123991.fb2 KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 34

KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 34

XXXIIATPAKAĻ UZ BRIGU

Ap sešiem rītā vējš norima un, spēji pārsviedies uz zie­meļiem, izklīdināja mākoņus; termometrs rādīja —37° C. Apvārsni sudraboja pirmie ausmas stari, kuriem drīzumā vajadzēja to krāsot koši zeltainu.

Tuvodamies sadrūmušajiem biedriem, Haterass skumjā, klusā balsī teica:

—     Mani draugi, no Edvarda Belčera norādītās vietas mūs šķir vēl vairāk nekā sešdesmit jūdzes. Mums palicis tikai nepieciešamais pārtikas minimums, lai mēs spētu sasniegt brigu. Doties tālāk nozīmētu drošu nāvi bez jebkāda labuma citiem. Tāpēc griezīsimies atpakaļ.

—    Prātīgs lēmums, Hateras, — doktors piekrita. — Es labprāt ietu jums līdzi, cik tālu jūs vien gribētu, bet mūsu spēki ar katru dienu zūd, mēs tik tikko turamies kājās; es pilnīgi atbalstu jūsu nodomu.

—    Vai arī jums nav iebildumu, Bell? — vaicāja Hate­rass.

—    Nē, kaptein, — galdnieks atteica.

—    Lai notiek, — Haterass turpināja, — tādā gadījumā veltīsim pāris dienu atpūtai. Ar to mēs daudz nezaudēsim. Kamanām nepieciešami nopietni labojumi. Domāju, ka va­jadzētu uzcelt sniega būdu, kurā mēs varētu atgūt spēkus.

Tā nosprieduši, vīri veicīgi ķērās pie darba; Bells da­līju visu, Īdi nodrošinātu savas celtnes izturību, un pēc l.iiciņa gravā, kur viņi pēdējo reizi bija piestājuši, radās diezgan liela apmetne, i . Bez šaubām, tikai pēc nežēlīgas iekšējas cīņas Haterass

bija nolēmis ceļojumu pārtraukt. Cik daudz lieku pūļu un veltīgu zaudējumu! Atgriezties pie brigas bez kuri­nāmā! Kas notiks ar ekipāžu? Ko tā darīs Ričarda Šendona ietekmē? Taču Haterass vairs nespēja cīnīties.

Tagad viņš ar vislielāko rūpību gatavojās atpakaļbrau- cienam — kamanas tika salabotas, krava, starp citu, bija

mazinājusies un nesvēra pat divsimt mārciņu. Viņi salā­pīja arī novalkātās, saplīsušās, sniegā izmirkušās un salā sacietējušās drēbes; vecos mokasīnus un lietošanai nede­rīgās slēpes nomainīja pret jaunām. Šādos darbos aiz­ritēja divdesmit devītā janvāra diena un nākamais rīts, taču visi trīs ceļotāji pamatīgi atpūtās un uzkrāja spēkus priekšā stāvošajam pārgājienam.

Sniega būdā un starp ielejas ledājiem pavadītajās trīs­desmit sešās stundās doktoram sāka likties aizdomīga Deka neparastā izturēšanās: suns nemitīgi riņķoja ap vienu un to pašu vietu, kuras centrā bija kaut kas līdzīgs paaugstinājumam vai uzkalniņam, ko veidoja cita citai virsū sagūlušas ledus kārtas. Skraidot tam apkārt, Deks paklusām rēja, nepacietīgi vēdinādams asti, un kā jautā­jot lūkojās savā saimniekā.

Pārdomājis doktors nosprieda, ka suni satrauc nelaiķa Simpsons, ko līdz šim vēl nebija paguvuši apbedīt.

Klobonijs nolēma drūmo ceremoniju nekavējoties iz­pildīt. Rīt līdz ar ausmu taču bija nolemts doties ceļā.

Bells un doktors, paņēmuši cērtes, nokāpa gravas di­benā; paaugstinājums, kuru bija atradis Deks, likās ļoti piemērots Simpsona kapam. Mirušo vajadzēja aprakt labi dziļi, lai tas nekristu lāču nagos.

Doktors kopā ar Bellu vispirms attīrīja mīksto sniega kārtu, pēc tam sāka cirst ledu; pēc trešā cirtiena Klobo­nija cērte atsitās pret kaut ko cietu un to sašķaidīja; pa­cēlis dažas šķembas, doktors konstatēja, ka tās pieder stikla pudelei.

Bells savukārt atrada salā sastingušu maisu, kurā bija labi saglabājušās sausiņu druskas.

—    Kas tad tas? — doktors nomurmināja.

—    Ko tas nozīmē? — pārtraucis darbu, brīnījās Bells.

Klobonijs pasauca Haterasu, kurš acumirklī piestei­dzās.

Deks, skaļi riedams, kārpīja biezo ledus kārtu.

—   Vai tiešām mēs būtu uzdūrušies pārtikas glabāta­vai? — vaicāja doktors.

—    Iespējams, — atteica Bells.

—    Turpiniet! — pavēlēja Haterass.

Viņi atraka vēl nedaudz pārtikas atlikumu un ceturt- daļkastes pemikāna.

—         Ja šī ir pārtikas glabātava, — teica Haterass, — tad lāči to katrā ziņā apciemojuši pirms mums. Kā redzat, produkti jau lietoti.

—           Patiesi gan, — piekrita doktors, — mums jāuzma­nās, jo…

Viņš savu domu nepaguva pabeigt, Bella kliedziens to pārtrauca: aizmetis prom prāvu ledus gabalu, Bells kādā spraugā bija pamanījis stīvu, sasalušu cilvēka kāju.

—    Līķis! — iesaucās doktors.

—           Tā nav produktu glabātava, tas ir kaps! — teica Ha­terass.

Atraktais bija lieliski saglabājies gadus trīsdesmit vecs matrozis; mugurā viņam bija polārjūrnieku drēbes; dok­tors nespēja noteikt, kad viņš miris.

Pēc brītiņa Bells uzgāja vēl otru līķi, tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, kura sejā vēl varēja lasīt ciešanas, kas droši vien bija viņa nāves cēlonis.

—           Šie cilvēki nav apbedīti, — iesaucās doktors, — nāve tos pārsteigusi tā, kā mēs tos atradām.

—    Jums taisnība, Klobonija kungs, — piekrita Bells.

—    Turpiniet, turpiniet! — sacīja Haterass.

Taču Bells vilcinājās. Kas zina, cik daudz līķu vēl slēpj šis pauguriņš?

—           Šie cilvēki krituši par upuri nelaimei, kāda draudēja arī mums, — teica doktors. — Pār viņiem sabrukusi sniega būda. Paraudzīsimies, vai kāds vēl neelpo.

Viņi ātri izjauca uzkalniņu, un Bells uzgāja trešo upuri, gadus četrdesmit vecu vīru; tas neizskatījās tik nedzīvs kā pārējie; noliecies pār to, doktors šķita samanījis dzī­vības pazīmes.

—    Dzīvs, dzīvs! — viņš iesaucās.

Abi ar Bellu viņi pusdzīvo ķermeni ienesa sniega būdā, kamēr Haterass nekustīgi stāvēja, nolūkodamies sagru­vušajā mītnē.

Nelaimīgo upuri doktors izģērba kailu; uz ķermeņa ne­redzēja ne mazāko ievainojumu. Bellām palīdzot, doktors sāka svešo berzt ar spirtā samērcētu vati un vēroja, ka dzī­vība pamazām atgriežas, taču nelaimīgais bija gluži bez­spēcīgs un nevarēja izdvest ne vārda; mēle likās piesalusi pie aukslējām. Doktors pārmeklēja viņa kabatas. Tās bija tukšas. Nekādi dokumenti tajās neatradās. Atstājis svešo Bella ziņā, doktors devās pie Haterasa.

Pa to laiku izpētījis sabrukušās būdas atliekas un rūpīgi pārmeklējis zemi ap tām, kapteinis nāca Kloboni- jam pretī ar apdegušu vēstuļu aploksnes strēmeli rokā; uz tās bija salasāmi šādi vārdi:

«… tamont, .. . orpoise .. .w-York.»

—     Altamonts! — iesaucās doktors. — No kuģa «Del­fīns»! Ņujorkietis!

—    Amerikānis, — Haterass sarāvās.

—     Es viņu izglābšu! — teica doktors. — Es galvoju par to, un neizprotamās mīklas atslēga būs mums rokā!

Viņš devās atpakaļ pie Altamonta, bet Haterass domīgi palika stāvam. Ar doktora gādību nelaimīgajā amerikānī atgriezās dzīvība, taču ne apziņa; viņš neko ne redzēja, ne dzirdēja, nespēja parunāt un tomēr bija dzīvs!

Nākamajā rītā Haterass doktoram teica:

—    Mums jādodas prom.

— Brauksim, Hateras! Kamanas nav pārslogotas, iecel­sim nelaimīgo tajās un vedīsim līdzi uz kuģi.

—    Dariet tā, — Haterass neiebilda. — Bet vispirms ap­raksim līķus.

Abi svešie matroži atkal tika novietoti zem sniega bū­das drupām. Simpsona līķis aizstāja Altamontu.

Trīs ceļotāji, pēdējo reizi atvadoties no sava biedra, noskaitīja lūgšanu un septiņos rītā uzsāka gājienu atpa­kaļ ūz «Forvardu».

Divi pajūga suņi bija nobeigušies, bet Deks labprātīgi ļāvās iejūgties kamanās un savu pienākumu veica tikpat apzinīgi un izturīgi kā grenlandiešu ciltsbrāļi.

Divdesmit dienu ceļojums, no trīsdesmit pirmā jan­vāra līdz deviņpadsmitajam februārim, bija gandrīz tikpat smags kā šurpbraucot. Vienīgais atvieglojums ziemas auk­stākajā mēnesī bija drošā, viscaur stingri sasalusi sērsna; sīvais sals gājējus nomocīja, toties tagad vairs nebija pu­teņu un vētru.

Saule pirmo reizi parādījās trīsdesmit pirmajā janvārī; ar katru dienu ilgāk tā kavējās virs apvāršņa. Bellām un doktoram spēki apsīka, abi bija kļuvuši gandrīz akli un kliboja; galdnieks bez kruķiem nemaz vairs nespēja paiet.

Altamonts, kaut atdzīvināts, joprojām gulēja nesa­maņā. Dažbrīd viņa dzīvībai draudēja nopietnas briesmas, taču prātīga kopšana šo cilvēku izglāba. Krietnajam dok­toram katrā ziņā būtu vajadzējis rūpēties arī par savu pārmērīgajā piepūlē iedragāto veselību.

Haterasam nemitīgi prātā stāvēja «Forvards». Kādā stā­voklī viņš to atradīs? Kas pa šo laiku tur noticis? Vai Džonsonam izdevies turēties pretī Šendonam un viņa domu biedriem? Sals bija nežēlīgs. Varbūt viņi jau node­dzinājuši nelaimīgo brigu? Tās masti, korpuss — vai viņi tos taupīja?

Iegrimis šādās domās, Haterass soļoja pa priekšu, it kā vēlēdamies pirmais pa gabalu ieraudzīt savu kuģi.

Divdesmit ceturtā februāra rītā viņš spēji apstājās. Trīs­simt soļu attālumā viņa priekšā uzliesmoja sārta gaisma, virs kuras mutuļoja milzīgs melnu dūmu stabs, saplūz- dams ar pelēkajām, miglainajām debesīm.

—    Kas tie par dūmiem? — viņš iesaucās.

Sirds kapteinim sāka pukstēt tik strauji, ka šķita, tā pārplīsīs.

—    Skatieties turp! Dūmi! — Haterass sauca biedriem, kas viņu bija panākuši. — Mana briga deg!

—     Līdz tai taču vairāk nekā trīs jūdzes, — iebilda Bells, —- tas nevar būt «Forvards»!

—    Un tomēr, — sacīja doktors, — tas ir «Forvards». Mirāža, saīsinot distanci, tuvina mūs kuģim.

—    Skriesim! — mezdamies uz priekšu, Haterass uz­sauca.

Atstājuši kamanas Deka ziņā, ceļa biedri kapteinim sekoja.

Pēc stundas viņi nonāca pie brigas. Skats bija draus­mīgs! Starp izkusušajiem ledus gabaliem liesmoja briga; uguns mēles apņēma jau visu tās korpusu, un dienvidu vējš atnesa līdz Haterasa ausīm neparasti baismu rūkoņu.

Piecsimt soļu no liesmojošās brigas, skatīdamies uguns­grēkā, kas aprija «Forvardu», stāvēja kāds cilvēks bez­cerīgi pret debesīm izslietām rokām, viņš likās gluži ne­varīgs un izmisis.

Šis vientuļais cilvēks bija vecais Džonsons.

Haterass steidzās viņam klāt.

—    Mana briga! Mana briga! — pārvērstā balsī viņš kliedza.

—    Tas esat jūs, kaptein? — atsaucās Džonsons. — Jūs! Stājieties! Ne soli tālāk!

—    Ko tas nozīmē? — nikni vaicāja Haterass.

—    Nelieši! — atbildēja Džonsons. — Pirms divām die­nām viņi aizdedzināja kuģi un devās prom.

—    Nolādētie! — iesaucās Haterass.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs sprādziens, zeme nodre­bēja, ledus laukā gāzās sabrukušie aisbergi, mākoņos uz­vijās dūmu stabs, un «Forvards», kuru gabalu gabalos bija saspridzinājis aizsvilies šaujampulveris, uzrauts gaisā, pa­zuda liesmu bezdibenī.

Tajā brīdī Haterasu sasniedza Bells un doktors. Pēkšņi izrāvies no dziļās bezcerības, kapteinis izslējās.

—    Mani draugi, — viņš enerģiski teica, — gļēvie ir aizbēguši! Bet stiprie uzvarēs! Džonson, Bell, jūs esat dros­mīgi, jums, doktor, netrūkst zināšanu, bet man ir ticība! Ziemeļpols atrodas, lūk, tur! Pie darba, draugi, tātad — pie darba!

Haterasa vīrišķīgo vārdu ietekmē viņa biedri it kā at­plauka.

Un tomēr neapskaužams bija šo četru bez pajumtes un pārtikas palikušo vīru un viņu mirstošā ceļa biedra stā­voklis šajā bezgala tālajā, vientuļajā polārajā apgabalā netālu no astoņdesmitās paralēles.