Uznāca nakts, un, skābeklim izsīkstot, lampa salonā dzisa.
Pulksten astoņos tika pabeigta pēdējā sagatavošanās. Vīri rūpīgi pielādēja šautenes un sniega mājas jumtā izcirta lūku.
Darbs ilga vairākas minūtes, Bells veikli strādāja, kad pēkšņi, pametis savu novērošanas posteni, no guļamistabas izsteidzās Džonsons.
Viņš šķita ļoti satraukts.
— Kas noticis? — vaicāja kapteinis.
— Kas? Nekas, — vecais jūrnieks nenoteikti atbildēja, — un tomēr . . .
— Klusumu! Vai nedzirdat savādu troksni?
— Kurā pusē?
— Tur … Aiz sienas kaut kas notiek!
Bells pārstāja strādāt; visi ieklausījās.
Bija dzirdams tāls troksnis, it kā sniega mājas sānu sienā kāds urbtos.
— Tur kāds skrāpējas, — Džonsons teica.
— Nav šaubu, — piebilda Altamonts.
— Lāči? — jautāja Bells.
— Kas cits, — atteica Altamonts.
— Tie mainījuši taktiku, — sacīja vecais stūrmanis, — atmetuši nodomu mūs noslāpēt.
— Vai arī ir pārliecināti, ka mēs vairs neesam dzīvi, — noskaities ne pa jokam, piebilda amerikānis.
— Zvēri mums uzbruks, — ieminējās Bells.
— Un lai! — Haterass teica. — Cīnīsimies aci-,pret' aci.
— Tūkstoš velnu! — iesaucās Altamonts. — Tā būs daudz labāk! Man jau apnikuši šie neredzamie ienaidnieki! Tagad vismaz redzēsim tos un varēsim sākt atklātu cīņu!
— Patiesi gan, — piebilda Džonsons, — tikai ne ar šautenēm; tik šaurā telpā tas nebūs iespējams.
— Nu kas par to? Kausimies ar cirvjiem un nažiem!
Troksnis pieauga. Jau skaidri varēja atšķirt nagu skrap-
stēšanu; ienaidnieks lauzās mājā tieši tajā stūrī, kur siena savienojās ar sniega valni, kas balstījās pret klinti.
— Nezvērs, kas laužas iekšā, nav vairs tālāk kā sešas pbdas.
Taisnība, Džonson, — amerikānis piekrita, — bet mums vel lr laika gana sagatavot tam pienācīgu saņemšanu.
Vienā rokā satvēris cirvi, otrā nazi, atbalstījies uz labas kājas, augumu atliecis atpakaļ, amerikānis nostājās aizstavešanās pozīcijā. Haterass un Bells rīkojās tieši tāpat. Džonsons katram gadījumam paņēma pielādēto šauteni.
Troksnis kļuva aizvien skaļāks; ledus brakšķēdams lūza zem tēraudasajiem nagiem.
Beidzot vairs tikai plāna ledus kārtiņa šķīra uzbrucēju no pretiniekiem; pēkšņi šī kārtiņa izšķīda kā papīra lapa klauna stīpā, un telpas pustumsā ievēlās milzīgs, melns kamols.
Altamonts, spēji atvēzējies, grasījās zvelt tam ar cirvi.
— Stājieties! Dieva dēļ! — viņu apturēja pazīstama balss.
— Doktors! Tas ir doktors! — Džonsons iesaucās.
Patiesi, tas bija Klobonijs, kas, zaudējis līdzsvaru, ievēlās istabas vidū.
— Sveiki, mani brašie draugi! — ātri pierausdamies kājās, doktors teica.
Draugi stāvēja kā apstulbuši; taču pārsteigumam sekoja nevaldāms prieks — visi gribēja apkampt krietno
Klobonij u. Dziļi saviļņots, Haterass ilgi spieda viņu pie krūts, bet doktors atbildēja ar sirsnīgu rokas spiedienu
— Vai tiešām tas esat jūs, Klobonijā kungs? — stūrmanis jautāja.
— Es pats, veco zēn, bet es biju par jūsu likteni vairāk nobažījies nekā jūs par manējo.
— Kā jūs uzzinājāt, ka esam lāču ielenkumā? — Altamonts vaicāja. — Mēs visvairāk bažījāmies par to, ka jūs, nenojaušot briesmas, varētu mierīgi atgriezties mājās.
— Es taču visu redzēju, — doktors atbildēja, — jūsu šāvieni mani brīdināja, tajā mirklī es stāvēju pie «Delfīna» atliekām; uzkāpis kādā ledus kalniņā, ieraudzīju, ka jums seko pieci lāči. Ak, kādas bailes jūsu dēļ pārdzīvoju! Bet, redzot jūs pa kaklu pa galvu nokūleņojam lejā no klints un lāčus aizkavējamies, es beidzot nomierinājos — sapratu, ka esat patvērušies mājā. Tad lēnām tuvojos, brīžam rāpus, brīžam slapstīdamies aiz ledus pauguriem; tā sasniedzis cietoksni, redzēju zvērus raujamies kā milzu bebrus; lāči noblietēja sniegu, krāva visapkārt mājai ledus bluķus, vārdu sakot, gribēja jūs aprakt dzīvus. Laime, ka tiem neienāca prātā ledu novelt no klints virsotnes, tas jūs bez žēlastības sašķaidītu.
— Bet jūs pats taču nebijāt drošībā, Klobonijā kungs, — teica Bells. — Zvēri varēja pamest cietoksni un jums uzbrukt.
— Lāči bija pārāk aizņemti, lai to darītu; vairākkārt pavisam tuvu garām paskrēja grenlandiešu suņi, kurus Džonsons bija izlaidis laukā, bet lāči nelikās zinis par tiem, nē, zvēriem padomā bija treknāks laupījums.
— Pateicamies par komplimentu, — iesmējās Altamonts.
— Ar to nav vērts pārāk lepoties. Izpratis lāču taktiku, nolēmu nokļūt pie jums. Piesardzības dēļ vajadzēja nogaidīt nakti; tiklīdz iestājās krēsla, es klusītiņām no munīcijas pagraba puses piezagos pie eskarpa. Tieši šo vietu izvēlējos ar zināmu nolūku — tur varēja ērti izlauzt eju. Un es ķēros pie darba: sāku apstrādāt sienu ar ledus griežamo nazi; ne, nudien, tas ir nepārspējams darba rīks; trīs stundas kalu, jaku, strādāju un te nu es esmu — izsalcis, pārguris, tomēr sveiks un vesels …
— Lai dalītos ar mums liktenī, — Altamonts piebilda.
— Un lai glābtu mūs visus; bet vispirms dodiet šurp kādu sausiņu un gaļu, citādi nomiršu badā.
Pēc brītiņa doktora baltie zobi iecirtās pamatīgā sālītas vērša gaļas šķēlē. Ēdot viņš labprāt atbildēja biedriem, kuri viņu apbēra ar jautājumiem.
— Lai glābtu mūs? — atkārtoja Bells.
— Protams, — ar spēcīgajiem žokļiem košļādams gaļu, atbildēja doktors.
— Patiesi, — teica Bells, — mēs taču varam tikt laukā pa to pašu ceļu, pa kuru jūs atnācāt.
— Tā tik vēl trūka! — iesaucās doktors. — Ļaut pilnu vaļu šim odžu dzimumam, lai tas uzož un izlaupa mūsu pārtikas noliktavas?
— Mums jāpaliek šeit, — noteica Haterass.
— Bez šaubām, — piekrita doktors, — un katrā ziņā jātiek vaļā no šiem zvēriem.
— Bet vai šāda iespēja ir? — vaicāja Bells.
— Pavisam droša, — doktors atbildēja.
— Vai es neteicu? — Džonsons berzēja rokas. — Kopā ar Klobonijā kungu neatmaksājas krist izmisumā; viņa gudrību somā allaž atradīsies kāds izgudrojums.
— Ak vai, ak vai! Mana nabaga soma ir visai plāna, tomēr kārtīgi tajā parakņājoties …
— Doktor, — Altamonts teica, — vai lāči nevar pie mums ielīst pa jūsu izrakto eju?
— Nē, es pacentos to pamatīgi aizbāzt. Un mēs tagad mierīgi nokļūsim pulvera pagrabā tā, ka lāči pat nenojautīs.
— Lieliski! Bet vai jūs beidzot nepateiksiet, kā domājat mūs atbrīvot no šiem nelūgtajiem viesiem?
— Paņēmiens ļoti vienkāršs, turklāt daļēji jau veikts. Kātā?
Tūlīt sapratīsiet. Pavisam aizmirsu pateikt, ka neatgriežos viens.
Ko tas nozīmē? — vaicāja Džonsons.
— Ļaujiet stādīt priekšā savu sabiedroto.
Ta runājot, doktors izvilka no ejas nesen nošautu lapsu.
— Lapsa! — Bells iesaucās.
— Mans šārīta medījums, — doktors vienkārši paskaid- 'roja, — tūlīt jūs redzēsiet, ka neviena cita lapsa nav nošauta tik īstā brīdī.
— Kas jums galu galā padomā?
— Esmu nolēmis ar simt mārciņām pulvera uzlaist gaisā visus lāčus.
Biedri pārsteigti skatījās doktorā.
— Bet kur ņemsiet pulveri? — Viņi nesaprata.
— Pagrabā.
— Kā jūs tam piekļūsiet?
— Šī eja ved tieši turp. Ne velti to raku desrriit tuazes garu; varēju lauzt ceļu arī daudz tuvāk mājai, bet man bija īpašs mērķis.
— Un kur novietosiet mīnu? — Altamonts vaicāja.
— Iepretī mūsu nogāzei, tā sakot, pēc iespējas tālāk no mājas, munīcijas pagraba un noliktavām.
— Bet kā lai tur atvilina visus lāčus reizē?
— Par to ļaujiet man pašam parūpēties, — doktors atbildēja. — Diezgan runāts, sāksim rīkoties. Šonakt jāizrok simt pēdu gara eja; darbs būs smags; bet, cits citu nomainot, mēs pa pieciem viegli tiksim galā. Bells lai uzsāk, mēs pārējie tikmēr drusku atpūtīsimies.
— Velns lai parauj! — iesaucās Džonsons. — Jo vairāk domāju, ja labāks man šķiet Klobonijā kunga plāns!
— Tas ir drošs, — doktors piezīmēja.
— Ak, ja jūs to apgalvojat, tad lāčus var uzskatīt par uzveiktiem, un es jau jūtu viņu biezos kažokus ap saviem pleciem.
— Nu tad pie darba!
Doktors ielīda tumšajā ejā, Bells viņam sekoja; ja ejā varēja iespraukties Klobonijs, tad arī pārējie droši varēja tikt tai cauri. Abi minētāji nonāca pulvera pagrabā tieši tur, kur stāvēja priekšzīmīgi sakārtotas pulvera mucas. Doktors deva Bellām nepieciešamos norādījumus; galdnieks sāka apstrādāt pretējo sienu, kas balstījās pret aizsargvalni, bet Klobonijs atgriezās mājās.
Stundas laikā Bells izraka gandrīz desmit pēdas garu eju, pa kuru varēja virzīties uz priekšu rāpus. Tad Bellu nomainīja Altamonts, kas paveica aptuveni tikpat daudz; sniegu no ejas sanesa virtuvē, un, lai tas aizņemtu mazāk vietas, doktors to plītskrāsnī izkausēja.
Amerikāni aizstāja Haterass, pēdīgi pie darba ķērās Džonsons. Pēc desmit stundām, t. i., septiņos no rīta, eja bija gatava.
Tiklīdz uzausa gaisma, doktors pa munīcijas pagraba sienā izlauztu lūku sāka vērot lāčus.
Pacietīgie zvēri neatkāpās. Tie rūkdami staigāja šurp un turp, taču modri apsargāja māju. Bet pienāca brīdis, kad zvēru pacietība apsīka, un doktors ieraudzīja, ka zvēri sakrautos ledus gabalus sāk raust nost.
— Vai redzat? — Klobonijs teica Haterasam, kurš stāvēja blakus.
— Kas tur notiek? — Haterass vaicāja.
— Šķiet, ka lāči grib izjaukt savu darbu, lai dabūtu mūs nagos. Pag, putniņi! Mēs jums gan rādīsim! Katrā ziņā kavēties vairs nedrīkstam.
Doktors aizrāpās līdz vietai, kur bija paredzējis novietot mīnu; viņš lika izrakto telpu tur paplašināt visā vaļņa augstumā un garumā; drīz vien virspusē palika tikai pēdu bieza ledus kārta, kuru nācās atbalstīt, lai tā neiebruktu.
Uz granīta pamatnes nostiprināja kārti, kas aizstāja stabu; tam galā piesēja nošauto lapsu, bet no staba pamatnes līdz munīcijas pagrabam cauri ejai izvilka garu virvi.
Lāgā neizprazdami doktora pavēļu īsto jēgu, biedri akli visu izpildīja.
— Lūk, ēsma, — doktors norādīja uz lapsu.
Pie staba pamatnes viņš lika pievelt muciņu, kurā varēja būt apmēram simt mārciņu pulvera.
— Un te būs mīna, — viņš piebilda.
— Bet vai mēs neuzlidosim gaisā kopā ar lāčiem? — vaicāja Haterass.
— Nē, mēs atrodamies pietiekami tālu no eksplozijas vietas, bet mūsu māja ir izturīga — ja arī tā mazliet ieplaisās, to viegli varēs salabot.
— Labi, — teica Altamonts, — bet kā jūs tagad esat nolēmis rīkoties?
Ja pavilksim virvi, stabs, kas balsta ledus kārtu virs minaH, apgazīsies; lapsa pēkšņi parādīsies virs vaļņa, un ļmm larM man piekritīsiet, ka izsalkušie lāči nekavējoties mm i inIcm virsū negaidītajam laupījumam.
Pareizi.
Tajā acumirklī es pielaižu mīnai uguni un nelūgtie viesi kopā ar cienastu uzlido gaisā.
— Vareni! — uzmanīgi sekojis stāstam, iesaucās Džonsons.
Pilnīgi paļaudamies uz draugu, Haterass vairāk paskaidrojumu neprasīja. Bet Altamonts vēlējās zināt visu līdz galam.
— Doktor, — viņš teica, — kā jūs tik precīzi varēsiet aplēst degļa degšanas ilgumu, lai sprādziens notiktu tieši vajadzīgajā brīdī?
— Itin vienkārši, — doktors atbildēja, — es neaplēsīšu neko.
— Tātad jums ir simt pēdu garš deglis?
— Nē.
— Varbūt jūs gluži vienkārši nobērsiet pulveri zemē taisnā līnijā?
— Nekādā ziņā! Tas nebūtu visai drošs līdzeklis.
— Tātad kādam no mums jāupurējas un ja pielaiž mīnai uguns?
— Ja vajadzīgs brīvprātīgais, esmu gatavs, — Džonsons pasteidzās pieteikties.
— Nav vajadzīgs, labais draugs, — sniegdams roku vecajam stūrmanim, doktors atbildēja. — Mūsu dzīvības ir pārāk dārgas, un tām, paldies dievam, nekas nedraud.
— Tādā gadījumā, — sacīja Altamonts, — es tālāk minēt atsakos.
. — Ja mēs no pašreizējā stāvokļa neprastu izkļūt, — doktors smaidot teica, — kam tad velti mācījāmies fiziku?
— Lūk, kā! — priekā starodams, iesaucās Džonsons. — Tātad fizika!
— Protams! Vai mums šeit trūkst elektriskās baterijas un pietiekami garu vadu — to pašu, kuri noderēja bākai?
— Un tad?
— Ar tiem vienā acumirklī un bez briesmām varēsim pielaist uguni mīnai, kad vien labpatiksies.
— Urā! — sauca Džonsons.
— Urā! — pārējie piebalsoja, nebīdamies, ka viņus varētu saklausīt ienaidnieks.
Ejā no mājas līdz mīnai nekavējoties tika novilkti elektriskie vadi. Vienus vadu galus savienoja ar bateriju, otrus iebāza pulvera muciņā.
Deviņos rītā viss bija sakārtots. Vilcināties vairs nedrīkstēja, jo lāči negantā niknumā ārdīja māju.
Doktors noteica īsto brīdi. Džonsonam tas lika ieņemt vietu munīcijas pagrabā, viņa uzdevums bija pavilkt stabam piesieto virvi. Vecais vīrs nostājās savā postenī.
— Bet tagad, — doktors teica biedriem, — sagatavojiet ieročus, var gadīties, ka visi uzbrucēji nebūs uzreiz
m
nobeigti, un stājieties blakus Džonsonam; tūlīt pēc eksplozijas skrieniet laukā.
— Norunāts, — sacīja Altamonts.
•— Mēs darījām visu, kas cilvēka spēkos. Paši sev esam palīdzējuši. Un tagad lai mums stāv klāt debesis!
Haterass, Altamonts un Bells devās uz munīcijas pagrabu. Doktors palika pie baterijas. Pēc brītiņa viņš tālumā izdzirda Džonsona balsi:
— Uzmanību!
— Viss kārtībā! — doktors atsaucās.
Džonsons spēcīgi parāva virvi — tā atlidoja ar visu kārti līdz viņam; piesteidzies pie lūkas, viņš pavērās ārā.
Vaļņa augšdaļa bija sabrukusi. Virs ledus šķembām rēgojās lapsa. Sākumā pārsteigti, lāči tomēr nekavējoties visi kā viens metās virsū jaunajam laupījumam.
— Uguni! — sauca Džonsons.
Doktors ieslēdza strāvu; atskanēja apdullinošs sprādziens; māja nodrebēja it kā zemestrīcē; siena saplaisāja. Haterass, Altamonts un Bells, turēdami ieročus šāviena gatavībā, skrēja laukā no munīcijas pagraba.
Bet ieroči bija lieki. Zemē, gabalgabalos saraustīti, gulēja četri sakropļoti, apdeguši lāči, bet piektais pusapsvilis joza prom, ko kājas nes.
— Urā! Urā! Urā! — Klobonijā biedri kliedza, bet viņš smaidīdams visus pa kārtai apskāva.