Ap astoņiem vakarā sniega mākoņi uz bridi izklīda; pie debesīm spoži laistījās zvaigznes, sals pieņēmās.
Haterass šo laika maiņu izmantoja, lai noteiktu dažu zvaigžņu stāvokli. Paņēmis instrumentus, kapteinis klusējot izgāja laukā. Viņa nolūks bija uzzināt koordinātes un pārliecināties, vai ledus lauks joprojām dreifē.
Pēc pusstundas atgriezies ledus būdā, Haterass nolikās kādā kaktiņā un iegrima dīvainā sastingumā, kas nekādā ziņā neatgādināja miegu.
Nākamajā rītā atkal sākās stiprs putenis; doktors varēja sevi tikai apsveikt, ka iepriekšējā dienā pārmeklējis katastrofas vietu, jo tagad visu ledus lauku klāja balts, necaurredzams plīvurs un eksplozijas lūžņi ātri nozuda zem trīs pēdas augstas sniega kārtas.
Augu dienu nebija iespējams spert laukā ne soli, par laimi, ledus būda bija ērta, vismaz novārgušajiem ceļiniekiem tā šķita. Krāsniņa kurējās nevainojami, kaut arī lāgiem spēcīgās vēja brāzmas atgrūda atpakaļ dūmus; turklāt tā nodrošināja karstus dzeramos — tēju' un kafiju, kas bargajā salā bija ļoti noderīgi.
Avāriju cietušos — viņi patiesi pelnīja šo nosaukumu — pārņēma senaizmirsta labsajūta; vīri domāja tikai par tagadni, tīksminādamies par siltumu, par īso atelpu, aizmirsdami un pat izaicinādami nākotni, kas draudēja viņiem ar drīzu bojā eju.
Amerikānis bija mazliet atspirdzis un palēnām atgriezās dzīvē; atvēris acis, viņš tomēr vēl nerunāja ne vārda;
uz viņa lūpām manīja cingas simptomus, un viņš nespēja izdvest ne skaņas; taču svešais dzirdēja, un angļi viņam paskaidroja notikušo. Sapratis, ka šie viri viņu izvilkuši no sniega kapa, amerikānis, palocīdams galvu, pateicās; doktors tomēr apdomīgi noklusēja to, ka īstenībā nāve tikai mazliet novilcināta, jo pēc divām, augstākais, trim nedēļām galīgi izbeigsies pārtika.
V Ap pusdienlaiku Haterass atbrīvojās no sastinguma; viņš tuvojās doktoram, Džonsonam un Bellām.
— Mani draugi, — kapteinis teica, — izlemsim kopīgi, kā mums galu galā rīkoties. Vispirms es lūgtu Džonsonu paskaidrot, kādos apstākļos notika nodevība, kas mūs pazudināja.
— Kam tas jāzina? — iebilda doktors. — Fakts ir skaidrs, nevajag par to vairs runāt.
— Gluži otrādi, man tas neiziet no prāta, — atteica Haterass. — Bet pēc Džonsona stāsta centīšos par to vairs nedomāt.
— Tas notika tā, — uzsāka stūrmanis. — Es darīju visu, lai noziedzīgo rīcību aizkavētu …
— Par to nešaubos, Džonson, un jāpiemetina, ka sazvērnieki šo nodomu loloja jau sen.
— Gluži manas domas, — piekrita doktors.
— Manējās arī, — turpināja Džonsons, — jo gandrīz tūlīt pat pēc jūsu aizbraukšanas, jau nākamajā dienā, Šen- dons, šis nelietis, kas sirdī glabāja pret jums rūgtumu, ar pārējo matrožu atbalstu pārņēma brigas vadību; velti lūkoju tam pretoties. Kopš tā brīža katrs rīkojās pēc saviem ieskatiem. Šendons ļāva matrožiem brīvu vaļu; ar to viņš gribēja pierādīt, ka grūtību un zaudējumu laiks pagājis. Tāpēc nekas vairs netika taupīts: krāsni kurināja bez mēra un apdoma, brigu dedzināja nost. Pārtikas un alkoholisko dzērienu noliktavās saimniekoja matroži, un, tā kā šie cilvēki sen nebija dzēruši, varat, iedomāties, kaš par trakumiem tur notika. Tas turpinājās* no septītā līdz piecpadsmitajam janvārim.
— Tātad Šendons kūdīja ekipāžu sacelties? — nopietnā balsī vaicāja Haterass.
— Jā, kaptein.
— Nekad vairs nepieminiet viņu! Stāstiet tālāk, Džonson.
— Divdesmit ceturtajā vai piektajā janvārī tika nolemts pamest brigu. Viņi gribēja aiziet līdz Bafina jūras rietumu piekrastei un no turienes laivā sasniegt kādu vaļu mednieku kuģi vai nokļūt līdz kādam ciematam Grenlan- des austrumos. Produktu vēl netrūka; cerībā drīz ieraudzīt dzimteni slimnieku stāvoklis mazliet uzlabojās. Tātad sākās gatavošanās ceļam: viņi uztaisīja jaunas kamanas, kurās vajadzēja vest pārtiku, kurināmo un laivu: pajūgs bija jāvelk matrožiem pašiem. Visi darbi tika paveikti līdz piecpadsmitajam februārim. Es nemitīgi cerēju, ka tomēr pagūsiet atgriezties, kaptein, kaut arī baidījos no tā; šiem vīriem jūs neko nepadarītu, viņi drīzāk jūs būtu nogalinājuši nekā palikuši uz brigas. Visus bija pārņēmušas neprātīgas brīvības alkas. Es aprunājos ar katru atsevišķi; lūkoju apvārdot, pārliecināt, liku saprast, cik bīstama šāda ekspedīcija un cik zemiski ir pamest jūs. Man nebija panākumu pat pie krietnākajiem. Aizbraukšana tika nolikta divdesmit otrajā februārī. Šendons kļuva nepacietīgs. Kamanas un laivu pielādēja līdz malām pilnas ar produktiem un alkoholiskiem dzērieniem, sakrāva tajās arī daudz malkas; brigas labais borts jau bija noārdīts līdz ūdenslīnijai. Pēdējā diena izvērtās par īstām orģijām; matroži visu laupīja, iznīcināja, bet Pens un vēl divi trīs piedzērušies puiši pielaida brigai uguni. Es cīnījos, turējos pretī, bet mani nogāza zemē un piekāva. Pēc tam šie nelieši ar Šendonu priekšgalā devās prom un nozuda no manām acīm austrumu virzienā. Paliku viens. Ko es varēju iesākt pret ugunsgrēku, kas jau apņēma visu kuģi? Aka bija pārvilkusies ar ledu; manā rīcībā nebija ne pilītes ūdens. «Forvards» dega divas dienas; pārējo jūs zināt paši.
Pēc Džonsona stāsta ledus būdā labu brīdi valdīja klusums; nelaimīgo atmiņā spilgti atausa drūmā ugunsgrēka aina, dārgā kuģa bojā eja; viņi šķita stāvam neiespējamā priekšā, un šis neiespējamais bija atgriešanās dzimtenē. Neviens neiedrošinājās lūkoties citiem acīs, lai neieraudzītu tajās pilnīgu bezcerību. Bija dzirdama vienīgi amerikāņa smagā elpa.
— Pateicos, Džonson, — Haterass beidzot teica, — jūs darījāt visu, lai glābtu manu kuģi, bet viens nebijāt spējīgs cīnīties. Es vēlreiz jums pateicos, un turpmāk par šo katastrofu vairs nerunāsim. Liksim kopā savus spēkus un gudrību, lai rastu glābiņu. Mēs šeit esam četri nelaimes biedri, četri draugi, dzīvība mums katram dārga. Tāpēc izteiksim savus spriedumus, kā tagad pareizāk rīkoties.
— Vaicājiet, Hateras, — atbildēja doktors, — mēs esam jums uzticīgi līdz galam un atbildēsim no sirds. Bet vispirms sakiet — vai jums nav kāds noteikts plāns?
— Viens es neko nespēju izlemt.. — Haterass skumji sacīja. — Mani personiskie uzskati var likties savtīgi, un tālab vispirms es vēlos zināt jūsu domas.
— Kaptein, — teica Džonsons, — pirms mēs tik smagos apstākļos tās izsakām, es gribētu uzdot jums kādu svarīgu jautājumu.
— Runājiet, Džonson!
— Vakar jūs noteicāt mūsu atrašanās koordinātes. Interesanti, vai ledus lauks joprojām dreifē vai stāv uz vietas?
— Tas nav izkustējies, — paskaidroja Haterass. — Mēs atrodamies turpat, kur mūsu aizbraukšanas dienā, uz 80° 15' platuma un 97°35' garuma.
— Cik tālu ir no mums līdz tuvākajai jūrai rietumos? — vaicāja Džonsons.
— Aptuveni sešsimt jūdzes, — atbildēja Haterass.
— Un šī jūra ir …
— Smita šaurums.
— Tas pats, kuram mēs aprīlī netikām cauri?
— Tieši tā.
— Tādā gadījumā, kaptein, mūšu stāvoklis ir skaidrs un varam pieņemt galīgo lēmumu.
— Turpiniet, — sacīja Haterass, noliekdams galvu uz rokām. Tā viņš varēja klausīties biedros, neskatoties sejās.
— Nu tad, Bell, — ierunājās doktors, — kas, pēc jūsu domām, būtu pratīgākais, ko varam iesākt?
— Te nav ilgi jāgudro, — atteica galdnieks. — Nezaudējot ne stundu, mums jādodas vai nu uz dienvidiem, vai uz rietumiem un, kaut arī ceļojums vilktos divus mēnešus, jāsasniedz tuvākā piekraste.
— Bet pārtikas atlicis tikai trim nedēļām, — nepaceldams acu, piezīmēja Haterass.
— Un tad? — teica Džonsons. — Tas nozīmē tikai to, ka šis ceļš mums jāveic trijās nedēļās, jo cita glābiņa nav;
mums jānonāk šai vietā divdesmit piecās dienas, kaut arī būtu jārāpo uz ceļgaliem.
— Šis polārais apgabals nav izpētīts, — iebilda Haterass. — Var gadīties, ka sastopam šķēršļus, kalnus, ledājus, kuri pilnīgi nogriezīs mums ceļu.
— Neuzskatu to par pietiekamu iemeslu, — teica doktors, — lai neizmēģinātu laimi; mums būs grūti, ļoti grūti, tas skaidrs. Pārtikas devas nāksies samazināt līdz minimumam, vienīgi tajās reizēs, kad medības …
— Mums nav vairāk kā pusmārciņas šaujampulvera, — pārtrauca Haterass.
— Saprotu, kaptein, — atteica doktors, — jūsu iebildums pamatots, un es neloloju nepiepildāmas cerības. Bet šķiet, ka nojaušu jūsu domas, vai jums nav kāds reālāks plāns?
— Nē, — brīdi vilcinājies, kapteinis atbildēja.
— Par mūsu drosmi nešaubieties, — turpināja doktors,
— mēs esam ar mieru sekot jums visur, jūs to zināt; bet vai šobrīd tomēr nevajadzētu atteikties no iecerēm sasniegt polu? Jūsu nolūkus izjauca nodevība; jūs veiksmīgi cīnījāties pret dabiskajiem šķēršļiem un tos pārvarējāt, taču pretoties cilvēku viltībai un nelietībai bijāt par vāju; jūs darījāt visū'-tespējamo, un esmu pārliecināts, ka jūs sasniegtu mērķi, taču pašreizējā situācijā — vai jūs tomēr neesat spiests uz laiku atmest savus nodomus, lai atsāktu tos citreiz, un tagad nemēģinātu atgriezties Anglijā?
— Ko jūs uz to teiksiet? — Džonsons vaicāja kapteinim, kurš ilgi vilcinājās ar atbildi.
Beidzot Haterass pacēla acis un apslāpētā balsī sacīja:
— Vai jūs ticat, ka tādi, kādi esat, nogurumā un pusbadā varēsiet sasniegt šauruma piekrasti?
— Nē, — atteica doktors, — par to pārliecināti neesam, bet katrā ziņā piekraste pati pie mums nenāks, ja to nemeklēsim. Varbūt dienvidos laimēsies sastapt eskimosus, ar kuriem nebūs grūti nodibināt sakarus.
— Turklāt, — atsāka Džonsons, — var gadīties kāds kuģis, kas līcī apmeties pārziemot.
— Un sliktākajā gadījumā, — neatlaidās doktors,
— vai, šķērsojot aizsalušo līci, nebūtu iespējams sasniegt Grenlandes rietumu piekrasti un no Pradho zemes vai Jorka raga nokļūt kādā dāņu ciematā? Galu galā, Hateras, šajos ledus laukos nekas labs nav gaidāms! Ceļš uz Angliju ir tur — dienvidos, nevis šeit — ziemeļos!
— Jā, — piekrita Bells, — doktoram taisnība. Jādodas ceļā un pēc iespējas ātrāk. Līdz šim pārāk maz esam domājuši par dzimteni un tuviniekiem.
— Vai tāds ir arī jūsu uzskats, Džonson? — Haterass vēlreiz ievaicājās.
— Protams, kaptein.
— Un arī jūsējais, doktor?
— Tieši tā, Hateras.
Kapteinis apklusa; viņa seja pret paša gribu pauda iekšēju saviļņojumu. No lēmuma, kādu tagad pieņemtu, bija atkarīga visa viņa dzīve; ja viņš atgriezīsies Anglijā, tad varonīgajām iecerēm beigas uz visiem laikiem — par līdzīgas ekspedīcijas atjaunošanu vairs nebūtu ko domāt.
Redzēdams, ka Haterass klusē, doktors teica:
— Turklāt, kaptein, mēs ne mirkli nedrīkstam vilcināties, mums jāsakrauj kamanās visi pārtikas krājumi un jāņem līdzi daudz malkas. Sešsimt jūdžu ceļš šādos apstākļos, bez šaubām, ieilgs, bet katrā ziņā būs paveicams. Mēs varam, pareizāk sakot, — mums vajag noiet divdesmit jūdžu dienā; ja vien laimēsies, tad pēc mēneša, tas ir, divdesmit sestajā martā, mēs sasniegsim piekrasti.
— Bet varbūt vēl dažas dienas nogaidīt!"— iebilda Haterass.
— Uz ko jūs cerat? — vaicāja Džonsons.
— Nezinu. Vai nākotni kāds var paredzēt? Kaut dažas dienas! Starp citu, ar tām tik tikko pietiks, lai atgūtu spēkus. Pretējā gadījumā jūs nogāzīsieties no kājām jau pēc otrā pārgājiena, un jums nebūs pat sniega būdas, kur patverties.
— Bet šeit mūs gaida briesmīga nāve! — iesaucās Bells.
— Mani draugi, — Haterass gandrīz lūgdamies tur- pināja, — jūs pāragri krītat izmisumā. Ja es jums ieteiktu meklēt glābiņu ziemeļos, jums ne prātā nenāktu man sekot. Bet pola tuvumā, tāpat kā Smita šauruma piekrastē, dzīvo eskimosi. Kontinenta krastus neapšaubāmi apskalo brīva jūra. Daba ir loģiska visās savās parādībās. Jādomā, ka augu valsts atjaunojas tur, kur izbeidzas bargais aukstums. Ziemeļos jūs gaida apsolītā zeme, bet jūs taisāties bēgt. un zaudēt to uz visiem laikiem!
Jo ilgāk Haterass runāja, jo vairāk aizrāvās. Sakairi- nātā iztele atainoja burvīgas, taču visai neticamas ziemeļu ainas.
— Kaut tikai vienu dienu, vienu stundu! — viņš atkārtoja.
Arī doktors Klobonijs ar savu dēkaiņa raksturu un dzīvo iztēli pamazām ļāvās aizrautībai, viņš jau bija gatavs piekāpties, bet Džonsons, prātīgāks un vēsāks, atsauca doktoru īstenībā, atgādinādams pienākumu.
— Ejam, Bell, uz kamanām, — viņš sacīja.
— Ejam, — galdnieks teica.
Abi devās uz sniega būdas durvīm.
— Ak, Džonson! Jūs, arī jūs! … — uzkliedza Haterass. — Labi! Ejiet, bet es palikšu! Es palikšu!
— Kaptein! — neviļus apstājies, teica Džonsons.
— Es palikšu, vai dzirdat? Ejiet vien, pametiet mani, tāpat kā tie citi! … Nāc šurp, Dek! Mēs abi paliksim šeit…
Uzticamais suns, nostājies saimniekam blakus, sāka riet. Džonsons pavērās doktorā. Tas nesaprata, ko iesākt; prātīgākais būtu Haterasu nomierināt un ziedot vienu dienu viņa negudrajām iecerēm. Doktors gandrīz jau grasījās padoties, kad pēkšņi sajuta kādu pieskārāmies rokai. Viņš pagriezās. Atstājis guļas vietu, amerikānis bija pierāpojis viņam klāt un, beidzot uzrausies ceļgalos, izdvesa dažas neskaidras skaņas.
Pārsteigts, gandrīz izbijies, doktors klusējot noraudzījās viņā. Arī Haterass tuvojās amerikānim un uzmanīgi to pētīja. Viņš lūkoja uztvert, ko nelaimīgais pūlas pateikt. Pēc brītiņa Altamonts ar mokām dabūja pār lūpām vienu vienīgu vārdu: — «Delfīns».
— «Delfīns»! —iesaucās kapteinis.
Amerikānis apstiprinoši pamāja.
— Šajās jūrās? "—- strauji pukstošu sirdi vaicāja Haterass.
Slimais atkal pamāja.
— Šeit ziemeļos?
— Jā! — nelaimīgais izdvesa.
— Vai koordinātes zināt?
— Jā!
— Tiešas?
— Jā, — Altamonts atkal apstiprināja.
Brīdi iestājās klusums. Negaidītā notikuma aculiecinieki satraukumā trīcēja.
— Klausieties, — Haterass slimajam teica, — mums jāzina kuģa atrašanās vieta. Es uzskaitīšu grādus, bet jūs vajadzīgajā brīdī ar mājienu pārtrauciet mani.
Amerikānis piekrita.
— Tātad, — sacīja Haterass, — vispirms skaitīsim garuma grādus. Simt piektais? Nē. Simt sestais? Simt septītais, simt astotais? Vai rietumos?
— Jā, — amerikānis pamāja.
— Tālāk. Simt devītais? Simt desmitais? Simt divpadsmitais? Simt četrpadsmitais, simt sešpadsmitais, simt astoņpadsmitais, simt deviņpadsmitais, simt divdesmitais? …
— Jā, — Altamonts apliecināja.
— Simt divdesmitais garuma grāds? — atkārtoja Haterass. — Un cik minūtes?* Turpinu …
Haterass atsāka skaitīt. Kad viņš pateica — piecpadsmit minūtes —, Altamonts viņu pārtrauca.
— Labi, — Haterass teica, — bet tagad pāreju pie platuma grādiem. Jūs sapratāt mani? Astoņdesmitais? Astoņdesmit pirmais? Astoņdesmit otrais, astoņdesmit trešais?
Amerikānis pamāja.
— Lieliski! Bet minūtes? Piektā? Desmitā? Piecpadsmitā? Divdesmitā? Divdesmit piektā? Trīsdesmitā? Trīsdesmit piektā?
Atkal pamājis, Altamonts vārgi pasmaidīja. *
— Tātad, — Haterass nopietni teica, — «Delfīns» atrodas uz 120°15' garuma un 83°35' platuma?
— Jā! — pēdējo reizi izdvesis, amerikānis nekustīgi saļima doktora rokās. Piepūle viņu bija salauzusi.
— Tātad, mani draugi, — Haterass iesaucās, — jūs redzat, ka glābiņš tomēr ir ziemeļos, vienīgi ziemeļos! Mēs būsim glābti!
Pēc pirmās prieka izpausmes Haterasu pēkšņi satrieca briesmīga doma. Viņa seja pārvērtās, sirdī iedzēla skaudības čūska.
Kāds cits, kāds amerikānis bija aizbraucis par trīs grādiem tālāk ziemeļos nekā viņš — Haterass! Kāpēc? Kādā nolūkā?