Nakti no divdesmit sestā uz divdesmit septīto aprīli laiks mainījās — termometra stabiņš ievērojami kritās. Doktora Mājas iedzīvotājiem aukstums līda zem segām. Altamonts modri uzraudzīja krāsni un neskopojās ar kurināmo, lai telpā uzturētu +10° C.
Sala pastiprināšanās liecināja, ka vētra drīz rimsies, un doktoru tas iepriecināja: nu atkal varēs uzsākt parastās nodarbības — medības, pārgājienus, zemes pētījumus, reiz izbeigsies garlaicīgā bezdarbība, kas bojā pat stingrākos raksturus.
Nākamajā rītā doktors, agri piecēlies, attīrīja ceļu pāri ledus sablīvējumiem uz konisko klints virsotni, kur atradās bāka.
Vējš pārsviedās ziemeļos; debesis bija ļoti skaidras. Baltā sniega sega klāja zemi kā blīvs, stingrs paklājs.
Drīz visi pieci ziemotāji devās laukā; svarīgākais uzdevums tagad bija — attīrīt Doktora Māju no sasalušajām sniega kupenām, kurās tā bija ieputināta; plakankalni nevarēja ne pazīt — no cilvēku apmetnes, šķiet, nebija ne vēsts, vētra visu bija aprakusi, nolīdzinājusi, zemi sedza vismaz piecpadsmit pēdu bieza sniega kārta.
Vispirms vajadzēja atrakt kupenas, pēc tam atjaunot mājas arhitektoniskās formas, piešķirt tai agrāko izskatu un drošo stāvokli. Starp citu, tas nebija nekas sarežģīts, un, kad sniegs tika aizvākts, pēc nedaudz ledus naža cirtieniem sienas atguva normālo biezumu.
Pēc divu stundu pacietīga darba iznira kaila granīta klints; atbrīvojās ceļš uz produktu noliktavām un munīcijas pagrabu.
Taču šajā nepastāvīgajā klimatā ik brīdi varēja sagaidīt jaunu sniega vētru, tāpēc virtuvē bija jāsanes papildu pārtikas krājumi. Lietojot sālītos produktus, ceļotāju kuņģi bija pārkairināti, radās nepieciešamība pēc svaigas gaļas, tāpēc mednieki, kuriem pienācās gādāt par pārtikas maiņu, posās ceļā.
Aprīļa beigas tomēr nevēstīja polārā pavasara iestāšanos; Arktikā dabas atmodas stunda vēl nebija situsi, līdz tai bija jāgaida, mazākais, sešas nedēļas; pārāk vārgie saules stari nespēja atgriezt dzīvē trauslo ziemeļu floru. Rādījās, ka arī medījuma — kā putnu, tā četrkājaino — nebūs daudz. Doktora Mājas iemītniekiem gan pietiktu ar kādu zaķi, dažām irbēm vai jaunu lapsiņu, un tāpēc viņi nolēma neatlaidīgi dzīties pakaļ jebkuram dzīvniekam, kas gadīsies pa šāvienam.
Doktors, Altamonts un Bells devās izlūkos. Amerikānis, spriežot pēc viņa iemaņām, likās veikls un drosmīgs mednieks, apbrīnojams šāvējs, kaut gan lāgiem mīlēja padižoties. Arī viņš pievienojās medniekiem, tāpat kā Deks, kurš daudzējādā ziņā viņam līdzinājās, tikai ar to starpību, ka nebija tāds lielībnieks.
Uzkāpuši koniskajā virsotnē, visi trīs mednieki pāri bezgalīgajiem sniega laukiem soļoja uz austrumiem; tālu nebija jāiet, jo ne vairāk kā divas jūdzes no cietokšņa viņi uzgāja neskaitāmas zvēru pēdas — tās nolaidās līdz Viktorijas līcim un, šķiet, veda apkārt Likteņa cietoksnim.
Mednieki, kurus ziņkāre mudināja sekot šīm pēdām, saskatījās.
Viss skaidrs! — doktors teica.
Pat pārāk, — piebilda Bells. — Tās ir lāču pēdas.
Lielisks medījums, — Altamonts sacīja, — un tomēr kaut kas šodien man liek no tā bīties.
— Kas īsti? — pavaicāja doktors.
— Pārmērīgi lielais pēdu skaits, — amerikānis atbildēja.
— Kā to saprast? — jautāja Bells.
— Šeit pilnīgi skaidri saskatāmas piecu lāču pēdas, taču pieciem vīriem tas ir par daudz!
— Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka bijuši veseli pieci lāči? — vaicāja doktors.
— Skatieties un spriediet paši: lūk, pēdas, kuras nelīdzinās citām, nagu starpas tām platākas nekā pārējām. Bet šeit ir arī mazākas. Labi salīdzinot šos nospiedumus, jūs nelielā lokā saskaitīsiet piecu dažādu lāču pēdas.
— Pareizi gan, — uzmanīgi pavērojis, piekrita Bells.
— Tādā gadījumā, — doktors teica, — pie malas tukšu plātību! Mums ļoti jāuzmanās, jo bargās ziemas beigās šie dzīvnieki mēdz būt izbaduši — tie var kļūt bīstami, bet, tā kā lāču skaits nav apšaubāms …
— Tāpat kā nolūki, — piebilda amerikānis.
— Jūs domājat, — ieminējās Bells, — ka zvēri uzoduši mūsu nometni šajā piekrastē?
— Protams, ja vien šīs pēdas nav iemīta zvēru taka, pa kuru tie nākuši; bet kāpēc tādā gadījumā tās riņķo ap vienu vietu, neved taisnā līnijā un nenozūd tālē? Nē, zvēri, acīm redzot, nākuši no dienvidaustrumiem, apstājušies šeit un sākuši izlūkot apkārtni.
— Taisnība, — piekrita doktors, — lāči noteikti ieradušies pagājušo nakti.
— Un droši vien mūs apciemojuši jau agrāk, — piemetināja Altamonts, — taču sniegs to noslēpa.
— Nē, — iebilda doktors, — ticamāk šķiet, ka zvēri te gaidījuši, kad rimsies vētra; meklējot ēsmu, tie devušies uz līča pusi cerībā pārsteigt kādu roni, bet saoduši mūs.
— Iespējams, — Altamonts teica. — Starp citu, nav nemaz tik grūti uzzināt, vai lāči ieradīsies arī šonakt.
— Kā to izdarīt? — vaicāja Bells.
— Vienu daļu pēdu izdzēsīsim; un, ja rīt šajā pašā vietā atradīsies jaunas, nebūs šaubu, ka zvēri uzglūn tieši Likteņa cietoksnim.
— Lai notiek, — piekrita doktors, — tad vismaz noskaidrosim, no kā jāpiesargās.
Mednieki ķērās pie darba un, uzirdinājuši sniegu, drīz vien iznīcināja pēdas simt tuāžu platībā.
— Savādi gan, — sacīja Bells, — ka šie dzīvnieki mūs saoduši pa tik lielu gabalu; neesam taču dedzinājuši nekādas taukvielas, kas tos pievilinātu.
— Ak, lāči apveltīti ar asu redzi un smalku ožu, — doktors atbildēja, — turklāt tie ir lieli gudrinieki, lai neteiktu — visgudrākie no zvēriem, un tāpēc manījuši šeit kaut ko neparastu.
— Turklāt, — turpināja Bells, — kas var galvot, vai vētras laikā lāči nebija atklīduši līdz pat mūsu nometnei.
— Tādā gadījumā, — iebilda amerikānis, — kāpēc tie šonakt apstājušies tik tālu no tās?
— Grūti spriest, — atteica doktors, — taču jāiegaumē, ka turpmāk šis aplenkuma loks ap mūsu cietoksni savil- ksies aizvien ciešāk.
— Gan redzēsim, — sacīja Altamonts.
— Iesim nu tālāk, — mudināja doktors, — un turēsim acis vaļā.
Mednieki uzmanīgi vēroja apkārtni — kāds nezvērs varēja būt noslēpies aiz ledus pauguriem; nereti viņi par lāci noturēja milzīgu ledus bluķi, tikpat lielu un baltu. Galu galā medniekiem par uzjautrinājumu atklājās, ka tas ir tikai optisks māns.
Pēdīgi vīri devās atpakaļ uz konusveida klinti un no turienes velti pētīja Vašingtona raga apkaimi līdz pat Džonsona salai.
Nekas nebija saskatāms, viss likās stings un balts, nedzirdēja ne skaņas, ne mazākā troksnīša.
Mednieki atgriezās sniega mājā.
Pavēstījuši jaunās ziņas Haterasam un Džonsonam, visi nolēma ievērot lielāko piesardzību. Pienāca nakts; tās dziļo mieru nekas netraucēja, nekas nevēstīja briesmu tuvošanos.
Nākamajā rītā, gaismiņai svīstot, Haterass un pārējie, pamatīgi apbruņojušies, devās pārbaudīt aizdomīgās pēdas sniegā; blakus iepriekšējā vakarā redzētajām viņi atrada jaunas, līdzīgas, bet šoreiz daudz tuvāk mājām. Zvēri, šķiet, gatavojās uzbrukt Likteņa cietoksnim.
— Tagad tie tuvojas divās paralēlās līnijās, — sacīja doktors.
— Un pat izlūku izvirzījuši priekšgalā,_— piebilda Altamonts, — aplūkojiet pēdas, kuras pirmās dodas uz plakankalni! Tās pieder īstam milzenim.
— Patiesi, lāči mūs pamazām ielenc, — noteica Džonsons. — Skaidrs, ka tie grib uzbrukt.
- Nav šaubu, — piebilda doktors. — Nerādīsimies tiem acīs. Mēs neesam tik stipri, lai cīnītos.
— Bet kur gan tie nolādētie slēpjas? — iesaucas Bells.
— Jādomā — aiz ledus pauguriem austrumos, no kurienes mums uzglūn. Drošs paliek drošs, neriskēsim un neiesim uz to pusi.
— Bet kā būs ar medībām? — vaicāja Altamonts.
— Atliksim uz dažām dienām, — doktors atbildēja.
— Sajauksim vēlreiz tuvākās pēdas un pavērosim, vai rīt tās atkal būs atjaunojušās. Tādējādi izsekosim ienaidnieka manevriem.
Paklausot šim padomam, mednieki atgriezās nometnē; bīstamie zvēri aizkavēja jebkuru pārgājienu. Ceļotāji modri uzmanīja Viktorijas līci. Bākā gaisma tika nodzēsta; pašlaik tā nedeva nekāda labuma un varēja tikai saistīt dzīvnieku uzmanību; lukturus un elektriskos vadus sanesa mājās; pēc tam vīri pa kārtai uzraudzīja augšējo laukumu.
Atkal vilkās neciešami garas, dīkas dienas, bet kas cits viņiem atlika? Nevarēja taču doties tik nevienādā cīņā, neapdomīgi riskējot ar dzīvību, kas visiem bija dārga. Bija jācer, ka zvēri, tumsā neko neredzot, samulsis un apmaldīsies, bet, ja pārgājienā gadītos sastapt kādu vientuļu lāci, to varētu laimīgi pieveikt.
Tā nu dīkdienības vietā stājās jauns pienākums — modrība, un neviens to nenožēloja.
Pagāja divdesmit astotais aprīlis, bet ienaidnieks nerādīja ne mazāko dzīvības zīmju. Nākamajā dienā vīri ar lielu interesi devās pētīt pēdas sniegā. Atskanēja pārsteiguma saucieni.
No pēdām nekur vairs ne miņas, visapkārt, cik tālu vien skatiens sniedza, neskarts sniega klajums.
Lieliski! — Altamonts iesaucās. — Lāči piemānīti! Tiem pietrūcis pacietības! Apnikuši gaidīt un aizvākušies prom. Laimīgu ceļa vēju! Bet tagad — uz medībām!
— Pag, pag! — iebilda doktors. — Sazini nu! Drošības deļ es tomēr lūgtu vēl kādu dienu nogaidīt. Nenoliedzami — naidnieks te šonakt nav nācis, vismaz no šīs puses ne …
— Apiesim laukumam apkārt, — Altamonts ieteica,
— tad arī zināsim, kā īsti rīkoties.
— Ar mieru, — piekrita doktors.
Viri ar vislielāko uzmanību izpētīja apkārtni divu jūdžu apkaimē, taču velti — nekur nemanīja ne mazāko pēdu.
Nu, vai nepamedisim? — amerikānis nepacietīgi vaicāja.
— Lai paliek līdz rītam, — atbildēja doktors.
— Kad jau, tad jau, — negribot piekāpās Altamonts.
Viņi atgriezās cietoksnī. Gluži kā iepriekšējā dienā,
katram uz vienu stundu vajadzēja stāties novērošanas postenī.
Kad pienāca Altamonta kārta, viņš uzkāpa koniskajā klintī nomainīt Bellu.
Tiklīdz amerikānis bija prom, Haterass paaicināja biedrus. Doktors pameta savu piezīmju burtnīcu, Džonsons — krāsni.
Varēja gaidīt, ka Haterass gatavosies runāt par bīstamo stāvokli, bet viņam tas nebija ne prātā.
— Mani draugi, — viņš iesāka, — izmantojot amerikāņa prombūtni, parunāsim par mūsu interesēm; mums jāapspriež daži jautājumi, kas uz viņu neattiecas, turklāt nemaz nevēlos, ka viņš tajos iejaucas.
Neizprazdami, ko īsti kapteiņa vārdi nozīmē, vīri saskati jas.
- Veļos ar jums kopīgi nolemt, — Haterass turpināja, - kādi bus mūsu turpmākie plāni.
Labi, labi, — sacīja doktors, — darīsim to, kamēr esam vieni.
Pēc mēneša, — teica Haterass, — augstākais, pēc pusotra klāt būs lielo pārgājienu laiks. Vai esat izlēmuši, ko iesākt vasaras mēnešos?
— Bet jūs, kaptein? — jautāja Džonsons.
— Par sevi varu teikt — manā dzīvē nav bijis brīža, kad es būtu aizmirsis savu mērķi. Ceru, ka neviens no jums nedomā griezties atpakaļ?
Zīmīgais mājiens palika bez tūlītējas atbildes.
Ņemiet vēra, Haterass turpināja, — ka es došos uz Ziernelpolu, kaut arī nāktos darīt to vienam pašam; līdz polam atlikušas ne vairāk kā trīssimt sešdesmit jūdzes. Nekad vel cilvēks nav bijis tik tuvu šim vilinošajam mērķim, tāpēc, neizmēģinājis visu iespējamo un neiespējamo, es šādu izdevību garām nelaidīšu. Ko jūs par to domājat?
- To pašu, ko jūs, — doktors dedzīgi atteica.
— Bet jūs, Džonson?
— To pašu, ko doktors, — stūrmanis atbildēja.
— Tagad vārds jums, Bell, — sacīja kapteinis.
— Kaptein, — galdnieks uzsāka, — tiesa, Anglijā mūs negaida ģimenes, taču dzimtene tomēr ir un paliek dzimtene! Vai tad jums nemaz negribas atgriezties mājās?
— Atgriezties, — kapteinis atteica, — tikpat labi varēsim, kad būs atklāts pols. Turklāt atceļš būs daudz vieglāks. Grūtības vairs nepieaugs, jo, virzoties uz ziemeļiem, mēs attālināsimies no zemeslodes aukstākajām vietām. Pārtikas un kurināmā mums pietiek ilgam laikam. Tāpēc kavēkļu nebūs, un nenoiet līdz galamērķim būtu noziegums.
— Nu, ja tā, — sacīja Bells, — tad mēs visi jūs atbalstām, kaptein.
— Labi, — atteica Haterass, — par jums nekad neesmu šaubījies. Ceļojums izdosies, draugi, un mūsu varoņdarba slava piederēs tikai Anglijai.
— Bet viens no mums ir amerikānis, — ieminējās Džonsons.
Dzirdot šo piezīmi, Haterass nespēja valdīt dusmas.
— To es zinu, — viņš bargi teica.
— Nevar taču amerikāni pamest šeit, — piebilda doktors.
— Nē, nevar, — Haterass piekrita.
— Vai viņš katrā ziņā nāks mums līdzi?
— Jā. Bet kurš tādā gadījumā būs pavēlnieks?
— Jūs, kaptein.
— Kaut arī jūs visi man paklausītu, šis jenkijs var atteikties to darīt.
— Nedomāju vis, — atbildēja Džonsons. — Bet ja nu viņš tomēr atsakās pildīt jūsu pavēles? …
— Gan tad izrēķināsimies.
Trīs angļi klusuciešot pavērās Haterasā. Vārdu atkal ņema doktors.
— Kā īsti mēs ceļosim? — viņš jautāja.
— Cik iespējams, turoties gar piekrasti, — kapteinis atbildēja.
— Bet ja nu ceļā gadās brīva jūra?
— Nu, tad dosimies tai pāri.
— Ar ko? Kuģa taču nav.
Haterass neatbildēja. Viņš manāmi apjuka.
— Varbūt no «Delfīna» atliekām varētu uzbūvēt laivu? — ieminējās Bells.
— Nekādā gadījumā! — Haterass dedzīgi iesaucās.
— Nekādā gadījumā? — novilka Džonsons.
Doktors papurināja galvu, viņš saprata kapteiņa sašutumu.
— Nekādā gadījumā! — Haterass vēlreiz atkārtoja. — No amerikāņu kuģa dēļiem būvēta, tā būs amerikāņu laiva!
— Bet kaptein… — Džonsons grasījās iebilst.
Doktors vecajam stūrmanim pamāja, lai pagaidām liek
kapteinim mieru. Šis jautājums bija jāpataupa izdevīgākam mirklim. Labi zinādams kapteiņa sašutuma cēloni un viņa uzskatiem nepiekrizdams, doktors sirds dziļumos apņēmās draugu no tik negrozāma lēmuma atrunāt.
Klobonijs sāka stāstīt ko citu — gan par iespēju nokļūt ziemeļos, ejot taisnā ceļā gar piekrasti, gan par nezināmo zemeslodes vietu, tā saucamo Ziemeļpolu.
Vārdu sakot, viņš novirzīja sarunu no bīstamā temata, līdz beidzot, pārnākot Altamontam, tā spēji aprāvās.
Neko jaunu amerikānis nepavēstīja.
Tā pagāja šī diena, tai sekoja mierīga nakts. Lāči, acīm redzot, bija nozuduši.