš gan brīnījās, kāpēc kapteinim neparasti dzirkst acis, bet tas arī bija viss, un doktoram pat prātā neienāca visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu.
Tuvojoties polam, «Forvards» vienlaikus attālinājās no Edvarda Belčera ogļu rezervēm; lai tās sasniegtu, simt jūdžu vietā uz dienvidiem nu būtu jāveic divsimt piecdesmit. īsi apspriedušies, Haterass un doktors nolēma ceļojumu tomēr neatlikt.
Ja vien Belčers nemeloja — taču apšaubīt viņa vārdus nebija iemesla —, akmeņoglēm vajadzēja atrasties tādā stāvoklī, kādā tās bija atstātas. Pēc 1853. gada uz šiem tālajiem apgabaliem neviena cita ekspedīcija nebija braukusi. Eskimosi uz šīs paralēles gadījās reti vai nemaz. Tātad Bičija salā piedzīvotā neveiksme Jaunās Kornvolas piekrastē nevarēja atkārtoties. Zemā temperatūrā pamestas lietas nepakļaujas klimata ietekmei un saglabājas ilgi. Visi šie apstākļi runāja par labu ekspedīcijai, kura gatavojās šķērsot le.dus laukus.
Vīri aplēsa, ka ceļojums vilksies, ilgākais, četrdesmit dienas, un Džonsons uzsāka attiecīgus priekšdarbus.
Vispirms viņš gādāja par kamanām.; darinātas pēc grenlandiešu parauga, tās bija trīsdesmit piecus sprīžus platas un divdesmit četras pēdas garas. Eskimosu kamanas nereti mēdz būt garākas pat par piecdesmit pēdām. Šīs bija taisītas no divām garām, abos galos liektām koka plankām, kuras kā lokus savilka divas stingras auklas. Tas kamanām piešķīra zināmu elastību un izturību pret bīstamiem triecieniem. Tās viegli slīdēja pa ledu, bet putenī, kad jābrauc pa mīkstām, svaigām sniega kupenām, kamanas paaugstināja, piestiprinot tām vienu otrai līdzās divas vertikālas šasijas, kaut gan tāpēc nebija vajadzības pēc spēcīgāka vilcēja. Turklāt, ja ieberzēja slieces ar sēra un sniega sajaukumu, ka to mēdz darīt eskimosi, kamanu gaita kļuva neparasti viegla.
Pajūgu vilka seši grenlandiešu suņi; šie izkāmējušie, taču spēcīgie dzīvnieki, šķiet, nevainojami panesa bargo
ziemu; briežādas aizjūgs likās priekšzīmīgā kārtībā; uz šiem ceļojuma piederumiem, kurus Upernivikas grenlan- dieši bija godīgi pārdevuši, varēju droši paļauties. Seši suņi bez sevišķām pūlēm veda divi tūkstoši mārciņu kravas. • . ^
Nometnes piederumos ietilpa: telts — gadījumiem, kad sniega būdu uzcelt nebūs iespējams, liels brezents, ko noklāt teltī, lai aizkavētu sniega kušanu cilvēka miesas siltuma ietekmē, un, beidzot, vairākas vilnas un bifeļādas segas. Netika aizmirsta arī kaučuka piepūšamā laiva.
Pārtikai bija paredzētas piecas kastes pemikāna, kas svēra pa četrsimt piecdesmit mārciņu; dienas deva cilvēkam un sunim bija viena mārciņa pemikāna; ieskaitot Deku, ekspedīcijā piedalījās septiņi suņi; cilvēku skaits nedrīkstēja pārsniegt četrus. Līdzi ņēma arī divpadsmit galonu, t. i., gandrīz simtpiecdesmit mārciņu spirta, pietiekami daudz tējas un sausiņu, nelielu pārvietojamo virtuvi, daktis un pakulas krietnā vairumā, šaujampulveri, munīciju un četras divstobrenes. Pēc kapteiņa Parrija metodes visiem ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja apjozt kaučuka jostas, kurās ielietajai kafijai, tējai vai ūdenim cilvēka miesas siltums un kustības neļāva sasalt.
It īpaši Džonsons rūpējās par sniega kurpēm, kuras ar ādas siksnām bija piestiprināmas pie koka slēpēm; tās aizstāja slidas; bet iešanai pa pilnīgi apledojušu, cietu virsmu lieliski derēja briežādas mokasīni[3], katram ekspedīcijas dalībniekam bija divi pāri slēpju un mokasīnu.
Nopietnā gatavošanās, kad viens aizmirsts sīkums varēja kļūt par visas ekspedīcijas bojā ejas cēloni, prasīja veselas četras dienas. Ik rītus pulksten divpadsmitos kapteinis noteica brigas atrašanās vietu; ledus gabals vairs nedreifēja, bet, lai atgrieztos atpakaļ, viņiem bija nepieciešami ļoti precīzi dati.
Tad Haterass sāka izvēlēties sev pavadoņus. Tas bija sarežģīti: starp matrožiem netrūka tādu, kurus nedrīkstēja ņemt līdzi, bet tos bija bīstami atstāt arī uz brigas. Tā kā no ceļojuma panākumiem bija atkarīgs visas ekipāžas glābiņš, Haterass nolēma izraudzīties galvenokārt uzticamus, pieredzējušus ceļa biedrus.
Šendons pie tiem, protams, netika pieskaitīts; starp citu, nelikās, ka viņš to nožēlotu. Arī Džeimss Volls, kas gulēja slims, nevarēja piedalīties ekspedīcijā.
Jāpiebilst, ka slimo matrožu veselības stāvoklis nepasliktinājās; viņus ārstēja ar atkārtotām masāžām un lielām citrona sulas devām; šīs procedūras nebija grūti izpildāmas, un ārsta klātiene te nebija nepieciešama, tāpēc arī doktors Klobonijs devās līdzi ekspedīcijai, un viņa aizceļošana neizraisīja ne mazāko iebildumu.
Džonsons karsti vēlējās pavadīt Haterasu šajā riskan- j tajā pasākumā, bet Haterass, paaicinājis veco stūrmani nomaļus, sirsnīgā, gandrīz pat saviļņotā balsī teica:
— Es paļaujos tikai uz jums, Džonson! Jūs esat vienīgais virsnieks, kuram varu droši uzticēt savu brigu. Man vajadzīga pārliecība, ka jūs esat palicis šeit un uzrau- gāt kā Šendonu, tā pārējos. Viņus te saistījusi ziema, bet, kas zina, uz kādiem liktenīgiem soļiem tos var pamudināt ļaunums! Atstāšu jums formālas instrukcijas, kuras nepieciešamības gadījumā brigas vadību liks uzņemties jums. Jūs būsiet mans vietnieks. Mēs ceļosim četras, augstākais, piecas nedēļas, bet mana sirds būs mierīga tikai tad, ja zināšu, ka jūs atrodaties tur, kur es pats nevaru būt. Jums vajadzīga malka, Džonson. Es saprotu! Tomēr taupiet manu kuģi, cik vien iespējams. Jums skaidrs, Džonson?
— Skaidrs, kaptein, — vecais jūrnieks atbildēja. — Es palikšu šeit, ja jums tā labpatīk.
— Pateicos, — spiežot stūrmanim roku, Haterass sacīja un piebilda: *
— Ja pārāk ilgi no mums nav ne vēsts, Džonson, nogaidiet līdz atkusnim un lūkojiet sasniegt polu. Ja citi tam nepiekrīt, tad nedomājiet vairs par mums un aizvediet «Forvardu» uz Angliju.
— Vai tā ir jūsu griba, kaptein?
— Tieši tā — mana griba, — atteica Haterass.
— Jūsu pavēles tiks izpildītas, — Džonsons vienkārši atbildēja.
Uzzinājis kapteiņa rīkojumu, doktors rūgti nožēloja, ka būs jāšķiras no krietnā drauga, taču kapteiņa rīcību viņš atzina par pareizu.
Divi pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija galdnieks Bells un Simpsons. Bells, veselīgs, drosmīgs un uzticams, varēja lieliski pakalpot, iekārtojot apmetnes ledus laukos;
Simpsons — lai gan ne gluži tik nosvērts, tomēr labprāt piedalījās ceļojumā, kur varēja lieti noderēt kā mednieks vai zvejnieks.
Un tā ceļotāju brigādē ietilpa Haterass, Klobonijs, Bells, Simpsons un uzticīgais Deks; tātad pārtika bija vajadzīga četriem cilvēkiem un septiņiem suņiem. Saskaņā ar to tika aplēsts līdzņemamo produktu daudzums.
Janvāra pirmajās dienās gaisa vidējā temperatūra turējās ap —37° C. Haterass nepacietīgi gaidīja laika maiņu; viņš bieži raudzījās barometrā, lai gan uz to vairs nevarēja paļauties; šķiet, ka šajos ziemeļu platumos šis instruments savu parasto-precizitāti zaudē; daba ziemeļu klimatā ievērojami atkāpjas no vispārējiem likumiem: skaidras debesis tur ne vienmēr vēstī salu, bet sniegputenis nesaistās ar temperatūras paaugstināšanos; kāto jau ievērojuši daudzi citi polārjūru kuģotāji, barometrs ziemeļos kļūst pārāk nenoteikts, ziemeļu vējā vai austrumu vējā tas mēdz slīdēt uz leju, labā laikā kristies, sniegputenī vai lietū — celties.
Piektajā janvārī austrumu vēja ietekmē termometra stabiņš beidzot uzkāpa līdz —28° C. Haterass nolēma braukt prom nākamajā rītā; viņam trūka spēka noskatīties, kā acu priekšā tiek postīta viņa briga; augšējais klājs jau bija pilnīgi nodedzināts.
Un tā sestajā janvārī, par spīti brāzmainajam putenim, kapteinis pavēlēja doties ceļā. Doktors sniedza slimniekiem pēdējos padomus; Bells un Simpsons klusējot apmainījās rokasspiedieniem ar saviem biedriem. Haterass grasījās teikt matrožiem atvadu vārdus, taču no visām pusēm uz viņu vērsās ļauni, nosodoši skatieni. Šendona lūpās viņš šķita uztvēris ironisku smīnu. Kapteinis aprāvās. Pametis acis uz «Forvardu», viņš brīdi it kā šaubījās, vai doties prom.
Taču lēmumu grozīt bija par vēlu, ledus laukā gaidīja piekrautais kamanu pajūgs; Bells gāja pa priekšu, pārējie viņam sekoja; Džonsons aizbraucējus ceturtdaļjūdzi pavadīja, tad Haterass lūdza viņu atgriezties uz brigas, un vecais jūrnieks pēc ilga atvadu skāviena kapteiņa vēlēšanos izpildīja.
Šajā brīdī, pēdējo reizi atskatījies uz «Forvardu», Haterass redzēja, ka tā mastu gali nozūd aiz tumšajiem sniega mākoņiem.