123991.fb2 KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 47

KAPTEI?A HATERASA PIEDZ?VOJUMI ZIEME?POL? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 47

XIILEDUS SPROSTĀ

Nākamajā dienā Haterass, Altamonts un Bells nolēma doties medībās; aizdomīgās pēdas bija nozudušas, un lāči droši vien aiz bailēm no noslēpumainā ienaidnieka, vai arī neatklādami neko jaunu, kas liecinātu, ka zem šiem ledus blāķiem mīt dzīvi radījumi, likās atmetuši savus ļaunos nolūkus.

Doktors nolēma aiziet līdz Džonsona salai, lai izpētītu ledus stāvokli un veiktu dažus hidrogrāfiskus mērījumus. Sals nežēlīgi svilināja, taču ceļotāji it viegli to pacieta, jo pie lielā aukstuma bija pieraduši.

Džonsonam pienācās palikt mājās par sargu.

Trīs mednieki saposās ceļam; katrs ņēma līdz div- stobreni ar rievotu stobru un smailām lodēm; gadīju­mam, ja ceļā pārsteigtu nakts, viņi neaizmirsa nedaudz pe- mikāna, kā arī polārzemēs tik nepieciešamo, neaizstajamo ieroci — ledus griežamo nazi, bet aiz briežādas uzsvārča jostas aizbāza pa nelielam cirvītim.

Tā nodrošinājušies, saģērbušies un apbruņojušies, vīri varēja mērot tālus ceļa gabalus, bet viņu veiklība un drosme solīja veiksmi.

Astoņos rītā mednieki, pilnīgi sagatavojušies, devās prom. Deks draiskodamies skrēja pa priekšu; uzkāpuši austrumu augstienē, viņi apmeta līkumu bākas klintij un nozuda dienvidos, līdzenumā, ko ierobežoja Bella kalns.

Norunājis ar Džonsonu brīdinājuma signālu, ja drau­dētu briesmas, doktors nokāpa lejā krastā un gāja izpētīt daudzveidīgos ledus paugurus, kuri klāja Viktorijas līci.

Stūrmanis Likteņa cietoksnī palika viens, taču nesēdēja dīkā. Vispirms viņš izlaida laukā grenlandiešu suņus, kuri savā «Suņu Pilī» kļuva pārāk nemierīgi; priecīgi, ka tikuši brīvībā, dzīvnieki kūleņoja pa sniegu. Pēc tam Džonsons pievērsās dažādiem sīkiem, taču sarežģītiem mājsaimnie­cības darbiem. Bija jāsanes mājās jaunas kurināmā un pār­tikas rezerves, jāsakopj noliktavas, jāsalabo šādi tādi saimniecības piederumi, jāsalāpa nodilušās segas un zā­baki paredzamajiem vasaras pārgājieniem. Darba netrūka, un vecais stūrmanis strādāja veikli kā īsts jūrnieks, kuram neviens amats nav svešs.

Tā darbojoties, Džonsons atcerējās vakardienas sarunu; viņš domāja par kapteini Haterašu un, galvenais, par viņa stūrgalvību, būtībā ļoti slavējamu un varonīgu, kas vi­ņam liedza samierināties ar to, ka amerikānis vai pat tikai amerikāņu laiva pirms viņa vai reizē ar viņu sasniegtu polu.

«Manuprāt, būs tomēr grūti šķērsot okeānu bez laivas,» stūrmanis domāja. «Laiva tikpat būs nepieciešama, ja nonāksim pie brīviem ūdeņiem. Trīssimt jūdzes nav iespējams veikt peldus, kaut arī mēs būtu viskrietnākie angļi pasaulē. Patriotismam ir robežas. Bet gan redzēsim. Laika vēl pietiek; turklāt pēdējo vārdu šajā jautājumā nav teicis Klobonijs, gan šis apķērīgais cilvēks piespiedīs kapteini grozīt lēmumu. Varu derēt, ka, ejot uz salu, dok­tors aplūkos «Delfīna» atliekas un nospriedīs, kā vislabāk tās izmantot.»

Tā Džonsons prātoja pāris stundu pēc mednieku aiz­iešanas, kad pēkšņi no divu trīs jūdžu attāluma vējš at­nesa skaidri sadzirdamu šāvienu.

—           Ahā! — novilka vecais stūrmanis. — Mednieki kaut ko uzgājuši, turklāt ne visai tālu, jo šāviens labi sadzir­dams. Starp citu, tādēļ, ka gaiss šodien ļoti tīrs.

Atskanēja otrs šāviens, tam sekoja trešais.

«Šķiet, atraduši labas pēdas,» Džonsons nodomāja.

Atskanēja vēl trīs šāvieni, tagad jau daudz tuvāk.

—           Seši šāvieni! — Džonsons iesaucās. — Nu visi lādiņi izlietoti! Cīņa, rādās, bijusi karsta. Bet vai tikai? …

Spēja iedoma lika Džonsonam nobālēt. Viņš izsteidzās laukā un ātri uzrāpās koniskajā klintī.

Skats, ko viņš ieraudzīja, bija drausms.

—    Lāči! — Džonsons iekliedzās.

Visi trīs mednieki Deka pavadībā skrēja šurp ko kājas nes, viņiem sekoja pieci milzīgi lāči; sešas lodes nebija tos pieveikušas, un tie gandrīz jau panāca medniekus; Ha­terass, palicis aizmugurē, centās noturēt distanci starp sevi un zvēriem, mezdams zemē citu pēc cita cepuri, cirvi un pēdīgi arī šauteni. Lai aplūkotu nomestos priekšmetus, lāči ziņkārē mēdz apstāties un mazliet atpaliek, kaut gan pie labas gribas tie varētu noskriet pat ātrāko zirgu.

Haterass, Altamonts un Bells, skrējienā gluži aizelsu­šies, sasniedza Džonsonu, un pa klints slīpumu visi nokū­leņoja lejā līdz sniega mājai.

Pieci lāči jau bija gandrīz klāt, un kapteinis ar naža cir­tienu tik tikko paguva atvairīt spēcīgu ķepas sitienu.

Nākamajā acumirklī Haterass un biedri ieslēdzās mājā. Lāči apstājās laukumā pie klints pamatnes.

—           Beidzot! — atviegloti nopūtās Haterass. — Tagad va­rēsim veiksmīgāk cīnīties — pieci pret pieci!

—    Četri pret pieci! — Džonsons izbailēs iesaucās.

—    Kā tā? — vaicāja Haterass.

—           Doktors! — norādīdams uz tukšo salonu, Džonsons atbildēja.

—    Kur viņš ir?

—    Aizgāja uz salu.

—    Nelaimīgais! — iesaucās Bells.

—    Mēs nedrīkstam viņu tā pamest, — sacīja Altamonts.

—    Skriesim turp! — uzsauca Haterass.

Viņš spēji atrāva durvis, bet gandrīz nepaguva tās aiz­cirst; daudz netrūka, un lāča smagā ķepa būtu aplauzusi viņam sprandu.

—    Lāči! — Haterass iesaucās.

- Vai visi? — jautāja Bells.

Visi! — Haterass atbildēja.

Altamonts metās pie logiem un sāka tos aizbāzt ar sie­nam nošķeltiem ledus gabaliem. Pārējie, nepārmīdami ne vārda, sekoja viņa piemēram. Klusumu traucēja tikai Deka apslāpētie rūcieni.

Jāpiebilst, ka vīriem prātā bija tikai viens: aizmirsuši draudošās briesmas, viņi domāja vienīgi par doktoru. Nevis par savu, bet, galvenais, par viņa glābiņu. Nabaga Klobonijs! Tik krietns, uzticams biedrs, viņu mazās kolo­nijas dvēsele! Pirmoreiz visā ceļojuma laikā viņa nebija kopā ar pārējiem; beidzis savu pastaigu, doktors, neno­lauzdams neaprakstāmās briesmas vai pat drausmīgo nāvi, kas viņu gaida, mierīgi atgriezīsies Likteņa cietoksnī, kur viņam uzklups plēsoņas lāči.

Un ne mazākās iespējas viņu brīdināt!

Varbūt es maldos, — teica Džonsons, — bet man šķiet, ka viņš jau brīdināts; vairākkārtīgie šāvieni būs pieVĒRsuši viņa uzmanību, un viņš katrā ziņā noprot, ka no- I m'i■ ■ ka:; neparedzēts.

bet ja nu doktors tobrīd atradās pārāk tālu, — iebilda Altamonts, — vai arī nav iedomājies, kas noticis? Vai ii gandrīz galvot, ka no desmit iespējām astoņās viņš algriezīsies, neko nejaušot. Cietokšņa esķarps lāčus aizbiedēs, Klobonijs tos saskatīt nevarēs.

Tātad līdz viņa pārnākšanai mums jātiek vaļā no bīstamajiem zvēriem, — noteica Haterass.

Bet kā? — vaicāja Bells.

Uz šo jautājumu atbildēt nebija viegli. Izķļūt no mā­ja:, līkas neiespējami. Priekšnams bija aizbarikādēts, taču lati kIu iķeisti nojauktu kā nieku; pretinieku skaits un spēks tiem bija labi zināms, un viņus sasniegt lāčiem ne­bulu gi uti.

< ialavodamies atvairīt jebkuru naidnieka mēģinājumu Ielauzties mājā, aplenktie ieņēma katrs savu vietu sniega maļas istabās; labi ieklausoties, varēja dzirdēt, kā lāči loda gar durvīm, apslāpēti rūc un ar varenajiem nagiem ski ibinas gar mājas sienām.

Taču vajadzēja kaut ko uzsākt, jo laiks steidzās. Alta­monts nolēma izcirst sienā lūku un atklāt uguni uz uzbru­cējiem; pēc dažām minūtēm ambrazūra sienā bija gatava un Altamonts tajā iebāza šauteni. Bet, parādījusies ārpusē, tā acumirklī ar neparastu spēku tika izrauta no rokam, pirms viņš paguva izšaut.

—           Nolādēts! Ar tādu pārspēku mes netiksim gala! — Altamonts iesaucās un steidzīgi aizbāza lūku sienā.

Aplenkums jau vilkās veselu stundu, bet beigu tam nevarēja paredzēt. Vīri vēlreiz apsprieda, kā izkļūt no mājas; cerības bija vājas, jo cīnīties ar katru lāci atsevišķi taču nevarēja. Tomēr Haterass un viņa biedri, gribēdami katrā ziņā drīzāk rast izeju no sarežģītā stāvokļa, pareizāk sakot, juzdamies bezgala pazemoti šajā sprostā, kur tos ieslodzījuši zvēri, gandrīz bija gatavi doties atklātā cīņā, kad pēkšņi kapteinis izgudroja jaunu aizstāvēšanās līdzekli.

Paņēmis Džonsona krāsns urķi, viņš to nokaitēja sar­kanu, tad izkausēja ar to sienā caurumu tā, lai no ārpuses to vēl segtu plāna ledus kārtiņa.

Biedri vēroja kapteiņa rīcību. Kad stienis bija sakarsis līdz baltkvēlei, Haterass teica:

—          Šī nokaitētā dzelzs līdzēs mums atvairīt lāčus, kuri nespēs karstajam stienim pieskarties, bet pa spraugu sienā ērti varēsim šaut uz zvēriem, jo tie nespēs mums izraut ieročus no rokām.

—           Labi izgudrots! — apsveica Bells, nostādamies Al- tamontam blakus.

Tad Haterass, paņēmis nokveldēto stieni, ātri iebāza to sienas caurumā. Saskarē ar karsto dzelzi ledus šņākdams kusa. Piesteidzās divi lāči un, satvēruši stieni, briesmīgi iekaucās, tajā brīdī cits pēc cita noskanēja četri šāvieni.

—    Trāpīts! — iesaucās Altamonts.

—    Trāpīts! — piebalsoja Bells.

—          Jāatkārto, — veicīgi aizbāzdams caurumu sienā, no­teica Haterass.

Viņš atkal ielika stieni krāsnī, kur pēc dažām minūtēm tas nokaita gluži sarkans. .

Pielādējuši šautenes, Altamonts un Bells ieņēma savas vietas; Haterass atvēra ambrazūru un vēlreiz iebāza tajā kvēlojošo dzelzi.

Šoreiz tas atdūrās pret kaut ko cietu,

—    Sasodīts! — iesaucās Altamonts.

—    Kas noticis? — vaicāja Džonsons.

—           Paraugieties! Nolādētie zvēri apkrauj mūs ar ledus gabaliem, tie mūs iemūrē, aprok šeit dzīvus!

—    Nevar but!

—    Skatieties paši — stienis tālāk vairs neiet. Galu galā tas kļūst smieklīgi.

Stāvoklis bija vairāk nekā smieklīgs, tas bija bīstams. Un joprojām pasliktinājās. Gudrie dzīvnieki izlietoja šo paņēmienu, lai savus upurus nosmacētu; lai laupījums ne- izmuktu, tie viņus apraka zem ledus gabaliem.

—    Nelāgi gan! — norūca Džonsons. — Es vēl saprastu, ja to darītu cilvēki, bet lāči!

Pagāja vēl divas stundas, taču ielenkto stāvoklis ne­mainījās. Šķita, ka glābties nav iespējams; biezo ledus mūru dēļ mājā neielauzās ne mazākais ārpasaules trok­snis. Altamonts sašutis staigāja šurp un turp, pukodamies par to, ka viņa drosme briesmu brīdī izrādījusies neva­rīga. Haterass ar šausmām domāja par doktoru un par no­pietno nelaimi, kas viņam draudēja pārnākot.

—    Kaut doktors Klobonijs būtu ar mums! — iesaucās Džonsons.

—    Un tad? Ko viņš te līdzētu? — vaicāja Altamonts.

—- Gan atrastu izeju!

—    Kādu tad? — Altamonts ironiski noprasīja.

—    Zinādams to, — Džonsons atcirta, — es pēc viņa ne­ilgotos. Un tomēr itin labi nojaušu, ko doktors būtu ietei­cis darīt.

—    Ko īsti?

—    Mazliet uzēst! Tas nenāks par ļaunu. Gluži otrādi. Ka jūs domājat, Altamonta kungs?

—    vla jūs tā vēlaties — ēdīsim, — amerikānis atbil­dēja, — kaut gan mūsu stāvoklis ir ļoti muļķīgs, lai ne­teiktu — apkaunojošs.

—    Deram, — sacīja Džonsons, — ka pēc pusdienām iz­eja no nelaimes radīsies.

Atbildi stūrmanis nesagaidīja, taču visi sēdās pie galda.

Džonsons, īsts Klobonijā māceklis, allaž centās bries­mas uztvert filozofiskā mierā; šoreiz tomēr tas lāgā neiz­devās. Joki iestrēga kaklā. Turklāt ieslodzītajiem saplaka drosme; gaiss hermētiski noslēgtajā telpā kļuva aizvien smacīgāks; dūmvadu caurules vilka vāji, izvēdināt telpas nevarēja, un bija paredzams, ka pēc neilga laika+ uguns krāsnī izdzisīs. Plaušām un krāsnij nepieciešamo skābekli pamazām aizstāja ogļskābā gāze, kuras nāvējošā ietekme labi zināma.

Haterass pirmais ievēroja jaunās briesmas un neslēpa tās no biedriem.

—           Tādā gadījumā mums par katru cenu jātiek laukā! — sacīja Altamonts.

—           Protams! — piekrita Haterass. — Tikai nogaidīsim nakti; griestos vajag izcirst lūku, pa kuru ieplūdīs svaigs gaiss; pēc tam kāds no mums, nostājies šajā posteni, šaus uz lāčiem.

—    Vienīgais, kas atliek, — teica Altamonts.

Tā nosprieduši, vīri sāka gaidīt tumsas iestāšanos. Bet Altamonts visu šo laiku nemitējās pukoties par nolādēto stāvokli, kad cilvēki, cīņā ar lāčiem saduroties aci pret aci, kā viņš izteicās, nemaz nebija apliecinājuši savu pā­rākumu.