Nākamajā dienā Bells, Altamonts un doktors devās uz amerikāņu kuģi; kokmateriālu te netrūka; vecais trīsmastu burinieks, kuram ledus bija ielauzis dibenu, vēl varēja noderēt jaunās laivas galvenajām daļām. Galdnieks nekavējoties ķērās pie darba; laivu vajadzēja izbūvēt izturīgu, turklāt vieglu, lai to ērti varētu pārvadāt kamanās.
Maija pēdējās dienās kļuva siltāks — termometrs rādīja dažus grādus zem nulles; šoreiz pavasaris atgriezās galīgi, un ziemotāji bija spiesti nomest siltās drēbes.
Bieži lija; sniega ūdeņi kā ūdenskritumi plūda pāri katram visniecīgākajam zemes izcilnim.
Skatot kūstošos sniega laukus, Haterass nespēja valdīt prieku. No ledus tīra jūra — tā viņam nozīmēja brīvību.
Viņš drīzumā cerēja pārliecināties, vai viņa priekšgājēji svarīgajā jautājumā par polārā baseina esamību nav maldījušies. No tā bija atkarīga viņa pasākuma izdošanās.
Kādu vakaru pēc diezgan siltas dienas, kad ledus bija kusis sevišķi strauji, Haterass aizsāka interesanto tematu par brīvo jūru.
Viņš atkārtoja visus jau zināmos argumentus un, ka parasts, guva doktorā savu hipotēžu dedzīgu aizstāvi. Starp citu, Haterasa spriedumiem netrūka pareizības.
— Ja Viktorijās līcī okeāns atbrīvojas no ledus, — viņš teica, — tad, acīm redzot, brīva būs arī tā vidusdaļa līdz Jaunā Kornvola salai un Karalienes kanālam, kā to redzējuši Pennijs un Belčers, kuri maldīties, protams, nevarēja.
— Pilnīgi piekrītu jūsu domām,./Hateras, — piebilda doktors, — jo apšaubīt slaveno jūras .braucēju norādījumus nav nekāda pamata; daži viņu atklājumus velti lūķo- juši izskaidrot ar mirāžu, taču viņi paši bija cieši pārliecināti par fakta patiesīgumu.
— Arī es nekad neesmu to noliedzis, — vārdu ņēma Altamonts. — Polārais baseins stiepjas ne vien uz rietumiem, bet arī uz austrumiem.
— Nudien, šāds pieņēmums ļoti iespējams, — piekrita Haterass. <
— Par to nav šaubu, — amerikānis turpināja, — tāpēc ka no ledus tīru jūru, kādu Grinnela zemes piekrastē atraduši Pennijs un Belčers, redzējis arī Keina leitnants Mortons šaurumā, kas nosaukts šā drosmīgā zinātnieka vārdā.
— Bet mēs esam pārāk tālu no Keina šauruma, — strupi noteica Haterass, — un šo faktu pārbaudīt nevaram.
— Bet vismaz varam to pieņemt, — Altamonts atbildēja.
— Katrā ziņā, — iejaucās doktors, gribēdams novērst lieku strīdu, — ļoti iespējams, ka Altamonta uzskats ir pareizs; līdzīgās paralēlēs novērojamas līdzīgas parādības, ja vien kontinenta uzbūves specifiskās īpatnības tās nekavē. Tāpēc arī es ticu, ka tiklab austrumos, kā rietumos var atrasties brīva jūra.
— Galu galā mums tas nemaz nav svarīgi, — sacīja Haterass.
— Nepiekrītu, Hateras, — Altamonts, kuru kapteiņa
liekuļota vienaldzība kaitinaja, iebilda, — tam tomēr var būt zināma nozīme.
— Kādā gadījumā, lūdzu?
— Gadījumā, ja domāsim par atgriešanos.
— Par atgriešanos! — iesaucās Haterass. — Bet kurš par to domā?
— Neviens, — Altamonts atteica, — taču man šķiet, ka beidzot kaut kādā galapunktā mēs nonāksim.
— Kādā galapunktā? — vaicāja Haterass.
Pirmoreiz šis jautājums amerikānim tika uzstādīts tieši. Doktors būtu ar mieru ļaut nocirst sev roku, ja tikai spētu izbeigt šo sarunu.
Kad Altamonts klusēja, Haterass vēlreiz ievaicājās:
— Kādā galapunktā? — viņš neatlaidās.
— Tajā, ko drīz sašniegsim, — amerikānis vēsi atbildēja.
— Ej nu sazini! — doktors nomierinoši teica.
— Manuprāt, — Altamonts turpināja, — ja atceļam izmantosim polāro baseinu, tad jāmēģina nokļūt Keina šaurumā, pa kuru daudz taisnāk nonāksim Bafina līcī.
— Jūs tā domājat? — Haterass ironiski jautāja.
— Jā gan! Esmu pārliecināts, ja vien polārās jūras kādreiz atklās, kuģošana notiks tikai pa šo daudz īsāko ceļu. Doktora Keina atklājumam ir ļoti liela nozīme.
— Patiesi gan, — līdz asinīm kodīdams lūpas, sacīja Haterass.
— Nenoliedzami, — piekrita doktors, — šis nopelns jāatzīst gribot negribot.
— Nerunājot par to, — amerikānis spītīgi turpināja, - ka neviens cits pirms šā slavenā kuģotāja nav sasniedzis tik tālus ziemeļus.
— Patīkami apzināties, — Haterass piezīmēja, — ka tagad viņus pārspējuši angļi. ^
— Un amerikāņi! — piemetināja Altamonts.
— Amerikāņi? — izsaucās Haterass.
— Bet kas tad esmu es? — lepni atcirta Altamonts.
— Jūs? — Haterass, tikko valdīdamies, teica. — Jūs esat cilvēks, kurš zinātni un nejaušību vērtē vienādi! Jūsu amerikāņu kapteini Keinu tik tālu ziemeļos novedusi vienīgi nejaušība …
— Nejaušība? — iesaucās Altamonts. — Jūs iedrošināties apgalvot, ka Keina lielais atklājums nav viņa enerģijas un zināšanu nopelns?
— Es saku, — Haterass turpināja, —- ka zemēs, kuras slavenas padarījuši Parrijs, Franklins, Ross, Belčers un Pennijs, jūrās, kur leitnants Maklūrs atklājis Ziemeļrietumu jūras ceļu, Keina vārds nav nozīmīgs …
— Maklūrs! — amerikānis spēji viņu pārtrauca. — Jūs minat šo vārdu un vienlaikus iebilstat pret nejaušību? Vai tad tieši Maklūrs par saviem panākumiem nevar pateikties nejaušībai?
— Nē, — Haterass iekaisa, — nē! Tikai savai uzņēmībai, vīrišķībai, ar kādu četras ziemas nodzīvojis ledos! . ..
— Ticu gan, — amerikānis atcirta, — jo viņš bija nokļuvis ledus sprostā, no kurienes nevarēja izkļūt, un beidzot bija spiests pamest savu kuģi un atgriezties Anglijā!
— Mani draugi! — iejaucās doktors.
— Turklāt, — Altamonts viņā neklausījās, — nerunājot par cilvēku, aplūkosim rezultātus. Jūs minējāt Ziemeļrietumu jūras ceļu. Bet tas taču vēl nav atrasts!
Dzirdot šos vārdus, Haterass pielēca kājās; strīds starp abiem dažādu tautību pārstāvjiem nekad vēl nebija tā saasinājies.
Doktors vēlreiz lūkoja iejaukties.
— Altamont, jūs maldāties, — viņš teica.
— Nebūt ne! No saviem uzskatiem es neatkāpšos, — spītnieks atcirta. — Ziemeļrietumu jūras ceļš vēl jāmeklē, tas jāizbrauc, ja jums tā labpatīk! Maklūrs to nepaveica, un nekad neviens kuģis no Bēringa šauruma vēl nav iebraucis Bafina jūrā!
Godīgi runājot, viņam bija taisnība. Kā varēja amerikāņa vārdus apstrīdēt?
Taču Haterass piecēlies teica:
— Es ilgāk necietīšu, ka manā klātbūtnē tiek aizskarts angļu kapteiņa gods!
— Jūs necietīsiet? — tieši tāpat pielēkdams kājās, iesaucās Altamonts. — Fakti ir skaidri, un tos noliegt nav jūsu varā!
— Cienītais kungs! — dusmās nobālis, izdvesa Haterass.
— Mani draugi, — Klobonijs viņus apsauca, — lūdzu, mierīgāk! Mēs taču apspriežam tīri zinātnisku jautājumu!
Labsirdīgais Klobonijs lūkoja saskatīt zinātnisku diskusiju tur, kur patiesībā galveno lomu spēlēja amerikāņa un angļa nacionālais naids.
— Fakti? Tūlīt jums tos paskaidrošu, — nevienā ne klausīdamies, Haterass draudīgi turpināja.
— Es jums tāpat! — amerikānis atcirta.
Džoņsons un Bells nesaprata, ko iesākt.
— Kungi, — Klobonijs pavēloši teica, — lūdzu vārdu! Es to vēlos! Fakti, par kuriem ir runa, man zināmi ne sliktāk kā jums, varbūt pat labāk, un ceru, jūs nenoliegsiet, ka varu par tiem runāt bezkaislīgi.
— Jā, jā, — Džonsons un Bells, bažīdamies par sarunas negaidīto virzienu, nostājās doktora pusē.
— Runājiet, Klobonija kungs, — Džonsons sacīja,
— mēs jūs uzklausīsim, un jūs mums visu paskaidrosiet.
— Runājiet, — teica Altamonts.
Sakrustojis rokas, Haterass nosēdās savā vietā un piekrītoši pamāja.
— Stāstīšu jums tikai patiesību, — doktors teica, — un jūs, draugi, drīkstēsiet mani pelt, ja kaut sīkumu pielikšu vai atņemšu.
— Mēs jūs pazīstam, Klobonija kungs, — sacīja Bells,
— stāstiet droši.
— Te būs polāro jūru karte, — Klobonijs piecēlies devās sameklēt lietišķos pierādījumus, — izsekosim Maklūra ceļojumam, un jūs paši varēsiet spriest, kam taisnība.
Klobonijs izklāja uz galda vienu no lieliskajām admiralitātes kartēm, kurā bija atzīmēti jaunākie atklājumi Ziemeļjūras. Tad doktors turpināja:
— Kā zināms, 1848. gadā divi kuģi — «Heralds» kapteiņa Kelleta vadībā un «Plovers» Mūra vadībā — tika sūtīti uz Bēringa šaurumu meklēt nozudušo Franklina ekspedīciju; meklējumiem panākumu nebija; 1850. gadā šiem kuģiem pievienojās Maklūrs ar kuģi «Pētnieks», uz kura 1849. gadā viņš bija braucis Džeimsa Rosa ekspedīcijā. Maklūram sekoja viņa priekšnieks kapteinis Kolinsons ar kuģi «Pasākums»; taču Maklūrs, pirmais sasniedzis no- iādīto vietu Bēringa šaurumā, pavēstīja, ka nevienu tur negaidīs, pats uz savu atbildību dosies tālāk un — ņemiet vērā, Altamont, — pats meklēs Franklina ekipāžu vai Ziemeļrietumu jūras ceļu.
Altamonts nebilda ne vārda.
— 1850. gadā piektajā augustā, — doktors turpināja, — pēdējo reizi sazinājies ar «Plovera» kapteini, Maklūrs pa gandrīz neizpētītu ceļu devās austrumu virzienā; kartē jūs redzat, cik šajā pusē maz apzīmējumu. Trīsdesmitajā riugustā jaunais virsnieks atklāja Batersta ragu, sestajā septembrī — Bēringa Zemi, kura, kā viņš vēlāk pārliecinājās, bija Benksa Zemes daļa, un, beidzot, Prinča Alberta Zemi; pēc tam viņš droši iebrauca garajā kanālā starp šīm lielajām salām un nosauca to par Velsas Prinča šaurumu. Izsekosim domās vīrišķīgajam kuģotājam šajā šaurumā! Viņš cerēja nokļūt Melvila baseinā, kuru mēs šķērsojām, un viņa cerības bija pilnīgi pamatotas; taču šauruma galā ceļu aizsprostoja nepārejami ledus vaļņi. Aizkavēts braucienā, Maklūrs tur pavada 1850. gada ziemu un šai laikā veic pārgājienu pa ledus laukiem, lai pārliecinātos, vai tiešām šaurums pievienojas Melvila baseinam.
— Tiesa gan, — teica Altamonts, — taču šaurumu viņi nešķērsoja.
— Acumirkli, — pārtrauca doktors. — Ziemošanas laikā Maklūra virsnieki pētīja tuvākās piekrastes: Kres- vels Bēringa Zemi, Hasvelts Prinča Alberta Zemi dienvidos, bet Vinets Vokera ragu ziemeļos. Jūlijā, sākoties pirmajam atkusnim, Maklūrs ar savu kuģi otrreiz lūkoja nokļūt Melvila baseinā; līdz tam vairs bija atlikušas divdesmit jūdzes, tikai divdesmit jūdzes! Taču vējš kuģi neatturami dzina uz dienvidiem, un Maklūrs nespēja šim šķērslim pretoties. Tad viņš nolēma doties cauri Velsas Prinča šaurumam, apbraukt Benksa Zemi un to, kas neizdevās austrumos, mēģināt rietumos. Kuģis mainīja kursu; astoņpadsmitajā septembri Maklūrs sasniedz Kelleta ragu, deviņpadsmitajā — Prinča Alberta ragu divus grādus augsta k, beidzot, pēc briesmīgas cīņas ar aisbergiem, viņš apstājas Benksa kanālā pie ieejas šaurumu virknē, kuri ved uz liafina līci.
— Taču nespēja to šķērsot, — atkal iebilda Altamonts.
— Pag, Altamont, esiet pacietīgs kā Maklūrs! Divdesmit sestajā septembrī kapteinis sāk ziemošanu Benksa zemes ziemeļos Žēlsirdības līcī, kur paliek līdz 1852. gadam; pienāk aprīlis; pārtikas un kurināmā Maklūram atlicis tikai astoņpadsmit mēnešiem. Griezties atpakaļ viņš tomēr nedomā, viņš dodas tālāk kamanās un pāri Benksa līcim sasniedz Melvila salu. Pasekosim viņam. Maklūrs šaja piekrastē cerēja sastapt kapteiņa Ostena kuģus, kuri pāri Bafina līcim un Lenkastera šaurumam tika sūtīti viņam pretī; divdesmit astotajā aprīlī Maklūrs nonāk Ziemas ostā, kur trīsdesmit gadus pirms viņa ziemoja Parrijs; nekādu kuģu viņš tur nesastop; taču piramīdā atrod vēsti, ka iepriekšējā gadā šeit bijis un no šejienes aizbraucis Ostina leitnants Maklintoks. Cits Maklūra vietā kristu izmisumā, bet viņš neapmulst. Katram gadījumam Maklūrs piramīdā noslēpj rakstu, kas ziņo, ka viņš nolēmis atgriezties Anglijā pa Ziemeļaustrumu jūras ceļu, ko atradis, šķērsojot Lenkastera šaurumu un Bafina jūru. Ja no viņa vairs nebūšot ne vēsts, tas nozīmēšot, ka viņš no Melvila salas aizdzīts uz ziemeļiem vai rietumiem. Pēc tam, nezaudējot vīrišķību, Maklūrs atgriežas Žēlsirdības līcī, kur pavada trešo — 1852.—1853. gada ziemu.
— Maklūra vīrišķību nekad neesmu apšaubījis, tikai viņa panākumus, — piezīmēja Altamonts.
' — Iesim tālāk, — atsāka doktors. — Martā, pēc ļoti bargas ziemas, kad trūka medījuma, Maklūrs gribēja pusi savas ekipāžas sūtīt atpakaļ uz Angliju pa Bafina jūru vai arī pa Makenzija upi un Hudzona līci; pārējiem vajadzēja nogādāt Eiropā kuģi «Pētnieks». Maklūrs izraudzījās vārgākos vīrus, kuriem ceturtā polārā ziema sāka kļūt liktenīga; kad viss jau bija sagatavots viņu aizbraukšanai piecpadsmitajā aprīlī, pēkšņi sestajā, pastaigājoties kopā ar leitnantu Kresvelu ledus laukos, Maklūrs ziemeļu pusē ieraudzīja kādu cilvēku, kas, mādams ar rokām, skrēja pie viņiem; tas bija leitnats Pims,'kurš kalpoja uz «He- ralda» pie kapteiņa Kelleta — tā paša, kuru Maklūrs, kā jau sākumā teicu, pirms diviem gadiem bija pametis Bēringa šaurumā. Sasniedzis Ziemas ostu, Kellets tur atrada Maklūra atstāto vēstījumu; uzzinājis par stāvokli Žēlsirdības līcī, viņš sūtīja savu leitnantu Pimu pie drosmīgā kapteiņa. Pimu pavadīja kuģa matrožu brigāde, starp citu, arī franču mičmanis de Breijs, kas brīvprātīgi kalpoja kapteiņa Kelleta štābā … Nevar taču apšaubīt šo mūsu tautiešu tikšanos!
— Nekādā ziņā! — atteica Altamonts.
— Labi, tad palūkosimies, kas notika tālāk un vai šis Ziemeļrietumu jūras ceļš patiesi tika izbraukts. Jāņem vera, ka, pievienojot kapteiņa Parrija atklājumiem Mak- lūra noieto ceļu, var teikt, ka Amerikas ziemeļu krasti ir apbraukti.
— Taču ne ar vienu kuģi, — iebilda Altamonts.
— Jā, toties to izdarījis viens un tas pats cilvēks. Turpināsim! Maklūrs apciemoja kapteini Kelletu Melvila salā; divpadsmit dienās viņš veica simt septiņdesmit jūdzes, kas Žēlsirdības līci šķīra no Ziemas ostas; palūdzis kapteini Kelletu uzņemt savā kuģī viņa matrožus, Maklūrs devās atpakaļ; cits viņa vietā būtu samierinājies ar paveikto, bet šis bezbailīgais jauneklis gribēja vēlreiz izmēģināt laimi. Tad viņa leitnants Kresvels — ņemiet vērā tieši šo apstākli — kopā ar kuģa slimajiem matrožiem atstāja Žēlsirdības līci, sasniedza Ziemas ostu, bet no turienes pēc četrsimt septiņdesmit jūdžu gājiena ledus laukos otrajā jūnijā nonāca Bičija salā un dažas dienas vēlāk I opā ar divpadsmit matrožiem uzkāpa uz kuģa «Fenikss».
Toreiz pie kapteiņa Inglfīlda kalpoju arī es, — pie- l)ild(i Džonsons, — un mēs kopā atgriezāmies Anglijā.
IJet 1853. gada septītajā oktobrī, — turpināja dok- lois, Kresvels, veicis visu ceļu no Bēringa līča līdz Far- vcla ragam, atgriezās Londonā.
Vai tad izbraukt no vienas puses, — ierunājās Ha- loi.iss, un piebraukt no otras nenozīmē «šķērsot»?
I'rotams, — atteica Altamonts, — tikai ne kājām četrsimt septiņdesmit jūdzes pāri ledus laukiem.
— Un tad? Vai nav gluži vienalga?
— Tieši tas visu izšķir! — iesaucās Altamonts. — Vai lad šo ceļu nobrauca Maklūra kuģis?
Nē, — atbildēja doktors, — jo pēc ceturtās ziemas Maklūrs bija spiests kuģi pamest starp ledus kalniem.
.JŪRas ceļojums jāveic nevis cilvēkam, bet kuģim. Ja Ziemeļi ietumu jūras ceļš kādreiz kļūs pieejams, pa to brauks kuģi, nevis kamanas. Šo ceļojumu nepieciešams veikt kuģī, bet, ja tāda nav, tad sliktākajā gadījumā laivā.
— Laivā! — uztvēris šajos vārdos nepārprotamu mājienu, Haterass iesaucās.
— Altamont, — doktors viņus spēji pārtrauca, — jūs piesienieties vārdiem, un mēs šai ziņā jūs neatbalstām.
— Un tas jums nenākas grūti, kungi, — amerikānis atcirta, — jo esat taču četri pret vienu. Tāpēc tomēr es savus uzskatus negrozīšu.
— Negroziet, — uzkliedza Haterass, — tikai klusējiet, lai mēs tos vairs nedzirdētu!
— Bet ar kādām tiesībām jūs runājat ar mani tādā tonī? — Altamonts aizsvilās.
— Ar kapteiņa tiesībām! — Haterass nikni atbildēja.
— Vai tad esmu jūsu padotais? — iebilda Altamonts.
— Bez šaubām! Un sargieties, ja …
Doktors, Džonsons un Bells pasteidzās iejaukties tieši laikā, jo abi sāncenši jau mērīja viens otru skatieniem. Doktoram smagi sažņaudzās sirds.
Bet pēc dažiem viņa mierinājuma vārdiem Altamonts, svilpodams nacionālu meldiju «Yankee Doodle», apgūlās un drīz vien šķita iemidzis.
Haterass, izgājis laukā, lieliem soļiem staigāja šurp un turp; tikai pēc stundas viņš atkal ienāca iekšā un, ne vārda neteicis, likās gulēt.