Arī nogurušajiem grenlandiešu suņiem Džonsons bija spiests dot patvērumu ledus būdā;. lielā putenī sniegs dzīvniekiem noder kā sega, kas palīdz saglabāt dabisko siltumu. Bet skaidrā laikā — 40° C salā nabagā suņi ātri nosaltu.
Džonsons bija priekšzīmīgs suņkopis, viņš nolēma dzīvniekus pabarot ar pelēcīgo roņa gaļu, kuru ceļotāji paši nelietoja, un, kā par brīnumu, suņi kāri metās tai virsū; vecais stūrmanis gluži priecīgs pavēstīja to doktoram.
Kloboniju tas nemaz nepārsteidza; viņš zināja, ka Amerikas ziemeļos zirgus baro galvenokārt ar zivīm, bet, ja no tādas barības neatsakās zālēdāji, kāpēc lai ar to nesamierinās suņi, kuri ēd visu?
Kaut gan vīriem, kas ledus laukos nogājuši piecpadsmit jūdzes, bija ļoti nepieciešams miegs, doktors pirms došanās pie miera nolēma atklāti paskaidrot pašreizējo nopietno stāvokli.
— Mēs esam tikai pie astoņdesmit otrās paralēles, — viņš teica, — bet pārtikas līdzekļi draud izbeigties.
— Tieši tāpēc nedrīkstam ne mirkli kavēties! — piebilda Haterass. — Iesim tālāk! Stiprie lai atbalsta vājākos.
— Kas zina, vai norādītajā vietā vispār atradīsies kāds kuģis? — ieminējās Bells, kam smagajā ceļā bija saplakusi dūša.
— Kāpēc šaubīties? — Džonsons atbildēja. — Amerikāņa glābiņš taču atkarīgs no tā, vai izglābsimies mēs.
Lai iegūtu vēl drošāku .pārliecību, doktors vēlreiz iztaujāja Altamontu; kurš jau varēja parunāt, kaut arī ļoti vārgā balsī; viņš apstiprināja iepriekš minētos datus, atkārtojot, ka viņa kuģis avarējis pie granīta klintīm un nav spējīgs izkustēties, bet tā atrašanās vieta ir uz 120° 15' garuma un 83°35' platuma.
— Nav iemesla apšaubīt šos apliecinājumus, — sacīja doktors. — Grūtības rada nevis vietas noteikšana, bet gan ceļš līdz tai.
— Cik daudz pārtikas vēl atlicis? — vaicāja Haterass.
— Augstākais, trim dienām, — atbildēja doktors.
— Tādā gadījumā šajās trīs dienās mums jāsasniedz kuģis, — kapteinis enerģiski noteica.
— Katrā ziņā, — turpināja doktors, — un, kad tas notiks, mēs nevarēsim sūdzēties, ka laiks nav bijis labvēlīgs. Putenis veselas piecpadsmit dienas ļauj mums atvilkt elpu, un kamanas viegli slīd pa cieto ledu. 2ēl tikai, ka tajās nav vairs divsimt mārciņu pārtikas. Mūsu dūšīgajiem suņiem šī krava 'tagad būtu nieks! Bet, ja nav, — neko darīt.
— Vai neizmēģināt laimi un nelikt lietā drusciņ veiklības un pēdējo šaujampulveri? — ievaicājās Džonsons.
— Ja izdotos nomedīt kādu lāci, mēs būtu apgādāti ar pārtiku līdz ceļojuma beigām.
— Tiesa gan, — atteica doktors, — bet šie dzīvnieki reti sastopami un nevienu nelaiž tuvumā; turklāt, iedomājoties vien, cik svarīgi trāpīt mērķī, acs spēji var aptumšoties un roka nodrebēt.
— Jūs taču esat izveicīgs šāvējs! — sacīja Bells.
— Protams, kad no manis nav atkarīgas četru cilvēku pusdienas; izdevīgā brīdī tomēr darīšu visu, kas manos spēkos. Pagaidām, draugi, samierināsimies ar šīm trūcīgajām pernikāna atliekām vakariņās, lūkosim aizmigt un rīt agri dosimies tālāk.
Sestdienas rītā Džonsons laikus pamodināja biedrus; suņus iejūdza kamanās, un tās atsāka savu gaitu uz ziemeļiem.
Debesis bija brīnumainas, gaiss bezgala dzidrs, temperatūra ļoti zema; saule uzlēca virs apvāršņa pagarinātas elipses veidā; tās horizontālais diametrs refrakcijas ietekmē likās divreiz garāks par vertikālo; gaišie, taču vēsie stari lija pār neaptverami plašo, ledaino līdzenumu. Gaismas atgriešanos, kaut arī tā bija bez siltuma, visi apsveica ar prieku.
Nebīdamies vientulības un aukstuma, doktors ar šauteni rokās aizklīda pāris jūdžu no grupas; pirms tam rūpīgi pārbaudījis munīciju, viņš konstatēja, ka palikuši tikai četri pulvera lādiņi un trīs lodes. Ar to bija par maz, ņemot vērā, ka tik spēcīgu zvēru kā ledus lāci nereti pieveic tikai desmit vai divpadsmit šāvieni.
Starp citu, doktors nemaz nekāroja tik varena medījuma; viņš samierinātos ar pāris zaķiem vai divām trim lapsām, kas lieliski papildinātu trūcīgos pārtikas krājumus. ' v
Kaut arī todien ceļā pagadījās kāds zaķis vai lapsa, tad piekļūt tiem šāviena attalumā nebija iespējams vai ari refrakcijas dēļ doktors aizšāva garām. Tā šīs medības tikai maksāja veltīgi izšautu pulvera lādiņu un vienu lodi.
Izdzirduši šāvienu, biedri notrīcēja priecīgās gaidas, taču, redzot doktoru atgriežamies zemu nokārtu galvu, neviens neteica ne vārda. Vakarā, nolikuši rņ^lā divām turpmākajām dienām paredzēto pārtiku, vīri, kā parasts, likās gulēt.
Nākamajā dienā ceļš nogurušajiem ceļotājiem likās jo grūtāks. Viņi vairs nesoļoja, bet gausi viika kājas; suņi, notiesājuši pat roņa iekšas, atkal jau grauza savas pavadas.
Pa krietnu gabaliņu redzēja aizdrāžamies garām dažas lapsas, un doktors, tām pakaļ dzīdamies, vēlreiz veltīgi izšāva, bet riskēt ar pēdējo lodi un priekšpēdējo pulvera lādiņu viņš tomēr neiedrošinājās.
Vakarā viņi piestāja agrāk nekā citkārt; vīri tik tikko spēja paiet, un, kaut gan ceļu apgaismoja lieliska ziemeļblāzma, gājienu vajadzēja apturēt.
Svētdien pēdējās vakariņas apledojušajā teltī bijā gaužām drūmas. Ja pats liktenis nelaimīgajiem nenāktu palīgā, viņi būtu pagalam.
Haterass klusēja, Bells vairs nebija spējīgs pat domāt, Džonsons, iegrimis sevī, ari klusēja, vienīgi doktors vēl neļāvās izmisumam.
Džonsonam ienāca prātā naktī izlikt lapsu lamatas. Uz sava izgudrojuma panākumiem viņš gan daudz nepaļāvās, jo trūka taču ēsmas, un patiesi, kad no rīta lamatas pārbaudīja, neviens dzīvnieks tajās nebija iekritis, kaut gan visapkārt redzēja daudz lapsu pēdu. Džonsons, rūgti vīlies, atgriezās atpakaļ; pēkšņi apmēram piecdesmit tu- āzu attālumā viņš ieraudzīja milzīgu lāci, kas, samanījis kamanas, ošņāja gaisu. Vecajam jūrniekam šķita, ka šo negaidīto medījumu sūta pats liktenis. Nemodinājis biedrus, viņš paķēra doktora šauteni un devās uz to pusi, kur klejoja lācis.
Nonācis šāviena attālumā, Džonsons pielika ieroci pie vaiga; kad viņš jau grasījās nospiest gaili, viņam neviļus notrīcēja roka; biezie ādas cimdi traucēja. Atri tos novilcis, Džonsons stingri satvēra šauteni.
Pēkšņi viņam izlauzās skaļš sāpju kliedziens: pirkstu āda kā apsvilusi pielipa pie aukstā metāla stobra, bet šautene, krītot zemē, izšāva gaisā pēdējo lodi.
Šāviena iztraucēts, atsteidzās doktors; viņam acumirklī viss bija skaidrs. Viņš redzēja lāci mierīgi aizjožam. Bet Džonsons izmisumā aizmirsa pat sāpes.
— Kāds es esmu lupata, •— viņš lādējās, — gatavais zīdainis, kas nespēj neko paciesti Kd es tā varēju, kā es, sirmgalvis, tā varēju!
— Iesim, Džonson, — sacīja doktors, — citādi jūs apsaldēsieties, jūsu rokas jau kļuvušas baltas. Iesim, iesim!
— Nemaz nepelnu, ka par mani tā rūpējas, Klobonijā kungs! — Džonsons teica. — Atstājiet mani tepat!
— Nāciet taču, stūrgalvi! Tūlīt būs par vēlu!
Un, ievilcis veco teltī, doktors viņam lika bāzt rokas ūdenī, kas pie siltās krāsns nebija sasalis, kaut arī šķita stindzinoši salts; bet, tiklīdz Džonsons tās iemērca bļodā, ūdens pārklājās ledus vižņiem.
— Vai redzat? — teica doktors. — Bija pats pēdējais laiks atgriezties, pretējā gadījumā es tagad būtu spiests jums amputēt rokas.
Ar doktora gādību stundas laikā briesmas tika novērstas, taču tas maksāja daudz pūļu; lai atjaunotu asinsriti, vecā jūrnieka pirkstiem bija nepieciešama atkārtota masāža. Doktors ieteica turēt rokas tālāk no krāsns, jo siltums apsaldētajām vietām varēja kaitēt.
Torīt ceļotājiem vajadzēja atteikties no brokastīm; viņiem nebija vairs pārtikas — ne pemikāna, ne sālītas gaļas, pat ne drusciņas sausiņu; atlika tikai nepilna pusmārciņa kafijas; neko darīt — nācās iztikt ar karsto dzērienu un turpināt ceļu.
— Nekādas izejas! — dziļā bezcerībā Bells Džonsonam teica.
— Paļausimies uz dievu, — vecais jūrnieks mierināja,
— tas kungs ir visvarens un spēj mūs glābt!
— Ak, nelaimīgais kapteinis Haterass! — atsāka Bells.
— No savām pirmajām ekspedīcijām šis neprātis laimīgi atgriezās, bet šoreiz tas viņam neizdosies, un mēs nekad vairs neredzēsim dzimteni!
- Nezaudē dūšu, Bell! Pieņemsim, ka mūsu kapteinis patiesi ii pārgalvnieks, taču blakus viņam ir vēl cits, kurš vienmēr pratīs atrast izeju.
— Doktors Klobonijs? — vaicāja Bells.
— Tas pats! — apstiprināja Džonsons.
— Ko gan viņš te var līdzēt? — paraustīdams plecus, iebilda Bells. — Vai ledus gabalus viņš spēj pārvērst gaļā? Vai viņš ir dievs vai kāds brīnumdaris?
— Kas zina! — Džonsons atbildēja neticīgajam biedram. — Es pilnīgi paļaujos uz viņu.
Papurinājis galvu, Bells atkal drūmi klusēja un šķita zaudējis katru sajēgu.
Šajā dienā viņi ar mokām nogāja trīs jūdzes; vakarā nebija nekā, ar ko stiprināties; likās, izbadušie suņi gatavi aprit cits citu; kā cilvēkus, tā dzīvniekus nežēlīgi māca izsalkums.
Visnotaļ nebija manāms neviens zvērs. Turklāt — ko tas līdzētu? Ar nazi medīt taču nevarēja! Tikai Džonsons ievēroja, ka jūdzes attālumā viņiem seko milzīgs lācis.
«Viņš mums uzglūn!» Džonsons nodomāja. «Zvērs jauš drošu laupījumu.»
Saviem biedriem stūrmanis neminēja ne vārda; pievakarē viņi, kā parasts, apstājās un vakariņās iebaudīja vienīgi karstu kafiju. Nelaimīgie manīja, ka acis kļūst miglainas, galva smaga, un, izsalkuma tirdīti, viņi ne mirkli nespēja aizmigt; prātā jaucās dīvaini, nepanesami murgi.
Pienāca otrdienas rīts; šajās paralēlēs, kur organismam nepieciešama spēcīga barība, nelaimīgie nebija neko ēduši jau trīsdesmit sešas stundas. Vienīgi kāda pārdabiska griba un vīrišķība dzina viņus aizvien tālāk uz y priekšu un mudināja jūgties kamanās, kuras suņi vairs
nejaudāja pavilkt.
Pēc divām stundām vīri nespēkā nokrita zemē.
Bet Haterass neatlaidīgi mudināja doties tālāk. Kā allaž enerģisks, viņš, lūkodams", biedrus piedabūt kājās un turpināt gājienu, gan lūdzās, gan pavēlēja, taču velti: viņš prasīja neiespējamo.
Tad ar Džonsona palīdzību Haterass sāka cirst aisbergā ledus būdu. Tā strādājot, abiem likās, ka viņi rok sev kapu.
— Labāk nomirstu badā, — sacīja Haterass, — nevis nosalstu.
Beidzot pēc grūtiem pūliņiem pajumte bija gatava, un vīri varēja tajā apmesties.
Tā aizritēja diena. Vakarā, kamēr biedri kā nosisti gulēja, Džonsonu pēkšņi sāka mākt murgi: sapņos viņam rēgojās milzīgs lācis.
Pa miegam bieži pieminot to, viņš saistīja doktora uzmanību, kas, iztraucēts no trulās snaudas, vaicāja draugam, par kādu lāci viņš runā.
— Par to, kas mums seko, — Džonsons atbildēja.
— Kas mums seko? — atkārtoja doktors.
— Jā, kopš divām dienām.
— Kops divām dienām! Vai jūs to redzējāt?
— Viņš turas pa vējam jūdzes attālumā.
— Un jūs mani nebrīdinājāt, Džonson?
— Ko tas dotu?
— Tiesa gan, — piekrita doktors. — Mums vairs nav ložu.
— Un pat nekāda metāla stieņa vai naglas! — vecais matrozis piebilda.
Doktors apklusis iegrima domās. Pēc brītiņa viņš stūrmanim teica:
— Vai esat pārliecināts, ka nezvērs mums seko?
— Jā, Klobonijā kungs, tas cer pamieloties ar cilvēka gaļu, zina, ka mēs neizspruksim.
— Džonson! — pārsteigts par drauga bezcerīgo toni, Klobonijs iesaucās.
— Lācim barība nodrošināta! — nelaimīgais, ko māca murgi, atteica. — Zvērs izbadējies, un es nesaprotu, kāpēc mēs tik ilgi tam liekam gaidīt.
— Nomierinieties, Džonson!
— Nē, Klobonijā kungs. Ja mums lemts iet bojā, tad kāpēc spīdzināt dzīvnieku? Lācis grib ēst, tāpat kā mēs; roņu tam nav, ar ko remdēt izsalkumu. Debesis viņam sūta cilvēkus! Jo labāk!
Vecais Džonsons sāka jukt-prātā; viņš grasījās iet laukā. Doktoram tikai ar mokām izdevās viņu atturēt, galu galā viņš to panāca nevis ar spēku, bet ar šādiem dziļā pārliecībā teiktiem vārdiem:
— Rīt es lāci dabūšu rokā! — doktors solījās.
— Rīt? — it kā atmozdamies no ļauna murga, Džonsons atkārtoja.
— Rīt!
— Jums nav nevienas lodes.
— Es tās pagatavošu.
— Trūkst taču svina.
Toties netrūkst dzīvsudraba.
Pateicis to, doktors paņēma termometru, kas būdā rādīja desmit grādu virs_nulles, tad izgāja laukā un, nolicis to uz ledus, atgriezās. Arā bija —47° C.
— Līdz rītam! — viņš vecajam matrozim teica. — Tagad gulēsim un nogaidīsim saullēktu.
Nakts pagāja nežēlīgā cīņā ar izsalkumu. Vienīgi stūrmanim un doktoram vārga cerība mazliet remdēja ciešanas.
Otrā rītā līdz ar ausmu doktors, Džonsona pavadībā izgājis laukā, steidzās pie termometra; dzīvsudrabs bija sakrājies rezervuārā kā kompakts cilindrs. Doktors, sasitis termometru, uzmanīgi ar cimdotiem pirkstiem izņēma no stobriņa ne visai elastīgu, sasalušu dzīvsudrabu. Tas atgādināja īstu metāla stieni.
— Ak, doktor Klobonij, — Džonsons iesaucās. — Kādi brīnumi! Jūs taču esat veikls zellis!
— Nē, draugs, — atteica doktors, — tikai apveltīts ar labu atmiņu un daudz lasījis.
— Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Atcerējos faktu, par ko savā ceļojuma aprakstā stāsta kapteinis Ross: viņš apgalvo, ka ar sasaluša dzīvsudraba lodi izšāvis cauri collu biezam dēlim; ja manā rīcībā būtu mandeļu eļļa, varētu panākt to pašu, jo, kā apgalvo Ross, arī sasalušas mandeļu eļļas lode izšaujas cauri stabam un vesela nokrīt zemē.
— Neticami!
— Taču patiesība, Džonson; te nu mēs esam ieguvuši metāla stieni, kas var glābt mūsu dzīvību; atstāsim to laukā un paskatīsimies, vai lācis nav nozudis.
Tajā brīdī no būdas iznāca Haterass; doktors, parādījis stieni, izklāstīja savu nodomu; kapteinis spieda viņam roku, un visi trīs mednieki sāka pētīt apvārsni.
Laiks bija ļoti skaidrs. Haterass devās biedriem pa priekšu un apmēram sešsimt tuāžu attālumā pamanīja lāci.
Notupies uz pakaļkājām, lācis mierīgi šūpoja galvu, un šķita, ka tas saož neparastos atnācējus.
— Lūk, kur tas! — iesaucās kapteinis.
— Klusumu! — teica doktors.
Bet milzīgais četrkājainis, ieraudzījis medniekus, nepakustējās. Dzīvnieks raudzījās viņos bez bailēm un niknuma. Tomēr tuvoties tam bija pārāk riskanti.
— Draugi, — teica Haterass, — tagad nav runa par tukšu izpriecu, bet par mūsu dzīvību. Rīkosimies, kā saprātīgiem vīriem pienākas.
— Tieši tā, — piekrita doktors, — mūsu rīcībā taču ir tikai viens lādiņš; medījumu nedrīkst laist garām; ja lācis sāks bēgt, tad būs mums zudis, jo ātrumā pārspēj medību kurtus.
— Tādēļ jādodas tam tieši klāt, — piezīmēja Džonsons.
— Protams, tas var maksāt dzīvību, bet kas par to? Es lūdzu, ļaujiet man riskēt.
— Nē, šīs tiesības pieder man! — iesaucās doktors.
— Nekā, man, — Haterass vienkārši teica.
— Bet vai jūs pārējiem neesat vairāk nepieciešams kā es, vecs vīrs? — iebilda Džonsons.
— Nē, Džonson, — Haterass atbildēja, — ļaujiet man īīkoties, es ar savu dzīvību neriskēšu vairāk, kā vajadzīgs, turklāt iespējams, ka aicināšu jūs talkā.
— Hateras, vai jūs dosieties zvēram klāt? — vaicāja doktors.
— Es tā darītu, Klobonij, ja droši zinātu, ka to uzveikšu, kaut ari tas man ielauztu sprandu, bet, ja tuvošos, lācis var aizmukt. Tas ir viltīgs radījums; pacentīsimies to viltībā pārspēt.
— Ko esat nolēmis?
— Pieiet tam klāt desmit soļu attālumā tā, ka tas neko nenojauš.
— Un kādā veidā?
— Paņēmiens riskants, taču vienkāršs. Vai nošautā roņa ādu jūs saglabājāt?
— Tā atrodas kamanās.
— Labi! Ieiesim būdā, bet Džonsons lai paliek novērošanas postenī.
Stūrmanis paslēpās aiz kāda torosa, kas viņu pilnīgi aizsedza lāča acīm.
Lācis, neizkustēdamies no vietas, turpināja ērmoti šūpoties un ošņāt gaisu.