Haterass un doktors atgriezās būdā.
— Vai zināt, — Haterass teica, — ledus lāči labprāt medī roņus, no kuriem tie galvenokārt pārtiek. Augām dienām lāči glūn pie roņu āliņģiem un, tiklīdz ronis izlien uz ledus, nožņaudz to ar savām ķetnām. Tapec lacis roņa nebīstas, gluži otrādi.
— Šķiet, ka sāku noprast jūsu nolūku, — doktors sacīja. — Tas ir pārdrošs.
— Bet sola panākumus, — atteica kapteinis, — un tālab jāizmanto. Es ietērpšos roņādā un nogulšos uz ledus. Nezaudēsim velti laiku. Pielādējiet šauteni un pasniedziet to man.
Doktoram trūka vārdu: viņš pats būtu ar mieru mēģināt to, ko gribēja kapteinis. Paņēmis šauteni un divus cirvjus — vienu sev, otru Džonsonam —, doktors izgāja laukā un soļoja uz kamanām.
Haterass, aplicis roņādu, kas gandrīz pilnīgi nosedza viņa augumu, pārvērtās ronī.
Doktors tikmēr ielādēja šautenē pēdējo pulveri, tad iebāza stobrā dzelzs cieto un svina smago dzīvsudraba stieni. Pēc tam viņš atdeva ieroci Haterasam, kas noslēpa to zem roņādas.
— Tagad ejiet pie Džonsona, — kapteinis doktoram teica, — es brītiņu nogaidīšu, lai samulsinātu pretinieku.
— Drosmi, Hateras! — uzsauca Klobonijs.
— Neuztraucieties un, galvenais, nerādieties, pirms nebūšu šāvis.
Doktors steidzās uz ledus bluķi, aiz kura bija noslēpies Džonsons.
— Nu? — stūrmanis vaicāja.
— Jānogaida — tad gaidīsim arī! Haterass uzupurējās, lai mūs glābtu.
Doktors bija aizkustināts; viņš paskatījās lācī, kurš likās gaužām nemierīgs, it kā jaušot draudošās briesmas.
Pēc stundas ceturkšņa ronis uzrāpās uz ledus; lai lāci labāk pievilinātu, Haterass, slapstīdamies aiz lieliem ledus bluķiem, meta līkumu; viņš jau atradās ap piecdesmit tu- āžu no lāča. Pamanījis roni, lācis sabozās, lai, tā sakot, kļūtu nemanāmāks.
Haterass apbrīnojami veikli atdarināja roņa kustības, un, ja doktors nebūtu iepriekš brīdināts, viņš, nudien, būtu pievīlies.
— Nu bet uz mata! Tieši kā īsts ronis! — Džonsons paklusām teica. -
Tuvodamies lācim, ronis izlikās to nemanām un šķita cītīgi meklējam kādu plaisu ledū, lai nokļūtu savā dzimtajā elementā.
Lācis, slēpdamies aiz ledus gabaliem, uzmanīgi zagās tuvāk. Acis tam zvēroja asinskārē; veselu mēnesi, varbūt
pat divus, zvērs bija badojies, un te nejauši gadījas drošs laupīj ums!
Roni no ienaidnieka vairs šķīra desmit soļi; pēkšņi ar augstu palēcienu lācis atstāja slēptuvi, bet pārsteigts un apstulbis spēji apstājās soļus trīs no Haterasa, kurš, nometis roņādu un notupies uz ceļgala, tēmēja lācim tieši sirdī.
Atskanēja šāviens, un zvērs nogāzās uz ledus.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — sauca doktors.
Milzīgais dzīvnieks atkal bija izslējies pakaļkājās un,
vienu ķepu vicinādams gaisā, ar otru, satvēris sniega piku, lūkoja aizvērt ievainojumu.
Haterass, ne soli neatkāpdamies, ar nazi rokā gaidīja. Viņa roka tēmējot nebija trīcējusi, bet droši un tieši trāpījusi mērķī; kad kapteinim palīgā piesteidzās biedri, nazis bija jau dziļi iedūries nezvēram rīklē; nāvīgi ievainots, tas nogāzās zemē, lai vairs neceltos.
— Uzvara! — iesaucās Džonsons.
— Urā, Hateras, urā! — iekliedzās doktors.
Haterass stāvēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, un mierīgi nolūkojās lielajā medījumā.
— Tagad mana reize darboties, — teica Džonsons. — Nogāzt tādu zvēru ir slavējami, taču nedrīkstam gaidīt, lai sals to sastindzina cietu kā kramu, tad mūsu zobi un naži tam nespēs neko padarīt.
Vecais matrozis veicīgi sāka dīrāt neparasto lāci, kas bija gandrīz vērša lielumā. Tā garums sasniedza deviņas pēdas, bet apkārtmērs — sešas; mutē rēgojās divi milzīgi, ap trīs collas gari ilkņi.
Uzšķērstā lāča kuņģī atrada vienīgi ūdeni; acīm redzot, lācis ilgāku laiku nebija ēdis; un tomēr medījums likās visai trekns un svēra vairāk par pusotra tūkstoša mārciņām; gaļa tika sadalīta četrās daļās, katrā pa divsimt mārciņām, un mednieki to visu sanesa ledus būdā, ne- aizmirsdami paņemt arī lāča sirdi, kas vēl trīs stundas spēcīgi pukstēja.
Ceļa biedri grasījās kāri mesties virsū svaigajai gaļai, bet doktors viņus apturēja, lūgdams nogaidīt, kamēr gaļu uzceps.
Ieejot būdā, Kloboniju pārsteidza saltums, kas tajā valdīja; piegājis pie krāsns, viņš redzēja, ka tā pilnīgi izdzi
susi; šā rīta notikumu un pārdzīvojumu dēļ Džonsons bija piemirsis savus parastos pienākumus.
Doktors lūkoja uguni uzpūst, taču atdzisušajos pelnos nemanīja ne mazākās dzirksteles.
— Nedaudz pacietības! —viņš sev teica.
Tad devās atpakaļ pie kamanām un prasīja Džonsonam šķiltavas.
— Krāsns izdzisusi, — Klobonijs viņam pavēstīja.
— Esmu vainīgs, — Džonsons atzinās.
Un vecais jūrnieks sāka meklēt šķiltavas kabatās, kur tās mēdza glabāties; kā par brīnumu, šķiltavas neatradās.
Džonsons pārmeklēja arī citas kabatas — tomēr velti; tad viņš devās uz būdu un pamatīgi izpurināja segu, ar kuru nakti bija sedzies, bet arī te neko neatrada.
— Nu? — uzsauca doktors.
Džonsons klusēdams skatījās biedros.
— Vai šķiltavas nav pie jums, Klobonijā kungs? — viņš pavaicāja.
— Nē, Džonson.
— Un pie jums, kaptein?
— Arī nav, — atteica Haterass.
— Tās parasti glabājāt jūsj — sacīja doktors.
— Protams. Bet man to vairs nav… — vecais jūrnieks nobālis izdvesa.
— Nav? — doktors notrīcēja.
Citu šķiltavu viņiem nebija, un zaudējumam varēja būt ļaunas sekas.
— Pameklējiet labi, Džonson, — mudināja doktors.
Džonsons skrēja uz vietu, kur bija vērojis lāci, pēc tam
uz turieni, kur lāci dīrāja. Šķiltavas tomēr neatradās. Izmisis viņš atgriezās. Haterass skatījās viņā, neko nepār- mezdams.
— Zaudējums nopietns, — viņš teica doktoram.
Bez šaubām, — doktors atbildēja.
— Mums nav arī nekādu optisku instrumentu, kaut vai tālskata, kura izliektās lēcas lieliski noderētu uguns iegūšanai no saules stariem.
— Zinu, — atbildēja doktors, — žēl, jo vairāk tāpēc, ka saules stari tagad tā svelmē, ka tie varētu aizdegt pat posu.
— Neko darīt, — sacīja Haterass, — būs jāremdē izsalkums ar svaigu gaļu, pēc tam dosimies tālāk un centīsimies sasniegt kuģi.
— Jā, — piekrita doktors, iegrimdams domās, — bet sliktākajā gadījumā var arī tā … Kāpēc gan ne? Pamēģināsim …
— Ko jūs gudrojat? — jautāja Haterass.
— Man ienāca prātā …
— Kāda laba doma! — iesaucās Džonsons. — Jums ienāca prātā laba doma! Tātad mēs esam glābti!
— Jāvaicā tikai — vai to izdosies realizēt? — teica doktors.
— Kas jums padomā? — prasīja Haterass.
— Mums trūkst lēcas, vajadzētu to pagatavot.
— Bet no kā? — brīnījās Džonsons.
— No ledus, kas jānoslīpē.
— Kā? Un jūs ticat, ka …
— Kāpēc gan ne? Saules stari jākoncentrē vienā punktā, un to mēs varam izdarīt; ledus gabals šim nolūkam var noderēt ne sliktāk kā smalkākais kristāls.
— Vai tas iespējams? — Džonsons šaubījās.
— Jā, tikai noderīgāks gan būtu saldūdens ledus, tas ir dzidrāks un izturīgāks.
— Bet, ja nemaldos, — norādīdams uz kādu torosu ap simt soļu attālumā, Džonsons teica, — šā ledus bluķa zaļā krāsa, kas izskatās melngana, liecina …
— Jums taisnība, ejam, draugi! Džonson, paņemiet līdzi cirvi!
Vīri devās turp, un patiesi izrādījās, ka tas ir saldūdens ledus.
Doktors lika nocirst pēdu platu šķembu un sāka to apstrādāt ar cirvi, pēc tam ar naža palīdzību nogludināja, beidzot vēl rūpīgi noslīpēja ar roku un drīz vien ieguva tik dzidru lēcu, it kā tā būtu no dārgākā kristāla.
Tad viņš atgriezās pie ieejas būdā, kur, paņēmis posu, uzsāka eksperimentu.
Saule tobrīd spīdēja diezgan spoži, un doktors nolika ledus lēcu saules staros tā, lai tie sakopotos uz posa.
Pēc dažām sekundēm poss uzliesmoja.
— Urā! Urā! — neticēdams savām acīm, Džonsons iekliedzās. — Ak, Klobonijā kungs! Klobonijā kungs!
Vecais jūrnieks nespēja valdīt sajūsmu; kā neprātā viņš šaudījās turp un šurp.
Doktors iegāja ledus būdā; mirkli vēlāk iedūcās krāsns, un pēc brītiņa kārdinoša smarža izrāva Bellu no trulā sastinguma.
Nav grūti iedomāties, ar kādu ēstgribu ceļotāji ķērās pie vakariņām; doktors tomēr ieteica biedriem ieturēt mēru; viņš pats šai ziņā rādīja priekšzīmi un ēdot stāstīja:
— Šodien mums laimējies, esam nodrošinājušies ar pārtiku turpmākajam ceļojumam. Tomēr nešķiedīsim dārgo laiku veltīgās kapujiešu izpriecās, mēs prātīgi darītu, ja nekavējoties dotos tālāk.
— Līdz kuģim atlicis ne vairāk kā četrdesmit astoņas stundas, ko iet, — sacīja Altamonts, kurš jau runāja aizvien labāk.
— Ceru, — iesmējās doktors, — ka tur atradīsies kaut kas, ar ko uzšķilt uguni.
— Protams, — amerikānis atbildēja.
— Mana lēca pašreiz nav smādējama, — doktors teica, — bet dienās, kad nebūs saules, tā mūs neapmierinās, taču gandrīz četru grādu attālumā no pola tādu dienu netrūks.
— Pareizi gan, — nopūtās Altamonts, — gandrīz četru grādu attālumā … Mans kuģis atrodas vietā, kur neviens cits vēl nav bijis. . -
— Dosimies ceļā! — strupijņo.koniandēja Haterass.
— Ceļā! — atkārtoja doktors, pamezdams bažīgu skatienu abos kapteiņos.
Ceļotājiem spēji bija atjaunojušies spēki; arī suņi, notiesājuši krietnu devu lāča gaļas, ātri sāka soļot uz ziemeļiem.
Pa ceļam Haterass lūkoja izdibināt, kāpēc Altamonts devies tik tālu, bet amerikānis uz jautājumiem atbildēja izvairīgi.
Šie abi viri jāuzmana, — doktors iečukstēja ausī vecajam stūrmanim.
— Saprotu, — tas atbildēja.
— Haterass ar amerikāni nerunā ne vārda, bet Altamonts, šķiet, nav sevišķi noskaņots uz pateicību. Laime, ka es vēl esmu klāt.
•— Klobonijā kungs, — sacīja Džonsons, — kopš šis jenkijs sācis atspirgt, man viņa fizionomija patīk aizvien mazāk.
— Vai nu es maldos, — teica doktors, — vai arī viņš nojauš Haterasa plānus.
— Vai jums neliekas, ka šim svešiniekam bijušas līdzīgas ieceres?
— Kas zina, Džonson! Amerikāņi ir drosmīgi un uzņēmīgi, un, ko var mēģināt anglis, kāpēc lai to nevarētu amerikānis?
— Vai jūs domājat, ka Altamonts …
— Es nedomāju neko, — atbildēja doktors, — taču fakts, ka viņa kuģis iestrēdzis ceļā, kas ved uz polu, izraisa aizdomas.
— Alt'ambrits apgalvo, ka nokļuvis šeit pret paša gribu.
— Tā viņš gan saka. Protams, bet man šķiet, ka es viņa lūpās uztvēru dīvainu smīnu.
— Velns parāvis! Būtu ļoti nepatīkami, doktor Klobonij, ja starp šiem abiem rūdītajiem vīriem nostātos konkurence.
— Lai dievs dod, ka maldos, Džonson, bet tāda situācija var radīt nopietnus konfliktus vai pat pazudināt mūs visus.
— Cerēsim, ka Altamonts neaizmirsīs, ka esam viņu izglābuši.
— Vai tagad viņš savukārt neglābj mūs? Piekrītu, bez mums viņa vairs nebūtu,' •feet; kas notiktu ar mums, ja negadītos šis Altamonts āt viņa kuģi un rezervēm?
— Lai būtu kā būdami, doktor, jūs taču esat pie mums, un es ticu, ka ar jūsu padomu viss beigsies labi.
— Arī es ceru to pašu, Džonson.
Ceļojums turpinājās bez starpgadījumiem; lāča gaļas bija papilnam un maltītes sātīgas; doktora joki un miermīlīgie prātojumi nelielajā grupā veicināja visai jautru noskaņu; cienījamajam zinātniekam nekad netrūka dažādu secinājumu par novērotajiem faktiem un lietām. Viņa veselībai joprojām nekas nekaitēja; par spīti visām grūtībām un zaudējumiem, viņš sevišķi novājējis nelikās. Liverpūles draugi Kloboniju viegli varētu pazīt, it īpaši pēc viņa nemainīgā optimisma.
Sestdienas rītā bezgalīgā ledus klajuma izskats krasi mainījās. Saplaisājuši, sačervelējušies ledus gabali un daudzi torosu sablīvējumi liecināja, ka ledus laukam jāiztur milzu spiediens. Acīm redzot, kāds nezināms kontinents, bet varbūt arī jauna sala, sašaurinot ūdeņus, veicināja šo ledus sastrēgumu. Aizvien biežāk sastopami lieli saldūdens ledus bluķi norādīja, ka tuvojas piekraste.
Tātad tuvumā jauna, sveša zeme, un doktors dega nepacietībā ar šo atklājumu papildināt ziemeļu puslodes karti. Grūti izteikt, cik patīkami pētīt vēl nepazītas zemes un ar zīmuli kartē atzīmēt to kontūras. Uzskatīdams to par savu galveno dzīves mērķi, tāpat kā Haterass Ziemeļpola atklāšanu, Klobonijs priecīgs gudroja, kā nosaukt jaunā kontinenta jūras, šaurumus, līčus un niecīgākos krasta izliekumus. Šajā ievērojamā nomenklatūrā, bez šaubām, netiktu aizmirsti viņa biedri un draugi, viņas majestāte karaliene, kā arī karaliskā ģimene; .neaizmirstu viņš arī pats sevi un ar pilnīgi attaisnojamu sajūsmu bija jau iecerējis kādu Klobonijā zemes ragu.
Šādos prātojumos pagāja diena. Vakarā, kā parasti, iekārtoja apmetni, un nakti — varbūt pēdējo pirms jauna kontinenta atklāšanas — visi pa kārtai sargāja pārējos.
.Svētdienas rītā, notiesājuši brokastīs lāča ķepas, kuras, starp citu, bija varen gardas, vīri soļoja tālāk uz ziemeļiem; viņiem novirzoties mazliet uz rietumiem, ceļš kļuva grūtāks, taču vīri ātri devās uz priekšu.
Altamonts, sēdēdams kamanās, drudžainā nepacietībā vēroja apvārsni; neviļus visus pārņēma satraukums. Pēdējie saules novērojumi rādījā $3°35' platumu un 120° 15' garumu; tās bija amerikāņu kuģa koordinātes; tātad šajā dienā vajadzēja izšķirties jautājumam par dzīvību vai nāvi.
Beidzot pēcpusdienas otrajā stundā Altamonts, izslējies kājās', ar saucienu apturēja ceļa biedrus un, ar pirkstu norādīdams uz baltu masu, kuru neviens cits starp apkārtējiem aisbergiem nebūtu varējis ieraudzīt, skaļi iekliedzās:
— «Delfīns»!