Gūstekņi atguva brīvību; savu prieku viņi pauda ar kvēlini! draudzības apliecinājumiem un sirsnīgi pateicās doktoram. Vecais Džonsons nožēloja, ka apdegušas lāč- ftdas nekam vairs neder, taču šī nožēla viņa lielisko omu pārāk neaptumšoja.
Diena pagāja, visiem labojot māju, kas eksplozijā bija pamatīgi cietusi. Atbrīvojuši to no lāču sakrautajiem ledus blāķiem, vīri nostiprināja sienas. Džonsona dziesmiņu pavadībā, kas visus uzjautrināja, darbs veicās ātri.
Nākamajā dienā kļuva daudz siltāks un, vējam spēji mainoties, termometrs sasniedza —9°C. Šī ievērojama starpība stipri ietekmēja kā cilvēkus, tā lietas. Dienvidu vējš atnesa pirmās polārā pavasara dvesmas.
Relatīvi siltākais laiks noturējās vairākas dienas; termometrs aizvējā rādīja pat —1°C; bija manāmas pirmās atkušņa pazīmes.
Ledus plaisāja; dažviet kā no struklakam Anglijas parkos gaisā šļācās sāļais jūras ūdens; pēc pāris dienām sākās stipras lietus gāzes.
Virs sniega cēlās biezs tvaiks; tā bija laba zīme — tuvojās milzīgo sniega masu kušana. Bālais saules disks pamazām kļuva sārtāks un meta virs apvāršņa aizvien garākus lokus; nakts tagad ilga tikai trīs stundas.
Otrs ne mazāk nozīmīgs simptoms — pulkos atgriezās baltās sniega irbes, ziemeļu zosis, meža vistas un tārtiņi; gaisu pildīja putnu skaļās klaigas, kas jūrniekiem bija labi pazīstamas vēl kopš pagājušā pavasara. Līča krastmalā atklīda baltie zaķi, kurus nebija grūti nomedīt, tāpat polārās peles, kuru sīko, alveolveidīgo aliņu tīkls klāja visu liedagu.
Doktors rādīja biedriem, ka gandrīz visi šejienes zvēri sākuši nomainīt baltos ziemas kažokus pret vasaras rotu; dzīvnieki steidzās pielāgoties sezonai, bet daba tiem gatavoja barību — sūnas, magones, akmeņlauzītes un sīku mauriņu.
Zem kūstošās sniega segas modās jauna dzīvība.
Taču reizē ar nekaitīgajiem dzīvniekiem atgriezās to izsalkušie ienaidnieki — lapsas un vilki, kuri meklēja laupījumu; īsās nakts tumsā skanēja drūmas gaudas.
Polāro apgabalu vilki ļoti radnieciski suņiem; tie rej tieši tāpat un nereti ar saviem rējieniem pieviļ pat smalkāko dzirdi, piemēram, tos pašus suņu ģints pārstāvjus; mēdz teikt, ka vilki ar tādu viltīgu paņēmienu suņus pievilina, lai tos saplosītu. Šo Hudzona līcī novēroto faktu doktors konstatēja arī Jaunajā Amerikā, tādēļ grenlandiešu suņus, kuri viegli varētu krist vilkiem par upuri, Džonsons nelaida laukā.
Toties daudz pieredzējušais Deks bija pārāk piesardzīgs, lai kristu plēsoņu nagos.
Nedēļas divas ceļotāji veltīja medībām; viņi sagādāja sev lielus krājumus svaigas gaļas; šāva galvenokārt irbes un baltas stērstēs, kuru gaļa bija pirmšķirīga. Medniekiem nevajadzēja aizklīst tālu prom no Likteņa cietokšņa. Va
rēja teikt, ka medījums pats nāca pretī; klusā piekraste atdzīvojās, un Viktorijas līcī norisa neparastas pārvērtības, kas acīm sagādāja baudu. Pāris nedēļu pēc sadursmes ar lāčiem aizritēja dažādās nodarbībās; strauji kusa sniegi; termometra stabiņš sasniedza nulli, gravās čaloja kalnu strauti, un klinšu nogāzēs veidojās neskaitāmi ūdenskritumi.
Attīrījis apmēram akru zemes, doktors iesēja kreses, skābenes un kohleārijas, šo lielisko pretcingas līdzekli; kad no zemes jau līda sīki, zaļi asniņi, pēkšņi neaptveramā ātrumā savā valstībā atgriezās sals.
Uzpūšot spēcīgam ziemeļvējam, termometrs vienā naktī «nokritās zem nulles; tas atkal rādīja — 22°C. Viss sasala; putni, četrkājainie dzīvnieki un amfībijas nozuda kā pēc burvja mājiena; roņu āliņģi pārvilkās ar ledu, plaisas tāpat; ledus atkal kļuva granītciets, un ūdenskritumu gāz- mas, skrējienā sastingušas, nokarājās kā garas kristāliskas lāstekas.
Šī neparasti spējā pārmaiņa notika naktī no vienpadsmitā uz divpadsmito maiju. Un, kad Bells rīta agrumā pabāza laukā degunu, svelmains sals to gandrīz nosaldēja.
— Ak, nežēlīgā ziemeļu daba! — mazliet vīlies, iesaucās doktors. — Skat, kādus jokus tā dzen! Neko darīt! Būs jāsēj otrreiz. .. >1
Haterass tik mierīgi to neuztvēra, viņš dega nepacietībā, vēlēdamies uzsākt jaunus izlūkgājienus. Bet gribot negribot vajadzēja padoties liktenim.
— Vai ilgi vēl būs tāds aukstums? — vaicāja Džonsons.
— Nē, mans draugs, nē, — Klobonijs atteica. — Šis ir pēdējais lauska spēriens. Saprotiet paši, mēs šeit esam ta valstība, un bez cīņas tas nepadodas.
— Aizstāvas spēcīgi, — rīvējot seju, noteica Bells.
protams! Tomēr žēl, ka nenogaidīju un ka tads nejēga velti izšķiedu sēklas, — sacīja doktors, —jo vairak tāpēc, ka ļaunākajā gadījumā tās varēja izdiedzet ari virtuvē pie krāsns.
— Bet jūs taču neparedzējāt šo laika maiņu! — ieminējās Altamonts.
— Protams, turklāt to izskaidro divējādi: vai nu ar lielāku asteroīdu skaitu starp sauli un zemi šajā gadalaikā, vai gluži vienkārši ar atkusni, kas neapšaubāmi absorbē daudz siltuma. Abi šie cēloņi iespējami, bet, vai tos var pieņemt bez iebildumiem, — nezinu; un tomēr šo neapšaubāmo faktu man vajadzēja ņemt vērā un neaizlaist postā savus sējumus, kaut arī nebiju pilnīgi pārliecināts par izskaidrojuma pareizību.
Doktoram bija taisnība. Vai nu viena, vai otra iemesla dēļ visu atlikušo maija mēnesi stipri sala; medības bija jāpārtrauc ne tik daudz bargā aukstuma, kā galīgā medījuma trūkuma dēļ; par laimi, svaigās gaļas rezerves vēl nebija izsīkušas, pat ne tuvu!
Ziemotājiem atkal bija lemts nīkt bezdarbībā; piecpadsmit dienu laikā, no vienpadsmitā līdz divdesmit piektajam maijam, viņu vienmuļajā dzīvē gadījās tikai viens vērā ņemams notikums — Bella pēkšņā slimība — smaga angīna; pēc iekaisušajām mandelēm un aplikumiem uz tām Klobonijs nemaldīgi noteica briesmīgo diagnozi; taču doktors šeit bija savā jomā, un slimība, kas, bez šaubām, nebija gaidījusi ārsta iejaukšanos, ātri tika uzveikta. Bella ārstēšanas metode bija gluži vienkārša, arī zāles atradās turpat pie rokas: Klobonijs ielika slimniekam mutē dažus sīkus ledus gabaliņus, pēc neilga laika mandeļu uztūkums samazinājās un aplikumi izzuda. Divdesmit četras stundas vēlāk Bells jau bija uz kājām.
Tik vienkāršs dziedniecības paņēmiens visus pārsteidza.
— Ziemeļi ir kakla slimību zeme, — doktors paskaidroja, — tāpēc nepieciešams, lai slimniekam līdzās atrastos zāles.
— Zāles un — galvenais — ārsts, — piebilda Džonsons, kura acīs doktors tagad bija cēlies vēl augstāk.
Šajās dīkajās dienās Klobonijs bija nolēmis nopietni izrunāties ar Haterasu; vajadzēja panākt, lai viņš groza savu lēmumu doties uz ziemeļiem bez kuģa vai laivas, pat bez krietna baļķa, ar kuru pārpeldēt jūras šaurumu. Kapteinis, noteikts un kategorisks savos lēmumos, bija galīgi atteicies braukt laivā, kas darināta no amerikāņu kuģa atliekām.
Doktors īsti nezināja, kā uzsākt sarunu, taču svarīgo jautājumu vajadzēja nekavējoties izšķirt, jo uz sliekšņa jau bija lielo ekspedīciju laiks — jūnijs. Reiz pēc garām pārdomām viņš beidzot paaicināja kapteini sāņus un draudzīgi uzsāka:
— Vai jūs uzskatāt mani par savu draugu?
— Bez šaubām, — kapteinis dedzīgi apliecināja, — turklāt par labāko un vienīgo.
— Bet, ja es jums sniegtu padomu, — doktors turpināja, — ko jūs man neesat lūdzis, vai jūs to neuzskatītu par savtīgu?
— Nekādā ziņā, jo zinu, ka personiskās intereses jums svešas.JBet ko jūs ar to gribat teikt?
— Acumirkli, Hateras, man ir vēl viens jautājums. Vai uzskatāt mani par krietnu angli, kas alkst savas dzimtenes slavas?
Haterass pārsteigts cieši paskatījās Klobonijā.
— Protams, un tad? — neizprazdams viņa jautājuma jēgu, kapteinis vaicāja.
— Jūs vēlaties sasniegt Ziemeļpolu, — sacīja doktors, jūsu godkāre man saprotama, un es to atbalstu; lai šo
mērķi sasniegtu, jādara viss iespējamais.
Vai tad līdz šim neesmu ziedojis tam visu?
NJē, Hateras, savas personiskās antipātijas jūs neesat ziedojis un šobrīd esat gatavs aizliegt nepieciešamos līdzekļus, bez kuriem sasniegt polu nebūs iespējams.
Ak tā! — Haterass beidzot atskārta. — Jūs runājat p.n laivu, par šo cilvēku …
Pag, Hateras, apsvērsim jautājumu ar vēsu prātu un aplūkosim to no visām pusēm. Varbūt piekraste, kurā mēs ziemojam, nemaz nesniedzas līdz polam; nekas neliecina, ka tā stieptos vēl sešus grādus uz ziemeļiem; ja norādījumi, kas mūs atveduši šurp, būs pareizi, vasaru mūsu priekšā izpletīsies no ledus tīrs jūras plašums. Bet ko mēs iesāksim brīva, kuģojama Ledus okeāna krastā, ja nebūs nekā, ar ko tam doties pāri?
Haterass klusēja.
Vai tiešām jūs vēlaties apstāties dažas jūdzes no Ziemeļpola, nespējot tam piekļūt?
Haterass atbalstīja galvu uz rokām.
— Un tagad, — doktors turpināja, — aplūkosim jautājuma morālisko pusi. Saprotu, ikviens anglis dzimtenes labā gatavs ziedot savu dzīvību un mantu. Bet, ja laiva tiktu pagatavota no avarējušam, nevērtīgam amerikāņu kuģim atrautiem dēļiem un ja tā piestātu kādā neizpētītā piekrastē vai šķērsotu nezināmu okeānu, vai tiešām tas mazinātu atklājēja slavu? Un, ja mēs šajā piekrastē
atrastu sveša pamesta kuģa vraku, vai jūs kavētos to izmantot? Vai tad viss panākumu gods nepieder vienīgi ekspedīcijas vadonim? Un tāpēc es jautāju jums — vai laiva, kuru pagatavos četri angļi, nebūs pilnīgi angļu laiva, sākot ar ķīli, beidzot ar klaju?
Haterass joprojām klusēja.
— Nē, — sacīja Klobonijs, — runāsim atklāti; ne jau laiva ir tā, kas jūs nospiež, tas ir Altamonts.
— Jā, Klobonij, — Haterass atzinās, — es ienīstu šo amerikāni, kā īstam anglim pienākas, šis cilvēks, kuru liktenis sūtījis man ceļā …
— Lai jūs glābtu!
— Lai pazudinātu! Man šķiet, ka viņš mani nonievā, izturas šeit kā saimnieks, iedomājas, ka mans liktenis atrodas viņa rokās un ka viņš uzminējis manus plānus. Vai viņš sevi pilnīgi neatklāja, runājot par jauno zemju nosaukumiem? Vai kaut reizi viņš ir stāstījis, kāds mērķis viņu atvedis šajās paralēlēs? Pārliecību, kas mani nomāc, neviens nespēj klīdināt — šis cilvēks ir ekspedīcijas vadītājs, kuru šurp sūtījusi Savienoto Valstu valdība.
— Kaut arī tā, Hateras, — bet kur pierādījumi, ka šī ekspedīcija gribējusi atklāt tieši polu? Vai Amerikai, tāpat kā Anglijai, nav tiesību meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu? Katrā gadījumā Altamonts neko nezina par jūsu iecerēm, jo ne Džonsons, ne Bells, ne jūs un arī ne es viņa klātbūtnē neesam tās pat pieminējuši.
— Lai tad viņš arī nekad neko neuzzina!
— Galu galā tomēr uzzinās, jo nevaram taču viņu pamest vienu!
— Un kāpēc gan ne? — Haterass nikni jautāja. — Kāpēc viņš nevarētu palikt Likteņa cietoksnī?
— Tam viņš nepiekritīs, Hateras. Turklāt pamest šo cilvēku šeit, droši nezinot, vai atgriežoties to vēl atradīsim, būtu vairāk nekā neapdomīgi, tas būtu necilvēciski; Altamonts nāks mums līdzi, viņam ir jānāk! Bet pagaidām ir lieki amerikānim paskaidrot to, par ko viņam droši vien nav ne jausmas, tāpēc, neko nesakot, sāksim būvēt laivu, it kā tā būtu nepieciešama, lai iepazītu Jaunās Amerikas krastus.
Haterass nespēja piekrist sava drauga spriedumam, taču doktors nepacietīgi gaidīja atbildi.
— Bet ja nu šis cilvēks nevēlēsies ziedot mums savu kuģi? — kapteinis beidzot jautāja.
— Tad jūs izmantosiet savas pavēlnieka tiesības — jūs būvēsiet laivu bez viņa piekrišanas, un viņš ne uz ko vairs nevarēs pretendēt.
— Lai dievs dod, ka viņš nepiekristu! — Haterass iesaucās.
— Vispirms vajag viņam pavaicāt, — teica doktors, — es apņemos to izdarīt.
Tajā pašā vakarā pie vakariņu galda Klobonijs patiesi novirzīja sarunas uz paredzamajiem pārgājieniem vasaras mēnešos piekrastes hidrogrāfisko pētījumu nolūkā.
— Ceru, Altamont, — viņš teica, — ka arī jūs mums pievienosieties?
— Noteikti, — amerikānis atbildēja, — jāuzzina taču, līdz kurienei sniedzas šī Jaunā Amerika.
Haterass vērīgi palūkojās sāncensī.
— Un šim nolūkam derētu izmantot visu, ko vien var, no «Delfīna» atliekām, — Altamonts turpināja. — Uzbūvēsim no tām stipru laivu, ar kuru varēsim nokļūt krietni tālu.
— Vai dzirdat, Bell? — doktors spēji iesaucās. — Jau rītu pat ķersimies pie darba.