Haterass un Džonsons ar zināmām bažām gaidīja atgriežamies biedrus. Beidzot nonākuši siltajā, ērtajā pajumtē, mednieki neizsakāmi priecājās. Pievakarē temperatūra bija kritusies, un termometrs rādīja — 31° C.
Bezgala noguruši un pārsaluši, ceļinieki šķita gluži bez spēka; krāsns, par laimi, sildīja labi; plīts bija gatava saņemt medījumu; doktors, pārvērties pavārā, cepa valzirga gaļas kotletes. Pulksten deviņos pieci vīri sēdās pie sātīgu vakariņu galda.
— Goda vārds, — teica Bells, — kaut arī mani tāpēc saukātu par eskimosu, es tomēr nevaru noliegt, ka ēdienam polārajās zemēs milzīga nozīme: ja vien trāpās gardāks kumoss, tad visas ceremonijas vējā!
Tā kā pārējiem mutes bija pilnas, galdnieks acumirklī
\
atbildes nesaņēma, tikai doktors ar galvas mājienu lika saprast, ka Bellām taisnība.
Valzirga kotletes izpelnījās atzinību, un, lai gan neviens ēdienu neslavēja, tās tika notiesātas līdz pēdējai, bet tieši tas pauda vairāk par vārdiem.
Desertam doktors pēc sava paraduma vārīja kafiju; šo lielisko dzērienu viņš vienmēr gatavoja tikai pats; kafija vārījās katliņā uz spirta plītiņas turpat pie galda, un to pasniedza gluži verdošu. Doktors cienīja vienīgi karstu kafiju, kas dedzina mēli, pretējā gadījumā viņš to neņēma mutē. Šoreiz doktora dzēriens bija tik svelmains, ka biedri nespēja sekot viņa paraugam.
— Tā jūs apdedzināsieties, doktor, — Altamonts teica.
— Nekādā ziņā! — doktors attrauca.
— Jums laikam aukslējas no vara? — piezīmēja Džonsons.
— Nekā, draugi! Ieteicu jums mācīties no manis. Ir tādi cilvēki, kuri var dzert pat piecdesmit piecus grādus karstu kafiju, un arī es pie tiem piederu.
— Piecdesmit piecus grādus! — izsaucās Altamonts. — Tādu svelmi neizciestu pat mana roka!
— Protams, Altamont, tāpēc ka ūdenī roka nepanes vairāk kā piecdesmit grādu karstumu, bet aukslējas un mēle nav tik jutīgas un pacieš pat vēl augstāku temperatūru.
— Jūs mani pārsteidzat, — sacīja Altamonts.
— Varu tūlīt pierādīt.
Un, paņēmis salonā pakārto termometru, doktors iemērca to verdošas kafijas tasē; nogaidījis, kad dzīvsudrabs uzkāpj līdz piecdesmit pieciem grādiem, viņš ar redzamu baudu izdzēra šo uzmundrinošo dzērienu; Bells iedrošinājās sekot viņa paraugam, bet, apdedzinājis lūpas, sāpēs skaļi iekliedzās.
— Pieraduma trūkums, — noteica doktors.
— Klobonij, — atsāka Altamonts, — vai nevarat pateikt, kāda ir augstākā temperatūra, ko cilvēks spēj izturēt?
— Labprāt, — sacīja doktors. — Šajā jautājumā jau veikts neskaitāmi daudz interesantu eksperimentu. Man ienāca prātā daži fakti, un tie apliecina, ka cilvēks pierod pie visa, pat pie temperatūras, kādā cepjas bifšteks. Tā, piemēram, stāsta, ka Francijas pilsētā Larošfuko maizes ceptuves strādnieces +132°C karstā krāsnī, respektīvi, temperatūrā, kas trīsdesmit divus grādus augstāka par ūdens vārīšanās pakāpi, izturējušas desmit minūtes, kamēr ap viņām pilnīgi izcepušies āboli un gaļa.
— Dūšīgas meičas! — iesaucās Altamonts.
— Un te jums būs otrs neapšaubāms piemērs. 1774. gadā +128°C karstā krāsnī, kurā tobrīd cepies rostbifs un vārījušās olas, izturējuši astoņi mūsu tautieši: For- daiss, Benkss, Solenders, Blegdains, Houmss, Nuss, lords Siforts un kapteinis Filips.
— Un tie visi bijuši angļi? — ar zināmu lepnumu ievaicājās Bells.
— Jā, Bell, — atteica doktors.
— Ak, amerikāņi to izdarītu vēl labāk! — piezīmēja Altamonts.
-— Viņi tur būtu izcepušies! — iesmējās doktors.
— Kaut vai tā! — amerikānis atcirta.
— Katrā ziņā jūsu tautieši nav to mēģinājuši, tāpēc ierobežojos ar savējiem. Minēšu vēl pēdējo faktu, gluži neticamu, ja varētu apšaubīt aculiecinieku patiesīgumu. Raguzas hercogs un doktors Jungs — pirmais no viņiem francūzis, otrs — amerikānis — redzējuši kādu turku iekāpjam +78° C karstā vannā.
— Man tomēr šķiet, ka ceptuves strādnieces un mūsu tautieši ir nepārspējami, — piezīmēja Džonsons.
— Piedodiet, — teica doktors, — bet starp karstu gaisu un verdošu ūdeni ir liela atšķirība; karstā ūdenī mēs ne- svīstam un tāpēc apdedzināmies. Šā iemesla dēļ vannā augstākā temperatūra mēdz būt +42° C. Minētais turks, kas spējis izturēt tik lielu karstumu, droši vien bijis neparasts cilvēks.
— Klobonijā kungs, kāda tad īsti ir dzīvu būtņu normālā temperatūra? — vaicāja Džonsons.
Tā atkarīga no organisma īpatnībām, — atbildēja doktors. — Visaugstākā temperatūra mēdz būt putniem, it īpaši vistām un pīlēm; tām ķermeņa siltums pārsniedz četrdesmit trīs grādus, turpretī pūcei tas nav augstāks par četrdesmit grādiem; otrā vietā jāmin zīdītāji dzīvnieki un cilvēki. Anglim normāla temperatūra ir trīsdesmit septiņi grādi.
— Esmu pārliecināts, ka Altamontam atkal būs pretenzijas amerikāņu labā, — iesmējās Džonsons.
— Tiesa, — teica Altamonts, — Amerikā netrūkst ļoti karstasinīgu cilvēku; taču termometru es tiem neesmu licis padusē vai zem mēles, tāpēc man nav noteiktu secinājumu.
— Starp citu, — doktors turpināja, — līdzīgos apstākļos dažādu rasu pārstāvjiem temperatūra neatkarīgi no barības ix puslīdz vienāda. Var teikt pat, ka cilvēkam — vai Uz ekvatora vai pola — tā gandrīz nemainās.
— Tātad, — teica Altamonts, — mūsu miesas siltums šeit ir tāds pats kā Anglijā?
— Jā, gandrīz, — atbildēja doktors. — Bet pārējiem zīdītājiem temperatūra mazliet augstāka nekā cilvēkiem. Šai ziņā mums tuvākais ir zirgs, tāpat zaķis, zilonis, jūras cūciņa un tīģeris; bet kaķim, vāverei, žurkai, panterai, aitai, vērsim, sunim, mērkaķim, āzim un kazai temperatūra sasniedz trīsdesmit deviņus grādus, un, beidzot, visaugstākā, pāri par četrdesmit grādiem, tā mēdz būt cūkai.
— Mūs, cilvēkus, tas pazemo, — piebilda Altamohts.
— Tad nāk abinieki un zivis, kuru miesas siltums atkarīgs no ūdens temperatūras. Čūskai ir tikai trīsdesmit, vardei divdesmit pieci grādi, tāpat ka haizivij vidē, kas pusotra grāda vēsāka; beidzot jāmin insekti, kuriem, šķiet, piemīt ūdens vai gaisa temperatūra.
— Viss ir ļoti jauki, — sarunā iejaucās Haterass, līdz šim nebildis ne vārda, — un es pateicos doktoram, ka viņš dalās ar mums savās zināšanās; tikai mēs šeit runājam, it kā mums būtu jāiztur nežēlīga svelme. Vai lietderīgāk nebūtu patērzēt par aukstumu, uzzināt, kam esam pakļauti, kādas bijušas zemākās līdz šim novērotās temperatūras? *
— Patiesi gan, — piezīmēja Džonsons.
— Nekas nav vienkāršāk, — teica doktors, — arī par to varu jūs informēt.
— Es tam pilnīgi ticu, — sacīja Džonsons, — ko gan jus nezināt!
— Mani draugi, es zinu tikai to, ko man iemācījuši citi, bet, kad pastāstīšu visu jums, jūs zināsiet to pašu, ko es. Tad, lūk, kas man sakāms par aukstumu un zemajām temperatūrām Eiropā. Piemiņas cienīgu aukstu ziemu tur netrūkst, un, rādās, visbargākās atkārtojas periodiski gandrīz vienmēr pēc četrdesmit viena gada, šis periods sakrīt ar vislielāko saules plankumu skaitu. Minēšu
1364. gada ziemu, kad Rona aizsala līdz Arlai; 1408. gadā aizsala Donava visā savā garumā, bet pāri aizsalušajam Kategatam skrēja vilki; 1509. gada ziemā ar ledu pārklājās Adrijas jūra Venēcijas, Sētas un Marseļas piekrastē; bet Baltijas jūra nebija brīva no ledus pat desmitajā aprīlī; 1608. gadā ziemā Anglijā aizgāja bojā visi lopi; 1789. gadā aizsala Temza līdz Greivsendai, sešu jūdžu attālumā no Londonas; jāmin arī 1813. gada ziema, no kuras frančiem saglabājušās briesmīgas atmiņas, un, beidzot, 1829. gads ar visaukstāko un garāko no deviņpadsmitā gadsimta ziemām. Sacītais attiecas tikai uz Eiropu.
— Bet kāds ir lielākais iespējamais aukstums aiz polārā loka? — vaicāja Altamonts. ;
— Manuprāt, — teica doktors, — mēs esam izcietuši stiprāko jebkad novēroto salu, jo spirta termometrs reiz bija noslīdējis līdz —58° C,. bet, ja nemaldos, līdz šim zemākā temperatūra, ko novērojuši polāro apgabalu pētnieki, bijusi —51°C.Melvila salā, —54°C Fēliksa ostā un —56° C Vienprātības ostā.
— Jā, — noteica Haterass, — bargā ziema mūs aizkavējusi, turklāt gluži nelaikā.
— Aizkavējusi? — Altamonts cieši paskatījās kapteinī.
— Mūsu ceļojumā uz rietumiem, — steidzās paskaidrot doktors. > '
— Tātad, — Altamonts atsāka sarunu, — starp maksimālo un minimālo temperatūru, ko spēj izturēt cilvēks, ir apmēram divsimt grādu starpība?
— Tieši tā, — atteica doktors. — Arā izliktais termometrs, kas pasargāts no jebkuriem gaismas stariem, nekad nerādīs augstāk par piecdesmit septiņiem grādiem virs nulles, bet visstiprākajā salā — zemāk par mīnus piecdesmit astoņiem. Kā redzat, draugi, mums nav ko bīties.
Bet ja nu saule pēkšņi izdzistu? — ievaicājās Džonsons. Vai uz Zemes tad nekļūtu aukstāks?
— Saule neizdzisīs, — doktors atbildēja, — un, ja tas arī notiktu, tad diez vai temperatūra kļūtu zemāka par minēto.
— Interesanti!
— Zinu — agrāk pieņēma, ka aukstums aiz Zemes atmosfēras robežām sasniedz vairākus tūkstošus grādu; pēc franču zinātnieka Furjē eksperimentiem šo skaitli tomēr vajadzēja samazināt. Viņš uzskatīja, ka sala intensitāte uz pola būtu citāda, ja Zeme atrastos vidē bez jebkāda siltuma avota, kad starp dienas un nakts temperatūrām pastāvētu liela atšķirība; tāpēc jāsecina, draugi, ka vairāku miljonu jūdžu attālumā no Zemes nav aukstāks kā šeit.
— Sakiet, doktor, — vai Amerikā temperatūra nav zemāka k^ā. citās pasaules daļās? — Altamonts vaicāja.
— Bez šaubām, bet lūdzu ar to nelepoties, — doktors pavīpsnāja.
— Un kā šī parādībā izskaidrojama?
— Pagaidām apmierinoša atbilde nav atrasta. Galilejs, piemēram, uzskatīja, ka reiz kāda komēta sadūrusies ar Zemi un mainījusi tās ass, protiv polu stāvokli; pēc viņa domām, Ziemeļpols* kas agr^lļtfadies Hudzona līcī, pārvietojies uz austrumiem, bet" sЈnā pola apgabali, tik ilgu laiku atradušies ledus skavās, joprojām saglabā lielāku aukstuma pakāpi, ko saules stari nav spējuši gaisināt gadsimtiem ilgi.
— Vai jūs šai teorijai nepiekrītat?
— Nekādā ziņā, jo tā apstiprinās tikai Amerikas austrumdaļā, taču uz rietumiem, kur temperatūra ievērojami augstāka, to nevar attiecināt, Nē! Manuprāt, jāpieņem, ka Zemes paralēlēs eksistē dažādas izotermiskās joslas, lūk, viss! ….•!
— Vai zināt, Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — mūsu pašreizējos apštākļos tīri patīkami tērzēt par aukstumu.
— Tiesa, vecais draugs, turklāt mēs šo teoriju varam pārbaudīt praktiski. Polārie apgabali ir milzu laboratorija, kur iespējams veikt interesantus eksperimentus ar zemajām temperatūrām, tikai vienmēr jārīkojas uzmanīgi un prātīgi — ja kāda ķermeņa daļa apsaldēta, tā nekavējoties jāberž ar sniegu, lai atjaunotu asinsriti, bet pēc tam, atgriežoties pie krāsns, ļoti jāpiesargās, lai, pašam nemanot, neapdedzinātu rokas un kājas; tādā gadījumā būtu nepieciešama amputācija, taču mums jācenšas nekā no sava ķermeņa šajos ledus laukos nepamest. Bet tagad, mani draugi, vai nevēlaties dažas stundas atpūsties?
— Labprāt, — pārējie piekrita.
— Kas uzraudzīs krāsni?
— Es, — atsaucās Bells.
— Uzmaniet labi, draugs, lai uguns neizdziest, jo šovakar ir velnišķi auksts.
— Nebēdājiet, Klobonijā kungs, tādā salā aizmigt nevar, un palūkojieties taču — debesis vienās liesmās!
— Jā, — pieiedams pie loga, teica doktors, — ziemeļblāzmā visā savā skaistumā! Brīnišķīgi! Nespēju ne atskatīties.
Klobonijs patiesi allaž apbrīnoja šīs kosmiskās parādības, kuras viņa biedrus vairs sevišķi nesaistīja; doktors bija novērojis, ka pirms ziemeļblāzmām mēdz iestāties magnētiskā lauka perturbācijas, par šo tematu viņš bija iecerejis rakstu «Laika grāmatai».
Kamēr Bells uzraudzīja krāsni, pārējie ielīda savās kojas un drīz vien gulēja dziļāmiegā. .