Nometnes sagatavošanas laikā Altamonts bija pilnīgi atguvis spēkus un veselību, viņš pat varēja piedalīties kuģa izkraušanas darbos. Stiprais organisms beidzot bija uzveicis slimību, un bālajos vaigos atkal ieplūda sārtums.
Altamontā atdzima robusts Savienoto Valstu pilsonis, gudrs, enerģisks, ar stingru raksturu, īsti amerikānisku uzņēmību un drosmi apveltīts cilvēks, kas gatavs uz visu; saviem jaunajiem biedriem viņš paskaidroja, ka esot ņu- jorkietis un kuģojot kopš agras jaunības; viņa kuģi «Delfīns» apgādājusi un sūtījusi ekspedīcijā bagāta Savienoto Valstu tirdzniecības kompānija ar slaveno Grinnelu priekšgalā.
Altamontu un Haterasu saistīja līdzīgie raksturi, taču ne simpātijas, gluži otrādi. Jāpiebilst, ka uzmanīgs vērotājs ātri viņos pamanītu būtiskas atšķirības. Izlikdamies atklāts, Altamonts patiesībā bija daudz noslēgtāks nekā Haterass; viņš bija pieejamāks, bet ne tik taisnīgs; amerikāņa atklātība neizraisīja tādu uzticību kā Haterasa skarbais temperaments. Reiz izteicis savu domu, Haterass vairs no tās neatkāpās. Bet amerikānis, runājot daudz, bieži vien nepateica neko.
Tā pamazām iepazinis amerikāņa raksturu, doktors pa matoti nojauta, ka starp abiem kapteiņiem nākotnē var izaugt nelabvēlība un pat naids.
Taču ceļotājiem bija nepieciešams tikai viens komandieris. Bez šaubām, Haterasam bija tiesības pakļaut amerikāni, šīs tiesības balstījās uz lielāku vecumu un spēku. Bet, ja viens no viņiem bija savu padoto pavēlnieks, otrs toties atradās uz sava kuģa. Un amerikānis jau lika to manīt.
Varbūt aiz aprēķina, varbūt tīri instinktīvi Altamonts vispirms pieķērās doktoram; Klobonijam viņš varēja pa
teikties par savu dzīvību, tomēr vairāk nekā pateicība pie šā lāga vīra viņu saistīja simpātija. Tāda nu reiz bija doktora neatvairāmā ietekme: draugi ap viņu auga kā zāle saules dzīvinošajos staros. Mēdz teikt, ka dažs labs ceļas piecos rītā, lai iegūtu naidniekus, doktoram tas neizdotos, kaut arī viņš celtos četros.
Izmantojot Altamonta draudzību, Klobonijs lūkoja izdibināt viņa īsto mērķi polārajās jūrās. Bet amerikānis, klāstīdams daudz un gari un neko tuvāk nepaskaidrodams, kā arvien pievērsās savai iemīļotajai tēmai par Ziemeļrietumu jūras ceļu.
Doktoram modās aizdomas, ka amerikāņu ekspedīcijai bijuši pavisam citi plāni, tie paši, no kuriem bijās Haterass. Tāpēc Klobonijs nolēma nekādā ziņā nepieļaut, lai starp sāncenšiem izraisītos strīds, taču ne vienmēr tas viņam bija pa spēkam. Nereti, par spīti visām doktora pūlēm, visparastākā saruna tiecās novirzīties no temata un ik vārds draudēja izraisīt abu pretinieku interešu sadursmi.
Drīz tā patiesi arī notika. Kad sniega māja bija gatava, doktors ieteica atzīmēt šo gadījumu ar lielisku mielastu; teicamā ierosinājuma nolūks bija ieviest polārajā kontinentā Eiropas dzīves parašas un priekus. Bells bija nomedījis dažas irbes un balto zaķi — pirmos pavasara vēstnešus.
Mielasts notika svētdienā, četrpadsmitajā aprīlī, ļoti sausā, aukstā laikā. Taču bargais sals neiedrošinājās ielauzties sniega mājā, kur dūcošās krāsnis ātri tiktu ar to galā.
Vīri ieturēja kārtīgas pusdienas; pēc pemikāna un sālītās gaļas svaigais cepetis bija patīkama pārmaiņa; brīnum gardais pudiņš, ko pagatavoja doktors, izpelnījās aplausus; to pieprasīja vēl; gudrais pavārmeistars, apsējies ballu priekšautu, ar nazi pie jostas, nebūtu apkaunojis pal Anglijas kanclera virtuvi.
PIE deserta pasniedza vīnus; amerikānis nepakļāvās angļu «atturībnieku» režīmam, tāpēc liegt viņam glāzi džina vai degvīna nebija iemesla; arī pārējie mielasta dalībnieki, kuri no šiem dzērieniem vienmēr atturējās, šoreiz bez ļaunām sekām mazliet pārkāpa pastāvošos noteikumus. Un tā līksmās maltītes beigās doktors ļāva visiem saskandināt glāzītes. Savienotajām Valstīm veltīto tostu laikā Haterass klusēja.
Pec pusdienām doktors pievērsās interesantam jautajumam.
— Mani draugi, — viņš teica, — esam šķērsojuši jūras šaurumus, pārvarējuši ledus kalnus un laukus, nonākuši šeit — bet ar to vēl nav gana; kaut kas ir palicis nedarīts. Uzaicinu jūs dot nosaukumu šai viesmīlīgajai zemei, kur esam atraduši glābiņu un atpūtu; to parasti dara visi kuģotāji, un neviens mūsu vietā no tā neatkāptos. Reizē ar hidrogrāfiskiem piekrastes aprakstiem mums jāpārved mājās arī šo zemes ragu, līču un šaurumu nosaukumi. Tas katrā ziņā nepieciešams.
— Kas tiesa, tas tiesa! — piekrita Džonsons. — Ieguvusi vārdu, šī tuksnesīgā zeme mums liksies nozīmīgāka, un mēs vairs nedomāsim, ka esam nomaldījušies kaut kur nezināmā kontinentā.
— Turklāt būs vieglāk noteikt maršrutu un izpildīt pavēles pārgājienu laikā; kādā ekspedīcijā vai medībās mēs varam aizklīst katrs uz savu pusi, bet tādā gadījumā, lai atrastu pareizo ceļu, nekas nav svarīgāks par vietu nosaukumiem.
— Nu, ja nevienam nav iebildumu, — teica doktors, — lūkosim nosaukumus kopīgi apspriest, tikai neaizmirsīsim šajā nomenklatūrā ieslēgt ari mūsu zemi un draugus. Jāsaka atklāti, uzmetot skatienu kartei, mani nekas tā neiepriecina kā manu tautiešu vārdi blakus kāda zemes raga, salas vai jūras apzīmējumam. Tas ir jauks draudzības simbols ģeogrāfijā.
— Pareizi, doktor, — piezīmēja Altamonts, — starp citu, jūs protat tik skaisti to pateikt, ka tas patiesi liekas ļoti vērtīgi.
— Tātad sāksim pēc kārtas, — doktors turpināja.
Haterass līdz šim brīdim sarunā nepiedalījās; viņš gremdējās pārdomās. Bet, sajutis uz sevi vērstus pārējo neatlaidīgos skatienus, kapteinis piecēlās un teica:
— Manuprāt, un es ceru, ka neviens neiebildīs, — Haterass mirkli pameta skatienu Altamontā, — mūsu mājai vajadzētu dot tās krietnā, par visiem labākā, izveicīgā arhitekta vārdu, un tāpēc lieku priekšā nosaukt šo celtni par Doktora Māju.
— Vārds vietā! — piezīmēja Bells.
— Lieliski, — iesaucās Džonsons. — Doktora Māja!
— Neko skaistāku nevar vēlēties, — piekrita Altamonts. — Lai dzīvo doktors Klobonijs!
Atskanēja vienbalsīgs trīskāršs urā, kam pievienojās Deka draudzīgie rējieni.
— Tātad, — teica Haterass, — pagaidām lai šis nams nes mūsu drauga vārdu, līdz radīsies iespēja to piešķirt kādai jaunatklātai zemei.
— Ak, ja paradīze zemes virsū nebūtu vēl nosaukta, — iesaucās vecais Džonsons, — tad doktora Klobonijā vārds tai lieliski piederētos!
Doktors, dziļi saviļņots, kautri lūkoja noraidīt pagodinājumu, taču velti, bija ar to jāsamierinās.
Pēc tam visi nosprieda, ka līksmais mielasts noticis Doktora Mājas lielajā salonā, ka tas sagatavots Doktora Mājas virtuvē un ka jautrā sabiedrība dosies pie miera Doktora Mājas guļamistabā.
— Un tagad, — sacīja doktors, — pāriesim pie citiem, svarīgākiem atklājumiem.
— Ap mums plešas milzīga jūra, — Haterass uzsāka, — kuras viļņus nav šķēlis neviens kuģis.
— Neviens? — iesaucās Altamonts. — Šķiet tomēr, ka «Delfīnu» nedrīkstētu aizmirst, jeb vai tas būtu šeit nokļuvis pa sauszemi? — viņš ironiski piebilda.
— Raugoties klintīs, uz kurām jūsu kuģis patlaban atpūšas, atcirta Haterass, — tā patiesi varētu domāt.
Jurns taisnība, kaptein, — Altamonts aizvainots sacīja. — Bet vai tā tomēr nav labāk kā uzlidot gaisā līdzīgi «Forvardam»?
Haterass gatavoja asu atbildi, bet sarunā iejaucās doktors.
— Mani draugi, — viņš teica, — šeit nav runa par kuģiem, bet par jaunatklātu jūru …
Si jura nemaz nav jauna, — atteica Altamonts. — Vi- s.is pola kartēs la jau atzīmēta. Tas ir Ledus okeāns, un es neredzu vajadzības šo nosaukumu mainīt; ja vēlāk izrādīsies, ka šeit ir tikai līcis vai šaurums, gan redzēsim, ko darīt.
— Lai paliek tā! — piekrita Haterass.
— Tātad nolemts, — teica doktors, gandrīz vai nožēlodams, ka izraisījis vētrainu diskusiju, kas aizskara nacionālo pašapziņu.
— Pievērsīsimies kontinentam, uz kura atrodamies, —
Haterass turpināja. — Šaubos, vai tas ir atzīmēts pat jaunākajās kartēs.
Runājot Haterass cieši skatījās Altamontā, kurš, izturējis skatienu, atbildēja:
— Arī šoreiz jūs maldāties, Hateras!
— Maldos? Kā tā? Šai neizpētītajai zemei, jaunajam kontinentam …
— Jau ir nosaukums, — mierīgi piemetināja Altamonts.
Haterass apklusa. Viņa lūpas trīcēja.
— Un kāds tas būtu? — mazliet pārsteigts par Altamonta apgalvojumu, ievaicājās doktors.
— Dārgo Klobonij, — Altamonts atbildēja, — visiem jūrniekiem parasts, lai neteiktu — pienākas, dot vārdu tam nezināmajam kontinentam, kura krastā tie pirmoreiz piestāj. Šķiet, ka šajā gadījumā es drīkstēju izmantot savas nenoliedzamās tiesības …
— Tomēr … — Džonsons, kuram amerikāņa satriecošā aukstasinība nepatika, grasījās iebilst.
— Manuprāt, grūti būtu noliegt, — amerikānis turpināja, — ka «Delfīns» šeit ieradies pirmais, pat ja pieņem, ka tas sasniedzis šo piekrasti pa sauszemi, — palūkojies Haterasā, Altamonts piezīmēja. — Šis fakts taču nav apšaubāms.
— Šādas pretenzijas neatzīstu, — tikko valdīdamies, bargi noteica Haterass. — Lai dotu vārdu kādai zemei, tā vispirms jāatklāj, bet, cik man zināms, jūs neesat to darījuši. Turklāt kur jūs tagad būtu bez mums? Divdesmit pēdu zem sniega, cienītais kungs, kas izvirzāt savus noteikumus!
— Un bez manis, — amerikānis asi attrauca, — bez mana kuģa kas šobrīd notiktu ar jums? Jūs visi nomirtu badā un aukstumā.
— Draugi, — iejaucās Klobonijs, — lūdzu, nomierinieties, visu var nokārtot miera ceļā. Klausieties, ko teikšu.
— Jūsu kapteinis, — norādīdams uz Haterasu, Altamonts sacīja, — lai dod vārdus visām pārējām zemēm, kuras viņš atklās, ja tas vispār izdosies, bet šis kontinents pieder man! Nepieņemu pretenzijas arī, ka šo zemi varētu nosaukt divējādi, līdzīgi Grinnela zemei, kuru reizē dēvē' arī par Prinča Alberta zemi, jo gandrīz vienlaikus to atklāja kā angļi, tā amerikāņi. Tagad apstākļi ir citādi — manas pirmtiesības nav apstrīdamas. Pirms manis šo piekrasti nav sasniedzis neviens cits kuģis; neviena cilvēciska būtne agrāk nav spērusi kāju uz šā kontinenta; tāpēc esmu tam devis vārdu, kuru tas arī paturēs.
— Un kāds ir šis vārds? — vaicāja doktors.
— Jaunā Amerika, — Altamonts atbildēja.
Haterasa dūres uz galda sažņaudzās. Ar negantu gribas spēku viņš tomēr savaldījās.
— Vai varat pierādīt, — Altamonts turpināja, — ka angļi šeit ieradušies pirms amerikāņiem?
Džonsons un Bells klusēja, kaut gan sāncenša valdonīga pašapziņa viņus kaitināja ne mazāk kā Haterasu. Taču viņiem pietrūka atbildes.
Pēc īsa klusuma atkal ierunājās doktors.
— Draugi, — viņš teica,'— cilvēku galvenais likums ir taisnīgums, tas ietver sevī visus pārējos, tāpēc būsim taisnīgi un nepaļausimies ļaunām jūtām. Altamonta pirmtiesības, manuprāt, ir nenoliedzamas. Lieki būtu tās apstrīdēt; gan arī mēs vēlāk dabūsim savu tiesu un varēsim veltīt Anglijai lielu daļu mūsu atklājumu. Atstāsim šai zemei Jaunās Amerikas nosaukumu. Bet ceru, ka, dodot lai šo vardu, Altamonts neko vēl nebūs izlēmis par līčiem un zemes ragiem, un tātad — kas mums var liegt nokristīt šo līci karalienes Viktorijas vārdā?
— Neiebilstu, — sacīja Altamonts, — tikai ar vienu noteikumu, ka zemes strēle, kas, lūk, tur iestiepjas jūrā, tiks nosaukta par Vašingtona ragu.
— Vai tiešām nevarējāt izvēlēties angļa ausij neko tīkamāku? — zaudējis apvaldu, iesaucās Haterass.
— Toties jo dārgāku amerikānim! — lepni atcirta Altamonts.
— Kungi, uzklausiet mani, uzklausiet! — doktors visiem spēkiem centās uzturēt mieru mazajā sabiedrībā.
Izbeigsim strīdu par šo jautājumu! Lai amerikānis lepo- (an ar Havas dzimtenes slavenībām! Cienīsim ģēnijus, lai kAdas tautības tie būtu, un, tā kā Altamonts savu nosaukumu jau izvēlējies, pagudrosim mūsējo. Lai kapteinis …
— Doktor, — Haterass viņu pārtrauca, — šī zeme pieder amerikāņiem, un es nevēlos, ka ar to saistās mans vārds.
— Vai jūsu lēmums galīgs? — vaicāja doktors.
— Negrozāms, — Haterass atbildēja.
Klobonijs vairs neuzstāja.
— Labi, tad pārejam pie jums, — pievērsdamies vecajam stūrmanim un Bellām, Klobonijs teica, — jāatstāj taču šeit kāda piemiņas zīme par mūsu ceļojumu. Par godu mūsu stūrmanim salu, kas redzama jūrā jūdzes trīs no šejienes, ieteiktu nosaukt Džonsona vārdā.
— Ak, ko jūs, Klobonijā kungs! — gluži apmulsis, iesaūcās Džonsons.
— Bet kalnam, kas atrodas rietumos, piešķirsim Bella vārdu, ja- vien mūsu galdniekam nav iebildumu!
— Par daudz goda, — atteica Bells.
— Toties taisnīgi, — sacīja doktors.
— Neko labāku nevar vēlēties, — piezīmēja Altamonts.
— Atliek nokrist^ - cietoksni, — turpināja doktors. — Šajā jautājumā domstarpību nebūs; par šo patvērumu mums nav jāpateicas ne karalienei Viktorijai, ne Vašing- tonam, bet vienīgi liktenim, kas mūs laimīgi izglābis, un tāpēc dēvēsim to par Likteņa cietoksni!
— Pareizi izdomāts, — piekrita Altamonts.
— Likteņa cietoksnis, — atkārtoja Džonsons, — tas skan vareni! Tātad, atgriežoties no ekspedīcijām ziemeļos, mēs vispirms šķērsosim Vašingtona ragu, tad nonāksim Viktorijas līcī, bet no turienes sasniegsim Likteņa cietoksni, kur Doktora Mājā gaic&s atpūta un ēdiens.
— Lūk, to es saprotu! teica doktors. — Vēlāk mūsu atklājumiem būs vajadzīgi arī citi nosaukumi, un jācer, ka tie neizraisīs nekādās domstarpības, jo, draugi, šeit mums katram jāatbalsta un jācienī pārējie; šajā tālajā pasaules malā mēs pārstāvam visu cilvēci, neļausimies tāpēc zemiskām kaislībām, kas saasina attiecības starp nācijām, apvienosimies, lai stipri un nesalaužami varētu stāties pretī smagiem pārbaudījumiem. Kas zina, cik daudz briesmu un ciešanu mums vēl lemts pārdzīvot, pirms atgriežamies savā zemē! Tāpēc būsim visi pieci kā viens un atmetīsim sāncenšu jūtas, kurām vispār nav attaisnojuma, bet jo mazāk šeit. Vai dzirdat, Altamont? Un jūs, Hateras?
Abi kapteiņi klusēja, taču doktors nelikās to manām.
Pēc tam viņi pārrunāja citus jautājumus. Tika apspriesti medību plāni, lai papildinātu un atjaunotu pārtikas krājumus; līdz ar pavasari varēja gaidīt atgriežamies zaķus, irbes, varbūt pat lapsas un lāčus, tāpēc vīri nolēma nelaist garām nevienu izdevīgu dienu un labi izpētīt Jaunās Amerikas zemi.