Viņi devās tālāk; visiem prātā brieda jaunas, negaidītas domas, jo polārajos apgabalos katrs atradums šķiet ļoti nozīmīgs. Haterass bažīgi rauca pieri.
— «Delfīns»? — viņš gudroja. — Kas tas par kuģi? Un kāpēc bij is tik tuvu polam?
Ar trīsām sirdī kapteinis lauzīja galvu; doktors un Bells pēc atrastā dokumenta sprieda, kas tagad notiks: vai nu viņiem būs jāglābj svešie neveiksminieki, vai arī tie glābs viņus.
Taču jaunas grūtības, jauni šķēršļi un nogurums drīz atkal katram lika domāt vienīgi par sevi un savu tobrīd ļoti riskanto stāvokli.
Simpsona veselība pasliktinājās; doktors konstatēja, ka slimniekam tuvojas nāve. Viņš vairs nespēja nelaimīgajam palīdzēt; viņu pašu nežēlīgi mocīja oftalmija, kas varēja beigties ar pilnīgu aklumu, ja pret to neko neuzsāktu. Ziemeļu mijkrēslī bija diezgan gaišs, un šī gaisma, atstarodamās sniegā, dedzināja acis; izsargāties no refleksijas bija grūti, jo aceņu stikli aukstumā nosarmoja, kļuva blāvi un necaurredzami. Bet ceļā vajadzēja modri vērot visniecīgākos šķēršļus, atklājot tos pēc iespējas pa gabalu; tāpēc doktors bija spiests atmest ar roku briesmīgajai slimībai; abi ar Bellu viņi tikai pārvilka kapuces dziļāk pār acīm un pamīšus vadīja kamanas.
Nobrāztās slieces slīdēja slikti; kamanas pavilkt kļuva aizvien grūtāk; ceļš neuzlabojās; viņi atradās vulkāniska rakstura zemē, ko izvagoja stāvas, robotas kalnu kores: reizēm, lai tiktu pāri kādai virsotnei, ceļotājiem bija lēnā gaitā jāpaceļas tūkstoš pieci simti pēdu augstumā. Sals. kalnos bija nežēlīgi bargs, vējš un sniegputeņi plosījās ar nepieredzētu spēku, un nožēlojamā karavāna, kas vilkās pa šiem drūmajiem kalniem, atstāja bēdīgu iespaidu.
Ceļotājus māca arī tā saucamā baltuma slimība: vienveidīgais sniega baltums izraisīja nelabumu, reiboni, ģīboņus. šķita, ka zemē zūd zem kājām; baltajā, bezgalīgajā sniega segā skatienam nebija nekā noteikta, kur pieķerties; uz kuģa stipras vētras laikā, kad rodas iespaids, ka visi pamati zūd, līdzīgas sajūtas māc jūrniekus; vīri nespēja ar tām sarast, un tās ar laiku viņus galīgi notrulināja. Locekļus pārņēma stīvums, prātu — miegainība, nereti viņi soļoja kā snaudā, līdz pēkšņi kāds grūdiens, negaidīts trieciens vai kritiens viņus no šā inertā stāvokļa izrāva; tomēr jau pēc dažām minūtēm viņi atkal bija tā varā. r
Divdesmit piektajā janvārī ceļotāji sāka kāpt lejup pa kraujām nogāzēm; slīpā, apledojusī virsma prasīja vēl lielāku sasprindzinātību: viens neuzmanīgs solis, no kura šeit grūti izvairīties, un viņi iegāztos dziļā bezdibenī, tad glābiņa vairs nebūtu.
Pievakarē virs sniegotajām korēm plosījās briesmīga vētra; spēcīgajam orkānam nebija iespējams pretoties; atliku vienīgi gulties zemē, taču sals bija ļoti stiprs, un guļot draudēja nosalšana.
Haterasam piepalīdzot, Bells ar mokām uzcēla sniega būdu, kur nelaimīgajiem ceļotājiem patverties; tur viņi ieēda šķipsniņu pemikāna un uzdzēra karstu tēju; pāri bija palikuši četri galoni spirta; tos taupīja slāpju remdēšanai, jo dabiskā veidā sniegu lietot dzeramā ūdens vietā būtu aplam, tas iepriekš jāizkausē. Mērenā klimatā, kur ziemu temperatūra tikai mazliet zemāka par nulli, sniegs nav kaitīgs, taču aiz polārā loka tas pavisam citāds, tur sniegs ir tik auksts, ka to nedrīkst ņemt rokā, tāpat kā līdz baltkvēlei sakarsētu dzelzi, un tieši tāpēc, ka tas ļoti vāji vada siltumu; sniega un kuņģa pārāk nevienlīdzīgās temperatūras dēļ sniega absorbcija izraisa nepārvaramas slāpes. Eskimosi labāk panes vislielākās ciešanas nekā remdē slāpes ar sniegu, kas nekādā ziņā neaizstāj ūdeni un slāpes vēl veicina. Tātad atdzerties ceļotāji varēja vienīgi, izkausējot sniegu uz spirta plītiņas.
Trijos rītā, pašā vētras kulminācijā, doktors, nomainījis sargu, apsēdās būdas kaktā; pēkšņi viņa uzmanību saistīja Simpsona žēlie vaidi; doktors gribēja doties slimo mierināt, bet, ceļoties augšā, ar galvu atsitās pret būdas griestiem; nelicies par to ne zinis, Klobonijs notupās pie Simpsona un sāka masēt viņa satūkušās, zilganās kājas; pēc stundas ceturkšņa beidzis procedūru, doktors, grasīdamies slieties kājās, vēlreiz sasita galvu, kaut gan tobrīd tupēja uz ceļiem.
— Savādi! — Klobonijs nodomāja.
Viņš izstiepa roku virs galvas: griesti bija manāmi pazeminājušies.
— Augstais dievs! — doktors iesaucās. — Draugi, mostieties drīzāk!
Skaļais sauciens uzrāva kājās Haterasu un Bellu, kuri savukārt atdūrās ar galvu pret griestiem; būdā valdīja melna tumsa.
— Mūs tūlīt nositīs! — doktors sauca. — Iesim ārā, iesim ārā!
Un, trijatā izvilkuši laukā Simpsonu, viņi pameta bīstamo pajumti; bija pats pēdējais laiks, jo nākamajā mirklī vāji nostiprinātie ledus gabali ar troksni sagāzās.
Nelaimīgie bezpajumtnieki nonāca vētras un stindzinoša sala varā. Haterass nolēma steidzīgi uzcelt telti, taču spēcīgajā vējā nebija iespējams to izdarīt; atlika vienīgi patverties zem brezenta, kas ātri pārklājās ar biezu sniega kārtu, bet sniegs, neļaudams aizplūst siltumam, vismaz pasargāja cilvēkus no nosalšanas.
Sniega vētra rimās tikai pret rītu; iejūgdams izbadēju- v šos suņus, Bells ievēroja, ka trīs no tiem sākuši grauzt ādas pavadas; divi citi rādījās ļoti vārgi un tik tikko jaudāja paiet.
Par spīti visam, karavāna atsāka gājienu; līdz norādītajai vietai bija vēl sešdesmit jūdzes.
Divdesmit sestajā janvāri Bells, iedams priekšgalā, pēkšņi sāka saukt biedrus. Kad tie piesteidzās, viņš samulsis parādīja pret ledus gabalu atbalstītu šauteni.
— Šautene! — iesaucās doktors.
Haterass paņēma to rokās; ierocis bija lietojams, turklāt pielādēts.
— Kuģa «Delfīns» ļaudis nevar būt tālu, — ieminējās doktors.
Aplūkodams šauteni, Haterass redzēja, ka tā ir amerikāņu, un viņa roka drudžaini sažņaudza apledojušo laidi.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — neskanīgā balsī viņš uzsauca.
Vīri gāja tālāk pa nogāzi uz leju. Simpsons likās zaudējis samaņu — vaidi bija apklusuši, viņa spēki bija galā.
Vētra joprojām vēl plosījās; kamanu gaita kļuva aizvien lēnāka un lēnāka; divdesmit četrās stundās bija nobrauktas tikai pāris jūdzes, bet pārtikas krājumi, kaut arī tika ievērota vislielākā taupība, ievērojami saplaka; pašreiz viņiem to vēl pietiktu, lai atgrieztos atpakaļ pie bri- gas, taču Haterass neatlaidīgi soļoja uz priekšu.
Divdesmit septītajā janvārī ceļotāji sniegā atrada pa pusei ieputinātu sekstantu, pēc tam kādu blašķi; tajā bija degvīns, pareizāk sakot, ledus gabals, kura centrā kā sniega pika bija kondensējies spirts; tas nekam vairs nederēja.
Haterass, pašam nezinot, devās it kā pa briesmīgas katastrofas pēdām; ejot pa vienīgo lietojamo ceļu, viņš pievāca drausmīgā avārijā bojā gājušā kuģa atliekas. Doktors Klobonijs uzmanīgi skatījās apkārt, kā gribēdams ieraudzīt vēl kādu piramīdu, bet viņa pūles bija veltas.
Viņam prātā iešāvās doma — ja nu patiesi viņi atrastu cietušos, kādu palīdzību varētu tiem sniegt? Kā viņam, tā biedriem visa kā trūka pašiem; drēbes bija nodilušas, pārtika apsīkusi. Ja nelaimīgo svešinieku būs daudz, visus gaida bada nāve. Haterass no šīs tikšanās, šķiet, centās izvairīties. Bet vai viņš rīkojās nepareizi, vai viņa svarīgākais pienākums nebija glābt savu ekipāžu? Vai būtu vērts riskēt ar savu vīru dzīvībām un uzņemt kuģī svešiniekus?
Kaut gan šie svešie arī bija cilvēki, varbūt pat viņu tautieši! Vai drīkst tiem laupīt pēdējo cerību, lai cik vāja ta būtu? Doktoru interesēja Bella uzskats šajā jautajuma.
Bells klusēja. Ciešanas bija nocietinājušas viņa sirdi. Ha- terasam vaicāt Klobonijs neiedrošinājās, tāpēc viņš paļāvās uz likteni.
Divdesmit septītā janvāra vakarā Simpsonam kļuva pavisam nelabi; slimnieka stingie, saltie locekļi, nevienmērīgā elpa, kas vijās ap galvu kā garaiņi, krampjainā raustīšanās — viss vēstīja pēdējo stundu. Slimnieka seja pauda izmisumu, acis nevarīgās dusmās raudzījās kapteinī. Tajās bija lasāma apsūdzība, mēms, taču nozīmīgs, varbūt pat pelnīts pārmetums!
Kapteinis mirējam netuvojās. Viņš vairījās, bēga no Simpsona skatiena un, domās iegrimis, bija nerunīgāks un noslēgtāks nekā jebkad.
Nākamā nakts bija šausmu pilna; vētra trakoja vēl negantāk; trīs reizes tā sagāza telti; nabaga ceļiniekus apraka sniegs, tas aizmigloja acis, saldēja un durstīja asām, lediem atrautām adatām. Suņi žēli gaudoja. Simpsons palika guļot klajā laukā bargajā salā. Bells salaboja nožēlojamo audekla pajumti, kura nepaglāba no aukstuma, taču aizturēja vismaz sniegu. Tad spēja vēja brāzma sagāza telti, ceturto reizi, un sniega virpulis ar spalgu svilpienu aizrāva to līdzi.
— Nē, tas vairs nav ciešams! — iesaucās Bells.
— Drosmi! Drosmi! — turēdamies pie viņa, lai netiktu iedzīts bezdibenī, sacīja doktors.
Simpsons gārdza. Pēkšņi, saņēmis atlikušos spēkus, viņš uzrausās sēdus, izstiepa sažņaugto dūri pret Haterasu, kurš nenovērsa no viņa acu, izgrūda skaļu, izmisīgu kliedzienu un, nepaguvis izteikt savus draudus, atkrita atpakaļ.
— Miris! — iesaucās doktors.
— Miris! — atkārtoja Bells.
Tas bija pirmais šā nāvējošā klimata upuris, pirmais, kuram nebija lemts vairs atgriezties dzimtenē, pirmais, kas pēc neizsakāmām ciešanām samaksāja ar savu dzīvību par kapteiņa spītīgo nepiekāpību. Simpsona nāvē bija vainojams Haterass; bet kapteinis nenolieca galvu pat šādas apsūdzības priekšā. Un tomēr uz viņa bālā vaiga sastinga no acīm izrietējusi asara.
Doktors un Bells ar dīvainām šausmām nolūkojās kapteinī. Atbalstījies uz sava garā spieķa, viņš atgādināja po- Iārzemju garu, nesaliecamu šajās negantajās vētrās, bais-
mīgi drūmu savā apbrīnojamā sastingumā. Drošs, spītīgs un nepielūdzams, it kā izaicinādams vētru, kas gaudoja visapkārt, Haterass nekustīgi nostāvēja līdz pašai ausmai.