123991.fb2 KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 32

KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 32

XXXPIRAMĪDA

Polārzemēm raksturīgā dabas parādība ilga gandrīz trīs stuņdas ceturkšņus: lāčiem un lapsām netrūka laika pa­mieloties pēc sirds patikas; bargajā ziemā izsalkušajiem, novārgušajiem zvēriem šī pārtika nāca īstā laikā. Asiem nagiem saplēstais kamanu brezents, sadragātās, atvērtās pemikāna kastes, izlaupītie sausiņu maisi un sniegā izbār­stītās tējas rezerves, atlauztā, iztukšotā dārgā spirta mu- čele un izmētātie, savandītie nometnes piederumi — viss liecināja par šo plēsīgo zvēru niknumu, neapmierināmo izsalkumu un nesātīgo rijību.

—    Tā tik ir nelaime, — vērodams skumjo posta ainu, noteica Bells.

—    Un droši vien nelabojama, — piebilda Simpsons.

—    Vispirms jānovērtē zaudējumi, — teica doktors, — tad runāsim tālāk.

Haterass klusēdams lasīja kopā tukšās kastes un mai­sus. Viņi savāca vēl lietojamo pemikānu un sausiņus; it īpaši smags zaudējums bija spirta mučele: bez tā aptrūks karsta dzeramā — tējas un kafijas. Saskaitījis atlikušos pārtikas krājumus, doktors konstatēja, ka zaudēti divi simti mārciņu pemikāna un simtpiecdesmit mārciņu sau­siņu; turpmāk ceļotājiem uz pusi vajadzēs samazināt pār­tikas devas.

Viņi apsprieda, ko šādos apstākļos darīt. Varbūt at­griezties uz brigu un sākt ekspedīciju no gala? Bet vai vērts zaudēt velti noietās simt piecdesmit jūdzes? Turklāt, atgriezušies bez nepieciešamā kurināmā, viņi ļauni ietek­mētu matrožus. Vai tad rastos vēl kāds, kas būtu ar mieru no jauna doties pāri ledus laukiem?

Acīm redzot, prātīgākais bija iet tikai uz priekšu, kaut arī tas prasītu briesmīgākos zaudējumus.

Tieši tāds bija Klobonija, Haterasa un Bella uzskats. Simpsons tomēr ieteica griezties atpakaļ — grūtais ceļo­jums bija iedragājis viņa veselību, viņš manāmi novā­jēja, bet, tā kā Simpsona domām neviens nepievienojās, viņš atkal ieņēma savu vietu kamanās, un nelielā kara­vāna turpināja ceļu uz dienvidiem.

Nākamajās trīs dienās, no piecpadsmitā līdz septiņpa­dsmitajam janvārim, ceļojums ritēja vienmuļi, kā parasts; viņi gāja daudz lēnāk; pārgurušie ceļotāji ar mokām vilka kajasļ ari suņu pajūgs tik tikko kustēja uz priekšu. Ne­pilnvērtīgā barība nespēja stiprināt ne cilvēkus, ne dzīv­niekus. Laiks, kā vienmēr, mainījās, pārejot no sīvā sala uz miklām, caururbjošām miglām.

Astoņpadsmitajā janvārī ledus lauku izskats pēkšņi pār­vērtās. Pie apvāršņa slējās neskaitāmas augstas piramidā- las klintis smailām, stāvām virsotnēm. Dažviet sniega kār­tai cauri lauzās kaila zeme; šķiet, ka to veidoja gneiss, slāneklis un kvarcs, un tā mazliet atgādināja kaļķakmeni. Beidzot ceļotāji sajuta zem kājām drošu pamatu, un šī zeme, pēc visām pazīmēm spriežot, bija tā sauktā Jaunās Kornvolas sala.

Doktors nevaldāmā priekā spēra soļus uz šīs stingrās zemes; lai sasniegtu Belčera ragu, ceļotājiem bija vēl jā­veic simt jūdžu, taču, ejot pa nelīdzeno, akmeņiem, bīs­tamiem izciļņiem, plaisām un bezdibeņiem nosēto zemi, ceļojuma grūtības pieauga — vajadzēja nolaisties gan dziļās gravās zemes iekšienē, gan rāpties augstās piekras­tes klintīs cauri šaurām aizām, kur bija sakrājies trīsdes­mit vai pat četrdesmit pēdu dziļš sniegs.

Ceļotāji drīz vien ar nožēlu pieminēja samērā gludo, daudz ērtāko ceļu pāri ledus laukiem, kur tik viegli slī­dēja kamanas. Tagad ceļš prasīja vairāk spēka. Novārgu­šie suņi vieni vairs nespēja tikt ar kamanām galā; iejū- gušies suņiem blakus, cilvēki gāja talkā. Lai pārvarētu stāvos pakalnus, uz kuru noledojušās virsmas nebija ne­kāda pieturas punkta, kamanas vairākkārt nācās pilnīgi izkraut. Desmit soļu pārgājiens nereti ilga vairākas stun­das; un tā pa šo Kornvolas zemi, kura savu nosaukumu katrā ziņā attaisno, jo atgādina kalnainos apgabalus ar smailām klinšu virsotnēm, asām šķautnēm un izciļņiem Anglijas galējos dienvidrietumos, viņi pirmajā dienā no­gāja tikai nepilnas piecas jūdzes.

Nākamajā dienā kamanas uzbrauca klinšainā krasta virsotnē; līdz nāvei nogurušie ceļotāji, nespēdami uzcelt sniega būdu, satinusies bifeļādās, nakti pavadīja teltī un miklās zeķes žāvēja sev pie krūtīm.

Šādas «higiēnas» nenovēršamās sekas skaidras bez vār­diem; temperatūra tonakt noslīdēja zem —42° C un dzīv­sudrabs termometrā sasala.

Simpsona veselība bīstami pasliktinājās; nemitīgs bron­hīts un neciešams reimatisms spieda viņu gulēt kamanās, kuras viņš vairs nespēja vadīt; kučiera vietu ieņēma Bells; arī viņš nebija vesels, taču, spītējot slimībai, vēl turējās kājās. Ekskursija bargajā ziemas klimatā nebija saudzē­jusi pat doktoru Kloboniju, kaut gan no viņa nedzirdēja ne mazāko sūdzību; balstīdamies uz sava spieķa, viņš, pa­līdzēdams citiem, kā ceļvedis soļoja pa priekšu. Haterass ar savu dzelzs raksturu, nesatraucams, nejūtīgs, neizdi­bināms un tikpat stiprs kā pirmajā dienā, klusēdams se­koja pajūgam.

Divdesmitajā janvārī sals pieņēmās tā, ka niecīgākā kustība izraisīja galīgu spēku apsīkumu. Turklāt, ceļa grūtībām pieaugot, doktoram, Haterasam un Bellām va­jadzēja iet talkā suņiem; spēji tiiecieni bija ielauzuši ka­manu priekšgalu, to vajadzēja salabot. Tamlīdzīgi ka­vēkļi atkārtojās vairākas reizes dienā.

Ceļotāji soļoja pa dziļu gravu, līdz viduklim grimdami sniegā, svīzdami negantajā vējā. Viņi nepārmija ne vārda. Pēkšņi Bells, nostājies doktoram blakus, ar šausmām viņā paskatījās, tad, klusējot sagrābis sauju sniega, sāka ar to spēcīgi berzt viņam seju.

—    Ko jūs darāt, Bell! — vairīdamies iesaucās doktors.

Bells tomēr neatlaidās un no visa spēka berza tālāk.

—    Paklau, Bell! — doktors, kuram mute, deguns un acis bija aizlipušas ar sniegu, uzkliedza. — Vai jūs pie pilna prāta? Ko tas nozīmē?

—    Sakiet man paldies, ja jūsu deguns vēl vesels.

—    Deguns? — doktors pielika roku pie sejas.

—    Jā, Klobonija kungs, jums bija apsaldēta seja; kad es to ievēroju, jūsu deguns bija gluži baits, un bez ma­nas enerģiskās rīcības šī jūsu sejas rota, tik neērta ceļo­jumā, bet nepieciešama dzīvē, būtu pagalam.

Patiesi, vēl dažas sekundes — un doktora deguns būtu

nosaldēts. Taču Bella sparīgā masāža laikā atjaunoja asins­riti un briesmas novērsa.

—           Pateicos, Bell, — doktors teica, — esmu jūsu parād­nieks, gan kādreiz atmaksāšu.

—           Cerēsim, Klobonija kungs, — galdnieks atbildēja. — Nedod dievs, ka mūs piemeklētu vēl lielākas nelaimes.

—           Ak vai, Bell! Jums prātā laikam Simpsons? Nabaga zēns smagi cieš.

—    Vai bīstaties par viņu? — spēji ievaicājās Haterass.

—    Jā, kaptein, — atteica doktors.

—    No kā jūs bīstaties?

—           No nedziedināmas cingas. Viņa kājas satūkušas un smaganas čūlo; nabadziņš guļ kamanās pa pusei nosalis, un kratīšanās ik mirkli pastiprina viņa ciešanas. 2ēl viņa, bet es nespēju līdzēt.

—    Nabaga Simpsons! — nočukstēja Bells.

—           Vai mums nevajadzētu dienu vai divas atpūsties? — iejautājās doktors.

—           Atpūsties? — iesaucās Haterass. — No mūsu drī­zākas atgriešanās taču atkarīgas astoņpadsmit vīru dzī­vības!

—    Tomēr … — atsāka doktors.

—           Klobonij, Bell, uzklausiet mani! — Haterass viņu pārtrauca. — Pārtikas mums vairs nav pat divdesmit die­nām. Spriediet paši — vai mēs drīkstam zaudēt kaut mirkli?

Doktors un Bells klusēja, un kamanas pēc īsa atelpas brīža devās tālāk.

Vakarā ceļotāji apstājās neliela ledus uzkalniņa pakājē, Bells tūlīt pat ledū izcirta alu, ceļotāji tajā apmetās; dok­tors augu nakti kopa slimo Simpsonu — postošās cingas simptomi izpaudās atklāti, un no nelaimīgā uztūkušajām lūpām skanēja nemitīgi vaidi.

—    Ak, Klobonija kungs!

—    Turies, manu zēn! — doktors viņu mierināja.

—           Nē, es vairs neatgriezīšos. Es to jūtu! Es vairs ne­spēju ciest! Kaut drīzāk nomirtu!

Uz šiem bezcerīgajiem vārdiem doktors atbildēja ar ne­beidzamu gādību; smagajās dienas gaitās noguris, viņš nakti neaizvēra acu, gatavodams slimniekam veldzējošus dzērienus; taču ne citrona sula, ne ziedes vairs nelīdzēja, slimība progresēja aizvien straujāk.

Otrā rītā Simpsonu atkal vajadzēja likt kamanās, kaut gan nelaimīgais lūdza atstāt viņu vienu un ļaut mierīgi nomirt; tad ekspedīcija devās tālāk bīstamajā ceļā, kur grūtības pieauga ar katru dienu.

Ledainās miglas vīrus stindzināja līdz kaulam; sniegs un sīka krusa šaustīja sejas; dzīvojot pusbadā, viņi rā­vās kā īsti smago vezumnieku zirgi.

Līdzīgi savam saimniekam, slēpdams nogurumu un allaž modri skraidīdams apkārt, Deks instinktīvi uzgāja ērtākos ceļus; šai ziņā ceļotāji droši varēja paļauties uz Deka apbrīnojamo attapību.

Divdesmit trešā janvāra rītā, gandrīz pilnīgā tumsā, kad pie debesīm spīdēja tikai jauna mēness sirpis, Deks aizskrēja tālu gājienam priekšā; vairākas stundas suns likās pazudis; Haterasu pārņēma nemiers, it īpaši tāpēc, ka visapkārt sniegā redzēja lāča pēdas. Viņš vēl nebija izlēmis, ko iesākt, kad pēkšņi atskanēja skaļi rējieni.

Haterass paskubināja pajūgu un drīz vien kādā dziļā gravā panāca uzticamo draugu.

Deks kā piekalts stāvēja no kaļķakmeņiem sakrautas piramīdas priekšā un rēja.

—    Šoreiz tā, bez šaubām, būs īsta noliktava, — atsprā­dzēdams slēpju siksnas, noteica doktors.

—    Vai nav vienalga? — piezīmēja Haterass.

—     Kaptein, ja tā patiesi ir piramīda, tajā var atrasties svarīgas vēstis. Iespējams, ka zem tās slēpjas pārtikas glabātava, tādēļ ir vērts paraudzīties.

—    Vai tiešām kādam eiropietim būtu izdevies aizklīst tik tālu? — Haterass neticīgi paraustīja plecus.

—    Ja arī tie nebūtu eiropieši, — atbildēja doktors, — vai tad eskimosi te nevarēja ierīkot slēptuvi saviem medījumiem un zvejas lomiem? Cik zināms, viņi tā mēdz darīt.

—    Nu labi, Klobonij, pārbaudiet to, — piekrita Hate­rass. — Tikai, šķiet, tās būs veltas pūles.

Paņēmuši cērtes, Klobonijs un Bells tuvojās piramīdai. Deks turpināja nikni riet. Sals akmeņus bija cieši salie­dējis kopā, taču pēc dažiem cirtieniem tie sašķēlās un sa­bira zemē.

—    Acīm redzot, tur kaut kas noslēpts, — doktors iemi­nējās.

—    Arī man tā liekas, — piebilda Bells.

Viņi veicīgi izjauca piramīdu. Tajā atklājās slēptuve, kurā bija noglabāts samircis papīrs, Doktors strauji puk­stošu sirdi to satvēra. Piesteidzās Haterass un, izrāvis vi­ņam papīru no rokām, lasīja:

—      «Altam … «Porpoise», 13. dec … 1860 … 12° … merid … 8 .. .°35' paral.. .»

—    «Porpoise» — «Delfīns»! — iesaucās doktors.

—      «Delfīns»? — atkārtoja Haterass. — Neatminos dzirdējis par tādu kuģi šajās jūrās.

—      Skaidrs, — piezīmēja doktors, — pirms nepilniem diviem mēnešiem šeit bijuši jūrnieki, iespējams, no kāda avarējuša kuģa.

—    Bez šaubām, — piekrita Bells.

—    Ko lai tagad iesāk? — vaicāja doktors.

—      Ejam tālāk, — dzedri noteica Haterass. — Es ne­zinu, kas ir šis «Delfīns», zinu tikai vienu — mūs gaida «Forvards».