Haterasa nolūks sasniegt tālos ziemeļus un sagādāt savai dzimtenei Anglijai Ziemeļpola atklājēja slavu bija ļoti pārgalvīgs. Drosmīgais jūrnieks darīja visu, kas cilvēka spēkos. Deviņus mēnešus cīnījies ar straumēm un vētrām, spridzinājis aisbergus un lauzies cauri ledus laukiem, izturējis nepieredzēti bargu polāro ziemu, rezumējis iepriekšējo ekspedīciju pieredzi, pārbaudījis un, tā sakot, papildinājis polāro atklājumu vēsturi, viņš ar savu «Forvardu» nokļuva tālu aiz pazīstamo jūru robežām, taču, gandrīz jau sasniedzis mērķi, pēkšņi redzēja visas savas lepnās ieceres iznīcinātas! Nodevība vai, pareizāk sakot, smagajās cīņās,nogurušās ekipāžas mazdūšība un dažu kūdītāju noziedzīgā rīcība noveda kapteini bezizejas stāvoklī: no brigas komandas astoņpadsmit vīriem bez eksistences līdzekļiem, bez kuģa vairāk nekā tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no dzimtajiem krastiem bija palikuši tikai četri likteņa varā pamesti cilvēki.
«Forvarda» eksplozija, kas notika viņu acu priekšā, laupīja pēdējās izredzes uz glābiņu.
Taču briesmīgā katastrofa Haterasu nesalauza. Ar viņu kopā bija ekipāžas krietnākie vīri, īsti varoņi.
Kapteinis aicināja talkā doktora Klobonija efierģiju un zināšanas, Bella un Džonsona padevību un pats savu ticību pasākumam, šajā bezcerīgajā situācijā vēl iedrošinādamies runāt par cerību; vīrišķīgie biedri uzklausīja kapteiņa balsi, un visu šo apņēmīgo cilvēku pagātne bija ,droša ķīla viņu varonībai nākotnē.
Pēc kapteiņa dedzīgās runas, gribēdams visu sīki Izpētīt, doktors, pametis pārējos, kuri bija apstājušies piecsimt pēdas no bojā gājušās brigas, devās uz eksplozijas vietu.
No «Forvarda» — šīs dārgās, rūpīgi būvētās brigas nekas nebija palicis pāri: sasprāguši ledus gabali, melni, pār- ogļojušies, nenoteiktās formas dē]u gali, saliekti dzelzs stieņi, kvēlojoši, artilērijas degļiem līdzīgi tauvu gali un šur tur virs ledus laukiem dažas dūmu vērpetes liecināja par eksplozijas vareno spēku. Aizmests krietni tālu, uz Iedus bluķa, it kā uz lafetes, rēgojās brigas lielgabals. Simt tuāzu apkaimē zeme bija kā nosēta daždažādiem lūžņiem, ledus kaudzē vīdēja, brigas ķīlis; tuvējie aisbergi, ugunsgrēka svelmē pa daļai atkusuši, jau atkal pārklājās ar granītcietu garozu.
Doktors iztēlojās saVu izpostīto kajīti, bojā gājušās kolekcijas, sadragātos vērtīgos instrumentus un saplosītās, pelnos pārvērstās grāmatas. Cik daudz iznīcinātu vērtību! Ar asarām acīs vērojot drausmīgā notikuma vietu, viņš domāja nevis par nākotni, bet par šo nelabojamo nelaimi, kas viņu dziļi satrieca.
Drīz vien doktoru panāca Džonsons; pēdējā laika smagie pārdzīvojumi bija atstājuši pēdas vecā jūrnieka sejā. Aizstāvēdams viņam uzticēto kuģi, Džonsons bija izcīnījis smagu cīņu ar dumpīgajiem matrožiem.
Klobonijs sniedza stūrmanim roku, un viņš to skumji paspieda.
— Kas ar mums notiks, draugs? — doktors vaicāja.
— Kas to lai paredz? — atteica Džonsons.
— Galvenais, — turpināja doktors, — nekrist izmisumā, nezaudēt dūšu!
— Jā, doktor, — vecais stūrmanis atbildēja, — jums taisnība — lielos nelaimes brīžos jāpieņem lieli lēmumi, mūsu stāvoklis ir bezgala ļauns, pagudrosim, kā no tā izkļūt.
— Nabaga «Forvards»! — doktors nopūtās. — Biju tam ļoti pieķēries. Tas man bija tikpat tuvs kā ģimenes pavards, kā māja, kurā pavadīta visa dzīve, bet nu no tā vairs nav ne vēsts.
— Kas varēja domāt, doktor, ka šī dzelzs un koka konstrukcija mums tik dārga!
— Bet kur laiva? — lūkodamies apkārt, vaicāja doktors. — Pat tā nav paglābusies?
— Ir gan, Klobonija kungs. To pievāca Šendons un viņa biedri.
— Un kajaks?
— Sadragāts sīkās drumslās! Skat, vēl dažas gluži siltas plāksnes, tas viss, kas no tā palicis!
— Tātad mums ir vienīgi piepūšamā kaučuka laiva?
— Jā, un tikai tāpēc, ka jums ienāca prātā to paķert līdzi.
— Ar to mums nepietiks, — noteica doktors.
— Ak, nekrietnie nodevēji, ak, šie neģē]i! — iesaucās Džonsons. — Kaut dievs viņus sodītu pēc nopelniem!
— Neaizmirstiet, Džonson, — doktors mierīgi teica, — viņu smagās ciešanas un pārdzīvojumus! Neveiksme tikai stiprākos nesalauž, bet vājie ķrīt. Mūsu nabaga biedrus vajadzētu nevis lādēt, bet drīzāk gan nožēlot.
Brīdi apklusis, doktors bažīgi raudzījās apkārt.
— Kur mūsu kamanas? — vaicāja Džonsons.
— Gaida jūdzes attālumā no šejienes.
— Simpsona uzraudzībā?
— Nē, draugs. Nabaga Simpsons, viņš neizturēja.
— Nomira? — iesaucās stūrmanis.
— Nomira, — atbildēja doktors.
— Nelaimīgais! — noteica Džonsons. — Bet kas zina, vai drīzumā mēs viņa likteni neapskaudīsim?
— Nomirušā vietā vedam līdzi kādu mirēju, — doktors turpināja.
— Mirēju?
— Jā. Kapteini Altamontu.
Doktors īsumā pastāstīja par neparasto tikšanos.
— Amerikānis? — domīgi novilka Džonsons.
— Jā, viss liecina, ka tas ir Savienoto Valstu pilsonis. Bet kas īsti ir šis šķietami avarējušais kuģis «Delfīns», un ko tas meklējis polārajos apgabalos?
— Savu bojā eju, — atbildēja Džonsons, — Līdzīgi citiem, kurus kāre pēc varoņdarbiem dzen šurp uz šīm posta vietām, tas ieveda savu ekipāžu nāvē. Sakiet taču, doktor, — vai jūsu gājiens mērķi sasniedza?
— Akmeņogļu rezerves?
— Jā, — teica Džonsons.
Doktors skumji papurināja galvu.
— Neko neatradāt? — vaicāja vecais jūrnieks.
— Neko! Aptrūka pārtikas, ceļā mūs pieveica nogurums. Mēs nenokļuvam pat līdz Belčera noradītajai piekrastei.
— Tātad, — atsāka Džonsons, — kurināmā nav?
— Nav!
— Arī pārtikas nav?
— Tieši tā.
— Un nav arī kuģa, lai atgrieztos Anglijā!
Abi apklusa. Lai tik droši skatītos briesmām acīs, vajadzīga ārkārtīga vīrišķība.
— Galu galā, — atsāka stūrmanis, — mūsu stāvoklis vismaz skaidrs! Mēs zinām, uz ko paļauties! Bet tagad pie svarīgākā! Aukstums ir nežēlīgs; mums steidzīgi jāuzceļ sniega būda.
— Tiesa gan, — teica Klobonijs. — Ar Bella palīdzību tas būs viegli izdarāms; pēc tam dosimies uz kamanām, atvedīsim šurp amerikāni un apspriedīsimies ar Haterasu.
— Nabaga kapteinis! — noteica Džonsons, kas citu dēļ bija paradis aizmirst sevi. — Viņš laikam smagi cieš!
Abi vīri atgriezās pie biedriem.
Haterass, pa ieradumam sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja kā sastindzis, mēmi lūkodamies tālē, it kā gribētu saskatīt tur savu nākotni. Viņa seja bija noslēgta kā vienmēr.
Par ko domāja šis dīvainais cilvēks? Varbūt viņa prātu nodarbināja bezcerīgā situācija vai arī izjukušie plāni? Vai viņš vispār vēl cerēja atgriezties dzimtenē, kad cilvēki, stihija — viss šķita sazvērējies pret viņu?
Neviens nespētu uzminēt Haterasa domas, tik neizdibināms bija viņa izskats. Kaut arī temperatūra bija noslīdējusi trīsdesmit sešus grādus zem nulles, uzticamais Deks ne soli neatkāpās no sava saimnieka.
Bells nekustīgi gulēja uz ledus, likās, viņš zaudējis samaņu; šāda nejutība varēja maksāt dzīvību — Bellām draudēja nosalšana.
Džonsons spēcīgi viņu sapurināja, berza ar sniegu, tomēr tikai ar mokām izrāva no sastinguma.
— Saņemies taču, Bell! — viņš teica. — Nezaudē dūšu! Celies augšā; vajag kopīgi apspriest situāciju, turklāt mums nepieciešama pajumte. Vai esi paguvis aizmirst, kā ceļ ledus būdu? Nāc palīgā, Bell! Lūk, šis aisbergs gaidīt gaida, lai mēs to mazliet paskrubinātu. Ķersimies pie darba! Tas dos mums drosmi un enerģiju, ko šeit nedrīkstam zaudēt!
Šie vārdi Bellu mazliet uzmundrināja, un viņš sekoja Džonsonam.
— Bet tikmēr, — turpināja vecais jūrnieks, — Klobonija kungs aizies līdz kamanām un atvedīs tās kopā ar suņiem šurp.
— Tūlīt eju, — sacīja doktors. — Pēc stundas būšu atkal klāt.
— Vai jūs neietu viņam līdzi, kaptein? — Džonsons pievērsās Haterasam.
Iegrimis dziļās pārdomās,, kapteinis stūrmaņa priekšlikumu tomēr sadzirdēja un rāmā balsī atteica:
— Nē, draugs, lai doktors ir tik laipns un uzņemas šīs rūpes … Līdz vakaram mums vajag kaut ko izlemt, un man tāpēc nepieciešama vientulība. Ejiet. Dariet visu, ko pašreiz uzskatāt par vajadzīgu. Es gudrošu par nākotni.
Džonsons atgriezās pie doktora.
— Savādi gan, — viņš teica, — rādās, ka mūsu kapteinim gaisušas visas dusmas. Viņa balss nekad vēl nav skanējusi tik laipni.
— Lieliski! — sacīja doktors. — Haterass atguvis aukstasinību. Ticiet man, Džonson, šis vīrs ir spējīgs mūs glābt!
To pateicis, Klobonijs savilka ciešāk kapuci, paņēma savu apkalto spieķi un gāja pēc kamanām, ienirdams miglā, kas vizuļoja mēness gaismā.
Džonsons un Bells nekavējoties stājās pie darba; Bellu, kurš strādāja klusējot, vecā stūrmaņa vārdi uzmundrināja; celt būdu no ledus blokiem šoreiz nevajadzēja, to varēja izcirst augstā ledus klintī; neizsakāmi tvirtais ledus ar nazi bija grūti apstrādājams, toties nodrošināja mītnes izturību; pēc īsa brītiņa abi vīri jau rosījās izdobtajā padziļinājumā, mezdami laukā nošķeltos gabalus.
Haterass staigāja šurp un turp, lāgiem spēji apstādamies; droši vien viņš nevēlējās tuvoties nelaimīgās katastrofas vietai.
Kā solījies, drīz atgriezās doktors; viņš atveda Alta- montu, kas, pārsegts ar telts audeklu, gulēja kamanās; izkāmējušie grendlandiešu suņi, novārguši un izbadējušies, grauza pavadu siksnas, tik tikko spēdami vilkt
pajūgu; bija laiks paēdināt kā cilvēkus, tā suņus un ļaut visiem atpūsties.
Kamēr ala klintī dobās aizvien dziļāka, Klobonijs, pārmeklējis ugunsgrēka lūžņus, uzgāja krāsniņu, kura eksplozijā gandrīz nemaz nebija cietusi; tās saliekto skursteni viegli varēja iztaisnot; doktors triumfēdams pārnesa šo trofeju.
Pēc trim stundām ledus pajumte bija gatava; tajā novietoto krāsniņu piebāza ar dēļu galiem; brītiņu vēlāk krāsniņa ierūcās, izplatīdama tīkamu siltumu.
Amerikāni ieveda pajumtē un noguldīja alas dibenā uz segām; angļi četratā sasēdās ap uguni. Viņus stiprināja kamanās atrastās pēdējās pārtikas paliekas — daži sausiņi un karsta tēja. Kapteinis klusēja. Pārējie šo klusumu respektēja.
Pēc maltītes doktors ar mājienu paaicināja Džonsonu laukā.
— Tagad, — viņš teica, — jāķeras pie īpašuma inventarizācijas. Jānoskaidro, cik daudz mantu izsvaidīts un kāds ir to tiešais stāvoklis. Tās mētājas visapkārt; mūsu uzdevums — savākt visu kopā; kuru katru mirkli var sākties sniegputenis, pēc tam no brigas atlikumiem neko vairs nesameklēsim.
— Nekavēsimies velti, — piekrita Džonsons. — Pārtika un malka šobrīd ir pats svarīgākais.
— Lai pārbaudītu visu kuģa apkaimi, — teica doktors, — meklēsim katrs savā pusē, sāksim ar centru un pamazām virzīsimies uz malām.
Abi steidzās uz eksplozijas vietu. Blāvajā mēness gaismā viņi uzmanīgi pētīja kuģa paliekas. Tas atgādināja īstas medības. Doktors darbojās ja ne gluži ar prieku, tad vismaz ar patiesu mednieka aizrautību, un, tiklīdz laimējās atrast kādu gandrīz neskartu pārtikas kasti, sirds viņam iepukstējās straujāk; taču vairums no tām bija * sadragātas, ledus lauku klāja tikai šķembas.
Eksplozija likās bijusi pamatīga. Daudzi priekšmeti bija pārvērsti pelnos un putekļos. Dažviet redzēja saliektas vai salauztas lielas tvaika mašīnas detaļas; divdesmit tuā- zes no kuģa dziļi sasalušajā sniegā bija iegriezušās dzenskrūves salauztās lāpstiņas; sapostītie, ieliektie cilindri bija atrauti no saviem balstiem; visā garumā pāršķeltais skurstenis, pie kura vēl karājās ķēdes gredzeni, pa pusei
sadragāts gulēja zem milzīga ledus gabala; naglas, āķi, kniedes, stūres rata dzelzs apkalumi, vara apšuves plāksnes — it visas kuģa metāla daļas bija izkaisītas tālu uz visām pusēm kā īstā karteču ugunī.
Bet patlaban šiem dzelzs lūžņiem, kuri varētu aplaimot veselu eskimosu cilti, nebija nekādas vērtības; ekspedīcijai nepieciešama bija galvenokārt pārtika, bet tieši to atrada vismazāk.
«Slikti gan,» nodomāja doktors, «acīm redzot, eksplozija pilnīgi iznīcinājusi pārtikas glabātavas, kuras atradās munīcijas noliktavas tuvumā; kas nesadega, pārvērtās putekļos. Stāvoklis patiesi nopietns, un, ja Džonso- nam nebūs veicies labāk, nesaprotu, ko mēs iesāksim.»
Pamazām turpinot meklējumus, doktoram tomēr izdevās atrast piecpadsmit mārciņas pemikāna un, tālu aizmestas mīkstajā sniegā, četras nesaplēstas māla pudeles, kurās bija piecas sešas pintes degvīna.
Gabaliņu tālāk doktors uzgāja divas paciņas kohleāri- jas sēklu; tās nāca īstā brīdī kā lielisks pretcingas līdzeklis citrona sulas vietā.
Pēc pāris stundām doktors sastapa Džonsonu. Viņi uzskaitīja savus atradumus; runājot par pārtiku, rezultāti diemžēl bija pārāk nenozīmīgi: nedaudz sālītas gaļas, ap piecdesmit mārciņu pemikāna, mazliet šokolādes, degvīna un apmēram divas mārciņas kafijas pupiņu, kuras pa vienai tika uzlasītas no ledus.
Segas, guļammaisus vai drēbes neatrada; tos, bez šaubām, bija aprijušas liesmas.
Ievērojot visstingrāko taupību, pa abiem savāktās pārtikas pietiktu trim nedēļām, bet ar to nebija gana, lai novārgušie ceļotāji atgūtu spēkus. Tātad apstākļi tik liktenīgi sagadījās,' ka Haterasam vispirms aptrūka kurināmā, bet nu draudēja apsīkt arī pārtika.
Kuģa lūžņi — mastu un korpusa daļas nodrošināja kurināmo aptuveni trim nedēļām; taču, pirms tos izlietoja ledus būdas apkurei, doktors Džonsonam pavaicāja, vai no šīm vērtīgajām koku atliekām nebūtu iespējams uzbūvēt nelielu kuģi vai, mazākais, laivu.
— Nē, Klobonija kungs, — stūrmanis atbildēja, — par to nav ko sapņot. Te neredz neviena vesela šim nolūkam derīga koka. Tas viss var mūs tikai dažas dienas sasildīt, bet pēc tam …
— Kas pēc tam? — jautāja doktors.
— Pēc tam — dieva rokā! — krietnais matrozis atbildēja.
Beiguši inventarizāciju, doktors un Džonsons atgriezās pie kamanām, iejūdza tajās nogurušos suņus, aizbrauca uz eksplozijas vietu, iekrāva kamanās dārgās kravas nožēlojamās atliekas un aizveda tās uz savu apmetni. Tur viņi, pagalam nosaluši, apsēdās blakus nelaimes biedriem pie kurošās krāsns.