Ričards Šendons bija labs jūrnieks; daudzus gadus vadījis vaļu mednieku ekspedīcijas arktiskajās jūrās, viņš bija izslavēts visā Lenkasterā. Gluži dabiski, ka tāda negaidīta vēstule varēja viņu pārsteigt, un Šendons patiešām jutās pārsteigts, kaut gan kā jau daudz pieredzējis cilvēks nezaudēja savaldu.
Turklāt viņš atbilda visām nepieciešamajām prasībām: viņam nebija ne sievas, ne bērnu, ne vecāku. Tātad —
brīvs cilvēks. Un, tā kā nebija ari neviena, kam prasīt padomu, viņš devās taisnā ceļā uz «Markvartu un Ko» banku.
«Ja nauda būs,» viņš nodomāja, «tad viss kārtībā.»
Bankā Šendonu saņēma ar cieņu, kādu pelna cilvēks, kuru kasē gaida sešpadsmit tūkstoši mārciņu sterliņu; noskaidrojis naudas jautājumu, Šendons palūdza papīra lapu un īsta jūrnieka rokrakstā lieliem, stūrainiem burtiem uz norādīto adresi uzrakstīja vēstuli, ka piedāvājumu pieņem.
Tajā pašā dienā viņš stājās sakaros ar Birkenhedas kuģu būvētājiem, un pēc divdesmit četrām stundām uz kuģu būvētavas stāpeļa jau gulēja «Forvarda» ķīlis.
Ričards Šendons bija gadus četrdesmit vecs, spēcīgs, enerģisks un drosmīgs; šīs trīs īsta jūrnieka īpašības iedveš uzticību, liecina par spēku un aukstasinību. Šendonu uzskatīja par skaudīgu, smaga rakstura cilvēku; tieši tāpēc matroži viņu nemīlēja, drīzāk bijās. Šāda slava Šendonu tomēr netraucēja savervēt ekipāžu, jo kurš gan nezināja, cik veikli viņš prot tikt galā ar grūtībām.
Šendons gan nebija pārliecināts, vai pasākuma noslēpumainais raksturs netraucēs viņu brīvi rīkoties.
«Labāk neko neizpaust,» viņš prātoja, «citādi vecie jūras vilki sāks mani sīki un smalki iztaujāt — kas, kāpēc, bet es, pats neko īsti nezinādams, nepratīšu paskaidrot. Kapteinis K. Z., bez šaubām, ir liels savādnieks, bet galu galā viņš pazīst mani, man uzticas — ar to pietiek. Par viņa kuģi jāsaka — to mēs uztaisīsim varenu, un lai es nesaucos Ričards Šendons, ja mēs nedosimies uz polārajām jūrām! Bet tam nu gan jāpaliek tikai starp mani un maniem virsniekiem.»
Tad, ievērodams kapteiņa prasības par matrožu ģimenes stāvokli un veselību, Šendons sāka vervēt ekipāžu.
Viņš pazina kādu brašu, uzticamu puisi, pieredzējušu jūrnieku Džeimsu Vollu. Šim puisim varēja būt gadu trīsdesmit, un viņš ne reizi vien jau bija ceļojis pa ziemeļu jūrām. Kad Šendons viņam piedāvāja trešā virsnieka vietu, Džeimss Volls, ne mirkli nevilcinādamies, to pieņēma; viņš kaislīgi mīlēja savu darbu un vēlējās pēc iespējas drīzāk atkal doties jūrā. Šendons viņam, tāpat kā Džonsonam, kuru bija pieņēmis par stūrmani, sīki izklāstīja, ko zināja par ekspedīciju.
— Uz labu laimi jāmēģina, — Džeimss Volls noteica. — Vai nav vienalga, uz kurieni braukt? Ja runa ir par Ziemeļrietumu jūras ceļa meklēšanu, tad — cilvēki atgriežas arī no turienes.
— Ne vienmēr, — stūrmanis Džonsons iebilda. — Bet beigu beigās tas taču nav iemesls, lai neviens turp nebrauktu.
— Turklāt, — turpināja Šendons, — ja vien mūsu hipotēzes nav maldīgas, jāatzīst, ka šim ceļojumam nodrošināti vislabākie apstākļi. «Forvards» ir lielisks kuģis un ar sava dzinēja palīdzību spēj veikt tālus ceļojumus. Astoņpadsmit vīru komanda — viss, kas mums nepieciešams.
— Astoņpadsmit vīru, — teica Džonsons, —1 tieši tikpat, cik bija uz amerikāņa Keina kuģa, kad tas devās slavenajā ekspedīcijā uz Ziemeļpolu.
— Tomēr savādi, — ieminējās Džeimss Volls, — ka atkal radies kāds privātīpašnieks, kas nolēmis šķērsot Ledus okeānu no Dēvisa šauruma līdz Bēringa jūras šaurumam. Ekspedīcijas, kuras tika sūtītas meklēt admirāli Franklinu, Anglijas valdībai izmaksāja vairāk nekā simt sešdesmit tūkstošu mārciņu sterliņu, kaut gan, starp citu, nedeva nekādu praktisku rezultātu. Kāds velns vēlreiz iedrošināsies ieguldīt savu kapitālu tikpat riskantā pasākumā?
— Vispirms, Džeims, — Šendons atbildēja, — mūsu spriedumi ir tikai hipotēzes. Vai mēs patiesi dosimies uz ziemeļu vai uz dienvidu jūrām? Kas to lai zina? Varbūt tas būs mēģinājums atklāt ko jaunu. Jāpiebilst, ka šajās dienās pie mums ieradīsies kāds doktors Klobonijs, kurš droši vien zinās vairāk un kuram būs mūs sīkāk jāinformē. Gan redzēsim.
— Tādā gadījumā — jānogaida, — teica stūrmanis Džonsons. — Tikmēr lūkošu savervēt spēcīgus puišus; bet par viņu «iekšējo pulveri», kā kapteinis saka, varu jau iepriekš garantēt. Paļaujieties tik uz mani!
Džonsons bija vērtīgs vīrs, viņš labi pārzināja kuģošanu ziemeļu paralēlēs. Šis kādreizējais «Fēniksa» bocmanis bija piedalījies ekspedīcijā, kas 1853. gadā devās meklēt Franklinu; drosmīgais puisis bija pavadījis franču leitnantu Bello ekskursijā pa ledus laukiem un kļuvis par viņa nāves aculiecinieku. Labi pazīdams Liverpūles jūrnieku sabiedrību, Džonsons nekavējoties uzsāka vervēt ļaudis.
Šendonam, Vollam un Džonsonam veicās tik labi, ka jau pirmajās decembra dienās komandas sastāvs bija pilns; tomēr grūtību netrūka: augstais atalgojums vilināja daudzus, bet tajā pašā laikā ekspedīcijas liktenis viņus biedēja, tāpēc dažs labs drosminieks, pieņēmis piedāvājumu, pēc pāris dienām no tā atteicās un atdeva atpakaļ saņemto avansu, draugi bija viņu atrunājuši no piedalīšanās tik mīklainā ekspedīcijā. Tomēr ikviens, lūkodams izdibināt tās noslēpumu, līdz apnikumam apbēra Šendonu ar jautājumiem. Viņš visus sūtīja pie Džonsona.
— Ko vēlies noskaidrot, draugs? — Džonsons vienmēr atteica. — Es pats nezinu vairāk par tevi. Pie mums tu noteikti atradīsies lieliskā sabiedrībā, kopā ar drosmīgiem puišiem, kuri nav ar pliku roku ņemami, — bet vai tas jau kaut ko nenozīmē? īsi sakot, kas tur ko prātot, — brauksi vai ne?
Un vairums matrožu bija ar mieru.
— Saproti pats, — reizēm stūrmanis piebilda, — izvēles man netrūkst. Tik liela alga, kādu neviens jūrnieks nespēj atcerēties, un droša pārliecība, ka, mājās atgriezies, saņemsi krietnu summiņu. Vai tas nav vilinoši?
— Tiesa gan; vilinājums ir liels, — matroži atbildēja. — Mēs būsim nodrošināti līdz mūža galam. ■
— Negribu slēpt, — turpināja Džonsons, — ekspedīcija būs ilga, smaga un bīstama, tieši tā minēts mūsu instrukcijā; tāpēc, pirms apņemas braukt, labi jāpārliek; acīm redzot, ceļojumā jādara viss, kas cilvēka spēkos, varbūt pat vairāk! Tāpēc, ja nav vīrišķības un stingra rakstura, ja trūkst enerģijas, ja baidies nāvei acīs skatīties, ja tev labāk patīk savu ādu pamest šajā, nevis citā zemē, šeit un nekur citur, tad griezies drīzāk apkārt uz papēža un dod vietu drosmīgākiem!
— Bet kapteini jūs pazīstat? — piespiests pie sienas, matrozis vaicāja.
— Kapteinis, draudziņ, pagaidām ir Ričards Šendons, līdz ieradīsies cits.
Jāsaka tomēr, ka tāds bija arī Šendona paša uzskats; sirds dziļumos viņš cerēja, ka pēdējā brīdi pienāks tiešas instrukcijas par ceļojuma mērķi un ka brigas kapteinis būs viņš pats. Viņš labprāt izplatīja šo domu, gan runā
jot ar saviem virsniekiem, gan vērojot būvdarbus Birken- hedas kuģu būvētavā, kur jaunās brigas pirmās brangas slējās gaisā kā uz muguras guļoša vaļa ribas.
Stingri sekojot instrukcijām, Šendons un Džonsons pārbaudīja ekipāžas locekļu veselības stāvokli; izskats visiem bija apmierinošs un enerģijas tik daudz, ka tā spētu iedarbināt pat «Forvarda» dzinēju; vingrie augumi un sārtās, ziedošās sejas liecināja, ka šie vīri spējīgi panest pat visnežēlīgāko salu. Tie bija uzticami, apņēmīgi, dedzīgi, labi noauguši puiši, taču spēka ziņā ne vienmēr līdzvērtīgi; dažus, kuri šķita mazliet par vārgiem, kā, piemēram, matrožus Griperu, Gerisu un harpunētāju Simpsonu, Šendons sākumā pat lāgā negribēja pieņemt; bet visumā arī šie puiši bija stalti, karstām sirdīm, un galu galā viņš pieņēma arī tos.
Savervējis ekipāžu, Šendons kopā ar abiem virsniekiem ķērās pie pārtikas krājumu sagādes; arī te viņi stingri ievēroja kapteiņa norādījumus, tiešus, skaidrus un sīkus, kuros nebija aizmirsts pat nenozīmīgāko pārtikas produktu daudzums un labums. Tā kā Šendona rīcībā bija čeki, produktus viņš pirka par skaidru naudu ar astoņu procentu aikiidi, kas rūpīgi tika ievesta kapteiņa K. Z. kontā.
1860. gada janvārī ekipāža, pārtika, krava — viss bija kārtībā. Arī «Forvardam» drīz bija jābūt gatavam. Šendons katru dienu ieradās Birkenhedā.
23. janvāra rītā viņš, kā parasti, devās turp ar kādu no lielajiem, nemitīgi starp abiem Mērsi krastiem kursējošajiem kuteriem, kuriem abos galos mēdz būt stūre, lai krastā nevajadzētu griezties apkārt. Kā allaž rītos virs upes klājās bieza migla, kas matrožiem lika ņemt palīgā kompasu, kaut arī reiss ilga ne vairāk kā desmit minūšu.
Par spīti necaurredzamajai miglai, Šendons pamanīja padruknu neliela auguma vīrieti ar simpātisku, līksmu seju un laipnām acīm. Pienācis klāt, svešais satvēra Šendona abas rokas un sparīgi, kā franči mēdz teikt — ar tīri dienvidniecisku degsmi un familiaritāti, tās sakratīja.
Bet, kaut arī šis cilvēks nebija dienvidnieks, viņš tomēr to ļoti atgādināja; viņš runāja, dzīvi žestikulējot, domas it kā ar varu lauzās uz āru, gatavas sadragāt viņa domāšanas aparātu. Mazās gudra cilvēka acis un lielā, kustīgā mute šķita kā drošības ventiļi, caur kuriem noplūst liekā enerģija; viņš runāja tik gari un strauji, ka; atklāti sakot, Šendons itin neko nesaprata.
Taču «Forvarda» kapteiņa vietnieks acumirklī pazina šo cilvēku, kaut gan agrāk nebija redzējis; Šendonam pēkšņi atausa gaisma, un, kad svešais brīdi ievilka elpu, viņš steidzīgi nobēra:
— Vai doktors Klobonijs?
— Tas pats, personiski es pats, komandieri Jau vairāk nekā ceturtdaļstundu visur jūs meklēju un pēc jums taujāju. Vai saprotat manu nepacietību? Vēl piecas minūtes, un eš zaudētu prātu! Tātad jūs esat kapteiņa vietnieks Ričards? Tātad patiesi eksistējat? Un neesat tikai mīts? Jūsu roku, jūsu roku! Atļaujiet man vēlreiz to paspiest! Jā, tik tiešām tā ir Ričarda Šendona roka! Bet, ja eksistē kapteiņa palīgs Ričards, tad ir arī briga «Forvards», kuru viņš komandē. Un, ja viņš komandē, tad brauks jūrā, un, ja brauks jūrā, tad ņems līdzi arī doktoru Kloboniju.
— Bet, saprotams, doktor, esmu Ričards Šendons, ir arī briga «Forvards», un tā patiesi dosies jūrā.
— Gluži loģiski, — atviegloti uzelpojis, atteica dok-, tors, — gluži loģiski. Un tieši tāpēc jūs redzat mani tik priecīgu, jūtos svētlaimes kalngalos. Tādu izdevību sen jau gaidīju, karsti vēlējos piedalīties ekspedīcijā. Ar jums, kaptein …
— Piedodiet, — Šendons grasījās iebilst.
— Es ticu, — viņā neklausīdamies, Klobonijs turpināja, — ka ar jums mēs tiksim tālu un neatkāpsimies ne pēdas.
— Bet… — Šendons vēlreiz lūkoja viņu pārtraukt.
— Jūs taču esat pierādījis savas spējas, kaptein, esmu daudz par jums dzirdējis. Jā, jūs nenoliedzami esat brašs jūrnieks!
— Ja vēlaties …
— Nē, es nevienam neļaušu kaut mirkli apšaubīt jūsu vīrišķību, drosmi un prasmi, pat ne jums pašam! Ja kapteinis izraudzījies jūs par savu palīgu, viņš zina, ko dara, es galvoju!
— Bet ne jau par to ir runa! — Šendons sāka kļūt nepacietīgs.
— Par ko tad īsti? Lūdzu, nemociet mani ilgāk!
Pie joda, jūs taču nelaižat mani pie vārda! Sakiet,
doktor, — kas jūs ierosināja piedalīties «Forvarda» ekspedīcijā?
— Vēstule, kāda ļoti laipna vēstule; te, lūk, tā ir, drosmīgā kapteiņa ļoti lakoniskā, taču pilnīgi pārliecinošā vēstule.
Un ar šiem vārdiem doktors Šendonam pasniedza šāda satura vēstuli:
«Invernesa, 1860. gada 22. janvārī.
Doktoram Klobonijam Liverpūlē.
Ja doktoram Klobonijam labpatiktu doties garākā ekspedīcijā ar kuģi «Forvards», lai viņš ierodas pie kapteiņa vietnieka Ričarda Šendona, kurš attiecīgi tik$ informēts.
«Forvarda» kapteinis K. Z.»
— Šī vēstule pienāca šorīt, un te nu es esmu, gatavs kāpt kuģī kaut vai tūlīt.
— Vai jūs maz zināt, doktor, kāds būs šā ceļojuma galamērķis?
— Ne jausmas, bet tas nav svarīgi, galvenais — es kaut kur braukšu! Mani dēve par lielu zinātnieku; tas ir maldīgi, kaptein, es nezinu itin neko. Un, ja esmu sacerējis dažas diezgan populāras grāmateles, — nav mana vaina; lasītāji ir pārāk žēlīgi, ja tās pērk! Ticiet man, es neko nezinu, zinu tikai to, ka esmu liels nejēga. Un te man tiek piedāvāta iespēja papildināt vai, pareizāk sakot, uzlabot zināšanas medicīnā, hirurģijā, vēsturē, ģeogrāfijā, botānikā, mineraloģijā, konhioloģijā, ģeodēzijā, ķīmijā, mehānikā un hidrogrāfijā; ko vēl vairāk? Esmu ar mieru un lūgties sevi nelikšu, nudien.
— Tātad arī jūs nezināt, kurp dosies «Forvards»? — Šendons vīlies jautāja.
— Gluži otrādi, kaptein. Kuģis dosies tur, kur iespējams kaut ko mācīties, atklāt, izdibināt, salīdzināt, vērot svešas zemes un parašas, kur var pētīt citas tautas un šo tautu tikumus: vārdu sakot, brauksim uz turieni, kur nekad vēl neesmu bijis.
— Bet tiešāk, tiešāk? — Šendons iesaucās.
— Tiešāk? — doktors turpināja. — Dzirdēju, it kā briga gatavojoties ceļā uz ziemeļu jūrām. Nu, ja uz ziemeļiem, lai tad iet uz ziemeļiem!
— Ceru, ka jūs vismaz pazīstat brigas kapteini? — Šendons vaicāja.
— Nepavisam! Bet, ticiet man, tas ir cienījams cilvēks.
Kad viņi izkāpa Birkenhedā un Šendons Kloboniju iepazīstināja ar apstākļiem, pasākuma noslēpumainība izraisīja doktora fantāziju. Ieraudzījis «Forvardu», viņš bija pagalam sajūsmināts. Kopš tās dienas doktors no Šendona nešķīrās un viņi kopā ik rītus devās apraudzīt brigas korpusu.
Starp citu, Klobonija īpašais uzdevums bija organizēt kuģa aptieku.
Viņš bija ārsts, pat lielisks ārsts, kaut gan praktizēja maz. Divdesmit piecu gadu vecumā Klobonijs, kā jau daudzi, bija kļuvis medicīnas doktors, bet četrdesmitajā dzīves gadā — īsts zinātnieks; plaši pazīstams visā pilsētā, Klobonijs tika uzņemts literātu un filozofu savienībā par goda locekli. Nelielais kapitāls ļāva viņam bez atlīdzības sniegt medicīniskus padomus, kuri tāpēc nebija mazāk vērtīgi; ļaužu iecienīts, augstākā mērā simpātisks, viņš nekad nedarīja pāri ne citiem, ne sev; straujš, pļāpīgs, ja tā drīkst izteikties, taču sirsnīgs cilvēks, doktors arvien bija gatavs palīdzēt katram.
Kad pilsētā izplatījās vēsts par doktora Klobonija ierašanos uz brigas, draugi darīja visu, lai atrunātu viņu no piedalīšanās ceļojumā, tādējādi tikai jo vairāk nostiprinādami viņa apņemšanos; bet, ja reiz Klobonijs kaut ko cieši nolēma, atturēt viņu no tā nebija viegli.
Turpmākajās dienās dažādi minējumi, pieņēmumi un bažas pilsētā vairojās ar katru stundu; par spīti visam, 1860. gada 5. februārī «Forvards» tika ielaists ūdenī. Divus mēnešus vēlāk tas jau pilnīgi bija sagatavots ceļojumam.
15. februāri, kā bija minēts kapteiņa vēstulē, no Edin- burgas uz Liverpūli pa dzelzceļu Šendonam tika atsūtīts dāņu dogs. Suns likās nikns, bikls,, pat mazliet drūms, ērmots, savādu skatienu. Uz varā kaltās kakla siksnas bija rakstīts brigas nosaukums. Nekavējoties Uzvedis suni uz klāja, Šendons noslēpumainajam adresātam ar jau minētajiem iniciāļiem aizrakstīja uz Livorno vēstuli par suņa saņemšanu.
Tā «Forvarda» ekipāža, neskaitot kapteini, bija pilna. Tajā ietilpa:
1) kapteinis K. Z.; 2) kapteiņa vietnieks Ričards Šendons; 3) trešā ranga virsnieks Džeimss Volls; 4) ārsts Klobonijs; 5) stūrmanis Džonsons; 6) harpunētājs Simp- sons; 7) galdnieks Bells; 8) pirmais mehāniķis Brentons; 9) otrais mehāniķis Plovers; 10) pavārs Strongs (nēģeris); 11) locis Fokers; 12) ieroču meistars Volstens; 13) matrozis Boltons; 14) matrozis Geriss; 15) matrozis Kliftons; 16) matrozis Gripers; 17) mitrozis Pens; 18) kurinātājs Vorens.