Jaunais notikums — Altamonta pirmie vārdi — krasi mainīja avarējušo ceļotāju stāvokli; pirms tam viņiem nebija ne mazākās iespējas glābties, nekādu reālu cerību sasniegt Bafina jūru, turklāt pārtikas trūkums pārāk gara ja ceļojumā novārgušajiem cilvēkiem draudēja ar bada nāvi, bet tagad izrādījās, ka četrsimt jūdzes no viņu ledus mītnes atrodas kāds kuģis ar bagātīgām pārtikas rezervēm, kas varbūt ļaus turpināt pārdrošo ceļojumu uz polu. Haterass, doktors, Džonsons un Bells, nupat vēl būdami tuvu izmisumam, atguva cerības; viņus pārņēma gandrīz vai nevaldāms prieks.
Taču Altamonta paskaidrojumi nebija pietiekami izsmeļoši, tāpēc, ļāvis viņam brīdi atpūsties, doktors turpināja interesanto iztauju; viņš slimajam uzdeva vienīgi tādus jautājumus, uz kuriem varēja atbildēt tikai ar galvas mājienu vai acu skatienu.
Drīz vien doktors uzzināja, ka «Delfīns» ir amerikāņu trīsmastu burinieks no Ņujorkas, ka tas iestrēdzis ledū un ka uz tā netrūkst ne pārtikas, ne kujānāmā; kuģis gan bija sagāzts uz sāniem, taču jādomā, ka ledus spiedienu tas izturējis un tā kravu vēl varētu glābt.
Altamonts kopā ar ekipāžu bija no turienes aizgājis pirms diviem mēnešiem, kamanās līdzņemot laivu; viņš bija nolēmis sasniegt Smita šaurumu, sastapt tur kādu vaļu mednieku kuģi un ar to atgriezties Amerikā; bet viņa nelaimīgie biedri, kurus pamazām uzveica grūtības un slimības, ceļā cits pēc cita nomira. No kuģa apkalpes trīsdesmit vīriem beidzot palika kapteinis un divi matroži, un, ja pēdīgi vienīgi viņš, Altamonts, bija apbrīnojamā kārtā izglābies, par to patiesi varēja pateikties tikai liktenim.
Haterass vēlējās zināt, kā «Delfīns» gadījies tik tālās ziemeļu paralēlēs.
Altamonts paskaidroja, ka to atdzinis šurp ledus, kura varenajam spēkam kuģis nespējis pretoties.
Haterass bažīgi izprašņāja amerikāni arī par viņa ceļojuma mērķi.
Altamonts apgalvoja, ka mēģinājis izbraukt Ziemeļrietumu jūras ceļu.
Pēdīgi Haterass likās mierā un ar tamlīdzīgiem jautājumiem vairs slimajam neuzmācās.
Tad vārdu ņēma doktors.
— Tagad, — viņš teica, — mums par katru cenu jāsameklē amerikāņu kuģis. Riskantais ceļš uz Bafina jūru atkrīt, jo radusies iespēja pa īsāku ceļu sasniegt kuģi ar visām ziemošanai nepieciešamajām rezervēm.
— Citas izejas nav, — piežīmēja Bells.
— Turklāt, — teica stūrmanis, — mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli; pretēji tam, kā parasti rīkojas, mums atkarībā no produktu daudzuma jāaplēš ceļojuma ilgums un nekavējoties jādodas ceļā.
— Pareizi, Džonson, — doktors piekrita. — Ja rīt, divdesmit sestajā februārī, izbraucam, tad, lai nenomirtu badā, kuģis mums jāsasniedz piecpadsmitajā martā. Ko jūs par to sakāt, Hateras?
— Tūlīt pat posīsimies ceļā, — kapteinis atbildēja, — un dosimies prom. Varbūt ceļš būs ilgāks, nekā mums šķiet.
— Kāpēc tā? — vaicāja doktors. — Rādās, ka svešais sava kuģa atrašanās vietu zina precīzi.
— Bet ja nu «Delfīns» kopā ar ledus gabalu ir dreifējis, tāpat kā tas notika ar «Forvardu»? — Haterass at- vaicāja. v
— Nudien, — piekrita doktors, — tas iespējams.
Arī Džonsons un Bells neapstrīdēja varbūtību, kuras upuri bija viņi paši.
Bet Altamonts, uzmanīgi sekojis sarunai, lika noprast, ka vēlas kaut ko teikt. Izpildīdams viņa vēlēšanos, doktors ar visdažādāko zīmju un mājienu palīdzību viņu. iztaujāja un pēc stundas ceturkšņa noskaidroja, ka «Delfīns» iestrēdzis krasta tuvumā un no sava klinšu sprosta nav spējīgs izrauties.
Jaunā vēsts angļus nomierināja; taču tā laupīja cerības atgriezties Eiropā, varbūt tas izdotos vienīgi tad, ja Bells uzbūvētu nelielu burinieku no «Delfīna» atliekām. Lai vai kā, bet tagad bija jāsteidzas uz šo avārijas vietu.
Doktors uzdeva vēl pēdējo jautājumu: vai amerikānis uz astoņdesmit trešās paralēles neosot redzējis no ledus brīvu jūru?
— Nē, — Altamonts atbildēja.
Ar to saruna beidzās. Viņi nekavējoties sāka posties
ceļā; Bells un Džonsons vispirms parūpējās par kamanām, tās vajadzēja pilnīgi pārveidot; dēļu netrūka, un kamanām tika uztaisīta jauna, stiprāka kravas kaste; viņi izmantoja ekspedīcijā uz dienvidiem gūto pieredzi, kas bija atklājusi šāda transporta līdzekļa vājās puses, un, tā kā ceļā varēja gaidīt daudz sniega, kamanu šasijas tika paaugstinātas.
Amerikānim Bells kamanās iekārtoja kaut ko līdzīgu dīvānam un pārklāja to ar telts audeklu. Pārtikas rezerves, kuru diemžēl nebija daudz, vezumu pārāk nenoslogoja, toties kravu, cik vien iespējams, papildināja malka.
Kārtojot pārtikas rezerves, doktors sastādīja rūpīgu aplēsi. Pēc tās secināja, ka šajā trīs nedēļu ceļojumā katra cilvēka dienas deva jāsamazina par ceturto daļu. Pilnu devu atstāja tikai četriem pajūga suņiem. To pašu saņemtu arī Deks, ja ietu tiem talkā.
Sagatavošanās darbus pārtrauca miega un atpūtas nepieciešamība. Jau septiņos vakarā visus nepārvarami sāka mākt nogurums, taču pirms došanās pie miera ceļotāji sapulcējās pie karstās krāsns, kurai netika taupīts kurināmais. Nelaimīgie atļāvās pasēdēt siltumā, no kā jau sen bija atraduši; pemikāns, daži sausiņi un vairākas tases kafijas drīz vien viesa labu omu kopā ar cerībām, kuras bija atplaukušas tik spēji un negaidīti.
Septiņos rīta vīri no jauna stajas pie darba, un ap trim pēcpusdienā viss bija paveikts.
Jau metās tumšs; saule, parādījusies virs apvāršņa trīsdesmit pirmajā janvārī, pagaidām vēl sniedza ļoti vāju, īslaicīgu gaismu. Par laimi, pusseptiņos vakarā vajadzēja uzlēkt mēnesim, kura blāvie stari skaidrā laikā pietiekami apgaismoja ceļu. Temperatūra, pēdējās dienās mānāmi slīdējusi uz leju, beidzot sasniedza — 37° C.
Klāt bija aizbraukšanas mirklis. Vēsts, ka jādodas ceļā, Altamontam sagadaja prieku, lai gan kamanu kratīšanās slimajam bija grūti paciešama; viņš bija licis doktoram noprast, ka uz kuģa netrūks viņam nepieciešamo pretcin- gas līdzekļu.
Altamontu aiznesa uz kamanām un noguldīja pēc iespējas ērtāk; suņus iejūdza, arī Deku; ceļotāji uzmeta pēdējo skatienu ledus sprostam, kurā reiz bija iestrēdzis «For- vards». Haterasa seja šajā mirklī, šķiet, pauda negantas
dusmas, bet viņš ātri savaldījās, un nelielā grupiņa spī- vajā, sausajā salā nozuda dūmakā ziemeļrietumu virzienā.
Viņi gāja parastajā kārtībā: Bells priekšgalā kā ceļvedis, doktors un stūrmanis blakus kamanām, uzmanīdami un vajadzības gadījumā pat stumdami tās; Haterass so-v ļoja aizmugurē, pārbaudīdams ceļa virzienu un vērodams, lai ekipāža turētos taisnā līnijā aiz Bella.
Gājiens bija diezgan straujš; pa zemajā temperatūrā sacietējušo, gludo ledu kamanas slīdēja viegli. Pieci suņi bez grūtībām vilka vezumu, kas svarā nepārsniedza deviņsimt mārciņu. Taču kā cilvēki, tā suņi ātri aizkusa un bija spiesti bieži apstāties, lai atpūstos.
Ap septiņiem vakarā pie apvāršņa no dūmakas iznira iesarkans mēness disks. Tā rāmā gaisma spilgti atstarojās spoguļgludajā ledus virsmā. Uz ziemeļrietumiem stiepās neaptverami plašs, balts, pilnīgi līdzens klajums. Nekur neviena ledus paugura, neviena torosa. Šī jūras daļa šķita sasalusi kā kluss, mierīgs ezers.
Milzīgs, līdzens un vienmuļš tuksnesis.
Šādu iespaidu ainava izraisīja doktorā Klobonijā, un viņš to uzticēja Džonsonam.
— Jums taisnība, doktor, — vecais stūrmanis teica,
— tas ir īsts tuksnesis, taču mums nav jābīstas, ka nomirsim aiz slāpēm.
— Neapšaubāma priekšrocība, — piemetināja doktors,
— kaut gan šis bezgalīgais klajums liecina tikai vienu: mēs esam pārāk tālu no zemes; piekrastes tuvumu parasti vēstī ledus kalnu sablīvējumi, bet ap mums neredz pat neviena aisberga.
— Apvārsni sedz biezs miglas plīvurs, — piezīmēja Džonsons.
— Bez šaubām, un tomēr, kopš esam devušies ceļā, mēs nemitīgi šķērsojam klaj.umu, kuram it kā nebūtu gala.
— Vai zināt, Klobonijā kungs, tādas pastaigas kā mūsējā ir pārāk riskantas. Pie tām pierod, ne no kā vairs nebīstas, bet galu galā šī ledainā virsma, pa kuru ejam, slēpj dziļus bezdibeņus.
— Tiesa, draugs, taču nav jābažījas, ka bezdibenis mūs aprīs; trīsdesmit trīs grādu salā balta ledus garoza ir ārkārtīgi stipra. Ņemiet vērā, ka tā kļūst aizvien biezāka, jo šajās paralēlēs no desmit dienām deviņās snieg, ari aprīlī, maijā un pat jūnijā, un, manuprāt, ledus slānis mēdz sasniegt turpat vai trīsdesmit četrdesmit pēdu biezumu.
— Tas ir izturīgs, — piebilda Džonsons.
— Galu galā mēs taču neesam nekādi slidotāji Serpen- tainā kuri nemitīgi baiļojas, vai tikai upes trauslais ledus neiebruks zem kājām; mums šādas briesmas nedraud.
— Vai ledus pretestības spēks ir izpētīts? — vaicāja stūrmanis, kas doktora sabiedrībā allaž kāroja uzzināt ko jaunu.
— Noteikti, — doktors atbildēja. — Kas viss gan šodien pasaulē netiek pētīts, atskaitot cilvēka godkāri. Vai godkāre īstenībā nav tā, kas mudina mūs traukties uz šo ziemeļpolu, kuru cilvēks beidzot nolēmis iepazīt? Bet, atbildot tieši uz jūsu jautājumu, lūk, kas man jāsaka: divas collas biezs ledus spēj izturēt cilvēka svaru, trīsarpus — zirgu ar jātnieku, piecas — lielgabalu, bet astoņas — kara artilēriju ar visiem pajūgiem un, beidzot, desmit collas biezs ledus — veselu armiju, milzīgas ļaužu masas. Varbūt šajā vietā, kur pašreiz ejam, varētu uzcelt Liverpūles muitnīcu vai Londonas parlamenta pili.
— Grūti iedomāties tādu izturību, — teica Džonsons, bet, kā jūs nupat sacījāt, Klobonijā .kungs, no desmit
dienām deviņās šeit snieg; fakts nav noliedzams, un es to neapstrīdu, tikai lāgā neizprotu — kur rodas tik daudz sniega un kā aizsalušas jūras spēj radīt tādu milzumu tvaiku, kas pārveidojas mākoņos?
— Jūsu piezīme vietā, Džonson; manuprāt, polārajos apgabalos sastopamo nokrišņu galvenais avots ir mērenās joslas jūras; tā, piemēram, viena pārsliņa, reiz bijusi vienkārši ūdens lāse kādā no Eiropas upēm, iztvaiko gaisā, nokjūst mākoņu sastāvā un beigu beigās kondēnsējas šeit; tāpēc ļoti iespējams, ka, dzesējot slāpes ar sniegu, mūs veldzē dzimtenes upju ūdens.
Tapat ka visur, — piebilda stūrmanis.
Šajā brīdī atskanēja Haterasa balss — viņš piekodināja nenovirzīties no ceļa, un saruna pārtrūka. N^tigla sabiezēja aizvien vairāk, un taisnā līnijā turēties kļuva bezgala grūti.
Ap astoņiem vakarā nelielā grupa, nogājusi piecpadsmit jūdzes, apstājās; laiks bija nemainīgs; vīri uzslēja
1 Izpriecu vieta Londonas Haidparkā.
telti, iekūra krāsni, ieturēja vakariņas, un nakts pagāja mierīgi.
Šoreiz laika apstākļi Haterasam un viņa biedriem patiesi bija labvēlīgi. Nākamajās dienās ceļojums turpinājās bez grūtībām, kaut gan aukstums bija tik bargs, ka dzīvsudrabs termometrā sasala. Ja celtos vējš, laiks kļūtu gluži nepanesams. Doktors konstatēja kapteiņa Parrija Melvila salā gūto novērojumu pareizību. Slavenais jūrnieks vēstī, ka cilvēks, pienācīgi saģērbies, bezvējā spēj izturēt ļoti stipru aukstumu, bet, tiklīdz uzvēdī mazākā vēsmiņa, seja sāk svilt, galva tik nežēlīgi sāpēt, ka drīz vien var sekot nāve. Tāpēc doktora bažas nebija veltīgas, jo niecīgākā vēja pūsma viņus sastindzinātu līdz kauliem.
Piektajā martā Klobonijs redzēja šajās ziemeļu paralēlēs raksturīgu parādību: no pilnīgi skaidrām, zvaigžņotām debesīm dāsni sāka krist sniegs, kaut gan nekur nemanīja ne mākonīša. Sniega plīvuram cauri mirgoja zvaigznes; pārslas vienmērīgi, graciozi laidās lejup. Putenis ilga gandrīz divas stundas, tad pēkšņi mitējās; daudzmaz apmierinošu izskaidrojumu šim fenomenam doktors tomēr neatrada.
Dilstošais mēness jau bija nozudis; septiņpadsmit stundu dienā valdīja dziļa tumsa; ceļotāji gāja cits aiz cita, turēdamies pie garas auklas, lai nenomaldītos; taisnu līniju ievērot bija gandrīz neiespējami.
Par spīti dzelzs izturībai, drosmīgos vīrus sāka mākt nogurums; aizvien biežāk bija nepieciešami atelpas brīži, lai gan dārga bija katra minūte, jo pārtikas krājumi strauji mazinājās.
Haterass vairākkārt pēc zvaigznēm un mēness noteica atrašanās vietu. Redzot, ka diena seko dienai, bet ceļa mērķis šķietami attālinās, kapteinim radās jautājums, vai kuģis «Delfīns» vispār eksistē, varbūt amerikānim slimība gluži vienkārši atņēmusi prātu, vai arī, nīzdams angļus un paredzēdams savu neglābjamo bojā eju, viņš bija nolēmis vest visus pretī drošai nāvei.
Haterass savas domas uzticēja doktoram; Klobonijs tās kategoriski noliedza, klusībā atskārzdams, ka starp abiem kapteiņiem jau izraisījusies zināma konkurence.
«Nebūs viegli uzturēt saticību starp šiem vīriem,» doktors nodomāja.
Četrpadsmitajā martā, pēc sešpadsmit dienu ilga pārgājiena, ceļinieki atradās tikai pie astoņdesmit otrās paralēles; viņu spēki bija galā, bet līdz kuģim vēl atlika simt jūdzes; par spīti ciešanām, pārtikas devu atkal nācās samazināt par trim ceturtdaļām, lai suņi joprojām varētu saņemt to pilnu.
Uz medībām diemžēl paļauties nevarēja, jo viņiem nebija vairāk kā septiņi pulvera lādiņi un sešas lodes; vīri veltīgi šāva uz baltajiem zaķiem un lapsām, kuri, starp citu, tikai retumis gadījās ceļā: viņi nenomedīja itin neko.
Taču piektdien, piecpadsmitajā martā, doktoram beidzot laimējās pārsteigt uz ledus guļošu roni; ar vairākiem šāvieniem viņš to ievainoja; ronis nespēja patverties āliņģī, kas bija paguvis aizsalt, un ātri tika ielenkts un nogalināts; dzīvnieks bija prāvs; Džonsons veikli to sagrieza gabalos, taču liesā gaļa ceļa vīriem deva maz labuma — viņi nebija paraduši, līdzīgi eskimosiem, lietot barībā roņu taukus.
Doktors lipīgo šķidrumu tomēr varonīgi centās izdzert; nevērojot labo gribu, tas neizdevās. Roņādu viņš, pats īsti nezinādams, kāpēc, paglabāja un, varbūt sekodams savam mednieka instinktam, iebāza kamanās.
Nākamajā rītā, sešpadsmitajā martā, pie apvāršņa parādījās aisbergi un torosi. Varbūt tas norādīja krasta tuvošanos, varbūt šie paaugstinājumi bija izveidojušies kāda ledus lauka satricinājuma rezultātā. Grūti spriest.
Sasnieguši kādu no šiem uzkalniņiem, ceļotāji ar ledus nazi izcirta tajā alu; tā bija ērtāka par telti, un pēc trīs stundu neatlaidīga darba vīri beidzot varēja atlaisties pie degošās krāsns.