Divdesmitais marts iekrita lielos svētkos — pūpolu svētdienā, kad Eiropas pilsētās un ciematos ielas rotā ziedi un zaļumi, bet gaisā plūst zvanu skaņas un puķu smaržas.
Bet šeit, šajā drūmajā ziemeļu zemē.— kādas skumjas, kāds klusums! Visapkārt tikai spīvs, ledains vējš un nekur nevienas, pat ne sažuvušas lapiņas, ne zāļu stiebriņa!
Taču ceļotājiem šī diena bija laimīga: beidzot viņi sasniedza mērķi, tās rezerves, bez kurām būtu lemta drīza nāve.
Gājēji pielika soli, suņi sāka skriet veicīgāk, Deks priecīgi rēja, un grupa galu galā apstājās pie amerikāņu kuģa.
«Delfīns» bija ieputināts sniegā, neredzēja vairs ne mastu, ne rāju, ne tauvu — takelāža avārijas brīdī aizgāja bojā. Kuģis bija iestrēdzis starp klintīm, kuras tobrīd gan nevarēja redzēt. Trieciena spēks to sagāza uz sāniem, zemūdens daļa bija pacēlusies virs līmeņa, un šķita, ka dzīvot šajā vrakā vairs nav iespējams.
Ar mokām ielīduši kuģī, kapteinis, doktors un Džonsons par to pārliecinājās pilnīgi. Lai nokļūtu līdz galvenajai lūkai, vajadzēja attīrīt vairāk nekā piecpadsmit pēdu biezu ledus slāni, bet, par laimi, izrādījās, ka zvēri, kuru pēdas bez skaita vīdēja sniegā, vērtīgo produktu noliktavu nav skāruši.
— Te ēdamā un kurināmā netrūkst, — sprieda Džonsons, — un tomēr dzīvot šajā vrakā laikam nevarēs.
— Tādā gadījumā jāuzceļ ledus māja uz kontinenta, — teica Haterass, — un jāiekārtojas pēc iespējas ērtāk.
— Bez šaubām, — piekrita doktors, — tikai rīkosimies bez steigas, ar apdomu. Sliktākajā gadījumā pagaidām ap- metīsimies kuģī, līdz tiksim pie drošas pajumtes, kas pasargās no sala un zvēriem. Es uzņemos arhitekta pienākumus, un tad tik jūs redzēsiet, kā veiksies darbs!
— Par jūsu spējām nešaubos, Klobonijā kungs, — piezīmēja Džonsons. — Patiesi, pagaidām varam ērti iekārtojies tepat un uzsākt kuģa inventāra pārbaudi; žēl, ka šeit neredz nevienas laivas, jo diez vai no kuģa atliekām iznāks kāds burinieks.
— Kas zina, — atbildēja doktors, — varbūt ar laiku atrisināsies arī šis jautājums. Šobrīd mums nav jādomā par prombraukšanu, bet gan par pastāvīgu apmetni, tāpēc ieteicu jebkurus citus plānus mest pie malas, jo — visam sava reize.
Pametuši kuģi, biedri atgriezās pie kamanām, kur izklāstīja savus nodomus Bellām un amerikānim. Bells bija gatavs tūlīt pat ķerties pie darba. Uzzinājis, ka viņa kuģis nekam neder, amerikānis neticīgi pašūpoja galvu.
Taču strīdi tobrīd bija nevietā, un tā vīri nolēma apmesties kuģī, kamēr krastmalā tiks uzcelts ērts mājoklis.
Četros pēcpusdienā ceļotāji bija paguvuši kaut kā iekārtoties kuģa kravas telpā; Bells no mastu un dēļu atliekām ielika tur visai līdzenu grīdu; šeit sanesa apledojušās kuģa kojas, kuras krāsns siltums ātri atkausēja. Ar doktora palīdzību Altamonts bez sevišķām grūtībām apmetās viņam ierādītā stūrītī. Sperot kāju uz sava kuģa, amerikānis atviegloti nopūtās; Džonsonam šķita, ka šī nopūta nevēstī neko labu.
— Viņš šeit jūtas kā mājās, — vecais stūrmanis sprieda,
— un uzskata mūs par saviem viesiem.
Atlikušo dienas daļu vīri veltīja atpūtai. Rietumu vēja ietekmē bija gaidāma laika maiņa; ārā izliktais termometrs rādīja —32° C.
«Delfīna» atrašanās vieta bija aiz aukstuma pola, vēl tālāk ziemeļos, taču ne tik saltā paralēlē.
Todien ceļotāji notiesāja pēdējo lāča gaļu, uzēzdami kuģī atrastos sausiņus un piedzerdami dažas tases tējas; pēc tam viņus uzveica nogurums un visi cieši aizmiga.
No rīta Haterass un viņa biedri pamodās diezgan vēlu. Viņus tagad nodarbināja kas cits; nenoteiktā rītdiena nevienam vairs nebija ne prātā, visi domāja tikai par ērtībām. Aizmirsuši izciestās grūtības, avarējušie jūrnieki šeit jutās kā ieceļotāji, kuri beidzot sasnieguši norādīto vietu un nu gudro, kā padarīt ciešamāku savu nākotni.
— Ak, cik jauki! — izstaipīdamies iesaucās doktors.
— Nav vairs jārūpējas, kur vakarā liksimies gulēt, ko lītu ēdīsim.
— Vispirms jāstājas pie kuģa inventarizācijas, — mudināja Džonsons.
«Delfīns» bija lielisks, labi apgādāts tālbraucējs kuģis.
Inventarizācijā noskaidrojās šādi produktu krājumi: seši tūkstoši simt piecdesmit mārciņu miltu, taukvielu un rozīņu pudiņiem; divi tūkstoši mārciņās pemikana; septiņsimt mārciņas cukura, tikpat daudz šokolādes; pusotras kastes tējas, kas svēra deviņdesmit sešas mārciņās; piecsimt mārciņas rīsu; vairākas mučeles sakņu un augļu konservu; ļoti daudz citronu sulas, kā arī kohleariju, skābeņu un salātu sēklu; trīssimt galonu ruma un degvīna; munīcijas noliktavā netrūka pulvera, ložu un svina; akmeņogļu un malkas bija papilnam. Doktors rūpīgi savāca visus fizikas un navigācijas instrumentus, tai skaitā lielu Bun- zena aparātu, kas dosi vien bija ņemts līdzi elektrisko eksperimentu vajadzībām.
Visas šīs rezerves, ja pieci vīri ik dienas saņemtu pilnu devu, apgādātu viņus ar pārtiku divus gadus. Tātad bada nāve un nosalšana viņiem vairs nedraudēja.
— Mūsu eksistence nodrošināta, — doktors kapteinim sacīja, — un nekas mūs nekavēs sasniegt polu.
— Polu? — Haterass sarāvās.
— Bez "šaubām, — atteica doktors. — Kas mums var liegt vasaru doties turp pāri kontinentam?
— Pāri kontinentam, protams. Bet pa jūru?
— Vai tad no «Delfīna» dēļiem nevarētu pagatavot laivu?
— Amerikāņu laivu? — nicīgi alcirta Haterass. — Un to komandētu šis amerikānis?
Noprazdams kapteiņa nīgruma cēloni, doklors neuzskatīja par vajadzīgu sarunu turpināt. Viņš mainīja' tematu.
— Tagad, kad rezervju daudzums mums zināms, — Klobonijs turpināja, — jāsāk celt noliktavas un dzīvojamā mītne. Materiāla šeit netrūkst, un mēs iekārtosimies lieliski. Ceru, Bell, — pievērsdamies galdniekam, viņš piebilda, — ka jūs šeit lieliski varēsiet pierādīt savas spējas; turklāt iešu talkā ar labiem padomiem.
— Esmu jūsu rīcībā, Klobonijā kungs, — atteica Bells. — Vajadzības gadījumā apņemos uzcelt no šiem ledus bluķiem veselu pilsētu ar namiem un ielām. . .
— Nu, nepārspīlēsim; ņemsim par piemēru Hudzona līča sabiedrības aģentus: viņi ceļ sev nocietinājumus, kas pasargā no zvēriem un indiāņiem; arī mums ar to pietiks. Pacentīsimies nostiprināties, cik tik labi iespējams; no vienas puses — dzīvojamā māja, no otras — noliktavas ar kaut ko līdzīgu kurtīnei[4] divu bastionu aizsegā. Lūkošu atsaukt atmiņā savas zināšanas nocietinājumu vietas izvēlē.
— Nudien, Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — es ticu, ka jūsu vadībā mēs uzcelsim kaut ko varenu.
— Tātad, mani draugi, pirmkārt — vielas izvēle. Labam inženierim pamatīgi jāiepazīst savs apbūves gabals. Vai nāksiet līdz, Hateras?
— Paļaujos uz jums, doktor, — kapteinis atbildēja. — Kamēr jūs rīkosieties, es izpētīšu piekrasti.
Būdams vēl pārāk vārgs, lai palīdzētu darbos, Altamonts palika kuģī, bet visi četri angļi devās uz kontinentu.
Laiks bija apmācies un vētrains, dienas vidū termometrs rādīja —23° C, taču aizvējā sals bija ciešams.
Ja sprieda pēc krastu apveida, neaptverami tālu uz rietumiem pletās ■ visnotaļ aizsalusi jūra; austrumos to ieskāva dziļām, piltuvveidīgām upju grīvām izrobots krasta loks, kas divsimt jardu no liedaga spēji paaugstinājās; plašais līcis bija kā nosēts klintīm, uz kurām bija avarējis «Delfīns»; tālumā uz kontinentā vīdēja kalns, kura augstums, pēc doktora novērtējuma, varēja būt ap piecsimt tuāžu. Ziemeļos jūrā iestiepās stāvs zemes rags, aizsegdams daļu līča. Jūdzes trīs no krasta ledus laukā iezīmējās vidēja lieluma sala, pareizāk sakot, saliņa, kura: ja vien ceļš uz to būtu brīvs, labi noderētu kā droša, aizsargāta noenkurošanās vieta. Kādā krasta līkumā redzēja pat viegli kuģim pieejamu ostiņu, bet sazini nu, vai šī ledus okeāna daļa vispār atbrīvojas no ledus? Pēc Belčera un Pennija norādījumiem, vasaras mēnešos šai jūrai tomēr vajadzēja būt brīvai. '
Krastā doktors ievēroja kautro līdzīgu riņķveidīgai plakankalnei ap divsimt pēdu diametrā; no trim pusēm to ieskāva līcis, bet ceturt^ņo,slēdza ap divdesmit tuāžu augsta, stāva smailu klinšu siena; plakankalnei varēja piekļūt, tikai izcērtot ledū kāpnes. Šī vieta šķita ļoti piemērota izturīgai celtnei un bija viegli nocietināma; par visu šeit bija parūpējusies pati daba, atlika tikai prātīgi izmantot vietas stāvokli.
Pa ledū izcirstiem pakāpieniem doktors, Bells un Džonsons uzkāpa plakankalnē; tā bija pilnīgi līdzena. Pārliecinājušies par izdevīgo vietu, vīri nolēma attīrīt to no desmit pēdu dziļā sniega — dzīvojamai mītnei un noliktavām bija nepieciešams stingrs pamats.
No pirmdienas līdz trešdienai nemitējās darbs, vīri strā- daja, elpu neatvilkdami; beidzot zem sniega parādījās zeme, to veidoja ļoti ciets, graudains granīts asām, stiklainam šķautnēm; ta sastāvā ietilpa kvarcs un lieli lauku špata gabali, kurus cērte viegli sadrupināja.
Tad doktors aplēsa ledus majas dimensijas un sastādīja plānu; tai vajadzēja būt četrdesmit pēdas garai, divdesmit platai un desmit pēdas augstai celtnei; māju bija paredzēts iedalīt trīs telpās — salonā, guļamistabā un virtuvē; ar to pietika; virtuvei vajadzēja atrasties pa kreisi, guļamistabai pa labi, salonam — vidū starp abām.
Piecas dienas vīri cītīgi strādāja. Materiāla netrūka; ledus sienām bija jābūt visai biezām, izturīgām pret atkusni, tāpēc ka palikt bez pajumtes būtu riskanti pat vasarā.
Jo gatavāka nāca māja, jo glītāka tā veidojās priekšpusē bija četri logi — divi salonam, trešais virtuvei, ceturtais — guļamistabai; rūtis pēc eskimosu parauga darināja no lielām ledus plāksnēm, caur kurām kā caur matētu stiklu istabās plūda liega, blāva gaisma.
Salona priekšā gar abiem logiem stiepās garš gaitenis, kas, atgādinot segtu galeriju, veda uz pārējām telpām; izeju noslēdza stipras, «Delfīna» kajītei noņemtas durvis. Kad celtne bija pabeigta, doktors apbrīnoja pats savu ražojumu; grūti bija spriest, kādam arhitektūras stilam šī mītne pieskaitāma, kaut gan doktors pats to labprāt dēvētu par Anglijā bieži sastopamo gotu—sakšu stilu; svarīgākais tomēr bija celtnes izturība; šai nolūkā mājas fasādi nostiprināja var.efli-; ķontrforsi, kuri atgādināja neveiklos romāņu pīlāru&^Hpais jņmts balstījās pret granīta klinti. Pret klinti tikC'ātsfietas arī dūmvadu caurules.
Kad galvenais bija paveļjkts,- sākās mājas iekšējā apdare. Guļamtelpā sanesa kuģa kojas. Salonā, kas noderēja arī par ēdamistabu, novietoja solus, krēslus, atzveltņus, galdus un skapjus; beidzot virtuvē salika kuģa plītis un dažādus piederumus. Grīdas paklājus aizstāja buras; tās izmantoja arī kā portjeras iekšdurvīm, kurām nekā cita nebija priekšā.
Mājas sienu biezums bija apmēram piecas pēdas, bet logu iedobumi līdzinājās lielgabalu ambrazūrām.
Viss bija augstākaja mērā izturīgs; ko gan vēl vairāk? Taču, ja paklausītu doktora padomam, cik daudz dažādu lietu vēl varētu izveidot no šiem elastīgajiem materiāliem — sniega un ledus! Doktors augām dienām gudroja neskaitāmus lieliskus projektus, kurus nevienam ne prātā nenāca īstenot, taču viņa neizsmeļamais asprātību krājums visus uzjautrināja.
Cienīdams grāmatas, Klobonijs reiz bija lasījis kādu reti sastopamu M. Krafta darbu «1740. gada janvārī
Sankt-Pēterburgā uzceltās sniega pils un visu tajā atrodošos priekšmetu sīks apraksts». Atmiņas ierosināja doktora radošo iztēli. Kādu vakaru viņš pastāstīja biedriem par šīs ledus pils brīnumiem.
— Vai mēs nevarētu uzcelt to pašu, ko Sankt-Pēterburgā? — Klobonijs vaicāja. — Kā mums šeit trūkst? Itin nekā, pat ne iztēles!
— Šī pils laikam bija ļoti skaista? — Džonsons vaicāja.
— Burvīga, mans draugs! 1740. gadā to likusi uzcelt cariene Anna un nosvinējusi tur kāzas kādam galma jokdarim; celtne bijusi gandrīz tikpat liela kā mūsējā, bet tās priekšpusē uz lafetēm rindojušies ledū veidoti lielgabali, no kuriem vairākkārt ticis šauts gan ar bumbām, gan gluži vienkārši ar pulveri, taču lielgabali tāpēc nav cietuši; turpat atradušās arī mortīras sešdesmit mārciņu bumbām; tātad arī mēs nepieciešamības gadījumā varētu uzstādīt spēcīgu artilēriju;_ «bronza» nav tālu jāmeklē — tā mums krīt no debesīm. īsti māksliniecisku gaumi šai pilī pauda neizsakāmi greznām, daiļām skulptūrām rotātais frontons; acis mieloja ledus puķu vāzes un oranžkoki; labajā pusē stāvēja milzīgs ledus zilonis, kura snuķis dienu strūkloja ūdeni, bet nakti — degošu naftu .. . Ak, cik brīnišķu zvērnīcu arī mēs šeit varētu izveidot, ja vien vēlētos!
— Domāju, ka zvēru mums netrūks tāpat, — piezīmēja Džonsons, — un, kaut arī ne no ledus, tie tomēr nebūs mazvērtīgāki.
— Mēs viegli atsitīsim zvēru uzbrukumus, — sacīja kareivīgais doktors. — Bet, atgriežoties pie Sankt-Pēterbur- gas sniega pils, gribu piebilst, ka tajā atradās gan galdi, gan spoguļi, tualetes galdiņi, daudzžuburaini svečturi, sveces, matrači, spilveni, aizkari, sienas pulksteņi, krēsli, spēļu kārtis, trauku skapji ar servīzēm, un tas viss bija izkalts vai izgriezts no slīpēta, balta ledus, rotāts mākslas darbiem, vārdu sakot, tā bija pilnīga dzīvokļa iekārta, kur netrūka nenieka.
— Tātad īsta pils? — ievaicājās Bells.
— Varena, valdnieces cienīga pils! Ak, ledutiņš, ledu- tiņš! Cik labi, ka dievs mums to devis, jo no tā taču var veidot tik daudz brīnum jauku lietu, bet avāriju cietušiem jūrniekiem tas rada zināmas ērtības.
Mājas iekārtošana turpinājās līdz trīsdesmit pirmajam martam, t. i., līdz Lieldienām. Šī diena tika veltīta atpūtai; visi sapulcējās salonā, kur noturēja dievvārdus un katrs varēja novērtēt priekšzīmīgo sniega māju.
Nākamajā dienā vīri sāka būvēt noliktavas un munīcijas pagrabu; šajos darbos, ieskaitot «Delfīna» izlādēšanu, aizritēja vesela nedēļa, un tie prasīja daudz pūļu, jo bargais sals liedza ilgi uzturēties laukā. Astotajā aprīlī visa pārtika, kurināmais un munīcija beidzot bija pilnīgā drošībā uz sauszemes; noliktavas atradās plakankalnes ziemeļos, munīcijas pagrabi dienvidos — ap sešdesmit pēdu no dzīvojamās mītnes; noliktavām blakus uzcēla kaut ko līdzīgu stallim, kas bija paredzēts grenlandiešu suņiem, un doktors to nokristīja par «Suņu pili». Deks dzīvoja kopā ar cilvēkiem.
Pēdīgi varēja pāriet pie laukuma nocietināšanas. Doktora vadībā visapkārt plakankalnei tika uzcelts stiprs ledus valnis, kas pasargātu no jebkuriem iebrucējiem; augstā, lēzenā plakankalne veidoja dabisku eskarpu, un, tā kā nocietinājuma forma bija regulāra, tas viscaur bija vienlīdz drošs. Plānojot to, doktors pieminēja savu cienījamo tēvoci Tobiju Sternu, no kura bija mantojis labsirdīgo raksturu un nosvērtību. Derēja redzēt, cik rūpīgi Klobonijs aplēsa iekšējā uzbēruma slīpumu, nocietinājuma pamatnes nolieci vai kāda soliņa platumu! Bet strādāt ar tik padevīgu materiālu kā sniegs bija viegli, un darbs sagādāja īstu baudu, tāpēc krietnais zinātnieks savu ledus valni varēja taisīt vai veselas septiņas pēdas biezu; turklāt plakankalnei, kas pacēlās virs jūras līmeņa, nebija vajadzības pēc ārējā slīpuma, kontreskarpa vai uzbēruma; sniega valnis stiepās visgarām laukumam līdz granīta klintīm un beidzās mājas abās pusēs. Ap piecpadsmito aprīli nocietināšanas darbi tika pabeigti. Cietoksnis bija lieliski izdevies, un doktors ar šo savu izgudrojumu ļoti lepojas.
Patiesi, šāds nocietinājums varēja ilgāku laiku pasargāt viņus no klejojošo eskimosu uzbrukumiem, ja šajā paralēlē tādi gadītos. Taču piekrastē nekādu cilvēka pēdu nemanīja; atzīmējot līča kontūras, Haterass nekur nebija atradis dzīvojamo mītņu atliekas, kādas parasti sastopamas zemēs, kuras apmeklē grenlandiešu ciltis. Acīm redzot, pirmie uz šīs nepazīstamās zemes bija ieradušies avarējušo kuģu «Forvarda» un «Delfīna» ļaudis.
Bet, ja no cilvēkiem te nebija ko bīties, to pašu nevarēja teikt par zvēriem, un tieši pret šāda veida uzbrukumiem nocietinājumam vajadzēja pasargāt savu nelielo garnizonu.