Nākamajā rītā līdz ar ausmu Klobonijs sāka kāpt augšup pa diezgan stāvo klinšu sienu, pret kuru balstījās Doktora Māja; klints spēji izbeidzās kā nošķelts konuss Doktors to sasniedza tikai ar grūtībām; no turienes skatienam pavērās neaptverami plašs, kalnains apvidus, kas : šķita radies vulkāna izvirdumu rezultātā; bieza, balta sniega sega klāja zemi un jūru, liedzot tās atšķirt vienu no otras. . .
Konstatējot, ka vieta, kurā viņš[5] atroclfts, paceļas pāri apkārtējām augstienēm, Klobonijām ienāca prātā kāda doma, kas gan nepārsteigtu nevienu, kurš doktoru pazina.
Viņš to pārlika, apsvēra, dažādi attīstīja, un, kad atgriezās sniega mājā, viņa galvā bija nobriedis plāns, par kuru doktors tūdaļ pavēstīja biedriem.
— Es iedomājos, ka šā konusa virsotnē, kas slejas virs mūsu galvām, derētu ierīkot bāku.
— Bāku? — brīnījās pārējie.
— Jā, bāku! Ar to mēs gūsim divus labumus: pirmkārt, kad atgriezīsimies naktī no tālākiem pārgājieniem, bāka būs mūsu ceļvedis, otrkārt, astoņus garos ziemas mēnešus tā apgaismos šo plakankalni.
— Bez šaubām, — piekrita Altamonts, — šāda ierīce lieli noderētu; bet kā to pagatavot?
— Izmantosim kādu «Delfīna» lukturi.
— Nav iebildumu! Bet ar ko jūs šo savas bākas gaismekli barosiet? Ar roņu taukiem?
— Nekādā ziņā! Gaisma, ko rada šī degviela, nav sevišķi spēcīga, miglā tā tikko saskatāma.
— Varbūt gribat no akmeņoglēm iegūt ūdeņradi un ražot inums gaismas gāzi?
— Ne! Arī tāda gaisma nebūtu pietiekami stipra, turklāt tai ir nopietns trūkums — tā aprītu daļu mūsu kurināmā.
— Tādā gadījumā, — teica Altamonts, — neredzu…
— Toties es nemaz nešaubos, — viņu pārtrauca Džonsons, — ka pēc dzīvsudraba lodes, pēc ledus lēcas un Likteņa cietokšņa konstrukcijas Klobonijā kungs spēs izdarīt visu.
— Nu, sakiet taču beidzot — kā īsti domājat šo bāku ierīkot? — Altamonts neatlaidās.
— Gluži vienkārši, — atbildēja Klobonijs, — bāka bus elektriska.
— Elektriska?
— Protams. Vai tad uz jūsu kuģa Bunzena aparāts nav pilnīgā lietošanas kārtībā?
— Bez šaubām, ir, — atteica Altamonts.
— Jūs droši vien to ņēmāt līdzi elektriskiem eksperimentiem, jo tam nekā netrūkst, ne labi izolētu vadu, ne nepieciešamās skābes, kas aktivizē elementu. Tātad elektrisko gaismu ražot būs viegli. Mēs tajā skaidrāk visu saredzēsim, turklāt tā neko nemaksās.
•— Lieliski, — jūsmoja stūrmanis, — un tāpēc velti nezaudēsim laiku …
— Bet materiāla mums netrūkst, — doktors turpināja, — un stundas laikā uzcelsim desmit pēdas augstu kolonnu, ar ko pilnīgi pietiks.
Klobonijs devās laukā; pārējie viņam sekoja uz konusveida klints virsotni, kur ātri tika uzbūvēta kolonna, un pēc brītiņa to jau kronēja kuģa lukturis.
Tad doktors tam pievienoja baterijas vadus. Bunzena aparāts bija novietots sniega mājas salonā, kur krāsns siltums to pasargāja no sasalšanas. No šejienes vadi sniedzās līdz bākas lukturim.
Viss bija sagatavots ļoti ātri, un vīri gaidīt gaidīja saulrietu, lai palīksmotu par elektriskās gaismas efektu. Naktī tika savienoti luktura smailie ogļu gali, kuri atradās zināmā attālumā viens no otra, un lukturis acumirklī izšļāca spilgtu gaismas kūli, kas nepadevās vēja ietekmei. Skats bija apbrīnojams, kad trīsošie gaismas stari, sacenzdamies spožumā ar žilbinoši baltajiem sniega laukiem, krasi izcēla visu apkārtnes pauguru tumšās ēnas. Džonsons nenocieties sasita plaukstas.
— Vai redzat, doktors Klobonijs māk taisīt pat saules gaismu!
— No visa taču jāprot pa druskai, — Klobonijs vienkārši teica.
Vispārējo sajūsmu izbeidza aukstums, kas sadzina vīrus zem segām.
Ceļotāju dzīve turpmāk ritēja pēc stingri nosprausta plāna. Nākamajās dienas, no piecpadsmitā līdz divdesmitajam aprīlim, laiks ļoti svārstījās; temperatūrā vēroja spējus lēcienus, pat ar divdesmit grādu starpību; atmosfērā norisinājās visneparedzētākās pārmaiņas — puteņi un sniega vētras mijās ar tik stipru, sausu salu, ka bez attiecīgiem aizsarglīdzekļiem ne mirkli nebija iespējams rādīties laukā.
Taču sestdien vējš rimās, radās izdevīgi apstākļi pārgājienam, un vīri nolēma dienu ziedot medībām,' lai papildinātu pārtikas krājumus.
Bruņojušies ar divstobrenēm, paņēmuši līdz pietiekami daudz munīcijas, nelielus cirvīšus un ledus nažus, ja vajadzētu celt sniega būdu, Altamonts, doktors un Bells, nevērojot apmākušās debesis, agri no rīta devās ceļā.
Viņu prombūtnes laikā Haterass gribēja izpētīt piekrasti un veikt dažus peilējumus. Doktors nebija aizmirsis iedegt bāku, tās gaisma veiksmīgi cīnījās ar saules stariem; elektrība, kas jaudas ziņā līdzinās trīstūkstoš sveču vai trīssimt gāzes degļu gaismai, patiesi ir vienīgā, kas spēj sacensties ar sauli.
Sals bija bargs, laiks sauss un bez vēja. Mednieki devas Vašingtona raga virzienā; soļot pa sasalušo sniegu bija viegli. TPusstundā viņi nogāja trīs jūdzes, kas Likteņa cietoksni šķīra no Vašingtona raga. Deks priecīgi lēkāja apkārt gājējiem.
Piekraste nogriezās uz austrumiem, un Viktorijas līča augstie krasti ziemeļu pusē kļuva zemāki. Tas lika spriest, ka Jaunā Amerika varētu būt tikai sala, bet tobrīd ģeogrāfiskās kontūras viņus neinteresēja.
Gar jūras krastu mednieki ātri gāja uz priekšu. Nekur nekādu dzīvojamo mītņu vai niecīgāko būdu atlieku; viņi soļoja pa neskartu zemi, kur cilvēks ne reizi vēl nebija spēris kāju.
Ta pirmajās trīs stundās ceļotāji veica piecpadsmit jūdzu, pusdienas ieturēja neapstājoties, tomēr medības solījās būt neveiksmīgas. Patiesi — zaķu, lapsu vai vilku pēdu gandrīz nemanīja; taču šur tur jau lidinājās daži sniega putni, vēstījot pavasari un polāro apgabalu dzīvnieku atgriešanos.
Lai apietu dziļās kraujas un smailās klintis, kuras piegūla Bella kalnam, ceļotāji bija spiesti nogriezties no piekrastes zemes iekšienē, bet, mazliet aizkavējušies, viņi atkal nonāca krastmalā. Ledus vēl nebija izkustejies. Jura joprojām bija stingri sasalusi, taču roņu pēdas liecināja, ka pirmās amfībijas jau ieradušās uz ledus paelpot svaigo gaisu. Neskaitāmas pēdas un svaigi āliņģi ļāva spriest, ka vēl nesen šeit lielā skaitā bijuši roņi. Šie dzīvnieki ļoti mīl sauli un labprāt nāk krastā gozēties.
Doktors biedriem norādīja uz šo īpatnību.
— Iegaumējiet labi vietu, — viņš teica, — iespējams, ka vasarā mēs šeit atradīsim simtiem roņu; kur reti redz cilvēkus, roņi mēdz būt droši, tie ļauj sev tuvoties un ir viegli sagūstāmi. Tikai jācenšas tos nenobiedēt, jo tad tie acumirklī nozūd un vairs neatgriežas. Neprašas mednieki nereti tiem uzbrūk nevis pa vienam, bet veselā barā ar troksni un kliedzieniem, tādā veidā viņi medījumu zaudē, vai arī tas ir pārāk nenozīmīgs.
— Vai roņus medī tikai ādas un tauku dēļ? — ievaicājās Bells.
— Eiropieši, protams; eskimosi tos lieto pārtikā — roņa gaļa, sajaukta ar asinīm un taukiem, gan neliekas sevišķi kārdinoša, bet viņi to ēd. Starp citu, šo gaļu jāprot pareizi sagatavot, un es apņemos uzcept no tās gardas kotletes. kuras par spīti tumšajai krāsai neviens no jums nesmādēs.
— Pārbaudīsim jūsu vārdus darbos, doktor, — iesaucās Bells. — Esmu ar mieru apēst tik daudz kotlešu, cik vien jūs vēlēsieties. Vai dzirdat, Klobonijā kungs?
— Bell, draugs, jūs laikam gribējāt teikt — cik vien jums pašam gribēsies. Bet, lai kā jūs pūlētos, jūs tomēr nevarētu sacensties rijībā ar greniandiešiem, kuri dienā patērē desmit līdz piecpadsmit mārciņu gaļas.
—Piecpadsmit mārciņu? — brīnījās Bells. — Kas par iekšām!
— Tādi ir ziemeļnieki, — atteica doktors, — viņu apbrīnojamie kuņģi pēc vēlēšanās izplešas un, jāpiebilst, tāpat arī saraujas, tie spējīgi paciest kā trūkumu, tā pārpilnību. Eskimoss, sācis ēst, šķiet kalsns; beidzis kļūst resns, ka vairs nevar ne pazīt! Tiesa, šīs maltītes reizēm ilgst augu dienu.
— Acīm redzot, — sacīja Altamonts, — ziemeļzemju iedzīvotājiem rijība ir raksturīga?
— Šķiet gan, — doktors atbildēja. — Polārajos apgabalos jāēd daudz; tas ir pamatnoteikums ne vien, lai gūtu spēkus, bet lai vispār eksistētu. Tāpēc Hudzona līča sabiedrība saviem cilvēkiem piešķir pa astoņām mārciņām gaļas, divpadsmit mārciņām zivju vai arī divas mārciņas pemikāna dienā.
— Tas gan ir veselīgs režīms! — piezīmēja galdnieks.
— Ne tik ļoti, kā jūs domājat, draugs; tādā veidā uz- barojies indiānis darba spēju ziņā nepārspēj angli, kas apēdis mārciņu liellopu gaļas un izdzēris kausu alus.
— Tad jau viss kārtībā, Klobonijā kungs.
— Bez šaubām, un tomēr gluži dabiski, ka eskimosu maltīte var mūs pārsteigt. Arī sers Džons Ross ziemas nometnes laikā Butijā allaž apbrīnojis savu gidu rijību; viņš stāsta, ka divi vīri, saprotiet — divi vien, kādā rītā notiesājuši ceturto daļu mošusvērša; tie sagriezuši gaļu tievās, garās sloksnēs, kuras ievadījuši rīklē, pēc tam to, kas vairs nelīdis iekšā, tieši savā degungalā ar nazi nogriezuši un atdevuši citiem; vai arī šie rīmas ļāvuši gaļas sloksnei nokarāties līdz zemei, nogūlušies uz grīdas un, līdzīgi boa čūskai, kas aprij vērsi, tās pamazām sagremojuši.
— Pē! — iesaucās Bells. — Pretīgi tēviņi!
— Katrs ēd, kā prot, — filozofiskā mierā noteica Altamonts.
— Diemžēl! — piebilda doktors.
— Nu skaidrs, — atsāka Altamonts, — ja barībai polārajās zemēs tik liela nozīme, tad es vairs nebrīnos, ka ceļotāju stāstos tik bieži to piemin.
— Jums taisnība, — sacīja doktors, — esmu novērojis tieši to pašu; šīs rijības cēlonis ir ne tikvien lielā nepieciešamība pēc barības, bet nereti arī pārtikas trūkums. Tāpēc par to nemitīgi jādomā un jārunā.
— Cik atceros, — teica Altamonts, — Norvēģijas aukstākajos apgabalos zemniekiem tomēr nav nepieciešams tik barojošs ēdiens; nedaudz piena produktu, olu, bērza mizu maizes, retumis kāds lasis, bet gaļa — nekad; un tomēr ari tur izaug tikpat spēcīgi vīri.
— Viss atkarīgs no organisma, — sacīja doktors, — bet es necentīšos to tuvāk paskaidrot. Manuprāt, norvēģu otrā vai trešā paaudze, kas pārcēlusies uz Grenlandi, beidzot tomēr būs spiesta baroties pēc eskimosu parauga. Un arī mēs, draugi, palikdami šajā svētlaimīgajā zemē, galu galā nonāksim pie tā, ka dzīvosim kā eskimosi, lai neteiktu — kā nelabojami rīmas.
— Klobonijā kungs ar šādām runām izraisa man ēstgribu, — teica Bells.
— Nu nē, drīzāk otrādi, — piezīmēja Altamonts, — riebumu pret roņu gaļu. Bet rādās, ka mēs tūlīt to varēsim nobaudīt. Ja vien acs mani neviļ, šķiet, ka redzu uz ledus kādu masu, kas liekas dzīva.
— Valzirgs! — iesaucās doktors. — Klusumu un — uz priekšu!
Patiesi, divsimt jardu 110 medniekiem uz ledus draisko- jās dūšīgs valzirgs; blāvajos saules staros tas tīksmi staipījās un kūleņoja.
Mednieki sadalījās tā, lai dzīvnieku ielenktu un nogrieztu tam atkāpšanos; slēpdamies aiz torosiem, viņi nonāca dažu tuāžu attālumā no medījuma un izšāva.
Joprojām spēka pilns, valzirgs apmeta kūleni, tad, pie- placis pie ledus, lūkoja bēgt, taču Altamonts uzbruka tam ar cirvi un ievainoja mugurā. Dzīvnieks izmisīgi pretojās, tad to skāra jaunas lodes, un beidzot tas palika guļam uz ledus, ko sārtoja asinis.
Valzirgs bija milzīgi liels — no purna līdz astes galam tā garums sasniedza piecpadsmit pēdu, no tāda dzīvnieka noteikti varētu iegūt vairākas muciņas tauku.
Doktors izgrieza gardākos gaļas gabalus, bet visu pārējo atstāja par laupījumu vārnām, kuras šajā gadalaikā jau laidelējās apkārt.
Sāka tumst. Vajadzēja domāt par atgriešanos. Debesis bija pilnīgi noskaidrojušās, un, kaut gan mēness vēl nebija uzlēcis, spilgtu gaismu lēja zvaigznes.
— Dosimies atpakaļ, — doktors teica, — kļūst vēls; mūsu medības nav bijušas sevišķi veiksmīgas, bet, ja mednieks sagādājis sev vakariņas, tad sūdzēties nedrīkst. Iesim pa īsāko ceļu un pacentīsimies nenomaldīties, pēc zvaigznēm mēs varēsim sameklēt pareizās takas.
Šajos apgabalos, kur polārzvaigzne spīd gājējiem tieši virs galvas, to izmantot kā ceļvedi nevar; ja ziemeļi atrodas debess juma pašā centrā, tad, nudien, grūti noteikt debesu puses; par laimi, doktoram orientēties līdzēja mēness un lielie zvaigznāji.
Lai saīsinātu ceļu, viņš nolēma vairīties no krasta līkumiem un doties taisni, tā būtu tuvāk, taču ne drošāk; un tiešām — pēc dažām stundām mednieki galīgi nomaldījās no ceļa.
Viņi sāka domāt, vai neuzcelt ledus būdu, kur pavadīt nakti, atpūsties, sagaidīt dienu un pēc tam turpināt ceļu gar krastu, bet doktors, bīdamies satraukt Haterasu un Džonsonu, uzstāja, ka jāiet vien tālāk.
— Mūsu ceļvedis ir Deks, — viņš sacīja, — un Deks nemaldās; tas apveltīts ar instinktu, kas pārspēj kompasu un zvaigznes. Sekosim Dekam.
Suns skrēja pa priekšu, un ceļotāji paļāvās uz tā nojautu; viņi rīkojās pareizi, drīz vien tālumā pie apvāršņa parādījās blāzma — to nevarēja salīdzināt ar zvaigžņu gaismu, kas nespētu izlauzties cauri tik bieziem miglas slāņiem.
— Mūsu bāka! — iesaucās doktors.
— Jūs domājat, Klobonijā kungs? — vaicāja galdnieks.
— Esmu pārliecināts! Ejam!
Jo vairāk ceļotāji tuvojās gaismai, jo spilgtāka tā kļuva, un nākamajā brīdī viņi jau iegāja mirgojošu puteklīšu joslā; vīri soļoja pa milzīgu gaismas staru kūli; tālu aizmugurē, skaidri iezīmēdamās sniegā, stiepās viņu nesamērīgi garās ēnas.
Gājēji pielika soli un pēc pusstundas jau kāpa augšup pa Likteņa cietokšņa slīpo nogāzi.