Skumji vienveidīga rit dzīve pola tuvumā. Cilvēki tur pilnīgi pakļauti atmosfēras kaprīzēm ar nemitīgām pārejām no stipra sala uz sniega vētrām. Laukā iet lielāko tiesu nav iespējams. Mēnešiem ilgi ziemotāji dzīvo kā kurmji alā.
Nākamajā dienā aukstums par dažiem grādiem kritās un gaisā sagriezās tādas sniega vērpetes, ka dienas gaisma nobāla. Doktors bija spiests sēdēt mājās saliktām rokām, viņam neatlika nekas cits kā ik pēc stundas attīrīt ieeju, kuru sniegs draudēja aizputināt, vai arī noslaucīt mik- lumu no sienām, kuras iekšējais siltums atkausēja; bet sniega māja bija ļoti stipra, un putenis, padarīdams sienas aizvien blīvākas, tās izturību tikai pastiprināja.
Tikpat stipras bija arī noliktavas. Šajos «preču dokos», ka doktors tās dēvēja, priekšzīmīgi sakārtota, glabājās visa izlādētā kuģa krava. Kaut gan no mājas līdz noliktavām nebija vairāk kā sešsimt pēdu, nereti spēcīgais putenis liedza turp nokļūt, tāpēc produktu daudzums ikdienas vajadzībām atradās virtuvē.
«Delfīna» izlādēšana bija notikusi īstā brīdī. Kuģis lēnām ļāvās nemanāmam, taču nepārvaramam ledus spiedienam, kas pamazām to iznīcināja; nebija šaubu, ka no kuģa
atliekām nekas labs vairs neiznāks. Doktors tomēr cerēja, ka tās noderēs kaut vai nelielai laivai, ar ko atgriezties Anglijā, bet ķerties pie darba bija vēl par agru.
Un tā pieci ziemotāji gandrīz, visu savu laiku pavadīja pilnīgā bezdarbībā. Haterass, guļot gultā, nemitīgi kaut ko prātoja; Altamonts vai nu dzēra, vai gulēja, bet dok- lors pat nedomāja izraut viņus no šis miegainības, sargādamies no niknas ķildas, kas varētu izraisīties. Abi kapteiņi savā starpā reti apmainījās vārdiem.
Apdomīgais Klobonijs arī sarunas pie pusdiengalda allaž vadīja tā, lai neaizskartu neviena patmīļu; taču nomierināt pārkairināto jūtīgumu nebija viegli. Doktors visiem spēkiem centās savus biedrus izglītot, izklaidēt, ieinteresēt; ja viņš nerakstīja ceļojuma piezīmes, tad tērzēja ar biedriem par vēsturi, ģeogrāfiju vai meteoroloģiskām parādībām, kuras saistījās ar pašreizējo stāvokli; doklora stāsti un prātojumi bija ļoti aizraujoši, no katra nieka viņš secināja derīgas pamācības; viņa neizsīkstošā atmiņa nekad nemaldījās. Savas zināšanas Klobonijs prata pielāgot katra klausītāja izpratnei: viņš minēja līdzīgos apstākļos notikušus faktus un savas teorijas papildināja ar personiskiem slēdzieniem.
Var teikt, ka šis lāga vīrs bija nelielā pulciņa dvēsele, no kura strāvoja goda jūtas mi taisnīgums. Biedri viņam pilnīgi uzticējās; viņš iedvesa bijību pat Haterasam, kurš, starp citu, Kloboniju ļoti cienīja. Ar saviem vārdiem, rīcību un paradumiem doktoram izdevās panākt, ka piecu likteņa varā pamesto cilvēku eksistence sešu grādu attālumā no pola sāka likties gluži dabiska. Kad doktors runāja, šķita, ka viņš mierīgi tērzē savā kabinetā Liverpūlē.
Taču šos vīrus nekādā ziņā nevarēja salīdzināt ar Klusā okeāna salu robinsoniem, kuru liktenis un saistošie piedzīvojumi gandrīz vienmēr lasītājiem šķiet apskaužami. Patiesi, krāšņā tropu daba un auglīgā zeme dāvā cilvēkam bezgala daudz eksistences līdzekļu; šajās skaistajās salās nevajag sevišķas izdomas un pūliņu, lai nodrošinātu materiālo iztiku, jo cilvēkam nāk talkā pati daba: medības un zveja gādā nepieciešamo pārtiku, koki aug cilvēka vajadzībām, alas dod drošu patvērumu, strauti — veldzi; pasargājot no svelmainās saules, lielisku pavēni sniedz kuplās koku lapotnes, bet maigajās ziemās nekad nedraud bargs aukstums; leknajā augsnē iekritis grauds pēc dažiem mēnešiem nes bagātīgu ražu. Tāda dzīve ārpus sabiedrības ir īsta svētlaime. Turklāt visas šīs brīnišķās salas, šīs dāsnās zemes atrodas kuģu ceļā; avarējušie jūrnieki tur vienmēr var cerēt uz glābiņu un pacietīgi gaidīt, kad tos kāds izraus no laimīgās dzīves.
Kā lai to salīdzina ar apstākļiem Jaunās Amerikas piekrastē? Dažkārt šī atšķirība doktoram ienāca prātā, bet viņš par to nevienam neieminējās un galvenokārt lādēja savu piespiedu dīkdienību.
Klobonijs nepacietīgi gaidīja atkusni, kad varēs doties jaunos pārgājienos, taču šo brīdi viņš gaidīja ar bažām, paredzēdams nopietnas sadursmes starp Haterasu un Al- tamontu. Kā beigsies sacensība starp abiem kapteiņiem, ja vispār izdosies polu sasniegt?
Bija jāgatavojas uz visu un pamazām jāpanāk abu sāncenšu godīga saprašanās, atklāta domu apmaiņa; taču samierināt šos divus cilvēkus — angli un amerikāni, kuri neieredz viens otru, jo vairāk savas izcelšanās dēļ, samierināt britu augstprātības iemiesojumu ar amerikāņa drosmīgo, nekaunīgo spekulanta garu, — cik sarežģīts uzdevums!
Domājot par tautu nerimtīgo konkurences cīņu, par naidu starp nācijām, doktoru neatturami māca skumjas par cilvēces vājībām, un nemaz negribējās nicīgi paraustīt plecus — to viņš arī nekad nemēdza darīt.
Nereti Klobonijs pārrunāja šos jautājumus ar Džon- sonu, un viņi lieliski sapratās; abi pārlika, kā turpmāk rīkoties, ar kādiem smalkiem paņēmieniem sasniegt mērķi, kaut gan nākotne solīja ne mazums grūtību.
Laiks, kā par spīti, neuzlabojās; atstāt Likteņa cietoksni nebija iespējams pat ne stundu. Bija jāsēž mājās augu dienu un nakti. Vienīgi doktors allaž atrada sev nodarbošanos, visi citi garlaikojās.
Vai tiešām nevarētu kaut kā izklaidēties? — kādu vakaru Altamonts ieminējās. — Kas tā mums par dzīvi! Ta jau dzīvo tikai rāpuļi, ziemu ierāvušies alās.
— Es pilnīgi piekrītu, — sacīja doktors, — diemžēl mūsu skaits nav pietiekams, lai organizētu interesantas nodarbības.
— Tātad, pēc jūsu domām, — Altamonts turpināja, — ja mūs būtu vairāk, tad ietu jautrāk?
— Noteikti! Kad polārzemēs ziemo veselas ekipāžas, laika kavēkļa netrūkst.
— Nudien, gribētos zināt, — Altamonts teica, — ko tādā gadījumā viņi uzsāk? Lai līdzīgā stāvoklī izgudrotu kādu izklaidēšanos, nepieciešamas teicamas izdomas spējas. Jādomā, ka šarādes viņi cits citam neuzdeva?
— Protams, ne, pēc tām nebija vajadzības, — doktors atbildēja. — Polārpētnieki ieviesa divus lieliskus izklaidēšanās veidus šajās, zemēs — presi un teātri.
— Kā? Viņiem bija avīze? — brīnījās Altamonts.
— Un viņi spēlēja teātri? — iesaucas Bells.
— Bez šaubām, un tas sagādāja daudz prieka. Tāpēc arī kapteinis Parrijs, ziemodams Melvila salā, ieteica savai ekipāžai abus šos laika kavēkļus, kas guva lielus panākumus.
— Goda vārds, kaut varētu būt ar viņiem! — teica Džonsons. — Tur droši vien gāja varen interesanti!
— Ne vien interesanti, dārgo Džonson, bet arī jautri; leitnants Bičijs uzņēmās teātra vadību, bet kapteinis Se- bijs tika iecelts par «Ziemas Hroniku^ vai «Ziemeļu Džordžijas Vēstneša» galveno redaktoru. ^
— Nosaukums nav peļams, — piēžfmeja Altamonts,
— No 1819. gada pirmā noyembra,līdz 1820. gada divdesmitajam martam avīze' iznāca katru pirmdienu. Tā vēstīja par notikumiem ziemas nometnē, par medībām un dažādiem sīkiem atgadījumiem,.par negaidītām laika maiņām un par temperatūru; avīzē iespieda vairāk vai mazāk saistošas hronikas; protams, velti tajās meklēt Sterna asprātības vai «Daily-Telegraph» rakstu aizraujošās intrigas; bet savu avīzi viņi. izdeva, un tā viņus izklaidēja; lasītāji nebija ne pārāk prasīgi, ne izsmalcināti, un šķiet, ka neviens žurnālists nekad un nekur nav strādājis ar tik lielu sajūsmu.
— Nolādēts! — iesaucās Altamonts. — Kā derētu palasīt vismaz kādu izvilkumu no šīs avīzes, vai nav tiesa, dārgo doktor? Tās rakstos no pirmā līdz pēdējam vārdam droši vien strāvoja ledaina elpa!
— Nebūt ne! — atbildēja dotkors. — Liverpūles filozofu vai Londonas literatūras institūta sabiedrībai avīze varbūt liktos panaiva, taču sniegos ieputinātās ekipāžas ļaudis tā pilnīgi apmierināja. Vai nevēlaties paši pārliecināties?
— Kā? Vai tad jūs spētu no galvas …
— Nē, bet uz jūsu kuģa atradās Parrija ceļojumu apraksti, un mums atliek tikai nolasīt slavenā kapteiņa stāstu.
— Ak, esiet tik laipns! — biedri Jūdza doktoru.
— Nekas nav vienkāršāk!
Sameklējis salona skapī grāmatu, Klobonijs acumirkli uzšķīra nepieciešamo lappusi.
— Tā, — viņš teica, — lūk, daži izvilkumi no «Ziemeļu Džordžijas Vēstneša». Kādā vēstulēi galvenajam redaktoram lasāms:
«No sirds apsveicam ierosinājumu dibināt avīzi. Esmu pārliecināts, ka Jūsu vadībā tā sagādās mums daudz prieka un atvieglos smagās ziemas tumšās, garās dienas.
Interese, ko avīze izraisīfā, pievērsa manu uzmanību iespaidam, kādu Jūsu paziņojums atstājis sabiedrībā, un, galvoju Jums, pasākums, citējot Londonas presē lasītos vārdus, radījis neparastu sensāciju.
Nākamajā dienā pēc avīzes programmas publikācijas uz kuģa radās nepausti liels, nepieredzēts pieprasījums pēc tintes. Zaļie galdauti pārklājās zoss spalvu atgriezumiem par postu ir«isWkalpotājām, kurš, gribēdams tos notraukt zemē, aizdūra vienu zem naga. Beidzot, kā ziņo no drošiem avotiem, seržants Matt-ins jau uzasinājis vismaz deviņus spalvu nazīšus.
Kuģa galdiņi brakšķ vien zem Smagajām rakstāmpultīm, kuras jau divus mēnešus nebija redzējušas dienas gaismu; stāsta pat, ka vairākkārt atvērušās lūkas, lai no kravas telpu dzīlēm izlaistu laukā papīru kaudzes, kuras nekādi nebija cerējušas tik ātri šķirties no sava tīkamā miera.
Gandrīz piemirsu brīdināt, ka manī modušās zināmas aizdomas Jūsu redakci jas vēstuļu kastē mēģinās iemest dažus rakstus, kuri nebūt neatbilst Jūsu mērķiem gan oriģinalitātes trūkuma ziņā, gan tādēļ, ka tos nevar uzskatīt par nepublicētiem. Galvoju Jums, ka vakar pat redzēts katls autors, kas, pārliecies pār galdu ar atšķirtu «Skatīta ja» sējumu vienā rokā un tintnīcu otrā, lūkojis lampas gaismā atkausēt tinti. Lieki aizrādīt, ka no šādiem viltniekiem jāvairās. «Ziemas Hroniku» slejās nav jāiespiež raksti, kurus jau pirms simt gadiem pie brokastgalda lasījuši mūsu senči.»
— Vareni, vareni! — teica Altamonts, kad doktors beidza. — Vēstulei patiesi piemīt veselīgs humors; autors, acīm redzot, bijis attapīgs zellis.
— Attapīgs — pareizi gan, — piekrita doktors. — Bet tagad paklausieties kādu sludinājumu, kurā arī netrūkst humora: «Ziemeļu Džordžijas Karaliskā teātra aktrišu ģērbšanai nepieciešama sieviete vidējos gados ar nevainojamu reputāciju. Tā saņems pieklājīgu atalgojumu, tēju un alu pēc patikas. Griezties teātra komitejā.
N. B. Priekšroka atraitnēm.»
— Goda vārds, mūsu tautieši nav garlaikojušies, — piezīmēja Džonsons.
— Un vai atraitne radās? — vaicāja Bells.
— Jādomā gan, — doktors atteica, — jo, lūk, kādu atbildi saņēma teātra komiteja: «Kungi, esmu atraitne; man ir divdesmit seši gadi, un es varu jums sniegt neapstrīdamus pierādījumus par savu labo slavu un spējām. Bet, pirms uzņemos rūpes par jūsu teātra aktrišu tualetēm, gribētu zināt, vai aktrises vienmēr valkā bikses un vai man talkā dos dažus spēcīgus matrožus, kuri spētu kārtīgi savilkt un sašņorēt šo dāmu korsetes? Ja varat to apsolīt, būšu jūsu padevīga kalpone. A. B.
P. S. Vai alus vietā nevarētu izsniegt degvīnu?»
— Bravo! — iesaucās Altamonts. — Šķiet, ka es skaidri redzu, kā šīs «ģērbējas» ar ķabestāna palīdzību sašņorē aktrises. Nudien," kapteiņa Parrija matroži bijuši jautri puiši!
— Kā visi, kas sasnieguši mērķi, — piebilda Haterass.
Iejaucies sarunā, kapteinis atkal, kā parasts, iegrima
domās. Lai ilgāk nekavētos pie šā temata, doktors steigšus sāka lasīt tālāk.
— Seko polāro apgabalu nedienu aina, — viņš teica, — kurai bezgala daudz variantu, taču daži novērojumi šķiet visai trāpīgi, spriediet paši:
«No rīta, ejot laukā ieelpot svaigu gaisu, jau ar pašu pirmo soli izpeldēties virtuves āliņģa ledainajā ūdenī.
Sastapt medībās lielisku briedi, notēmēt, nospiest gaili un smagi pievilties — jo izrādās, ka samircis šaujampulveris.
Dodoties pārgājienā, iebāzt kabatā svaigas maizes riecienu, bet, sajūtot izsalkumu, pēkšņi pārliecināties, ka maize salā pārakmeņoj usies tā, ka drīzāk ar to sadrupināsi zobus nekā ar zobiem maizi.
Uzzinot, ka tuvumā klīst vilks, spēji piecelties un pamest pusdiengaldu, bet atgriežoties redzēt, ka traukus iztīrījis kaķis.
Nākot no pastaigas, gremdēties dziļās, derīgās pārdomās, bet negaidot krist lāča apkampienos.»
— Kā redzat, draugi, — doktors teica, — šo ziemeļzemju likstu uzskaiti arī mēs viegli varētu turpifiāt, bet, kad nedienas pārvarētas, nav grūti par tām pasmieties.
— Lai vai kā, — sacīja Altamonts, — bet avīze bijusi ļoti saistoša, žēl, ka nevaram to abonēt.
— Ja nu mēs lūkotu dibināt savējo? — ieminējās Džonsons.
— Mēs pieci? — iesaucās Klobonijs. — Tādā gadījumā šeit visi būtu tikai redaktori un pārāk maz lasītāju.
— Tikpat, cik skatītāju, — piebilda Altamonts, — ja mēs iedomātos izrādīt lugu.
— Doktor Klobonij, — teica Džonsons, — pie reizes pastāstiet kaut ko arī par Parrija teātri; vai viņi spēlēja jaunākās lugas?
— Bez šaubām! Vispirms izmantoja dažus sējumus dramatisko sacerējumu, kas atradās uz kuģa, un rīkoja izrādes pēc katrām divām nedēļām; taču repertuārs ātri vien izsīka; tad pie darba ķērās pašu autori, un arī kapteinis Parrijs sarakstīja kādu visai piemērotu komēdiju, kas izpelnījās lielu atzinību, tā saucās: «Ziemeļrietumu jūras ceļš vai Ceļojuma gals».
— Brīnišķīgs nosaukums! — piebilda Altamonts. — Tomēr atzīstos, ja man vajadzētu rakstīt lugu ar šādu sižetu, es nespētu izdomāt atrisinājumu.
Jums taisnība, — piekrita Bells, — kas zina, ar ko tas var beigties.
t.abll iesaucās doktors. — Bet kāpēc jādomā par pēdējo cēlienu, ja pirmajā viss rit gludi? Lai tas paliek, likteņa ziņā, draugi. Spēlējiet savas lomas, cik labi vien spēdami, un paļaujieties uz radītāju, kura rokas ir atrisinājums; gan viņš zinās, kā mums līdzēt.
— Pagaidām par to drīkstam tikai pasapņot, — piemetināja Džonsons. — Ir jau vēls, laiks likties gulēt.
— Jūs pārāk steidzaties, mans draugs, — piezīmeja doktors.
— Neko darīt, doktor, nekur nav tik jauki kā gultā! Turklāt man allaž rādās skaisti sapņi: es tajos redzu siltās zemes! Varu teikt, ka pusi savas dzīves pavadu uz ekvatora, otru pusi — šeit, pie Ziemeļpola.
— Velns parāvis, — iesaucās Altamonts, — jums gan laimējies!
— Tieši tā! — stūrmanis atbildēja.
— Tādā gadījumā, — sacīja doktors, — grēks būtu vēl ilgāk mocīt mūsu krietno Džonsonu. Viņu gaida tropu saule. Dosimies visi pie miera.