Nelielais ceļotāju pulciņš devās uz dienvidaustrumiem. Suņu pajūgu dzina Simpsons. Viņam dedzīgi palīdzēja Deks, par savu ciltsbrāļu amatu sevišķi nebrīnīdamies. Pajūgam nopakaļ soļoja Haterass un doktors Klobonijs, bet priekšgalā kā ceļvedis, pārbaudīdams ledu ar sava spieķa dzelzs smaili, gāja Bells.
Sala samazināšanās vēstīja puteni; tas nelika ilgi gaidīt, un drīz vien lielām, biezām pārslām sāka krist sniegs. Necaurredzamais sniega virpulis ceļotājus traucēja: viņi novirzījās no taisnā ceļa, nespēja ātri paiet; taču vidējais attālums, ko šī karavāna veica, bija trīs jūdzes stundā.
Sniegoto lauku virsmā bija apledojusi, nelīdzena, grambaina; kamanas aizķeroties aizvien biežāk salēcās, bet ceļa slīpumos draudīgi nosvērās uz sāniem; galu galā viss tomēr beidzās labi.
Haterass un viņa biedri bija silti ģērbušies pēc grenlandiešu parauga darinātos ādas uzvalkos, kuri, pielāgoti klimatiskajiem apstākļiem, gan nevarēja lepoties ar izcilu griezumu; ceļotāju sejas cieši ieskāva šauras kapuces, kas nelaida cauri vēju un sniegu; atsegta bija tikai mute, deguns un acis, ko nebija nozīmes sargāt; nav taču nekā neērtāka par augstām apkaklēm un šallēm, kuras sals ātri vien sastindzina; vakarā tās noņemt varētu vienīgi ar cirvja palīdzību, kaut gan šāds izģērbšanās veids nav pieņemams pat polārjūrās. Tāpēc, gluži otrādi, elpas garaiņiem vajadzēja ļaut brīvu ceļu, jo, sastopot šķērsli, tie nekavējoties sasalst.
Bezgalīgais klajums bija apnicīgi vienmuļš — visapkārt tikai vienveidīgi ledus sablīvējumi, pauguraini klajumi, kas stiepās tik tālu, ka beigu beigās sāka atgādināt līdzenumus, ledus bluķi, kas šķita kā vienā veidnē lieti, un aisbergi, starp kuriem vijās līkumainas ielejas; ceļotāji orientējās pēc kompasa; viņi runāja maz — aukstais gaiss runāšanu stipri apgrūtināja; paverot muti, lūpu kaktiņos acumirklī nosēdās asi ledus kristāliņi, kurus neiz- kausēja pat karstā elpa. Gājiens noritēja klusumā, un katrs ar savu spieķi taustīja šo nepazīstamo zemi. Bella pēdas iespiedās mīkstajās kupenās; visi uzmanīgi tām sekoja, jo, kur Bells bija spēris kāju, tur droši varēja iet arī pārējie.
Apkārtni krustām šķērsām izvagoja neskaitāmas lāču un lapsu pēdas, taču pirmajā dienā nevienu no šiem zvēriem nebija iespējams samanīt; starp citu, medīt būtu bīstami un lieki, jau tā smagi piekrautajās kamanās vairs neko nedrīkstēja likt.
Ceļotāji tamlīdzīgās ekskursijās pārtikas rezerves mēdz noglabāt ceļa malās; lai pasargātu no zvēriem, produktus noslēpj zem sniega, līdz ar to atslogojot kamanas, bet atgriežoties šo kravu, kuru nebija vajadzības velti vadāt līdzi, pamazām atkal savāc.
Droši nezinādams, vai ledus lauks nav kustīgs, Haterass šādu paņēmienu nevarēja lietot; tādas noliktavas var izmantot tikai uz sauszemes, nevis uz peldošiem ledus laukiem, kad ceļš ir tik nenoteikts un neviens nevar galvot, vai atpakaļ ies pa tām pašām vietām.
Pusdienlaikā Haterasa nelielā grupa apstājās kādas ledus sienas aizvējā; brokastīs izsniedza pemikānu un karstu tēju; dzīvinošais dzēriens acumirklī izraisīja labsajūtu, un tāpēc ceļotāji no tā neatteicās.
Atvilkuši elpu, viņi pēc stundas devās tālāk; pirmajā dienā bija veiktas apmēram divdesmit jūdzes. Vakarā kā cilvēku, tā suņu spēki izsīka.
Par spīti nogurumam, vēl tomēr vajadzēja uzcelt sniega būdu, kur pavadīt nakti; telts šim nolūkam nederētu. Darbs ilga pusotras stundas. Bells parādīja lielu izveicību; ar nazi izcirstie ledus bloki ātri tika sakrauti cits uz cita ieapaļa kupola veidā, un pēdējais ledus gabals, noslēdzot griestu velvi, nodrošināja celtnes izturību; javu aizstāja mīkstais sniegs; ar to piepildīja spraugas starp blokiem; pēc brītiņa sniegs sasala un kopā ar visu celtni saliedējās vienā blīvā, tvirtā masā.
Vienīgā ieeja šajā improvizētajā alā bija ļoti šaura, un pa to varēja ielīst tikai rāpus; doktors ar mokām tai izspraucās cauri, un pārējie viņam sekoja. Uz spirta plītiņas ātri pagatavoja vakariņas. Sniega būdā temperatūra bija ciešama, ārpusē trakojošais vējš tajā nespēja ielauzties.
— Lūdzu, pie galda! — vislaipnākajā tonī aicināja doktors.
Un viņi kopā ieturēja vakariņas, kā parasts — vienveidīgas, taču stiprinošas. Pēc tam visiem prātā bija tikai miegs; uz sniega noklātais brezents pasargāja no mitruma. Pie virtuves spirta liesmas viņi izžāva zeķes un zābakus; tad trīs vīri, satinušies vilnas segās, likās gulēt, bet ceturtais palika nomodā — sarga pienākums bija rūpēties par citu drošību un aizkavēt ieejas aizputināšanu, pretējā gadījumā viņus varēja aprakt dzīvus.
Deks gulēja būdā kopā ar cilvēkiem; pajūga suņi tika atstāti laukā, kur, apēduši savu vakariņu tiesu, tie ierakās sniega kupenās, kas drīz vien pārvērtās necaurlaidīgā segā.
Dienas grūtībām sekoja dziļš miegs. Trijos rītā doktors savukārt stājās sargpostenī; nakti bija sākusi plosīties sniega vētra. Savāds likās nelielās, izolētās, sniegos iepu- tinātās cilvēku saujiņas stāvoklis šajā ledus kapā, kura sienas puteņa brāzmās kļuva aizvien biezākas.
Nākamajā rītā pulksten sešos vienmuļais gājiens turpinājās; visnotaļ tādas pašas ielejas, tādi paši aisbergi, tāda pati vienveidība, kurā grūti orientēties. Taču, temperatūrai par dažiem grādiem krītoties, kupenas pārklāja sērsna, un gājēju soļi kļuva raitāki. Nereti ceļā gadījās akmens piramīdām vai eskimosu pārtikas glabātavām līdzīgi pauguriņi; sirdsapziņas nomierināšanai doktors kādu no tiem izjauca, bet tajā atradās tikai vienkāršs ledus bloks.
— Ko jūs cerējāt fur atrast, Klobonij? — jautāja Haterass. — Vai tad mēs neesam pirmie, kas sper kāju šajā pasaules malā?
— Iespējams, — atteica doktors, — tomēr … kas var galvot?
— Nekavēsim laiku veltīgos meklējumos, — turpināja kapteinis, — gribu drīzāk atgriezties uz brigas, kaut arī mums neizdotos atrast šo ļoti vēlamo kurināmo.
— Šai ziņā, — doktors piebilda, — ceru, ka mēs nepie- . vilsimies.
— Doktor, — Haterass bieži teica, — es darīju aplam, aiziedams no «Forvarda», tā bija kļūda! Kapteiņa vieta ir tikai uz kuģa un nekur citur!
— Tur palika Džonsons.
— Protams! Tomēr … pasteigsimies! Pasteigsimies!
Pajūgs ātri brauca uz priekšu; Simpsons skaļi mudināja
suņus; fosforescences iespaidā likās, ka tie skrien pa liesmojošu zemi, un kamanu slieces, šķiet, sacēla gaisā dzirksteļu mākoņus. Doktors metās uz priekšu, lai pavērotu šo interesanto sniegu, kad pēkšņi, lecot pāri kādam pauguram, viņš nozuda. Bells, atrazdamies tuvumā, nekavējoties skrēja palīgā.
— Ei, Klobonija kungs, — kur jūs palikāt? — viņš satraukumā iekliedzās, bet tad jau piesteidzās arī Haterass un Simpsons.
— Doktor! — kapteinis sauca.
— Esmu šeit! Kādā bedrē, — mierīga balss atbildēja. — Dodiet man virvi, un es atkal izniršu zemeslodes virspusē.
Doktoram, kurš bija iekritis ap desmit pēdu dziļas bedres dibenā, pasniedza virvi; viņš apsēja to ap vidukli, un biedri trijatā ar mokām izvilka viņu laukā.
— Vai neesat ievainots? — Haterass vaicāja.
— Nieki! Nekas briesmīgs nav noticis, — notraucis sniegu no labsirdīgās sejas, sacīja doktors.
— Bet kā tas jums gadījās?
— Ak, vainīga ir refrakcija, — viņš smiedamies atteica. — Jau atkal refrakcija! Man šķita, ka jāpārlec tikai pāri pēdu platai spraugai, bet es iegāzos desmit pēdas dziļā bedrē! Ak, šīs optiskās ilūzijas! Tās gan ir vienīgās, kas man atlikušas, dārgie draugi, taču atradināties no tām būs pārāk grūti. Lai jums šis gadījums ir par mācību nekad nespert soli, iekams zeme nav iepriekš pārbaudīta, jo uz sajūtām šeit nedrīkst paļauties. Te nevar ticēt ne savām ausīm, ne acīm. Tā ir īsta brīnumzeme.
— Vai nu varam iet tālāk? — vaicāja kapteinis.
— Ejam, Hateras, ejam! Nelielais kritiens nācis man tikai par svētību.
Ceļotāji devās tālāk dienvidaustrumu virzienā un, kad uznāca vakars, veikuši divdesmit piecas jūdzes, apstājās; visus māča nogurums, tas tomēr nekavēja doktoru uzkāpt kādā aisbergā, kamēr Bells cēla sniega būdu.
Gandrīz pilnais mēness pie skaidrajām debesim meta dīvainu gaismu; zvaigznes mirdzēja neparasti spoži; no aisberga virsotnes pavērās skats uz bezgalīgu, no vienas vietas ērmotiem uzkalniņiem nosētu klajumu; redzot šos izkaisītos, mēness gaismā vizuļojošos ledus paugurus, kuru asās kontūras krasi pasvītroja. tumšie ēnojumi un kuri atgādināja stāvas vai sagāztas kolonnas un kapak
meņus, gribējās teikt, ka tā ir bezgalīgi plaša, skumja un klusa kapsēta bez kokiem, kur mūžīgā mierā atdusas divdesmit cilvēces paaudžu.
Aizmirsis aukstumu un nogurumu, doktors ilgi vēroja šo ainavu, un biedriem grūti nācās viņu no tās atraut; taču vajadzēja galu galā domāt arī par atpūtu; sniega būda jau bija gatava; četri ceļotāji ielīda tajā kā kurmji alā un nekavējoties aizmiga.
Nākamā diena, tāpat kā visas pārējās, aizritēja bez īpašiem starpgadījumiem; ja ceļojums veicās ar lielākām vai mazākām grūtībām, ātrāk vai lēnāk, to noteica kaprīzais laiks, kas lāgiem kļuva ledaini salts, lāgiem mitrs un dzestrs; atkarībā no sniega virsmas iešanai lietoja gan mokasīnus, gan slēpes.
Tā pienāca piecpadsmitais janvāris; mēness savā pēdējā ceturksnī tikai īsu brīdi parādījās pie debesīm; saule, vēl joprojām slēpdamās aiz apvāršņa, sešas stundas dienā sniedza blāvu mijkrēšļa gaismu, kurā tomēr nebija iespējams saskatīt ceļu; to noteica ar kompasa palīdzību. Bells uzņēmās gājiena vadību, Haterass soļoja tieši aiz viņa, Simpsons un doktors orientējās pēc abiem pirmajiem, lūkojot neizlaist no acīm Haterasu un tādā veidā turēties taisnā līnijā. Tomēr, par spīti visām pūlēm, gājēji reizēm novirzījās sāņus par trīsdesmit vai četrdesmit grādiem;* tad atkal vajadzēja ņemt talkā kompasu. « Piecpadsmitajā februārī, kas iekrita svētdienā, Haterass konstatēja, ka grupa nogājusi uz dienvidiem gandrīz simt jūdzes; svētdienas rītu viņi veltīja dažādu nometnes piederumu salabošanai un drēbju tīrīšanai; netika aizmirsti arī dievvārdi.
Dienas vidū grupa atsāka gājienu; laiks bija ļoti skaidrs un auksts. Termometrs rādīja —36° C.
Nekas nevēstīja spēju laika pārmaiņu, kad pēkšņi no ledainās zemes pacēlās salts, biezs tvaiks čfp deviņdesmit pēdu augstumā un vairs neizklīda; pat pēdas attālumā nekas nebija saskatāms; tvaiks lipa klāt pie drēbēm, nosēzdamies uz tām kā asas, garas ledus prizmas.
Pārsteigti par šo ledaino dūmaku, ceļotāji nolēma sapulcēties vienkop; tad atskanēja viņu saucieni:
— Ei, Simpson!
— Bell, nāc šurp!
— Klobonija kungs!
— Doktor!
— Kaptein, kur jūs esat?
Uz priekšu izstieptām rokām taustīdamies biezajā, necaurredzamajā miglā, visi četri ceļa biedri meklēja cits citu. Visvairāk viņus pārsteidza tas, ka viņi nesaņēma nekādas atbildes; šķita, ka miglas slānis nevada skaņu.
Viņi iedomājās ar šautenes šāvienu pavēstīt pārējiem savu atrašanās vietu. Bet, ja balss likās par vāju, tad šāvienu troksnis, gluži otrādi, bija pārāk skaļš un, atbalsodamies visās pusēs, pārvērtās tik neskaidros dārdos, ka virzienu nebija iespējams noteikt.
Tad katrs no viņiem rīkojās atbilstoši savam raksturam. Haterass, apstājies, sakrustojis rokas uz krūtīm, nolēma nogaidīt; Simpsons tikai ar pūlēm apturēja pajūgu. Bells, uzmanīgi ar rokām taustīdams sniegu, griezās atpakaļ pa savām pēdām. Doktors, klupdams krizdams pār ledus blāķiem un atkal uzrausdamies kājās, šaudījās no vienas puses uz otru un, novirzījies no īstā ceļa, aizvien vairāk nomaldījās.
Pēc minūtēm piecām viņš noteica:
— Tas taču nevilksies ilgi! Dīvains klimats! Pārāk daudz negaidītu pārsteigumu! Nevar saprast, uz ko paļauties, nemaz nerunājot par asajām ledus adatām, kas dursta seju. Aū, kaptein, aū! — viņš no jauna sāka saukt.
Atbildes nebija; katram gadījumam Klobonijs pielādēja šauteni, taču cauri biezajiem cimdiem šautenes spals viņam apsvilināja pirkstus. Tā darbojoties, viņš dažu soļu attālumā šķita pamanījis neskaidru kustīgu masu.
— Beidzot! — doktors iesaucās. — Hateras! Bell! Simp- son! Vai jūs tur esat? Atbildiet taču!
Kļuva dzirdama apslāpēta rūkoņa.
«Oho! Kas tad tas?» doktors nodomāja.
Nenoteiktā masa tuvojās, tās kontūras iezīmējās aizvien skaidrāk. Doktoram iešāvās prātā baismīga doma.
— Lācis! —viņš nomurmināja.
Tam patiesi vajadzēja būt lielam lācim; miglā apmaldījies, tas klaiņoja uz priekšu un atpakaļ, riskēdams uzdurties ceļotājiem, kuru klātbūtni pat nenojauta.
«Apstākļi sarežģās!» sastingdams uz vietas, nodomāja Klobonijs.
Lāgiem viņš sajuta dzīvnieka elpu, kas nākamajā mirklī izgaisa ledainajā dūmakā; brīžam viņš saskatīja
milzīgas ķetnas, kuras nezvērs mētāja gaisā, un tās bija tik tuvu, ka asie nagi vairākkārt saplēsa viņa drēbes; doktors atkāpās sānis, un kustīgā masa kā fantastisks spoks nozuda miglā.
Taču, kāpdamies atpakaļ, doktors manīja, ka pamats zem kājām negaidot paaugstinās. Pieturēdamies pie ledainajām smailēm, viņš uzrāpās uz viena ledus bluķa, pēc tam uz otra, tad aptaustīja tos ar savu spieķi.
«Aisbergs!» doktors nodomāja. «Ja uzrāpšos virsotnē, būšu glābts.»
Tā nospriedis, viņš apbrīnojami veikli uzkāpa apmēram desmit pēdu augstā ledus kalnā; viņa galva jau slējās virs ledainās dūmakas, kuras augšējie slāņi iezīmējās ļoti skaidri.
— Lieliski! — doktors pie sevis noteica un, pametis skatienu apkārt, ieraudzīja no biezā miglas slāņa iznirstam arī savus trīs biedrus.
— Hateras!
— Klobonija kungs!
— Bell!
— Simpson!
Visi četri saucieni atskanēja gandrīz reizē; pie debesīm laistījās burvīgs mēness gredzens, mezdams blāvu gaismu kas ledaino dūmaku apmirdzēja līdzīgi mākoņiem, bet aisbergu virsotnes šķita peldam sidrabainā šķidrumā. Ceļotāji bija ieslēgti lokā, kura diametrs varēja būt apmēram simt pēdu. Augšējo gaisa slāņu tīrība un stiprais sals ļāva skaidri sadzirdēt katru vārdu, un viņi varēja ērti sarunāties no savu ledus troņu virsotnēm. Nesaņēmuši atbildes uz šāvieniem, ikviens no viņiem bija uzskatījis par labāku nokļūt virs miglas slāņa. \
— Mūsu kamanas! — izsaucās doktors.
— Tās atrodas astoņdesmit pēdu zem mums, — teica Simpsons.
— Pilnīgā kārtībā?
— Pilnīgā.
— Bet lācis? — vaicāja doktors.
— Kāds lācis? — nesaprata Bells.
— Tas, kuru es sastapu un kurš gandriz man ielauza sprandu.
— Lācis? — iesaucās Haterass. — Tādā gadījumā kāp sim lejā.
— Nē taču! — iebilda doktors. — Mēs atkal pazaudēsim cits citu un viss būs jāatsāk no jauna.
— Bet ja nu lācis uzbrūk mūsu suņiem? — teica Haterass.
Tajā brīdī atskanēja Deka rējieni; cauri miglai tie ceļotājiem bija labi saklausāmi.
— Deks! — iesaucās Haterass. — Tur katrā ziņā kaut kas notiek. Es kāpšu lejā.
Tad cauri miglas slānim kā briesmīgs koncerts izlauzās mežonīgi kaucieni un rēcieni. Kopā šīs skaņas atgādināja varenu, taču apslāpētu rūkoņu, it kā zālē ar polsterētām sienām. Bija jaušams, ka biezās miglas dzīlēs notiek kāda neredzama kauja, no kuras migla reizēm viļņojās, it kā jūra spoku cīņas laikā.
— Dek, Dek! — grasīdamies kāpt lejā ledainajā dūmakā, kapteinis sauca.
— Pagaidiet, Hateras, pagaidiet! — teica doktors. — Rādās, ka migla jau izklīst!
Tā neizklīda, bet pamazām nosēdās kā ūdens dīķī, kas palēnām izsīkst; tā šķita iesūcamiem zemē, no kuras bija radusies; aisbergu mirgojošās galotnes cēlās un auga aizvien lielākas; citas, kas līdz šim likās nogrimušas, iznira kā jaunas, nezināmas salas; pats par sevi saprotams, ka optiskā ilūzija ceļotājiem radīja iespaidu, it kā viņi, turēdamies pie ledus smailēm, celtos augstāk un augstāk, kaut gan īstenībā aizvien zemāk grima miglas līmenis.
Pēc brītiņa kļuva redzama kamanu augšdaļa, pajūga suņi, tad vēl kādi dzīvnieki, skaitā ap trīsdesmit, pēdīgi kādas lielas kustīgas būtnes un Deks, kurš tām lēkāja apkārt un kura galva lāgiem parādījās virs sastingušā miglas slāņa, lāgiem atkal tajā nozuda.
— Lapsas! — iesaucās Bells.
— Lāči! — bilda doktors. — Viens, trīs, nē, veseli pieci!
— Mūsu suņi! Mūsu pārtika! — vaimanāja Simpsons.
Lapsu un lāču bars, uzklupis kamanām, nodarīja lielus
zaudējumus pārtikas krājumiem. Laupīšanas instinkts zvēros izraisīja pilnīgu vienprātību; suņi neganti rēja, bet zvēri, nelikdamies par to ne zinis, aizrautīgi turpināja savu posta darbu.
— Uguni! — kapteinis uzkliedza, nospiezdams gaili.
Biedri sekoja viņa piemēram. Kad noskanēja četri šāvieni, lāči, izslējuši galvas, izgrūda komiskus rēcienus, kā brīdinājuma signālu; pēc tam tie devās prom sīkiem un tomēr tik ātriem teciņiem, ka pat auļojošs zirgs tos nespētu panākt, un lapsu bara pavadībā drīz vien nozuda ziemeļu virzienā starp ledus kalniem.